Visi raksti, kuriem autors ir Stienis

Depresīvā nedēļa II: Lienes pārsteiguma romantika

“Visai izdevies mēnesis, jau trešais,” Liene nodomāja un piepaceļot svaigi salakotos matus, uzsmaidīja sev spogulī. Iztaisnojusi plecus, pacēlusi zodu uz augšu viegli sevi nopētīja. Jā, ir agrs piektdienas rīts, bet šī bija jau lieliski atstrādāta un zināma sistēma.

**
Liene ir skaista un inteliģenta sieviete. Teju divdesmit astoņu gadu dzīves pieredze bija paspējusi iemācīt daudz. Kaut vai to, ka vīrieši ir jobani. Teju gatavie Kiviči uz katra stūra, kas par katru mata tiesu centīsies atņemt privātumu un neļaus pabūt pašai ar sevi nekad un nekur. Tāpēc atmetusi mīlestību un attiecības veiksmīgāk par savām smēķēšanas ieradumiem, Liene meklēja laimi aplikāciju pasaulē, kura bija gana dāsna. “Žēl, ka nav “iQos” tipa veču,” Liene mēdza vakaros pie kamīna pīpējot iesmieties. It kā slikts ieradums, bet veselībai dara minimālu ļaunumu.

**
Tinderis – lūk, tā ir štelle. Ar Rūdolfu tikšanās tikai pēc stundas, bet esmu jau praktiski gatava. Rūdža bija labi kopts, ne pārāk apdāvināts, bet bez liekām prasībām. Pilnīgi pietiekami vienas dienas prieciņam. Labi, ka Mārīte vakar paņēma bez rindas, labākā vaksācija ēēēvāāāā!” Liene pie sevis iesmējās. Totāli mazāka ņemšanās ar sevi un visām nebūšanām.
“Bāc, Jankam uz darbu jāpiezvana.”
– “Klau, Jančuk, es prezentāciju Tev aizmetu pēdēefā, ievērtē. Man šodien galīgi sūdīgi, laikam vārtīšos pa gultu. Nevēlos nevienu aplipināt birojā.”
– “Jā, protams, sīkā. Paldies saņēmu un galvenais veseļojies! Tiekamies pirmdien!”
“Yess!  Arī tas ir sakārtots!” Liene priecīgi pasmaidīja un turpināja gatavoties.

Lūpas uzkrāsojusi, smaržas sapūtusi, nopētījusi sevi spogulī, koķeti uzsmaidījusi Liene devās prom. Aizkūpinājusi kāro dūmu mājas pagalmā viņa izsauca taksi. Lai iet Yandex, nebūs gala adresē nosodošo kolēģu skatienu pagalmā, bet ietaupīs kā minimums trīs eiro. “Nebaltās dienās tā ir vismaz viena pudele vīna,” viņa nodomāja.

Ieradās galamērķī par vismaz trim minūtēm agrāk nekā bija plānojusi. “Bāc, tikai deviņi,” uzvilkusi kārtējo dūmu un pārbaudījusi durvju kodu Tindera vēstulēs, Liene devās augšā un ar liftu brauca uz sesto stāvu jaunā projekta mājā. Atradusi adresē norādīto dzīvokli viņa sakārtojās, saņēma drosmi un nospieda durvju zvanu.

Neviens neatvēra. Zvanīja otro, trešo reizi, līdz pēkšņi Liene izdzirdēja smagus soļus. Smagus, nevīžīgus un stampājošus soļus. “T-t-t-tūlīt, nāku, uzgaidiet!” kaut kas aiz durvīm sēca.
– “K-k-k-k-āās tur ir?” viegli šļupstošs šķībi greizs kontrtenors izdvesa.
– “Emm, Liene, es pie Rūdolfa”!
– “Āāāāāāāāāāāāā” pretīgā spiedzienā grīdas stampa iekviecās un pavērā durvis.

**

Skats pavērās ne no labākajiem. Liene atkāpjoties no durvīm pamatīgi nopētīja pie kā ieradusies. Prāta mazspējas rētas sejā, pati seja – sapista futbolbumba. Zobi dzeltenāki par pamatskolas fizkultūras zāles svaigi krāsotajām sienām un gaļas kurkuļu paliekas starp tiem bez problēmām varētu izbakstīt ar šķiltavām. Krekls bēšs, sasiekalots un taukiem aptraipīts. Šorti nesaprotami, bet netīri un pa teju atvērtajām durvīm uzdvingoja ass urīna aromāts kurš sajaucās ar paprikas un vistas filejas tango aromātiem, kuriem traucēja tikai pārspīlēts ķiploka greizsirdīgais uznāciens. Visam pa virsu – fakin metrs sešdesmit maksimums! Jebkas viņas saprātā kliedza: “Mūc prom!”
**
Liene šokēti apmetās apkārt un jau devās ceļā, kad izdzirdēja šnukstus.
– “P-p-p-p-iedod, ka esmu t-t-t-t-t-t-t-t-tāds preteklis u-u-nnnnn ļumpenis. R-r–r-rūūūdža drīz būs. Man d-d-d-d-d-d-d-drīz maiņa uz autostāvvietu. P-p-p-p-p-p-p-p-paaati no sevis neapsargās,” un pats par savu joku ieņirdzās aizsedzot dzeltenos zobus ar plaukstu. Skatam pavērās līdz gaļai apgrauzti nagi.

Liene nesaprata kāpēc apstājās, laikam jau visi tie Dievietei.lv klikšķi, ko vīnu malkojot bija saklikojusi, lika justies vainīgai par to, ka citiem nav paveicies kā viņai.
– “Neraudi, piedod, es uzvedos kā cūka”, Liene teica un nedomājot apskāva svešo lumpeni kurš momentāli izplūda asarās uz viņas svaigi izgludinātās blūzes.

**

– “Vai r-r-r-r-r-riiiizoto ēdīsi? Tūlīt jau būšu pabeidzis taisīt. N-n-n-n-n-nāāāc iekšā! M-m-m-m-m-aaanni Juris sauc. Kā T-t-t-t-t-tevi?”
– “Liene. Un jā, Juri, ēdīšu. Nav par agru priekš rissoto?”
– “L-l-l-l-l-l-aaabām lietām nekad nav par agru” un Juris notraucis asaras iesmējās. Abi iesmējuši turpināja neplānoto tikšanos.

**

Liene novilka kurpes, par mēteli pieklājīgi parūpējās Juris un viņa sekoja tam virtuves virzienā. Jo tuvāk virtuvei, jo smarža palika labāka. Liene pēkšņi atcerējās, ka iepriekšējo dienu nekā nav ēdusi un vēders savilkās krietnāk par sešdesmito presīti sajūtot wok-tipa smaržu. Virtuve bija liela, studijas tipa ar bāra leti un visām ekstrām. Vienīgais, kas uzmanību novērsa un kaitināja Lienes prātā bija absolūti bezgaumīgie un garlaicīgie aizkari. Iedomājies, hruščovkas sienas paklātu, tikai vienkāarši padarītu melnbaltu un vēl izmantotu segas pārklāja vietā uz diviem gadiem – tik slikti bija aizkari šajā virtuvē.
**
– “R-r-r-r-r-r-r-ūūūdža drīz būs” atkārtoja Juris. B-b-b-b-b-b-b-rokastis arī,” un uzlicis uz galanti melna šķīvja krietnu porciju to pasniedza Lienei.
– “V-v-v-v-istas fileja, basmati, zirnīši, soja, g-g-g-g-g-garneles un visi labumi,” Juris nostostīja un pasmaidīja. Liene pieklājības pēc nogaršoja un tikai spēja izdvest vārgu “woow”.
– “Juri, labāk nekā ganbejā! Malacis un paldies tev!”
– “P-p-p-p-p-pieee katra ēdiena s-s-s-s-s-savs dzēriens. Kā tev k-k-k-k-ijantē?”
– “Pizģets, nopietni? Tu “Chianti” par  k k k k ijantē nosauci, kropli”, Liene pie sevis nodomāja, bet uzreiz sakautrējās par savu nesavaldību un izdvesa vien kautru: “Jā, lūdzu,” un maigi koķeti uzsmaidīja.

Juris atvēris ledusskapi izvilka “Chianti” pudeli, kurā jau bija korķuviļķis un to prasmīgi stenot izrāvis ielāja vēsu malku savai viešņai. Pudeli atstājis uz galda viņš lika noprast lai pati sevi apkalpo un devās taisīties uz darbu. Liene ēda, dzēra un baudīja mirkli, lai cik savāds tas nebūtu. “Hei, būs ko draugiem pastāstīt!” pie sevis nodomāja Liene.

– “Lielisks ēdiens un vīns no paša rīta”, Liene nebeidza brīnīties. Arī savādais saimnieks bija pazudis. “Es kārtējo reizi pārāk daudz vērtēju cilvēku no tā paskata,” viņa par sevi šķendējās,  tomēr sestā stāva logs pievērsa sev uzmanību. “Skaists skats,” viņa nodomāja, bet norakstītie aizkari sāka iegūt jaunu nokrāsu. Melnbaltums sāka iegūt krāsas un raksti savu nozīmi. Tie teju sāka vibrēt viņas acu priekšā, krāšņi uzrunāja un Liene saprata, ka tie ir skaistākie aizkari, kādi jebkad redzēti. Saņemot drosmi un pieceļoties no krēsla viņa tiem pieskārās un tie bija paši maigākie aizkari, kādi jebkad taustīti. “Kāpēc viņi negatavo gultas veļu no šī paša materiāla, pizģuki?” Liene nodomāja, kad aizkaru raksts tā ievibrējās, ka viņa saļima.

“Kāpēc šis dzīvoklis ir tik tukšs, kāpēc te nekā nav,” Liene domāja. “Vai tas ir tas stundu īres dzīvoklis?” Visapkārt satumsa un iestājās klusums.

****
Netīra betona smarža, slapji putekļi, urīns. Šo aromātu pavadīta viņa pamodās no apkopējas neapmierinātās slotas, kura sitās gar Lienes seju. “Jā, tik jauna un jau mauka, pizģets, mūsdienu jaunatnei. Davaj, mosties, pisies mājās” auroja apkopēja, kura berza kāpņu telpu.

Liene neko nesaprata, parīvējusi galvu viņa paskatījās pulkstenī un saprata, ka pazaudējusi savas piecas stundas no dzīves. Tāpat kā godu. Asas sāpes pakausī, slikta dūša un reiboņi liecināja par sazāļošanu. Asās sāpes dibenā un kājstarpē par visu pārējo. Varētu piezvanīt policijai, bet kaut kā neērti.

Nekas. Jābrauc prom.
Kā nekā, meita no dārziņa jāpaspēj izņemt.

Viņa melo, tpu, sūkā labāk

Man viņa likās perfekta. Ideāls radījums. Dzidrums un skaistums, nevainība un pirmavots. Mans Piektais elements.

Es viņu satiku netīšām, kādā sava komunālā tipa dzīvokļa ballītē, kurā ieklīdu pēc garas darba dienas. Uz pārējo paziņu – pāķu – fona viņa izcēlās. Jā, arī no Latgales laukiem, tomēr kopta, čakla. Jauna, asprātīga, 21 gads, tas ir par desmit gadiem mazāk nekā man, tomēr acu skatiens liecināja, ka viņā ir kas vairāk par Anglijas zemeņu plantācijas ilūzijām un septiņgrādīgā apinīša pēc veiksmīgi novāktas kartupeļu ražas.

Viņas formīgais dupsis acu priekšā lika maniem ļumpajiem kilogramiem uz sesto stāvu nesties tādā tempā, it kā es būtu tas, kurš celtos septiņos no rīta un barotu Endomondo draugus ar noskrietiem desmit kilometriem.

Nepārproti mani, draugs, jau uzreiz saskatīju viņā arī vienkāršību. Uz rokām bija tvertā govs pupa tulzna un balsī manāms akcents, kas skaidri un kaitinoši kliedza: “šodien kūti mēzīs Janka”, prātu nelika mierā doma: “vai viņa spētu izslaukt bulli?”, tomēr es viņā saskatīju ko vairāk. Potenciālu. Varbūt viņa ir mana īstā?

Bet nē, patiesībā, es sev pārstāju melot jau toreiz, kad mana jau kurā perfektā nolēma, ka Tinder aplikācija ir vērtīgāka par manu simts kilogramu rīvēšanu pār viņas ciskām. Toreiz sapratu – dūre spēj sāpināt, bet ne manējā.

Šo būtni es uzskatīju par ko augstāku, viņa ir skaista, jauna. Ar mērķiem, ambīcijām un cerībām. Jauna sieviete ar potenciāli skaistu nākotni, karjeru un plāniem. Stabila “B” izmēra krūtis šai nākotnei deva otrā izmēra “handikapu” un ar to oponēt var tikai “D” līdzinieces. Skaidri un tvirti plaukstā šo apskaidrību tverot, sapratu, ka man nespīd.

Pagāja laiks un viņa ievācās mūsu lielajā komunālā tipa Miera ielas dzīvoklī. Kādu vakaru, pēc smagas un garas darba dienas, sanāca pārmīt pāris vārdus. Viņa pagatavoja krūzi tējas vēlā nakts stundā, es ielēju septīto alu. Teicu, ka pēc tādas dienas vēlos vien iedzert un paskatīties kādu labu seriālu. Viņa teica, ka vēlas tieši to pašu. “Kādu seriālu Tu skaties”?, es pajautāju. “Viņas melo labāk”, viņa ar lepnumu atzina.

Tajā vakarā es uz viņas beidzu trīs reizes. Mutē, sejā un uz krūtīm.

CEHS BRĪDINA! No nezināmiem numuriem cilvēkus tramda ļaundari!

Depresīvā nedēļa: Rūdolfs

Rūdolfs bija saskumis. Pukš, pukš, pukš – lietus lāses savādi skaļi pilēja uz viņa lētā, caurā plēves apmetņa. Dibenu pamatīgi saldēja aukstais asfalts, bet tukšais kuņģis gurkstēja no izsalkuma. Mierināja tikai apziņa, ka izdevies sakasīt Optimas īpaši stiprā divlitreni, kas liks izsalkumam kaut uz mirkli atkāpties un radīs neīsta siltuma sajūtu. Viņš atvēra pudeli, kāri padzērās un iegrima pārdomās.

***

Bērnībā māte mazo Rūdi nemīlēja. Viņa ne mirkli neslēpa nožēlu, jo “vienkārši bija aizkodusies un abortam par vēlu”, tēvs, savukārt, kad nesita, tad teica, ka labāk būtu “beidzis uz snienas un pielīmējis kādu tapeti”. Sists Rūdolfs tika regulāri un akurāti, tomēr vienu sitienu viņš atcerējās īpaši skaidri. Par spīti tam, ka māte pat necentās slēpt riebumu, ko jūt pret atvasi, septiņu gadu vecumā puika bija visu gadu krājis santīmu pie santīma, lai Mātes dienā viņu iepriecinātu. Rūdolfs bija palīdzējis kaimiņiem ar mājas darbiem, skaldījis malku, nesis ūdeni. Kad pienāca lielā diena, tirgū atradis pašu krāšņāko un lielāku ziedu pušķi, kādu spēja nopirkt par sapelnīto naudu. Tajā dienā, ar katru siksnas cirtienu viņš aizvien dziļāk iekala savā galvā, kas ir kapu vainags. Tā bija retā reize, kad pie siksnas tik naski ķērās māte.

No regulārajiem sitieniem pa galvu Rūdis palika dīvains. Komunicēšana ar vienaudžiem sagādāja grūtības, tāpēc viņš sāka no tiem izvairīties. “Rūdža – galvā-pistais-hujūdža, hahaha” – tā par viņu Dārziņos ņirdza jau 12 gadu vecumā. Norobežojies no visiem, Rūdolfs atrada dzīvi mūzikā. Tā uzrunāja, viņš dejoja mūzikas ritmos un reizēm pat pasmaidīja.

Rūdolfs pieauga un devās meklēt laimi uz Rīgu. Viņš orientējās mūzikā, bija sakrājis naudu dažām platēm un iemanījies tās pietiekami veikli spēlēt, lai regulāri tiktu aicināts uzstāties “Aptiekā” un “Pienā”. Sākās īstā dzīve, bohēma, nevaldāmas ballītes un alkohols. Tomēr nekas nebija mūžīgs. Lai arī cik ļoti Rūdis ticēja dabstepa otrajai atdzimšanai, Rīga šim troksnim bija tikusi pāri un pie atsevišķām Skrillex dziesmām publika viņu ne tikai izsvilpa, bet pat sāka apmētāt ar pusizdzertām alus glāzēm. “Vairs nav 2012. gads, vācies prom, kropli!” un: “Uzliec Semu Smitu, pidar!” auroja neapmierinātā publika. Klubu apmeklētāju nesaprasts, Rūdis remdēja smeldzi bezmaksas dzērienos, līdz nokodās tik tālu, ka par DJ viņu atteicās ņemt pat “Saksofonā” un “Chomsky”.

dj

Vispirms Rūdolfs papisa plates, bet drīz pēc tam – arī dzīvokli. Tas bija viss, kas viņam jebkad piederējis.

***

Pukš, pukš, pukš – lietusgāze negrasījās rimties. Šķērsielā garām vilkās kāda veca bomzene. Pretīga, smirdīga, bezzobaina. Aizdzertām, uzsistām un skumjām acīm viņa paskatījās uz Rūdi. Rūdolfs, savukārt, paskatījās uz nenosakāmā vecuma sievietes slapjajā džemperī nošļukušajām krūtīm, kuras bija nabas līmenī. Netīrā kraķe pienāca klāt, apsēdās blakus un smirdēja. Smirdēja tā, ka, lai neapvemtos, Rūdolfs elpoja caur muti. Sieviete iebāza roku viņa biksēs, satvēra daiktu un sāka to līdzjūtīgi berzēt. Lai cik pretīgi tas nebūtu, viņš aizvēra acis un ļāvās, tomēr mirkli pirms kulminācijas, kaut kas iztraucēja.

Pa miegam izgāzis divlitreni, viņš pamodās uz ielas apdirsies un ar roku cieši satvēris savu locekli. Lai kā arī nebūtu – tas bija skaistākais sapnis, kādu Rūdis jebkad redzējis.

Artusa cīņa

Ceturtdienas ir skaistas dienas, jo tajās vienmēr uzzinām par sevi ko jaunu Delfu rakstu komentāros.

Skolā katrā klasē parasti ir kāds gudrais, kāds klusais, rižais, skaistais, un tad ir tas čalis, kurš smird. Šis dabas fenomens nereti sastopams arī birojos, sabiedriskajā transportā un citur. Izņēmums nav arī Saeima.

Tomēr šoreiz pilnīgi nesaistīti vēlamies pievērsties vienam no mūsu diženi raženās valsts simts spožāko prātu īpašniekiem – Artusam Kaimiņam. Deputātam, kurš Saeimā iekļuva pateicoties savām aktiera spējām un sviedru kārtiņai. Izrādās, šis sviedru dziedzeru izdalītais sekrēts ir pietiekami labs lubrikants, lai ieslīdētu valsts dižākajā telpā, nejūtot ne mazāko pretestību no loģikas, saprāta un elementāro zināšanu sfinktera (šis ir medicīnisks termins, nejaukt ar rupjību).

kaimins_3

Iekļūstot Saeimā viņš pildīja saviem vēlētājiem izteikto solījumu – filmēt visu, kas notiek šajā varas un atbildības pārpildītajā skudru pūznī. No vienas puses – tīri interesanti redzēt, kas lācītim vēderā. No otras puses, ja Vaļera vietējā gaterī sāktu filmēt savu biedru darbu ikdienu, viņš noteikti sķirtos no vairākiem priekšzobiem un Latvijas spējīgākie proktologi varētu ilgi prātot, kā moderno kameru dabūt ārā no Vaļeras pakaļas, nesabojājot tās zoom funkciju. Filmēšana traucē, lai kādas nebūtu cilvēka tiesības. Traucē strādāt, respektīvi – pilnvērtīgi vadīt valsti.

Cīņā pret “Maxima”, Kaimiņš vēlējās būt kā mazais cinītis, kurš gāzīs lielu vezumu. Priekšlikums boikotēt “Maxima” veikalus sākotnēji visiem šķita loģisks, tomēr padomāsim par to vēsu galvu. Tātad, letiņu arhitekti arhitektē mēslu, letiņu būvnieki būvē mēslu, letiņu būvuzraugi uzrauga mēslu, letiņu iepuvušās institūcijas savas funkcijas pilda sūdīgi, bet pie visa vainīgs ir tieši viens veikals. Jo leišu. Savukārt amatpersona, kuras viena no pamatprioritātēm vienmēr bijušas rūpes par no valsts izbraukušajiem tautiešiem un mēģinājumi panākt viņu atgriešanos Latvijā, brutāli aicina tautu boikotēt vienu no lielākajiem darba devējiem valstī. Pat muļķim skaidrs, ka maksimā nav nekādas sapņu algas, tāpēc, ja kāds tur strādā, visdrīzāk viņam nav pārāk daudz rezerves plānu. Vismaz mēs neesam dzirdējuši par kādu, kurš pametis labi apmaksātu darbu reklāmā, lai ietu būvēt karjeru pie maksimas kases. Tātad, ja Maksimas nav, daudzu cilvēku nākāmā pietura – Īrija. Ironiski, ka tādējādi Kaimiņš palielinātu pats savu elektorātu.

Nākamā cīņa – naids pret Latvijas Radio 5 – radio un interneta resursu, kurš ne tikai izglīto jauniešus, bet arī pāris dučus no viņiem nodrošina ar darbu. Sāpe ir īpaši izteikta tāpēc, ka Pieci.lv uzradās tieši brīdī, kad Kaimiņam nebija izdevies pašrealizēties kādā citā radio stacijā (Boom kas?). Lai vai kā, Latvijas Radio 5 ir valsts apmaksāts, gluži kā Artuss Kaimiņš. Artusam ir daudz sekotāju jūtūbā, un tikpat daudz pretenziju pret zemajiem radio reitingiem. Tad kā būtu, ja viņš saviem sekotājiem palūgt paklausīties Radio 5? Reitingi nekavējoties celtos, jo šobrīd Tu vienkārši nevari būt Artusa fans, bet tomēr klausīties Pieci. Tā saucamais “WIN – WIN”.

Protams, visas šī publiskā taurēšana vairāk ir bijusi kā liela brēka – maza vilna. Starp videobloga skatījumu kačāšanu un likumprojektu izstrādi tomēr ir ļoti liela atšķitība. Ja būtu jāsastāda saraksts ar Kaimiņa REĀLI paveiktajiem darbiem (un šeit mēs runājam par fiziski pierādāmiem panākumiem, nevis utopisku kliegšanu sapulču laikā), tad sausais atlikums būtu tāds, ka mēs deputātam apmaksājam videobloga filmēšanu. Vienīgi savādi, ka šie, par mūsu naudu tapušie video, tiek publicēti nevis kādā valsts uzturētā youtube kanālā, bet gan pie Artusa čoma Ufo. Bet ko nu par to, vai ne, Artus?

Ir nedaudz skumji vērot, kā pārējo Saeimas deputātu rokas nolaižas un viņiem nav pretargumentu viena klauna izdarībām, tāpēc vēlamies pavēstīt kādu pavisam elementāru lietu – filmēt drīkst visi, ne tikai Kaimiņš. Tauta būtu tikai sajūsmā, ja internetā parādītos arī, piemēram, “Solvitas kamera”, “Bergmaņa kamera”, “Parādnieka kamera” un “Viļuma kamera” (ok, pēdējā tomēr ir zinātniskā fantastika, jo Viļums kameru izmestu miskastē, tiklīdz uzzinātu, ka tai nevar uzstādīt latgaļu valodu). Un visas šīs kameras vienotu viena kopīga lieta – tās filmētu tikai Artusu Kaimiņu. Katrā sēdē, katrā pārtraukumā, katrā kafejnīcas apmeklējumā. Tās iemūžinātu katru nepareizi vai lieki pateikto vārdu, katru no deguna izķeksēto puņķi un katru klusi palaisto pirdienu, kad neviens it kā neskatās. Visa Latvija rādītu ar pirkstu un smietos, ziņu portālos rakstītu: “Nācija šokā – Kaimiņš palaidis gāzīti”, bet Solvita Āboltiņa Kaimiņam teiktu: “Bet, Artus, filmēt un publicēt internetā tavu purkšķi taču ir manas cilvēktiesības.”

Rezumējot – katrā galmā nepieciešams savs āksts, tomēr būtu jauki, ja mūsējais tāds būtu pēc profesijas, nevis no dabas.

Preses relīze: Cehs.lv izziņo #Cehstivāls otro dienu!

Populārākais reģionāla mēroga festivāls “Cehstivāls”, kurš jau ceturto reizi norisināsies Cēsu vēsturiskajā klubā “Fonoklubs” ne bez lepnuma izziņo festivāla otro dienu. “Cehstivāls” šādi kļūs par vadošo un lielāko festivālu Cēsīs.

Jau iepriekš ziņots, ka “Cehstivālā”, 28. martā piedalīsies tādi mūziķi, kā Zaķis, Sems un Prērijas Kaucēji, Kabanos, Jūdas Graši un DJ MONSTA.
Lai veiksmīgāk ilustrētu otrās dienas mūziķu uzstāšanās kārtību un dienas plānu izmantosim Gustava Buteļa dziesmas vārdus.

Kārtējais smagais rīts – pohas!
Kabatā nedaudz kāposts,
Es sēžu bārā kā lohs,
Man ir sūdīgi, es lāpos.
Ļoti miglaini atceros vakardienu
Kā ar naidu no kāda gaidu kādu uzbraucienu.
Citu sarunās lienu,
Dzeru visīti ar pienu,
Krītu ceļos, skrienu,
Stāvu, stutēju sienu

9aCGoJI

P.S.
Dienas plāns var mainīties vai tikt atcelts sakarā ar to, ka klubs tiek slēgts pirmās nakts vidū.

Bērnības trauma

Putra-komikss

Ceha partijas priekšvēlēšanu solījumi

Kreatīvs politikā sastopams tikpat bieži, cik godīgums. Kā tuvojas vēlēšanas, tā politiķi sola skaistu nākotni, gatavi mainīt balsi pret minetu vai brīvpusdienām. Vai abējādi. Arī mūsu radošā triecienbrigāde pie stūrainā galda sanāksmes apsvēra iespējas un idejas, ko tad īsti saviem vēlētājiem mēs spētu piedāvāt, ja nolemtu kandidēt. Nu tad aiziet!

Ja Cehs.lv partija tiktu ievēlēta…

– Katrs bērns no Dzemdību nodaļas izrakstoties saņemtu hokeja ripu un slidu pāri.
– Nesmukas sievietes tiktu aizliegtas un ja tās neapprecēsies ar nepilsoņiem, tās no valsts tiks izraidītas.
– Sievietēm ar krūšu izmēru “B” un zemāk tiks piedāvātas valsts subsidētas krūšu implantu operācijas.

– Alkohols netiks aplikts nedz ar akcīzes, nedz PVN vai kādu citu nodokli.
– Lauksaimniekiem, kuri vēlētos nodarboties ar marihuānas audzēšanu tiktu piedāvātas valsts subsīdijas. Divi traktori un bongs.
– Suņi, kaķi un citi mājdzīvnieki pilsētā tiks aizliegti ar likumu.
– No leksikona izsvītrots termins “liepājas roks” un tamlīdzīgas nejēdzības.
– Mēs zagtu mazāk, bet dzertu vairāk.
– “Viens litrs, viena taisnība visiem” – šis teikums rotātu Satversmi, pēc referenduma, kurš norisināsies pāris nedēļu laikā pēc mūsu ievēlēšanas.
– Apsolām saīsināt maratonu tā, lai to varētu noskriet arī Rīgas mērs.
– Piesaistīsim Eiropas finansējumu zinātnieku grupai, kura strādās pie tā, lai par 1L palielinātu divlitrīgā alus tilpumu.
– Atgriezīsim alkoholu Dziesmu svētkos vēl nebijušā līmenī.
– Riepu dedzināšanu un atkritumu izgāšanu mežā pasludināsim par ekoloģisku rīcību, lai Latvija kļūtu par zaļāko valsti Eiropā.
– Uzcelsim divreiz lielāku Gaismas pili un četreiz garāku Dienvidu tiltu vēl spilgtākā krāsā.
– Beni (ex Krietnums.lv, Nemirst.lv) virzīsim par kultūras ministru.
– Attīstīsim daudzdzīvojamos ģeodēziskos kupolus apdzīvoto rajonu infrastruktūras uzlabošanai.
– Rīgas mēra ķēdi papildināsim ar vairākām zelta kārtām un aksesuāriem tā, lai B.A. Baracus izskatītos pēc lēta repera.
– Vedīsim pie prāta Zuargusu un Arstarulsmirusu.

– Klonēsim Andri Kiviču, lai viņš varētu tuvoties sev.
– Cērmes un lenteņi tiks iekļauti sarkanajā grāmatā, kamēr kaķi tiks pasludināti par veselībai bīstamiem.
– Ieviesīsim izmaiņas terminoloģijā. Vārdu salikums “Viens alus” sauksies kā latviešu puslitrs. Tajā ietilps 6.5 litri alus.
– Abreni pārsauksim par mazo zolitūdi.
– Mēs nepirksim vilcienus, jo nav jēgas ieguldīt jau 20. gs. novecojušās tehnoloģijās. Tajā vietā mēs, sadarbībā ar AirBaltic, aicināsim cilvēkus apgūt pilota izglītību.
– Eiropas naudu ēku siltināšanai izdalīsim visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgi puslitros.
– Katru gadu ieguldīsim 1 milj. latu loterijas biļešu iegādei citās valstīs, lai izceltu piķi un pievienotu to valsts budžetam.
– Tehniskais spirts ir jaunais alus
– Latvijai ir neproporcionāli daudz smilžu pludmaļu, tāpēc izbūvēsim šoseju gar jūru posmā no Ragaciema līdz Rojai.
– Mēs esam pret provinciālu un pāķisku domāšanu, tāpēc apturēsim jebkādas ieceres būvēt jaunus tiltus pāri Daugavai, tajā vietā celsim tiltu pāri Rīgas jūras līcim.
– Nolaidīsim Pļaviņu HES, lai varētu no jauna appludināt Staburagu un paskatīties kā tas nīkulis nogrimst.
– Cehs.lv ieviests kā obligātā lietaratūra pamatskolā.
– Rižais tiek izslēgts no krāsām.
– Ieviesīsim zoda nodokli. Kaža nebūs apmierināts.
– Apsvērsim domu pārdot Jūrmalu Sotheby’s izsolē.
– Ieviesīsim muitu ar Daugavpili.
– Katram deputātam būs pienākums zināt cik maksā biļete sabiedriskajā transportā.
– Lai stiprinātu latvisko domāšanu, skolu ēdnīcās tirgosim alu.
– Pieņemsim likumu, kas turpmākajās vēlēšanās liedz uzvarēt partijām, kuras nav (… mūsu partijas nosaukums).
– Noteiksim cita veida standarta darba dienu. 12-18, pirmdienas no kalendāra izsvītrosim.
– Helmuts Balderis tiks atgriezts aktīvajā hokejā.
– Aizliegsim teātra režisoriem ne tikai izteikties publiski par jebkuru jautājumu, kas nav tieši teātris, bet arī atņemsim balstiesības.
– Aizliegsim baznīcai pist dibenā mazus zēnus ar likumu.
– Aizliegsim vēlēt sievietēm un pensionāriem.

– Pasludināsim piektdienu par valsts svētkiem.
– Pļavniekos un Zolitūdē dzīvojošajiem lai izbrauktu no sava rajona būs nepieciešama īpaša vīza.
– “Franču kafejnīca”, “Slāvu sēta”, “Britu krogs”… mēs aizliegsim šāda veida kosmopolītiskas židmasoniskas izpausmes, visus “starptautiskos” krogus un restorānus pārsauksim par Bērzkrogu u.tml. latviskos vārdos.
– Mazākumtautību integrācijai tiks paredzēti budžeta līdzekļi treniņtērpu iegādei un attiecīga deju kolektīva “gopstopbļaģ” izveidošanai dalībai dziesmu un deju svētkos.
– Lai samazinātu automašīnu skaitu uz ielām, aizliegsim visas mašinas, kuru motoru tilpums ir mazāks par 3 litriem.
– Lai samazinātu automašīnu skaitu uz ielām atļausim braukt pālī.
– Lai samazinātu velosipēdistu skaitu uz ielām, ieviesīsim jaunu ceļu satiksmes noteikumu – Labās un kreisās rokas, kā arī priekšas un aizmugures, un visu citu iespējamo virzienu, likumu. Tas paredzēs, ka velosipēdists nedrīkst braukt, kamēr 20 km radiusā atrodas cita dzīva būtne.
– Ar likumu atļausim gājējiem sist velosipēdistus, kas pārvietojas pa trotuāru.
– Ar likumu atļausim velosipēdistiem sist gājējus kas pārvietojas pa veloceliņu.
– Autovadītāji drīkstēs sabraukt velosipēdistus, kas nepārvietojas pa brauktuves labo malu.
– Dekrēta bezalgas atvaļinājumu saīsināsim līdz 3 mēnešiem.
– Televīzijā atgriezīsim tādus raidījumus kā Bordertauna un Glābējzvans.
– Ar likumu nodrošināsim ka pārtikas tirgotājiem piektdienas dienā katram pircējam būs jādāvina puslitrs šņabja.
– Gādāsim, lai Eirovīzijā katru gadu piedalītos grupa FLY. Oriģinālajā sastāvā.
– Ar likumu noteiksim ka latvijā nav tāda datuma kā 9.maijs.
– Likums aizliegs idiotu integrāciju sabiedrībā.
– No valsts tiks izraidīti visi, kas desmit gadu laikā nespēj tikt vaļā no pretīga akcenta (t.sk.: Rītiņš, Tannis, Roberto).
– Vārdi Nils un Sarmīte tiks izsvītroti no kalendārā ierakstītajiem vārdiem.
– Gluži kā par smēķēšanu bērna klātbūtnē, varēs sodīt arī par stulbumu. pēc trešā brīdinājuma par stulbumu – kriminālprocess.
– Sakarā ar idiotu integrācijas likumu, atcelsim seriālu Ugunsgrēks, jo tas būs zaudējis savu auditoriju.

– Baņķieriem būs sava atpazīšanās zīme – dzeltens auseklītis.
– Televīzijas cilvēkiem reizi mēnesī tiks pārbaudīts IQ. visi kuriem tas būs zemāks par 160 tiks atlaisti.
– TV mājās turēt drīkstēs tikai tie pilsoņi, kuriem IQ būs vismaz 140.
– Velobraucēji, skrējēji maratonos un motociklisti pulcēties drīkstēs ne tuvāk Rīgai ne tuvāk par 100 km.
– Stipro skrējiens tiks pārdēvēts par “Stipro skrējiens dirst”.
– Liksim Samantai Tīnai atkal nokrāsot ugunīgi sarkanus matus.
– Pensionāriem tik uzbūvēts speciāls ciems, kurā tiks iekārtots vietējais reņģu tirdziņš. Ciemata nosaukums – “Naftalīnciems”.
– 9. maija svētki pie Uzvaras pieminekļa tiks pārdēvēti par Rīgas Praidu.
– Politiķiem un diplomātiem būs tiesības pieprasīt sievietēm uzrādīt krūtis.
– Uzvaras piemineklim katrā sānā tiks veikti labojumi – pielikti sēklinieki.
– “Hameleonu rotaļas” tiks rādītas katru rītu no pulksten 8:00 līdz 10:00, lai atturētu pensionārus no tirgus apmeklējuma sastrēgumstundā.
– Alfrēds Rubiks tiks attaisnots par visiem noziegumiem, pārsaukts par rubiku kubiku un un izkrāsots visās klaunu krāsās.
– Lai samazinātu 5. trolejbusa atmosfēras problēmu, uz tā durvīm krievu valodā tiks izvietots uzraksts “karantīna – bīstami”.


– Leonam seriālā “Ugunsgrēks” beidzot būs patiešām jānomirst.
– Znaroks atkal būs latvijas izlases kapteinis.
– Turpmināsim sekmīgu Īrijas un Anglijas kolonizēšanu. Apgūsim arī citas valstis.
– OKartes skatuves dalībniekiem automātiski piešķirsim balto lapu.
– Saeima tiks pārbūvēta par naktsklubu. Sēdes norisināsies piektdienu un sestdienu vakaros.
– Par nākamo Latvijas prezidentu tiks ievēlēts Renārs Kaupers.
– Kargins tiks iecelts par galma ākstu.
– Instrumenti pārdēvēti par Instrumentas un piespēlēti Lietuvai.
– Laviņš tiks pārtaisīts par kiborgu lai var mūžīgi zipāt izlasē.
– Liepājas Metalurgs turpmāk audzēs mājdzivniekus un tiks pārdēvēts par Liepājas Petalurgu.
– Pieteiksim karu Igaunijai un savāksim savu jobano Roņu salu.
– Pieteiksim atkārtoti karu Igaunijai, lai šoreiz čista atgūtu pirmajā reizē zaudēto reģionu līdz Valmierai.
– Cehs.lv saņems pusi no kultūras kapitāla budžeta.
… jo otra puse būs nepieciešama kukulim kultūras ministram.
– Latvijas valsts tūrisma mājaslapa tiks izvietota domēnā – vāciespromnodievzemītes.lv.

Valsts svētki atcelti!

Jurka šogad lāpu gājienā nepiedalīsies.

Sūds par to, ka parāds esemes kredītā sastāda trīssimts latus. Nav būtisks arī fakts, ka abi brāļi Īrijā jau piecus gadus ķidā saldētu krabi par 300 naudiņām nedēļā un ietaupījumus salej maisos zem acīm.

Jurka pat ir samierinājies ar to, ka, gribēdams atbalstīt Latvijas piensaimniekus, vairakus gadus no vietas netīšām bija pircis lietuviešu pakaļdarinājumu. Jau ilgāku laiku Jurka bija pārstājis naktīs raudāt par to, ka viņa sieva aizmuka ar franču nigeru, atstājot divus bērnus un hipotekāro saistību uz piecdesmit gadiem.

Jurka vairs nespļaudās par Rimi nopērkamajām zāļu tējām, kuras ražotas Polijā.

Bet tas, ka sukas sklandrauši atkal piedeguši, tas jau ir par daudz.

Mazā Parīze nespēj apmierināt latvietes

Visas sievietes vēlas apmeklēt Parīzi. Tā ir kā slimība, stils un rokraksts vienlaikus. Knapi sasniegušas pupu augšanas vecumu, kuces vēl nezina par ko viņas vēlētos kļūt un ko sasniegt savā dzīvē, kad kļūs pieaugušas. Bet viņas zina pavisam skaidri, ka vēlas apmeklēt Parīzi.

Kāpēc? Šis jautājums mani ir tirdījis gadiem, bet beidzot esmu nācis pie sensacionāla atklājuma. Kas tad īsti ir Parīze, kas ir tās kultūrpieminekļi, vēsture un lepnums? Eifeiļa tornis, kalni, franču bagetes un vīns. Tas viss simbolizē vīriešu dzimumu, jeb fallismu. Sievietes tiecās pēc falla, vēlas pie tā pieturēties, ar to nofotografēties. Francūži, steretipiski vīrieši strīpainos kreklos kā jūrnieki, kuri pēc gada iziešanas jūrā ir pārgribējušies tā, ka būtu gatavi iebāzt locekli jebkurā spraugā, kurā spriegums ir mazāks par 360 voltiem.

Patiesība ir skarba. Katru reizi, kad sieviete tev atzīstās, ka vēlas apmeklēt Parīzi, patiesība viņa vēlas “Champagne Perrier-Jouet” pudeles izmēra cienīgu diņķi sev starp kājam, lai nākamajā rītā viegli neveiklā gaitā dotos uz darbu, kur kā sekretāre varētu smaidīgi veikt savus tiešos pienākumus līdz nākamajam “Parīzes apmeklējumam”.

Tieši tā, viena no kultūras un vēstures bagātakajām galvaspilsētām Eiropā visiem asociējas ar pimpi. Tieši vai netieši.