Autors: Kurbads

Dieviņš paņēma puisīti pie rokas un teica: “Ejam nu, Jānīt, ejam!” Jānītis gāja arī, jo kā nu tu dieviņam līdzi neiesi? Vai tā maz var? Soļi bija viegli, viegli, kā pa mīkstiem mākoņiem virs galvas. Varbūt arī bija pa mākoņiem. Bet vai mākoņi vispār ir mīksti? Un kā tad vispār ir iet citādāk? To Jānītis…

Pretī sēž efektīga tumšmate. Nē, ne pie tava galdiņa. Tālāk. Ir pusdienu pārtraukums, un tu esi viens. Tev pietrūkst viņas acu skatiens un pieskāriens. Nu, nē taču. Parasta darba diena un parasta pārtraukuma kafija. Bet vispār jau varētu tā smeķīgi nostūķēties. Tu slepus pamet skatu uz tumšmati. Tā kaut kur starp 40 un 50, grūti…

Krēslainajā puspagraba telpā ienāca melnā plašķī tērpies stāvs. Taču arī mākslīgā āda nespēja noslēpt tauku kroku viļņošanos sānos virs gurniem. Šim kaut kam stampas bija tajā dīvainajā apgriezta burta Y konfigurācijā, kur gļupīgie augšstilbi cieši rīvējas viens gar otru, bet zem ceļgaliem kājas tomēr atzarojas uz sāniem. Pārvietošanās notiek mazāk ar kāju vēzēšanu, bet drīzāk…

Bija rēna sestdienas pievakare, un es ar dēlu sēdēju kādā terasē klusajā centrā. Puika caur salmiņu sūca pēdējās saldējuma kokteiļa paliekas tā, ka nozlurkšķēja vien. Es malkoju alu. “Necūkojies, Jāni. Neesam nabagi, tev nav jāizsūc pati pēdējā pilīte. Rīt par šitiem grēkiem arī izskriesim papildu piecīti,” es ar gredzenoto pirkstu uztinkšķināju pa alus kausu un…

Atverot Rutku papiņa lapu, pretī raudzījās simtiem sīksīku bildīšu, kas kopā veidoja mozaīku – sievietes seju. Tā bija Rutku papiņa māksla – nekāds tur Brektes ķēpājums ar trīsacainu un četrcičainu sukubu. Arī ne klišejiskais murālis no visas-viņas-vienādas skandināvu kriminālsērijām netfliksā, ko patiltē ar upura asinīm uzsmērējis sliktais, kurš beigās vienmēr izrādās viens no policistiem. Rutku…

Pēdējās dienās sabiedrības noskaņojums ir tik nokaitēts, kādu to neatceros esam nekad. Gan jau ir bijis ne reizi vien, bet es personīgi neatminos. Stiepa, stiepa to mūžam pacietīgās Latvijas sabiedrības noskaņojumu kā tādu atsperi. Nu beidzot izstiepa tik tālu, ka pirksti neizturēja, gals izspruka un atspere uzšāva turētājam pa zobiem. Nekad iepriekš tik liels skaits…

Vai arī tev reizēm ir licies, ka pasaulē nebūtu karu un tamlīdzīgu nebūšanu, ja cilvēki patiesi saprastu cits citu. Kādu vēl karu, pat kautiņu un strīdu nebūtu. Ja visi spētu – tā patiesi un dziļi. Vīrieši spētu kaut uz dienu ielīst sieviešu ādā un saprast, kā viņas redz pasauli un kā pasaule izturas pret viņām….

Naids ir spēcīgs vārds spēcīgām jūtām. Tik spēcīgām, ka par šo jūtu veicināšanu paredzētas sankcijas arī krimināllikumā. Būtu taču skaista tāda pasaule bez naida un neieredzēšanas, kur visi visus citus ja ne gluži mīl un sadodas rokās ap ugunskuru, tad ir vismaz neitrāli noskaņoti. Tā teikt, netur ļaunu prātu. Vai ne? Man gan šķiet, ka…

Kad opis stāstīja par karu, Mārčuks uzmanīgi klausījās. Tas nekas, ka šo stāstu viņš bija dzirdējis vismaz piecas reizes, turklāt identiski. Opis neatcerējās, ka šo Mārčukam jau bija stāstījis, bet teikumu secība, konstrukcijas, vārdu izvēle – tas bija ieēdies tik dziļi, ka katru reizi skanēja precīzi tāpat kā iepriekšējās. Karojis opis nebija – toreiz viņš…

Gribam šo rakstu sākt ar atvainošanos par virsrakstā izmantoto apzīmējumu “bomzis” – mēs neņemamies apgalvot, ka personas, par kurām lielākoties būs šis komentārs, ir vai sevi uzskata par tiem, ko sabiedrībā parasti dēvē par bomžiem. Taču diemžēl kārtējo reizi nācās izvēlēties starp aizvainojošu, bet auditorijai uztveramu virsrakstu un tādu, kas vairumam neko neizteiks. Tāpēc –…

Pik. Pik. Pik. Pik. “Eu, a šitie ir tie poļu otrās šķiras?” – “Jā.” Pik. Pik. Pik. Pik. Pik. Zajebaļi, puse pašapkalpošanās kasu brīvas, bet nē, viņiem visiem jāvelkas šeit. Pik. Pik. Bija svētki, un Rolands sēdēja pie kases konveijera. It kā besīgi. Bet it kā pohuj, jo svētkos maksāja vairāk. Vispār arī tas pohuj,…

Provokatīvs virsraksts, bet nesatraucies, manu mazo draudziņ, – krietnā triecienbrigāde neaicina uz apvērsumu, revolūciju, masu nekārtībām vai pat uz nelielu veselīgu klopi pie kroga letes. Šoreiz runa tikai un vienīgi par mākslu, kas ļaus staltāk izsliet muguru, ejot pa ielu. Mākslu, kas palīdzēs celt pašapziņu un patriotisma jūtas tā, lai Lāčplēša dienā un citos valsts…

Oktobra beigas un novembra pirmās dienas mums dāvāja brīnišķīgu, saulainu un visai siltu laiku. It kā jauki, taču, no otras puses, tas jo skaudrāk kontrastē ar apkārt notiekošo. Vienlaikus tupēšana mājās, jo īpaši nevakcinētajai brīvlaisto ļaužu daļai, atkal devusi iespēju padzīvot mierā un atvilkt elpu. Biežāk paskatīties apkārt, biežāk paskatīties debesīs, bet pag – tur…

Šobrīd “uzmesti” jūtas visi. Tiem, kas ir vakcinējušies, ir atņemta viņiem apsolītā dzīve “gandrīz kā miera laikos”. Viņi ir dusmīgi uz nevakcinētajiem, dažs arī uz valdību, kurai nu jāglābj slimnīcu sistēma no sabrukuma. Nevakcinētie “uzmesti” jūtas jau pusgadu, jo viņiem visu laiku tikai atņem, aizliedz un norāda. Ierindo pie “untermenšiem”, “kuru izvēli ciena, bet tomēr…

“Sociālā taisnīguma vārdā! Vienam džips, bet citam jāiet zārkā!” – droši vien skanēja dziesmas vārdi pikta jaunieša istabā, viņam rakstot tvīta garuma manifestāciju par to, cik netaisnīgi ir, ka eksistē miljardieri, un cik ļoti viņi nav vispār nopelnījuši savu bagātību. Jo nopelnīts ir tikai tad, ja rukā piecas dienas nedēļā no 8 līdz 18 un…