Autors: Rupucinskis

Slaviks sēdēja pie virtuves galda. Lai nenāktos mazgāt lieku šķīvi, ar dakšu lobīja omleti pa tiešo no pannas. Lai nesamaitātu puslīdz jaunu vaskadrānu, panna bija nolikta uz virtuves dēlīša. Izlietnē slējās netīru trauku tornis. Uz galda čupā bija samesti netīri virtuves pričindāļi, dažu nozīmi un pielietojumu zināja tikai sieva. Atkritumu spainis bija pārpildīts un oda…

Atjēdzos nelielā palātā. Medicīnas smaka gaisā, rūgta garša mutē un kateters vēnā. Mugura svīda un sāpēja. Palags lipa pie muguras un centās noslīdēt no dermantīna matrača. Lieliski. Esmu dzīvs. Neesmu atstiepis kājas operācijas laikā. Neesmu nolicis karoti. Neesmu aizgājis pie senčiem. Neesmu atņirdzies. Cerams, ka pārstādītā niere darbosies kā pieklājas. Vecā niere centās mani iedzīt…

Nesen uzdūros viedoklim, ka Latvijā būtu jāatjauno obligātais militārais dienests. Kā jau ierasts, šādu viedokli pauž cilvēki, kuriem pašiem šis dienests nedraud – vīrieši labākajos gados (pensionāri) un sievietes. Protams, es saprotu iemeslus, kas liek domāt, ka mums katrs pilngadīgais valsts vīrietis ir jāiemāca nogalināt, un bez apdomas un vilcināšanās pildīt pavēles. Iemeslus raizēties par…

MEŽA BRUOĻI trešais cēliens Tumša skatuve. Uz skatuves stāv galds, tam virsū galda lampa un avīze, galdu izgaismo prožektors. Aiz galda, pie sienas – Latgales karogs. Iepriekš tika publicēts pirmais cēliens un otrais cēliens. Lomās: Broņislavs – vecākais Staņislavs – gudrākais Jezups – pastarītis Lugas dalībnieki uznāk uz skatuves un apsēžas pie galda. Broņislavs paņem…

— Vai tas lido? — Arvīds novērsa skatienu no koka helikoptera, ko turēja rokās, un uzlūkoja pārdevēju. Pārdevējs, īstajā vārdā Edvards, omulīgs vīrs ap sešdesmit, sakrustoja rokas virs padiluša priekšauta un silti pasmaidīja. Viņš jau vairākus gadus regulāri apmeklēja pilsētu svētkus, gadatirgus un zaļumballes un tirgoja dažādus koka priekšmetus. Šodien viņa galdiņš bija novietots pie…

Dabūju noskatīties filmu “Melānijas hronika”. Drūms gabals. Sirdi plosošs. Eksistenciāls. Silti iesaku visiem kino mīļiem, kritiķiem un blogeriem. Biju viegli pārsteigts, ka neviens no pārpildītajā kinozālē esošajiem kino gardēžiem nebija redzējis iepriekšējās Melānijas piedzīvojumu sērijas. Ir jāatzīmē, Melānijas triloģijas pirmās divas daļas ir veidotas daudz gaišākā un romantiskākā gaisotnē nekā noslēdzošā sērija.

Ludziņa “Fāzerland” (angļu valodā) Paredzēta iestudējumam jaunāko klašu skolēnu un patriotisko nometņu dalībnieku izrādēm. Lomās:Džons (ārzemnieks) un Jānis (latvietis). Džons: Helou! Ai em Džon. Ai em biznesmen from ījū. Jānis: Helou! Ai em Jānis! Ai em pezant from Sēlija. Džons: From vat? Jānis: From Sēlija. Ze historik novads in Letvija. Džons. Oukej zen. I vont…

Augsta atbildības sajūta, noturība pret stresu, precizitāte un pozitīva attieksme pret veicamo darbu un kolēģiem. Neiekļaujos nevienā no darba sludinājumu standarta prasībām. Radošs, komunikabls un enerģisks – pilnīgi neatbilst manam aprakstam, taču manā CV ir ierakstītas tieši šīs nodilušās klišejas. Darba sludinājumi melo par labiem darba apstākļiem, draudzīgiem kolektīviem un konkurētspējīgiem atalgojumiem, bet darba meklētāji…

Bija nedēļās vidus, darbs mani dzina uz kādu mazpilsētu, bet pusdienu izsalkums lika novietot dienesta auto pie vietas, kura sevi lepni dēvēja par restorānu. Bija kādas padsmit minūtes pāri divpadsmitiem un vieta šķita pārpildīta. Laba zīme, es nodomāju, gan jau, ka sanāks paēst nepārmaksājot vairāk par trim eiro. Klusībā cerēju, ka viņi pasniedz kompleksās pusdienas,…

Ceha biedri uzticēja man rakstīt par Ripzāģi viena iemesla pēc – viņš nezina, kur es dzīvoju (un es dzīvoju dziļos laukos). Ripzāģis ir īpašs cilvēks. Viņa hobijs ir apmeklēt ātrās ēdināšanas iestādes un meklēt acu kontaktu ar tiem, kur patreiz mēģina iekosties lielā burgerī. Pāris reizes viņam izdevās izraisīt aizrīšanos, par ko Ripzāģis mēdz plātīties…

Lidija bija piecdesmit astoņus gadus jauna. Darbs mazpilsētas pasta nodaļā bija rāms un nomierinošs. Bija mēneša vidus, klusais laiks. Pensionāri jau bija saņēmuši savas pensijas, nomaksājuši kārtējos rēķinus un izpirkuši ikmēneša veselības un dārzniecības žurnālus. Tagad tikai retais klients ienāca Ulmaņlaikos celtajā pasta ēkā. Lidija nolika malā „Select” katalogu un pievērsās savam hobijam – adīšanai….

Man patīk sevi uzskatīt par godīgu cilvēku. Cenšos melot pēc iespējas mazāk, lielākoties tikai pieklājības pēc. Kā klājas? Vai es labi izskatos? Vai ir garšīgi? Vai netraucēju? Uz šiem jautājumiem vienmēr sniedzu pieklājīgi nepatiesu atbildi. Citādi esmu ļoti godīgs. Vienmēr turu doto vārdu. Es ļoti nožēloju to vienīgo reizi, kad man nācās dot apzināti nepatiesu…