Visi raksti, kuriem autors ir Kabacis

Irina Fjodorovna – ofisa blūzs

Recepcioniste Lienīte bija pirmā, ko viņa uzrunāja, ienākot birojā:

“Čau, zajeņka!”

“Čau, Irina!”

Meitene kā parasti smaidīja, baltā formas blūzīte spoža un gluda, lūpas perfekti sarkanas ar nevainojamu kontūrlīniju. Taču Irinas Fjodorovnas modrā acs uzreiz pamanīja, ka skatiens saguris un bēdīgs.

“Kas par lietu, zajeņka?”

“Nu, tu zini, tās dienas… velk šausmīgi, nevaru nosēdēt, kā sāp.”

Irina Fjodorovna uzmeta profesionālu skatu Lienītes letei.

“Plastmasas pudele. Tu visu laiku no tām dzer?”

“Nuja.”

“Ko tad tu gaidi, zajeņka? Plastmasā taču visa tā ķīmija. Tikai krāna ūdeni! Un samaisi ar koka karoti pulksteņrādītāja virzienā, pirms dzert. Un viss būs labi.”

Irina Fjodorovna soļoja uz administrācijas vadītāja kabinetu. Egils, kā parasti, bija projām. Savā vietā tastatūru klabināja un uzsvērti žāvājās viņa asistente Vika.

“Negulēta nakts?”

“Ak, i nerunā. Mazais vispār nedod acu aizvērt. Tad murgi rādās, tad viņam kaut kas sāp, tad vienkārši īd kā zīdainis. Vēl pāris tādu nakšu, un es sajukšu prātā.”

“Apiņu spilvens.”

“Ko?”

“Ka es tev saku. Man viena paziņa taisa, tepat Bolderājā. Viņa tev iedos skidočku. Kaimiņienei Zojai tas pats bija ar Mišeņku, kā ar roku noņēma. Paliksi viņam zem galvas un gulēs kā lācis.”

Pēc tam Irina Fjodorovna devās uz grāmatvedību. Tur pie lielajiem logiem, ventilatoram liegi žūžojot, spraigi pļāpāja Rasa un Asta. Abas rudmates, abas ar brillēm, gluži kā māte un meita – arī vecuma ziņā.

“Čau, Rasočka! Čau, Astočka! O čom bazarim?”

“Čau, Ira! Vot, par bērniem runājam. Peciņa jau sākusi staigāt, domāju, varbūt viņai vajag brālīti? A, mož, par ātru?”

“Nekas nav par ātru! Roģiš uzreiz – būs mazāka vecuma starpība, un arī tev plāns izpildīts!”

“Bet abi būs tādi zīdaiņi…”

“Klausi mani, jo mazāka vecuma starpība, jo viņiem lielāka dvēseles saikne. Kas tev peciņa pēc goroskopa?”

“Skorpions.”

“Oi-oi! Būs kaislīga sieviete. Nu, ja tagad zaļetiš, tad otrs var sanākt… paga… Zivis. Nav slikti. Saderīga zīme un mierīga. A tu ko, Asta, atkal darbini to elektroierīci, taču papildus starojums.”

“Nevaru citādi, Iročka. Karstuma viļņi. Te uznāk, te pāriet. Kad tas viss reiz beigsies? Naktī atkal pamodos, visa nosvīdusi.”

“Beidz! Katram vecumam savi pārbaudījumi. Tev tuvojas vieduma gadi, domā par to. Un sodas vannas – divas nedēļas sodas vanna, plus divdesmit pilienu Zalmanova emulsijas. Un pāries tavi karstuma viļņi.”

“Tiešām?”

“Pati izmēģināju. Garantēts.”

“Paldies, Irina Fjodorovna! Ko mēs bez tevis darītu?”

Tālāk viņa devās uz otro stāvu. Tur kā gigantisks runcis savā templī sēdēja finanšu direktora sekretāre Maija. Češīras kaķa smaids bija mānīgs – nedod dievs, kāds spers kāju šajā pasaulē bez uzaicinājuma vai ar nepareizo veidlapu – nāve nekavējoties.

Taču, ieraugot Irinu Fjodorovnu, runcis-kaujinieks momentā izstiepa tai pretī savas ķepas draudzīgā sveicienā:

“Irinčik! Ņem, pacienājies! Re, kur personālpārvaldes meitenes no Toskānas cepumiņus atvedušas.”

“Nevaru, Maijuci. Es trešdienās ēdu tikai neapstrādātu, vai tad neatceries? Kā Zbigņevs?”

“Klausies!!! Zbigņevam viss, atkāpās! Nopirku pie Krišnām sudraba mēles tīrītāju, pāris dienas patīrījām, un – kā nebijis! Vairs nemaz neskatās uz sīvo – saka, fui, pretīgi, smird pēc spirta. Iedomājies?”

“Ļoti labi. Turpini tīrīt viņam mēli. Vismaz pusgadu. Bet par to 5G starojuma noņēmēju, tu prasīji… Man ir telefons tam pretstarojuma katušku meistaram, pa, tūlīt…”

Irina Fjodorovna jau bāza roku kabatā, kad iezvanījās sekretāres telefons. Maija pielika pirkstu pie lūpām:

“Pats!… Jā, klausos, Māri. Irina Fjodorovna? Jā, ir tieši pie manis. Tūlīt? Aha, protams.”

Irina Fjodorovna iekāpa liftā. Tas arī radīja starojumu. Bet, kad sauca Pats un steidzami, – jāpiecieš. Nekas, viņai kabatās bija kastaņi, gan jau noņems.

Pats stāvēja sava kabineta vidū, rokās iemīļotā kafijas krūzīte ar uzdrukātu sievas un dēla fotogrāfiju, galvas vidū, kā vienmēr, izspūris ērkulis.

“Irina Fjodorvna, atvainojiet, ka izsaucu kā uz ugunsgrēku, bet man tūlīt svarīga investoru tikšanās. A es izlēju latti… Gandrīz visu krūzi.”

Irina Fjodorovna palūkojās sev zem kājām. Nudien, gaiši violetā paklāja romba augšgalā rēgojās neglīti brūns pleķis.

“Izņemiet šito, Irina Fjodorovna, un tūlīt pat.”

“Bet… ar ko lai tādu izņem?”

“Nu, kā ar ko? Ar to rozā, ne? Nu, kā to sauc – Vanišu? Jūs taču galu galā te esat apkopēja jau piecpadsmit gadus – vai kas?”

Ej dirst!

“Ej dirst!” paziņoja Kārlītis pie galda, kad pierastās brokastu omletes vietā viņa priekšā tika nolikta bļodiņa ar auzu tumi un godži sēklām.

“Kārlīt! Dabūsi ar žagaru!” iesaucās ome un pārliecinošākam efektam uzsita ar karoti pa galdu.

Taču tas nelīdzēja, nedarbojās arī Ineses draudi neļaut spēlēties ar planšeti pa ceļam uz dārziņu, audzinātājas bāršanās un citu bērnu dunkas.

Nelīdzēja arī smilšu terapija. Tur, rozā kabinetā, braucīdams pa smiltīm ar grābeklīti un mēģinādams salauzt koka žirafi, Kārlītis tikai atkārtoja savu mantru un klusiņām smējās. Terapeite Inesei sāka uzdot jautājumus par psiholoģisko klimatu ģimenē, neuzkrītoši ieteica eksistenciālās psiholoģijas retrītu un, kā Inesei likās, nosodoši skatījās uz viņas Gucci somas repliku.

“Jebaaaal!” Renārs uz brīdi izņēma airpodus, ieraudzīdams smilšu terapeites rēķinu. “Lai tak tā šarlatāne iet dirst!”

Inese aizcirta durvis. Kā parasti, viņai vienīgajai rūpēja, kas vispār notiek ģimenē. Nekas, palīdzība nebija tālu jāmeklē. Viņa atvēra Atsaucīgo māmiņu forumu. Tūlīt virtuālās māsas visu saliks pa vietām.

Taču AMF ēteru šodien bija pārņēmusi Zane Burda-Birztaliņa, pazīstama dūla, pirtniece un uztura guru. Viņa bija uzcepusi garu un histērisku postu par to, cik nekvalitatīvi kaut kāda Patrīcija viņai bija pieaudzējusi skropstas. Māmiņplanktons vārījās. Vienas aizstāvēja Patrīciju, tā esot labākā meistare pilsētā, otras lamāja pirmās, gaudās par vīriem, valdību, čeku loteriju un dzīvi Latvijā. Postam bija pāri tūkstoš komentāru un skaidrs, ka tagad publiskot savu sāpi par bērnu (vai tad tam šis forums vispār nebija domāts?) būtu, kā iečurāt okeānā.

Noskrullējusi līdz bezjēdzīgā vāvuļojuma beigām, Ineses ierakstīja. Kapslokā.

“ZANE, EJ DIRST!”

Viņa pavēra bērnistabas durvis. Tur, apkampis savu miegmantiņu, pelīti ar oranžiem bumbuļiem ķepu galos, gulēja Kārlītis. Viņa noglaudīja dēlam pieri.

“Ej dilst! ”mazais miegā nomurmināja.

“Ej dirst, mīļo bērniņ!”

Inese pavēra otras durvis. Tur smaržoja pēc sirdszālēm un ķiršu liķiera. Nogurusī ome krāca kā traktors. Un bija jau arī no kā nogurt. Pēcpusdienā viņa bija devusies uz aptieku ar domu nopirkt baldriāna sakni — viegls uzlējums nomierinās bērna nervus un mazinās agresiju. Taču kas tev deva! Pašā plāniņa vidū gozējās Zāra, visiem demonstrēdama savu jauno magnētisko dzintara paklājiņu, kuru par piecsimt (!!!) eiro viņai bija nopircis Leonīds.

Leonīds! Tas vecais maukuris vēl aizvakar viņai, omei, bija miedzis ar aci un teicis, ka nav kas ierīvē krustus ar kastaņu novārījumu. Un Zāra! Tādas žīdu padauzas vēl pēc kara sitām ar sūdainiem mietiem!

Pienākusi Zārai tieši klāt un katram gadījumam bruņojusies ar baldriāna saknes paku, ome iebakstīja kaimiņienei tieši krūtīs:

“Ej dirst!”

Šovinistu cūka

Never let your man leave the house hungry or horny[1]

Vilis pamodās vēlu. Pulkstens rādīja jau pusdivpadsmit. Nebija nekāds brīnums, pēc dubultās maiņas, taču kas cits atlika, kopš jaunā kārtība bija ieviesusi vīriešiem maksāt divreiz mazāk – bija jārukā, lai kaut kā savilktu galus.

Ātri nomazgājies un iekodis, viņš devās lejā pēc cigaretēm. Kiosks uz stūra bija ciet, nācās iet uz tālāko – pie baznīcas.

“Septiņi eiro,” paziņoja pārdevēja, gremodama biezpienmaizīti un šķirstīdama “Ko šovinisti mums nestāsta?” – populāro centra “Ieva” žurnālu.

“Koaaa? Vakar vēl bija seši.”

Pink tax ir cēlies. Jeb tu gribi teikt, ka mums, sievietēm, par savu darbu nav jāsaņem pienācīgs atalgojums?”

“Nē, nē, viss kārtībā.”

Vilis nolamājās, tiesa, tikai domās. To darīt skaļi varēja tikai neprātīgais un tāds viņš negribēja būt. Bija dzirdēti stāsti, ar ko beidzās “kuce” un pat nevainīgs “blondā”.

Aizpīpējis pirmo cigareti, viņš palūkojās apkārt. Pretī viņam nāca sieviete. Meitene melnā apspīlētā kleitā, kas atklāja tās auguma brīnišķīgās formas, gariem matiem un augstpapēžu kurpēs. Viņas seju klāja viegls meikaps. Vai tiešām kaut kas tāds vēl pastāvēja? Vilis pat aizmirsa par kāroto cigareti , un no viņa lūpām automātiski izlauzās:

“Cik skaista kleita!”

Meitenei aiz stūra parādījās divas citas, tiesa tās jau bija tērpušās brezenta biksēs un ādas jakās. Uz zināmās rozā aproces.

“Centrs “Ieva”. Jūs tiekat apsūdzēts par sievietes ķermeņa objektifikāciju, dzimuma noteikšanu un mēģinājumu izvarot.”

“Es un izvarot?!”

Ja pavisam godīgi, ieraugot īstu sievieti pēc ilgiem laikiem, Vilim tik tiešām bija sacēlies, taču ko darīt, ja tā bija iekārtots viņa ķermenis? Abas brezentbikses jau nāca tuvāk, un viena šķindināja roku dzelžus. Te strīdēties nebija jēgas. Kopš pilsētā valdīja centrs “Ieva”, kārtība bija skarba – viens vārds, viens skatiens, un tu esi aiz restēm: tava dzīve bija beigusies un bez cerībām uz amnestiju. Par šādām lamatām Vilis bija dzirdējis un vairījās no skaistām meitenēm uz ielas, taču nesteidzīgais rīts iemidzināja modrību.

Viņš metās skriet. Par laimi, brezentjūgends nebija īsti trenēts, skaistule, gan novilkusi kurpes, nesās ātrāk, taču izdevās krietni atrauties. Pie “Trīs sievas laivā” (populārais krogs nesen bija pārdēvēts, lai neskanētu šovinistiski) nobremzēja mašīna, un Vilis, daudz nedomādams, lēca iekšā.

“Centrs “Ieva”?”

“Aha.”

“Zināma lieta.”

“Paldies, ka izglābi. Vilis.”

“Nav par ko. Ansis. Darām, ko varam. Tu neesi viens.”

“Nez, nez…”

“Ja interesē, varu aizvest tevi kaut kur.”

“Kur?”

“Tu redzēsi. Atceries, tevi sauc Raibais.”

“Raibais.

“Pieiesi pie bāra un pavaicāsi, kā beidzās spēle. Atcerēsies?”

Mazais pagrabiņš “Vecrīgā” izskatījās gluži kā vecajos labajos laikos. Pie bāra sēdēja pāris vīrieši (kā viņiem izdevās apiet likumu par šovinistisku pulcēšanos baros?), galdiņus bija aizņēmuši tūristi beisbola cepurītēs. Vilis, kā svešinieks, bija mācījis, pienāca pie letes un vērsās pie bārmeņa.

“Sveiks. Nezini, kā beidzās spēle?”

Bārmenis pamāja ar galvu.

“Sauc mani par Taisonu. Raibais, ja?”

“Jā.”

“Mēs tevi gaidījām.”

Arī pārējie trīs pie letes pamāja ar galvu.

“Makgregors, Nindzja un Spartaks. Mūsu pretestības grupas “Kinder, Küche, Kirche, KKK” dalībnieki.”

“Raibais.”

Nindzja izvilka no kabatas kaut ko maziņu un spīdīgu. Sākumā Vilis domāja, ka tas ir telefons, taču Spartaks kliedēja viņa šaubas.

“Centrs “Ieva” kontrolē mobilos sakarus.”

Viļa rokās iegūlās fotoalbums. Kā bērnībā, kur fotogrāfijas bija izdrukātas un ielīmētas grāmatiņā. Pirmajā attēlā bija pagara blondīne dzeltenā peldkostīmā ar airi rokās. Peldkostīms tik tikko piesedza nelielās krūtis, un slaidās kājas bija koķeti sakrustotas.

“Šķir tālāk.”

Straujš uzliesmojums, tā bija zibspuldze. Viņiem blakus stāvēja oficiants, zēngalviņa uz mirkli radīja vajadzīgo ilūziju, taču, tuvāk ieskatoties, tā seja šķita pārāk gluda un maiga vīrietim. Blakus tam “tūristi”, nu jau bez cepurītēm, pagariem, gaišiem matiem. Divas (divi) turēja roku dzelžus, pārējās stekus.

“Mēs jau sen meklējām jūsu grupu. Laipni lūgti aiz restēm!”

Vilis gribēja ko bilst, ka viņš ir tikko ieradies, ka viņš pat neko nav darījis, taču pretestība, pat nesākusies, jau bija beigusies. Viņa acīm priekšā novirmoja blonda čolka un pēdējais, ko viņš dzirdēja bija:

“Šovinistu cūka!”

[1] Populārs šovinistu teiciens

Depresīvā nedēļa II – Depresiju kaudze

“Tava rīta kafijāaaa! Tava brīiiivdienāaa!” dungoja Žanna, traukdamās lejā pa kāpnēm. Ārā krita baltais un slapjais, bet tas nespēja sabojāt viņas noskaņojumu. Tikai četras, nieka četras stundas bija palikušas līdz randiņam ar Viktoru “Zembukā”, kur viņš noteikti Žannu bildinās. Jā, par to nebija šaubu, Viktors taču lika saprast, ka šis būšot īpašs vakars un ka Žannai esot jāsapucējas. Viņa uzvilka sarkano gliterrminikleitu, ādas mēteli un pēdējais akcents – mikrobleidings. Inese bija taisījusi uzacis Vikai, un viņa izskatījās satriecoši, teju desmit gadus jaunāka. Mīļotais noteikti ir pelnījis daiļu līgavu!

“Bļaģ!” Žanna nokratīja pelēko putru, kurā bija iestidzis melnā samta botiljona purngals. Kaķu tante atkal salikusi bļodas tieši pie durvīm. Meitene izvilka salveti, taču par spīti beršanai uz zābaka sāna mēdījās puņķim līdzīgs traips ar sarkanīgu nokrāsu.

“Suka!” viņa iekliedzās un, pagrābusi visus trīs traukus, aizmeta tos labi tālu. Tur, kur uz blakus soliņa tupēja pati kaķu kopēja. Veča piecēlās un strauji devās Žannas virzienā. Tagad viņa man sitīs, nodomāja Žanna, bet labi vien ir, bliezīšu pretī. Vecā maita, es tos botiljonus Malagā pirku un bez atlaides.

Taču tantiņa tikai pienāca klāt, ieskatījās Žannas acīs un nopietni teica:

“Чтоб ты сквозь землю провалилась!”*

Žanna pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Strīdēties ar jukušo bābu nebija jēgas, turklāt Inese jau gaidīja.

Tieši divus kvartālus tālāk pirms pašas tramvaja pieturas Žanna iekrita vaļējā kanalizācijas lūkā. Iela bija skaļa, neviens viņas kliedzienus nedzirdēja, un Žanna lēnām nosmaka smirdošā zampā, vērojot, kā apkārt peld izlietoti tamponi.

Inese gaidīja Žannu divdesmit minūtes, mēģināja zvanīt, taču neviens neatbildēja (tajā brīdī Žannas roku grauza žurkas). Atkal kārtējā kuce pierakstās un neatnāk, nopukojās Inese un devās uz pagalmu uzpīpēt. Vajadzēja tomēr braukt strādāt uz to masāžas salonu Vācijā. Viņa nostājās zem otrā paģika, jo pirmajā dzīvoja trakais Pēteris, kas lamājās par dūmiem. Sanāca tā, ka tieši tajā brīdi trešajā stāvā dzīvojošais Maigonis purināja paklāju. Te nu būtu loģiski, ka paklājs uzkristu Inesei uz galvas un viņu nosistu, taču, nē – depresīvais gals nāca daudz ilgāk un mokošāk. Inese palūkojās uz augšu un uzkliedza par putekļiem. Sākās strīds, kura rezultātā viņi iepazinās, iemīlējās un apprecējās. Taču Maigonis izrādījās maniaks-nacionālists, kurš par sevi rakstīja grāmatu “Latvietis” un desmit gadus spīdzināja sievu, lasīdams priekšā manuskriptu. Inese beidza dzīvi pašnāvībā, saelpojusies gāzi. Maigonis apprecējās vēlreiz un ar nākamo sievu nodibināja koklēšanas studiju.

Trakais Pēteris dzirdēja Ineses un Maigoņa strīdu un tās iespaidā pasūtīja prostitūtu (sarunā nebija nekā erotiska, vienkārši iedvesmas neizdibināmie ceļi). Viņa palika stāvoklī un vēlāk dzemdēja dēlu, kurš izgudroja jaunu nāvējošu bioloģisko ieroci, ar ko vēlāk tika nogalināti visi vegāni.

Bet kas notika ar Viktoru? Viktors ieradās “Zembukā” un, kā jau tika Žannai teicis, bija gatavojies īpašam vakaram. Nē, viņš negrasījās meiteni bildināt, taču vēlējās paziņot, ka ir atguvis vectēva mājas un vēlas pārvākties uz laukiem. Savā ziņā tas tomēr bija bildinājums, jo viņš gribēja dzīvot dzimtas mājās ar Žannu. Kad neviens neatbildēja uz zvaniem (tajā brīdī žurkas jau grauza Žannas smadzenes), Viktors saprata, ka Žanna ir nolēmusi viņu pamest, un nežēlīgi piedzērās. Viņš pakrita zem galda un vīrieti aiz žēluma savāca oficiants Sarmis – vientuļš gejs, kuram pašam neklājās viegli un kurš saprata, ka dzīvē visādi mēdz gadīties.

Viktors pamodās Sarmja mājās, vārds pa vārdam, viņi iemīlējās. Tā Viktors kļuva par geju, viņi ar Sarmi pārvācās uz vectēva mājām, nodibināja geju kantrī grupu, un tā pēc desmit gadiem uzvarēja Eirovīzijā. Un šis ir pats depresīvākais stāsts no visiem.

 

 

* Kaut tu cauri zemei izkristu! krievu val.

 

Pulkstenis III

“Skaties, skaties, Deimons tūlīt noskūpstīs Elenu!”
“Labi, mazā, lai viņi bučojas, bet man jāiet… parkinga laiks beidzas.”
Ņikita noglāstīja meitenes pakausi. Tā bija tradicionāla atruna, ko viņš lietoja šādām Tindera čiepiņām. Netflix and chill – tā viņi bija nosaukuši šo vakaru, taču Netfliksā skatīties vampīru seriālu ar Zandu viņš netaisījās.
“Es tev uzpīkstināšu!” viņš uz atvadām izsauca vēl vienu rituālo frāzi, lai gan zvanīt netaisījās un to, domājams, zināja viņi abi.
Jau atnācis mājās un iegājis dušā, Ņikita pēkšņi satrūkās – pulkstenis!!! Viņa glītais, tūrisma izstādē uzdāvinātais koka pulkstenis bija palicis pie Zandas. Laikrādi gan viņš bija dabūjis na haļavu, no biznesa partneriem, taču bija jau to paspējis iemīļot, un tradicionālā pulksteņa nakts atdusas vieta mazajā sarkanajā kastītē uz tumbiņas tagad it kā mēdījās ar ļaunu tukšumu. Varbūt tomēr uzzvanīt Zandai? Bet tad būs atkal pie viņas jābrauc un bezmaz vai jāuzsāk attiecības. Nu nē, lai paliek.

Zanda nemaz negaidīja, ka Ņikita zvanīs. Tādus puišus viņa satika bieži, kamēr Stass bija Polijā, un viņai bija vienalga. Taču pulksteni gan vērīgā acs pamanīja jau tajā pašā vakarā, turpat pie gultas, blakus prezervatīvu paciņas iepakojumam. Abi lietiskie pierādījumi bija steidzami jānovāc, jo Stass būs klāt jau pēc divām dienām. Iepakojums, saprotams, tūlīt pat nokļuva misenē, taču pulkstenis… kaut kāds jocīgs, koka ar dīvainu ķeburu. Būtu vēl metāla, varētu uz lombardu aiznest. Izmest?… Žēl, pulkstenis tomēr gāja. Un tad Zandu pārņēma epifānija – rīt taču bija jāiet uz Sigitas sīča dzimšanas dienu un viņai joprojām nebija dāvanas. Lūk!

Toms lēnām attina vaļā iepakojumu. Dāvana bija kvadrātaina, vai tiešām atkal grāmata? Taču, nē, tā bija kaste, kurā atradās … pulkstenis. Tāds dīvains, koka, ar hieroglifu apakšā. Pulkstenis – viņam?! Hm, nu labi, pamēģinās.
“Tu lohs esi, kas tas par jefismu?”
Garais Jānis un Zilenieks ņirdza tieši sejā.
“Tas? Pulkstenis… mammas draudzene uzdāvināja.”
“Pulksteņus nēsā tikai pediņi. Un šis ir riktīgs pidarasu pulkstenis, no koka.”
“Paši jūs esat pediņi! Ejiet dirst!”
Toms pietvīka, taču draugiem principā bija taisnība. Pulkstenis dīvaini spieda roku, laiku viņš tāpat skatījās telefonā, un arī tas koks… dīvaini.
Pusdienlaikā lēmums tika pieņemts. Viņš devās pie Dedpūla.
“Klau, man ir viens baigais gadžets. Pulkstenis. Mainu pret trim zaļajiem.”
“Kāds vēl gadžets. Parādi. Koaaa? Kas tas par sviestu? Tu zini, cik zaļais maksā?”
“Tas ir koka…”
“Hujoka.”
“Bet te ir hieroglifs!”
“Kāds vēl hieroglifs, tas ir Jumis, bambān. Labi, viens zaļais.”
“Varbūt divi?”
“Iebāz sev dibenā to koka sūdu, dzirdi.”
“Labi, labi.”

Dedpūls jeb Kristaps ar nevērīgu žestu sagrāba pulksteni un iebāza to kabatā, pretī izsniegdams maisiņu. Tiklīdz Toms pazuda aiz stūra, viņa seja savilkās triumfējošā smīnā. Sīkais bambāns bija par vienu – vienu zaļo notirgojis pulksteni. Un vēl kādu! Koka ar iegrebtu latvisko zīmi!
Pulksteni Depūls nēsāt netaisījās, taču viņam bija cita ideja. Ar šo koka brīnumu viņam beidzot bija iemesls atjaunot attiecības ar Paulu, kura no pulksteņa detaļām taisīja rotas.

“Kas tas tāds?” Paula savilka uz augšu šaurās uzzīmētās uzacis.
“Tu taču taisi rotas no detaļām… Dāvana tev.” Skarbais Dedpūls savilka lūpas mīlīgā rozītē.
“Muļķis! Es vairs netaisu rotas. Tagad gatavoju skrubjus.”
Taču dāvanu Paula iebāza somā. Lai vienkārši atriebtos tam kretīnam par to reizi, kad viņa tualetē bija pieķērusi Kristapu ar daiktu Resnās Lilitas mutē.

“No kurienes tev tas?”
“Ai, viens puika skolā uzdāvināja. Nezinu, ko ar to darīt, varētu ielikt bildi, bet man jau pilns instagrams ar pulksteņiem.”
“Eu, man reāli patīk. Nekas, ja es paņemšu?”
“Protams, tēt.”
Vents uzlika pulksteni uz rokas. Nudien stilīgs. Meitai bija laba gaume, gluži kā mātei, viņš atzinīgi nodomāja.

Uzkāpis otrajā stāvā, viņš atvēra gribu.lv. Kā parasti, inkognito variantā, sieva gan viņa datorā nelīda, bet mazums. Tad uzklikšķināja uz attiecīgo sadaļu un pārskrēja pāri sludinājumiem, kamēr atrada to, kas viņu interesēja. Pirmkārt, lai puisim būtu ap trīsdesmit, vecāki viņam nepatika, otrkārt, krieviski runājošu. Latviešu vidē viņš – veiksmīgais uzņēmējs un mecenāts – bija diezgan pazīstams, krievu valoda tomēr garantēja lielāku anonimitāti.

“Nu man ir jāiet… “ Viņš pameta atvadu sveicienu Ņikitam. “Parkinga laiks beidzies.” Puisis saprotoši nožāvājās un pamāja pretī.
Tikai, jau iesēdies mašīnā, Vents saprata, ka pulkstenis, jaunais koka pulkstenis, kuru viņš bija paņēmis no meitas, bija palicis uz Ņikitas tumbiņas. Viņš to bija nolicis blakus lampai, starp grāmatām un prezervatīviem. Tur atradās maza sarkana kastīte, kurā pulkstenis perfekti iegūla, tā it kā šī vieta būtu paredzēta tieši tam.

Integranālās personības tests

Pēdējā laikā sabiedrībā palielinājusies interese par personības izpētes jautājumiem. Cilvēks kā mentāli, emocionāli, sociāla un ķermeniska būtne – šādi mūs definē integrālās izglītības institūts, kura apzinātības kursi ierēdņiem sacēla vētru masu medijos. Un nepamatoti – personība ir jāpēta un jāanalizē, nevis tikai tupi jānodirš.

Ceha mākslīgā intelekta laboratorija arī ir spērusi soli šajā gaismas misijas virzienā, kā vienmēr ne bez Kristapa Āla līdzdalības. Plānojam vairākus pasākumus, taču, ņemot vērā sabiedrības garīgo trauslumu, pagaidām nevaram atklāt projekta nianses. Šobrīd padalīsimies ar pirmo produktu – integranālās personības testu. Tas ir pavisam vienkāršs un pilnīgi par velti. Ir tikai jāatbild uz jautājumiem, ko tu domā par šobrīd sabiedrībā notiekošajiem procesiem, un atkarībā no atbildes mēs noteiksim tavu personības integranālo tipu.

Tavas domas par:

Kiviča un Skulmes duo. Šķiršanās, saplūšana, ceļojums uz Berlīni, Vislatvijas tūre un iespējamā emigrācija

a) Divi lohi, kas atraduši viens otru. Dodu šai savienībai maksimums pusgadu, kas beigsies ar citu blondīni.

b) Ir tik brīnišķīgi, ka mūziķis un māksliniece (žurnāliste/ deputāta palīdze/ gandrīz pilote/ dziedātāja/ cilvēks orķerstris) ir atraduši viens otru. Divas radošas dvēseles, kuras sabiedrībai nesaprast.

c) Vairs nav aktuāli, tagad modē Gobzema puņķi.

d) Nepiš.

Imants Parādnieks kā Ministru prezidenta padomnieks demogrāfijas jautājumos

a) Tas tiešām nav cehraksts, bet delfu ziņa?

b) Cienījams vīrs, kurš pats ar savu personisko piemēru uzlabojis mūsu bēdīgo demogrāfiju un tātad pilnībā kompetents.

c) Kā teicis Kivičs: “Svarīgāk, kā dzīvot labi, ir dzīvot interesanti.”

d) Nepiš.

Dzelteno vestu protests pie Saeimas

a) Kotlešpartijas izklaides piketu tukšuma laikā (koki izcirsti, olšūnas beigušās, dzīvnieku cirkā nav).

b) Dzeltenās vestes ir sena latviešu budēļu tradīcija. Steidzami jādibina “vecajo padome”, kas izlems lietas bez tiesas, un tās biedri valkās vestes ar auseklīšiem.

c) Kas ir dzeltenās vestes?

d) Nepiš.

Ušakova kratīšana

a) Kārtējā pokazuha, pakratīs un neko neatradīs. Gobzema puņķi interesantāki.

b) Beidzot pienācis taisnais sods! Atlaist Rīgas Domi, apliet visus ar nano ūdeni un pieņemt vietā Parādnieka sievas un bērnus.

c) Izkratiet taču Ušakova kaķus!

d) Nepiš.

Gobzema un Kaimiņa šķiršanās

a) Tas jau bija paredzams. Kurš no viņiem ir lielākais mudaks?

b) Sorosa sazvērestība pret Latviju. Viņš ar saviem čemtrailiem ir nozombējis šo krietno vīru smadzenes, lai tie sanīstos un mūsu tauta iznīktu. Lūgsimies visi Pokaiņos par viņu atpakaļsaplūšanu!

c) Man garšo puņķi.

d) Nepiš.

Narcos Latvijā – Koknesē aiztur rekordlielu kokaīna kravu, Priverts publicē grāmatu par saviem kurjera piedzīvojumiem

a) Truksnis raud, Eskobārs kapā apgriežas.

b) Arī žīdmasonu sazvērestība. Šodienas narkomāniem dzims bērni – geji.  

c) Man sen ir pašam savi krājumi.

d) Nepiš.  

Testa rezultāti. Saskaiti, kuras atbildes esi izvēlējies visvairāk,  un tāds arī būs tavas personības integranālais tips.

a) Tev pašam liekas, ka esi bezgala asprātīgs ciniķis, kurš visu noliedz un ir ļoti stilīgs. Patiesībā tu esi tieši tik pat liela meinstrīm aita kā tie, kas pārposto fenikssfun jokus. Tu noteikti staigā apkārt, visiem izrādīdams savu tetovējumu vai, ja esi beibe, liec instī bildes ar rozā gumijas zābakiem. Tavs alternatīvisms ir tikpat klišejisks kā dročīšana uz Kimas Kardašjanas dibenu.

b) Draugs, no offence, bet esi sajaucis lapu, DDD laikrakstam ir cits links. Varam tev tikai novēlēt nenosalt Pokaiņos. Es, raksta autors, tev personīgi rekomendēju lielisku FB grupu – Atpazīsim masonu un citu tumšo spēku un pelēko viltības!

c) Tu lieto ko tādu, ko mēs nezinām. Neesi cūka, padalies ar recepti!

d) Ja uz lielāko daļu jautājumu vai pat visiem atbildēji ar “Nepiš”, apsveicam! Tu esi sasniedzis dziļāko integranālās personības attīstības stadiju un kļuvis par meistaru. Tu to, protams, zini un arī, iespējams, kā magnēts jau pievelc mācekļus. Taču tāda veida sava ego glāstīšana tev nav vajadzīga – tevi vienkārši nepiš.

Reemigrācijas plāns darbībā

“Pizģec, bļaģ, nahuj, es tev saku, ka izsitīšu to piķi no čurkām! Jobanie čigāni.”
“Viņi nav čigāni, Andžiņ, moldāvi. Un izsitīsi tāpat kā pagājušajā reizē?…”
Andža saviebās. Pagājušajā reizē nācās atkal paspaidīt omi, lai viņa no savas lielās represēto pensijas atsūta, – stāstiņš par ļaunajiem poļu reketieriem, kuri viņu draud nogalināt, iedarbojās. Un netika jau arī daudz melots: debilais Jaceks, kurš spieda piķot par pierakstu, nebija nekas cits kā rekets. Bet tajā brīdī, kad ome gatavojās iet uz banku, lai pārskaitītu naudu, uzkūlās tā mauka Ksenija, kas izkladzināja visam pagastam, ka viņš, redz, slēpjoties ārzemēs no alimentiem. Kuce.
“Es tev zvēru, Budzi. Tie čur… moldāvi atdos piķi. Parīt.”
“Haha, kā tad! Nosvīda tavi moldāvi, jau vakar, ar visu brigādi. Ko blenz? Griša redzēja, melns busiņš. Aizbrauca uz nākamo objektu spēlēt lohotronu.”

Andža juta, kā dūres savelkas. Braukšana uz fričlandi bija liela kļūda. Lūtonā viņam klājās lieliski, pabalsti ripoja un pat sociālais dzīvoklis bija piešķirts… Ja vien nebijis tā melnā mēsla, kurš viņam trāpījās ceļā pēc viena pasākuma ar čomiem. Sasodītais pakijs. Andža bija tikai pāris reizes viņam iebakstījis ribās, bet sīkais tarakāns gandrīz galus atdeva. Nācās ātri tīt makšķeres no zaļās salas un fričlande likās okei variants, jo Budzis bija solījis palīdzēt. Aha, palīdzēt, kā tad. Izrādījās, ka Vācijā joprojām valda Hitlers – lai dabūtu pierakstu, vajadzēja darbu, bet, lai dabūtu darbu, vajadzēja pierakstu. Par oficiālu darbu, protams, nevarēja ne sapņot, – tā šmarensija Ksenija ar saviem alimentiem… Tā kā nācās vien piķot Jacekam, kurš mācēja visu nokārtot. Darba tirgū valdīja uzmetēji, pidari un čigāni, un parāds Budzim bija izaudzis līdz četrciparu skaitlim.

“Labi, nemīz… Būs arī tavā buļļa dirsā pavasaris. Man tev ir pārsteigums. Braucam šodien uz Latviju.”
“Uz to sūda valsti? Lai es tur kaut reiz savu kāju…”
“Hahaha, uzķēries, lohs ! Ne jau TĀDĀ veidā uz Latviju, – re, skaties. Būs šmiga par brīvu.”
Un viņš iebakstīja savu trekno pirkstu datora zilajā acī. Tur, feisbuka dzīlēs vizēja sarkanbaltsarkani raksti un paziņojums: “Šovakar par godu valsts simtgadei mūsu latviešu biedrība rīko koncertu draudzes namā. Ieeja par groziņiem un vakara pārsteigums …”
Nu smieties gribējās Andžam. Nudien, groziņi un šmiga par brīvu ļoti interesēja Budzim, kurš bija Jaceka labā roka un naudā peldēja. Īstais “groziņš”, kura dēļ Budzis gribēja braukt uz šo tūdaliņu pasākumu, bija pupainā Linda, savulaik viņa klasesbiedrene, nesen atbraukusi uz kaimiņu ciemu, un tās bildes feisbukā Budzis pats aizvakar tika Andžam rādījis. Linda dziedāja ansamblī, un Andža sev par lielu uzjautrinājumu saprata, ka Budzis, varenais Budzis tā kā kautrējas doties uz pasākumu viens. Jobanais tirliņš.


“Nu, puiši, kas jums groziņā?”
Iekšālaidēja nebija pupainā Linda, – novērtēja Andža, – bet pavītis zirgs ap piecdesmit tautastērpā, kura noteikti mainīja friču pendžām pīles un vakaros uzpildījās ar saldo šampi. Groziņa viņam nebija, taču Budzis gan bija sagatavojies – pavicināja zirgam pie deguna divus LIDL maisiņus, pilnus ar saldumiem. Pupainajai Lindai bija divi sīkie.
“Cik mīļi! Pagaidiet, mums ir vakara pārsteigums. Reemigrācijas loterija – tikai jāuzraksta savs vārds uz kartiņas, un jūs piedalīsieties Reemigrācijas fonda rīkotajā iespējā doties atpakaļ uz dzimteni. Par valsts naudu.”
Andža jau pastiepa roku, lai pagrūstu malā šo kuci ar visu viņas fakino loteriju, taču ceļu aizšķērsoja Budzis, kurš valdonīgi paķēra kartiņas un iešņāca Andžam ausī.
“Savārīsi sūdus, lisais, rēķini, ka parāds dubultosies. Mēs esam zolīdā pasākumā.”
Andža nopūtās, uzskribelēja uz lapiņas savu vārdu, e-pastu un telefonu, ar vienu aci sapņaini skenēdams galdu, kur rotājās pīrādziņi, siļķe kažokā, sviestmaizes un – aleluja! – divas lielās balzama pudeles.

Taču prieks nebija ilgs. Tiklīdz viņš spēra soli pīrādziņu virzienā, uz nelielā paaugstinājuma telpas galā kaut kas iegaudojās. Piecas sievietes garos svītrainos brunčos uzpeldēja nez no kurienes un sāka vilkt lēnu, raudulīgu melodiju. Vienīgā cērtamā no viņām bija pupainā Linda, kura viegli gorījās pašā vidū, šūpojot blondo pačku.
Kaukšana vilkās diezgan ilgi, Andža jau pamazām sāka zaudēt cerību un iekrita paģirainā, saraustītā transā, kuru vēl ļaunāku darīja sasodīto pīrādziņu smarža. Tās bija lamatas, kurās Budzis viņu tika ievilcis, sodot par parādu, un šīs mokas nebeigsies nekad! Neviena blonda blozga nebija tādu ciešanu vērta.
Taču te saldsērīgās vaimanas pēkšņi pārtrūka. Andža atvēra acis, lai noticētu savam priekam, un, protams, tas bija kārtējais māns. Uz improvizētās skatuves kāpa bārdains tuntulis maza bērna kaku krāsas uzvalkā.

“Kā jau sākumā tika minēts, es pārstāvu Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas fondu. Šodien, šajā mazajā trimdas šūniņā tiks izlozēts tas laimīgais, kuru mēs palīdzēsim atgriezt Latvijai. Realizējot šo pilotprojektu, mēs dāvāsim iespēju šim cilvēkam sociāli un finansiāli iekļauties dzimtenē. Zinām – tas nav viegli, taču mums ir jāatgriež svešumā aizklīdušie tautieši. Katrs Latvijai zaudēts cilvēks – tā ir mūsu nācijas izmiršana.”
Pupainā Linda koķeti piešļūca pie tuntuļa ar linu maisu, no kuras viņš izvilka vienu kartiņu.
“Man ir tas gods paziņot, ka šo brīnišķīgo iespēju atgriezties Latvijā laimējis … Andrejs Tutins! Kur viņš ir? Kurš ir tas laimīgais?”

Pīrādziņu smarža nu jau pārklāja visu telpu kā indējoši rūgts tvans, un Andža saprata, ka viņu vienlaicīgi satver vairākas rokas un stumj uz skatuves pusi.

Simtgade turbo

Medijos un sociālajos tīklos laikpalaikam parādās gaudulīgas replikas, ka simtgades pasākumu nu jau ir par daudz. Vai cehs.lv tam piekrīt? Nē, un vēlreiz nē. Esam īsteni mūsu valsts patrioti un uzskatām, ka – tieši otrādi – nācijas slavināšanas apaļskaitļa notikumu ir par maz.

Kā lieliski parādīja nesenie Dziesmu un deju svētki, latviešiem patīk svinēt – nelieciet strādāt, dodiet mums svētkus! Līdz simtgadei palikuši vien daži mēneši, taču mēs varam paspēt vēl daudz…daudz vairāk! Esam izpētījuši iedzīvotāju vēlmes, pieslēgušies astrālajam latvietības kanālam un vēlamies nākt klajā ar dažiem ierosinājumiem, kā plašo svinību klāstu papildināt vēl ar dažām vērtīgām norisēm. Tātad.

Zaļais
– Pavairosim Latvijā lāčus – līdz 18. novembrim ievest Latvijā simt lācenes.
– Latvijas makšķerētāju biedrība aicina novērot simt tārpu sugas. Sūti mums savu tārpu, draudziņ!
– Izraut neļķes no apstādījumiem un tukšumus aizpildīt ar šī gada nacionālo augu – madaru.

Aizliegt/ politika
– Atcelt OIK (nezinām, kā tas darbojas, bet visi sola un izklausās kruta).
– Aizliegt barot ar krūti simt metrus no kultūrvēsturiskiem pieminekļiem.
– Aizliegt smēķēt simt metrus no nedzemdējošām sievietēm.
– Aizliegt nedzemdēt, ja barojat ar krūti.
– Likt KNABam izkratīt simts vecmāmiņas.
– Pēc tam aizliegt KNABam kratīt vecmāmiņas.
– Prezidentam atvērt vienu čekas maisu un nosaukt simt uzvārdus – tas jādara publiski Mežaparka estrādē, šoreiz nodrošinot tehniski kvalitatīvu skaņu.
(Pēc šī pasākuma aizliegt lietot vārdu salikumu “nosaukt uzvārdus”.)
– Simts reiz simts tvīti Trampam – katram Latvijas iedzīvotājam uzrakstīt Amerikas Savienoto Valstu prezidentam savas domas. Vēlams naktī.

Kultūra
– Sklandraušu festivāls… wait, tas jau bija, Dundagā. Grūbu festivāls Ānē. Padarīsim grūbas par jauno superfoodu, beigsim ēst visādas svešzemju kvinojas un polentas.
– Elīnas Maliginas gleznu izstāde Zimbabvē Roberta Gabriela Mugabe pilī.
– Andra Kiviča dzejas lasījums Pampāļos.
– Latvijas Pasts izdod pastmarku ar Ansi Bērziņu Ataolu.
– Laikraksta DDD festivāls Daugavpilī.
– Kaspars Kambala atver Latvijā pirmo kokaīna muzeju.
– Latviešu diasporas Bangladešā kora “Kapusvētki” koncerts Ziepniekkalna bibliotēkā.
– Kristapa Porziņģa labais elkonis izgaismots Latvijas karoga krāsās.

Integrācija
– Katram latvietim iemācīties simts vārdus latgaliski, un attiecīgi katram latgalietim simts vārdus latviski.
– Ietetovēt bēgļiem auseklīti, lai tos, kuri aizmūk uz Vāciju, var atpazīt un atgriezt.
– (De-integrācija) Ietetovēt aizbraucējiem Jumja zīmi, lai tie neizmanto par velti valsts medicīnas pakalpojumus.
– Katram Pakistānas studentam uzkārt kaklā kebabu, lai neaizņem mūsu darba vietas.

Random idejas
– Katram Latvijas iedzīvotājam iemācīties mugurdanci.
– Publiski spīdzināt Aiku Karpetjanu, liekot tam noskatīties Zvaigžņu ceļa koncertu simts reizes.
– Izveidot Whatsapp Vislatvijas grupu cīņai ar krieviem. Ja tev ir aizdomas, ka kaimiņš ir krievs, – ieliec bildi grupā
– Apskauj Latviju turpinājums – Minets Latvijai.
– Uzdāvināt Donam Patmalnieces šinjonu.
– Uzdāvināt Rimšēvičam simt tūkstošus, lai var beidzot normāli aizbraukt uz copi.
– Salauzt simts priedes un paskatīties, vai tās uzpeld par kuģiem.
– Atzīmēt google maps simt točkas, kur pārdod alkoholu pēc desmitiem vakarā.
– Stambulas konvencija – aizstāt hipsterīgo “dženders” ar latviski daudz labskanīgāko “ģemperis”.
– Kailciršu vietā izveidot papildus simtgades alejas – gigantiskas latvju zīmes un nosaukt par Jaunajiem Likteņdārziem.

Latvija, mēs varam!

Devītais maijs

“Viens, div, trīs, viens, div, trīs! Tā, tagad pagrieziens… Uzmanīgi, Brenci, pagrieziens pa labi, nevis pa kreisi! Tas ir mugurdancis, te viss ir otrādi. Spīdola, Spīdola, skaties uz mani, uz manīiii, citādi tūlīt nokritīsi!”
Taču bija jau par vēlu – Spīdola nogāzās zemē ar pamatīgu būkšķi tieši uz dibena, un jaunajos auseklīšlegingos uzziedēja svaigs caurums.
“Jūs tiešām esat pārliecināti, ka gribat uzstāties kopā ar bērniem?” Skolotājs jau kuro reizi noslaucīja sviedrus no pieres.
“Pilnīgi noteikti!” abi – Laima un Indriķis – atbildēja vienā balsī.
“Varbūt labāk, lai Spīdolas vietā Irbe?”
“Bet viņa ir tik maziņa…”
“Vēl jo labāk, tautai patiks.”
“Ilbei nedel manas pastalas!” sajūsmā izsaucās Brencis, sparīgi urbinādams degunu.
Skolotājs nopūtās. Mugurdancis Laimas un Indriķa ģimenes izpildījumā bija paredzēts kā partijas pēc-devītā-maija protesta balles atklāšanas numurs un visam vajadzēja noritēt gludi. Par dejotājiem tika izraudzīts partijas priekšsēdētāja pāris un viņu abi vecākie bērni, pārējie – Trīne, Jānis un dvīņi Irbe un Iernests tika atzīti par pārāk maziem. Taču arī abi lielākie nebija nekādi barišņikovi – viņi nemitīgi pinās un klupa atpakaļgriezienā. Tas bija mājās, bet kas notiks, kad viņi uzvilks tautastērpus?!

Viesistabas durvis pavērās, un tajās parādījās izspūrusi galva.
“Kosķik, na minutočku…”
Indriķis pietvīka. Brālēna paradums viņu saukt vecajā vārdā, vēl jo īpaši – svešu cilvēku klātbūtnē – bija vairāk nekā kaitinošs. Tikko iestājies partijā, viņš saprata, ka “Konstantīns” neizklausās pietiekami latviski un, būdams toreiz vēl nevienam nezināms vēstures students, nomainīja to pret latvisko “Indriķi”. Laimas uzvārds “Kokle-Caunīte” tam visam piešķīra protobaltu auru. Nu jau neviens vairs neatcerējās, ka pieredzējušā politiķa jaunības iesauka bija Koka Klucis. Izņemot Mišu. Viņam, protams, uz visu bija pajāt, izņemot naudu.
“Kosķik, poslušai…”
“Es neesmu Kosķiks! Cik reizes tev var teikt?”
“Nu, da. Indrikis, poslušai. Lieta tada, ka Aņečkai atnaca vestule no Kreditreforma… Vova taču bija paņemis, nu, tos – smskredit. Pirms aizbrauca uz Golandiju. Un tagad viss, divi tukstoši – s procentami. Aņečkai – kirdik.”
“Pagaidi, tu…”
Indriķis aplaizīja lūpas. Fonā žūžoja mugurdanča jestrais maršs, un Laima pētīja, vai uz Spīdolas dibena nav zilums. Bet Indriķa smadzenēs par spīti tam, ka viņš slikti orientējās Mišas draugu un pudeles brāļu aprindās un Aņečku un Vovu nepazina, uzplaiksnīja skaidra un sāpīga epifānija.
“Tu viņai naudu neiedevi?”
“Kos… Indriki, viņai jau tā kredits par boileri…”
“Tu viņai to IEDEVI???”
“Aņečku draudeja izlikt no dzivokļa…”

Indriķis sagrāba Mišas stiegraino kaklu! Cik reizes, cik neskaitāmas reizes bija gribējis to izdarīt – nožņaugt šo žurku vai sadauzīt viņa pauri pret tuvējo sienu. Diemžēl to nedrīkstēja darīt, lai cik liels būtu kārdinājums. Pirmkārt, Miša bija viņa brālēns, otrkārt, tēvs viņa bērniem – pats Indriķis bija neauglīgs, – un bez tiem viņu neieliktu priekšgalā partijai, kam viens no galvenajiem lozungiem bija „Daudzbērnu ģimenes – nākotnes Latvijai!”. Treškārt, un tas bija pats svarīgākais, Miša bija viņa taisnais vads ar kustību PPF – Pensionāri Pret Fašismu. Viņi bija saistīti neredzamām saitēm kā Rems un Romuls, kuri zīduši vienas vilcenes pupu. Nebūtu Mišas, nebūtu Indriķa un otrādi.
“Tagad tā,” Indriķis sakopoja visus spēkus, lai vārdi skanētu pēc iespējas aukstasinīgāk. “Tātad to naudu tu Pensionāriem Pret Fašismu neatdevi?”
“Neatdevu… es nepaspeju… “
“Un kas būs ar devītā maija svinēšanu?”
“Es…” Miša izskatījās nobijies, bet tikai uz mirkli, tad atkal saslējās stāvus trešās skurbuļa dienas pašcieņā un ieņirdza Indriķim tieši sejā. “Svinešanas nebus. Pensionariem tagad darzs jastada, dačnij sezon. Ņina jau aizbrauca uz Karsavu.”
“Kādu vēl Kārsavu!? Tu jucis esi?”
No tādas nekaunības Indriķim viss iekšā apgriezās kājām gaisā. Ņina bija aktīvākā PPF dalībniece, viņu allaž rādīja visos vietējos, Krievijas un ārzemju TV kanālos, kur viņa, bruņojusies ar sarkanām neļķēm un milzīgu zeltzobainu harismu, nebeidza stāstīt, cik ļoti viņu apspiež Latvijā un ka viņa dosies uz ANO un Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
“Paklausies, tu! Tūlīt pat auj savas kerzainās kājas un lai pēc pāris stundām Ņina būtu šeit! Tāpat kā viss pārējais PPF! Tu apjēdz, ka devītais maijs ir jau rīt? Mums visa programma ir sastādīta, žurnālisti saaicināti, Biedrības nams rezervēts, pati Sīpoliņa teiks runu, ka mums jācīnās par latvisku Latviju!”
“A ģeņgi? Ņina bez piķa nebrauks. Un viņai tikko vnučka piedzima, nado piemest vairak.”
Indriķis ievilka elpu. Mišas bezkaunība jau tā pārspēja jebkādas robežas, bet nu tā bija sasniegusi jaunus apvāršņus. Nē, šoreiz viņš nenoturēsies un to gnīdu…

“Ai, ai, puiši, kas te notiek? Par ko ņemšanās?”
Laima bija pienākusi klāt un uzlika tiem rokas uz pleciem – kreiso uz Indriķa un labo uz Mišas. Viņa mīlēja viņus abus – gudro un spītīgo Indriķi un lēnīgo, taču kaislīgo Mišu, un visvairāk par visu viņa vēlējās, lai tie nekad nestrīdētos.

Triviāli depresīvs mīlas stāsts

Lai gan birojs atradās stilīgajā Blaumaņa ielā, visi tā logi skatījās uz iekšpagalmu. Tur valdīja dziļa krēsla un bomzis Ivars, augu dienu dūca ventilācijas šahta un ļaunas mēles runāja, ka pagrabstāva it-kā-suņu-frizētava patiesība esot amfetamīna laboratorija. Tomēr tas bija mazākais ļaunums salīdzinājumā ar Vairu – otru Projekta asistenti, kura sēdēja Olitai tieši pretī un augu dienu tarkšķēja pa telefonu, organizējot bērnu rītus, vecāku sapulces, dāvanas skolotājiem un citus ar sīčiem saistītus pasākumus. Pēc Vairas aktivitāšu skalas varētu secināt, ka viņai ir vismaz septiņpadsmit bērnu, bet patiesībā bija tikai divi – somnambulisks rausis Arvīds un bezvārda rozā rāpulis, kuru pieskatīja ome, kamēr Vaira strādāja Projektā. Jo Projekts saturēja iespējas, no kurām nevarēja atteikties, pat ja mājās gaidītu ar hronisku diareju sirgstošu zīdaiņu armija – te bija Eiropas nauda, ieraksts cv par strādāšanu starptautiskā vidē (to gan pārstāvēja tikai plikpaurainais Projekta komandas līderis soms Mika, kurš parādījās birojā reizi nedēļā un arī tad izteikti paģirains) un, protams, slavenā Helmuta Aulucāna piedalīšanās.

Helmuts Aulucāns bija pazīstamākais vides pētnieks Latvijā. Aizraušanās ar tundras biotopiem bērnībā, cīņa pret zīriņu populācijas izmiršanu jaunībā, doktordarbs Amsterdamā, Fulbraita stipendija, vairākas starptautiskas balvas un uzstāšanās TV, kur raidījuma vadītājs viņu nosauca par “mūsu tautas sirdsapziņu”. Vairākas partijas bija mēģinājušas viņu ievilināt savās rindās, taču Helmuts Aulucāns nepievienojās nevienai. Viņš bija izvēlīgs arī savā darbā un daudziem bija ļoti liels pārsteigums, kad Helmuts Aulucāns piekrita iesaistīties Projektā, nevis pieslēgties lielajai vides konferencei, kuru šoreiz rīkoja smalkajā un modīgajā Zanda Spa Hotel.

Projekts, gluži pretēji, nekādus lielos pasākumus nerīkoja, tā plānā ietilpa tikai neliels un pieredzējušus konferenču parazītus nekārdinošs seminārs par garspalvaino cirsli viesu namā pie Ogres. Laikam neviens, izņemot tādu pašu Projektu darbiniekus, tādu neapmeklētu, ja ne Helmuts Aulucāns, kas nu visam piešķīra pavisam citu svaru.

“Kāpēc jūs izvēlējāties mūsu Projektu par garspalvaino cirsli?” Vaira jautāja slavenajam vides aktīvistam jau pirmajā dienā, kad viņš ieradās birojā, apkrāvies ar materiāliem par garspalvainā cirsļa ikdienu un paradumiem.
“Nu kā – kāpēc? Es jau kopš bērnības aizraujos ar garspalvaino cirsli. Tas, manuprāt, ir pilnīgi nenovērtēts dzīvnieks, un viņa loma ekosistēmā ir daudz lielāka, nekā daži domā. Lūk, te, piemēram, ir Somersetas universitātes pētījums: ja nebūtu garspalvainā ciršļa… “

Olita to visu klausījās un dedzīgi vēlējās kaut ko piebilst. Kaut ko svaigu, svarīgu un asprātīgu. Ka viņa arī no bērnības nebeidz sekot garspalvainā ciršļa gaitām un mājās ir vismaz pieci ciršļi un cirsles; ja nebūtu garspalvainā ciršļa, planēta aizietu bojā, Saule apdzistu un Piena Celš sairtu sīkās drupačās. Taču tas nebija iespējams – vārdi nenāca pār lūpām, tie iestrēga kaut kur viņas būtības dziļākajā bedrē, – līdzīgi kā bomzis Ivars, kad viņš no rītiem pamodās, iekritis pagraba logā, – tie smacēja un spieda uz leju kā garspalvainā ciršļa slavenās garās spalvas. Olita bija iemīlējusies. Protams, nevienā citā kā Helmutā Aulucānā, tikai viņā, šajā skaistajā bumbierveida sejā un slaidajos, bālajos stilbos. (Bija vasara, un Helmuts Aulucāns valkāja šortus.) Olitas rokas trīcēja un kājas ļima, viņa nespēja pateikt ne vārda un tikai mēmi drukāja savam mīļotajam statistiku par garspalvainā ciršļa biotopiem, viņa sāka negulēt naktīs un piedzīvoja pāris bulīmijas lēkmes. Helmuts Aulucāns neko no tā nemanīja, viņš bija pilnībā iegrimis garspalvainā ciršļa pasaulē, un kļuva arvien ļaunāk. Bija kaut kas jādara. Taču kas? Olita apsvēra iespējas nopirkt Helmutam Aulucānam bezglutēna kūciņu un pielikt tai zīmīti “es Jūs mīlu”, mainīt savu uzvārdu uz Cirsle vai vienkārši nostāties viņa priekšā kailai, tikai ar ciršļa amuletu kaklā. Taču vairāk nekā skaidrs bija arī tas, ka viņa nekam no iepriekš minētā nespēs saņemties.

Visu kā parasti izšķīra Gadījums. Siltā un brīnumjaukā vasaras rītā Helmuts Aulucāns atsūtīja ziņu, ka ir saķēris vēdera vīrusu un paliks mājās. Vienlaikus tā bija diena, kad soms Mika iegriezās birojā, – viņam vajadzēja atrādīt parakstītās atskaites pirms pārsūtšanas uz Briseles biroju. Olita vairākkārt zvanīja Helmutam Aulucānam, bet viņa telefons bija atslēgts.
Ko darīt?
Viņa paskatījās failā darbiniekuadreses.doc un pieņēma zibenīgu lēmumu: jābrauc pie Helmuta Aulucāna uz mājām un tūlīt pat. No domas, ka viņa iekļūs mīļotā templī, gan uz mirkli sagriezās galva un atgriezās doma par bulīmiju. Piedevām Olita atcerējās, ka mugurā krūšturis ar caurumu. Bet to varēja viegli labot – krūšturi viņa tualetē vienkārši novilka un ātri, kamēr drosme nebija saplakusi, nospieda dzelteno Taxify ikonu telefonā. Tagad vai nekad!

Helmuts Aulucāns dzīvoja Pārdaugavā, romantiskā atjaunotā koka namā ar tumšziliem vārtiņiem. Mājas numurs trīsdesmit pieci, dzīvoklis septiņi. Trīsdesmit pieci, septiņi, trīsdesmit pieci, septiņi, – galvenais ne par ko citu nedomāt, skaitīt to kā mantru, citādi sirds izlēks pa krūtīm ārā.
Zvans nomurrāja savu dziesmiņu, un durvis atvēra Helmuts Aulucāns. Viņš bija ģērbies elegantā haki krāsas satīna halātā, seja nedaudz sasvīdusi, acīmredzot no vīrusa, bet krūtis žilbinoši baltas un klātas ar dažām garām spalvām – gluži kā cirslim.
“Olita, tu… ko tu?…”
Viņš nepaguva pabeigt jautājumu, kad durvīs parādījās vēl viena galva. Tikpat izspūrusi un nosvīdusi, virs tādas pašas krāsas halāta, tikai lielāka izmēra.
“Helmi, kas, pie velna?…”

Helmutam Aulucānam aiz muguras stāvēja neviens cits kā Linards Tarkanovs, saukts par Tarakānu, bēdīgi slavenais uzņēmējs, kurš bija pazīstams ar to, ka būvēja mājas kāpu joslā un degradēja vidi. Viņš stāvēja tur, elpojot Helmutam Aulucānam tieši pakausī, un Olita varēja saderēt, ka zem halāta viņam nebija apakšveļas.
“Olita… “
Viņa nosvieda atskaites turpat uz grīdas, pagriezās un metās lejā. Dzīvoklis atradās trešajā stāvā, un kāpnes nebija stāvas, taču viņai likās, ka skrējiens turpinās mūžīgi.
“Olita, tu nepareizi saprati! Viņš tikai finansē manu nākamo projektu par zilo bezčaulas gliemi! Olita! Linards patiesībā mīl jūru! Olita, atgriezies!”
Taču bija jau par vēlu. Izmetusies pa zilajiem vārtiņiem, viņa nepamanīja velosipēdistu, kurš tieši tajā pašā brīdī mežonīgā ātrumā nesās pa ietvi. Ironiskā kārtā riteņbraucēja jaku rotāja uzšuve “Garspalvainais cirslis rulz”.

Tā kā Olitai nebija draugu, viņas bēres organizēja Vaira. Viņai tas lieliski izdevās. Daži gan brīnījās par bērnu animācijas stūrīti kapličā, taču beigu beigās tā tika atzīta par lielisku ideju, un Vaira pēc Projekta noslēguma nodibināja savu apbedīšanas pakalpojumu uzņēmumu, kurš kļuva par vienu no veiksmīgākajiem valstī.