Visi raksti, kuriem autors ir gludstobrs

Maratons

Tu neesi viens, arī es neesmu atlēts. Pret maratoniem man ir antropoloģiski iebildumi vairāk nekā fiziski. Nekad nav paticis skriet. Ne tikai tādēļ, ka dermantīna zandeles skaļi pliķējas pret ietvi, pievēršot nevajadzīgu uzmanību manam pelēkajām džinu sportatērpam. Vienkārši iztrūkst man tās smadzeņu ķīmijas, kas skriešanas laikā izdala seratonīnu un liek domāt, ka debesis ir skaisti zilas, ka tā Bruno Mars dziesma, kas skan austiņās ir labākā, kas jebkad dzirdēta, un, ka šodien īpaši smagi klapējas lielais pimpis pret cisku. Tas “runner’s high” man ir svešs. Diemžēl skriešanās apsitiens ir vienīgais, kas kaut nedaudz attaisno hroniskos skrējējus. Pārējais svārstās no viegli kaitinoša līdz siltai vīra elpai matos.

Skrējēji to nenoliedz. Jā, skriešana triec kuģubūves kniedi kāju locītavās, lai vai kādas Nike Hypershield (viņas tā sauc, es to nevarētu izdomāt) vīzes Tev būtu. Jā, citi sporti vienmērīgāk cep ļumošo mandarīnu maisu, ko Tu sauc par savu dibentiņu. Un jā, cilvēki tiešām neizskatās diez ko graciozi skrienot, it īpaši tie, kas to dara lai zaudētu svaru. Tu domā, ka rādi vidējo gravitācijai, atsperoties no zemes kā Bembijs, bet patiesībā izskaties kā diksīlenda soli atklājis sumbrs. Izņemot to, ka sumbrs labi izskatās. Un sumbrs ir stalts. Arī tas, ka neviens, šķiet, neskrien pats sev, bet gan, lai darīt to zinamu citiem, nav noziegums. Ja agrāk viņi par to nespēja aizvērties mutiski, tad tagad siltina twittera un feisbuka ēteru ar “just finished a 10.6Km run with Endomondo”. Jo vairāk Tu spēj noskriet, jo spilgtāk es Tevi iztēlojos kā dušas maisu spilgtās Puma kedās, neilona legingos un stringu krekliņā. Taču tas viss ir nekas salīdzinot ar lielāko skriešanas Gangnamu – to ir iemīlējusi korporatīvā kultūra.

Kādā brīdī skriet maratonus ir kļuvis par jauno golfu, par jauno kalnos kāpšanu un jauno rallija komandas sponsorēšanu. Lai kāptu pa karjeras kāpnēm korporatīvajā pasaulē, Tev ir kā minimums reliģiozi jāgatavojas maratonam un vismaz reizi gadā tas arī jāskrien. Ļaudis, kas līdz šim atmetuši airēšanas un burāšanas izredzes iekļūt populārā kultūrā, ir pamanījuši maratona potenciālu – pārbauda paša spējas un neatlaidību, varēšanu nepadoties šķietami nepārvaramu grūtību priekšā, neizstāties pus distancē, pieņemt nopietnus izaicinājumus un attīstīt savu potenciālu! Šis viss, protams, ir indikators citām vadītāja un korporatīvā dibenmēles profesionāļa kvalitātēm. Neapvaldāma gvelšana par maratonu ir jaunā “golfa runa” pirms svarīgām biznesa pārrunām. Maratona skriešana piedāvā visu, kas CEO dārgs – iespēju vilkt puma jostas somu, kas pagriezta uz mugurpusi, speciālo nanotehnoloģiskās sviedršķiedras galvas lakatu, speciālu skriešanai paredzētu apakšveļu (stringus) un vajadzību apjozt bicīti ar pedometru. Katra sevi cienoša uzņēmuma vadītāja profilu jārotā vairākiem pilna skrienamtērpa portretiem.

Maratons ir notikums, kuru gaida visu gadu, kura dēļ ietur speciālu diētu, cītīgi trenējas, uztur tīru garu un ķermeni, un, protams, nepārtraukti par to stāsta visiem! Kaut cik sakarīgs rezultāts ir noskriet maratonu kā tādu, bet, ja tas noskriets arī respektējamā laikā, tad diploms ar visu laiku 2h45m38s.121 tiek ierāmēts un uzlikts blakus Augstskolas diplomam, lai varētu neuzmanīgajiem par to kārtējo reizi pastāstīt! Vai rastu ceļu pie rīdziniekus sirdīm. Nil, mēs ar Tevi! Kas? Par agru?