Šonedēļ delfu lasītājus iepazīstināju ar savu viedokli par velosipēdistiem.
Ir kārtējais pavasaris, kad gluži kā sērga Rīgas ielas piepildās ar visiem divdesmit aktīvajiem pilsētas velosipēdistiem. Nepaies ilgs laiks, līdz atkal ik dienu sociālajos tīklos būs jālasa gaušanās par to, kā sliktā infrastruktūra traucē apstāties pie sarkanās gaismas un pārvietoties pietiekami ērti. Ar ekofašistu labā jau sačakarētajām ielām vēl nav gana un viņi nerimsies, līdz visa pilsēta nebūs viens milzu veloceļš.
Velosipēdisti ir tik ļoti pārņemti ar savu “pareizo” uzskatu uzspiešanu apkārtējiem, ka neapzināti provocē sevi ienīst, tomēr grūti viņiem kaut ko pārmest, jo, kā zināms, velodarastija ir iedzimta un neārstējama kaite.
Vēlos lauzt stereotipus un paskaidrot, kāpēc jebkurš autovadītājs ir labāks par velosipēdistu. Tātad – autovadītājs ir ieguvis autovadītāja apliecību, iegādājies automašīnu, regulāri maksā naudu par tās apkopi, degvielu, ceļu nodokli un obligātās tehniskās apskates iziešanu. Tie ir tūkstošiem Eiro no katra autovadītāja, kas silda valsts ekonomiku, nodrošinot desmitiem tūkstošus darbavietu. Tie ir CSDD, autoskolu, autoservisu, auto tirgotāju, degvielas uzpildes staciju, autoceļiem pieguļošo veikalu un ēdnīcu darbinieki, kā arī ceļubūves firmu darbinieki, kas saņem algas, maksā nodokļus.
Tagad apskatīsim, kādu labumu valsts ekonomikai sniedz velosipēdisti. Lai vadītu velosipēdu, nav obligāti jākārto vadītāja apliecība, sekojoši – pat nav jāzina ceļu satiksmes noteikumi. Velosipēdam nav jāiet noteiktiem standartiem atbilstošu tehnisko apskati, tam vienkārši jābūt “tehniskā kārtībā” un “aprīkotam ar bremzēm”. Respektīvi – vecmāmiņas vecais lūznis derēs dalībai satiksmē. Vienīgais obligātais velosipēdista maksājums ir ikdienas latte vai frappuccino krūze, kuras iegāde palīdzēs kādam baristam tikt pie jauna tribal tetovējuma.
Neņemot vērā milzīgo ieguldījumu valsts ekonomikas atbalstīšanā, autovadītāji par to pretī vēlas saņemt tikai vienu – puslīdz ciešamā kvalitātē uzturētus ceļus. Savukārt urbānie velodīkdieņi pieprasa ne tikai arvien jaunu veloceļu būvēšanu, esošo ielu pārbūvēšanu par veloceļiem un visas pilsētas infrastruktūras pielāgošanu savām vajadzībām, bet arī uzstāj uz to, lai autovadītāji pārtrauktu braukt ar automašīnām un pievienotos velopraidam.
Vēlmei pilnīgi visus pilsētas iedzīvotājus padarīt par kaislīgiem velosipēdistiem nav racionāla pamatojuma. Padomājiet loģiski – ja visi brauks ar velosipēdiem, veloceliņi būs pārpildīti un satiksme pa tiem apgrūtināta. Tas būtu tāpat, kā autovadītājam kādu rītu ierosināt pārējiem: “Klau, šorīt visi braucam Daugavai pāri pa Akmens tiltu, būs riktīgi forši!”
Kritiku neiztur arī “zaļā dzīvesveida” un gaisa piesārņošanas piesaukšana, jo būsim reāli – videi daudz draudzīgāka par braukšanu ar velosipēdu ir pārvietošanās ar kājām. Turklāt, HEI! – Rīgā jau ir gatava lieliska infrastruktūra staigāšanai kājām un nebūs jāpiesārņo pilsētas gaisu, būvējot jaunus veloceļus.
Pēdējo piecu gadu laikā velosipēda lietošana kļuvusi par teju vai sektantismu, tāpēc nebrīnīšos, ja kādu rītu pie manām durvīm piezvanīs divi apspīlētos treniņtērpos ģērbti vīrieši, kuri teiks: “Labrīt, vai jums būtu laiciņš parunāt par velosipēdiem?” No lēta un ērta pārvietošanās līdzekļa velosipēds ir kļuvis par krustu fanātiķu rokās, kuri orveliskā lopu stilā gatavi postulēt: “Divas riepas – labi, četras riepas – slikti”.
Kas apvieno reliģiskos radikāļus, karojošos veģetāriešus, aktīvas feministes un tagad arī bravūrīgus velosipēdistus? Fanātisms. Un fanātisms nekad nav bijusi garīgi stabila un nobrieduša cilvēka pazīme.
varbūt vēl kādu rakstu par taukvēderainiem auto īpašniekiem, kuru ikdienas maksājums ir cēsu light četrpaka un pusdienas lidiņā,veidojot sastrēgumus, kad viņi brauc paēst,pa atvērtiem logiem skanot LR-2…
jā, eksistē jobani visa fanātiķi, un viņi ir absolūti sabojājuši velosipēdista tēlu. kādreiz ar velo man asociējās tādi lauku onkulīši uzvalciņos, kas min pedāļus uz ciema veikalu pēc vēl viena piparu rūgtā.
besī, ka tas vegānteroristu ekojūgends met ēnu uz gandrīz jebkuru kādreiz normālu parādību.
Atļaušos piemetināt, ka atšķirībā no autovadītājiem velodarastiem nav obligāta ārsta kontrole pirms piedalīšanās satiksmē. Izziņas trūkums (lasi, nespēja to saņemt) ir acīmredzama.
Je Suis Velodarasts!
Vai var būt kas sliktāks, kā būt par melno geju vegānu žīdu? Tikai būt par velopiderasu.
Nosaukums neprecīzs. Būtu jābūt – autovadītāji ir cilvēki atšķirībā no ļisapisēdistiem
Būšu šokā, ja pēc šī Delfi autoru nepaņems štatā.
Eu, nu bet saki godīgi – tu taču šito rakstu uzģenerēji no delfu komentāriem :) ne?
Protams, žēl, ka nekas nav uzrakstīts par 16. marta tēmu.. Bet, jāpiekrīt veselajam vairākumam, ka velopisēdisti ir tādi paši pidarasi kā geji – kamēr klusi un mierīgi minas pa ceļa malu, nerūp. Kad sāk praidā iet, tad gan uznāk wtf moments.
cipars, var gan būt – ginger hipster midget, kas pārtiek no prānas, sojas lattes un Memory water
…bet kā biatlonā var finišēt otrais???
Par cik ieņemu pietiekami augstu amatu, strādāju ofisā un tiekos ar klientiem, man ir attiecīgi jāizskatās – tīrs krekls, uzvalks, saķemmēti mati, smaržas utt. Lai to uzturētu, ikdienā braucu ar auto, jo, ja es tos ikdienas 20km uz darbu hujārītu ar riteni, visu cieņu, taču kāds es būtu?! Pietiek jau, ka atsevišķi ITišņiki ir zaļi domājoši un uz darbu brauc ar riteni. Malači, taču smird viņi pēc sviedriem tā, ka aizsit elpu, staigā izspūruši un matus izmazgā dabīgā veidā t.i. kad ar riteni braucot, līst lietus. Biksēm pakaļa izdilusi tā, ka apenes cauri redz un T-kreklam paduies, kā likums, vienmēr ir dzeltenīgi brūnā krāsā. Nice! Viņi to var atļauties! Iespējams, arī Tu, cienījamais komentētāj, zakaļonnais riteņbraucēj, taču es to nevaru atļauties, jo tāda ir mana darba specifika – es nedrīkstu izskatīties sūdīgi un smirdēt kā cūka aizgaldā. Ar to gribu pateikt – beidziet demagoģēt savus idiotismus par to, ka visiem ikdienā jābrauc ar riteni. Man pilnīgi pietiek, kad ar riteni vasaras brīvdienā aizminos līdz jūrai vai Mežaparkam. Basta!
:D mieru, tikai mieru! manupraat, juus te esiet pārāk uzvilkušies
Braucu ar fiksiiti katru dienu un ieniistu velosipeedistus. Ideaals raksts
Sava daļa taisnības rakstā ir, tomēr jāatzīmē, ka, pirmkārt, jebkurš no mums ienīst visus pārējos. Auto/velo/k2 te neko daudz neietekmē. Ja varētu, tad ienīstu arī iznīcinātāju pilotus un astronautus. Diemžēl jūtu pārāk lielu bijību pret viņiem.
Zikovu zinu, viņš strādā konteinerā, tiekas ar klientiem, kuriem nepieciešamas lētākās OCTAS, bet nav viedtālrunis. Konteinerā, kā likums, nav dušas, un Zikovam tā nav vajadzīga, jo viņš nesvīst, un pietiek ar publiskās pirts apmeklējumu reizi nedēļā. Vecais fordiņš eskorts vēl tīri labi ripo, un 20 km līdz darbam vadā Zikovu jau 9 gadu. Nedēļas otrā pusē Zikovs papildina savu auru ar Stratēģis smaržām, jo bet līdz pirtij vēl tālu, bet svaigums vairs nav tas, un šīsnedēļas tīrais krekls jau sāk kļūt pelēkraibs.
Zikovam netīk velorasti, jo tie nepērk OCTA, bet ar aktīvu dzīvesveidu Zikovs nav uz Jūs, jo nedēļas beigās, pirms mazgāt savu tīro kreklu, kurš godam tāds noturējies visu nedēļu, viņš uzvelk braucienam ar velo uz jūru vai Mežaparku, tā teikt: ja mazgā, tad mazgā netīru. Ikdienā gan attiecīgi jāizskatās. Basta!
Man ļoti patīk vienkārši izmest miskastē visus velodarastu komentārus.
Kā velosipēdists visus pārējos gan gluži neienīstu, bet nu – ietvju braucēji gan man riebjas, it sevišķi tad, kad esmu gājējs.
Pazīstu Antihipu. Kad viņš vēl bija mazs, pareizāk sakot – jauns, jo 159cm augums un 42kg svars nav mainījies kopš 12 gadu vecuma t.i. jau 25 gadus, visi viņu sita. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņš bija “viegls mērķis” pat kaimiņmājas meitenēm un pensionāriem. Viņš vienkārši ir tāda tipa cilvēks, kuru ieraugot, plauksta pati savīkšķās kulakā bet kāja gluži vai pati grib iespert pa Antihipa kaulaino pakaļu. Vienīgais cilvēks, kurš Antihipu sita reti, bija viņa tēvs – kurpnieks Dzintars, kurš savu izcilo kurpnieka karjeru bija beidzis jau kādus gadus 15. Sita viņš Antihipu reti nevis tāpēc, ka negribētu to darīt, bet gan tāpēc, ka fiziski nespēja to izdarīt, jo lielāko daļu savas ikdienas viņš pavadīja, pārdzēries guļot uz muguras komunālā dzīvokļa virtuvē un vemjot. Taču viņš bija krietns cilvēks un Antihips viņu ļoti mīlēja. Pēc dabas Antihips bija visai skaudīgs, naidīgs un žultains tips. Jo īpaši viņam skauda un riebās, ka viņa brāļi un vienaudži jau sen no Sabiles bija pārcēlušies uz visu iespēju pilsētu Rīgu – izsitušies un iekārtojušies prestižā narkodīleru vai sutineru arodā Centrāltirgus apkaimē un ikdienā par Maskačkas rajonu pārvietojās ar lepniem BMW markas spēkratiem. Bet Antihips nebija tāds – viņš bija krietns, godīgs un zaļi domājošs. Pie tam – kurš gan parūpēsies par tēvu? Kurš slaucīs viņa vēmekļus un uzņems kaimiņu sitienus un lamas par to, lai abi vācās ārā un dzīvo šķūnī? Kurš?! Pirms 3 gadiem notika pavērsiens. Kādu rītu, kad Antihips ar lupatu rokās devās uz virtuvi, attaisot virtuves durvis, pavērās nepatīkams skats – tēvs, kā ierasts, gulēja uz grīdas, taču nevēma un negārdza – viņš miegā bija devies uz labākiem medību laukiem – skaisti un klusi, kā eņģelis… Antihips, sapratis, ka viņu Sabilē vairs nekas netur, izņēma no tēva bikšu kabatas pensiju, kura bija ienākusi aizvakar, saskaitīja – 87 euro un 39 centi un, devās uz Rīgu. Kājām, jo autobusa biļete ir dārga un kas gan var būt jaukāks par skaistu pastaigu spirgtā janvāra rītā. Pirmā lieta, kuru Antihips nopirka, ierodoties Rīgā, bija lepns velosipēds no lielveikala Maxima – lielveikala, kurā Antihips ļoti veiksmīgi arī iekārtojās darbā par kasieri(gribēja par krāvēju, taču Antihipa auguma parametru dēļ viņam uzreiz tika ieteikts prestižais kasiera arods). Ar šo lepno velosipēdu Antihips pa Rīgas ielām ļoti meistarīgi brauc vēl arvien, klusi pie sevis nīstot un lamājot visus autobraucējus, jo īpaši, BMW markas autobraucējus, jo tieši tie viņam atgādina par skaudro un grūto, taču skaisto bērnības laiku… Basta!
Jopt, lai velopiderasi brauc pa ielām, iekļaujas kopējā plūsmā un viss. Ja nav fiziski vai garīgi spējīgi uz to – viņu problēma.
Jau tagad Lāčplēša ielas jaunnovilkto taciņu, lai apstātos, izmanto taksisti, būvgružu un cementa mašīnas (Lāčplēša-Barona apkaime) un atovadītāji, kājāmgājēji pamanās sadzīvot ar nebūšanām, viņi zin, ka tās vienkārši atgadās, atšķirībā no velodarasta, kas gaužas un pārspīlē savu nozīmīgumu ar to, ka neprot (un visi viņas histēriskai būtībai traucē) aizripināties līdz Kaņepei. Kaut kā nedzirdu maukas, kas stāv uz paneļa ceļā uz Salaspils memoriālu, bļaustāmies par savu “tiesību” aizskārumu un speciālu prostitūtu joslu izveidošanu.
Zikov, kā Tev tur cietumā iet? Izskatās, ka viss nav tik slikti, jo pēc, tavuprāt, likumīgās apšaudes kinoteātrī tomēr palaiž pie interneta. http://www.delfi.lv/news/national/criminal/kino-savejs-zikovs-nenozelo-izdarito-at-atstaj-speka-17-gadu-cietumsodu.d?id=43364473
Lorenzo, nav ko uzdot retoriska rakstura jautājumus. Pats taču ļoti labi redzi, ka viss ir ok.
Man ļoti patika Zikova veselīgā reakcija uz Cehs.lv terapeitisko provokāciju, kas mudināja visus naida nastas nēsātājus dalīties ar savu sāpi. Tam gan vairāk ir paredzēts pornosaits delfi, bet nekas. Un nav ko klausīties visādus ceturtdaļinetelktuāļus, kuri pārgudri spriež, ka runa nav par auto versus velo, bet gan par fanātismu un naidu kā tādu.
Un tomēr Antihipa versija man patika labāk, jo tā kaut kā dabiski sasienas kopā ar Zikova neslēpto labsajūtu par galvu reibinošo karjeru no nevienam nezināmas konteinera pelēcības līdz spilgtai, romantisku parašas izgarojumu apvītai cietuma personībai!
raksta kaut kādu huiņu šoreiz.
Braucu gan ar velo, gan auto.
Autor, tava nespēja panest speķi uz savām kājām nenozīmē, ka braukt ar velosipēdu ir slikti.
Turklāt jau ne pirmo reizi te izskan kaut kādi anti-velo izteikumi. Ja godīgi, vairs nevar saprast, vai te ir kaut kāds pozitīvi šķidrs sarkasms par hipsteriem, vai tiešām naturāla autoru tupīšana uz visgarlaicīgāko tematu un cenšanās radīt naidu pret velosipēdistiem.
Velopisēdisti pa lielam ir bomži vai dzērājšoferi …