Visi raksti, kuriem autors ir CEHS - Page 2

Biroja spēle “Smēriņš”

Nepieciešams: Sūrās paģiras; paķīša kebabs; biroja WC
Spēlētāju skaits: Neierobežots

Spēles gaita:
Pēc krietna rīta paķīša dodies uz biroja tualeti, kuru neganti aizdirs ar pohu sūdu, atstājot keramikas karalienē krietnu kāla štrāsi. Rūpīgi klausies, lai pārliecinātos, ka aiz WC durvīm otrā pusē neviena nav, un slepus nemanīts izlavies ārā. Apsveicam! pirmo fāzi esi noslēdzis veiksmīgi.

Uzturies turpat netālu no WC ieejas, bet ne tieši pretī. Pabaksties telefonā, gaidi. Uzdevums – sagaidīt, kad kāds no kolēģiem dosies uz piesmērēto atvieglotavu.

Kolēģim, kurš nezina, ka piedalās spēlē, gluži kā jaunajās RPG, būs divas izvēles iespējas, kas nemainīs iznākumu – viņš zaudēs jebkurā gadījumā.

Pirmais scenārijs: Kolēģis, iegājis un apzinājis situāciju, norij pašlepnumu un salkano kāla smārdu, un nobirstē tevis atstāto štrāsi. Viņam nākot ārā no tualetes, tu dodies tur iekšā. Kolēģis atviegloti nodomās, ka viņš vismaz tavās acīs nebūs cūka. Tu, konstatējis tīru podu, gandarījumā pasmīni – jaunais mārketinga projvads, kurš grib uz tevi atstāt labu iespaidu, ir birstējis tavu sūdu.

Otrais scenārijs: Kolēģis, iegājis un apzinājis situāciju, nodomā – vienalga, es tikai ātri atliešu. Aiz durvīm tāpat neviena nebija. Kolēģis atstāj kāla štrāsi nenotīrītu un dodas ārā. Tu ej uz durvju atvēršanaš skaņu un pēkšņi iznirsti ap stūri viņam priekšā. Pievērs viņa uzmanību – pasveicini. Tad doties garām un taisni iekšā. Viņš iekšēji pamirst. Pēc tam ar smīnu sejā atlikušo darba dienu birojā meklē ar viņu acu kontaktu, iesaisties sarunās. Ieminies, ka rīt derētu sanākt sapulcē un parunāt par to jauno web dizaina projektu – izskatās, ka būs visai netīrs darbiņš.

Abos scenārijos – izbaudi uzvaru.

Kā bērna potēšana izpostīja manu ģimeni

Nu jau pirms krietna laika satiku Patrīciju – jaunu sievieti ar glītu seju, patīkamu humora izjūtu un dabīgu seksapīlu. Iemīlējāmies un sākām kopīgas mājsaimniecības projektu. Mūsu kopdzīves pirmās vasaras tika aizvadītas, apmeklējot diezgan daudzas kāzas un bērnu raudzības. Nepārprotiet, dzīvot kopā un veidot ģimeni ir brīnišķīgi, taču kāzas ir kļuvušas pārāk pompozas un prasa pārmērīgas investīcijas no draugiem un radiniekiem.
Man šķiet nepieņemami, ka par normu ir kļuvusi naudas dāvinājumu pieprasīšana. Manā utopijā – kāzas ir priecīgs notikums starp diviem cilvēkiem, kas ir nolēmuši pavadīt kopā dzīvi, līdz kāds no viņiem nomirs. Realitātē visus kāzu ielūgumus varētu pārfrāzēt sekojoši: “Mēs esam nolēmuši kādu laiku būt kopā un padarīt neizbēgamo šķiršanās procesu sarežģītāku. Visa šī padarīšana izrādījās daudz, DAUDZ dārgāka, nekā mums šķita, tāpēc esam izvēlējušies tevi kā vienu no tiem, kas sponsorēs mūsu vispriecīgāko dienu.”

Labi atceros kādu vakaru, tas bija neilgi pēc kārtējo kāzu apmeklējuma, ar Patrīciju gulējām gultā, pirms došanās pie miera aizdomājos par tik biežu laulību iemesliem. Nonācu pie secinājuma, ka visas nupat pie vīra izgājušās līgavas tā vai citādi ir savstarpēji pazīstamas, kas varētu norādīt uz to, ka kāzas šīm lēdijām ir veids, kā sacensties savā starpā. Šķiet, ka kāzas ir iespēja sievietēm, kurām skaistums ir personības būtiskākā daļa, izlikties, ka viņas ir kas vairāk par savu laulāto draugu trofejām, ka viņas ir nopelnījušas statusu sabiedrībā. Gribēju uzsākt sarunu ar Patrīciju: “Heh, atceries to reizi, kad es Jurim pirms kāzām uzdāvināju pudeli viskija un mēs to izdzērām? Zini, ko viņš man dzērumā izstāstīja?” Gaidīju, ka mīļotā pajautās “ko?” un tad es varētu izstāstīt, ka Juris nemaz negribēja precēties, bet izdarīja to Lienes iegribu dēļ, taču viss, ko es saņēmu pretī, bija – “Es gribu bērniņu!”

Manu ķermeni pārņēma šermuļi. Sapratu, ka tā ir lieta, kas notiks, ar kuru es samierināšos, pretējā gadījumā mēs šķiramies un daži pēdējie kopdzīves gadi ir izmesti vējā. Pateicu, ka par tām lietām parunāsim rīt – cerībā, ka tas ir tikai mirkļa emocionālais uzplūds, taču jau tuvākajās dienās tiku nostādīts vairāku emocionālu faktu priekšā, kā rezultātā visi iekrājumi aizgāja idiotiskā kāzu ceremonijā – kristīgā baznīcā, braucot ar ASV ražotu auto pa Latvijas pagānu svētvietām un ēdot franču ēdienus itāļu restorānā. Jutos kā nebūtiska sastāvdaļa kolāžā no kāzu kataloga izgriezumiem. Labi, kāzu diena bija pat diezgan baudāma, sliktās lietas sākās Patrīcijas grūtniecības laikā. Lai varētu bērnam veltīt maksimāli daudz rūpju, Patrīcija aizgāja no darba jau ļoti agrīnā grūtniecības periodā, un es uzņēmos vienīgā pelnītāja lomu, kaut arī tas prasīja nedaudz vairāk darba stundu.

Tā kā Patrīcijai bija daudz jau apsēklotu draudzeņu, par kompānijas trūkumu viņa nevarēja sūdzēties. Pirmais signāls, ka notiek kas nelabs, bija vārds “enerģija”. Un nevis elektroenerģija vai kinētiskā enerģija, nē, nē, šis vārds skanēja kontekstā ar krāsām, smaržām un pat nedēļas dienām. Arvien biežāk pamanīju Patrīciju šķirstām apšaubāma satura un reputācijas interneta medijus un forumus, taču to neņēmu nopietni, jo gribēju ticēt, ka viņa tur tikai uzjautrinās par viltus ziņām un cilvēkiem, kas tic astroloģijai.

Katru nedēļu mums bija jaunas izmaiņas uzturā, jo, piemēram, cilvēki akmens laikmetā bija veselīgāki, jo neēda ĢMO kviešus, citreiz pie vainas bija atsevišķu ēdienu sarkanā krāsa, vēl sazin kādas idiotiskas loģikas rezultātā nācās arī atteikties no daudzu ēdienu termiskas apstrādes jeb cepšanas un vārīšanas, kas manos naida kambaros atvēlēja vēl vairāk vietas vārdam Šeila.

Un tad pasaulē nāca man vissvarīgākais cilvēks pasaulē – mans dēls. Viss bija brīnišķīgi, un visi bija laimīgi, tiesa, līdz brīdim, kad pienāca laiks bērnu potēt. Es teicu, ka potēsim, tiklīdz varēsim, taču Patrīcija iebilda, sakot, ka mums par to vajagot nopietnāk padomāt. Mājās izcēlās pamatīgs skandāls, un man bija jāuzklausa tādi argumenti kā – vakcīnas izraisa komplikācijas, autismu un pat nāvi. Mani pretargumenti bija, ka autismu izraisa māmiņu forumi un žurnāla “Ko Ārsti Tev Nestāsta” lasīšana, bet vakcīnas izraisa tikai iespēju nesaslimt ar potenciāli nāvējošām slimībām. Stingri noteicu, ka bērnu pats aizvedīšu konkrētā dienā potēties un lai Patrīcija pa to laiku atjauno kontaktu ar realitāti.

Pēc dažām dienām, atgriežoties no darba, konstatēju, ka Patrīcija ir paņēmusi bērnu un aizgājusi no mājām. Tas bija vistrakākais trieciens, kādu esmu piedzīvojis. Esmu pieredzējis, kā ģimenes loceklis lēnām nomirst no vēža, un šī situācija ar pseidozinātniskiem maldiem inficētām smadzenēm šķita ļoti līdzīga un tikpat bezcerīga. Bērnu tāpat izdevās aizvest potēties, jo, kamēr Patrīcija grozīja čakras savās jogas nodarbībās, viņas tēvs, kas nav idiots un atbalsta manu nostāju, iedeva man pašam savu dēlu aizvest uz poliklīniku.

Vienoties par kopdzīves atjaunošanu neizdevās, jo “es un manas zinātnes aizmelotās ausis apdraudot mūsu bērnu”. Ironiski, ka tiesa pirmdien lēma citādi, proti, ka tieši C hepatīta plosīta hipiju komūna nenāk par labu bērna augšanai, savukārt nepotēšana apdraud personas tiesības uz dzīvību. Bērns tagad ir ar mani, sirds man ir mierīga, lēnām bīdu projektus uz Tallinu un Abū Dabī. Patrīcijas dzīvē nekas nav mainījies. Pirms tiesas sēdes viņa lasīja laikrakstu “Dienas Bizness”.

Vilks aitādā

Cehs.lv radošā triecienbrigāde šogad ir piedalījusies tikai divos publiskos pasākumos – Cehstivālā un Baltijas praidā. Abos šajos pasākumos mēs satikām mūsu ilggadēju lasītāju vārdā Ainārs (vārds mainīts 2 reizes) un nolēmām piedāvāt saviem lasītājiem interviju ar šo visnotaļ interesanto personību.
Cehs.lv: Ainār, tu teici, ka esi nacionāli noskaņotas partijas biedrs. Kāpēc nolēmi iesaistīties politikā?

Ainārs: Šķiet, ka tā bija vēlme darīt dzīvē “lielas lietas” un kontrasts starp lietām ko rādīja pa TV un mazpilsētas dzīvi aiz loga. Uz pamatskolas izlaidumu man bija nopirkts uzvalks, kurā pirmo reizi sajutos pieaudzis vai drīzāk – līdzvērtīgāks pieaugušajiem. Ap to laiku arī sapratu, ka netaisos pavadīt dzīvi mazpilsētā, es gribēju strādāt ofisā ar skatu uz Manhetenu (smejas). Tā nu ar visu savu tīņa apņēmību un maksimālismu iestājos partijas jauniešu organizācijā.

Cehs.lv: Kāpēc izvēlējies tieši to partiju?

Ainārs: Pamatā, laikam, tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc citi jaunieši tur iestājās – mazpilsētās ir izteiktāka latviešu kopienas, neticība lielajām partijām un bailes no atkārtotas okupācijas.

Cehs.lv: Bet ir tavas dzīves apstāklis, kas mūsuprāt, varētu konfliktēt nacionāli noskaņotas partijas statūtiem.

Ainārs: Par ko jūs runājat? Es neesmu krievs! (smejas) Labi, saprotu, ka runa par manu seksuālo orientāciju. Jā, esmu gejs, neslēpju, bet arī neafišēju. Kā tas ietekmēja uz būšanu partijā? – Nu, īsti nekādi. Drīzāk, būšana partijas jauniešu organizācijā vairāk atsaucās uz manu orientāciju.

Cehs.lv: Tev šo vajadzēs nedaudz paskaidrot…

Ainārs: Labi. Kad iestājos jauniešu organizācijā, man bija 15 gadu. Tobrīd savu seksuālo orientāciju vēl līdz galam neapjautu, bet to, ka man patīk čaļi sapratu vienā no partijas jauniešu nodaļas nometnēm.

Cehs.lv: Kas īsti notiek jauniešu organizācijas nometnēs, īpaši jau tāds, kas liek apzināties savu seksuālo orientāciju?

Ainārs: (Smejas) Nekas seksuāls, protams. Tā drīzāk bija apstākļu sakritība. Precīzu laiku neatceros, bet tā bija ziema. Rīts sākās ar to, ka mums puišiem bija jāiet ārā nodarboties ar brīvo cīņu, kamēr meitenes klāja galdus. Laušanās ar puikām tāpat bija pierasta lieta, bet tur tas notika ziemā un bez krekliem. Šķiet, tieši tā varas un dominances dinamika atraisīja pirmās pārdomas. Pa dienu bija dažādas lekcijas, kur mums mācīja kā uzvarēt debatēs, izmantot pretinieku vājās vietas, personības trūkumus utt. Vakarā gājām pirtī, kur arī sapratu, ka mani pārāk neinteresē sieviešu ķermeņi.

Cehs.lv: Jūs pirtī gājāt kopā ar meitenēm?

Ainārs: Jā, visi jaunieši kopā ar citiem partijas biedriem. Pēc pirts čaļi sagūlās sniegā vienā rindā un meitenes ar basām kājām soļoja mums pāri.

Cehs.lv: Īpatnēji! Īpaši jau ņemot vērā partijas augstos standartus tikumības jautājumos. Vecākiem nebija pretenziju, ka, piemēram, pieauguši vīrieši iet pirtī kopā ar pusaudžu meitenēm?

Ainārs: Retrospektīvā tas skan dīvaini, taču tobrīd tas šķita jautri un nevainīgi, pat saliedējoši. Vecākus pārāk neinteresē kas notiek šādās nometnēs, galvenais, lai ir paēduši un nav satraumēti.

Cehs.lv: Tu pats gribētu ģimeni ar bērniem?

Ainārs: Šobrīd nē, bet nākotnē es noteikti gribētu ģimeni.

Cehs.lv: Kas tavuprāt ir ģimene?

Ainārs: (ilgi aizdomājas) Laikam jau kas nedaudz vairāk par mīlēšanu un būt mīlētam. Pats nāku no ļoti saliedētas un mīlošas ģimenes. Ģimenē vienmēr ir atbalsts, kad tas nepieciešams. Ģimenē vienmēr mīlestība, kad tas ir nepieciešams. Ģimenē viens par otru gādā, gatavo ēdienus, spēlē galda spēles. Ģimene kopā smejas un kopā raud.

Cehs.lv: Vai laulāts pāris ar bērniem, kas konfliktē savā starpā un neizrāda mīlestību viens pret otru, ir ģimene?

Ainārs: Valsts izpratnē tā ir ģimene. Es gan to neuzskatu par ģimeni, manuprāt, tādus cilvēkus satur kopā nevis mīlestība, bet nedrošība, trūkums un citas negatīvas lietas.

Cehs.lv: Vai tev šķiet godīgi, ka partija, kuru pārstāvi, neatbalsta viendzimuma laulību un attiecīgi arī neatzīst viendzimuma pāru ģimenes?

Ainārs: Man šķiet, ka tur savu lomu spēlē daudzi citi faktori, piemēram, sabiedrības negatavība pieņemt savā starpā viendzimuma pārus, īpaši tādus, kas audzina bērnus.

Cehs.lv: Bet šobrīd jau ir vairāki publiski zināmi viendzimuma pāri, kas audzina bērnus, varbūt sabiedrība ir gatava šādu ģimenes formu pieņemt, bet tam traucē daži skaļākie oponenti, kas ietekmē sabiedrības domu? Piedevām, nereti nākas sastapties ar argumentu, ka, ja divi vīrieši grib audzināt bērnu, viņi ir motivēti tikai ar vēlmi tos seksuāli izmantot.

Ainārs: Pirmkārt, pedofilija un homoseksualitāte ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, bet varu piekrist, ka daļā sabiedrības nav skaidra šī atšķirība. Sabiedrībā ir zināmas gan tikai vairāki sieviešu pāri ar bērniem, ir, protams, arī vīriešu pāri, bet viņi daudz biežāk izvēlas to turēt noslēpumā, lai nesaņemtu nosodījumu vai pat draudus. Bailes no pedofilijas kā propagandas ieroci izmanto atsevišķi cilvēki. Starp citu, biju iesaistīts vienā projektā ar psihologiem, kur gadījās uzklausīt vienu pedofilu. Tiem cilvēkiem ir pilnīgi citādāka situācija.

Cehs.lv: Kāda ir situācija ar pedofiliju Latvijā?

Ainārs: Nezinu par situāciju Latvijā vai kur citur. Mums vienkārši bija iespēja uzklausīt kādu cilvēku, kas ir nācis striktas un ļoti ticīgas ģimenes. Vienā no savas dzīves posmiem viņš bija atskārtis savas tieksmes, pamatīgi nobijies un noslēdzies no sabiedrības. Lai tiktu vaļā no savām tieksmēm, viņš bija meklējis glābiņu pie Dieva. Viņš sāka kalpot vienā no baznīcām un katru dienu lūdzās, lai Dievs viņu svētī ar normāla cilvēka dzīvi. Diezgan briesmīga dzīve, ja tā padomā.

Cehs.lv: Ne jau visi pedofili izdara krimināli sodāmas darbības.

Ainārs: Tā ir. Lasīju, ka seksuālas tieksmes pret bērniem izjūt līdz pat 2 procentiem sabiedrības, taču ļoti maz no šiem cilvēkiem kaut kādā veidā cenšas tās realizēt. Daudzi no šiem cilvēkiem pat dzīvo laimīgās laulībās, audzina savus bērnus un neko ļaunu nenodara.

Cehs.lv: Vai partijā, bez tevis, ir citi homoseksuāli cilvēki?

Ainārs: Jā, protams. Daudz nav, bet vienu, otru zinu.

Cehs.lv: kas partijā ir vairāk – geji vai krievi?

Ainārs: Šo es nekomentēšu (smejas)

Pieveru acis un smaidu, es Diršu pieturā

Cehs.lv lasītājs, kurš parakstās kā jaunās paaudzes literāts Skeptiķis-Etiķis, aizvien dziļāk sevī izjūtot Latvijas simtgadi un Dziesmu svētkus, vēlējās dot tautai un valstij arī mazu sveicienu no sevis. Portāla valde lēma, ka šis būs tas gadījums, kurā Ceham iesūtīto lasītāja materiālu arī nodosim tālāk, jo esam pārliecināti, ka jau pavisam drīz šīs dzejas rindas tetovējuma formātā rotās ne vienu vien patriota ķermeni.

Diršu pieturā

Rēzeknes novada Dirši
Ir mīlīga sādžiņa,
Dziesmas dzimtajā valodā
Skan tur no rādžiņa.
Lai izprastu senču zintis
Man nevajag dievturu,
Es iztēlē sevi pārceļu
Uz Diršu pieturu.
Ir tautas dzīvesziņa
Kā krekls man mugurā,
Pieveru acis un smaidu
Es Diršu pieturā.
Kur stiprāk var sajust Latviju,
Tai ieausties dzīparā?
Mēs mūžīgi brāļi un māsas
Tur Diršu pieturā.

/Skeptiķis – Etiķis/

Preses relīze: Cehs.lv gatavojas sākt izsūtīt preses relīzes

Populārākais un lasītākais kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnāls Cehs.lv ziņo, ka tuvākajā laikā sāks izsūtīt preses relīzes saistībā ar Latvijas simtgadei veltīto dižpasākumu “Cehstivāls”, kas norisināsies 1. jūnijā Fonoklubā Cēsīs. Jau iepriekš ziņots, ka “Cehstivāls” ir festivāls, kurš pēdējo gadu laikā kļuvis ļoti iecienīts kontrkultūras pārstāvju vidū, pasākumu programmās iekļaujot tautā iemīļotas grupas un dzērienus.

“Preses relīzes, ko plānojam izsūtīt, būs kā Gaismas pils augšāmcelšanās. Tas būs labāk par Jēzus otro atgriešanos un Gustavo veco stafu. Zināms, ka portāliem, kas mūsu preses relīzes nepārpublicēs, novītīs dzimumorgāni”, par ieplānotajām pasākuma preses relīzēm pieticīgi izsakās Cehs.lv sabiedrisko attiecību speciālists Kristaps Āls. “Nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt, ka pasākumā uzstāsies grupa Prāta Vētra.”

Cehs.lv radošais kolektīvs ļoti rūpīgi gatavojas sākt rakstīt preses relīzes par tuvojošos pasākumu. Lūk, pāris autoru komentāri par preses relīžu izsūtīšanu:
Cements: “Esmu teju vai sācis rakstīt.”
Kurbads: “Spalva iecirtīsies lapā gluži kā mans cīpslainais gaļas lauznis jaunuves grēka rievā.”
Rupučinskis: “Buļba, buļba!”
Zemnieks: “Zagt ir grēks, bet dzert nav.”

Preses relīžu izsūtīšanu plānots uzsākt 23., 24. vai 25. maijā.

Paldies vectēvam

Kārlis: “Lāčplēša cienītājs paguris 9. maija cīņā pret sarkano bruņinieku un paņēmis pauzi Teikā”.

Moodboard Rīgas 82. pasta nodaļā

Paldies par iesūtīto materiālu, Lauri.

“Momentfoto no pasta nodaļas.
Kamēr tante nes ebay paku, purvciemieši informē par aktualitātēm uz pildspalvas turētāja,” raksta Lauris.

RDSD labo ielas Āgenskalnā

Paldies Edgaram par iesūtīto fotomateriālu.
Sūtiet arī savas bildes uz cehslv@gmail.com. Pupu bildes apsolām neizlikt publiski, ja vien nebūs īpašs lūgums to darīt.

Austrumeiroremonts

Kaņepes Kultūras centra Igaunijas filiāle