Visi raksti, kuriem autors ir Sencis

Trīspakāpju plāns – kā panākt jēgu no Latvijas futbola

Latvija starptautiskajā vidē ir pazīstama ar trim lietām. Pirmkārt, tas ir zema līmeņa futbols. Mums, protams, ir atsevišķi talantīgi indivīdi, taču būsim tieši. Neviļus uzslēdzot Latvijas futbola čempionāta tiešraides, tās vizuāli ir grūti atšķirt no garā starpbrīža pamatskolas sporta laukumā. Atskaitot to, ka skolu sporta laukumos, protams, ir īstas tualetes, nevis pārvietojamās būdiņas, kā arī ļaudis mazāk lamājas. Tāpat arī, pavērojot Latvijas izlases rezultātus, rodas sajūta, ka nejauši esam sajaukuši un turp nosūtījuši kāda rajona čempionāta komandu. Īsumā – nekāda pārāk iepriecinošā aina te nerādās.

Otrā lieta, ar ko Latvija ir populāra, ir lieliskas kvalitātes hokejs. Nācijai ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu un tik maz hokeja haļļu ir milzu sasniegums atrasties starp pasaules labākajām valstīm. Mūs regulāri priecē ziņu virsraksti par latviešu panākumiem pasaules spēcīgākajā hokeja līgā. Tāpat arī fakts, ka spēlēšana KHL tāda pašsaprotama lieta vien ir un daži tūkstoši apmeklētāju ir švaks rādītājs, kamēr futbolā šāda scenārija gadījumā tiktu rauts gaisā šampanietis. Latvieši tik ļoti grib spēlēt hokeju, ka pie mums par futbolu skaļāks ir palicis pat “tā jau es spēlētu hokeju, bet mūsu pilsētai nav halles” sporta veids – florbols.

Trešā lieta, kas mums tiešām ir atstrādāta kvalitatīvas eksportpreces līmenī, ir korupcija un prasme shēmot. Mēs protam “izmuhļīt” naudu no tramvaju mazgāšanas, kā arī izveidot fiktīvas darbavietas, kurās sastumt visus draugus, radus un attālus domubiedrus. Laikā, kad latvietis nefano par hokeju vai nededzina kūlu, viņš domā, kā nemaksāt nodokļus VID, un, ja tiek pieķerts, dodas uz sabiedrisko mediju skaidroties – kas, pie velna, notiek!

Nu lūk. Jūs vaicāsiet – kāds sakars ir šīm trim lietām?

Futbols ļoti dāsni tiek finansēts no UEFA un FIFA naudām. Īsumā – tā budžets šim gadam ir vairāk nekā 10 miljoni. Kā mēs redzam, tas tikpat labi varētu būt 100 miljoni un mēs tāpat pamanītos zaudēt Roņu salas izlasei. Kamēr hokeja budžets ir vien nožēlojami daži miljoni, neskatoties uz to, ka regulāri uzvaram komandas, kurās dažs labs spēlētājs saņem vairāk, nekā ir visas mūsu federācijas budžets. Iedomājieties – kāds mums būtu futbols ar hokeja budžetu?

Es pamēģināju iedomāties, un man patika tas, ko redzēju. Tāpēc ierosinu izveidot darba grupu ar nosaukumu “Futbola un cita korupcija”. Jaunizveidotās darba grupas “F.U.C.K.” mērķis būtu izveidot iedarbīgu shēmu, kā futbolam paredzēto ārvalstu finansējumu veiksmīgi novirzīt hokeja attīstībai.

Šādā veidā mēs stiprinātu jau esošo spēku, proti, Latvijas hokeja izlasi, savukārt futbola kvalitāte “F.U.C.K.” darbības rezultātā redzami neciestu. Varbūt pat būtu manāmi uzlabojumi, jo spēlētāji justos brīvāk un šim sportam vairāk pievērstos kā hobijam, nevis darbam.

Protams, ir vairāki varianti, ko iesākt ar hokejam piesaistītajiem desmit miljoniem, taču kā vienu variantu es apsveru Sidnija Krosbija naturalizēšanu. Ticu, ka attiecīgās iestādes neatteiktu viņam pasi, jo atšķirībā no Pedijas Krosbijs ir baltais vīrietis.

Tuvākie darbības soļi, cerams, ir skaidri. “Paldies” pateiksiet, kad Latvijas hokeja izlase iegūs zelta medaļas.

ŠOKS! Uzzini, par ko tev jābalso vēlēšanās

Pirmsvēlēšanu periods allaž mudž no divām lietām. Pirmkārt, partiju pašreklāmām, kurās vecie ļaudis mēģina uzrunāt jauniešus. Otrkārt, ar medijiem, kas savā starpā sacenšas, kuram izdosies vairāk iedziļināties līdz potītēm seklajos politiķos. Gan vienā, gan otrā var viegli apmaldīties, tāpēc “Cehs.lv” megaportāls nāk talkā ar partiju klasifikatoru jeb rakstu “Cehs.lv ar Kristapu Ālu – “Par ko nebalsot?””.

Partijas tiks apskatītas attiecīgi pēc to numuriem vēlēšanu biļetenos (jauniešiem: biļetens ir tāda tāda lapiņa, uz kuras ir uzrakstīts partijas nosaukums ar kandidātiem – tā ir viena no retajām iespējām 2019. gadā realitātē saskarties ar makulatūru (jauniešiem: makulatūra jeb “papīrs” tika plaši izmantots informācijas uzglabāšanai un nodošanai pirms tika izgudrots internets)).

1. Latvijas Krievu savienība

Partija bez saukļa, jo Tatjana Ždanoka esot brends pats par sevi. Līdzīgi kā brends ir arī “Optima Līnija”. Partija programmā sola novērst karu Eiropā, kas, šķiet, varētu būt solis viņu divpakāpju plānam. Tiesa, par kara uzsākšanu viņu programmā neko neatradām. Viņu sarakstā ir arī viena Ušakova, kas, iespējams, ir māņu solis neuzmanīgiem balsotājiem Rīgas mikrorajonos.

2. “Latviešu nacionālisti”

Rubina partija. Centība bijušajam “Zīgeristam” ir gluži kā Markum Rivam, taču nevarētu teikt, ka viņa stratēģija vainagotos panākumiem. Nešaubīgi pelnījis balvu par mūža ieguldījumu, taču viņa pēdējais vērā ņemamais mēģinājums vārdus pārvērst darbos bija sūdzība augstākajām valsts amatpersonām par to, ka Latvijas televīzija neraidīja U-20 basketbola izlases sudraba spēli no Tallinas 2013. gadā. Partijas sarakstā kā pēdējais ielikts Rubina dēls Silvestrs, kurš acīmredzami grib atbalstīt tēti, taču negrib, lai to kāds pamana.

3. Latvijas Reģionu Apvienība

Partija, kas drausmīgi izgāzās nesenajās Saeimas vēlēšanās. Tas bija pārsteigums, jo saraksta pirmais numurs Rīgā bija Ieva Brante un viņa riktīgi labi dejo ap stieni, turklāt bija eksperte šovā “Caur ērkšķiem uz…”. Šajās vēlēšanās viņi ir piesaistījuši politikas smagsvaru un Katalonijas priekšstāvi Otto Ozolu (Mārtiņš Barkovskis), kuram ir vairāki “Twitter” profili sevis retvītošanai. Lepojas ar to, ka ļaudis saraksta ietvaros runā 12 valodās. Partija ir talantīga dažādās jomās, taču politika nav viena no tām. Redzamākās LRA darbības sekas ir Artusa Kaimiņa dāvāšana nācijai un kas labs no tā sanāca?

4. Zaļo un Zemnieku savienība

Pirms vēlēšanām Dana Reizniece-Ozola kameru priekšā pozēja ar banānu. Reklāmas nolūkos, protams. Savukārt Raimonds Bergmanis skaidroja, ka medicīnisko marihuānu nevajag legalizēt, jo viņš pats ir daudzas reizes bijis slimnīcā, kur bijis nepieciešams sniegt palīdzību, un zina, ka marihuāna nav vienīgais veids, kā palīdzēt. Viņi it kā cenšas panākt, lai ZZS uztvertu nopietni, bet to ir grūti izdarīt, jo paralēli viņi visu laiku piesedz Gati Truksni. KNAB pie viņa neviļus atrada šļirci ar kokaīna paliekām un Trukšņa DNS, bet gan pats mērs, gan ZZS teica, ka tur viss čill un nav ko iespringt, bet, davai, balsojiet par mums EP vēlēšanās, jo būs riktīgi forši.

5. “KPV LV”

Viņu saraksta redzamākā persona ir Beata Jonite, kura atklāti runājusi par genderismu darbā, taču savā reklāmas video vispirms svārkos parāda savas kājas un dibenu, bet seju tikai pēc tam. Atgādinām, ka vēl nesen no šīs partijas uz Kultūras ministra posteni sataisījies bija Andris Kivičs, tāpēc būsim atklāti – zem “KPV LV” varētu startēt arī Īzaks Ņūtons, bet neviens tāpat to vairs neuztvers nopietni.

6. “Progresīvie”

Partija, kura programmā sola cīnīties sabiedriskā transporta radīto gaisa piesārņojumu, bet realitātē uz “Rīgas satiksmes” mikroautobusiem līmē savas sejas. Roberts Putnis partijas avīzē skaidro savus “sociālo tīklu lietošanas trikus”, klāstot, kā “Instagram” par spīti nemitīgam un apmaksātam spamam neiegūt pat 1000 sekotājus, kas, starp citu, ir aptuvenais partijas atbalstītāju pulks. Partija izceļas ar īpaši histēriskiem atbalstītājiem brīdī, kurā tu pasaki, ka domā balsot par kaut ko citu.

7. “Jaunā Saskaņa”

Partijas veidotāji saprata, ka ar nosaukumu “Jaunā Saskaņa” viņi iegūs lielāku balsu skaitu uz to vēlētāju rēķina, kas viņus sajauks ar “Saskaņu”. Tas arī ir vienīgais interesantais fakts. Agrāk saucās “Par Alternatīvu”.

8. Jaunā konservatīvā partija

Partija, kas, runājot par saviem reitingiem, nekavējoties saka, ka Arnis Kaktiņš nemāk taisīt reitingus. Pirms katrām vēlēšanām sola noskaidrot, kāpēc viņu lielākais ziedotājs atrodas “Panamas papīros”, bet visādi citādi pieņemot ziedojumus tikai no cilvēkiem ar tīru reputāciju. Cik rudenī partijas pārstāvji bija histēriski, tik šobrīd viņi ir apātiski un par JKP dalību šajās vēlēšanās daudzi uzzinās tikai šķirstot biļetenus.

9. “Attīstībai/Par!”

Partija, kuras kampaņas sastāvdaļas ir Ievas Ilvesas vīra vazāšana pa Rīgas ielām dzeltenā kreklā, kurš aicina cilvēkus atbalstīt viņa sievu. Vienlaicīgi viņu programmā ir atsevišķi pieminēta cīņa par sieviešu tiesībām. K. Āls to rezumē: “Es varu pati visu, bet, lai es varētu sākt varēt, man vajag, lai vīrs mani atbalsta, bet mēs iestājamies par sieviešu tiesībām.” Savās reklāmās apgalvo, ka viņi apturēja Ušakovu Rīgā un apturēs viņu arī Briselē, taču viņi nerīkojoties politisku motīvu vadīti. K. Āls nevēlas iedziļināties loģikā, taču pauž cerību, ka Ieva prot karatē.

10. “Saskaņa” sociāldemokrātiskā partija

Partija, kuras vienīgā reklāmas kampaņa pirms vēlēšanām ir spēle “Kur pazudis Nils?” Viņiem šī spēle labi padodas, jo iepriekš tā ir spēlēta arī formātā “Kur pazudusi rīdzinieku nauda?”. “Saskaņa” nemitīgi pārmet pret viņiem izmantoto “nacionālo kārti”, kamēr paši piekopj retoriku, kurā sliktie latvieši izrēķinās ar krieviem. Viņi par savām pozīcijām jūtas tik droši, ka nopietnas kampaņas neveido, jo vēlētājs tāpat dosies atbalstīt mocekli ceļā uz Briseli, kur viņš rūpēsies par rīdzinieku labklājību tieši tāpat kā par rīdzinieku labklājību tur ir rūpējušies līdzšinējie “Saskaņas” pārstāvji, piemēram, Mamikins.

11. Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”

Saraksta pirmie trīs numuri ir Roberts’ko-es-daru-šajā-sarakstā’Zīle, Dace’tik-izcila-ministre-ka-jābrauc-uz-Briseli’Melbārde un Ansis’sia’Pūpols. Tieši trešais ir uzņēmies partijas skaļākās balss lomu, iemiesojot sevī kaut ko starp Artusu Kaimiņu un Andri Kiviču. Vienlaikus viņš aicina gejus noformēt attiecības, dibinot SIA (un vēlāk par to atvainojas), kamēr paralēli “Instagram” viņš reklamē, ka viņa svars ir 100 kilogrami. Ja ķermeņa masa vēl nepārliecina tevi balsot, tad nezinām, kas pārliecinās.

12. “Rīcības partija”

Tās priekšgalā ir pensionārs Einārs Graudiņš, kurš sola atklāt uguni pa nelegālajiem imigrantiem, savukārt saraksta trešais numurs Ruslans Pankratovs savā reklāmā “Facebook” sola, ka piespiedīs “Eiropu atzīt mūsu Krimu”. Kas ir jocīgi, jo neatminamies, ka Latvijas sastāvā būtu Krima. Procesu vērotājs K. Āls vērš uzmanību, ka varbūt tieši šī partija plāno izraisīt to karu, kuru LKS sola likvidēt.

13. “Atmoda”

Sudrabas partija. Tās trešais numurs jeb “pepiņu sitējs” Gints Gābers pirms Saeimas vēlēšanām solīja samazināt Latvijas līdzmaksājumu NATO, piekaujot alianses ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu (proti, kā variantu intervijā pie Dombura izteica “padiskutēšanu ringā”). Balss par šo partiju nozīmētu soli tuvāk episkākajai boksa cīņai kopš Kiviča un Neida. Šoreiz vismaz Sudraba nesola sazāģēt cilvēkus ar motorzāģi.

14. “Centra partija”

Pulciņa “Centra partija” galvenās vērtības esot kristīgi konservatīvas, tāpēc viņi iestājas pret bērnu pakļaušanu genderisma propagandai, bet savā 4000 zīmju programmā iekļāvuši konta numuru ziedotājiem. Tās redzamākais biedrs Dainis Grabovskis plašāk atpazīstams ar to, ka sakāvies LTV priekšvēlēšanu debatēs.

15. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija

K. Āls spriež, ka 2016. gadā bankrotējušais jogurta uzņēmums “Jogijs” atstājis plašu caurumu politiķa Jāņa Dineviča sirdī, kas tiek lāpīts ar politiskiem vingrinājumiem hobija līmenī. Bez vērā ņemamām ambīcijām un reālas ietekmes, šis politiskais spēks gluži vienkārši eksistē un atšķirībā no “Jogija” nezina, kad apstāties.

16. “Jaunā Vienotība”

Partija, kura uz katrām vēlēšanām tēlo, ka tai ir kaut kas jauns piedāvājumā, kamēr patiesībā vienīgās reālās izmaiņas daudzu gadu garumā ir Valda Dombrovska sasuka. Mēģinājumi izgudrot kaut ko jaunu brīdī, kad tev tam nav resursu, bieži vien beidzas ar kaut ko grandiozi muļķīgu, piemēram, oranžmelnas kleitas dedzināšanu EP deputātes izpildījumā. K. Āls ir guvis ieskatu “Jaunās Vienotības” nākotnes rebrendingā, kur ieraudzījis tādus partijas nosaukumus kā “Jaunā Vienotība 100%”, “Mega Jaunā Vienotība GRATIS 99,9%” un “Y@unA W13n0T1B@”.

Čerkstošais trīsdesmitgadnieks

Nedaudz čerkstošā balsī vilcienā mani uzrunāja trīsdesmitgadnieks. “Vhiņiem vhjajadzhētu phabrīdināt, ka šhitais irha komfhorta vaghons. Eiro čēsn’t tomēr…” Atbildēju, ka obligāti jau nav jāsēž pie augstākā stratifikācijas slāņa un droši var apmeklēt kādu citu no vagoniem, kur jāpiemaksā nebūs. Pieļāvu, ka varbūt viņam šī informācija nebija zināma.

“Phar vhēlu, bļe… Es jau apshēdos, ja… negrhibu nekhur vairs khustēties,” viņš aizvien čerkstošā un uzspēlēti nogurušā balsī nespēja aizpisties. “Pizģhets kāda diena bhija… Tev simt’ punk’ tādas nav bijušhas,” “Puma” kedās tērptais ānuss turpināja boksterēt, cerot, ka izdosies pievērst manu uzmanību tālākai sarunai.

Vienīgais, kas uz sekundes simtdaļu nozaga manu skatienu, bija vertikālais karodziņš uz īsajām zeķēm, kādas biju redzējis veikalā “Top!”. Toreiz iedomājos – nez, kurš vispār viņas pērk un nēsā? Brīdi domāju, kā slepus viņas nobildēt, lai nosūtītu bildīti Ceha kolēģiem. Varu derēt, ka Zemniekam ir tādas pašas!

Boksterģīmis šķietami bija aizvainots, ka mēs neesam vienojušies kopīgā sarunā, daloties ar saviem iespaidiem. Es ticu, ka viņam varētu būt bijusi smaga diena. Ja ne šī, tad varbūt kāda cita. Es ticu, ka aiz viņa slēpjas kāds interesants stāsts. Taču, redziet, mani gluži vienkārši neinteresē, kas viņam ir sakāms. Mani neinteresē viņa domas. Mani neinteresē viņa teikumi. Mani neinteresē neviena zilbe no tā, kas ir viņa potenciālajā arsenālā.

Mani neinteresē, ka taksistam šķiet, ka mūsdienās ļaudis pārāk daudz sēž telefonos.
Mani neinteresē ‘mileniāļi’ ar 10 tūkstošiem sekotāju Instagram, kuri izmisīgi cenšas pierādīt, ka ir biznesmeņi. Mani neinteresē caurkritis dīdžejs, kurš uzskata, ka mūzika agrāk bija labāka. Mani neinteresē resns jūtūberis, kurš vij sazvērestības teorijas par medijiem. Mani neinteresē spriedumi starpkultūru komunikācijā no cilvēkiem, kuru lielākais akadēmiskais sasniegums ir iespiežams 280 zīmēs.

Mūsdienās apkārt ir šausmīgi daudz informācijas un reizēm ir ļoti grūti izfiltrēt, kuru pagodināt ar savu uzmanību un kuru nē. Pretējā gadījumā vari attapties, pavadot pusi dienas, diskutējot Tviterī ar cilvēkiem, kuru viedokļa vērtība ir tuvu tam hujātam vilcienā.

Depresīvā nedēļa II: Karsto salātu mīla

Atskan zvans.

Ināra zina, kas gaidāms. Tālumā skaņa izklausās pēc pērkona ducināšanas, taču tuvojoties aizvien vairāk tā atgādina satrakotu gazeļu baru, kas haotiski spraucas pa šaurajām ēstuves durvīm. Visbeidzot vēl pirms mirkļa klusā un mierīgā skolas kafejnīcas idille ir kļuvusi par knēveļu koloniju. Agrāk Ināra to mēdza salīdzināt ar skudru pūzni, bet tad dabas mācības grāmatā neviļus izlasīja, ka skudras aiz sevis savāc atkritumus un rūpējas par ventilāciju. Šis bija kaut kas pretējs.

Taču bufetniece ar to bija apradusi. Garā starpbrīža laikā viņas refleksi darbojās automātiski, jo gandrīz visi sīči gribēja vienu un to pašu. Aša kustība pēc frī kartupeļiem, viegls kečupa triepiens un pa virsu uzmesta cūkgaļas karbonāde, kas vizuāli atgādināja nedaudz apkaltušu kreveli. Kustība. Triepiens. Metiens.

Protams, Inārai bija sapņi. Ambīcijas. Viņa vēlējās apceļot pasauli. Viņa vēlējās pieskarties piramīdai, lai uz mirkli aizmirstos Senās Ēģiptes valdzinājumā, kas viņas sirdi bija nolaupījis filmā “Mūmija 2”. Taču ar katru dzimšanas dienu viņa aizvien stiprāk atsitās pret realitāti. Viņai nesen apritēja 33 un nākotne aizvien vairāk izskatījās pēc kustības, triepiena, metiena un nekā vairāk.

Atskan zvans.

Skolnieki masveidā dezertējuši no kafejnīcas. Bufetniece vēl nebija sākusi uzkopšanas darbus, kad durvju ailē parādījās stāvs.

Tas bija Raivis no devītās klases. Īsi, melni mati, adīts tumšs džemperis, zilas džinsas ar pāris mākslīgiem izdilumiem un kurpes. Viņš bija garāks nekā citi pamatskolnieki un arī krietni būdīgāks. Varēja redzēt, ka Raivis nav no pašas bagātākās ģimenes, taču smags darbs un dzīves skola bija viņa plaukstas rūdījuši jau agrā bērnībā. Ināra vienmēr domāja, ka šis jaunēklis jau sen ir īsts vīrietis.

“Bastotājs,” Ināra viegli smīnot novilka. Viņai patika Raivis, jo viņš allaž izēda visu līdz galam un beigās vēl ar rupjmaizes riecienu izslaucīja šķīvi tā, ka to teju varēja likt pa taisno pie tīrajiem traukiem.

Raivis: “Vai varētu, lūdzu, dabūt karstos salātiņus?”

Ināra: “Mums diemžēl ir tikai salāti.”

Raivis, paskatoties uz Ināru ar izaicinošu acu skatienu: “Ja es tos ēdīšu kopā ar Jums, tad arī tie būs karstie salāti…”

Abu starpā uzšķīlās tāda dzirkstele, ka ar to varētu iedarbināt dekādi garāžā kaltušu Jawa 638. Raivim majonēzes restītes vietā turpmāk vienmēr uz karbonādes bija kečupa sirsniņa.

Bufetes romāns laika gaitā pārtapa pavisam nopietnās attiecībās, ko abi pārstāja slēpt līdz ar Raivja astoņpadsmito dzimšanas dienu, kad viņi publiski izveidoja kopīgu Draugiem.lv profilu. Raivis solīja mācīties, iegūt labu darbu un daudz pelnīt. Ināra solīja nemainīties, jo Raivim viņa tāpat bija pati pilnība.

— — —

15 gadus vēlāk sapnis par Ēģipti ir tālāk nekā jebkad agrāk, turklāt Ināras 50. dzimšanas diena tuvojas ar dāvanu – smagu depresiju. Viņas dzīvē mainījies bija tikai kafejnīcas sienu krāsojums.

Raivis jutās vainīgs, jo nebija spējis piepildīt Ināras sapņus. Viņš nespēja tikt pāri apziņai, ka skolā reāli māca tikai pliku teoriju un neko praktisku, tāpēc kāda vispār jēga tur tērēt savu laiku. Tiesa, pastāvīgu darbu arī viņam īsti neizdevās atrast, kā rezultātā vienīgā konsekventā naudiņa abu dzīvēm bija no Ināras darba un nebūtiskām Raivja haltūrām.

— — —

Bija dzimšanas dienas rīts. Ināra atradās darbā. Kustība bija kļuvusi lēnāka, triepiens apātiskāks. Metiens puslīdz tāds pats. Racionāli viņa zināja, cik nereāli ir saņemt kāroto dāvanu – biļetes uz Ēģipti. Bet cerība iekšā gruzdēja tik karsti, cik agrāk dzirkstele. Viņa iztēlojās pazūdam depresiju brīdī, kad atvērs aploksni un ieraudzīs divas biļetes. Viņa bija izdomājusi, ka aizņemsies čemodānu no vēstures skolotājas. Ināra centās šīs domas apspiest, jo zināja, ka naudas nav, bet vēl viņa cerēja, ka Raivis būs kaut ko izdomājis. Sakrājis. Aizņēmies. Vienalga!

Tikmēr Raivis mājās pārskaitīja dzimšanas dienai iekrāto naudiņu, ko bija atlicis ilgstošā laika posmā un vēl reizi cerīgi šķirstīja tūroperatoru mājaslapas. Vai tiešām viņam nepietiks naudiņas nevienam pašam ceļojumam uz Ēģipti? Mūsdienās taču biļetes nav tik dārgas. Īpaši no Lietuvas lidostas, kur lido lēto cenu aviokompānijas. Noteikti taču ir kāds “hz-air”, kas ierakstās. Jābūt…

Pulkstens bija pieci. Raivja sirds no uztraukuma gandrīz apstājās, kad sakustējās durvju kliņķis. Ināra pārradusies. Raivis metās viņu apskaut un apsveikt.

“Mīļā… (Raivis pasniedz puķes) Mēs iesim tur, kur mirdz piramīdas un mājo noslēpumi!”

Ināra atplaukst neviltotā smaidā un metas apskāvienos pat necenšoties valdīt prieka asaras.

“Man ir plāns… Mēs tiksim uz Ēģipti… Bet vispirms… Es redzēju zīmi,” skaidro Raivis.

Ināra: “Bet… Mēs brauksim uz Ēģipti, ja??” bufetniece gribēja pēc iespējas ātrāk apstiprināt sev prieka vēsti.

Raivis: “Man sākumā škita, ka nē, bet es visu sapratu. Mēs kopīgi dosimies uz spēļu zāli un visu naudu liksim uz “Book of Ra”. Es redzēju, ka tur ir piramīdas un tuksnesis. Un es apsolu… Es zinu un ticu, ka mēs laimēsim naudu, lai brauktu uz Ēģipti… Vai tas nav burvīgi?”

Ināra atgriezās realitātē. Prieka asaras nomainīja vienkārši asaras un iekšā nodzisa liesma. “Jā. Jā, mēs dosimies. Tagad uzreiz?”

— — —

Rīts pēc dzimšanas dienas.

Raivis pamodās gultā viens pats. “Ināra?” viņš iesaucās. Iepriekšējā vakarā iekrātā nauda tika nospēlēta dažu minūšu laikā un abu starpā pēcāk netika pārmīts teju neviens vārds. Tās nebija dusmas. Inārai tā bija vilšanās, bet Raivim tās bija bailes ko bilst.

Viņš joņoja caur istabām, meklējot Ināru līdz atrada to guļam vannā blakus nezināmas izcelsmes tabletēm un papīra lapiņai. Raivis histēriski metās pie mīļotās, taču stīvums, aukstums un plankumi uz viņas ķermeņa liecināja, ka vismaz dažas stundas par vēlu.

“Nekas nemainās. Man ir sajūta, ka atkārtoju vienu un to pašu dienu jau trīsdesmit gadus. Es cerēju tikt tālāk, bet šis ir tik tālu, cik mans ceļš ir vedis. Mans vienīgais lūgums ir nevaino sevi. Tev viss vēl ir priekšā. Pasveicini pasauli no manis, kad to satiec. Ināra”

Raivis nevarēja atļauties pārāk ilgi ieilgt sērošanā un skumšanā. Nepārprotiet – viņš bija iekšēji salauzts un katru mīļu brīdi vainoja tikai un vienīgi sevi, taču tā kā nauda bija zaudēta “Book of Ra”, bet pastāvīga darba aizvien nebija, apstākļi spieda viņu mēģināt dzīvot tālāk. Viņš sāka ar darba meklēšanu un ātri saprata, ka ir atbrīvojusies tikai viena vakance, kurā nevajag ne īpašu pieredzi, ne izglītību.

__ __ __

Atskan zvans.

Raivim nesen apritēja 33. Rinda pie kafejnīcas durvīm bija lēnāka kā ierasta. Raivim katru kustību, triepienu un metienu pavadīja kamols kaklā un trīcošas rokas. Grūti saprast, kas atstāja uz viņu lielāku traumu – apziņa, ka šīs dakšas vēl nesen rokā turēja Ināra, vai apziņa, ka Raivja turpmākais dzīves ritējums ir skaidri paredzams.

Kā atjaunotais Uzvaras parks liks rīdziniekiem justies labāk

Šonedēļ Delfi ļaudīm skaidroju, kāpēc tieši Uzvaras parkam ir nepieciešami četri ļimaki.

Pirms dažiem gadiem es iekļuvu negadījumā, kā rezultātā uz vairākiem mēnešiem biju salūzis. Tās nebija dzīvībai bīstamas traumas, taču pietiekamas, lai, ilgāku laiku pavadot gultas režīmā, justos visnotaļ draņķīgi. Es varētu uzskaitīt faktorus, kas mani demoralizēja, taču ātrāk būs, ja uzskaitīšu tos, kas man lika justies labāk. Līdzīgi kā, manuprāt, Rīgas dome šobrīd vēlas likt justies labāk rīdziniekiem.

Es neesmu ārišķīgs cilvēks. Man ir mazsvarīgi, ko domā citi, taču man ir būtiski apzināties, ka, piemēram, apavi, kurus valkāju, ir kvalitatīvi un labā stāvoklī. Reiz izmetu svaigi iegādātu T-kreklu, jo tam aizmugurē biju uzplēsis pavisam mazu caurumu. Nesatraucos, ka to kāds pamanīs, taču mani terorizēja apziņa, ka staigāju saplēstā kreklā. Tas šķita nepareizi. Es nespēju uzvilkt vienas drēbes divas dienas pēc kārtas, jo kā es varu vēlreiz stīvēt virsū to, kas, iespējams, ir atspiedies pret taksometra beņķi, kurā sazin kas pirms manis ir sēdējis?!

Arī zobus es tīru vairākkārt dienā, pat ja manos nolūkos nav iziet no mājas, bet ar tualetes papīru drošības pēc veicu vēl dažus kontrolšāvienus pa rīta zvaigzni, lai pārliecinātos, ka ap to nav aizķēries neviens nevēlams meteorīts. Tās lietas es daru pats sev, jo jūtu – ja ar fasādi viss ir kārtībā, tad arī iekšējais haoss šķiet mazāks.

Tieši šo mazo untumu dēļ nonākšana gultas režīmā bija ļoti apgrūtinoša. Uz rokas ģipsis, ko nedrīkst slapināt, bet viena kāja tik saudzējama, ka nedrīkst pielikt pie zemes. Katrs mazais ikdienas sīkums bija kļuvis problemātisks. Kāpšana pa trepēm. Ēšana. Apģērbšanās. Tualetes apmeklējums.

Taču visvairāk es cīnījos ar personīgo higiēnu. Došanās mazgāties bija kā pazemojošs rituāls, kura laikā nepieciešams ietīties plēvēs un vārtīties pa grīdu, šļakstoties ar dušas klausuli uz visām pusēm, kamēr sēdi ar vienu kāju ārpus kabīnes. Arī zobu tīrīšana ar kreiso roku bija kļuvusi par mošpitu žoklī, kurā ar zobu birsti tu izvandi visas smaganas. Tomēr brīdī, kad viss ķermenis bija saplīsis, higiēnas jautājums bija tas, kas lika justies labi. Nepameta sajūta, ka tīras drēbes un mati saglabā manu saprātu laikā, kad vienīgās aktivitātes ir uzmanīga pārvelšanās no viena sāna uz otru. Jā, varbūt biju salūzis, taču es vismaz saglabāju pašu svarīgāko – savu pašcieņu.

Šobrīd salūzusi ir Rīga. Ir bīstami atrasties gan uz, gan zem Zemitānu tilta. Vanšu tiltam pat ironiskās Latvijas simtgades plēves paspēja izbalēt un novecot kā morāli, tā fiziski. Ja pat valsts kontroliere nevar aizbraukt uz interviju televīzijā, nesadauzot mašīnai ratus, kā to var izdarīt parasts ierindas mirstīgais? Grausti. Netīrs gaiss. “Rīgas satiksmes” vadība, kas pavadīja apcietinājumā vairākus mēnešus. KNAB, kas Rīgas mēra garāžā kaut ko meklē.

Man ir sajūta, ka šobrīd visa pilsēta vāļājas pa gultu vaidot un kunkstot. Un tās vadība vēlas nelielu atsvaidzinājumu. Emocionālu pacēlumu gan sev, gan pilsētas iemītniekiem. Kaut ko tādu, kas paceltu ļaužu morāli, gluži kā morāli paceļ Rīgas “Dinamo” himna spēlē, kurā ir iezīmējies skaidrs zāģis ar 1:7. Skaidrs, ka visas problēmas īsā laikā neatrisinās – tam ir nepieciešams laiks, nauda un nepopulāri lēmumi. Tas būs sāpīgs pacietības treniņš.

Tieši šo apsvērumu dēļ, manuprāt, ir lemts par četriem miljoniem dāvāt rīdziniekiem nelielu iemeslu ikdienā pasmaidīt un piemirst par rūpēm – veicot Uzvaras parka rekonstrukciju. Galu galā tieši to ļaudis šajās dienās visvairāk vēlas.

Cehs.lv analīze – kam vajag uzvarēt Eirovīzijā?

Jau divas sestdienas šovs “Supernova” atceļ manus ierastos nedēļas nogales plānus bezcerīgi lupīt sienā un domāt par to, ko iesākt ar savu dzīvi. Tā vietā es pieslēdzos raidījumam un raugos uz ļaudīm, kuri līdz eksistenciālām domām, izskatās, vēl nav tikuši. Un var jau arī saprast – slava un zvaigznes statuss, ko piedāvā dalība šādā raidījumā, var izmainīt visu dzīvi.

Piemēram, dziedātājs Justs Sirmais pēc triumKafa “Supernovā” nākamajā gadā tika pie galvu reibinošas iespējas to vadīt, bet pērnā gada zvaigzne Laura Rizoto ieguva iespēju gadu no vietas klausīties vienu un to pašu joku par viņas uzvārda fonētisko līdzību ar ēdienu.

Šie bija pietiekami spēcīgi argumenti, lai “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija izpētītu šī gada “Supernovas” finālistu piedāvājumu. Raidījuma vērošanu analīzes nolūkos atviegloja ļoti stilīgā skatuve un kopumā glīti producētais un organizētais raidījums, par to – visu cieņu! Taču apgrūtināja traģiski nesmieklīgais scenārijs ar jokiem no komiksu anekdošu sadaļām, neizpaliekot arī prikolam par Rizoto uzvārdu.

Edgars Kreilis – “Cherry Absinthe”

Dziesma ir tik atmiņā paliekoša, ka aizmirsu to jau skanēšanas laikā, taču “Supernovas” dzīvajā izpildījumā pirmajos kadros redzamais šovs ar fona solistes rokām, kas grābstās gar Edgara pleciem, ir ļoti grandiozs, īpaši brīžos, kad tuvplānā pavīd meitenes ne pārāk labi slēptais pakausis. Arī turpmākā dziesmas gaita iezīmē Kreiļa vēlmi tikt apgrābstītam torsa rajonā. Šī dziesma labākajā gadījumā varētu tikt piesprausta pie “Supernovas” ledusskapja, taču tās atrašanās Latvijas finālā rada nopietnas bažas par visa pasākuma uzstādīto latiņu. Tas tiešām ir “Top 8”?

Samanta Tīna – “Cutting the Wire”

Šīs dziesmas dzīvo izpildījumu, iespējams, noklausījos visvairāk reižu. Visas reizes ar mērķi saprast tekstu. Ja piedziedājumu pasaka priekšā nosaukums, tad panta laikā man var sist ar bambusa mietu pa muguru, bet es pastāvēšu uz savu, ka viņa izrunā vien sev saprotamas “džiberiš” valodas zilbes. Tomēr piebildīšu, ka Tīnu nav iespējams vērtēt, nedomājot par video ar Samantu uz galda, un šajā ziņā, jāsaka, viņa ir piedzīvojusi strauju izaugsmi.

Aivo Oskis – “Somebody’s Got My Lover”

Pēc sajūtām līdzīgs Edgara Kreiļa priekšnesumam, tikai sliktāks. Vienīgais, kas piesaistīja uzmanību, – kādu vēstījumu sūtīja viņa T-krekls ar uzrakstu “Never trust a surfer / SVG archives by neighbourhood Tokyo”. Kāds sērfotājs atņēma viņa mīļoto, ko dokumentēja kaut kādi kaimiņi Tokijā? Man šis vēstījums ir nedaudz par dziļu, bet dziesma nedaudz par seklu. Nesaistīti: man vienīgajam Oskis izskatās pēc Rūdolfa Kugrēna un Didža Meldera slepenā bērna?

“Laime pilnīga” – “Awe”

Visvairāk žēl uz “Supernovas” skatuves man bija redzēt grupu “Laime pilnīga”. Taču pilnīgi citu apsvērumu dēļ. Diemžēl arī šis ansamblis ir nonācis pie tā, ka lēmis par savas atpazīstamības veicināšanu, sacenšoties, kurš labāks mūziķis, ar Marku Rivu un Samantu Tīnu. Vēl skumjāk būs, kad “Laime pilnīga” viņiem zaudēs, jo “Eirovīzijai” izvēlētā dziesma nav lipīgākā grupas kompozīcija. Tās pirmais lielais atspēriena punkts – dziesmas “I’m In Love With the Money” videoklips – arī sekoja pēc uzvaras MTV un “Coca-Cola” konkursā “Soundwave” pirms simt gadiem, taču šis varētu nebūt tas gadījums. Par grupas iekšējo nespēju saprast, uz kādas skatuves viņi atrodas, liecina arī solista frizūra. Puse aizvien saka “rokenrols”, bet otra – “Eirovīzija”.

“Carousel” – “That Night”

Vēl viens mēģinājums “Laime pilnīga” tikt uz “Eirovīziju”, ņemot vērā, ka ģitārists Mārcis Vasiļevskis ir arī šī ansambļa sastāvā. Iepriekš par šādu grupu nezināju. Tagad zinu. Pieņemu, tā ir daudziem “Supernovas” skatītājiem, tāpēc varam uzskatīt, ka viņi savu jau ir sasnieguši. “Carousel” ar intelektuālu un kvalitatīvu dziesmu dodas uz sacīkstēm, kur, lai uzvarētu, ir nepieciešams uz skatuves klukstēt kā vistai. Es nedomāju, ka viņiem pašiem ir ambīcijas uz uzvaru.

“Double Faced Eels” – “Fire”

Šovā, kur pavadījumam skanēja fonogramma, DFE izlēma, ka uz skatuves ir vajadzīgi divi lieli bungu komplekti, neskatoties uz to, ka dziesmā īstas bungas nemaz nav dzirdamas. Tas nedaudz atsauc atmiņā šlāgeru kanālā redzēto, kur Madonas estrādē mākslinieki ļoti centās notēlot ģitāras solo vietās, kur fonogrammā skan akordeona solo. Grūti iztēloties, kāda bijusi argumentācija aiz šajā reizē, taču lai jau – ceru, finālā būs pārsteigums ar četrām bungām, stīgu orķestri, baznīcas zvanu un kori. Neskatoties uz to, “Double Faced Eels” dziesmu ir viegli iztēloties uzvaram Latvijas “Supernovā”, taču grūti iztēloties to izceļamies lielajā “Eirovīzijā”, jo ar nelielo liesmiņu rokā un Marka lēcienu ar ģitāru būs par maz.

Markus Riva – “You Make Me So Crazy”

Markus Riva šogad ir izlēmis piedalīties ar tieši to pašu dziesmu, ar kuru visus citus gadus. Varbūt pie vainas ir mana nespēja orientēties šajā mūzikas žanrā, taču es varu apzvērēt, ka Markus ir sēdējis pie savām pagājušo gadu dziesmām, domājot: “Ko es daru nepareizi?” Un līdz ar debesu zvaniem un eņģeļu fanfarām nākusi apziņa, ka vajag vēl spīdīgākas lateksa bikses un makšķernieku vesti. Taču, ja, piemēram, Kreilis vai Oskis šajā žanrā izskatās nedabiski, tad Markus Riva izskatās kā zivs ūdenī. Kā pīle dīķī. Kā cīsiņš mīklā. Kā buljona gaļa pīrādziņā. Ļoti nesamāksloti un patiesi.

“Dziļi violets” feat. Kozmens – “Tautasdziesma”

Pirms “Supernovas” es biju pilnīgi pārliecināts, ka šis būs uzvarētājs. Nedaudz ironijas, nedaudz mūzikas un džeki, kuri saprot gan vienu, gan otru, noteikti ir zelta medaļas salikums. Tomēr, noskatoties šo dziesmu, sapratu, ka es to nesaprotu. Es īsti neiebraucu prikolā. Man bija sajūta, ka viņi ir centušies izbraukt tā, lai patiktu gan klasiskam “Supernovas” skatītājam, gan arī heiterim, kurš vēlas parēkt par “Eirovīziju”, rezultātā sanākot ne šim, ne tam. Turklāt no visām lietām, ko viņi varēja darīt uz “Supernovas” skatuves, viņi izvēlējās darīt precīzi neko, ja neskaita Kozmena ietērpšanu skotu svārkos. Tas atgādina reizi, kad Latvija aizsūtīja Muktiņu un Jaukušu padziedāt cilindros, jo, haha, tas taču ir Muktiņš un Jaukušonoks cilindros zem lētas ļergas nosaukuma, dziedot itāliski.

Secinājums:

Šogad lielākais plusiņš visiem mūziķiem ir zemā konkurence. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls paredz, ka nav neviena izteikta un grandioza favorīta, tāpēc iznākums var būt pārsteigums. Starp favorītiem varētu būt gan “Dziļi violets”, gan “Double Faced Eels”, taču Āls pauž cerību, ka uzvarēs Markus Riva, kurš, objektīvi skatoties, vienīgais šajā pasākumā ir ar sirdi un dvēseli.

Ja mums ir lemts kārtējo reizi palikt pēdējiem, tad vismaz piepildīsim sapni kādam, kuram tiešām deg acis par “Eirovīziju”, nevis dosim platformu kādam, kurš izlēmis tādā veidā īslaicīgi uzkačāt skatījumus dažām dziesmām, lai no tā ilgtermiņā neiegūtu absolūti neko.

Es gribu būt veiksminieks ar pulksteni

Man vienmēr ir bijusi problēma ar rokaspulksteņiem. Proti, ar to, ka man tā nav, bet baigi gribas. Šeit sākas problēma, jo es nevaru saprast, kāpēc man gribas rokaspulksteni. Esmu prātojis par to jau teju divus gadus, apsverot un izsverot no vairākiem rakursiem. 

Kā vienu loģisku argumentu, kuru daļēji veiksmīgi esmu sev iepārdevis, varu minēt iespēju ar pulkstens palīdzību izslēgt no ikdienas to momentu, kurā, lai iepazītos ar esošo situāciju pareiza laika jautājumā, ir no kabatas jāizvelk mobilais telefons. Man vienmēr tā šķitusi kustība, uz kuru var ieekonomēt. Tīri tā – nelielam taktiskam pārsvaram. 

Kāpēc es lietoju vārdu “daļēji”? Lūk, tāpēc, ka šis neatbild uz manu uzstādījumu, ka vēlos smalku rokaspulksteni. Es īsti nevaru paskaidrot kāpēc tā, taču man ir sajūta, ka nēsāt ap roku lētu sūdu nav labi, ja vien tas netiek darīts ironiski. Savukārt stilīgi pulksteņi maksā tieši tik daudz, lai man allažiņ notrīcētu roka pie kases, iedomājoties, cik reizes es par šo summu varu piedzerties, atskaidroties, piedzerties, atskaidroties un piedzerties, un atskaidroties. 

Visproblemātiskākā zona ir vidējās klases rokaspulksteņi, kuru vidū var atrast šķietami pievilcīgus eksemplārus, bet viņiem līdzi nāk lētuma piegarša, jo savā apziņā paturi prātā, ka tomēr varēji izpildīties labāk, turklāt, kāpēc man būtu jāmaksā pilna cena par “Daniel Wellington” budžeta klases puskoka intelektuāļa pulksteni, ja teju visiem cilvēkiem ar 1000 sekotājiem “Instagram” uzņēmums tos sviež no pakaļas? Manā izpratnē nekas nepasaka “es nevēlos iegādāties DW pulksteni” labāk kā regulārs atgādinājums sociālajos tīklos par to, ka, iespējams, tu esi vienīgais, kurš varētu būt šķīries no naudas tā velkāšanai.

Šī slimība nāk līdzi visai vidējai rokaspulksteņu klasei, jo nevari zināt, kurā brīdī tavs 150€ vērtais laikrādis sāks trendoties sešpadsmitgadīgu kendamas spēlētāju vidū, kuri to neviļus būs atraduši kurjera atvesta paciņā kopā ar “Narvesen” augļiem, “Pringles” čipsu pakām un citiem bezmaksas sūdiem.

Es gribu pulksteni, kurš man atgādina gan pareizu laiku, gan faktu, ka es esmu īsts veiksminieks. Kamēr tas nav iespējams, savu rokaspulksteni es esmu uzzīmējis. Gan man izdosies.

Nevienu neinteresē tava seja

Gluži kā tāda neveikla erekcija skolniekam brīdī, kad viņš ir izsaukts pie tāfeles, arī šobrīd sabiedrības biksēs samilst stingra un grūti nepamanāma problēma. Ļaudis aizvien vairāk satraucas par saviem personas datiem. Tas, protams, kopumā šķiet veselīgi, atbildīgi un pamatoti. Izņemot gadījumus, kad tas šķiet pilnīgi stulbi, kā, piemēram, 2019. gada sākumā ar akciju #10yearchallange.

Es allažiņ ar zināmu skepsi esmu skatījies uz tiem ļaudīm, kuri, piemēram, sporta zāļu reģistratūrā vai biroja durvju sistēmā nelabprāt atstāj savus pirkstu nospiedumus, jo: “Dievs vien zina, ko viņi pēc tam ar šo informāciju iesāks!” Nevēlos, lai domājat, ka esmu pārāk skeptisks, taču man ir grūti uzburt ainu, kurā mehatroniķa Jurģa pirkstu nospiedumiem dzenas pakaļ FIB, CIP, “Zaļā karotīte” un visa “Supernovas” žūrija, lai izspiegotu, kā viņš vakaros skatās “Netflix”, bet no rītiem pie spoguļa sasprindzina bicepsus un domā: “Labi, ka es eju uz kačalku!”

Tāpat man šī pārmērīgā sevis sargāšana šķiet ironiska apstākļos, kad tu tāpat jau visu savu dzīvi esi izlicis sociālajos tīklos. Pirkstu nospiedumus sargājošais Jurģis skaidri un gaiši ir izlicis sava dzīvokļa attēlus, kopbildes ar tuviniekiem un vispār naktī reizēm aizmirst aizslēgt durvis. Bet galvenais, lai pirkstu nospiedumi drošībā, jo – privātums taču.

2019. gads pie apvāršņa ieradās ar viegli kaitinošu heštegu #10yearschallange, aicinot tevi publicēt bildi ar sevi šobrīd un pirms 10 gadiem. Kopumā labi izdomāts koncepts, jo ļaudīm vispār sociālajos tīklos patīk bezmērķīgi eksponēt savu seju, gaidot, kad “Instagram” lietotāji to divreiz noglāstīs ar savu speķaino pirkstu, atstājot “Like” atzīmi, tādējādi nekaitīgi apmierinot ego un nedaudz papaijājot tavus mazvērtības kompleksus.

Protams, akcija ātri vien kļuva aktuāla visā pasaulē. Un nebija ilgi jāgaida, kad arī šim konceptam ar savām konspirāciju teorijām klāt ķērās ķirzakcilvēku atzinēji, kuri, siekalām šķīstot uz visām pusēm, kliedza: “DHATUU AIZŠARDŽĪB’B’BAĀĀĀ.” Vienai tādai labu pamatu iedeva publikācija medijā “Wired”, kurā tehnoloģiju apskatniece izvirzīja teoriju – šo heštegu ir ieviesušas lielās korporācijas, kuras vēlas attīstīt sejas atpazīšanas tehnoloģijas. Ātrāk nekā neganta caureja šī ziņa izplatījās ļoti daudzās sociālo tīklu ziņu lentēs. Labi.

Palūkojoties gan uz “Facebook” pārstāvju komentāriem, gan uz līdzīgām kampaņām iepriekš, ir diezgan droša sajūta, ka, gluži kā ļoti daudzas akcijas, arī šī ir radusies pašu lietotāju vidū. To autore piemin arī rakstā. Otrkārt, padomājot racionāli, pat ja tehnoloģiju giganti būtu izgudrojuši tik smalku veidu, kā viltīgi attīstīt seju atpazīšanas tehnoloģijas… Nu un? Forši! Mums būs tehnoloģijas, kas spēs labāk atpazīt cilvēkus pēc sejas. Es ticu, ka tas noderēs daudzās nozarēs.

Tehnoloģijas allaž ir nākušas talkā, atslēdzot no cilvēku ikdienas lietas, kurām mēs agrāk būtu veltījuši neadekvāti daudz laika. Modernākas apkures sistēmas atslēdz no ikdienas to momentu, kurā tev visu vasaru jāmočī ar cirvi pa baļķiem, lai ziemā nebūtu jāsalst. Tāpat mēs diezgan labprātīgi atdodam savas GPS koordinātes, lai aprēķinātu, kurās ielās ir sastrēgumi, izvēloties ātrākus maršrutus. Dažādi mūzikas, reklāmas, filmu un grāmatu servisi, kas piedāvā taviem paradumiem atbilstošāku saturu. Un vispār ir diezgan forši nemirt no bakām, jo mums ir vakcīnas.

Tieši tāpēc ar prieku privātajos tīklos publicēju savu seju pirms desmit gadiem un šobrīd, cerot, ka kaut kur ir kāds tehnoloģiju illuminati, kura algoritma attīstībai es sniegšu palīdzīgu roku. Varbūt tas vēlāk man pozitīvi atspēlēsies, kad vecumdienās pēc ballītes naktsklubā neviļus aizsnaudīšos uz ielas, bet pašvaldības policisti pēc sejas varēs noskaidrot manu dzīvesvietu un aizvest turp, nevis uz sutkām. Saukšu to par ieguldījumu nākotnē.

Cehs.lv ziņas: A pie B ietriecas C

Cehs.lv kolektīvu šodien satrauca ziņa par to, ka pie Rīgas HES sadūries degvielas vedējs un militārā tehnika. Tiesa, šī ziņa mums atgādināja dažus citus ne mazāk ironiskus notikumus, kurus uz karstām pēdām apkopojām.

Sencis: Kramu pārvadātājs pie sausas kūdras purva satriecas ar šķiltavu gāzes vedēju

Kurbads: Andris Kivičs Berlīnē ietriecas realitātē

Zemnieks: Cehs.lv ietriecas bertānē

Cements: KPV LV kampaņas busiņš pie Šlesera villas ietriecas KPV LV atbalstītāju fūrē

Sencis: Kūlas vedējs ietriecies sērkociņu fabrikā

Sencis: Alkohola vedējs pie Straupes ietriecies Zemniekā
Kurbads: Zemnieks nākamajā rītā pa ceļam uz darbu ietriecas Boržomi cisternā
Kurbads: Zemnieks atvainojas, jo sajauca ar vodkas cisternu. Atpagaļgaitā izbrauc ārā un ietriecas blakus esošajā šņabja cisternā

Sencis: Raķešu vedējs pie Krievijas robežas satriecas ar raķešu palaidēju vedēju

Kurbads: LU SZF pirmā kursa studentu mājasdarbs ietriecas CSDD kampaņā

Sencis: Vārdnīcas vedējs pie prezidenta Bērziņa mājas satriecas ar tekošas leksikas vedēju

Cements: Rimšēvičs, braucot uz copi, ietriecas Latvijas maiznieka kukuļu fūrē

Sencis: Gedroica vedējs pie pelmeņu fabrikas ietriecies majonēzes cisternā

Zemnieks: Gunārs Kārkliņš ietriecas Egīla Helmaņa dūrē un atdod naudu

Kurbads: Viestura dakšiņa ietriecas neizceptā kotletē vienlaikus ar otras dūres ietriekšanos sliktās cepējas zodā

Cements: Andris Biedriņš ceļā uz karjeras virsotnēm ietriecas rezervistu soliņā

Kurbads: Mozaīkas busiņš ietriecas tradicionālo vērtību furgonā

Sencis: Vēberes karjera pie LNB ietriecas interneta komentāros

Kurbads: Toms Lūsis ietriecas burkānu bekona stendā

Cements: Krišjānis Kariņš paklūp uz Miera ielas

Sencis: Klaidoņu-kaķu furgons pie slimnīcas pret mājdzīvnieku alerģiju ietriecas klaidoņu-suņu vedējā

Zemnieks: Leonīds Bemhens pa ceļam uz darbu ietriecas Deivida Haselhofa parūkās

Kurbads: Pilsēta cilvēkiem ar velosipēdiem ziemā ietriecas vēsturiskā bruģa vedējā

Družba: Velofašisti ietriecas visur, jo ir ziema, bļeģ, un viņi hujārī ar riteņiem.

Sencis: Sūdīgo ziņu vedējs pie NRA redakcijas ietriecas “publish” pogā

Cements: Markus Riva televīzijas tiešraidē saduras ar tautas balsojumu

Kurbads: Truksnis ietriecas kādā noliktavā Koknesē

Zemnieks: Mākslas akadēmijas absolventa sapnis par nākotni ietriecas Maķītī

CEHS gada topā noskaidro arī gada ‘besīgākos’ cilvēkus

Aizvadītajā gadā portāla “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir veikusi krietnu darbu, analizējot un pētot svarīgākos procesus. Tāpēc šobrīd piedāvājam laboratorijas vadītāja Kristapa Āla ieskatā spilgtāko notikumu apkopojumu. Brīdinām uzreiz: konkurence bija spraiga un, iespējams, tavs mīļākais notikums nebūs iekļauts.

Nominācija: “Gada labākais bloķētājs”

Aizvadītajā gadā mums ir bijuši lieliski bloķētāji – Kristaps Porziņģis pirms traumas gūšanas veica izcilus blokus. Tāpat Zemgus Girgensons vēl tikai decembrī izpelnījās stāvovācijas no Bufalo atbalstītājiem, vīrišķīgi ieraujot krūtīs spēcīgu pretinieka metienu, vienlaikus veicot rezultatīvu piespēli. Tāpat vairāki politiķi uz nebēdu ir bloķējuši tviterī. Tomēr K. Āls par labāko nosauc bloku, kas nemaz nenotika, – Jēkaba Straumes ideju, ka uz vēlēšanu laiku valstī varētu bloķēt sociālo tīklu “Facebook”.

Nominācija: “Gada risinājums”

Latviešus ir nomākušas neskaitāmas problēmas. OIK, piemēram. Piemēram, bīstami pārpildītā krastmala 18. novembra svinībās. Piemēram, sarežģītā situācija Rīgas domē un ar to saistītajos uzņēmumos. Kamēr risinājums visām šīm problēmām tiek tikai meklēts, Rīgas “Dinamo” pilnībā atrisināja jautājumu par savu sūdīgo sniegumu aizvadītajos gados, arēnas tribīnēs liedzot ienākt raganai Jurčikam, kas atspoguļojas arī komandas rezultātos. Šobrīd Rīgas “Dinamo” pārliecinoši atrodas labāko astotniekā un gatavojas cīņai play–o… ā, paga…

Nominācija: “Gada cīņa”

Mēs esam cīnītāju tauta, kas nekad nepadodas. Ansis Ataols-Bērziņš sparīgi cīnījās par tiesībām mest ar akmeņiem pa stikliem. Vesela sabiedrības daļa cīnās pret Latvijas attīstību enerģētikas jomā, iestājoties pret vēja ģeneratoriem. Taču K. Āla ieskatā vislabākais cīnītājs aizvadītajā gadā bijis Valentīns Jeremejevs, kurš uzsāka cīņu pret degvielas cenām, aicinot auto neuzpildīt degvielas stacijā “Circle K”.

Nominācija: “Gada rinda”

Varētu padomāt, ka šajā kategorijā uzvaras laurus bez iebildēm gūs Zviedrijas mēbeļu giganta “IKEA” ienākšana valstī, kas vienā rindā sapulcēja visus bez mēbelēm dzīvojošos latviešus. Taču “Cehs.lv” ieskatā tā rinda bija mīkstajiem. Kuram gan nav grūti pastāvēt siltā laikā labi organizētā pūlī, gaidot, kad varēsi paskatīties uz krēsliem. Īstās grūtības ir, kad tev visu nakti ir jāstāv aukstumā, cerot, ka no rīta izdosies par lielām naudām iegādāties biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem visai ģimenei. Visu cieņu!

Nominācija: “Gada notikums kultūrā”

Mēs, protams, nedrīkstam te nepieminēt Eviju Vēberi. Tāpat arī Šipkēvicu junioru. Taču K. Āla ieskatā viņi ir izpelnījušies gana daudz uzmanības. Iespējams, pat nedaudz avansā. Tāpat nevaram nepieminēt “X Faktora” uzvarētāja Artura Gruzdiņa panākumus, sadarbojoties ar “Sony Music”, kas palīdzēja viņam iegūt dalību šovā “Gandrīz ideālas vakariņas”. Taču “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs par gada notikumu kultūrā nosauc Andra Kiviča atgriešanos mūzikas lauciņā full-time režīmā, jo viņš šogad pagātnē atstājis gan savu žurnālista, gan politiķa karjeru.

Nominācija: “Gada heštags”

Latvijas futbols šogad ir gājis cauri spēcīgām pārmaiņām. Ir notikusi īsta revolūcija. Aprīlī ne bez pamatīgas cīņas publiskajā telpā par Latvijas Futbola federācijas prezidentu kļuva izcilais izlases spēlētājs Kaspars Gorkšs, kas iezīmēja jaunu domāšanu un pieeju arī komandas sniegumā. Tieši tāpēc Latvijas izlase turpmāk pie visiem zaudējumiem liek klāt heštagu #11vilki.

Specbalva: “Gada besīgākie cilvēki”

Ļaudis, kuri nemitīgi gaužas par politiku, komentē gan procesus, gan ziņu portālu rakstus, taču 6. oktobrī vēlēt nedevās, jo ārā bija baigi labs laiks izbraucienam ar ģimeni vai draugiem. Tāpat viņi sūdzas, ka vēlēšanās nevar balsot elektroniski, – redz, kas tā par neattīstītu valsti!? Pateicoties viņiem, mums bija ļoti zema vēlēšanu aktivitāte. Pateicoties viņiem, mums nav valdības. Tāpat, pateicoties viņiem, mums ir aizdi**ts internets ar komentāriem par politiku, jo viņi prot muldēt, nevis rīkoties.