Visi raksti, kuriem autors ir trockis

Sirsnīga atkalredzēšanās rudenī

Arni jau kopš sirmas senatnes pazinu kā egoistisku pašapmierinātību propagandēt alkstošu radījumu. Viņa verbālās masturbācijas un ekshibicionisma potenciāls nepazina ierobežojumus laikā un telpā. Piecu minūšu sarunu ar šo savas individuālās dzīvesziņas glorifikācijā ieslīgušo prātvēderu samērā objektīvi būtu pielīdzināt nedēļas pavadīšanai Osvencimas nometnē vai Vorkutas gulagā. Tādēļ aiz rūpēm par savas morālās stājas saglabāšanu ilgstoši samērā veiksmīgi biju piekopis viņa izolācijas politiku gan interneta vidē, gan pasaulē, kuru virtuālās kopienas viedākie prāti mēdz dēvēt par “reālo”.

Taču, kā smejies, nelaime nenāk brēkdama. Tajā liktenīgajā rudens dienā nekas neliecināja par tuvojošos katastrofu. Man bija labvēlīgs horoskops, kas solīja ražīgu lietišķu tikšanos un finansiālu veiksmi (kā ilgstošam bezdarbniekam man šī vēsts radīja īpašu līksmi), turklāt nesen biju sekmīgi pievienojies Rīgas Koučinga skolai, tādējādi tuvā nākotnē pakļaujot savu personību vēl nebijušu psiholoģiskās izaugsmes iespēju robežām.

Todien lepnā kunga mierā sēdos modernizētajā “Rīgas Satiksmes” transportlīdzeklī, lai dotos uz Centrāltirgu pēc noderīgām pārtikas rezervēm, kad manu iekšējo harmoniju pārtrauca spējš uzsitiens uz pleca un lumpenisku smiekliņu pavadīts: “Hei, vecais, cik ziemas neredzēts!”. Vēl neapgriežoties gar manām acīm noslīdēja visa aizvadītā dzīve, bet, pavēršot seju pret Arņa korpulenti speķainā auguma aprisēm, jau saņēmu nākamo triecienu: “Kur ta tu tā saposies, vecenēs laid ja hahaha?”.

Tālāko 20 minūšu notikumu pilnu hronoloģisku atstāstu bez kārtīga ruma malka iekampšanas nemaz nav iespējams veikt. Atrodoties skaudrā emocionālā šoka stāvoklī, to visu atceros kā sapnī un varu būt diezgan drošs, ka šī psiholoģiskā terora rezultātā iegūto traumu nespēšu dziedēt līdz pat pēdējam elpas vilcienam, bet Arņa sulīgajā baritonā apvītie “hahaha” smējieni vēl ilgi nāks mani apciemot sapņos.

Šī pazemojošā notikuma prologā es tiku maksimāli apšaudīts ar informāciju par varmācīgā sarunu biedra nesen iekārtoto trīsistabu dzīvokli Baložos (“ahujena labs”), tiešā darba priekšnieka neatbilstību amatam (“jobanijs pediņš”) un privātās dzīves peripetijām saistībā ar “savu stulbo veceni”. Pēc tam sekoja smagā artilērija – man rupji sejā tika iegrūsts telefons ar ilustratīviem fotoattēliem par Arņa ģimeni.

“Paskat kāds vecis aug. Es viņu vedu uz aikido. Līdzīgs man, ne? Un šitā man īsta princese. Līga. Pačeko šito video, te viņa tautiskajās dejās močī. Vai nav forši? Ā un šiten atpūtāmies Līvu akvaparkā, haha, pačotna ne? Pisām pa trubām lejā uz vella paraušanu. A šiten šašlikus cepām pie manas vecenes senčiem. Biju pilnīgā vafelē, tāpēc feiss tāds, hahaha. Pag, tūlīt vēl parādīšu fočenes no ribalkas. Tādas vēdzeles vilkām, ka pis tevi zirgs,” dzimumaktam līdzīgu frikciju amplitūdā Arnis te tuvināja, te atkal attālināja no manas sejas savu “aparātu”.

Tuvojoties maršruta galamērķim (lūdzu augstākos spēkus, lai mēs neizkāptu vienā pieturā), kā atskurbis no neskaitāmiem verbāliem orgasmiem mans sarunu biedrs – acīmredzami manas dziļdomīgās klusēšanas iedvesmots -, nolēma iejusties gādīga drauga statusā.

“Eu, bet tak pastāsti kā tev iet. Čūsku nositi, māju uzcēli, dēlu izaudzināji? Hahaha,” sava primitīvā joka sajūsmināts Arnis raustījās kā dēle.

“Es diezgan daudz laika veltu saviem hobijiem,” cenšoties kaut nedaudz atgūt iedragāto pašapziņu, iespējami mierīgā balsī paziņoju.

“Tu tak joprojām neesi precējies. Priecājies pa pilnu programmu ja?” bravūrīgo narcisma pieeju Arnis pēkšņi nomainīja uz šķebinošu familiārismu.

“Tā varētu teikt.”

“Nu pastāsti, pastāsti. Man vecene ar jau pieriebusies. Gribas svaigu gaļu, haha!”

“Nav jau nekā īpaša ko stāstīt. Nākamajā pieturā man jāizkāpj,” demonstratīvi paskatījos pulkstenī un sāku lēnām virzīties uz transportlīdzekļa aizmugurējo durvju pusi.

“Bļin, mēs tak varētu kādreiz satikties, pivīti iemaukt un pakoļīt viņas kopā ne? Hobija pēc, haha!” Arnis man veltīja truli dzīvniecisku skatienu.

“Esmu diezgan aizņemts. Un alu nedzeru,” pamazām atkratoties no uzmācīgā dīkdieņa, gaidīju durvju atvēršanos. “Turklāt,” es teicu, lēnām atgūstoties no nepilnas pusstundas laikā saņemtās šoka devas, “dodu priekšroku midžetu pornogrāfijai internetā.”

 

Esmu ar Tevi, Andri!

Pirms neilga laika cienījamie lomogrāfijas darbnīcas kolēģi nāca klajā ar iedvesmojošu uzrunu mūsu valsts prezidenta atbalstam. Kopš tā brīža neskaitāmi cilvēki pie manis vērsušies ar jautājumu par to, kādēļ uz apsveikuma kartītes nav mana paraksta. Esmu iekūlies daudzās divdomīgās un kutelīgās situācijās, saņēmis draudu vēstules sociālajos portālos un ticis zākāts par patriotisma trūkumu. Pat izcilā latviešu literāta Andra Kiviča dzīvesgudrās atziņas nav spējušas kliedēt šo karsto, caururbjošo spriedzi.

Tagad esmu sapratis savu kļūdīšanos. Atzīstu – biju kā gļēva bezrakstura amēba. Taču svarīgākais ir tas, ka vēlos vērst visu par labu. Šī iemesla dēļ, esmu sagatavojis personīgu atbalsta apsveikumu Andrim. Tieši no manis. Tā kā manas iemaņas prozā ir vājas, šoreiz runāšu par savām jūtām vīrišķā dzejā. Ceru, ka tas mūs vēl vairāk satuvinās un liks saprast, cik patiesībā dvēseliski cieši blakus varam viens otram būt. Un kļūt.

Dzejas darba nosaukums ir “Pretī uzvarai”

Miglainas dūmakas ietītā rītā,
Ejam ar Tevi mēs vienotā svītā,
Triumfa liesmiņas acīs mums dej,
Fortūnas pavadā laime smej!

Mums nerūp, ka priekšā spējš jasmīnu krūms,
Nebūs šīs ērms nekāds šķērslis mums,
Pāri tam lēksim, uz priekšu tik trauksim,
Pārējos biedrus vēl līdzi sev sauksim!

Kopā mēs vienoti uzvarai,
Kopā mēs abi tai noticam,
Kopā mēs trauksimies mākoņos,
Kopā mēs ziedēsim rītdienai.
Kopā mēs vienoti uzvarai,
Patiesai, īstenai, mirdzošai.
Kopā mēs abi kā limuzīns,
Ieeļļots, patīkams, brīnišķīgs!

Ar šo attēlu vēlos paust to dejisko gaišumu un cilvēcisko mirdzumu, kam allaž vajadzētu caurstrāvot mūsu attiecības.

Tavas mājas būs ellē

Iekšējs nelabums pieņēmās spēkā, kad, šķērsojot klusās, agrīnā rīta rosības vēl nepiesātinātās mazpilsētiņas ielas, tuvojos autoostai. Dzeloša sāpe krūšu kurvī arvien izteiksmīgāk lika par sevi manīt, kāpinot fiziskā diskomforta attīstību no viegli ignorējama līdz manāmi apgrūtinošam. Ķermeņa kreisā puse no pleca līdz viduklim ņirbēja kā elektrības skarta, galvā iesitās viegls reibums. Gaiss pēkšņi šķita kļuvis smagnējs un grūti elpojams.

Ar grūtībām pievarēju sava ceļa noslēdzošo etapu – nesen rekonstruēto pilsētas tiltu -, gandrīz vai saļimstot uz autoostas soliņa. Pārītis pretī sēdošo vecūkšņu uz brīdi pārtrauca aktīvu dialogu, veltīja man ziņkāres pilnu skatienu, bet drīz vien atkal iegrima savu ikdienišķo problēmu risināšanas diskursā. Sāpes sāka kļūt neciešamas. Tām pievienojas monotoni džinkstoša skaņa ausīs. It kā es būtu lādēšanai uzlikts zvanošs mobilais telefons. Šī doma uz brīdi lika pasmaidīt, taču kārtējais grieziens krūtīs pārvērta uz āru lauzošos smieklus spalgā gārdzienā.

“Tu esi pretīgs nelietis. Ceru, ka sapūsi ellē, izdzimteni!”. Jā, tā viņa bija teikusi. Tam varēja pilnībā piekrist. Tāds es arī biju. Tiesa, uz elli gan varēja nesūtīt, bet kopumā man viņas teiktais patika. Citas tik agresīvi savu vilšanos nepauda – vai nu centās pieturēt ar diedelēšanu, vai rīkoja asarainas ziepju operas, vai gluži vienkārši sāka tēlot, ka spēj stāvēt tam visam pāri (kaut arī reāli nespēja HAHA). Visos gadījumos biju rīkojies gandrīz identiski – nolūkojis psiholoģiski vājāku sievieti, pārliecinājis par savas personības augstajām kvalitātēm, savaldzinājis, palīdzējis uzbūvēt kopīgu nākotnes sapņu iluzoru, bet pēc tam nežēlīgi visu sagrāvis, atstājot upuri pie sasistas siles.

Piestāja autobuss. Grīļīgām kājām tajā ierausies un norēķinājies par braucienu, atkritu sēdeklī. Elpot kļuva arvien grūtāk, bet uz krūtīm šķita uzgūlis milzonis kalns. Jutu, ka arvien grūtāk kļūst noturēt apziņu skaidrā līmenī. Autobusā kāpjošo cilvēku tēli sāka izplūst blāvos siluetos, viņu savstarpējās čalas sajaucās ar džinkstoši kaļošo troksni ausīs, saplūstot vienotā kaut kur tālu ārpusē esošā grūti uztveramā murdoņā. Tad uz brīdi viss apstājās. Kadri sāka plūst kā palēninātā Čārlija Čaplina melnbaltā filmā.

Sasprindzināju visu ķermeni un devu tam komandu pacelt labo kāju. Tā vietā uz augšu sasvērās autobuss. Pie abu kāju sasprindzināšanas jutu, ka spēju transportlīdzekli pacelt uz augšu pilnībā. Kā viegla spalviņa zem manas domu kontroles tas laideni plūda pa gaisu, nesaskaroties ar zemi. Es to varēju brīvi vadīt jebkādā virzienā, pacelt vēl augstāk vai likt apstāties pilnībā miera stāvoklī. Mēs bijām kļuvis vienots mehānisms, labi ieeļļots un saskaņots darbībā.

Pēkšņi sapratu, ka esmu vēl kaut kas vairāk. Es spēju lasīt transportlīdzeklī esošo cilvēku domas, ielauzties tajās un izjust viņu emocijas. Mani pārsteidza, cik sliktās domās par sevi bija vairums no pasažieriem. Klaji izjutu viņu mazvērtības kompleksus, nepiepildītās ilgas un naidu pret konkrētiem līdzcilvēkiem. Es ne tikai izdzīvoju viņu iekšējo sajūtu transkripciju, bet zināju arī to, kas notiks nākotnē. Sajutu sevī atbildes uz visiem neatbildētajiem jautājumiem. Vienlaikus biju gan viņu sākums, gan gals.

Brīdi vēlāk jau brīvā nepiespiestībā ceļoju daudz plašāka mēroga klajumos. Manas iekšējās zināšanas pieauga ar katru sekundes tūkstošdaļu, varēju iemiesoties ikvienā dzīvā radībā, kokā vai augā. Es izpratu katra uz zemes notiekošā procesa dziļāko jēgu, biju kā milzīga informācijas krātuve, kas sevī kāri uzsūc pasaulīgās telpas dzīvo enerģiju un piepilda ar jēgpilnu eksistences vadmotīvu.

Mans bezbēdīgais lidojums atdūrās piesmēķēta vienistabas dzīvokļa telpās. Ieraudzīju sev pazīstamu sievieti ar mazu bērnu rokās, kas raudošā izmisumā cenšas kaut ko apliecināt atklāti pārliecinošā pozā stāvošam, ņirgas neslēpjošam vīrietim. Viņa mēģina tam tuvoties, bet tiek rupji atgrūsta. Vīrietis vēl kaut ko pasaka, nospļaujas un aiziet. Tajā mirklī es sajutu visu viņas iekšējo pazemojumu, izmisumu un neticību nākotnei. Šīs izjūtas mani plosīja driskās, plucināja kā kaušanai gatavotu vistu.

Šo ainu nekavējoties nomainīja cita ar glītā ofisā sēdošu dāmu, kas lasa mobilajā telefonā īsziņu. Viņas ķermenis pakāpeniski sāk spazmās raustīties, acu kaktiņi paliek mitri, bet lūpas viegli trīc. Viens mirklis un jau es atkal saplūdu ar viņas iekšējo būtību, izgaršojot līdz mielēm visas šīs sievietes ciešanas.

Šādā veidā mans grēku izpirkšanas ceļojums turpinās. Tam nav ierobežojumu ne laikā, ne telpā. Uz brīdi atelpu sniedz tie nedaudzie mirkļi, kad radītājs atgādina manus krietnos darbus, ļaujot kaut uz nelielu laika sprīdi veldzēties mierpilnā dvēseliskā gaišumā. Pēcāk atkal es ciešu. Neatgriezeniskā apļveida riņķa dancī. Uz mūžu. Requiescat in pace.

Kolekcionārs

Pēteris nebija parasts kolekcionārs. Viņu neinteresēja izsmalcinātu mākslas priekšmetu, monētu vai retu grāmatu krāšana. Pētera aizrautīgās izklaides profils bija nesalīdzināmi daudzšķautņaināks un – kā viņš pats to mēdza dēvēt – cilvēciski piezemētāks. Dienu no dienas atrodoties pastāvīgā šī hobija apmātībā, viņš gan vēl joprojām nebija spējis skaidri formulēt savas kolekcionāra darbības jēgpilno būtību un ilgtermiņa mērķus, taču aizrautīgo pusmūža censoni tas īpaši nenomāca. Senākā pagātnē Pēteris, braucot sabiedriskajā transportā, bija sev radis lielisku dzīves atziņu rakstītu uz bezmaksas avīžu izdales kastītes – „Ieraudzīji – paņem!”. Ja sākumā šī spārnotā ideja tikai klusi sildīja sirdi un iedvesmoja negaišos brīžos, tad tagad tā bija kļuvusi par skaidru vadlīniju Pētera ikdienišķajā dzīves placdarmā.

Pēc šķiršanās no sievas, kura ne tikai nespēja līdz galam pieņemt laulātā drauga aizraušanos, bet nesaprotamu iemeslu dēļ arī atļāvās tai traucēt un sabotēt, Pētera istaba atgādināja milzīgu noliktavu ar tās īpašniekam vien zināmu priekšmetu izkārtojuma loģiku. Dzīvojamās telpas vidū lepni dižojās veci, sadriskāti klubkrēsli bez atzveltnēm, sarūsējusi saliekamā dzelzs gulta un liels kalns ar sasviestām pelēt sākušām seģenēm. Apkārt šiem objektiem viļņoja visdažādāko sadzīves un santehnikas objektu, drēbju, avīžu, tukšu konservu kārbu un citu priekšmetu jūra. Ja kolekcionāra gaitu sākumā Pēteris vēl piedomāja par šauras taciņas atstāšanu, lai nokļūtu līdz iemīļotajam koka rakstāmgaldam, tad pēcāk viņš šo ideju atcēla, nadzīgi kā veikls alpīnists gan rāpjoties pāri, gan prasmīgi klumpačojot un lavierējot cauri savas kolekcijas biezajam kultūrslānim. Tāpat ar laiku Pēteris kā kolekcijas cildenajai rotai nepiedienīgus atzina pārtikas produktus – jau bojāties sākuši tie izplatīja pārāk derdzīgu un šķebīgu smārdu, pret ko bezspēcīgas bija pat telpas regulārās vēdināšanas procedūras.

Blakus rakstāmgaldam, kur iznesīgais kolekcionārs uz viena no kožu saēstajiem klubkrēsliem mēdza atpūtināt sagurušo augumu, atradās viens no Pētera lielākajiem kolekcijas lepnumiem un acuraugiem – brašs, baltas krāsas nolupis čuguna radiators. Šīs trofejas iegūšana bija prasījusi ne tikai smagu fizisko piepūli, bet arī iesaistīšanos atklātā konfrontācijā ar stāvu augstāk dzīvojošo kaimiņu, kurš dzīvokļa apsildei paredzēto novecojošo iekārtu bija uz laiku izlicis kāpņutelpā. Trāpīgā un allaž modrā kolekcionāra ērgļa acs, protams, šādu vienreizēju iespēju uzreiz piefiksēja. Nespēdams radiatoru pacelt, Pēteris ar skaļu, drastisku troksni to dimdināja lejup pa kāpnēm pakāpienu pa pakāpienam, viešot šausmas, neizpratni un izbailes mājā dzīvojošo iemītnieku ausīs un sirdīs. Iekārtas īpašnieks, ar skubu izmeties no dzīvokļa, gan lūkoja kolekcionāra centienus nelietīgi izjaukt un demoralizēt ar aizvainojošiem saukļiem, taču Pētera apņēmība un varenais gandrīz divu metru augstumā esošais platplecainais augums ļāva iekārotajam kolekcijas objektam nonākt tai vietā, kur tam arī bija jānonāk.

Kad kolekcija tās esošajā kvantitātē sāka pārsniegt Pētera istabas apjomus, viņš tās vajadzībām sāka izmantot arī pārējās dzīvokļa telpas – sākumā virtuvi, pēc tam arī tualeti un vannas istabu. Taču pilnvērtīga laime, kā smejies, kolekcionāra sirds piepildījumam bija nesasniedzama, jo jebkādi centieni vērtīgos eksponātus pakāpeniski iedzīvināt ar plānprātības demenci sirgstošās māmuļas istabā – pašā lielākajā visa dzīvokļa plānojumā – cieta apkaunojošu neveiksmi. Sirmā sieviete, kura jau vairākus gadus mitinājās sev vien zināmā eksistences formā un diezgan stipri jauca dzīvo un mirušo pasaules, nekādi nespēja izprast kolekcionēšanas kā nodarbes jēgu un pret šo dēla hobiju izturējās naidīgi. Lai kā Pēteris lūkoja viņu pārliecināt, lai cik viltīgi un slepeni kolekcijas objektus izvietoja mammas istabā, tie drīz vien tika atrasti un vai nu izlidināti pa logu, vai pārvietoti jau tā stāvgrūdām pilnajās pārējās mājokļa telpās.

Galējos prāta aptumšošanas brīžos sirmā māmuļa, jaucot mirušo vīru ar dēlu, pat ar savam krietnajam vecumam netipisku spēku lūkoja ieņemt un izjaukt Pētera kolekciju, purpinādama un zākādama nelaiķi, kurš – kaut sen izraidīts no dzīvokļa –, redz, savedis savas parpalas un grib atkal ievākties dzīvot pie viņas. Tādā brīdī Pēterim kā rūdītam afgāņu kaujiniekam nācās aizstāvēties vairākās frontēs, sargājot vienlaikus ne tikai paša istabu, bet arī visus pārējos stratēģiskos objektus. Jo īpašu uzmanību nācās pievērst virtuvei, kur kolekcionārs nesen no pagalmā esošajiem atkritumu konteineriem bija speciāli atlasījis un apkopojis brīnišķīgu plastmasas pudeļu izlasi, kā arī selekcionējis viņa prasību standartiem vien atbilstošu kurpju šņoru kompilāciju. Reiz pat konflikts attīstījās līdz policijas izsaukšanai, jo tuvāk dzīvojošajiem kaimiņiem pārmēru skaļais dialogs, kas risinājās Pētera mājoklī, šķita pārāk aizdomīgs. Viss gan beidzās labi, jo līdz kārtības sargu atbraukšanai vecā sieviete strīda būtību bija paspējusi aizmirst un jau iegrimusi dziļās filosofiskās pārdomās par savai apbedīšanai piemērotāko kleitas izvēli.

Dienu no dienas spriedze Rīgas mikrorajona divistabu dzīvoklī pieņēmās spēkā. Abas karojošās puses te sēdās pie pārrunu galda, te atkal zibeņoja pēkšņi uzvilnījuša konflikta karstuma spraigumā, taču nonākt pie kopsaucēja nekādi nespēja. Vēl jo vairāk – Pēteris juta, ka viņa stabilās pozīcijas kolekcionēšanas segmentēšanā kļūst ļodzīgas, bet krājēja pašlepnums ar katru zaudēto konflikta situāciju neizbēgami stieg dziļāk un dziļāk dubļos. Kolekcionāra mūža darbs atradās pastāvīgā apdraudējumā, tika bez žēlastības bojāts un ar klaju naidu nīdēts, turklāt visi viņa pretdarbības pūliņi lielākoties deva tikai īslaicīgu triumfu, jo sirmā sieviete – pretēji dēlam – nerīkojās ar racionālu mērķtiecību, bet devas asus, neprognozējamus un iznīcinošus triecienus.

Tuvojoties ziemai, Pētera situācija vēl vairāk pasliktinājās. „Latvenergo” sabotēja kolekcionāra ikdienas pūliņus ar elektrības atslēgšanu, savukārt kaimiņi ar luciferisku sparu protestēja pret viņa aktivitātēm, kūdot policiju un dažādas valstiskas instances. Par karadarbības kulminācijas brīdi parūpējās māmuļa, kas, sagaidot izdevīgu brīdi, ar āmuru nodauzīja visas kājas vienam no Pētera iemīļotākajiem, tepat pagalmā pie miskastēm atrastajiem skapīšiem. Sāpes, ciešanas un dvēseliskas skumjas plosīja pusmūža vīra sirdi. Viņš saprata, ka vairs nav situācijas noteicējs, bet lielā ātrumā traucas lejup pa kalnu. Bez bremzēm.

Tomēr nāca diena, kad negaisa mākoņi negaidīti rimās un gaiša saulīte iespīdēja Pētera rūpju pilnajās kolekcionāra gaitās. Kādu dienu māmuļa, uzvilkusi tualetē atrasto motocikla ķiveri, paziņoja dēlam, ka plānojot iziet nedaudz palidināties apkārt un drīz būt atpakaļ. To, kā beidzās viņas daudzsološais lidojums no ceturtā stāva loga, Pēteris tā īsti arī neuzzināja un nepūlējās sīkāk izprast. Tā kā māmuļa, kaut bija solījusies, tā arī neatgriezās, viņš nolēma, ka šādai rīcībai noteikti ir vērā ņemams un racionāls izskaidrojums. Ienaidnieks pašā uzvaras plaukumā bija pametis karalauku. Acīmredzot uz neatgriešanos.

Pētera ekstāzes un laimes pilnbrieda mirklis bija vārdos neietērpjams. Ar pilnu augumu iegūlies tukšajā istabā ievietotajā seģeņu kaudzē, viņš elpoja uzvaras saldmi. Pelēt sākušā auduma aromāts skurbināja un aicināja ceļot vēl neizdibinātos zemapziņas dziļumos, paverot durvis uz jauniem, iepriekš neatklātiem emocionāliem karmiskajiem klejojumiem. Šajā brīdī laiks pilnībā apstājās, un Pētera apziņa ietinās miglas šķidrautā. Galva sanēja kā bišu strops. Pēdējais, ko Pēteris vēl dzirdēja, bija blīkšķoša ārdurvju atlaušanas skaņa un izsauciens: „Bļeģ, smird tā kā Getliņos. Kur tas bomzis? Hujārjjam viņu ārā!”

Pašapziņas demence

Daži cilvēki mēļo, ka man nav mugurkaula. Tie ir pretīgākie meli, kādus vien savā rožu ziedlapām bārstītajā dzīves ceļā esmu dzirdējis. Viņu zemiskie pārmetumi ir klusas smilkstēšanas vērti, tiem nav ne mazākā seguma, ne atbalsta punkta, kuru ņemt par pamatu. Šie salašņas nav redzējuši, cik uzņēmīgs varu būt brīdī, kad uz ielas izceļas konfliktsituācija starp divām nesamierināmām pusēm. Esmu klāt pats pirmais, rūpīgi visu iemūžinu savā viedtālrunī vai planšetē un lūkoju uzmundrināt potenciālo cīniņa uzvarētāju ar tamlīdzīgiem izsaucieniem kā: “Davai, Vovan, jebaņi emu išo raz!”, “po siļņej, po siļņej, tak emu nado, hahaha”. Vienmēr atbalstu tikai to, kurš triumfē. Jo vēsturi raksta uzvarētāji. Atbalstīt neveiksminieku ir tas pats, kas atbalstīt Hitleru. Viņš taču arī zaudēja.

Lai parādītu savu daudzpusīgo personību, piebildīšu, ka esmu nenormāli kaismīgs sporta fans, turklāt ar analītisku un padziļinātu pieeju. Armandam Pučem līdzīgo pseidoekspertu prātuļošana ir tukšu salmu kulšana. Viss ir daudz vienkāršāk, nekā viņi to pasniedz savos ilgajos sprediķos studijā. Ja Rīgas “Dinamo” uzvar, tad viņi ir malači, bet ja zaudē, vainīgi ir tiesneši. Gribu bilst, ka savai teorijai esmu guvis publisku apstiprinājumu, veicot neskaitāmas intervijas ar līdzjutējiem blakus “Arēnai Rīga” esošajā burgeru restorānā. Viņi arī bieži vaino kaut kādu Cipuli, kuram ir aizdomīgi latvisks vārds. Manuprāt, tā ir nejēdzība, ka pašmāju tiesnesis spēj tik bieži apzināti darboties pret savu komandu. Bet tāda jau tā krievu līga ir – viss ir korumpēts.

Dažkārt kādam mēle niez pārmest manas privātās dzīves nianses. Jā, neviens nav perfekts, toties es protu dot lieliskus padomus. Parasti tie ir lakoniski kā “viss jau būs labi”, “nepārdzīvo, ja sit, tātad mīl” vai “tev ir vajadzīgs laiks”. Atzīšu, ka, iespaidojoties no TVNET attiecību konsultanta un pārmaiņu trenera Artura Šulca (viņš ir mana autoritāte), nopietnākās problēmsituācijās mēdzu arī izplūst pāris A4 formāta lappušu garumā rakstiskā veidā. Šajā izklāstā apkopoju spožāko vēstures domātāju atziņas, velku paralēles ar fiktīvām problēmām no paša pieredzes (tas palīdz ciešāk sadraudzēties), savukārt izvērsto atbildi noslēdzu ar savu mīļāko atziņu “Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi”. Tā iederas jebkurā situācijā, turklāt dažkārt lasītājs nodomā, ka esmu to pats izdomājis, un tādā veidā kļūstu īpaši novērtēts viņa acīs.

Paši tracinošākie ir viltvārži, kuri propagandē man it kā piemītošo inteliģences trūkumu. Šiem slīpētajiem neliešiem varu, roku liekot uz sirds, atbildēt, ka esmu lietas kursā par jebkuru jautājumu politikā, ekonomikā vai kultūras dzīvē. Turklāt mans viedoklis atšķirībā no daudziem gudriniekiem, kuri kā badīgi šakāļi turas pie vienvirzienā iestigušas pozīcijas, ir elastīgs. Es spēju vienlaikus atbalstīt Putina politisko režīmu un ukraiņu nacionālistus, DELFI komentāros bļauju, ka viss ir izzagts, bet tajā pašā laikā mīlu iepirkties “Latgalītē”. Par kultūras dzīvi nemaz plašāk nerunāšu. Ja man kāds vaicā par nesen skatītu teātra izrādi vai oriģinālizstādi, savelku seju dziļdomīgā grimasē, skatos cieši sarunu biedram acīs un, lēni šūpojot galvu, saku: “Nebija slikti, bet pietrūka izjustāka dziļuma.” Tas izsaka visu.

Ja tu domā, ka pēc visa iepriekš izlasītā, mēs varētu būt pazīstami, tas ir pilnīgi iespējams. Atceries, kad 7. klasē audzinātāja izsauca tavus vecākus uz skolu, jo nez kādā veidā ieguva detalizētus pierādījumus, ka Tu smēķē? Tas biju es, kurš tevi toreiz nostučīja. Hahaha.

Tev vēl kaut kas nepatīk? Izejam parunāt?

Ziemassvētku mīlestība Krāslavā

Ziemas saulgrieži ir tas laiks, kad ikkatrs no mums izkopj dvēseli, attīra no dažādiem sadzīviski emocionāliem sārņiem un vairo gaišumu dvēselē. Arī man kā katram vismaz uz trim dienām par īstu un sevi cienošu kristieti kļuvušu personību šis svinīgais kalendārā gada periods paiet sevis meklēšanā un izprašanā. Skanīgi baltos svētkus arī šogad sagaidu veco ļaužu aprūpes centrā Krāslavā, kas šajās alkatīga komerciālisma pārņemtajās spīguļotajās dienās kļuvusi par svēta miera un dievišķas laimes apdvestu oāzi manai iekšējai pasaulei.

Kāds varbūt apgalvos, ka tādā veidā vēlos izrādīties un izlikties, ka esmu labāks par citiem. Šādi apgalvojumi – īpaši svētku laikā – ir īpaši pretīgi banāli un lēti. Mums vajadzētu mazāk domāt par to, kā gudri mācīt citus, bet vairot mīlestību sev apkārt. Ticēt mīlestībai. Sajust mīlestību. Runājot izcilā Rīgas Lutera draudzes mācītāja Induļa Paiča vārdiem, „mīlestības pieredzes mums dzīvē vēl arvien ir par maz”. Protams, var jau atkal teikt – kas tad tas Paičs tāds ir? Šeit jautājums ir nevietā. Viņš ir cilvēks, kurš prot piedzīvot, saņemt un dot mīlestību. Ne velti viņa cieņpilnie ieteikumi svētvakarā rotā valstiski nozīmīgu ziņu portālu galvenās slejas.

Un tā es dodos uz Latgali. Garais ceļš mani nebaida, jo sirds gavilē un dzied, klusi vēstot par tām laimības stundām, kuras vadīšu mīlošā siltumā pašā Krāslavas sirdī. Ir cilvēki, kuri demonstratīvi popularizē šādus apciemojumus, tīksminās par to internetā un dižojas ar dažādām mantiskām lietām, kuras savā uzspēlētajā pārākuma sajūtā lepni atmetuši sirmgalvjiem. Tā kā tādiem suņiem nodriskātu gaļas klumpuci. Es dāvinu ko morāli izjustāku – uzmundrinoši labus vārdus, pieskārienus, glāstus un apkampienus. Mūsu attiecībās nedominē mantas un naudas kults. Mēs stāvam tam pāri.

Sarunās ar šiem dzīves pieredzes bagātajiem ļaudīm vienmēr atgādinu, ka tikai kopā mēs varam. Mums nevajag meklēt ienaidnieku līdzcilvēkā. Ir jāspēj noticēt sev, atklāt sevī jaunas un vēl neapgūtas cilvēciskas mīlestības rezerves un likt tām iemirdzēties tik gaiši kā zvaigznei naksnīgajā svētku debesjumā. Iedvesmoju viņus sajust sirds dzīlēs Ziemassvētku brīnumu un saaugt ar to kopā dievišķā vienotībā. „Tikai tā mums būs pa spēkam piedzīvot īstu mīlestību,” viņiem saku, knapi apspiežot veidojošās tērcītes acu kaktiņos.

Daži pansionāta sirmgalvji man kļuvuši īpaši tuvi. Gandrīz kā paša vecāki. Viens no tiem ir Pjotrs, kuram drīz būs 80 gadi. Aiz muguras sūrs un grūts darba mūžs. Arī šajos svētkos viņš ir viens. Sieva pirms septiņiem gadiem mira no onkoloģiskas saslimšanas, bērni un mazbērni izklīduši kur nu kurš. Taču par spīti tam Pjotrs nav zaudējis ticību labajam un tam, ka spēj vairot mīlestību sev apkārt.

Reiz es viņam vaicāju: „Pjotr, Nikolajič, kā gan Jūs spējat būt tik stiprs cilvēks? Kā klints. Kā varens un lepns ērglis kalna galotnē.”

Tad viņš man teica vārdus, kurus nav iespējams aizmirst.„Tas ir manī, dēls. Tas ir manī.” Vēl tagad atceros šo čukstošo apgarotību, kas līdz ar pieklusināto balss tembru atļāva man saprast tik vienkāršo, bet bieži aizmirsto un nepelnīti noniecināto dzīves patiesību. No tās varam mācīties mēs visi. Par baltu velti.

Savu sirsnīgo ciemošanos noslēdzu ar 73 gadus vecās Sarmītes apciemošanu. Viņai ir izkaisītā skleroze, tādēļ nākas izmantot ratiņkrēslu. Abi viņas dēli gājuši bojā – viens pēc ielūšanas āliņģī, bet otru kapā aizsauca radiācijas sekas pēc piespiedu dienesta pienākumu veikšanas Černobiļā. Ieejot istabiņā, kuru apdzīvo trīs sirmgalvji, uzreiz steidzos viņu apkampt un spiest krunku izvagoto roku.

„Mans dēls. Cik labi, ka par mani neesi aizmirsis šajos svētkos. Es Tevi mīlu,” viņa saka, veroties manī sārti saraudātām acīm un saspiežot plaukstu savējā.

„Es Tevi arī mīlu, māt. Mums jāturas kopā. Tikai tā mums izdosies,” pacilātā patosā atbildu un ienirstu mīlestības atvara straujā virpuļa skāvienos. Mīlestība plūst un skalo mani no iekšienes, tās varenā straume šalc, mutuļo un dun kā lepns ūdenskritums. Tā mudina izdibināt savu netveramo dzīļu plašumus, ieslēdz bagātīgas ražas pildītos apcirkņos un spirdzina kā nomaldījušos ceļinieku. Es vairs neesmu es pats. Esmu kļuvis par mīlestību.

“Mums vajadzētu padomāt, kur manā dzīvē es varētu piedzīvot, saņemt un dot mīlestību, kā arī par to, kādā veidā mīlestības pieredze mani veido.” (Indulis Paičs intervijā TVNET)

Jautrie āpsīši

Viesturs īstenībā bija tīri jauks puisis. Vismaz tā viņš pats par sevi domāja un ar šādu rakstura īpašību sevi identificēja virtuālajos interneta iepazīšanās portālos. Jauks, atklāts, godīgs, turklāt ar nule kā iegūtu bakalaura grādu inženierzinībās. Par spīti tam iepazīšanās ar pretējo dzimumu vedās kā pa greiziem un klupinošiem celmiem -daiļās lēdijas nekaunīgi ignorēja viņa šarmu un morālās kvalitātes, nereti pat pasmejoties par jaunekļa izmisīgajiem pūliņiem aicināšanā uz „kafijas tasi”.

Diemžēl dzīvē Viesturam sarunas ar dāmām vedās vēl skumjākās toņkārtās. Pat antisociālā un ar kleptomāniju sirgstošā kursabiedrene Tamāra uz viņa aicinājumu kopīgi apmeklēt „fukšu balli” atsaucās ar zemisku klusēšanu. Māte gan šādās situācijās viņu mierināja, ka visa dzīve vēl priekšā un esot arī jaukas meitenes pasaulē. Tikpat jaukas kā viņš. Vajagot tikai pienākt īstajam brīdim, un liktenis pats piespēlēšot līgavu. Viss esot saplānots, nevajagot forsēt notikumus.

Tomēr mēneši negausīgi ritēja, un nekas nemainījās. Ja nu tāda augstāka lietu kārtība kosmosā arī pastāvēja, tad visi tās struktūrelementi bija nostājušies virzienā pret Viesturu ar izsmejoši izstieptu vidējo pirkstu rokā. Viņš kļuva no dienas īgnāks, izvēlējās arvien agresīvākas komunikācijas metodes internetā. „Suka, bļeģ. Es Tevi dzīvē atradīšu un sasitīšu,” kādreiz tik saulainais un gaišais puisis draudēja kādai „Čiepiņa_24”, kura bija solījusi kopā apmeklēt Rīgas „Dinamo” spēli, bet pēdējā brīdī aizbildinājās ar strauji kāpjošu ķermeņa temperatūru un veselības pasliktināšanos.

Kādu dienu Viestura uzmanību piesaistīja iepriekš neredzēts jauns iepazīšanās portāls „Pretēja Puse”. Šī vietne atšķirībā no daudzām citām apvienoja tieši tās vientuļas sirdis, kurām acīmredzami dzīvē pietrūka cilvēciska siltuma, gaiša vārda un maiga pieskāriena. Apsārtušām acīm boloties ekrānā, Viesturs nolēma likt punktu jaukā puiša tēlam un identificēt sevi pārējo lietotāju acīs kā depresīvu pohujistu. Vismaz divas stundas viņš veltīja sava profila veidošanai – tajā atrodamajai informācijai vajadzēja vēstīt par viņu kā smagu rūdījumu guvušu, drūmu un skarbu vīru. Sagrābstījis no „darklyrics.com” dažādu smagā metāla grupu citātus, ielicis galerijā bildes ar mototehniku un sevi „aifonā” „nofočējis” par 49,00 latiem pirktā kreklā ar stilīgu uzrakstu, viņš jutās gatavs piedzīvojumiem. Tagad tiem vajadzēja nākt. Trakiem un slapjiem.

Tomēr tie nenāca. Par spīti asajai un īsta vīra stilā ieturētajai komunikācijai meitenes joprojām ar viņu nesatikās, izņemot kādu 48 gadus vecu „baikeru” biedrības mūzu, kura vēlējās iegādāties no Viestura moto riepas par labām cenām. Ar katru piedzīvoto atraidījumu viņš uzbudinājās vēl trakāk. Viņš vairs neieturēja formāli pieklājīgo stilu, rakstot vēstuli jaunai meitenei, bet uzreiz viņu aicināja uz mājām. Saņemot atteikumus, Viesturs piekopa vienotu atbildes formu visiem gadījumiem. Tā skanēja: „Fāk jū bīč, ai hōp jū dai!!!”

Pavisam neviļus mūsu neveiksmēm lolotais jauneklis reiz ielūkojās portāla „Pretēja Puse” forumā. Paskaidrojošā tekstā virs jauna temata veidnes iespējas mājaslapas administrācija tika uzskatāmi norādījusi, ka arī šeit drīkst sludināties mīlestības meklēšanas nolūkos. Iekšēja naida plosīts, Viesturs izveidoja jaunu tēmu „Šeit iepazīties nevar. Meitenes ir kuces???”, detalizēti izstāstot savu līdzšinējo pieredzi un vēršoties pēc padoma pie pieredzes bagātākiem portāla izmantotājiem. Tomēr cerība uz situācijas risinājumu zuda līdz ar pirmo tēmas komentāru izlasīšanu. „Paskaties uz sevi, idiņ!” un tamlīdzīgi meiteņu rakstīti teksti, kuriem piebalsoja stiprā dzimuma acīmredzamas nievas par sugas brāļa absolūto neveiksminieka būtību un infantilismu, pilnībā sagrāva Viestura ilūzijas par laimīgu iepazīšanos. Viņš jutās pazemots, iztukšots un novārdzis. Šo emocionālo stāvokli puisis kliedēja ar par mātes izsniegto kabatas naudu iegādātu alkoholisku dzērienu baudīšanu. Stundām ilgi viņš bezmērķīgi nīka pie datora monitora šādā kondīcijā – piedzēries, neveselīgi uzburbis, no nemazgāšanās iesvīdis un smirdošs un morāli uzbudināts.

Kādu rītu, piepampušām acīm veroties ekrānā, viņš ieraudzīja portāla pastkastītē sūtījumu no kāda lietotāja vārdā „āpsēns_66”. „Sveiks, ceļiniek. Ar smagām sirds sāpēm veros Tavās morālajās ciešanās un gribu Tev no sirds palīdzēt. Pārstāvu slepeno šī portāla organizāciju „Jautrie āpsīši”, kas ir speciāli apmācīta, lai sniegtu palīdzīgu roku pilsoņiem šādās krīzes situācijās. Tu neesi viens. Mēs varam palīdzēt risināt Tavu problēmu saziņā ar pretējo dzimumu.”

No tālākas sarakstes noskaidrojās, ka „Jautrie āpsīši” ir neliela šajā portālā specializējusies cilvēku kopiena, kas strādā pilnīgā slepenībā, saņem savas darbības uzturēšanai finansējumu no kādas specifiskas Eiropas valsts un ir palīdzējusi daudziem vīriešiem un sievietēm mīlas jautājumu risināšanā. Iestāšanās biedra nauda jeb brīvprātīgais ziedojums bija noteikts simts latu apmērā. Iegūstamais rezultāts tika raksturots kā „taustāms”, „efektīvs” un „ļoti uzskatāms”.

Viesturs bez lielas šaubīšanās piekrita apmeklēt ievada jeb iepazīšanās nodarbību. Sarakstē ar „Jautro āpsīšu” valdes locekli, kā sevi dēvēja minētais lietotājs, par organizācijas satikšanās vietu jeb bāzi tika norādīts kāds nomaļš nams Maskavas ielas rajonā. Nonākot attiecīgajā adresē, Viesturs ar lielu izbrīnu aplūkoja noplukušajai atrašanās vietai neraksturīgi modernu un mūsdienīgas arhitektūras labākajās noskaņās celtu divstāvu māju.

Uz durvju zvanu atsaucās iznesīgs smokingā tērpies šveicars, vaicājot par viesa ierašanās iemeslu. „Āpsīši, āpsīši. Maigi viņiem kažociņi. Tā kā tādi saulstariņi. Forši, mīļi jaukumiņi,” Viesturs pārliecinoši nodeklamēja organizācijas slepeno saukli, par to tiekot laipni aicināts doties uz mājas otro stāvu. Ievests izsmalcinātā kamīnzālē, viņš par lielu izbrīnu ieraudzīja ap apaļu ozolkoka galdu sēdošu cilvēku kopumu – visi tie bija satērpti āpšu kostīmos. Vienīgi tālākajā galā sēdošais aptuveni 29 gadus vecais vīrietis atšķīrās no citiem – viņš bija izmeties mazajās biksītēs un seju izraibinājis dīvainām zīmēm.

„Olē! Ceļiniek. Tu esi jaunas dzīves priekšvakarā,” ieraudzījis ienācēju, plati smaidīdams pusplikais metās pie Viestura un drudžainā sveicienā kratīja viņa roku.

„Ēm…Es te tā kā par to iepazīšanos..nūū..tā organizācija,” neveikli stostījās Viesturs.

„Kuš, kuš,” pieliekot rādītājpirkstu pie lūpām sazvērnieciskā smīnā nočukstēja pusplikais. „Mēs esam ļoti slepena organizācija. Varbūt esi dzirdējis par brīvmūrniekiem? Nu mēs esam ar tikpat senu vēsturi. Palīdzam attiecībās , ja. Es esmu Fēlikss, Viņa Augstība, Āpsēns Numur Viens. Šis ir mans galms. Olē!”

„Olē!” vienotā korī atbildēja pie galda sēdošie. Viesturs jutās it kā palēninātā filmā, cenšoties saprast vai atrodas realitātē, vai sapnī.

„Tu taču paņēmi biedra naudiņas pirmo iemaksu, mans mīļais draugs,” Fēlikss maigā balstiņā dudināja, veroties jauneklī. Viesturs kā transā izņēma no jakas iekškabatas aploksni un nodeva to rokās organizācijas barvedim.

„Brīnišķīgi. Redzu, ka esi gatavs pārmaiņām. Tevi gaidīs burvīgi randiņi un daudz, daudz meiteņu. Vai varam sākt terapiju? Galms, esat gatavi? Olē!”

„Olē, olē!” mājas sienas nodārdēja vienotā korī.

Kamīnzālē pēkšņi atkal ienākušais šveicars izdalīja visiem esošajiem gigantiskas dažādu zvēru mīkstās rotaļlietas. Viesturam tāpat kā pārējiem tika likts tās ņemt cieši rokās, kopā lēkāt pa telpu, ik pēc pusminūtes izdvešot stenošu vaidu, tādējādi imitējot baudas un labsajūtas gārdzienu. Sākumā Viesturs par to jutās neveikli, taču pamazām atraisījās un lēkāja tikpat skaļi stenēdams kā visi pārējie. Ik pēc piecām minūtēm atskanēja vadoņa izkliegtais „Olē” izsauciens, kas vēstīja par īsu pārtraukumu seansā, kura laikā dalībniekiem bija jābauda speciāls savādi garšojošs tonizējošs dzēriens. Viesturs lēkāja, stenēja, dzēra, tad atkal lēkāja un stenēja, līdz vienā brīdī attēls pagaisa. Iestājās tumsa.

***

Viesturs pamodās meža malā. Ķermenis bija stīvs un sāpēja. Tālumā skanēja mašīnu trokšņi. Viņš konstatēja, ka visas personīgās mantas kaut kur pazudušas. Arī virsjaka. Sekojot automobiļu signālu skaņām, viņš drīz vien sasniedza „Rīga-Jūrmala” šoseju. Grīļodamies un neveikli klumpačodams, viņš uzsāka reidu tajā virzienā, kur vajadzēja būt Rīgai.

Pēkšņi viņam blakus strauji nobremzēja mašīna. Simpātiskas meitenes skatiens no loga līdzjūtīgi vērās apmulsušajā Viesturā. Viņa atvēra logu.

„Kas noticis? Vai Tev viss kārtībā?”

„Nūū…jā..es meklēju tuvāko ceļu uz Pļavniekiem…”

„Es arī tur dzīvoju,” meitene draiski uzsmaidīja. „Mums varētu būt pa ceļam,” viņa noteica, laipni aicinot sagurušo jaunekli savā automobilī.

Es zinu, kas ar tevi notiks. Tu nomirsi.

No visiem spārnotajiem izteicieniem, kādus nācies dzirdēt sev līdzās pastāvošo mietpilsoņu atgremojumos, mani allaž visvairāk šaustījusi frāze „viss, kas notiek, ir uz labu”. Neraugoties uz to, ka muļķīgais kultūrcitāts savā greizajā skanējumā jau pats par sevi uzskatāmi norāda uz klaji idiotisku un realitātei svešu vēstījumu, tam netrūkst pietiekoši daudz piekritēju, kuri pie mazākās iespējas šīs muļķības tālāk tiražē un glorificē. Turklāt jūtas tā it kā būtu glābuši dzimteni no kodolkatastrofas.

Neņemos spriest, no kurienes šis rauduļus mierināt steidzošais vārdu savārstījums radies. Vaininieks droši, ka sen pastaigājas labākos medību laukos un pat nenojauš savu posta darbu patiesos apjomus un to graujošo ietekmi uz nenobriedušās sabiedrības daļas morālo stāju. Varbūt dziļi sirdī viņš patiešām ir ticējis sevis teiktajam un nav apzinājies iespējamās sekas, taču – kā pieņemts teikt – nezināšana neatbrīvo no atbildības.

Ja viss mūsu necilajās dzīvēs patiešām notiktu tikai uz labu, cilvēce viļņotos no nemitīgām dzīrēm un eiforijas. Turklāt šai labo notikumu ķēdītei būtu jāsarindojas tādā pērļu virtenē, kas noslēdzas ar kulmināciju – kā minimums mūžīgo dzīvošanu. Diemžēl (vai varbūt par laimi) tā nenotiek. Cilvēks ņem un atstiepj kājas. Bērēs nekad šo spārnaino frāzi dzirdējis neesmu, kaut būtu gribējies tai saujiņai „labnotiekošo” palūgt atkārtot savu dzīves dogmu publiski visu sēru mielasta viesu priekšā. Droši, ka atbildes vietā sekotu neveikla minstināšanās un tukša taisnošanās.

Atliek tikai iedomāties, kā reālajā dzīvē varētu risināties sarunas no šādas sērijas:

-Zolitūdes traģēdijā man aizgāja bojā ģimene.
-Beidz pinkšķēt. Tas taču uz labu!

-Manam dēlam ārsti atklāja metastāzes.
-Tur nav par ko pārdzīvot – viss, kas notiek, ir uz labu.

-Mīļā, mani atlaida no darba. Mums nebūs par ko samaksāt kredītu.
-Nebēdā ne nieka. Tā ir laba zīme

-Dārgais, man tev jāatzīstas – es tevi piekrāpu ar santehniķi Ivanu.
-Super. Tas ir uz labu.

Es drīz nomiršu un tas ir uz labu. HAHAHA