Šūpuļdziesma

“Aijā, Ancīt, aijā, Saldā miedziņā…” Mārtiņš lēnām šūpojās no viena sāna uz otru un tik maigi, cik vien sarepējušie pirksti ļāva, glāstīja zīdaiņa galviņu. “… tētiņš tevi šūpos Vieglām rociņām.” Rugājos bija ieķērušās dažas asaras, kas sākumā vēl mirdzējušas dzidras, taču, ritot zemāk pa vaigiem, kļuva pelēcīgi duļķainas. Mārtiņš nebija mazgājies vairākas dienas. Lielākā daļa…

Ģimenes lietas

Mēnesnīcā izpūstajos garaiņos tūlīt pat triecās iekšā pinkaina bārda, vecim apņēmīgi tusnījot uz priekšu pāri apsnigušajam laukam. Pa ceļu būtu vieglāk, bet pāri laukam – pa taisno. Donāts bija taisns vīrs. Domās un darbos. Ja pateica – izdarīja, ja negribēja darīt, nesolīja. Tāpēc Donāts solīja maz, ja vien runa nebija par zolīti un sīvo kaimiņos…

Principi

“Te derētu nobruģēt,” īsajā acumirklī starp pirkstu aso cirtienu pa priekšējā rata bremžu rokturi un tumsu, ko ieslēdza automašīnu lukturu gaismā vizuļojošā, slapjā asfalta spējā satikšanās ar degunu, paguva nodomāt Kaspars. Asfalts novembra pievakarē bija auksts, bet Kaspara tumsa bija silta un smaržoja pēc karstām melleņu klimpām, saldajai zupiņai tekot gar mutes kaktiņu, un, ja…

Cehs atrisina nabadzības problēmu Latvijā

Tuvojoties Latvijas simtgadei, arī Ceha triecienbrigādes biedri atrotījuši piedurknes, lai dotu savu artavu kopējā labuma druvā. 2018. gadā mēs Latvijā nevēlamies redzēt nevienu izsalkušu bāreni ar nosmulētu muti un basām kājām, nevienu piecbērnu māmiņu dilemmas priekšā – pirkt makaronus vai kilogramu miltu ķiļķeniem. Nevēlamies redzēt sirmu kundzi, kura sāpošu muguru un dvēseli paklibo garām aptiekai,…

Īrnieks

Izskatījās labi. Masāžas dušas kabīne un liela vanna, virtuve ar labu tehniku. Istabā vienai sienai atsegti ķieģeļi, griestu sijas – vecinātas brusas. Un pats galvenais – mansards, divi lieli jumta logi! Ar vārdu sakot – dzīvoklis brēktin brēca „esmu ar sulīgu čmok! nomaucies no mammuča piena ķeseles un kļuvis par veiksmīgu urbāno profesionāli”. Regnārs vēlreiz…

Suņa sirds

Vakara saules zaķīši draiskojās zeltainā retrīvera slapjajā kažokā, kamēr suņa aste cītīgi slaucīja pludmales smiltis. Kāds garāmejošs pārītis apstājās, lai idillisko ainiņu iemūžinātu. „Asnāt, iečeko, cik viņš domīgi skatās saulrietā! Un kaut kādi idioti vēl saka, ka dzīvnieki nejūt kā cilvēki!” Zilčolkainā jaunkundze iegrūda klusējošajam Asnātam rokās savu koka grozāmgrābsli (pirkts ironiski, protams) un cūku…

Miniatūra III: Izglābšanās

Milisekundes ilgi zibšņi viens pēc otra bombardēja Laura prātu, griežot cauri apziņai dzīves spilgtāko momentu izlasi ar ātrumu 6400 kadri sekundē. Tā kā Laurēnam, kā viņu sauca teķa koju čomi, momentu pārāk daudz nebija (kaut daži, nenoliedzami, spilgti – kā pirmais aizvaidzis pamatskolas psiholoģes kabinetā un pirmais dibenstūķis no sporta skolotāja – iemesls, kāpēc viņš…

Miniatūra II: Egīls

Coja labāko dziesmu izlase mūzikas centrā ar dzeltenu zvaigznīti uz skandām (uzraksts “120W Super Bass Power”) savu asti bija noķērusi jau ceturto rezi. Pēdējo pusminūti uz skandu bija aizskatījies Jēkabs, viļājot pirkstos beni, pirms iemeta to burkā, kas virtuvītē ar dzīves sūrmes un tabakas dūmu piesūcinātajām sienām pildīja pelnu trauka funkciju. Pie galda to turēja…

Miniatūra I: Mežonīgie austrumi

Abi vīrieši acis bija samieguši cieši, šauras kā tiklu pirmkursnieču šļurpstenes pirms koju dzīves uzsākšanas. Tūkstots jūdžu skatieni. Bet vispār tovakar saulriets bija indīgi spilgts, teju fluorescējošs. Klusums ilga vien dažas sekundes, bet šķiet, ka bija pagājusi krietna pusstunda. Tik elektrizējoša spriedze, ka, gaiss zuzēja turpat vai sataustāmi. Pāris sānielas tālāk nočīkstēja rati, kaut kur…

Izvēle

„Kārli! Ārā no klases!” „Bet tas nebiju es, skolotāj!” tēloti spalgā balsī ieīdējās Kārlis, vienlaikus jau stumjot no sola grāmatas  mugursomā. Kārļa repliku pavadīja klasesbiedru smieklu šalts. Reinholds gan nesmējās, Reinholds čamdīja pakausi, pa kuru Kārlis nupat trāpīgi bija ielingojis ar prāva izmēra dzēšgumiju. Otru roku viņš joprojām turēja paceltu. „Tā, Reinholdiņ, tad kurā gadā…

Līgo

Kūtī bija silts un mikls. Tās iemītnieki, tumsā cieši saspiedušies viens pie otra, sačukstējās savā valodā vai nevalodā. „Nez vai Saimnieks drīzi dos ēst?” iepīkstējās viens. „Dos, dos!” „Nuja, ka dos, kur ta’ liksies!” piebalsoja otrs un trešais. „Vadzi, vai apklusīsiet, badmiras?” īgni nopurpināja vecākais, kuru jaunuļu sačukstēšanās bija uztraukusi no vakara nomiedža: „Saimnieks vienmēr…

Ceriņu vīna blūzs

“Anete! EU! ANETE, bļadj!” auroja vīrietis 12 stāveņu ieskautā pagalmā. Bija silta piektdienas pievakare, un Māris bija atlaists. Vēl Māris bija pālī. “ANETE, es tevi MĪLU, dzirdi, kuce? ANETE, bļadj!” “Заткнись, урод!” pretī atbļāva uz trešā stāva dzīvokļa balkona iznācis pusmūža gorilla baltā apakškreklā, bokseršortos un gumijas iešļūcenēs: “А то буду не только Анетку ебать,…

Vadonis = nodevējs

Tātad šodien, pieminot Vadoņa apvērsuma gadadienu, man galvā ieskanējās skaņdarbs, kas allaž saistījies ar Latvijas Zelta laikmetu – Kulmaņlaikiem. Dziesma “Nevis slinkojot un pūstot”. Uzmanību piesaistīja četrrinde: “Ja ikviens tik zemē sētu Vienu graudu veselu, Kas gan izskaitīt tad spētu Zelta kviešu krājumu!” Nolēmu izskaitīt. Atruna: Protams, neesmu agronoms, bet internets palīdzēs gūt vismaz aptuvenu…

Ir brītiņš?

Teju uz iekšu nočukstētais „bļe…” citu apmeklētāju ausis nesasniedza, kaut laundžīgais džezs fonā skanēja gaisīgi klusu, tikko jaušami. Ja labi gribēja, varēja pat sadzirdēt, kā telpas stūrī sēdošais bārdainis slurpstina savu latti. Pēteris, kārtējo reizi paņemot telefonu, lai apskatītos pulksteni, aplējās ar kafiju. Ne pārāk traki, bet gana, lai kaitinātu pirmais, kas iekrita acīs. „Jums…