Autors: Kabacis

Ar Gunču satikāmies, kā parasti, uz ielas stūra. Ārā valdīja prātam neaptverams spelgonis – skaidrs pierādījums klimata pārmaiņām, taču galvā biju uzlicis tikai alumīnija folijas cepurīti. Gunča mācēja to uzlocīt un nostiprināt uz mammas adītās mices, bet man nesanāca, – visatbildīgākajā brīdī tā slīdēja un krita nost lielveikalā, kur starojums ir īpaši spēcīgs. Galva sala…

Gobzema piketā iemaldījos nejauši. Nācu mājās no protesta pret to, ka šogad nenotiek praids, un Vecrīgā, pie Saeimas pamanīju bariņu cilvēku. Pret ko viņi piketēja, man nebija ne jausmas, taču nolēmu pievienoties, jo ļaudis izskatījās miermīlīgi un jauki. Un tā arī bija – kāda sieviete uzreiz izteica komplimentu: “Kāds skaists karodziņš!” Tas bija mans gender-fluid…

Lidmašīna piezemējās smagi, taču Ryanair pasažieri sparīgi aplaudēja, arī Biruta atviegloti nopūtās. Kā nekā pēdējo reizi viņa bija lidojusi gandrīz pirms četrdesmit gadiem – skolotāju ekskursijā uz Taškentu. Nākamais uztraukuma iemesls bija sagaidīšana – dēls bija teicis, ka atlidojušos satiks viņa draugs Maiks, jo pašam maiņa. Taču viss atrisinājās bez ilgas gaidīšanas – Jānim un Birutai…

Ignats brīdi mīņājās pie pelēkās ēkas. No skata nekas izcils, kā jau viss Rīgā – putekļains un drusku smirdēja pēc bezdeļiem. Tiesa, durvis jaunas, pie lieveņa margrietiņu pods un augšā uzraksts vijīgiem burtiem “Madara. Pirmais un vienīgais latviskais bordelis”. Uz zemākās zvana pogas gozējās sirsniņa. Iet vai neiet? Bordeļa sludinājumu Ignats bija nejauši uzgājis internetā,…

Recepcioniste Lienīte bija pirmā, ko viņa uzrunāja, ienākot birojā: “Čau, zajeņka!” “Čau, Irina!” Meitene kā parasti smaidīja, baltā formas blūzīte spoža un gluda, lūpas perfekti sarkanas ar nevainojamu kontūrlīniju. Taču Irinas Fjodorovnas modrā acs uzreiz pamanīja, ka skatiens saguris un bēdīgs. “Kas par lietu, zajeņka?” “Nu, tu zini, tās dienas… velk šausmīgi, nevaru nosēdēt, kā…

“Ej dirst!” paziņoja Kārlītis pie galda, kad pierastās brokastu omletes vietā viņa priekšā tika nolikta bļodiņa ar auzu tumi un godži sēklām. “Kārlīt! Dabūsi ar žagaru!” iesaucās ome un pārliecinošākam efektam uzsita ar karoti pa galdu. Taču tas nelīdzēja, nedarbojās arī Ineses draudi neļaut spēlēties ar planšeti pa ceļam uz dārziņu, audzinātājas bāršanās un citu…

Never let your man leave the house hungry or horny[1] Vilis pamodās vēlu. Pulkstens rādīja jau pusdivpadsmit. Nebija nekāds brīnums, pēc dubultās maiņas, taču kas cits atlika, kopš jaunā kārtība bija ieviesusi vīriešiem maksāt divreiz mazāk – bija jārukā, lai kaut kā savilktu galus. Ātri nomazgājies un iekodis, viņš devās lejā pēc cigaretēm. Kiosks uz…

“Skaties, skaties, Deimons tūlīt noskūpstīs Elenu!” “Labi, mazā, lai viņi bučojas, bet man jāiet… parkinga laiks beidzas.” Ņikita noglāstīja meitenes pakausi. Tā bija tradicionāla atruna, ko viņš lietoja šādām Tindera čiepiņām. Netflix and chill – tā viņi bija nosaukuši šo vakaru, taču Netfliksā skatīties vampīru seriālu ar Zandu viņš netaisījās. “Es tev uzpīkstināšu!” viņš uz…

Pēdējā laikā sabiedrībā palielinājusies interese par personības izpētes jautājumiem. Cilvēks kā mentāli, emocionāli, sociāla un ķermeniska būtne – šādi mūs definē integrālās izglītības institūts, kura apzinātības kursi ierēdņiem sacēla vētru masu medijos. Un nepamatoti – personība ir jāpēta un jāanalizē, nevis tikai tupi jānodirš. Ceha mākslīgā intelekta laboratorija arī ir spērusi soli šajā gaismas misijas…

“Pizģec, bļaģ, nahuj, es tev saku, ka izsitīšu to piķi no čurkām! Jobanie čigāni.” “Viņi nav čigāni, Andžiņ, moldāvi. Un izsitīsi tāpat kā pagājušajā reizē?…” Andža saviebās. Pagājušajā reizē nācās atkal paspaidīt omi, lai viņa no savas lielās represēto pensijas atsūta, – stāstiņš par ļaunajiem poļu reketieriem, kuri viņu draud nogalināt, iedarbojās. Un netika jau…

Medijos un sociālajos tīklos laikpalaikam parādās gaudulīgas replikas, ka simtgades pasākumu nu jau ir par daudz. Vai cehs.lv tam piekrīt? Nē, un vēlreiz nē. Esam īsteni mūsu valsts patrioti un uzskatām, ka – tieši otrādi – nācijas slavināšanas apaļskaitļa notikumu ir par maz. Kā lieliski parādīja nesenie Dziesmu un deju svētki, latviešiem patīk svinēt – nelieciet…

“Viens, div, trīs, viens, div, trīs! Tā, tagad pagrieziens… Uzmanīgi, Brenci, pagrieziens pa labi, nevis pa kreisi! Tas ir mugurdancis, te viss ir otrādi. Spīdola, Spīdola, skaties uz mani, uz manīiii, citādi tūlīt nokritīsi!” Taču bija jau par vēlu – Spīdola nogāzās zemē ar pamatīgu būkšķi tieši uz dibena, un jaunajos auseklīšlegingos uzziedēja svaigs caurums….

Lai gan birojs atradās stilīgajā Blaumaņa ielā, visi tā logi skatījās uz iekšpagalmu. Tur valdīja dziļa krēsla un bomzis Ivars, augu dienu dūca ventilācijas šahta un ļaunas mēles runāja, ka pagrabstāva it-kā-suņu-frizētava patiesība esot amfetamīna laboratorija. Tomēr tas bija mazākais ļaunums salīdzinājumā ar Vairu – otru Projekta asistenti, kura sēdēja Olitai tieši pretī un augu…

“Esi pārliecināts, ka to spēsi?” sieva man jau trešo reizi pārjautāja. “Tu par mani šaubies?” “Protams, ne, mīļais. Es tikai domāju… Robis teica, ka varot arī internetā…” “Robis ir ārsts. Viņš ir pieradis, katru dienu strādā ar e-veselību. Bet mani nervi to neizturēs.” “Ā, nu jā. Tev taisnība.” “Varbūt paņemt līdzi sīci? Iežēlināšanai.” “Traks esi?!…