Visi raksti, kuriem autors ir Sencis

Depresīvā nedēļa II: Karsto salātu mīla

Atskan zvans.

Ināra zina, kas gaidāms. Tālumā skaņa izklausās pēc pērkona ducināšanas, taču tuvojoties aizvien vairāk tā atgādina satrakotu gazeļu baru, kas haotiski spraucas pa šaurajām ēstuves durvīm. Visbeidzot vēl pirms mirkļa klusā un mierīgā skolas kafejnīcas idille ir kļuvusi par knēveļu koloniju. Agrāk Ināra to mēdza salīdzināt ar skudru pūzni, bet tad dabas mācības grāmatā neviļus izlasīja, ka skudras aiz sevis savāc atkritumus un rūpējas par ventilāciju. Šis bija kaut kas pretējs.

Taču bufetniece ar to bija apradusi. Garā starpbrīža laikā viņas refleksi darbojās automātiski, jo gandrīz visi sīči gribēja vienu un to pašu. Aša kustība pēc frī kartupeļiem, viegls kečupa triepiens un pa virsu uzmesta cūkgaļas karbonāde, kas vizuāli atgādināja nedaudz apkaltušu kreveli. Kustība. Triepiens. Metiens.

Protams, Inārai bija sapņi. Ambīcijas. Viņa vēlējās apceļot pasauli. Viņa vēlējās pieskarties piramīdai, lai uz mirkli aizmirstos Senās Ēģiptes valdzinājumā, kas viņas sirdi bija nolaupījis filmā “Mūmija 2”. Taču ar katru dzimšanas dienu viņa aizvien stiprāk atsitās pret realitāti. Viņai nesen apritēja 33 un nākotne aizvien vairāk izskatījās pēc kustības, triepiena, metiena un nekā vairāk.

Atskan zvans.

Skolnieki masveidā dezertējuši no kafejnīcas. Bufetniece vēl nebija sākusi uzkopšanas darbus, kad durvju ailē parādījās stāvs.

Tas bija Raivis no devītās klases. Īsi, melni mati, adīts tumšs džemperis, zilas džinsas ar pāris mākslīgiem izdilumiem un kurpes. Viņš bija garāks nekā citi pamatskolnieki un arī krietni būdīgāks. Varēja redzēt, ka Raivis nav no pašas bagātākās ģimenes, taču smags darbs un dzīves skola bija viņa plaukstas rūdījuši jau agrā bērnībā. Ināra vienmēr domāja, ka šis jaunēklis jau sen ir īsts vīrietis.

“Bastotājs,” Ināra viegli smīnot novilka. Viņai patika Raivis, jo viņš allaž izēda visu līdz galam un beigās vēl ar rupjmaizes riecienu izslaucīja šķīvi tā, ka to teju varēja likt pa taisno pie tīrajiem traukiem.

Raivis: “Vai varētu, lūdzu, dabūt karstos salātiņus?”

Ināra: “Mums diemžēl ir tikai salāti.”

Raivis, paskatoties uz Ināru ar izaicinošu acu skatienu: “Ja es tos ēdīšu kopā ar Jums, tad arī tie būs karstie salāti…”

Abu starpā uzšķīlās tāda dzirkstele, ka ar to varētu iedarbināt dekādi garāžā kaltušu Jawa 638. Raivim majonēzes restītes vietā turpmāk vienmēr uz karbonādes bija kečupa sirsniņa.

Bufetes romāns laika gaitā pārtapa pavisam nopietnās attiecībās, ko abi pārstāja slēpt līdz ar Raivja astoņpadsmito dzimšanas dienu, kad viņi publiski izveidoja kopīgu Draugiem.lv profilu. Raivis solīja mācīties, iegūt labu darbu un daudz pelnīt. Ināra solīja nemainīties, jo Raivim viņa tāpat bija pati pilnība.

— — —

15 gadus vēlāk sapnis par Ēģipti ir tālāk nekā jebkad agrāk, turklāt Ināras 50. dzimšanas diena tuvojas ar dāvanu – smagu depresiju. Viņas dzīvē mainījies bija tikai kafejnīcas sienu krāsojums.

Raivis jutās vainīgs, jo nebija spējis piepildīt Ināras sapņus. Viņš nespēja tikt pāri apziņai, ka skolā reāli māca tikai pliku teoriju un neko praktisku, tāpēc kāda vispār jēga tur tērēt savu laiku. Tiesa, pastāvīgu darbu arī viņam īsti neizdevās atrast, kā rezultātā vienīgā konsekventā naudiņa abu dzīvēm bija no Ināras darba un nebūtiskām Raivja haltūrām.

— — —

Bija dzimšanas dienas rīts. Ināra atradās darbā. Kustība bija kļuvusi lēnāka, triepiens apātiskāks. Metiens puslīdz tāds pats. Racionāli viņa zināja, cik nereāli ir saņemt kāroto dāvanu – biļetes uz Ēģipti. Bet cerība iekšā gruzdēja tik karsti, cik agrāk dzirkstele. Viņa iztēlojās pazūdam depresiju brīdī, kad atvērs aploksni un ieraudzīs divas biļetes. Viņa bija izdomājusi, ka aizņemsies čemodānu no vēstures skolotājas. Ināra centās šīs domas apspiest, jo zināja, ka naudas nav, bet vēl viņa cerēja, ka Raivis būs kaut ko izdomājis. Sakrājis. Aizņēmies. Vienalga!

Tikmēr Raivis mājās pārskaitīja dzimšanas dienai iekrāto naudiņu, ko bija atlicis ilgstošā laika posmā un vēl reizi cerīgi šķirstīja tūroperatoru mājaslapas. Vai tiešām viņam nepietiks naudiņas nevienam pašam ceļojumam uz Ēģipti? Mūsdienās taču biļetes nav tik dārgas. Īpaši no Lietuvas lidostas, kur lido lēto cenu aviokompānijas. Noteikti taču ir kāds “hz-air”, kas ierakstās. Jābūt…

Pulkstens bija pieci. Raivja sirds no uztraukuma gandrīz apstājās, kad sakustējās durvju kliņķis. Ināra pārradusies. Raivis metās viņu apskaut un apsveikt.

“Mīļā… (Raivis pasniedz puķes) Mēs iesim tur, kur mirdz piramīdas un mājo noslēpumi!”

Ināra atplaukst neviltotā smaidā un metas apskāvienos pat necenšoties valdīt prieka asaras.

“Man ir plāns… Mēs tiksim uz Ēģipti… Bet vispirms… Es redzēju zīmi,” skaidro Raivis.

Ināra: “Bet… Mēs brauksim uz Ēģipti, ja??” bufetniece gribēja pēc iespējas ātrāk apstiprināt sev prieka vēsti.

Raivis: “Man sākumā škita, ka nē, bet es visu sapratu. Mēs kopīgi dosimies uz spēļu zāli un visu naudu liksim uz “Book of Ra”. Es redzēju, ka tur ir piramīdas un tuksnesis. Un es apsolu… Es zinu un ticu, ka mēs laimēsim naudu, lai brauktu uz Ēģipti… Vai tas nav burvīgi?”

Ināra atgriezās realitātē. Prieka asaras nomainīja vienkārši asaras un iekšā nodzisa liesma. “Jā. Jā, mēs dosimies. Tagad uzreiz?”

— — —

Rīts pēc dzimšanas dienas.

Raivis pamodās gultā viens pats. “Ināra?” viņš iesaucās. Iepriekšējā vakarā iekrātā nauda tika nospēlēta dažu minūšu laikā un abu starpā pēcāk netika pārmīts teju neviens vārds. Tās nebija dusmas. Inārai tā bija vilšanās, bet Raivim tās bija bailes ko bilst.

Viņš joņoja caur istabām, meklējot Ināru līdz atrada to guļam vannā blakus nezināmas izcelsmes tabletēm un papīra lapiņai. Raivis histēriski metās pie mīļotās, taču stīvums, aukstums un plankumi uz viņas ķermeņa liecināja, ka vismaz dažas stundas par vēlu.

“Nekas nemainās. Man ir sajūta, ka atkārtoju vienu un to pašu dienu jau trīsdesmit gadus. Es cerēju tikt tālāk, bet šis ir tik tālu, cik mans ceļš ir vedis. Mans vienīgais lūgums ir nevaino sevi. Tev viss vēl ir priekšā. Pasveicini pasauli no manis, kad to satiec. Ināra”

Raivis nevarēja atļauties pārāk ilgi ieilgt sērošanā un skumšanā. Nepārprotiet – viņš bija iekšēji salauzts un katru mīļu brīdi vainoja tikai un vienīgi sevi, taču tā kā nauda bija zaudēta “Book of Ra”, bet pastāvīga darba aizvien nebija, apstākļi spieda viņu mēģināt dzīvot tālāk. Viņš sāka ar darba meklēšanu un ātri saprata, ka ir atbrīvojusies tikai viena vakance, kurā nevajag ne īpašu pieredzi, ne izglītību.

__ __ __

Atskan zvans.

Raivim nesen apritēja 33. Rinda pie kafejnīcas durvīm bija lēnāka kā ierasta. Raivim katru kustību, triepienu un metienu pavadīja kamols kaklā un trīcošas rokas. Grūti saprast, kas atstāja uz viņu lielāku traumu – apziņa, ka šīs dakšas vēl nesen rokā turēja Ināra, vai apziņa, ka Raivja turpmākais dzīves ritējums ir skaidri paredzams.

Kā atjaunotais Uzvaras parks liks rīdziniekiem justies labāk

Šonedēļ Delfi ļaudīm skaidroju, kāpēc tieši Uzvaras parkam ir nepieciešami četri ļimaki.

Pirms dažiem gadiem es iekļuvu negadījumā, kā rezultātā uz vairākiem mēnešiem biju salūzis. Tās nebija dzīvībai bīstamas traumas, taču pietiekamas, lai, ilgāku laiku pavadot gultas režīmā, justos visnotaļ draņķīgi. Es varētu uzskaitīt faktorus, kas mani demoralizēja, taču ātrāk būs, ja uzskaitīšu tos, kas man lika justies labāk. Līdzīgi kā, manuprāt, Rīgas dome šobrīd vēlas likt justies labāk rīdziniekiem.

Es neesmu ārišķīgs cilvēks. Man ir mazsvarīgi, ko domā citi, taču man ir būtiski apzināties, ka, piemēram, apavi, kurus valkāju, ir kvalitatīvi un labā stāvoklī. Reiz izmetu svaigi iegādātu T-kreklu, jo tam aizmugurē biju uzplēsis pavisam mazu caurumu. Nesatraucos, ka to kāds pamanīs, taču mani terorizēja apziņa, ka staigāju saplēstā kreklā. Tas šķita nepareizi. Es nespēju uzvilkt vienas drēbes divas dienas pēc kārtas, jo kā es varu vēlreiz stīvēt virsū to, kas, iespējams, ir atspiedies pret taksometra beņķi, kurā sazin kas pirms manis ir sēdējis?!

Arī zobus es tīru vairākkārt dienā, pat ja manos nolūkos nav iziet no mājas, bet ar tualetes papīru drošības pēc veicu vēl dažus kontrolšāvienus pa rīta zvaigzni, lai pārliecinātos, ka ap to nav aizķēries neviens nevēlams meteorīts. Tās lietas es daru pats sev, jo jūtu – ja ar fasādi viss ir kārtībā, tad arī iekšējais haoss šķiet mazāks.

Tieši šo mazo untumu dēļ nonākšana gultas režīmā bija ļoti apgrūtinoša. Uz rokas ģipsis, ko nedrīkst slapināt, bet viena kāja tik saudzējama, ka nedrīkst pielikt pie zemes. Katrs mazais ikdienas sīkums bija kļuvis problemātisks. Kāpšana pa trepēm. Ēšana. Apģērbšanās. Tualetes apmeklējums.

Taču visvairāk es cīnījos ar personīgo higiēnu. Došanās mazgāties bija kā pazemojošs rituāls, kura laikā nepieciešams ietīties plēvēs un vārtīties pa grīdu, šļakstoties ar dušas klausuli uz visām pusēm, kamēr sēdi ar vienu kāju ārpus kabīnes. Arī zobu tīrīšana ar kreiso roku bija kļuvusi par mošpitu žoklī, kurā ar zobu birsti tu izvandi visas smaganas. Tomēr brīdī, kad viss ķermenis bija saplīsis, higiēnas jautājums bija tas, kas lika justies labi. Nepameta sajūta, ka tīras drēbes un mati saglabā manu saprātu laikā, kad vienīgās aktivitātes ir uzmanīga pārvelšanās no viena sāna uz otru. Jā, varbūt biju salūzis, taču es vismaz saglabāju pašu svarīgāko – savu pašcieņu.

Šobrīd salūzusi ir Rīga. Ir bīstami atrasties gan uz, gan zem Zemitānu tilta. Vanšu tiltam pat ironiskās Latvijas simtgades plēves paspēja izbalēt un novecot kā morāli, tā fiziski. Ja pat valsts kontroliere nevar aizbraukt uz interviju televīzijā, nesadauzot mašīnai ratus, kā to var izdarīt parasts ierindas mirstīgais? Grausti. Netīrs gaiss. “Rīgas satiksmes” vadība, kas pavadīja apcietinājumā vairākus mēnešus. KNAB, kas Rīgas mēra garāžā kaut ko meklē.

Man ir sajūta, ka šobrīd visa pilsēta vāļājas pa gultu vaidot un kunkstot. Un tās vadība vēlas nelielu atsvaidzinājumu. Emocionālu pacēlumu gan sev, gan pilsētas iemītniekiem. Kaut ko tādu, kas paceltu ļaužu morāli, gluži kā morāli paceļ Rīgas “Dinamo” himna spēlē, kurā ir iezīmējies skaidrs zāģis ar 1:7. Skaidrs, ka visas problēmas īsā laikā neatrisinās – tam ir nepieciešams laiks, nauda un nepopulāri lēmumi. Tas būs sāpīgs pacietības treniņš.

Tieši šo apsvērumu dēļ, manuprāt, ir lemts par četriem miljoniem dāvāt rīdziniekiem nelielu iemeslu ikdienā pasmaidīt un piemirst par rūpēm – veicot Uzvaras parka rekonstrukciju. Galu galā tieši to ļaudis šajās dienās visvairāk vēlas.

Cehs.lv analīze – kam vajag uzvarēt Eirovīzijā?

Jau divas sestdienas šovs “Supernova” atceļ manus ierastos nedēļas nogales plānus bezcerīgi lupīt sienā un domāt par to, ko iesākt ar savu dzīvi. Tā vietā es pieslēdzos raidījumam un raugos uz ļaudīm, kuri līdz eksistenciālām domām, izskatās, vēl nav tikuši. Un var jau arī saprast – slava un zvaigznes statuss, ko piedāvā dalība šādā raidījumā, var izmainīt visu dzīvi.

Piemēram, dziedātājs Justs Sirmais pēc triumKafa “Supernovā” nākamajā gadā tika pie galvu reibinošas iespējas to vadīt, bet pērnā gada zvaigzne Laura Rizoto ieguva iespēju gadu no vietas klausīties vienu un to pašu joku par viņas uzvārda fonētisko līdzību ar ēdienu.

Šie bija pietiekami spēcīgi argumenti, lai “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija izpētītu šī gada “Supernovas” finālistu piedāvājumu. Raidījuma vērošanu analīzes nolūkos atviegloja ļoti stilīgā skatuve un kopumā glīti producētais un organizētais raidījums, par to – visu cieņu! Taču apgrūtināja traģiski nesmieklīgais scenārijs ar jokiem no komiksu anekdošu sadaļām, neizpaliekot arī prikolam par Rizoto uzvārdu.

Edgars Kreilis – “Cherry Absinthe”

Dziesma ir tik atmiņā paliekoša, ka aizmirsu to jau skanēšanas laikā, taču “Supernovas” dzīvajā izpildījumā pirmajos kadros redzamais šovs ar fona solistes rokām, kas grābstās gar Edgara pleciem, ir ļoti grandiozs, īpaši brīžos, kad tuvplānā pavīd meitenes ne pārāk labi slēptais pakausis. Arī turpmākā dziesmas gaita iezīmē Kreiļa vēlmi tikt apgrābstītam torsa rajonā. Šī dziesma labākajā gadījumā varētu tikt piesprausta pie “Supernovas” ledusskapja, taču tās atrašanās Latvijas finālā rada nopietnas bažas par visa pasākuma uzstādīto latiņu. Tas tiešām ir “Top 8”?

Samanta Tīna – “Cutting the Wire”

Šīs dziesmas dzīvo izpildījumu, iespējams, noklausījos visvairāk reižu. Visas reizes ar mērķi saprast tekstu. Ja piedziedājumu pasaka priekšā nosaukums, tad panta laikā man var sist ar bambusa mietu pa muguru, bet es pastāvēšu uz savu, ka viņa izrunā vien sev saprotamas “džiberiš” valodas zilbes. Tomēr piebildīšu, ka Tīnu nav iespējams vērtēt, nedomājot par video ar Samantu uz galda, un šajā ziņā, jāsaka, viņa ir piedzīvojusi strauju izaugsmi.

Aivo Oskis – “Somebody’s Got My Lover”

Pēc sajūtām līdzīgs Edgara Kreiļa priekšnesumam, tikai sliktāks. Vienīgais, kas piesaistīja uzmanību, – kādu vēstījumu sūtīja viņa T-krekls ar uzrakstu “Never trust a surfer / SVG archives by neighbourhood Tokyo”. Kāds sērfotājs atņēma viņa mīļoto, ko dokumentēja kaut kādi kaimiņi Tokijā? Man šis vēstījums ir nedaudz par dziļu, bet dziesma nedaudz par seklu. Nesaistīti: man vienīgajam Oskis izskatās pēc Rūdolfa Kugrēna un Didža Meldera slepenā bērna?

“Laime pilnīga” – “Awe”

Visvairāk žēl uz “Supernovas” skatuves man bija redzēt grupu “Laime pilnīga”. Taču pilnīgi citu apsvērumu dēļ. Diemžēl arī šis ansamblis ir nonācis pie tā, ka lēmis par savas atpazīstamības veicināšanu, sacenšoties, kurš labāks mūziķis, ar Marku Rivu un Samantu Tīnu. Vēl skumjāk būs, kad “Laime pilnīga” viņiem zaudēs, jo “Eirovīzijai” izvēlētā dziesma nav lipīgākā grupas kompozīcija. Tās pirmais lielais atspēriena punkts – dziesmas “I’m In Love With the Money” videoklips – arī sekoja pēc uzvaras MTV un “Coca-Cola” konkursā “Soundwave” pirms simt gadiem, taču šis varētu nebūt tas gadījums. Par grupas iekšējo nespēju saprast, uz kādas skatuves viņi atrodas, liecina arī solista frizūra. Puse aizvien saka “rokenrols”, bet otra – “Eirovīzija”.

“Carousel” – “That Night”

Vēl viens mēģinājums “Laime pilnīga” tikt uz “Eirovīziju”, ņemot vērā, ka ģitārists Mārcis Vasiļevskis ir arī šī ansambļa sastāvā. Iepriekš par šādu grupu nezināju. Tagad zinu. Pieņemu, tā ir daudziem “Supernovas” skatītājiem, tāpēc varam uzskatīt, ka viņi savu jau ir sasnieguši. “Carousel” ar intelektuālu un kvalitatīvu dziesmu dodas uz sacīkstēm, kur, lai uzvarētu, ir nepieciešams uz skatuves klukstēt kā vistai. Es nedomāju, ka viņiem pašiem ir ambīcijas uz uzvaru.

“Double Faced Eels” – “Fire”

Šovā, kur pavadījumam skanēja fonogramma, DFE izlēma, ka uz skatuves ir vajadzīgi divi lieli bungu komplekti, neskatoties uz to, ka dziesmā īstas bungas nemaz nav dzirdamas. Tas nedaudz atsauc atmiņā šlāgeru kanālā redzēto, kur Madonas estrādē mākslinieki ļoti centās notēlot ģitāras solo vietās, kur fonogrammā skan akordeona solo. Grūti iztēloties, kāda bijusi argumentācija aiz šajā reizē, taču lai jau – ceru, finālā būs pārsteigums ar četrām bungām, stīgu orķestri, baznīcas zvanu un kori. Neskatoties uz to, “Double Faced Eels” dziesmu ir viegli iztēloties uzvaram Latvijas “Supernovā”, taču grūti iztēloties to izceļamies lielajā “Eirovīzijā”, jo ar nelielo liesmiņu rokā un Marka lēcienu ar ģitāru būs par maz.

Markus Riva – “You Make Me So Crazy”

Markus Riva šogad ir izlēmis piedalīties ar tieši to pašu dziesmu, ar kuru visus citus gadus. Varbūt pie vainas ir mana nespēja orientēties šajā mūzikas žanrā, taču es varu apzvērēt, ka Markus ir sēdējis pie savām pagājušo gadu dziesmām, domājot: “Ko es daru nepareizi?” Un līdz ar debesu zvaniem un eņģeļu fanfarām nākusi apziņa, ka vajag vēl spīdīgākas lateksa bikses un makšķernieku vesti. Taču, ja, piemēram, Kreilis vai Oskis šajā žanrā izskatās nedabiski, tad Markus Riva izskatās kā zivs ūdenī. Kā pīle dīķī. Kā cīsiņš mīklā. Kā buljona gaļa pīrādziņā. Ļoti nesamāksloti un patiesi.

“Dziļi violets” feat. Kozmens – “Tautasdziesma”

Pirms “Supernovas” es biju pilnīgi pārliecināts, ka šis būs uzvarētājs. Nedaudz ironijas, nedaudz mūzikas un džeki, kuri saprot gan vienu, gan otru, noteikti ir zelta medaļas salikums. Tomēr, noskatoties šo dziesmu, sapratu, ka es to nesaprotu. Es īsti neiebraucu prikolā. Man bija sajūta, ka viņi ir centušies izbraukt tā, lai patiktu gan klasiskam “Supernovas” skatītājam, gan arī heiterim, kurš vēlas parēkt par “Eirovīziju”, rezultātā sanākot ne šim, ne tam. Turklāt no visām lietām, ko viņi varēja darīt uz “Supernovas” skatuves, viņi izvēlējās darīt precīzi neko, ja neskaita Kozmena ietērpšanu skotu svārkos. Tas atgādina reizi, kad Latvija aizsūtīja Muktiņu un Jaukušu padziedāt cilindros, jo, haha, tas taču ir Muktiņš un Jaukušonoks cilindros zem lētas ļergas nosaukuma, dziedot itāliski.

Secinājums:

Šogad lielākais plusiņš visiem mūziķiem ir zemā konkurence. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls paredz, ka nav neviena izteikta un grandioza favorīta, tāpēc iznākums var būt pārsteigums. Starp favorītiem varētu būt gan “Dziļi violets”, gan “Double Faced Eels”, taču Āls pauž cerību, ka uzvarēs Markus Riva, kurš, objektīvi skatoties, vienīgais šajā pasākumā ir ar sirdi un dvēseli.

Ja mums ir lemts kārtējo reizi palikt pēdējiem, tad vismaz piepildīsim sapni kādam, kuram tiešām deg acis par “Eirovīziju”, nevis dosim platformu kādam, kurš izlēmis tādā veidā īslaicīgi uzkačāt skatījumus dažām dziesmām, lai no tā ilgtermiņā neiegūtu absolūti neko.

Es gribu būt veiksminieks ar pulksteni

Man vienmēr ir bijusi problēma ar rokaspulksteņiem. Proti, ar to, ka man tā nav, bet baigi gribas. Šeit sākas problēma, jo es nevaru saprast, kāpēc man gribas rokaspulksteni. Esmu prātojis par to jau teju divus gadus, apsverot un izsverot no vairākiem rakursiem. 

Kā vienu loģisku argumentu, kuru daļēji veiksmīgi esmu sev iepārdevis, varu minēt iespēju ar pulkstens palīdzību izslēgt no ikdienas to momentu, kurā, lai iepazītos ar esošo situāciju pareiza laika jautājumā, ir no kabatas jāizvelk mobilais telefons. Man vienmēr tā šķitusi kustība, uz kuru var ieekonomēt. Tīri tā – nelielam taktiskam pārsvaram. 

Kāpēc es lietoju vārdu “daļēji”? Lūk, tāpēc, ka šis neatbild uz manu uzstādījumu, ka vēlos smalku rokaspulksteni. Es īsti nevaru paskaidrot kāpēc tā, taču man ir sajūta, ka nēsāt ap roku lētu sūdu nav labi, ja vien tas netiek darīts ironiski. Savukārt stilīgi pulksteņi maksā tieši tik daudz, lai man allažiņ notrīcētu roka pie kases, iedomājoties, cik reizes es par šo summu varu piedzerties, atskaidroties, piedzerties, atskaidroties un piedzerties, un atskaidroties. 

Visproblemātiskākā zona ir vidējās klases rokaspulksteņi, kuru vidū var atrast šķietami pievilcīgus eksemplārus, bet viņiem līdzi nāk lētuma piegarša, jo savā apziņā paturi prātā, ka tomēr varēji izpildīties labāk, turklāt, kāpēc man būtu jāmaksā pilna cena par “Daniel Wellington” budžeta klases puskoka intelektuāļa pulksteni, ja teju visiem cilvēkiem ar 1000 sekotājiem “Instagram” uzņēmums tos sviež no pakaļas? Manā izpratnē nekas nepasaka “es nevēlos iegādāties DW pulksteni” labāk kā regulārs atgādinājums sociālajos tīklos par to, ka, iespējams, tu esi vienīgais, kurš varētu būt šķīries no naudas tā velkāšanai.

Šī slimība nāk līdzi visai vidējai rokaspulksteņu klasei, jo nevari zināt, kurā brīdī tavs 150€ vērtais laikrādis sāks trendoties sešpadsmitgadīgu kendamas spēlētāju vidū, kuri to neviļus būs atraduši kurjera atvesta paciņā kopā ar “Narvesen” augļiem, “Pringles” čipsu pakām un citiem bezmaksas sūdiem.

Es gribu pulksteni, kurš man atgādina gan pareizu laiku, gan faktu, ka es esmu īsts veiksminieks. Kamēr tas nav iespējams, savu rokaspulksteni es esmu uzzīmējis. Gan man izdosies.

Nevienu neinteresē tava seja

Gluži kā tāda neveikla erekcija skolniekam brīdī, kad viņš ir izsaukts pie tāfeles, arī šobrīd sabiedrības biksēs samilst stingra un grūti nepamanāma problēma. Ļaudis aizvien vairāk satraucas par saviem personas datiem. Tas, protams, kopumā šķiet veselīgi, atbildīgi un pamatoti. Izņemot gadījumus, kad tas šķiet pilnīgi stulbi, kā, piemēram, 2019. gada sākumā ar akciju #10yearchallange.

Es allažiņ ar zināmu skepsi esmu skatījies uz tiem ļaudīm, kuri, piemēram, sporta zāļu reģistratūrā vai biroja durvju sistēmā nelabprāt atstāj savus pirkstu nospiedumus, jo: “Dievs vien zina, ko viņi pēc tam ar šo informāciju iesāks!” Nevēlos, lai domājat, ka esmu pārāk skeptisks, taču man ir grūti uzburt ainu, kurā mehatroniķa Jurģa pirkstu nospiedumiem dzenas pakaļ FIB, CIP, “Zaļā karotīte” un visa “Supernovas” žūrija, lai izspiegotu, kā viņš vakaros skatās “Netflix”, bet no rītiem pie spoguļa sasprindzina bicepsus un domā: “Labi, ka es eju uz kačalku!”

Tāpat man šī pārmērīgā sevis sargāšana šķiet ironiska apstākļos, kad tu tāpat jau visu savu dzīvi esi izlicis sociālajos tīklos. Pirkstu nospiedumus sargājošais Jurģis skaidri un gaiši ir izlicis sava dzīvokļa attēlus, kopbildes ar tuviniekiem un vispār naktī reizēm aizmirst aizslēgt durvis. Bet galvenais, lai pirkstu nospiedumi drošībā, jo – privātums taču.

2019. gads pie apvāršņa ieradās ar viegli kaitinošu heštegu #10yearschallange, aicinot tevi publicēt bildi ar sevi šobrīd un pirms 10 gadiem. Kopumā labi izdomāts koncepts, jo ļaudīm vispār sociālajos tīklos patīk bezmērķīgi eksponēt savu seju, gaidot, kad “Instagram” lietotāji to divreiz noglāstīs ar savu speķaino pirkstu, atstājot “Like” atzīmi, tādējādi nekaitīgi apmierinot ego un nedaudz papaijājot tavus mazvērtības kompleksus.

Protams, akcija ātri vien kļuva aktuāla visā pasaulē. Un nebija ilgi jāgaida, kad arī šim konceptam ar savām konspirāciju teorijām klāt ķērās ķirzakcilvēku atzinēji, kuri, siekalām šķīstot uz visām pusēm, kliedza: “DHATUU AIZŠARDŽĪB’B’BAĀĀĀ.” Vienai tādai labu pamatu iedeva publikācija medijā “Wired”, kurā tehnoloģiju apskatniece izvirzīja teoriju – šo heštegu ir ieviesušas lielās korporācijas, kuras vēlas attīstīt sejas atpazīšanas tehnoloģijas. Ātrāk nekā neganta caureja šī ziņa izplatījās ļoti daudzās sociālo tīklu ziņu lentēs. Labi.

Palūkojoties gan uz “Facebook” pārstāvju komentāriem, gan uz līdzīgām kampaņām iepriekš, ir diezgan droša sajūta, ka, gluži kā ļoti daudzas akcijas, arī šī ir radusies pašu lietotāju vidū. To autore piemin arī rakstā. Otrkārt, padomājot racionāli, pat ja tehnoloģiju giganti būtu izgudrojuši tik smalku veidu, kā viltīgi attīstīt seju atpazīšanas tehnoloģijas… Nu un? Forši! Mums būs tehnoloģijas, kas spēs labāk atpazīt cilvēkus pēc sejas. Es ticu, ka tas noderēs daudzās nozarēs.

Tehnoloģijas allaž ir nākušas talkā, atslēdzot no cilvēku ikdienas lietas, kurām mēs agrāk būtu veltījuši neadekvāti daudz laika. Modernākas apkures sistēmas atslēdz no ikdienas to momentu, kurā tev visu vasaru jāmočī ar cirvi pa baļķiem, lai ziemā nebūtu jāsalst. Tāpat mēs diezgan labprātīgi atdodam savas GPS koordinātes, lai aprēķinātu, kurās ielās ir sastrēgumi, izvēloties ātrākus maršrutus. Dažādi mūzikas, reklāmas, filmu un grāmatu servisi, kas piedāvā taviem paradumiem atbilstošāku saturu. Un vispār ir diezgan forši nemirt no bakām, jo mums ir vakcīnas.

Tieši tāpēc ar prieku privātajos tīklos publicēju savu seju pirms desmit gadiem un šobrīd, cerot, ka kaut kur ir kāds tehnoloģiju illuminati, kura algoritma attīstībai es sniegšu palīdzīgu roku. Varbūt tas vēlāk man pozitīvi atspēlēsies, kad vecumdienās pēc ballītes naktsklubā neviļus aizsnaudīšos uz ielas, bet pašvaldības policisti pēc sejas varēs noskaidrot manu dzīvesvietu un aizvest turp, nevis uz sutkām. Saukšu to par ieguldījumu nākotnē.

Cehs.lv ziņas: A pie B ietriecas C

Cehs.lv kolektīvu šodien satrauca ziņa par to, ka pie Rīgas HES sadūries degvielas vedējs un militārā tehnika. Tiesa, šī ziņa mums atgādināja dažus citus ne mazāk ironiskus notikumus, kurus uz karstām pēdām apkopojām.

Sencis: Kramu pārvadātājs pie sausas kūdras purva satriecas ar šķiltavu gāzes vedēju

Kurbads: Andris Kivičs Berlīnē ietriecas realitātē

Zemnieks: Cehs.lv ietriecas bertānē

Cements: KPV LV kampaņas busiņš pie Šlesera villas ietriecas KPV LV atbalstītāju fūrē

Sencis: Kūlas vedējs ietriecies sērkociņu fabrikā

Sencis: Alkohola vedējs pie Straupes ietriecies Zemniekā
Kurbads: Zemnieks nākamajā rītā pa ceļam uz darbu ietriecas Boržomi cisternā
Kurbads: Zemnieks atvainojas, jo sajauca ar vodkas cisternu. Atpagaļgaitā izbrauc ārā un ietriecas blakus esošajā šņabja cisternā

Sencis: Raķešu vedējs pie Krievijas robežas satriecas ar raķešu palaidēju vedēju

Kurbads: LU SZF pirmā kursa studentu mājasdarbs ietriecas CSDD kampaņā

Sencis: Vārdnīcas vedējs pie prezidenta Bērziņa mājas satriecas ar tekošas leksikas vedēju

Cements: Rimšēvičs, braucot uz copi, ietriecas Latvijas maiznieka kukuļu fūrē

Sencis: Gedroica vedējs pie pelmeņu fabrikas ietriecies majonēzes cisternā

Zemnieks: Gunārs Kārkliņš ietriecas Egīla Helmaņa dūrē un atdod naudu

Kurbads: Viestura dakšiņa ietriecas neizceptā kotletē vienlaikus ar otras dūres ietriekšanos sliktās cepējas zodā

Cements: Andris Biedriņš ceļā uz karjeras virsotnēm ietriecas rezervistu soliņā

Kurbads: Mozaīkas busiņš ietriecas tradicionālo vērtību furgonā

Sencis: Vēberes karjera pie LNB ietriecas interneta komentāros

Kurbads: Toms Lūsis ietriecas burkānu bekona stendā

Cements: Krišjānis Kariņš paklūp uz Miera ielas

Sencis: Klaidoņu-kaķu furgons pie slimnīcas pret mājdzīvnieku alerģiju ietriecas klaidoņu-suņu vedējā

Zemnieks: Leonīds Bemhens pa ceļam uz darbu ietriecas Deivida Haselhofa parūkās

Kurbads: Pilsēta cilvēkiem ar velosipēdiem ziemā ietriecas vēsturiskā bruģa vedējā

Družba: Velofašisti ietriecas visur, jo ir ziema, bļeģ, un viņi hujārī ar riteņiem.

Sencis: Sūdīgo ziņu vedējs pie NRA redakcijas ietriecas “publish” pogā

Cements: Markus Riva televīzijas tiešraidē saduras ar tautas balsojumu

Kurbads: Truksnis ietriecas kādā noliktavā Koknesē

Zemnieks: Mākslas akadēmijas absolventa sapnis par nākotni ietriecas Maķītī

CEHS gada topā noskaidro arī gada ‘besīgākos’ cilvēkus

Aizvadītajā gadā portāla “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir veikusi krietnu darbu, analizējot un pētot svarīgākos procesus. Tāpēc šobrīd piedāvājam laboratorijas vadītāja Kristapa Āla ieskatā spilgtāko notikumu apkopojumu. Brīdinām uzreiz: konkurence bija spraiga un, iespējams, tavs mīļākais notikums nebūs iekļauts.

Nominācija: “Gada labākais bloķētājs”

Aizvadītajā gadā mums ir bijuši lieliski bloķētāji – Kristaps Porziņģis pirms traumas gūšanas veica izcilus blokus. Tāpat Zemgus Girgensons vēl tikai decembrī izpelnījās stāvovācijas no Bufalo atbalstītājiem, vīrišķīgi ieraujot krūtīs spēcīgu pretinieka metienu, vienlaikus veicot rezultatīvu piespēli. Tāpat vairāki politiķi uz nebēdu ir bloķējuši tviterī. Tomēr K. Āls par labāko nosauc bloku, kas nemaz nenotika, – Jēkaba Straumes ideju, ka uz vēlēšanu laiku valstī varētu bloķēt sociālo tīklu “Facebook”.

Nominācija: “Gada risinājums”

Latviešus ir nomākušas neskaitāmas problēmas. OIK, piemēram. Piemēram, bīstami pārpildītā krastmala 18. novembra svinībās. Piemēram, sarežģītā situācija Rīgas domē un ar to saistītajos uzņēmumos. Kamēr risinājums visām šīm problēmām tiek tikai meklēts, Rīgas “Dinamo” pilnībā atrisināja jautājumu par savu sūdīgo sniegumu aizvadītajos gados, arēnas tribīnēs liedzot ienākt raganai Jurčikam, kas atspoguļojas arī komandas rezultātos. Šobrīd Rīgas “Dinamo” pārliecinoši atrodas labāko astotniekā un gatavojas cīņai play–o… ā, paga…

Nominācija: “Gada cīņa”

Mēs esam cīnītāju tauta, kas nekad nepadodas. Ansis Ataols-Bērziņš sparīgi cīnījās par tiesībām mest ar akmeņiem pa stikliem. Vesela sabiedrības daļa cīnās pret Latvijas attīstību enerģētikas jomā, iestājoties pret vēja ģeneratoriem. Taču K. Āla ieskatā vislabākais cīnītājs aizvadītajā gadā bijis Valentīns Jeremejevs, kurš uzsāka cīņu pret degvielas cenām, aicinot auto neuzpildīt degvielas stacijā “Circle K”.

Nominācija: “Gada rinda”

Varētu padomāt, ka šajā kategorijā uzvaras laurus bez iebildēm gūs Zviedrijas mēbeļu giganta “IKEA” ienākšana valstī, kas vienā rindā sapulcēja visus bez mēbelēm dzīvojošos latviešus. Taču “Cehs.lv” ieskatā tā rinda bija mīkstajiem. Kuram gan nav grūti pastāvēt siltā laikā labi organizētā pūlī, gaidot, kad varēsi paskatīties uz krēsliem. Īstās grūtības ir, kad tev visu nakti ir jāstāv aukstumā, cerot, ka no rīta izdosies par lielām naudām iegādāties biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem visai ģimenei. Visu cieņu!

Nominācija: “Gada notikums kultūrā”

Mēs, protams, nedrīkstam te nepieminēt Eviju Vēberi. Tāpat arī Šipkēvicu junioru. Taču K. Āla ieskatā viņi ir izpelnījušies gana daudz uzmanības. Iespējams, pat nedaudz avansā. Tāpat nevaram nepieminēt “X Faktora” uzvarētāja Artura Gruzdiņa panākumus, sadarbojoties ar “Sony Music”, kas palīdzēja viņam iegūt dalību šovā “Gandrīz ideālas vakariņas”. Taču “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs par gada notikumu kultūrā nosauc Andra Kiviča atgriešanos mūzikas lauciņā full-time režīmā, jo viņš šogad pagātnē atstājis gan savu žurnālista, gan politiķa karjeru.

Nominācija: “Gada heštags”

Latvijas futbols šogad ir gājis cauri spēcīgām pārmaiņām. Ir notikusi īsta revolūcija. Aprīlī ne bez pamatīgas cīņas publiskajā telpā par Latvijas Futbola federācijas prezidentu kļuva izcilais izlases spēlētājs Kaspars Gorkšs, kas iezīmēja jaunu domāšanu un pieeju arī komandas sniegumā. Tieši tāpēc Latvijas izlase turpmāk pie visiem zaudējumiem liek klāt heštagu #11vilki.

Specbalva: “Gada besīgākie cilvēki”

Ļaudis, kuri nemitīgi gaužas par politiku, komentē gan procesus, gan ziņu portālu rakstus, taču 6. oktobrī vēlēt nedevās, jo ārā bija baigi labs laiks izbraucienam ar ģimeni vai draugiem. Tāpat viņi sūdzas, ka vēlēšanās nevar balsot elektroniski, – redz, kas tā par neattīstītu valsti!? Pateicoties viņiem, mums bija ļoti zema vēlēšanu aktivitāte. Pateicoties viņiem, mums nav valdības. Tāpat, pateicoties viņiem, mums ir aizdi**ts internets ar komentāriem par politiku, jo viņi prot muldēt, nevis rīkoties.

Noplūdusi iespējamā Bemhena prezentācija par korupciju

Šonedēļ Delfi pakutinājām ausislasītājiem ar aktuālo Rīgas satiksmē. 

Aizvadītās nedēļas gaitā par centrālo tematu ir kļuvusi KNAB vadītāja Jēkaba Straumes vēlme izčakarēt Ziemassvētkus veselai plejādei politiķu un uzņēmēju, vienlaikus sarūpējot vienīgo patiesi jēdzīgo dāvanu valsts simtgadē, ja neskaita rokas zāģi ar LV100 logotipu (tas bija riktīgi kruta). Dižportāla “Cehs.lv” vecajo padome lēma, ka pats rēcīgākais moments šajā notikumu gaitā ir Leona Bemhena netikšana uz Rīgas domē rīkoto praktisko konferenci “Iekšējās kontroles sistēmas korupcijas novēršanai pašvaldībā”. Vēl vairāk. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija ir ģenerējusi viņa uzstāšanās, iespējams, precīzu repliku.

Jau vēstīts, ka Bemhenam bija paredzēts kāpt uz skatuves ar 15 minūšu referātu par tematu “Sabiedriskā transporta pakalpojumi – ir vai nav riski”. “Cehs.lv” komanda, saprotams, ņēma vērā iespējamos riskus, reproducējot Bemhena referātu, jo bija bažas, ka realitātē to par 35 tūkstošiem no interneta būs nokačājis Dzanuškāns, tāpēc uzreiz brīdinām, ka šis riska faktors, ģenerējot potenciālo sagatavi, tika manuāli izslēgts.

Iespējamā Bemhena prezentācija par korupciju, kas, iespējams, sagatavota pirms KNAB kratīšanām un Bemhena apcietināšanas aizdomās par korupciju:

Labdien Rīgas domē! Zdravstvuyte!

Man vienmēr ir paticis teikt, ka ar korupciju ir grūti. Taču bez korupcijas ir vēl grūtāk. (pauze smiekliem)

1. slaids

Korupcija – kur par to runāt?

Šis ir sarežģīts temats, par kuru ir būtiski runāt. Taču ne mazāk būtisks jautājums ir, kur, par ko un ar ko mēs par to runājam. Šādas publiskas konferences ir labs veids, lai dalītos ar vispārīgām frāzēm un raidītu sabiedrībai signālu, ka mēs par to uztraucamies. Un savā ziņā nav melots.

Mēs ļoti uztraucamies par korupciju. Līdzīgi kā mēs uztraucamies par sasuku pirms iziešanas vējainā laikā. Tu nevēlies, lai gadiem koptais ērkulis sliktos laikapstākļos izdēdētu pāris stratēģiski muļķīgu kļūdu dēļ. Tāpēc, kad tu plāno runāt par korupciju, ir būtiski izvēlēties pareizos apstākļus – katram ir sava pieeja. Dažs izvēlas to darīt Kamčatkā, dažs “Rīdzenē”, dažs kādā vīna bārā pilsētas centrā, bet vēl dažs atpūtas kompleksā “Taureņi”.

Ir jābūt radošam, jo tad tavas sarunas būs drošībā un uztraukties varēsi mazāk.

2. slaids
“Rīgas satiksme”

Tālāk es vēlos parunāt par “Rīgas satiksmi”. Paruna stāsta, ka vēsture mēdz atkārtoties. Arī veci iepirkumi ir daļa no vēstures, tāpēc mans moto ir “iepirkumi mēdz atkārtoties”. (pauze, lai ļaudis var pierakstīt kladītēs)

Piemēram, vakar uzstādītās tehnoloģijas būs novecojušas jau rīt. Cits piemērs: ja tu vakar iepērc “Mercedes Benz”, tad jau rīt vēlēsies braukt ar “Škodu”. Tāpat katra iepriekšējā reize sniedz vērtīgas mācības – kas ir izdevies un kas nav. Personīgi mana lielākā profesionālā cerība ir neatkārtot “Daimler” lietā pieļautās kļūdas, kad praktiski viss… viss darbs, kas tika izdarīts, izplēnēja vējā. To es apņemos, kā šeit stāvu. Šobrīd. Šajā 18. decembra otrdienā. Kā brīvs un atbildīgs cilvēks, kuram nav nekādu ierobežojumu, bet “Rīgas satiksme” strādā uz urrā. Es varu. Mēs varam. Mēs to izdarīsim kopā! (pauze stāvovācijām)

Tāpat es vēlos parunāt par inovācijām, ko esmu ieviesis.

Jautājums auditorijai: ko jūs šeit redzat? (ekrānā parādās attēls ar tramvaju)

Es pateikšu, ko redz profesionālis. Iespēju. Iespēju to mazgāt ar nanoūdeni. Iespēju to remontēt par garantiju vēl un vēl, pat ja tas nav nepieciešams! Iespēju to krāsot, tīrīt, apķīlāt… sasodīts! Šis darbs prasa radošu domāšanu, kolēģi.

3. slaids
Riski. Vai tādi ir?

Runājot par riskiem, es vēlos izdalīt divus stabiņus – korupcijas plusus un mīnusus.

Plusi:

Var nopirkt vairāk lietu.
Augstāka personīgā labklājība.
Konkurētspējīgs atalgojums.
Iespēja nopirkt raķešmašīnu un māju no zelta.
Iespēja satikt ietekmīgus cilvēkus privātās tikšanās.

Mīnusi:

Strādāšana virs darba laika.
Besīgas intervijas pie Dombura.
Opozīcija visu laiku par kaut ko piesienas.

Secinājumi: Mīnusi paliekošas sekas līdz šim nav sagādājuši, taču plusi gan. (šajā brīdī novilkt žaketi, lai publikai paveras skats ar 4 “Rolex” pulksteņiem uz vienas rokas)

Noslēguma slaids

Atceramies dažas tēzes. Ir jābūt radošam. Ir jāmācās no pagātnes kļūdām, bet pagātnes veiksmes jāatkārto. Būs reizes, kad darba dēļ nāksies strādāt atvaļinājumā vai palaist garām Ziemassvētkus. Tam ir jābūt gatavam.

Taču kā preventīvi nodrošināties gadījumā, ja pienāk stunda X? Ir svarīgi motivēt un iesaistīt pēc iespējas vairāk kolēģu un pēc iespējas vairāk augsta ranga amatpersonu. Jo plašāks būs tavs tīkls, jo lielāka iespējamība, ka X stundā, kura, cerams, nekad nepienāks, tevi kāds izručīs. Tikai kopā mēs varēsim veiksmīgi apiet iekšējās, ārējās un jebkādas citas kontroles mehānismus.

(noslēgumā visiem kopā noskaitīt moto)

Ja tu veido korupciju,
Liec, draugs, aiz auss,
Jo vairāk draugus ievelc tu,
Jo vairāk Jēkabs paliks sauss.

Noplūdis kārtējais ēnu kabinets – šoreiz “Attīstībai/Par!”

Bijām tik ļoti pārņemti ar domu, ka jau rīt publicēsim KPV LV ministru ēnu kabinetu, ka aizmirsām publicēt pārējos. Šodien piedāvājam iepazīties ar “Attīstībai/Par!” sarakstu.

Aizsardzības ministrs – Pavļuta zods
Ārlietu ministrs – Didzis Melbiksis
Ekonomikas ministrs – Krājbankas maksātnespējas administrators
Finanšu ministrs – Ilmārs Poikāns un Ufo
Iekšlietu ministrs – jebkurš no Vienotības pārnācis deputāts
Izglītības un zinātnes ministrs – jebkurš Twitter lietotājs ar 1000+ sekotājiem
Tieslietu ministrs – jebkurš, kuru Tviterī nobloķējis Dzintars Rasnačs
Kultūras ministrs – Viesturs Dūle
Premjerministrs: Pēteris Pūrītis vēlreiz virza no tepiķa pagatavotu Laimes Lāci
Satiksmes ministrs – Pārpildīta bēgļu laiva
Veselības ministrs – Artis Papriks
Labklājības ministrs – Artis Fapriks
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs – Jāņa Poļa ego
Zemkopības ministrs – 4,5% stiprs bumbieru sidrs (katrā ziņā zem 5% točna)

Atskaite brīvā formā par micēlija graizīšanu ar nazi

Ja tu interesējies, ko agrā pēcjāņu rītā domā latvietis, tad Valsts ieņēmumu dienestam ir atbilde. Tas savā tvitera kontā neilgi pēc pieciem rītā 25. jūnijā publicēja draudzīgu nodokļu padomu ogotājiem un sēņotājiem. Kā reiz biju noskatījies saullēktu, uzvārījis kafiju un vēros savā pļavā, apcerīgi domājot – vai tur ar nodokļiem viss kārtībā?

Kā zibens no skaidrām debesīm manā sociālo tīklu lentē uzpeldēja VID praktiskas dabas padomiņš. “Ogotāji, sēņotāji, savvaļas ziedu un augu vācēji saimniecisko darbību nereģistrē, ja to ienākumi nepārsniedz 3000 € gadā.” Nodomāju, ka tas taču ir burvīgi, un atkal vēros savā pļavā, taču neviļus ar acs kaktiņu pamanīju ne mazāk būtisku piezīmi, proti, arī tad, ja tavi ogu ienākumi nav virs trim štukām, ogotājiem brīvā formā esot jāveic rakstiska ienākumu uzskaite.

Tā kā man patīk gan taustīt ogas, gan šad tad mežā ar nazi graizīt micēliju, vēlējos pārliecināties, ka nav neviena “nesavilkta gala”, tāpēc izmantošu iespēju brīvā formā veikt rakstisku ienākumu uzskaiti.

Adresāts: VID darba grupa, kas strādā ar beku, meža zemeņu, parka vīngliemežu un citu savvaļas ogu, augu, sēņu vai parka vīngliemežu apgrozījuma uzvaktēšanu.

Atskaite brīvā formā

Informēju, ka šogad ir diezgan slikts ķiršu gads (izņemot tos mazos un sarkanos, kuri ir rūgtenāki, bet tos tāpat neviens negrib ēst). Lielos ķiršus man apēda strazdi. Nu lūk. Tāpēc šogad vairāk spiežu uz meža zemenēm: es salasīju dažus spainīšus, no kuriem divus iedevu kaimiņam. Pretī par to dabūju trīs litru medus burku (pērnā sezona) – tās vērtība varētu būt ap 15 eiro.

Vēlējos precizēt, vai tas man būtu jāfiksē kā barters? Un, ja tā, vai par to ir nepieciešams atsevišķs iesniegums brīvā formā?

Tāpat es pērn salasīju dzērvenes. Tās sabāzu tajā medū un iepildīju mazākās kastītēs (tās ir palikušas pāri no izēstām salātu bļodiņām, tāpēc atsevišķi netika pirktas, – uzskatu, ka tās nav uzlūkojamas kā pamatlīdzekļi, taču, ja tā, iespējams, varam kaut kā dāvinājumu noformēt), un bērni tās iztirgoja uz ielas, nopelnot 40 eiro.

Paziņa, kura it kā audzē un tirgū pārdod brūklenes, man iemainīja maisiņu oranžo vasaras sūnu saulīšu (tā mēs mājās saucam brūklenes) pret visiem tiem zaļajiem sūdiem, kas aug pļavā un ko sieva salasīja, iztēlojoties, ka ir baigā daktere Tereško. Viņa burtiski vāc veselas čupas ar sienu, to izkaltē, aplej ar karstu ūdeni un saka: “Ņukā iekšā zāļu tēju, šitā palīdzēs pret visādu zarazu!” Un, ja es to nedaru, viņa sauc mani par hu*epļotu un sola apliet ar verdošu ūdeni. Goda vārds, tas garšo tā, it kā es laizītu zāles pļāvēja asmeņus pēc mauriņa apcirpšanas. Atgriežoties pie temata – man ir aizdomas par tām brūklenēm, kuras saņēmu. Tās bija tādas plastmasīgas. Man točna ir sajūta, ka paziņa tās importē no Polijas un tirgū uzdod par vietējām. Ko man darīt?

Tas laikam arī viss, paldies. Lūdzu, apdomājiet, vai jums šo iesniegumu vajag izdrukātā formātā, jo planktons citādi mirs.

P.S. Tā kā šis solās būt nereāli labs beku gads, plānoju no tām ietirgot 7 tūkstošus, bet atskaitē norādīt, ka esmu ietirgojis 2,9.

P.P.S. No bērza iegūta sula ir savvaļas velte? Ja jā, tad kā es varu atšķirt savvaļas bērzu no parasta bērza?

P.P.P.S. Ja es mājās audzēju meža zemenes – tās ir savvaļas ogas?