Visi raksti, kuriem autors ir Rupucinskis

Kapu svētki

Preiļu apbedīšanas birojā SIA “Apbedīšanas birojs” iezvanījās telefons. Firmas īpašnieks, grāmatvedis un šoferis Jānis nopauzēja YouTube video, nokrekšķinājās un pastiepās pēc klausules.

“Halo. Apbedīšanas birojs.” Jānis centās piešķirt balsij svinīgu skumju notis un zemāku toni.

“Labdien. Es jums zvanu sakarā ar drauga nāvi,” līnijas otrajā galā ierunājās gados jauns vīrietis. “Man ir jārīko bēres, bet es pat nezinu ar ko sākt. Tas viss notika tik negaidīti.”

“Jūs esat piezvanījis uz pareizo numuru. Mūsu apbedīšanas birojs piedāvā pilnu pakalpojumu spektru – transportēšanu, apbedīšanu un bēru mielastu. Kur šobrīd atrodas nelaiķis? Morgā?”

“Jā.”

“Mūsu firmas rīcībā ir glīts, melns katafalks. Mersedess. Cienīgi aizvedīsim no morga līdz apbedīšanas vietai. Neviens klients vēl nav sūdzējies, heh.”

“Ziniet, aizgājējs ir bijis pārliecināts dabas draugs un velobraucējs. Jūsu katafalks ir elektroauto?”

“Kā lūdzu?”

“Vai jūsu katafalks ir aprīkots ar elektrisko motoru?”

“Nē, taču. Tas ir S klases mersis, īpaši pielāgots zārku pārvadāšanai, dīzelīts.”

“Nē, tas kategoriski neder. Varbūt Jums ir Tesla?”

“Teslas nav, taču, ja tas ir tik principiāli, mēs varam sarunāt zirga pajūgu. Būs skaisti, taču dārgāk.”

“Nē, nē, ko jūs! Aizgājējs bija pret dzīvnieku ekspluatēšanu! Jums nav velo katafalks?”

“Ak, kungs. Mēs kaut ko izdomāsim,” Jānis paņēma rokā pildspalvu, atvēra blociņu un veica dažas piezīmes. “Kā ir ar apbedīšanu? Firmā ir pieejami spēcīgi un zolīdi kungi, kuri var i zārku panest, i grāvi izrakt. Kādu zārku jūs vēlētos?”

“Nē, ko jūs! Nekādu apbedīšanu. Nekādu zārku. Aizgājējs bija pret koku izciršanu un vēlējās tikt kremēts.”

“Ziniet, vienīgā krematorija Latvijā atrodas Rīgā, un tas ir paliels gabals no Preiļiem. Varam jau sarunāt, taču būs dārgāk.” Jānis turpināja veikt piezīmes blociņā.

“Nē, nē, nevajag Rīgu. Kremēsim tepat. Aizgājējs būtu vēlējies vikingu bēres. Viņu varētu ielikt laivā, aizdedzināt un iestumt Lubāna ezerā.”

“Nedomāju, ka baznīcas pārstāvji piekritīs tādam gājienam.”

“Baznīcas pārstāvjus nevajag. Aizgājējs bija izteikts ateists, turklāt vēl gejs.”

“Skaidrs,” novilka Jānis un ieskribelēja vēl dažas piezīmes. “Un kā būs ar bēru mielastu? No savas puses varu ieteikt restorānu “Svetlana”, taču jums droši vien būs īpašas vēlmes, vai ne?”

“Aizgājējs bija vegāns.”

“Nu, bet protams. Varam sagatavot arī šādu mielastu. Pīrādziņi, buljons, kafija. Otro ēdienu ņemsiet?”

“Nē, neko tādu nevajadzēs. Iztiksim tikai ar uzkodām. Bet tikai veģetārām. Varēsiet sarīkot?”

Jānis apskatīja blociņā veiktās piezīmes un nopūtās.

“Tātad. Spriežot pēc visa iepriekš teiktā, jūs gribat lai mēs paņemtu mironi uz velosipēda rāmīša, to aizripinātu līdz ezeram, tur aizdedzinātu un ielaistu ūdenī. Tā?”

“Jūs aizmirsāt par veģetārām uzkodām.”

“Protams. Mēs varam piestūķēt mironi ar kukurūzas graudiem. Dedzināšanas laikā viesi varēs mieloties ar popkornu. Papildus vizuālajam noformējumam varam viņam vēl iespraust dirsā gurķi.”

Iestājās ilga pauze, kuras laikā nezināmais zvanītājs pārskatīja savus uzskatus, izvērtēja mūža laikā uzkrāto pieredzi un aizdomājās par dzīves jēgu. Jānis nolika klausuli.

Depresīvā nedēļa II: Gambīts

Dzeltenais kurjerdienesta busiņš lodāja pa līkumoto lauku ceļu līdz piestāja pie nodrupušiem baltu ķieģeļu vārtiem.

“Sociālās aprūpes centrs “Vasara”?, kurjers jautāja īgna paskata apsargam. “Man ir sūtījums, taču precīzs saņēmējs nav norādīts.”

“Uzgaidiet, jums būs jārunā ar direktori,” norūca apsargs un devās uz savu stikloto sarga būdiņu, kas atgādināja palielu akvāriju, nevis dienesta telpu. Tur pie sienas bija piestiprināts telefons ar rimbuli pa vidu. Kurjers tādus bija redzējis kādreiz sen, bērnībā, un tagad izbrīnīts nolūkojās kā apsargs pacēla klausuli un ar pirkstu uzrullēja divus ciparus.

“Tiešā drāts ar vadību, normāli,” nodomāja kurjers, taču skaļi neko neteica.

“Uzgaidiet, viņa tūlīt pienāks,” apsargs norūca pa atvērto durvju spraugu un tad ieslēdzās savā caurspīdīgajā kabinetā. Sāka skanēt Top radio un apsargs likās pilnīgi aizmirsis par ciemiņu.

Pēc dažām minūtēm atnāca sieviete, kura varētu būt šis iestādes direktore. Dzimusi kaut kad septiņdesmitajos, ģērbta pēc astoņdesmito gadu modes, svars ap deviņdesmit. Svārku kostīms izskatījās mazliet par šauru un tumši lillā matu krāsa viegli vulgāra.

“Lūdzu, parakstieties te,” kurjers pastiepa planšeti un irbulīti.

“Es atvainojos, bet es neko neesmu pasūtījusi,” taisnojās sieviete.

“Šis ir apmaksāts sūtījums, jums tikai jāsaņem un jāparakstās. Visus izdevumus sedz sūtītājs.”

“No kurienes ir šī paciņa?”

“Es nezinu, te ir svītru kods, laikam Šveice, taču neko skaidrāk es nevaru izlasīt. Jūs ņemsiet? Parakstieties, lūdzu.”

Direktore nopūtās un parakstījās. Nez’, kas tajā paciņā iekšā? Reizēm gadījās, ka bijušie audzēkņi sūtīja sveicienus. Dažreiz atnāca paciņas no sponsoriem un ziedotājiem. Sponsoru paciņas, protams, bija vērtīgākas.

***

Kastē atradās datorpele, to Anna saprata uzreiz. Taču pele bija savāda, daudzām pogām, asiem stūriem, aprakstīta ar nesaprotamiem simboliem un diezgan smaga. Pavirzot nelielu sviru, pele izgaismojās zili, zaļi, sarkanā krāsā. Anna vēlējās pievienot peli savam “Siemens” laptopam, taču Windows XP to neatpazina. Būs jāsauc talkā kāds no audzēkņiem. Gan jau, ka Ojāriņš zinās kā rīkoties. Ojārs bija trīspadsmitgadīgs puika, kurš visu brīvo laiku pavadīja aprūpes centra bibliotēkas datorklasē. Viņš bija vājš un klibs, un citi zēni nelabprāt viņu aicināja spēlēties kopā. Dažreiz zēni mēdza viņu apsaukāt un iekaustīt, un grūti iztēloties kādus pazemojumus viņam nācās izciest aprūpes centra kopmītnēs, kad lielākā daļa pieaugušo personāla bija beiguši darba dienu un devušies uz savām mājām. Sociālās aprūpes centra nepilngadīgie klienti mēdza būt nežēlīgi un pareizās receptes konfliktu risināšanai neviens īsti nezināja. Vienkāršāk bija ļaut konfliktiem atrisināties bez pieaugušo iejaukšanās. Tas norūdīs raksturu un sagatavos zēnus pieaugušo dzīvei. Ojārs neko daudz nesūdzējās, viņš pavadīja laiku bibliotēkā un necēla troksni.

Anna nolika peli galda atvilktnē un pievērsās tekošo uzdevumu izpildei.

***

Nākamajā dienā atnāca vēl divi sūtījumi. Šoreiz tie bija portatīvie datori. Divi gabali. Komplektā ar datorsomām un pelēm, viss raibs, kantains un neona gaismiņām spīdošs. “Alienware,” Anna izburtoja nesaprotamo uzrakstu. Viņa neko daudz nezināja no datoriem, taču apzinājās, ka šitie ir dārgi. Ļoti dārgi. Tik dārgi, ka neviens sponsors nemūžam nebūtu dāvinājis kaut ko tik izšķērdīgu. Anna pacēla telefona klausuli un ar diviem diska pagriezieniem izsauca bibliotēkas numuru.

“Velta? Ojārs pie jums? Atsūti viņu šurp, lūdzu.”

Pēc dažām minūtēm kāds bikli pieklauvēja pie dermatīnā polsterētajām durvīm un Ojārs pabāza seju pa atvērto durvju spraugu.

“Nāc iekšā!” pavēlēja Anna. “Paskaties, ko tu vari teikt par šiem datoriem.”

“Šķiet… Šķiet, ka tie ir manējie.”

***

Ojārs visu paskaidroja. Pavadot laiku bibliotēkā, viņš bija iemācījies spēlēt šahu. Neviens zēns ar viņu spēlēt nevēlējās, tāpēc Ojārs spēlēja šahu vienatnē ar datoru. Bibliotēkas vecie “Siemens” portatīvie datori tāpat nevilka par šahu un dambreti nevienu jaudīgāku spēli. Ojārs pasūdzējās, ka pat “kontra” neiet, taču direktore ne līdz galam izprata pretenzijas būtību. Zēns turpināja stāstīt. Pēc kāda laika spēle pret datoru kļuva pārāk vienkārša, tāpēc Ojārs meklēja spēles partnerus internetā. Internets ļāva mazas lauku nabagmājas iemītniekam sazināties ar jebkuru cilvēku visā plašajā Pasaulē. Ojārs ātri vien apjauta, ka viegli var apspēlēt gandrīz katru partneri. Un šķita pats par sevi saprotams pieteikties šaha sacensībām. Arī caur internetu. Nevajadzēja nekur braukt, varēja sēdēt pie bibliotēkas datora un tanī pat laikā piedalīties starptautiskajos šaha turnīros. Milāna, Ņujorka, Londona. Uzvaras deva tik ļoti nepieciešamo pārliecību par saviem spēkiem. Zaudējumi stiprināja vēlmi uzlabot savas prasmes.

Un tad kādu dienu Ojārs pieteicās turnīram, kurā bija vērtīgas balvas. Dalības maksa bija salīdzinoši augsta – 30 eiro, kurus Ojārs ieguva pārdodot savu iPod mp3 pleijeri. Un te tev nu bija. Par to, ka Ojārs izrādījās turnīra jaunākais spēlētājs, viņš saņēma īpašu veicināšanas balvu – datorpeli. Par godpilno trešo vietu – datoru. Vēl viens dators balvā bija no sponsoriem – par īpaši skaisti izspēlētu kombināciju – Šveicies gambītu. Balvu saņemšanai Ojārs norādīja aprūpes centra adresi, jo citu māju viņam nebija.

“Šos datorus varētu novietot bibliotēkā,” teica Ojārs. “Lai visi var lietot. Šie ir ļoti labi datori.”

Annas acīs sariesās asaras. Viņa skatījās uz Ojāru un nevarēja saprast, kurā brīdī viņš paspēja tā izmainīties. Reiz biklais puika tagad stāvēja stalti un perināja Napoleona vērienīgus plānus.

“Ojār, es ceru, ka tu saproti ko tu esi izdarījis,” Anna iesāka. “Tu esi piedalījies azartspēlēs! No mūsu bibliotēkas telpām! Vai tad tā mēs esam tevi audzinājuši?”

“Bet es taču gribēju kā labāk!”

“Tu esi apkaunojis mūs visus!”

“Bet kā?”

“Tu apzinies, ka par šitādu pārkāpumu tevi var ielikt cietumā? Mūsu centru aizklapēs ciet un desmitiem cilvēku paliks bez darba un bez mājām! Vai to tu vēlies?”

“Bet es tos godīgi vinnēju!”

“Ko tu, puika, vispār sajēdz no goda? Ne tev goda, ne tev kauna! Tu man dabūsi mācību! Šitāds kroplis! Sēdēsi cietumā tāpat kā visa tava jobanā ģimene!” Anna reti lamājās, taču Ojāra pārkāpums šķita prātam neaptverams.

“Piedodiet, bet…”

“Piever žaunas, kropli! Vācies ārā un lai es tevi bibliotēkas telpās vairs neredzētu! Atradies te umņiks! Ārā, es teicu!”

Nodūris galvu, mēms un klibs, Ojārs atstāja telpu. Anna ieslēdza savu “Siemens” portatīvo datoru, atvēra sludinājumu portālu un sāka pētīt “Alienware” datoru cenas.

Kasio

“Nu, skaties.” Raitis pietupās lai atrastos ar dēlu vienādā acu līmenī. “Īsā, resnā bultiņa rāda stundas. Garā, šaurā bultiņa rāda minūtes. Tas ir diezgan vienkārši”. Puika pamāja ar galvu, taču uzacis savilkās vieglā neizpratnē un uz pieres parādījās nopietnu pārdomu grumbas. Tēvs turpināja – “Ja īsā bultiņa rāda uz 9, bet garā uz 12, tas nozīmē, ka ir precīzi deviņas stundas. Ja garā bultiņa ir uz trīs, bet īsā uz desmit, tas nozīmē, ka ir piecpadsmit minūtes pāri desmitiem”. Puika pamāja.

“Redzi, katrs punktiņš nozīmē vienu minūti. Un tagad pasaki man, cik pulstenis rāda šobrīd?” Dēls cītīgi nopētīja balto ciparnīcu.

“Divas minūtes un divdesmit stundas?”

“Nē, nē, pamēģini atcerēties, ko rāda īsā bultiņa un ko garā?”

“Divas stundas un divdesmit minūtes?”

“Tieši tā!” Tēvs lepni pabužināja puikam matus. “Tikai pareizi ir teikt divdesmit minūtes pāri diviem. Un zini ko? Ja jau tu proti pareizi noteikt laiku, tad šis pulkstenis ir tavs!”

Mazās plaukstiņas cieši sažņaudza dāvanu. Pašam savs pulkstenis šķita vērtīgākā lieta pasaulē. Balta ciparnīca, melnas bultiņas, melna plastmasas siksniņa. Sīcis mēģināja saburtot savādos uzrakstus.

“Cā-sī-o. Tēt, ko nozīmē “casio”?

“Rakstās “casio”, bet izrunā “kasio”. Tas ir firmas nosaukums. Šī firma ražo pulksteņus un daudz ko vēl.”

* * *

Tumsā spīdēja laupītāja acis un naža asmenis.

“Fiksi, bļaģ. Velc ārā maku un telefonu, davai, suka, kusties.”

Sergejs paklausīgi darīja pavēlēto. Telefons, vēl joprojām kredītā, un maks tika iedoti laupītājam, kurš tos paķēra un neapskatot ielika jakas kreisajā kabatā. Skaidras naudas makā nebija daudz, taču žēl bija dokumentu un bankas karšu, kuru atjaunošana būs ellīgi čakarīga un prasīs daudz laika.

“Un pulksteni? Davai, dod šurp!”

Ar cimdiem rokās bija diezgan sarežģīti atpogāt smalko siksniņu.

“Kasio?” laupītājs uzmeta aci pulkstenim, kamēr Sergejs piņkerējās ar atpogāšanu. “Atstāj sev, kapeiku pisēj.” Laupītājs pēkšņi pagrūda Sergeju, apgriezās un metās bēgt. Sergejs ar skatienu pavadīja laupītāju, kurš pēc dažiem mirkļiem pazuda tumsā.

“Vot, pidrila,” nodomāja Sergejs. “Tīri normāls pulkstenis, precīzs, izturīgs, zajebal, kāda vaina?”

* * *

(Turpmākais teksts ir puslīdz sakarīgi tulkots no itāļu valodas)

“Gandrīz aizmirsu. Velc savu zelta kaku nost, uzliec šito” –  Gvido nolika uz galda necilu plastmasas pulksteni.

“Klau, zirņu pāksti, tu esi pie pilna prāta?” Horhe izbrīnīti paskatījās uz biedru. “Tu vispār zini kas tas par pulksteni? Cik tas maksā?”

“Cik?”

“Vairāk nekā tu, pipeļseja!”

“Ak, svētā dievmāte! Nu nevajag man tagad locekli lauzt! Velc nost to sūda diņķi!”

“Klausies, paut, tu zini kas man uzdāvināja šo pulksteni?” –  Horhe vicināja dūri gar Gvido degunu. “Pati Monika, pipeļu sūkātāja, Belluči!”

“Tu, vecais dročītāj, nevajag man piesaukt visādas pusmūža ielasmeitas! Padomā, pēc kā tu izskaties?”

“Pēc Holivudas zvaigznes, pediņ!”

“Pēc Termini stacijas sutenera, pamuļķi!”

“Ko viņi par mani padomās? Ka es kāds bezpajumtnieks? Ubags? Man ir reputācija!”

“Tev ir reputācija?”

“Reputācija un nauda! Es jūs visus varu nopirkt! Un tevi, un viņus, un pašu dievmāti ar erceņģeļiem!”

“Jēzus Kristus! Tu kurā gadsimtā esi dzimis, kretīn? Tu saproti, ka šobrīd tiek novērtēta atturība, nevis izšķērdība! Paskaties kā ģērbjas Cukerbergs!”

“Žīds!”

“Bills Geits!”

“Kapitālists!”

“Berluskoni!”

“Mafiozo!”

“Tev vispār nekā svēta nav? Dieva dēļ, svētā trīsvienība, vai es tev esmu kādreiz melojis? Man jākrīt ceļos lai tu paklausītu?”

“Ai, vecais, neāksties, ņem.” Horhe negribīgi pastiepa asistentam smago zelta hronogrāfu un, aizvainoti ņurdēdams, sev ap roku aplika plastmasas Kasio. “Lai žēlīgs dievs, es ceru, ka neviens nepamanīs.”

Horhe nopūtās, pārmeta krustu un iznāca uz balkona. Apakšā bija sanācis prāvs ļaužu pulks. Horhe sveicinot pacēla roku, zaļā piedurkne noslīdēja zemāk un pūļa skatieniem atklājās lētais laikrādis. “Ak, Gvido, tu pipeļseja”, nodomāja Horhe. “Ceru, ka šis upuris nav veltīgs.”

Nazītis

Edvardam sagribējās nazīti. Doma sākotnēji bija blāva un neizteikta, taču laiks ritēja uz priekšu un nazīti gribējās aizvien vairāk. Nu, zin’ kā. A ja nu uz ielas bandīti uzbrūk? Edvards iztēlojās sevi elegantā vēzienā pāršķeļot uzbrucējam seju. Tā lai ievainojums nav nāvējošs, bet sāpīgs gan morāli, gan fiziski. Lai varmāka vairs nekad nepārkāpj likumu un lai Edvardam tiek sabiedrības atzinums un varbūt pat ordenis. Un tad vēl var būt gadījums, kad darba ballītē nākas sagriezt desu maizītēm vai sāļo torti. Un tad vecenes plāta rokas un nezina ko darīt. Un tad Edvards vēsā mierā izvilktu no kabatas nazi. Mazs, bet tomēr varoņdarbs. Nazītim varētu atrast simtiem pielietojumu. Atvērt aploksni. Atvērt iepakojumu. Edvardu viegli kaitināja tas staipīgais celofāns, kurā Alīekspress tirgoņi allaž ietina savus krāmus. Tas negribēja atvērties, lipa pie pirkstiem un bija teju nepārplēšams. Uzasināt zīmuli. Izņemt telefonu no glumajiem vāciņiem. Edvardam šķita, ka nazītis atrisinās visas mazās ikdienas problēmiņas un viņš beidzot varēs netērēt laiku sīkumiem, bet dzīvot spilgtu dzīvi. Elpot pilnu krūti. Varbūt atsāks nodarboties ar sportu vai apgūs klavierspēli.

Pēc vairāku nedēļu ilgas neizlēmības, pēc interneta forumu lasīšanas, apbruņojies ar zināšanām par tērauda markām un oglekļa ietekmi uz asmeņa stiprību, Edvards devās uz medību veikalu. Tur viņš ilgi pētīja leti ar nažiem un uzdeva jautājumus konsultantam. Šveices armijas nazīti Edvards negribēja — pārāk bērnišķīgs. Franču sēņotāju nazīti arī nē — pārāk bābisks. Nē, Edvards iegādājās Amerikā ražotu salokāmo “izdzīvošanas” nazi. Tādu, kuru kādreiz izmantoja Discovery TV kanāla zvaigzne. Normāls džeks, tas sūdu nebūtu reklamējis. Nazis bija salokāms, taču no nejaušībām to pasargāja asmeņa fiksatora poga. Pārdomāts dizains. Edvards atzīmēja, ka pārdevējs bija ģērbies “takstiskās” biksēs un armijas tipa zābakos. Šo domu viņš pieglabāja.

Ejot mājās, Edvards ik pa laikam ielika roku kabatā un pataustīja naža gumijoto rokturi. Ērts. Tāds no rokām neizslīdēs. Nazis piešķīra tukšajai kabatai patīkamu smagumu, un citādi parasta, necila vējjaka, lai arī neaizpogāta, tagad mazāk plivinājās vēja brāzmās.

Nākamājā dienā Edvards paņēma nazīti uz darbu. Atstājis vējjaku garderobē, nazītis tika ievietots džinsu kabatā. Un, šķita, ka nekas vairāk nenotika. Nazis nogulēja kabatā visu dienu bez darba. Nebija nevienas aploksnes, ko atvērt, nebija nevienas desas, ko sagriezt. Palicis vienatnē Edvards ņēma nazīti rokā, atvāza un aizvēra to, klausījās metāliskajā klikšķī un glāstīja fiksatora pogu. Un kad dzirdēja tuvojamies kolēģus, Edvards paslēpa nazīti atpakaļ kabatā.

Taču neatvairāmas izmaiņas bija iestājušās, lai arī neviens tās uzreiz nepamanīja. Edvarda stāja kļuva mazliet staltāka. Edvarda gaita kļuva mazāk nervoza. Viņš mazliet vairāk izvērsa plecus un tā vīrišķīgāk izgrieza krūtis. Pirms pusdienu pārtraukuma, palicis kabinetā viens, Edvards sataisīja desmit atspiedienus un iedomājās, ka būtu jānopērk hanteles. Jau šī doma vien sildīja sirdi.

Pārmaiņas turpinājās. Atceroties medību veikala pārdevēju un viņa izteikti vīrišķīgo izskatu, Edvards nopirka sev kamuflāžas krāsas zeķes. Ne uz ko daudz viņš necerēja, taču apzinājās, ka grūtā brīdī, kamuflāžas krāsas zeķes var sniegt pavisam nelielu, bet vajadzīgu taktisku pārsvaru. Vēl pēc dažām dienām tika nopirkts “shemagh” lakats. Nevis zaļā, bet olīvu krāsā, protams. Jo pakāpeniski mainījās arī Edvarda valoda. “Bēšīgs” kļuva par “smilšu krāsas”. Spriedzes filmu aktieri tagad izmantoja nevis “automātus”, bet “triecienšautenes”. Un tad kādu rītu Edvards nolēma neskūties, bet atstāja uz sejas bārdas rugājus.

Kādu dienu Edvards beidzot atrada nazītim pielietojumu. Un vēl kādu! Grāmtvede Veronika uz darbu atnesa grozu ar āboliem un cienāja kolēģus. Edvards, paņēmis ābolu rokā, nevis plebejiski to koda, nē, bet vispirms nogrieza elegantu šķēlīti, un tad lika to no asmens mutē. Veronika atzinīgi nopētīja Edvarda izgājienu, taču neko neteica. Pēcpusdienā viņa palūdza lai Edvards palīdz aiznest saiņus ar dokumentiem uz arhīvu, bet pēc tam palūdza vai viņš nevarētu apskatīties viņas datoru. Pēkšņi bija pazudusi skaņa. Edvards piekrita un ātri vien konstatēja, ka tumbiņu vads bija atvienojies no kontaktligzdas. Vakarā Veronika ielūdza Edvardu pie sevis ciemos uz tēju.

* * *

Edvards īsti neprata skūpstīties, taču kaislību viesulī tam nebija nozīmes. Viņa mēle lodāja ap Veronikas lūpām, vaigiem un ausīm, bet rokas pakāpeniski atbrīvoja sievieti no drēbēm. Kurpes bija atstātas koridorā, svārki mētājās kaut kur ap virtuvi, zeķubikses aizķērās aiz guļamistabas durvju roktura un blūze nokarājās no gultas malas. Edvarda roka slīdēja pa Veronikas kailo muguru un apstājās uz krūštura. Kādu mirkli viņš ķimerējās ar āķīšu attaisīšanu, taču neveiksmīgi, un lai nezaudētu laiku un erekciju, Edvards pārgrieza krūšturi ar nazi.

— Eu! Tu galīgi ahujel? — iesaucās Veronika. — Jibučījs kroplis, debīls, suka, nahuj. Bļāģ!

Viņa atgrūda Edvardu un dāvāja tam skatienu, pilnu naida un riebuma. Edvards izskatījās un jutās mazs, melns un stulbs. Ģērbts tikai apenēs un zeķēs, ar nazi rokā.

— Pag. — Veronikas acis iepletās šausmās. — No kurienes tu izvilki to nazi? No trusikiem?

Edvards iesarka. Viņš patiešām bija iešuvis slepenu kabatiņu savām kamuflāžas apakšbiksēm. Zin’ kā, visādam gadījumam. Nelielam taktiskam pārsvaram.

* * *
Durvis aizcirtās deguna priekšā. Ģērbties nācās vēsajā kāpņu telpā. Kad tika aizpogātas vējjakas pēdējās pogas, Edvards ar nazi sienā ieskrāpēja “ВЕРОHИКА СAСЁТ ХУИ”. Krieviski, lai izvairītos no liekām aizdomām.

CEHS LV dziesma par KPV LV programmu!

Iedvesmojoties no tiem, kas dara, nevis runā, Cehs pirmo reizi piesaka sevi arī mūzikas jomā. Sociāli atbildīga dziesma par paveicamo pašu mājās, lai te atkal būtu cilvēka cienīga dzīve!

Das schmeckt!

“Uf, gards kefīrs!”, mīļā nolika glāzi un smagi pasmaidīja. “Balts un biezs. Kā šmeka!”

Es nodūru acis un vaigi nodevīgi iesarka. Esmu pieradis pie viņas humora izjūtas, taču kaza varēja pacensties un noturēt sevi normas robežās. Pirmā tikšanās ar maniem vecākiem tomēr. Vakariņas mājās. Būtu jāuzvedas pieklājīgāk.

“Kā lūdzu?”  mamma neizpratnē paskatījās uz Alisi un tad uz mani. “Das šmekt? Tu esi mācījusies vācu valodu?”

“Ha!” tēvs iesmējās. Mēs ar viņu saskatījāmies. Mēs abi pazinām mammu, tik mīļa un naiva, un tik ļoti tāla no pasaules samaitātības. Tēva acīs iedegās liesmiņas.

“Viņa teica…” tēvs ievilka gaisu un ieķiķinājās. “Oi, es nevaru. Viņa teica…” paps nespēja pabeigt iesākto teikumu un gardi iesmēja. “ĀHAHAHA! Viņa teica, ka kefīrs…” tēvs atgāza galvu, turējās aiz sāniem un kratījās smieklos. Tad viņš novēlās uz grīdas, turpināja kratīties un tad pierima. Pa mutes kaktiņu uz grīdas notecēja siekalu tērcīte.

* * *

Uz bērēm ieradās tikai paši tuvākie. Es, mamma un daži tēva darba kolēģi. Īstu draugu viņam nebija. Ieradās arī mana oma — tēva māte, kura bija pārdzīvojusi abus savus bērnus. Jaunākais nomira gadus trīsdesmit atpakaļ, kad viņam bija astoņpadsmit. Nelaimes gadījums armijā, precīzus nāves apstākļus neviens ģimenei neatklāja. Tagad arī otrs dēls, mans paps, viņam bija 56.

“Kā viņš nomira?” ome jautāja. Svarīgāko jautājumu viņa uzdeva man, nevis mammai. Visu savu mūžu viņa uzskatīja, ka tēva kāzas ar mammu bija kļūda. Viņas īsti labi nesatika. Pieļauju, ka tagad oma vainoja māti par tēva nāvi.

“Es vēlāk, tagad nav īsti piemērots laiks,” es čukstus atbildēju. Turpinājās bēru ceremonija, patreiz katoļu mācītājs lasīja skumju dzejoli un es negribēju traucēt.

“Kā? Nedzirdu, runā skaļāk!” ome pieprasīja.

“Viņš nomira no smiekliem,” es stāstīju un centos nebūt pārāk skaļš. “Mana draudzene pateica kaut ko stulbu, un tēvs smējās, un nokrita. Sirds neizturēja”.

“Ko tādu viņa pateica?” ome nelikās mierā.

“Viņa teica, ka kefīrs ir balts un biezs kā šmeka.” Mācītājs apklusa, mums pievērsās apkārtējo skatieni.

“Das šmekt? Tava draudzene ir no Vācijas?”

Tēva kolēģi iespurdzās. Mācītājs saknieba lūpas un smagi elpoja. Viņš centās turpināt sprediķi godpilnā manierē, taču nespēja saglabāt mierīgu balsi. Viņš sažmiedza acis, pa vaigu noritēja asaru lāse un zem nāss uzsprāga puņķa burbulis. Tad arī oma neizturēja. Viņa palaida sirsnīgu smieklu un zobu protēzes iekrita kapa bedrē. Mācītājs pārlocījās uz pusēm, turēja vēderu un smējās, oma pasniedzās pēc protēzes, kāja paslīdēja pret svaigi uzrakto zemi un viņa ar galvu uz priekšu ielidoja grāvī. Smieklīgam būkšķim sekoja draudīgs krakšķis un klusums.

* * *

Ar Alisi es neizšķīros un mūsu attiecības kādu laiku turpinājās. Es saprotu, ka viņa nebija vainīga man tuvu cilvēku nāvē. Lai gan ar debīlu humora izjūtu apveltīta, viņai bija arī vairākas pozitīvas īpašības. Glīta seja un tvirta pakaļa. Krūtis arī tīri neko tādas, ar nelielām areolām, viss kā man patīk.

Mēs sēdējām virtuvē, dzērām zaļo tēju. Piezvanīja māte.

“Halo, mām?”

“Uzvelc apenes!” iekliedzās Alise. “Beidz sosīt pipeli, kad runā ar māti! Eu, eu, beidz, tā šļirce ir lietota! Aids!”

“Dēls, tu esi pārliecināts par savu izvēli?” māte jautāja un viņas balsī bija dzirdams kosmiska mēroga nogurums.

Alise sāka imitēt vīrieša balsi. Zemā tonī viņa teica “Ejam nopisties! Sarīkosim geju orģiju! Rādi, kur ir tavs ānuss, a?”

“Studēt ajūrvēdu LU? Protams, esmu to nopietni apdomājis, izvēle ir acīmredzama.”

“Sosī lielu piepeli! Zīd, kuce, zīd! Te nāk bukakē!”

“Ne jau par to es runāju, ak jēziņ. Par Alisi. Jums viss nopietni? Pa īstam?”

„Kakaja ogromnaja žopa! Kakoj pidaras!”

“Nē, taču. Viņa ir tikai drāžamais aparāts un nekas vairāk. Izšķirsimies, kad apniks.”

“Čmok! Čmok! Sosītāji!”

“Paldies, dēls. Mēs ar tēvu tevi labi uzaudzinājām. Ar pareizu attieksmi pret sievietēm.”

“Atā, mam.”

Es izslēdzu telefonu.

 

Sotaciņš

Ozolciema pagasta bibliotekāre Monika piesēdās pie datora, un ar ierastu kustību, nemaz neskatoties zem galda, pastiepās un piespieda apaļo pogu. Atskanēja pazīstamais pīkstiens un LG Flatron monitora ekrānā sāka plīvot Windows XP karogs. Pēc neilgas, apmēram minūti garas pauzes, atvērās desktops. Ekrāna labajā, apakšējā stūrī, viens otru nomainot, Moniku sveicināja Adobe reader, AVG Antivirus, BitComet, CC cleaner, Mail.ru agent, nVidia, VLC, Real player, Java, Skype, ICQ, iTunes, Ask toolbar, Yahoo toolbar un visbeidzot WinRAR paziņojumi. Pēc nepilnām dažām minūtēm varēja sākt darbu. Monika palaboja brilles un palaida LibreOffice Wordu.

Tuvojās Lieldienas. Tas nozīmēja, ka Ozolciema pagasta tautas namā notiks svinības. Vietējais tautas deju kolektīvs dejos. Vietējie pagasta bērni skaitīs dzejoļus un dziedās. Folkloras kopa dziedās tautasdziesmas un izklaidēs skatītājus ar dziesmām, mīklām un rotaļām. Pagasta padomes šoferis Viktors spēlēs ģitāru. Cerams, kaut ko latvisku, nodomāja Monika. Pagājušajos Ziemassvētkos viņš nodziedāja “Šou mī ze vej to ze nekst viskī bār” un pagasta iedzīvotājiem šī dziesma nepatika. Svētku koncerta beigās būs teatrāls iestudējums. Monika vadīja teātra pulciņu, kurā darbojās visi trīs pagasta bibliotēkas apmeklētāji. Svētku lugas scenāriju Monika tagad gatavojās rakstīt.

Lugai bija jābūt smieklīgai. Iedvesmas gūšanai blakus datoram Monika bija nolikusi Jurija Ņikuļina anekdošu grāmatu. Lugai bija jābūt aktuālai. Monika iztēlojās galvenos personāžus. Piemēram, ārsts, policists un mācītājs. Tauta mīl iesmiet par saviem vagariem. Taču Monika uz brīdi sadrūma. Negribētos sanaidoties ar pagasta priesteri. Mīļā miera labad mācītāja vietā būs deputāts. Tas nu būs izlemts. Vēl lugai bija jābūt patriotiskai. Simtgade tomēr. Bez simtgades pieminēšanas nu nekādīgi neiztikt. Simtgade, simtu gade, simte, simts, simts procentu, simts kilometru stundā… Monika meklēja idejas. Idejas nenāca. Derētu ieraut kādu simtiņu, tīri iedvesmai. Monika pasmaidīja. Ideja atnāca pati. Monika ar diviem pirkstiem uzklabināja virsrakstu:

S O T A C I Ņ Š”

(viencēliens)

Tavu attapību! Gan sveiciens simtgadei, gan mājiens par šņabīti, tas vietējiem ļoti patiks. Atlika tikai sižets. Tas nedrīkstēja būt pārāk sarežģīts. Kaut ko vieglu un romantisku. Mīlestības trīsstūri, varbūt? Pie lauku dakteres atnāk mīļākais. Mīļākais, protams, būs deputāts. Un tad pēkšņi un negaidīti mājās pārrodas dakteres vīrs – policists. Klasiski. Deputāts slēpjas skapī, sieva mēģina vīru izdabūt ārā no mājām, kas, protams, tik vienkārši neizdodas. Un tad, un tad… Un tad vīrs pamana uz galda stāvošo deputāta atnesto grādīgā pudeli, un iedzer sotaciņu par valsts simtgadi. Šeit lūk arī virsraksts skaisti nostrādā! Samagonka izrādās riktīgi jiftīga un vīrs ātri noreibst. Tad viņš iedzer kopā ar sievu, un tad viņi iedzer vēl un vēl, un tad deputāts izlien ārā no skapja un viņi visi dzer kopā. To visu varēs atšķaidīt ar krievu anekdotēm no Ņikuļina grāmatas. Monika nopūtās. Labi, bet ne izcili. Varētu pat teikt — klišejaini. Bet kā būtu, ja deputāts, piemēram, slēpjoties skapī pārģērbtos sieviešu drēbēs? Vot tā būtu īstākā bomba. Un tad piedzēries policists uzmāktos par sievieti pārģērbtajam deputātam un sieva kļūtu pret viņu greizsirdīga? Monikai kļuva karsti. Šis jau izklausījās jau pat ne pēc Raiņa, bet pēc Šekspīra. Nez vai ar šādu sižetu izdotos dabūt naudu no KKF un izdot savu grāmatu? Būs jāatrāda pagasta kluba apmeklētājiem un tad jau pēc pirmizrādes varēs domāt.

* * *

Pasākums šķita izdevies. Bērni, tautas deju kolektīvs un folkloras kopa nekādus pārsteigumus nesagādāja. Nodejoja, nodziedāja, visus izklaidēja, malači. Arī Viktors nebija slikts. Šoreiz viņš nospēlēja “Ze passendžer”. Publika ne vārda nesaprata, taču meldiņš bija labs un piedziedājums lipīgs un skatītāji jau no pirmajiem akordiem aplaudēja, ar kājām sita takti un vilka piedziedājumu līdzi. “Lā-lā, lā-lā, lā, lā-lā-lā”. Un luga? Luga tika uzņemta ar grandiozām ovācijām. Monika sēdēja skatītāju vidū un viegli sarka, klausoties nebeidzamos aplausus.

Jums patika? — Monika pievērsās blakussēdētājai, kuru iepriekš pagastā nebija satikusi. Monikai blakus sēdēja un eleganti atturīgi aplaudēja jauna, gaumīgi ģērbta un acīmredzami izglītota sieviete.

Ne visai. — Sieviete pašūpoja galvu. — Aktieri, protams, centās, taču luga ir stulba. Kaut kādi debīli joki, kaut kādas nejēdzīgas pārģērbšanās.

Bet tā taču ir komēdija. — Monika taisnojās.

Ai, da beidziet, — sieviete nerimās. — Nevis komēdija, bet gavno polņeišeje. Vienīgais joks visā lugā bija autors.

Aplausi nerimās. Monikas vīrs no publikas uzsauca “Autoru!” un publika atbalstīja. Monika smagi piecēlās un ļoti negribīgi iznāca uz skatuves. Pateicības runa bija sagatavota vēl tad, vienlaicīgi ar lugas scenāriju, taču pacilājošie vārdi šobrīd šķita lieki un nepatiesi. Pasākums bija beidzies, daži aktīvākie apmeklētāji jau bija atstājuši kluba zāles sēdvietas un grūstījās pie izejas. Arī vīzdegunīgā kritiķe, sučka tāda, bija aizgājusi nesagaidot lugas autori.

Paldies, mīļie. Priecīgas Lieldienas. Ejiet dirst.

 

Catalunya

Mani noteikti nošaus, — domāja aizturētais vīrietis, pētot šaurās kameras netīro sienu. Šī doma neviesa bailes vai izmisumu. Nebūt nē. Sirdi piepildīja apņēmība un lepnums, un apziņa, ka latvieši ir karotāju tauta un spēj skatīties briesmām tieši acīs. Dotajā brīdī bija neiespējami atcerēties kādā veidā Latvijas žurnālists nokļuvis Spānijas cietumā. Šī taču noteikti ir Spānija, lai gan īsti pārliecības nebija. Pagaidām Spānija. Šādi karsēt var tikai Barselonas saule, bet smakot — tikai Baleāru jūra. Katalonija. Viss ķermenis smeldza un atmiņas zudums droši vien bija spīdzināšanas sekas. “Katalonija, Madride, Revolūcija” — atsevišķas domas sitās pa galvaskausu un izraisīja sūrākajām paģirām līdzīgas sāpes. Iespējams, tās arī bija paģiras, ej nu sazini. Aizturētais smagi piecēlās no cietuma lāvas, nostājās uz grīļīgām kājām un neveikli novēlās uz zemes. Glāstot apsistos ceļgalus viņš nosēdās atpakaļ uz lāvas. Galva reiba. Gribējās vemt. Un mazliet arī dirst.

Viva la Revolucion! — aizturētais izkliedza, taču kliedziens bija vājš un tam pa vidu iejaucās nejauši izsprukusī atrauga. Fuj. Vēl viens kamols turpat uzreiz pacēlās no vēdera dziļumiem un spiedās rīklē. Šoreiz atrauga izvērtās par vēmekļu vulkānu. Strūkla tika mērķēta kameras stūrī un pēc dažām mokpilnām sekundēm, strūkla izsīka un pārvērtās par duļķainu peļķi. Vēmiens oda pēc alus un ceptiem pelmeņiem. Nolāpītās tapas.

Aizturētais nopētīja kameru. Četras betona sienas, dzelzs durvis, dzelzs lāva, mazītiņš lodziņš zem griestiem un spuldzīte. Viss. Tālāk skatiens pievērsās sev pašam. Glīts mētelis, pirkts Rīgā, Zara veikalā, ar labu atlaidi. Krekls, kādreiz balts un elegants, bet šobrīd iedzelteni netīrs un saburzīts. Džinsi. Lēti, toties īsti amerikāņu. Kurpes. Bļaģ, būs žēl, ja pēc nošaušanas šīs gaumīgās drēbes pievāks kāds no bendēm. Huju viņiem. Labāk iznīcināt tepat uz vietas, nekā uzdāvināt varmākām.

Aizturētais novilka mēteli, skumji to nopētīja un, saņēmis spēkus, sāka plēst nost piedurknes. Diegi negribīgi padevās un plīstot sprakšķēja kā popkorns. Norautās piedurknes tika paceltas gaisā, gluži kā zvejnieka trofejas, un pēc neilgas tīksmināšanās iemestas pievemtajā kameras stūrī. Pēc tam tika izrauta mēteļa odere. Lūk. Džinsi gan negribēja padoties tik viegli. Lai kā necenstos, nepadevās nedz vīles, nedz pogas, nedz jostas cilpas. Toties dirst gribējās aizvien stiprāk. Aizturētā lūpu kaktiņus izstiepa viltīgs smīns. Piedirst bikses būtu negaidīts, bet elegants gājiens. Aizturētais saņēmās. Ķermenis pretojās. Padošanās netika apsvērta. No zarnu dziļumiem izrāvās skābs pirdiens. Tas ir tikai sākums, viņš nodomāja. Beigu sākums. Sajonara, sukas. Valhalla, ujobki.

***

Kameras smagās dzelzs durvis beidzot atvērās. Kamerā ienāca divi.

Bļaģ, nahujam tu apdirsies? — tīrā latviešu valodā iesaucās Rīgas pašvaldības policists.

Bļaģ, nahujam tu drēbes saplēsi, mudak? — viņam piebalsoja otrs.

Jebāl, — pirmais policists izklausījās sarūgtināts. — Ozola kungs, es cerēju, ka būsit izgulējuši dzērumu, bet kakova huja tu izdemolēji kameru? Kurš tagad sakops? Vācies ārā uz izeju.

Aizturētais centās iziet pa kameras durvīm stalti un godpilni, taču viegli grīļojās un biku kaunējās. Apziņa, ka viņš ir nevis Spānijas prisionā, bet Rīgas čokā, negribēja ieņemt viņa prātu.

Jūs mani nošausiet?

Obligāti! — atbildēja pogainais un uzšāva viņam ar kāju pa dirsu. — Pis ārā!

Pis ārā. Tas skan gluži spāniski. Aizturētais iedomājās, ka ir slavenais konkistadors Francisko Pizarro, un lepni izgriezis krūti, piedirstām biksēm, devās brīvībā.

 

Laimīgi vecāki ir tādi paši meli kā Salavecis

“Tēt! Tu zini, kas ir faks?” – vecākais dēls, pirmklasnieks, skatās uz mani, plati smaida un gaida reakciju. “Faks? Nu, nezinu, kas tad ir faks?” – es uzmanīgi taustos, gluži kā kāpjot pāri mīnu laukumam. Ir lietas, kuras bērniem ir par agru zināt, bet kuras neizbēgami tiks atklātas, agri vai vēlu. “Faks ir, kad esi dusmīgs un ir jārāda šitā!” Sīkais ceļ pret debesīm rādītājpirkstu. Naivais.

Un es gribētu, lai dēls paliek savā naivumā neskarts, taču uzskatu, ka taisnība ir svarīgāka par manu iekšējo komforta izjūtu.

“Nē, dēls. Faks ir šitā,” un es parādu viņam žestu ar vidējo pirkstu. Dēls kādu pusminūti knibinās un tad vīlies paziņo, ka nesanāk. Pirksti neklausa. Es pamācu, ka vidējais pirksts ir jāatloka, bet pārējie pirksti jānosedz ar īkšķi un jāpietur. Kad puikam izdodas pareizais žests, viņš ir starā. Eiforijā. Esmu lepns, ka spēju iemācīt bērnam ko jaunu un dzīvē noderīgu. Protams, tīri objektīvi, no malas skatoties, es esmu slikts tēvs, kurš bērnam māca nepieklājīgus žestus. Un arī lamāties.

Atceros gadījumu, kad mēs ar puiku devāmies noskatīties Rīgas “Dinamo” hokeja spēli. Tas vēl bija laikos, kad skatītājiem bija cerība redzēt savu komandu uzvaram. Vārdu sakot, sīkais iemācījās kādu pusduci jaunu lamuvārdu, un tas viss, pirms vēl paguvām atrast autiņam vietu pie “Arēnas Rīga”. Protams, velosipēdisti neļaus samelot, vainīga ir infrastruktūra. Un te jāatzīmē, ka, esot kopā ar bērnu, jebkura infrastruktūra kļūst briesmīga. Ietves, krustojumi, transports, gan sabiedriskais, gan personiskais, tas viss ir paredzēts adekvātu pieaugušu cilvēku pārvietošanai. Velosipēdisti, kuri sūdzas par veloceliņu neesamību vai to slikto kvalitāti, nav mēģinājuši pārvietoties pa pilsētu, stumjot bērnu ratiņus. Bruģis, saplaisājis asfalts, ietvju apmales un kājāmgājēju neuzmanība. Tie ir faktori, kāpēc es cenšos savus bērnus pārvadāt ar auto. Līdz dārziņam, līdz skolai, līdz veikalam, parkam un līdz pat smilšu kastei. Bērnu audzināšana prasa pūles, un katra iespēja atpūsties ir zelta vērta.

Protams, bērni ģimenē ienes arī laimes brīžus. Esmu laimīgs, piemēram, ka mani bērni lielākoties ir veseli. Īslaicīgas saaukstēšanās, temperatūras, caurejas un vemšanas nav nekādas slimības. Rindas pie ģimenes ārsta, pediatra, lora ir atsevišķa šausmu stāsta vērts temats, kuram šodien iešu garām. Bērnu audzināšana prasa daudz pacietības, tostarp pacietību sēdēt rindās.

Bērnu ienākšana ģimenē ienes daudz jaunumu. Par labajām lietām lai stāsta demogrāfijas stutētāju bukleti un reklāmraksti. Es esmu par taisnību. Kopš mums ar sievu ir divi bērni, ir mainījies viss – gan mūsu āriene, gan iekšējā pasaule.

Brīnums, ka mēs vēl turamies kopā. Daži gadi pēc bērna piedzimšanas ir bīstamākais periods šķiršanās statistikas ziņā. Mēs izskatāmies slikti. Man ir vieglāk, esmu slaids (izkāmējis), stilīgs (neskuvies) un ar vīrišķīgu frizūru (skūtu galvu). Sieva nēsā mūžīgo zirgasti un drīz jau saņemsies pāriet uz praktisko zēngalviņu. Mūsu apģērbs ir ērts (neglīts) un ir ieturēts praktiskajās rudenīgas kamuflāžas krāsās, kas slēpj bērnu atstāto asaru, siekalu, puņķu un dubļu pēdas. Zili zaļi brūnās krāsas. Daži saka, ka tie esot klasiski toņi. Paldies.

Es vairs neatceros, kad mēs pēdējo reizi pirkām sev jaunas drēbes. Tas ir veikalā, kur laipna pārdevēja uzmācas ar jautājumiem, vai var kā palīdzēt, un pretī saņem pieklājīgo “nē, paldies”. Nav iespējams laiski klīst pa lielveikalu gaiteņiem, starp pakaramo ailēm, kad pie rokas nemitīgi čīkst divi neizsīkstošas enerģijas avoti. Jo drēbju pirkšana ir garlaicīga, bet rotaļlietu veikalu un ātrās ēdināšanas iestāžu nav. Brīnos, kāpēc vēl nav atklāta “Lego” un “McDonald’s” apģērbu līnija pieaugušajiem. Pieprasījums būtu milzīgs. Tāpēc mūsu ģimene drēbes ik pa laikam pērk internetā. Dažreiz bikses gadās par platu un krekls tā īsti neder. Nieki. Iegādes ērtībai ir lielāka nozīme nekā precīzi piemeklētam izmēram. Savā ziņā līdzinos saviem bērniem, kuru apģērbs arī tiek pirkts ar nelielu brīvību. Tā, lai bērns līdz īstam izmēram nedaudz ieaug un tad lai vēl kādu laiku panēsā.

Līdzīgi ir mainījusies arī mūsu runas maniere. Neapzināti un pastāvīgi birst pārmetumi un aizrādījumi. Jo, esot kopā ar bērnu, ir jāparedz ļaunākais. Ja piecgadīgam bērnam iedod krāsas, ir jāpiekodina, ka nedrīkst smērēt pa sienām. Ja bērnam iedod līmi, ir jāpaskaidro, ka jālīmē papīrs, nevis mati. Jo smaidīgi vecāki, bērni un sakopts dzīvoklis vienuviet ir redzami tikai šokolādes un veļas pulveru reklāmās. Un šķēres? Tās bērniem nedrīkst dot nekad un nekādā gadījumā. Ne jau pirkstu vai acu dēļ, pasarg dies, bērni nav tik stulbi, taču posts, kuru bērni radīs dzīvoklī, izmantojot aukstos ieročus, ir neaprakstāms. Pozitīvais aspekts tajā visā – mēs vēl pāris gadus nedomāsim par remonta veikšanu dzīvoklī. Ar netīrām sienām un sagrieztiem aizkariem var viegli samierināties. Ar remontā bezjēgā iztērētu piķi samierināties ir grūtāk.

Mūsu dzīvokļa izskats ir viens no iemesliem, kāpēc es vairs neaicinu nevienu ciemos. Pats arī vairs neeju uz ballītēm, jo, manuprāt, labākā izklaide ir atpūta. Atpūta bez bērniem, protams, to jums apstiprinās jebkurš vecāku pāris. Esmu pateicīgs internetam, televīzijai un viedtālruņiem par iespējām retu reizi iedziļināties fantāziju pasaulē un atslēgties no realitātes. Man ir bail, ka pa to laiku, kamēr esmu pieslēdzies internetam, bērni var savainoties, nokrist vai saindēties, taču klusuma dēļ esmu gatavs riskēt. Un, lai paildzinātu klusuma svētlaimi, ir viena viltība. Telefonu, planšeti vai datoru vajag izmantot ar katru bērnu pēc kārtas, nevis vienlaicīgi. Ņemiet par labu.

Daudzi saka, ka mūsu paaudzes bērnība bija citāda. Mēs spēlējāmies pagalmā, tikāmies ar draugiem, klīdām ārā līdz vēlam vakaram. Šie naivie neapzinās, ka mēs traucējām saviem vecākiem tikpat stipri, cik mūsu bērni traucē mums. Un mūsu vecāki labprāt uzņēmās risku, ka ar mums var notikt kas nelāgs, nevis pacieta mūsu klātbūtni mājās. Būsim godīgi – huligāni, slepkavas un izvarotāji dzīvoja arī pirms 20, 30, 40 gadiem un vēl senāk un pieaugušajiem informācija par viņu esamību bija pieejama. Un viņi tik un tā ļāva saviem bērniem klīst ārā līdz tumsai, nevis pieskatīja mājās. Diemžēl toreiz nebija nedz interneta, nedz TV kanālu, kuri piesaistītu bērnu uzmanību un noturētu viņus iekštelpās.

Šo garo penteri es rakstu, lai paskaidrotu acīmredzamo. Bērnu audzināšana ir sarežģīta. Grūta, bieži vien nekomfortabla un apnicīga. Mēs ar sievu vēl joprojām nespējam rast loģisku un argumentētu atbildi uz jautājumu, kāpēc mums ir divi bērni. Ja mums vajadzētu kādu, par ko rūpēties, mēs iegādātos suni. Tas būtu vienkāršāk un lētāk. Kaut kur dziļi sirdī mums bija sajūta, ka bērnus mums vajag, un, laikam ejot, šī sajūta nav mazinājusies. Šobrīd sabiedrībā ir aktuāls temats par slikto stāvokli bērnunamos. Skaidrs, ka bērna vieta ir ģimenē. Es ceru, ka tiks rasts veids, kā godīgi un sirsnīgi ļaudis varēs uzņemt savās ģimenēs visus bērnus, kuri spiesti uzturēties bērnunamos, pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk.

Ir vēls novembris, pilsēta daudzviet ir izrotāta ar Ziemassvētku rotājumiem. Vecākais puika noliek malā telefonu un pienāk klāt.

“Tēt! Nemānies! Vai Salatētis ir?” Cilvēkbērns raugās manī ar nopietnu un viegli norūpējušos skatienu. Nopūšos un saku, ka Salatētis noteikti ir. Bērna labsajūta ir svarīgāka par taisnību, par komfortu, par drēbēm un visu pārējo.

Simtgade nav grozāmgrābslis

Tuvojas valsts svētki. Neatkarības diena. Sūds par to, kas notiks šogad. Galveno uzmanību vēlos pievērst 2018.gadam, kad Latvija svinēs savu neatkarības simtgadi. Un kā jau vairumam svētku, tipiskajā latviešu svinēšanas manierē, pēc svētkiem sekos paģiras. Varu saderēt, ka pēc valsts simtgades atzīmēšanas, 2018.gada 19.novembrī iestāsies gadsimta vilšanās. Lai izbēgtu no vaimanu, depresijas un pašnāvību viļņa, man ir vairāki ieteikumi. No (rūgtas dzērāja) pieredzes zinu, ka pēcsvētku riebumu var mazināt, ja svētkus sagaida sagatavots, bet svinības notiek ar mēra izjūtu. Ne ar Ušakova kunga vērienu, bet ar mēru.

Pirmais un galvenais ieteikums: vārdu savienojumus “Latvijas simtgade” un “Latvijai 100” nepieciešams steidzami reģistrēt kā preču zīmi un iekasēt autortiesību atlīdzību par to izmantošanu. Šobrīd Latvijas simtgade tiek pieminēta tikai mazliet retāk par ātro kredītu piedāvājumiem, taču jau ir kļuvusi ne mazāk uzmācīga. Simtgade šobrīd ir kā grozāmgrābslis 2017.gada sākumā, to cenšas iesmērēt katrā veikalā, vietā un pasākumā. Un vajag paredzēt administratīvo atbildību par valsts simbolu nelietderīgu lietošanu, ne tikai par atklātu zaimošanu. Pie reizes derētu aplikt ar akcīzes nodokli sarkanbaltarkano linu, koka, ādas, vilnas un dzintara sūdiņu izgatavošanu. Līdz jubilejai vēl gads, taču jau tagad gribas vemt no pop-etnogrāfisko motīvu pārmērīgas izmantošanas. Sarullējiet, lūdzu, savu Austras koku, un ar viegli rotējošu rokas kustību iespraudiet to tur, kur Saules māte nespīd.

Kā nākamo soli, es piedāvāju iztikt bez armijas parādes. Mēs neesam Ziemeļkoreja. Mūsu potenciālais pretinieks tāpat ir informēts par Latvijas rīcībā esošo pusotru tanku un divarpus helikopteriem. Kā būtu, ja valsts svētkos tiktu piešķirta apmaksāta brīvdiena tiem, kas katros svētkos strādā visvairāk – policistiem un mediķiem. Lai policisti nestāv nemitīgajā sardzē. Lai ātrās palīdzības ekipāžas nestāv pie masu pulcēšanās vietām, gaidot ar alkoholu saindētos patriotus. Un lai zaldāti beidzot izbrauc no poligoniem un kazarmām, un atpūšas mājās, draugu un ģimenes locekļu vidū.

Vēl es ļoti vēlos 18.novembrī iztikt bez salūta. Ir sagaidāmi valsts svētki, nevis Ķīniešu jaunais gads. Krāsainie blīkšķi zem mākoņiem atgādinās tikai par vējā notriekto naudu, nevis par Latvijas sasniegumiem pagātnē un gaišām iespējām nākotnē. Nešaubos, ka visvairāk par salūtu jūsmos tie, kuriem nemaz nav tiesību balsot. Gan nepietiekama vecuma, gan nepietiekamas vēlmes naturalizēties dēļ. Šo cilvēku vajadzības pēc izklaides lieliski apmierina cirks un klejojošie lunaparki, kuri joprojām pastāv, kaut arī bez dzīvniekiem.

Ceru, ka tas nav noslēpums, ka valsts svētki lielākoties tiek finansēti no valsts budžeta līdzekļiem. Protams, nākamā gada budžets jau ir pieņemts un apstiprināts un izmaiņas tur nav paredzamas, taču vieta shēmām un manevriem vēl ir. Šobrīd svarīgi ir apņemties un nenovirzīt naudu uz svinībām, prom no citiem projektiem. Nekādā gadījumā nedrīkst svinību dēļ aiztikt līdzekļus, kas paredzēti, atvainojiet, neparedzētiem gadījumiem. Es jau saprotu, būs kārdinājums atklāt jaunus pieminekļus, rīkot koncertus, maratonus un akcijas. Ir jāatstāj naudiņa lai nākamajā rītā salāpītos, proti, lai piesegtu caurumus budžetā. Lūgums nešķiest naudu patriotiskām kinofilmām, šķiet nāk par vēlu, jo studijas, režisori un aktieri šobrīd mauc ar Bolivudas vērienu. It īpaši ir iecienītas filmas par pagātnes notikumiem. It īpaši par laika periodu no 1918 līdz 1941 gadam. Žēl, ka vēlme raudzīties nākotnē, nevis lūkoties pagātnē, tiek uztverta kā vājums un patriotisma trūkums. Un patriotisms ir tāda lieta, ar kuru var aizbildināties tad, kad pietrūkst pamatoti argumenti. Piedāvāju vispār netērēt naudu nekam, kā nosaukumā ir apspēlēts vārds patriotisms. Patriotiskā audzināšana, patriotiskā dzeja, mūzika, kino, nometnes u.c. Tas nav īsts patriotisms, kas ir stutējams ar naudas pabalstiem un demagoģiju.

Būtu izcili, ja svinības rīkotu par saziedotu naudu un budžetu neaiztiktu vispār. Mēs latvieši, esam raduši nākt uz balli ar groziņiem. Es pats labprāt ziedotu Latvijas gadadienas svinībām kādu piecīti. Neesmu gatavs maksāt vairāk, un ceru, ka no manis maksātiem nodokļiem lielāka summa netiks atvilkta pasākumiem, kurus es neplānoju personīgi apmeklēt. Par apmeklējamiem pasākumiem esmu gatavs nopirkt biļeti. Jāņu svinēšanas tradīcijas rāda, ka lai savāktos kopā, iekurtu ugunskuru un dziedātu dziesmas, nav vajadzīga pārlieka valsts uzmanība un budžeta finansējums. Dziesmu un Deju svētku svinēšanas tradīcijas liecina, ka pieprasījums pēc latviskiem pasākumiem ir milzīgs un cieņas uz valsti mums netrūkst. Es ļoti vēlos, lai par svētku gada kulmināciju kļūtu tieši Dziesmu un Deju svētki jūlijā, nevis Neatkarības diena novembrī. Es vēlos piedalīties pats, iesaistīt svinībās ģimeni un sastapt draugus un paziņas no attālākiem novadiem, lai kopā svinētu, uzdziedātu un dejotu Latvijas vasaras siltajā drēgnumā. Prezidenta novembrim neraksturīgi silto uzrunu varēs pavērot TV un, ja ir nepieciešams, to varēs pagriezt klusāk vai noskatīties atkārtojumā. Neveidosim Latvijas simtgades svinības par Olimpiskajām spēlēm, pēc kurām pāri paliek tikai tukši objekti un blāvas atmiņas.

Re, kas palika pāri pēc Riodežaneiro OIimpiskajām spēlēm 2016.gadā:

https://www.theguardian.com/sport/gallery/2017/feb/10/rios-olympic-venues-six-months-on-in-pictures