Visi raksti, kuriem autors ir perforators

Maximas komunikācija

Es pastiprināti domāju par to, kāpēc neviens no Maxima vadītājiem pēc traģēdijas neieradās Latvijā, nenāca klājā ar publisku paziņojumu un vai viņi tāpat būtu uzvedušies, ja nelaime notiktu Lietuvā. Man likās, ka tik vien kā parādot cilvēcisku nožēlu, izsakot patiesu līdzjūtību, latvieši spētu nedaudz vairāk samierināties ar notikušo, jo uzņēmums parādītu, ka tajā strādā cilvēki, nevis dažādu pakāpju roboti. Tā vietā tagad ir izvērtusies cīņa pret bezsejainu miljardiem pielādētu koncernu, kura galvenais birojs laikam ir ellē, bet to reprezentē dažādu formu pazemes mūdži, kuriem, atverot muti, pa to sāk birt čūskas un krupji.

Mēs nezinām, ko par notikušo domā vai saka Maxima vadītājs, bet pavadot vairākas stundas laboratorijā un analizējot uzņēmumu pārstāvošo pēdējās dienās teikto, šķiet, esam sintizējuši iespējamo viedokli:  “Nabadzīgi cilvēki ir stulbi un nabadzīgi,” norāda uzņēmējs, vannojoties savā ikdienišķajā Lietuvas piena vannā. “Kāpēc viņi nevar vienkārši nopirkt vairāk naudas?” viņš pauž izbrīnu. Jautāts par attieksmi pret sociālajos medijos izskanējušajiem aicinājumiem boikotēt Maxima veikalus, uzņēmējs pauž patiesu nožēlu par šādu soli no latviešu puses. “Mums jādara tā, lai neciestu cilvēki, kuri strādā mūsu veikalos,” (pauze, kamēr uzņēmējs ieziež sev krūtis ar majonēzi un sāk tās glāstīt): “Mmmm, jā…Ja jūs neiepirksieties pie mums, mums nāksies aizvērt veikalus…. Mmmm, aha….. Mums nāksies samazināt mūsu darbinieku algas vai viņus atlaist….. Jjjjāāāā….tas gan būtu bēdīgi…” Uz lūgumu komentēt izskanējušo informāciju par apstākļiem, kuros strādā Maxima darbinieki, uzņēmējs kļūst grūtsirdīgs: “Redziet… Lai cik grūti man nebūtu to atzīt, tā ir jūsu vaina… Lai spētu piedāvāt cenas, kas pa kabatai cilvēkiem ar zemāku ienākumu līmeni, mums nākas taupīt uz visu – kvalitāti, darbinieku algām… Bet mēs vienkārši nespējam nerūpēties par mazturīgajiem, tāpēc mēs to darām…. Jūs gribat, lai viņi nevar atļauties pārtiku?” Uzdevām uzņēmējam jautājumu arī par šobrīd atcelto būvatļauju Maxima veikalam Imantā. Atbildei viņš ilgi nevarēja saņemties, valdot asaras. “Es nesaprotu, mums viss ir saskaņots, viss pēc papīriem… Cilvēkiem vajadzīgs šis veikals, tuvāko 3km rādiusā nav nevinas citas Maximas… Ja būvatļauju neatjaunos, mums nāksies pārpikt tuvumā esošā bērnu nama telpas… Mēs nepievilsim savus klientus!” Jautāts, vai viņam ir kaut cik pazīstami tādi koncepti kā sirdsapziņa, ētika, morāle, uzņēmējs saka, ka viņam neesot informācijas par šo jautājumu, bet, visticamāk, šie produkti ražoti Polijā un tiem drīzumā gaidāma atlaide Maxima veikalos visā Latvijā.

Pigmalions

Katru reizi, kad Čans aizvēra acis, viņš redzēja trūkuma novārdzināto sievu slaukām sviedrus no smagas slimības salauztā dēla pieres. Čans atvēra sasārtušās acis, lai veiktu pēdējo skrūvītes apgriezienu, tādejādi pabeidzot izcilāko mākslas darbu cilvēces vēsturē. Ikviena tā detaļa, ikviens formas izliekums un ieliekums, ikviens kvadrātmilimetrs bija pārdomāts. Čans pielika triumfa manifestāciju pie savām lūpām un iepūta tajā vārdu „?”, iedegās ekrāns, jaunais iPhouns bija gatavs testam un ekrāna kalibrācijai.

Kā čūskām pārojoties, nogurušā vīra dvēselē lepnums mijās ar skumjām, kā labais ar ļauno, melnais ar balto. Čans piecēlās no savas vietas, arvien paātrinot gaitu, gāja garām konveijeru rindām, sastrādātu roku pāriem, salauztām dzīvēm un sapņiem. Čans nonāca pie aizputējušā loga un atrāva to vaļā. Siltie, aicinošie saules stari noglāstīja Čana vaigu. Viņš krita pretim atbrīvojumam!

Artūra sirds sitās nepacietībā, viņš tikko bija pārradies atpakaļ savā reklāmas aģentūrā, piekodināja sekretāri, lai neviens netraucē, aizslēdza sava kabineta durvis, aizvēra žalūzijas, novietoja kastīti sev priekšā, pagrieza to tā un šitā. Atverot kastīti, pār Artūra lūpu paspruka lāse siekalu. Artūrs ieraudzīja savu atspulgu tikko izpakotajā iPhounā, viņš ieskatījās savās acīs. Artūra brīvā roka ieslīdēja biksēs. iPhouna ekrāns iedegās koši balts, viņš to rotaļīgi valstīja rokā. „Tas nekad nav bijis tik stingrs!” Artūra sirds sitās kā kolibri spārni, uz viņa lūpām krājās siekalu putas. Viņš krita pretim atbrīvojumam!

Reklāmists

Visi zina vismaz vienu. Bet, visticamāk, kādus 10, kas katru dienu atvemj no lielajām kompānijām nopizģītās idejas latviešu valodā savos ultra stilīgajos ofisos, kuru dizaineris pirms projekta sākšanas izlasīja nevis vienu, bet DIVAS grāmatas par to, kā projektēt, lai nebloķētu kreatīvo enerģiju. ANGLISKI.

Nepietiek ar to, ka sarunājoties ar viņu pēkšņi prātā nojaucas visas morāles normas, kas ikdienā saka – nogalināt ir slikti. Viņš principā nežēlo nevienu sava sarunu biedra maņu, uzbrūkot vizuālajai uztverei ar savu absurdo ģērbšanās stilu, bet dzirdei – ar nebeidzamo murgu par bezjēdzīgām aplikācijām, web dizainiem vai to, kā vienā restorānā, kur viņš brančoja, nožēlojams viesmīlis izlēja viņa baltvīnu, it kā nezinātu, ka apkalpo reklāmas rojalitāti. Viņa apģērbs cenšas pārrakstīt evolūcijas teoriju, demonstrējot, ka spēcīgas, attīstītas miesasbūves vīrieši patīk tikai sievietēm, kuras domā “kastē”, bet pārējām patīk dzīvot “uz naža asmens”, cerot, ka kritiens no fiksīša nepārlauzīs viņas mīļotā augšstilbu. Pagaidām caurspīdīgi legingi, caur kuriem koķeti var redzēt biksīšu maliņu, vīriešiem vēl nav jaunais modes kliedziens, bet, ja būs, viņš būs pirmais, kurš tviterī sūdzēsies, ka uz tiem jau paspējis uzliet savu ikrīta latti.

No sākuma viņš bija tikai viegli kaitinošs un viņa draugi tikai laiku pa laikam “nejauši” aizmirsa viņam piezvanīt. Taču pēc tam, kad viņš saņēma savu pirmo atalgojumu, sākās bezgalīga spirālveida kustība uz leju. Viņa draugu loks kļuva tikpat šaurs, kā viņa bikšu staras un pārsvarā sastāvēja no cilvēkiem, kuri izmēģināt jaunākās aplikācijas un sociālos portālus uzskata par savu pienākumu. Sēžot un blenžot sava radošā ofisa griestos, viņš sāka prātot: “Es par to sūdu, ko izdomāju pa pusei piepisies, pa pusei aizmidzis saņēmu vairāk, kā lielākā daļa cilvēku saņem strādājot 2 nedēļas 8 stundas dienā. Es nezinu, ko gan citu tas varētu nozīmēt, kā vien to, ka….. Es… Es esmu labāks par viņiem visiem….”

Šī sakropļotā loģikas kļūda, kad savā galvā tiek nosvītrotas visas liekās vienādojuma daļas, kuras norāda, ka viņš tomēr nav savas paaudzes ģēnijs, kas “izdomā, ko citi smērēs uz maizes rīt”, tagad ir viņa dzīves vadlīnija. Jo viņš IR savas paaudzes radošā izcilība. Paskaties, katram paskastē ir pa Maximas lapelei ar jaunajām akcijas precēm. Kurš izvēlējās krāsas otrajam atvērumam? Viņš. Kurš “izkāpa no kastes” un ierosināja, ka šoreiz lielo atlaižu procentu zīmes būs citā fontā? Viņš. Viņš izdomā, ko mēs, mazie cilvēki, rīt ēdīsim. Viņš izdomā, kur to pirksim. Nevar viņš izdomāt tikai to, kāpēc tā sāpe vaigos un mandelēs ir kļuvusi par ikdienu.