Visi raksti, kuriem autors ir CEHS

16. marta un 9. maija samierināšanas plāns

Par Leģionāru piemiņas dienu un Otro pasaules karu vispār manā ģimenē runāja ļoti maz. No tēva puses man nāk vāciešu un ebreju asinis, bet no mātes puses ir kurzemnieku un Latgalē mītošu slāvu kokteilis. Mani senči ir karojuši visās frontēs un no visām arī bēguši. Ņemot vērā, ka iemiesoju vairākas nacionalitātes, kuras ir piedzīvojušas smagus zaudējumus Otrā pasaules kara laikā, esmu viens no retajiem, kam ir vislielākās tiesības uz autoritatīvu viedokli par tādām tēmām kā 16. marts un 9. maijs.

16. marts man visspilgtāk palicis atmiņā ar epizodi no bērnības, kad pa ceļam uz skolu, kā ierasts, piestāju pie sava pamatskolas labākā drauga, lai varētu kopīgi doties bastot sporta stundu, jo mēs jau tad bijām augstprātīgi intelektuāļi, kas uz sportu noraudzījās kā Romas pilsoņi uz vergiem Kolizejā. Draugs todien nedaudz kavējās, jo viņa ģimene cītīgi posās, lai dotos pie Brīvības pieminekļa un pieminētu kritušos leģionārus.

Kā jau minēju, manā ģimenē nesvinēja ne 16. martu, ne 9. maiju, tāpēc man bija gana interesanti vērot rosību, kas norisinājās drauga ģimenē. Virtuvē sēdēja mana drauga vectēvs, tērpies tikai halātā, un stūma starp retajiem zobiem baltmaizes šķēles ar aknu pastēti. Vecais vīrs mani pamanīja un pacēla sveicienam brīvo roku, taču šī kustība lika noslīdēt halāta vienai malai un atsegt manām acīm milzīgu, pelēku matu kušķi, no kura nokarājās krokaina ādas “zeķe”. Vecais vīrs, cenzdamies labot situāciju, iesmējās un paziņoja, ka tā izskatoties īsts vīrietis un, ja es nepīpēšot, tad arī manas “mantības” satveršanai būs vajadzīgas divas plaukstas, nevis viena. Manā atmiņā varētu būt saglabājusies kāda matemātikas formula, bet nē, tur ir šī atmiņa.

Vēlākos gados, kad sāku apzināties savas karjeras iespējamos virzienus, ar lielāko prieku apmeklēju dažādus publiskus pasākumus, no kuriem visjautrākie norisinājās 16. martā un 9. maijā. Šajās divās dienās ielās iznāk tā sabiedrības daļa, kuru ikdienā nav iespējams sastapt: neonacisti, komunisma relikti un, protams, – paši kara veterāni. Ja tā parēķina, ja kādā no šīm dienām saviem spēkiem dienas gaismā izrāpjas kāds 80 gadus vecs veterāns, tas nozīmē, ka 1944. gadā viņam bija 6 gadi. Nav vērts smieties par senioriem ar demenci un “Latgalītē” iegādātām medaļām, taču ir gana amizanti vērot, kā šos kara veterānus godina “Saskaņas” un Nacionālās apvienības pārstāvji. Vai nu šie politiķi tiešām tic, ka katrs dalībnieks, kam seja ir laika zoba izvagota – gluži kā mana drauga vectēva “krunku ķesele”, ir notraucis mātes pienu no lūpām un aizskrējis šaut naidnieku, vai piecieš šo tikšanos ar parasto tautu, lai stimulētu elektorātu.

Par laimi vai nožēlu, man šajā jautājumā tiešām ir dalītas jūtas, bet 16. marta pasākumi kļūst arvien mazāk apmeklēti. Šķiet, ka šajā dienā pārstās pie Brīvības pieminekļa ierasties pat Tatjana Ždanoka, kas līdz šim tur ir regulāri parādījusies kā herpes pēc Vecrīgā atrastiem gadījuma sakariem. Šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem ir apnikušas vēstures drāmas, viņi daudz labprātāk seko līdzi Kiviča un Skulmes skandāliem, kas piedāvā daudz plašāku emociju spektru nekā mūsu senču nāve. Ņemot vērā, ka “Cehs.lv” komandā strādā 33. līmeņa speciālisti no visdažādākajām jomām, piedāvājam savu ekspertīzi, kā “salīmēt” starp sabiedrības grupām radušos plaisu.

Ir nepieciešams savienot Leģionāru piemiņas dienu ar Uzvaras dienu! Galu galā šie pasākumi ir ļoti līdzīgi – bars cilvēku sanāk pie sev nozīmīga liela falliskas formas simbola, taču vieni sēro, bet otri svin. Šī ir tā plaisa starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Daļa sabiedrības jau intuitīvi saprot, ka liela nozīme šajā jautājumā ir šo fallisko simbolu izmēram, kādēļ arī vairākkārt uzvirmojušas sarunas par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro: “Aicinājums nojaukt Uzvaras pieminekli ir tipiska latviešu dzīvesziņas izpausme. Tas ir “sliktā kaimiņa” princips – vienalga, ka man nav, galvenais, lai citam arī nav. Daudz loģiskāk būtu paaugstināt Brīvības pieminekli vai piebūvēt tam identiskus torņus, kuri abi būtu augstāki par pašreizējo, bet garākais – vienādā garumā ar Uzvaras pieminekli. Kad abi pieminekļi būs vienā garumā, latvieši un krievvalodīgie viens otru redzēs daudz vienlīdzīgākā gaismā.”

Vienlīdzīgums starp etniskajām grupām veicinātu draudzību, un izlīdzinātos pasākumu apmeklētāju skaits pēc etniskās piederības. Padomājiet, cik gan skaistāk būtu dzīvot šajā valstī, ja šajā dienā pie Brīvības pieminekļa noskumušos latviešus atnāktu mierināt krievvalodīgie. Viņi apskautos, dziedātu, ēstu saulespuķu sēklas un ietu izplunčāt liekās promiles Rīgas kanālā, lai 9. maijā satiktos Uzvaras parkā un to visu atkārtotu Aināra Mielava koncertā! Rakstot šīs rindas, man no aizkustinājuma asaras slīd pār vaigiem.

Depresīvo stāstu nedēļa II

Domājams, ka virsraksts visu jau pastāstīja – nākamnedēļ būs nu jau otrā Ceha depresīvo stāstu nedēļa. Respektīvi – katru dienu vismaz viens depresīvs stāsts. Iespējams pat vairāki. Iespējams – pat vairāk nekā nedēļu. Bez diršanas atzīstam, ka šis nenotiek ilgas un rūpīgas plānošanas rezultātā, bet gan tāpēc, ka facebook memories parādījās atmiņa par pirmo depresīvo nedēļu pirms trim gadiem. Ierijiet līdz mandelēm, jo mums ir reāli virs vidējā.

Vienmēr jūsu,
CEHS.lv administrācija

Iepriekšējās depresīvās nedēļas stāsti:
Atceries
– Veca mīlestība nerūs
– Zudusī apātija Burkhartā: Depresīvā nedēļa
Rūdolfs
Mīkstais
Dzimšanas diena
Slimie
– Tēvs
Prezentāciju ērmi

Demogrāfijas speciālo lietu pulkveža prezidenta detektīvu leitnants Imants

Pēdējā laikā man neizsakāmu baudu sagādā sekošana līdzi valdības veidošanai. Es to redzu kā bērnudārzu vai, labākajā gadījumā, vidusskolu, kur aktīvi darbojas nenobriedušu cilvēku ego. Mani fascinē fakts, ka pirms vēlēšanām ikvienam kandidātam bija precīzi skaidrs darāmais, bet, tiklīdz viņiem jāvienojas par Ministru kabineta sastāvu, tā visa solītā kompetence un profesionalitāte izplēn kā nauda ar Rīgas domi saistītos iepirkumos.

Ārkārtīgi uzjautrinoši ir vērot “KPV LV” emocionālo seriālu par draudzību un nodevību. Godīgi sakot, šī drāma vairāk atgādina ķildu starp diviem mīlniekiem. Jāatzīst, ka Gobzems ir teicams taktiķis. Cik veikli viņš izgrieza kažoku uz otru pusi pēc vēlēšanām, lūdzot piedošanu par “emocionalitāti” priekšvēlēšanās, tik veikli viņš apstrādāja Kaimiņu dažu pēdējo dienu laikā, “pagrūžot viņu zem autobusa”, lai kļūtu par bezdarbnieku un senilu pensionāru Nr. 1 varoni, liekot Kaimiņam izskatīties pēc mērena “KPV LV” vērtību nodevēja. Ja šī izrāde būtu uzvesta, tā būtu pirmā pelnītā balva Nacionālajam teātrim “Spēlmaņu naktī”.

Taču visvairāk prieka man sagādāja Imants Parādnieks, kurš kā niķīgs bērns saldumu veikalā vēlējās savu īpašo demogrāfijas ministra amatu. Man ir aizdomas, ka Nacionālā apvienība vienkārši centās atbrīvoties no viņa, jo šis īpatnis nav visai labi ieredzēts pat starp savas partijas biedriem. Iespējams, tā iemesla dēļ, ka pēc izskata viņš būtu sastopams ar visiem 7 bērniem kādā no Talsu pieturām.

Pats Demogrāfijas ministrijas koncepts mulsina prātu, jo nav skaidrs, ko šāda ministrija varētu darīt, lai labotu vecuma robu sabiedrībā un negatīvo iedzīvotāju pieaugumu. Visticamāk, valsts finansējums tiktu tērēts, lai skolās sludinātu kontracepcijas ļaunumu. Iztēlojos arī Demogrāfijas ministrijas logo – Imantam Parādniekam līdzīgs vīrietis baro ar krūti zīdaini, kamēr Milda viņam mazgā kājas ar saviem matiem. Šo ministra posteni varētu pēc katrām vēlēšanām žonglēt starp Parādnieku un Stepaņenko, kas ir divi dedzīgākie un sliktākie demogrāfijas problēmu risinātāji.

Īpatnēji, ka Nacionālās apvienības mājaslapā atrodamajā programmā vārds “demogrāfija” nav pieminēts vispār (es pārbaudīju). Bet, OK, nav nepieciešams pārliecināties, lasot partiju programmas, lai saprastu, ka nevienam no ievēlētajiem politiskajiem spēkiem nav ne mazākās izpratnes par demogrāfijas jautājumiem.

Ekonomiku uztur darba spējīgā sabiedrības daļa, kas rada vērtību un laiž nepatērēto atpakaļ ekonomikas apritē. Problēma ar novecojošu sabiedrību ir tajā, ka liels skaits pensionāru ir slogs uz nomaksāto nodokļu artavu valsts budžetā. Viens risinājums ir palielināt strādājošo skaitu, kas diemžēl ir vienīgais mūsu politiķu redzeslokā. Otrs variants ir palielināt pensionēšanās vecumu, kas ir gan politiski pašnāvniecisks, gan iracionāls, jo veci ļautiņi nav pārāk labi pievienotās vērtības ražotāji un ir pelnījuši atpūtināt varikozās vēnas pie televizora ekrāna.

Ģimeņu labklājības celšana ir absolūti atbalstāma, taču no demogrāfijas viedokļa tas ir koks ar diviem galiem. Kas attiecas uz ģimenēm ar bērniem, tad – jā, tas palīdzēs izaudzināt mazos knēveļus, bet ģimenes tas nemotivēs dzemdēt jaunus pilsoņus, jo bērni apgrūtina ne tikai vecāku maciņu. Lai cik to būtu grūti aptvert konservatīvajiem pāķiem, arī sievietes ir apveltītas ar ambīcijām gan profesionālajā, gan sociālajā dzīvē, jo grūtniecība attur daiļās lēdijas no kāpšanas pa karjeras kāpnēm un ballītēm ar nesamērīgu alkohola patēriņu. Grūtniecība ir arī psiholoģisks šķērslis, jo cilvēkam ir bail, ka viņa dzīve turpmāk sastāvēs no sarunām par jaundzimušā vēdera izejas krāsu.

Var arī palielināt strādājošo skaitu ar imigrācijas un viesstrādnieku palīdzību, taču tas ne pārāk priecē vietējos iedzīvotājus, jo, ja palūkojamies uz Lielbritānijas piemēru, tur viesstrādnieki ierodas no Austrumeiropas valstīm ar krietni zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju, kas negatīvi ietekmē sociālo labklājību un noziedzības līmeni. Vispragmatiskāk ir skatīties tehnoloģiskās attīstības virzienā, jo, ja tehnoloģijas atņem darbu cilvēkiem, tad jārīkojas pretēji instinktiem un jāļauj vēl vairāk tehnoloģijām šeit strādāt un ražot vērtību, kas papildinās valsts budžetu.

Iespējams, universālais pamatienākums nav tik utopiska ideja, kā varētu šķist. Uz inovācijām balstīta ekonomika un motivācija darbam privātajā sektorā ir tās lietas, kas mīkstinās sabiedrības novecošanās sekas, nevis pilns Dzemdību nams. Latvijā ir jāveido ērta vide kapitāla piesaistei un noturēšanai, kas nozīmē arī pozitīvo imigrāciju jeb augsti kvalificētu cilvēku vēlmi šeit apmesties, veidot jaunas darbvietas un maksāt nodokļus. Taču, vērojot atbildīgās personas un institūcijas, nerodas iespaids, ka šie darbi būs augstu viņu darba kārtības prioritātēs. Varbūt – nākamajās vēlēšanās.

Kartona X faktors

Mēs regulāri saņemam lasītāju iesūtītus gabalus, taču visbiežāk CEHS.lv vecajo padome pieņem lēmumu, ka tas ir bijis vai nu sūds, vai pārāk garš, vai vienkārši padome bijusi pārāk skaidrā, lai izvērtētu. Vairāku apstākļu sakritības rezultātā mēs šoreiz piedāvājam lasīt apskatu par jauno O-Kartes akadēmiju jeb X-Faktoru, ko iesūtījis anonīms lasītājs, kurš parakstījies kā Rāzns Ezers.

Ja arī tu vēlies mums atrādīt savu kreatīvu, tad, neapsolot to publicēt vai atbildēt, vari provēt atsūtīt uz cehslv@gmail.com.

Mums radās aizdomas par to, ka pašmāju “X faktors” varētu būt tāda nedaudz parodija uz citu valstu piemēru fona jau tad, kad pirmajās atlasēs novērojām, ka mūsējie nav varējuši izprintēt baneri pietiekami lielos izmēros – tā, lai fotogrāfijās tas neizskatītos debili. Mūsu aizdomas par to, ka varētu nebūt labi, pastiprināja arī pieredze klātienē, kad MTG darboņi rāvās mellās miesās, lai no nelielajām skatītāju masām vismaz vienā punktā sastiķētu kopā pūli, uz kuru koncentrēt kameras. Arī no kartona salīmētais šova logo tirdzniecības centros neraisīja pacilātas sajūtas par to, ko mūsu bāleliņi būs spējīgi izdarīt ar pasaulslavenā talantu šova franšīzi. Visbeidzot mums gribētos uzņemties atbildību un atvainoties Sony Music, ka pirmās sezonas uzvarētāja garadarbs izčabēja līdz ar dažiem klausījumiem mūzikas straumēšanas vietnē Spotify.

Bet nu, nav jau tā, ka pirmās sezonas uzvarētājs Arturs Gruzdiņš būtu ieguvis pliku neko – pēc šova viņš ir gatavojis ēst kopā ar Roberto ļoti skatītā TV kanālā, gatavojis ēst un ēdis arī TV3 šovā “Vakariņas četratā”. Vēl Arturam laimējies izdzīvot arī to diezgan neveiklo sajūtu ikreiz, kad viņu publiski piesaka kā X faktors 1. sezonas uzvarētāju, jo tas parasti notiek kulinārijas šovos, nevis izpārdotā Vemblija stadionā vai vismaz pašmāju Palladiumā, kur satilpst kudiš vairāk miljonu skatītāju nekā Priekuļu kultūras namā.

Bet ok, pirmoreiz nesanāca, mēģināsim vēlreiz – varbūt otrreiz sanāks labāk. Tādā ziņā jauki, ka šogad uz atlasi ieradās emocionālā Katja no Baltkrievijas, prezentējot sakarīgu vokālu un priecējot visu patriotu sirdis ar jauniegūtajām latviešu valodas zināšanām. Nav gan nesatricināmas pārliecības, ka šis būs tas gadījums, pēc kura Sony Music korķēs vaļā šampi, nespējot vien nopriecāties, ka Latvijā uztaisīja to X faktoru, taču pārējo dalībnieku sniegums arī diez vai būtu sagādājis šādu gandarījumu. Toties mēs tikām pie vēl vienas grupas “Nando”, bariņa ar bekvokālistiem un veselas paaudzes šlāgerkanālam. Ā, vēl mums tagad ir Markus Rivas hip-hopa versija. Taču nepārprotiet – kamēr mēs metam akmentiņus dalībnieku dārziņā, Vecrīgas bruģa gabalus savā dārziņā izpelnījušies mentori. Proti, pārāk bieži šovu gaitā neloģiskas šķita dziesmu izvēles (ja nu vienīgi dziedoņus mērķtiecīgi gatavoja šlāgerkanālam), izraudzītie mākslinieku tēli nereti šķita klišejiski, garlaicīgi un visādi citādi ļoti tālu no tādiem, ar kuriem Sony Music no tiesas būtu gatavi slēgt līgumu.

Žūrija ar savu vērtējumu un izvēli pārsteidza atlasēs – šķiet, mentori bija aizrāvušies ar domu, ka ir šīs spēles MVP, aizmirstot patiesos MVP – reitingus, ko nodrošina dīvāna eksperti, saukti arī par skatītājiem, atbalstītājiem un faniem. Viņu loks līdz ar šova virzību uz finālu stabili saruka, un bez skatītāju bāzes šo šovu organizēt ir tikpat bezjēdzīgi, kā klausīties par kukuļošanu apcietinātā Leonīda Bemhena pretkorupcijas konferencei sagatavoto referātu “Sabiedriskā transporta pakalpojumi – ir vai nav riski” (visu cieņu par darba praktisko daļu). Tāpēc uzskatām, ka dīvāna eksperti bija tiesīgi pieprasīt žūrijas demisiju uzreiz pēc tam, kad tika izbrāķēta meitene ratiņkrēslā ar spēcīgu vēstījumu un labu balsi, kas turklāt vēl ir paralimpiete, kā arī gaužām bēdīgais džekiņš Marks, kurš publiski paziņoja, ka cīnās ar depresiju, un tad nolika visus uz pauzes ar popsīgo, skanīgo balsi.

Šos stāstus taču varēja tiražēt medijos, ceļot raidījuma reitingus, vēl turklāt uztaisoties par sociāli atbildīgiem, tā teikt, X faktors palīdz norādīt uz samilzušām problēmām sabiedrībā – attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti vai psihoemocionālas veselības problēmām. To, starp citu, veiksmīgi darījuši, piemēram, Lielbritānijas X faktora dižgari, saprotot, ka emocionālus cilvēkstāstus bieži vien var pārdot efektīvāk par vienkārši labu vokālu. Tas laikam arī ir tas skaļi daudzinātais un cītīgi meklētais x faktors: personība, stāsts + balss.

Mēs gan tiešām novērtējam producentu centienus mēģināt šo šovu padarīt kaut cik atbilstošu pasaules standartiem – pērn paveicās ar grupas “Hurts” koncertu arēnā “Rīga”, tad nu sanāca arī pie reizes pielauzt šos ierakstīt dziesmu X faktors studijā, lai finālā viņus TV skatītājiem neveikli pieteiktu kā lielos viesmāksliniekus. Šogad mūs pārsteidza vēl vairāk – ierakstīja un tikpat neveikli fināla raidījumā iemontēja Dona un Ozola priekšnesumu, tādā ziņā neslikts kompliments abiem. Kauč Jāni Jubaltu uzraut “Spogulīt, spogulīt” Aija varēja reāllaikā pierunāt – dzirdēju, ka viņš čomiem uzspēlēt piekrīt bez samaksas. Bet, protams, visu cieņu par konsekvenci – šāda pieeja – iepriekš ierakstīt pašmāju māksliniekus – iederas vienā atvilktnē ar baneri neīstos izmēros un kartona logo. Teiksiet, ka mums nav tik daudz naudas kā, piemēram, Lielbritānijai? Tad man ir jautājums, kādēļ, piemēram, Ukraina ir spējusi savu X faktoru izveidot tādu, kuru skatoties facepalm var atlikt? Iespējams, ka šis ir brīdis atzīt, ka kaut ko mēs te darām nepareizi, varbūt vienkārši neesam gatavi šāda mēroga projektam.

Bet nu, bez stresa – mēs mēģināsim atkal, un varbūt nākamreiz mums sanāks vismaz vēl vienas “Tautumeitas”. Tur Reynsi pērn tomēr diezgan ok pastrādāja, un meitenēm tā lieta pakustējās uz priekšu. Bet tikmēr varam turpināt priecāties par šīs sezonas sauso atlikumu – joku par miljoniem klausītāju Priekuļos.

Markus Zelta Biksiņās

Rituāls cīņai ar vecajiem komunistiem

Andris bija allaž aizņemts ar savas vietas meklēšanu dzīvē. Viņš izmēģināja dažādas nodarbošanās – basketbols, mūzika, šova vadīšana televīzijā un pat uzrakstīja grāmatu. Taču, lai ko viņš darīja, tas nebija ne tuvu labākais sniegums un pēlēju kritika kā dadzis ķērās pie dvēseles. Andris uzskatīja, ka neskaitāmie piedzīvojumi ir padarījuši viņu ļoti dzīvesgudru, taču neredzēja sev vietu, kur izmantot šo milzīgo pieredzes un zināšanu krājumu. Sirdī Andris alka sabiedrības atzinības un vēlējās strādāt tās labā. Taču pienāca brīdis pārmaiņām gan sabiedrībā, gan Andra dzīvē.

Andris bija pamanījis Artūru un Aldi, kuru neizsīkstošā enerģija un cīņas spars viņam ārkārtīgi simpatizēja.

“Ko es varu darīt?” – Andris uzrunāja enerģijas pārpilno Artūru.

“Andri! Ļoti labi, ka izteici vēlmi mums pievienoties! Mums vajag aktīvus un jaunus cilvēkus, kas izspiedīs vecos komunistus un zagļus kā nobriedušas pumpas. Mēs tevi uzņemsim savā vidū, ja spēsi izturēt rituālu…”

Andris bija apmulsis:

“Kādu rituālu?”

Artūrs pasmaidīja, draudzīgi uzsita Andrim uz pleca un pasniedza viņam zīmīti:

“Atnāc uz šo adresi norādītajā laikā un tev viss taps skaidrs.”

Andris bija apmulsis, bet izjuta patīkamu kņudu vēderā, kā pirms liela piedzīvojuma.

Andris ieradās norādītajā vietā un laikā. Tās bija vecas, blāvas sveču gaismas piepildītas telpas. Viņu sagaidīja melnā apmetnī un kapucē tērpts vīrietis, kas izskatījās pēc veca mūka. Vecais mūks paņēma vienā rokā lielu svečturi ar 13 aizdegtām svecēm un ar žestiem norādīja kur Andrim jāiet. Viņi devās caur vairākām tukšām telpām, kur vienīgā skaņa nāca no viņu pašu soļu atbalsīm. Andris tika aizvests uz mazu telpu, kur mūks atdarīja vecas un smagas durvis, kuras veda uz pagraba celli. Andrim tika nodots svečturis un norādīts, ka tālāk viņam jāiet vienam pašam. Pagraba cellē Andri sagaidīja cits mūka talārā ģērbies vīrietis.

“Kur es esmu un kas te īsti notiek?” – Andris nolēma noskaidrot situāciju.

Vīrietis noņēma kapuci un atsedza seju, tas bija Artūrs, kura seju rotāja sirsnīgs smaids.

“Man prieks, ka nolēmi ierasties. Šovakar tu tapsi par vienu no mums. Tev tiks uzdoti vairaki jautājumi, atbildi uz tiem apstiprinoši, bet tagad tev jānoģērbjas un jāuzvelk šis…” Artūrs pasniedza Andrim baltu talāru.
Andris saminstinājās, bet paklausīja Artūram – noģērbās līdz ādai, uzvilka balto talāru un pārsedza galvu ar kapuci. Artūrs ieveda Andri apaļā telpā, kur pusaplī stāvēja 12 melnos talāros tērpti cilvēki un Artūrs tiem pievienojās kā trīspadsmitais.

“Vai šī ir jauna asins un jauna balss?” – pusapļa vidū stāvošais skaļi jautāja.
“Šī ir jauna asins un jauna balss!” – Artūrs atbildēja.
“Mums ir vēl viena balss!” – piebalsoja visi klātesošie.

“Jaunā balss, vai zvēri uzticību saviem brāļiem?”
“Zvēru uzticību saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai ēdīsi starp saviem brāļiem?”
“Ēdīšu starp saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai paēdis tu dosi ēst citiem?”
“Paēdis es došu citiem ēst!”

“Darbi runā skaļāk par vārdiem!” – centrālais stāvs noņēma kapuci un atsedza savu seju, ko Andris tūdaļ atpazina kā Aldi. Aldis spēra dažus soļus pretim Andrim un pamāja, aicinot viņu apaļās zāles vidū. Andris ar svečturi spēra dažus soļus Alda virzienā un svečtura gaismā pamanīja kādu četstūrīgu priekšmetu uz klona grīdas, tā bija suņu būda ar ķēdi un tukšu metāla bļodu.

“Vai tu esi nācis kails, tīrs un bez viltus?” – Aldis jautāja Andrim, liekot saprast, ka viņam ir jānovelk baltais talārs.
“Esmu nācis kails, tīrs un bez viltus!” – Andris novilka talāru un atsedza kailo ķermeni.

Aldis pacēla ķēdi un aplika to Andrim ap kaklu. Tad viņš pacēla sava melnā talāra apakšdaļu un pietupās virs tukšās bļodas. Aldis pakāpa malā un nostājās atpakaļ pusaplī. Andris pamanīja, ka bļoda vairs nav tukša.

“Ēd kā mēs visi šeit esam ēduši un kļūsti par mūsu balsi!” – Aldis skaļi sauca Andrim.

Andrim sametās slikti, taču viņa misijas apziņa bija stiprāka. Viņš nometās ceļos četrāpus pie bļodas un raudzījās tajā. Andrim sarāvās kuņģis. Viņš paskatījās uz melnajiem stāviem un saprata, ka vairs nav atpakaļceļa, šis ir vienīgais veids kā īstenot savas ambīcijas un atgūt nozagto valsti.

Andris ienira ar seju bļodā un kampa kā bada cietējs. Ar lūpām kniebjot silto masu, asaras sāka slīdēt pār viņa vaigiem un lija bļodā. Andris centās nedomāt par garšu, taču viņam šķita, ka tā atgādināja piedegušus kafijas biezumus ar cigoriņiem. Andris, sažņaudzis acu plakstiņus, notiesāja kumosu pa kumosam līdz bļoda bija tukša.

“Celies, brāli!” – Aldis lepni uzsauca Andrim.

Andris piecēlās kājās un ķēra pēc gaisa. Artūrs skatījās uz viņu ar mīlestības asarām acīs. Pēc mazas pauzes, Artūrs pienāca pie Andra un kvēli noskūpstīja viņu uz mutes, aplaizīja savas lūpas un sapņaini aizvēra acis. Bija noticis prātam neizskaidrojamais – Andris pēkšņi zināja visu kas viņam jādara un jāsaka, vārdi paši bira pār viņa lūpām:

“VISS IR JĀMAINA! VISI VECIE KOMUNISTI IR JĀIZSVĒPĒ! JĀAIZLIEDZ MEDIJIEM IZMANTOT VĀRDU “IESPĒJAMS”! ES MĀKU SPĒLĒT ĢITĀRU, TAS IR TAS PATS KAS BŪT POLITIĶIM”

Vizīte pie tipiskas antivaxeru ģimenes

Mana mīļotā sieviete ir pirmā bērniņa gaidībās, kas nozīmē pirmreizēju saskarsmi ar visdažādākajām problēmām un lēmumiem. Viens no būtiskākajiem jautājumiem bija par mūsu bērniņa vakcināciju, jo publiskajā telpā ir viruši neskaitāmi strīdi par šo jautājumu. Man ir tikai viens mērķis – lai mans bērniņš būtu vesels.

Esmu izlasījis internetu krustu šķērsu, taču informācijas ir tik daudz, ka galva sāk reibt. Sociālo tīklu strīdos par šo tēmu pamanīju kādu ģimeni (Dzintars un Evija). Abi šķita ļoti racionāli vakcinācijas pretinieki, kas nebaidījās paust savu viedokli un pamatot to ar dažādām saitēm internetā. Sazinājos ar Dzintaru, un viņi laipni piekrita uzņemt mani kā viesi savās viesmīlīgajās mājās.

Ierodoties pie saimniekiem, uzreiz sapratu, ka tur dzīvo cilvēki, kuri ļoti augstā vērtē tur tradīcijas, ģimeni un vērtības, par to liecināja ļoti sakoptā teritorija, kas vasarā noteikti izskatās absolūti pasakaini. Dārzā varēja pamanīt dažādus latvju un Austrumu simbolus, daži no tiem bija iekārti kokos, citi atradās pie mājas un šķūnīša ieejas. Mani sveicināt steidzās Dzintars un viņa suns vārdā Šantijs jeb Mieriņš, un jāatzīst, ka vārds viņam bija gluži piemērots, jo viņš draudzīgi paluncināja asti, apostīja man roku un lēnām aizslāja atpakaļ māju virzienā. “Viņš ir tikko paēdis, grib nodoties diendusai,” Dzintars paskaidroja un aicināja uz iekštelpām iepazīties ar ģimeni. Mājā mani sagaidīja vīraka smarža un garos, krāsainos brunčos tērptā Evija, kas iepazīstināja mani ar abiem dēliņiem – Pēteri (4) un Uģi (2).

Izstāstīju par gaidāmo ģimenes pieaugumu un vakcinācijas jautājumu. Dzintars saprotoši uzsmaidīja un teica, ka arī viņi vēl pirms dažiem gadiem esot “staigājuši manās kurpēs”. Evija teica, ka jaunībā esot daudz lasījusi un meklējusi gudrības, kā dzīvot, bet nekas nav spējis uzrunāt vai pārliecināt. Taču viss mainījās pirmās grūtniecības laikā. “Viss nostājas savās vietās, ja ļauj runāt intuīcijai, nevis prātam. Internets, televīzija, pat reklāmas uz ielām neveicina domāšanu, tieši pretēji – viedokļi tiek implantēti smadzenēs. Cilvēks kļūst par robotu! Es ilgi dzīvoju robota dzīvi starp citiem robotiem – mašīna, darbs, mašīna, vakariņas, televizors un tā uz riņķi. Tikai, kad paliku stāvoklī ar Pēteri, sapratu, ka tas tā nevar turpināties. Tik vienkārši – atnāk bērniņš un tu instinktīvi zini, kas jādara, lai viņam būtu vislabākais dzīvē.”

Pie galda neveikli piesteberēja mazais Uģis, un tēvs viņu nosēdināja sev uz ceļa. Kamēr Evija man stāstīja par pēkšņo paradigmas maiņu, Dzintars paņēma tējkaroti mīksta sviesta un sāka to barot mazajam knēvelim, kurš to arī bezrūpīgi čāpstināja mutē. “Vai ir labi dot bērnam ēst sviestu?” atļāvos pajautāt. Abi vecāki man pastāstīja, ka tas ir viens no labākajiem ēdieniem, jo tas ir tīrs lauku sviests no netālās zemnieku saimniecības, no nepasterizēta piena, bez konservantiem un ķīmijas, pilns ar veselīgajām baktērijām. Tauki esot ļoti svarīgi ikdienas uzturā, jo ketoze uzlabo domāšanu, smadzeņu attīstību un pagarina mūžu. Pieņēmu zināšanai, un mēs pārgājām pie vakcīnu jautājuma.

“Kā jau Evija teica, kad pieteicās Pēterītis, mums viss bija jāmaina – jādzīvo veselīgi un pie dabas. Protams, tas izslēdza arī jebkādu vakcināciju. Slimības izraisa neveselīgs dzīvesveids un neveselīgas domas. Dabā nav tādas lietas kā slimības, tās visas ir cilvēku izraisītas un radītas. Slimības ir milzīgs peļņas avots zāļu ražotājiem, tātad izdevīgi ir arī kaites ārstēt pēc iespējas lēnāk. Korporācijas cilvēkus pieradina pie saviem produktiem. Ziņas, filmas, mūzika, uzturs, sociālie tīkli – tas viss ir uzbūvēts ar mērķi palielināt peļņu. Tāpēc arī pasaule ir pilna ar cilvēkiem ar lieko svaru, kas nepaceļ acis no ekrāna,” man izskaidroja Dzintars un devās nolikt mazo Uģi diendusā, bet es aizdomājos par dzirdēto.

Evija piekrītoši pamāja: “Es jums neiesaku vakcinēt bērniņu, bet šis lēmums ir jāpieņem vecākiem pašiem. Bet ņem vērā, ka ir daudz pētījumu, kas liecina, ka vakcīnas satur dzīvsudrabu, kas, kā jau tu ļoti labi zini, ir ļoti kaitīgs. Modificētu dzīvnieku gēnu injicēšana savā organismā, piekritīsi, galīgi nešķiet laba lieta. Kāpēc lai es to nodarītu mazam, neaizsargātam bērnam? Galu galā veselam cilvēkam ir veselīga baktēriju mikroflora, ja kaut kas izjauc balansu mikroflorā – rodas tas, ko sauc par slimībām. Un ar ko ārstē šīs slimības? Ar ķīmiju, kas vēl vairāk izjauc līdzsvaru cilvēka ķermenī.”

Nolēmu apjautāties par to, kur šie cilvēki ir smēlušies zināšanas par mikrofloru un veidiem, kā dzīvot: “Lielākoties mēs jau intuitīvi jutām lietas, kuras jādara pareizi, bet mums ļoti palīdzēja arī daudzi citi, cilvēki, kas aktīvi interesējas par šīm lietām. Gājām uz dažādām lekcijām, un ļoti iepatikās Uģis Kuģis. Mēs ar Uģi ļoti sadraudzējāmies un viņam par godu arī nosaucām mūsu jaunāko puiku.” Dzintars atnesa dažas grāmatas, kuras man izpētīt, pārsvarā tie bija tulkoti Indijas autoru darbi. Vīrietis turpināja: “Uģis mums ļoti pavēra acis par to, kā sadzīvot ģimenē. Mēs atskārtām, ka sabiedrība ir pilnīgi sabojājusi attiecības – cilvēki iemīlas un drīz šķiras, tas nav normāli, senāk cilvēki iemīlējās un nodzīvoja visu mūžu kopā.”

Apjautājos, kā vēl ir izmainījušās attiecības pēc šīm mācībām: “Mums ir pazudis sabiedrības uzliktais tabu mīlestībai. Piemēram, kad mēs ar Eviju nodarbojamies ar seksu, mēs neslēdzam durvis un puikas to var redzēt, jo tas ir gluži dabīgs dzīves process. Pirmajā reizē Pēteris ieraudzīja mūs no aizmugures un sāka gauži raudāt!” Abi vecāki smējās un saskatījās. Evija izteica minējumu, ka Pēterim nebija saprotams, kāpēc tētim tik jocīgi kustas dibens un mamma sten. Dzintars turpināja: “Sekss ir vēl viena no tām lietām, ko sabiedrība ir padarījusi par tabu, lai to varētu pārdot, bet patiesībā tas ir dabisks, ikdienišķs un veselīgs. Sievietes vagīnā ir ļoti vērtīga baktēriju mikroflora. Evija katru rītu man un arī puikām ar pirkstu uzsmērē uz mēles drusku šīs mikrofloras. Man kādreiz bija problēmas ar vēderu, bet nu tās visas ir pagaisušas. Evija arī paskalo pirkstu ūdenī, un es to nesu savam kolēģim, kuram ir C hepatīts. Domājam, ka viņš būs vesels pēc dažiem mēnešiem un farmācijas nozare paliks bešā.”

Lai mani pārliecinātu, Dzintars un Evija piedāvāja man pavērot viņu mīlestības aktu, bet es atteicos un ar iegūtajiem iespaidiem devos atpakaļ uz “cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratoriju. Grūti sagremot, ko ieguvu no šīs vizītes pie antivaxeru ģimenes. Cilvēki ir ļoti patiesi, laipni un jauki. Viņi ļoti augstu vērtē veselību un mīlestību, taču bažas radīja informācijas avoti, uz kuriem šie cilvēki balsta savu uzticību. Informācija pārsvarā nāk no pasaules daļas, kur ūdens uzturam tiek ņemts no upēm, kur krokodiliem tiek izbaroti mirušie ģimenes locekļi.

Apšaubāmi ir arī balstīt ģimenes modeli uz guru mācībām, kuriem pašiem nav ģimenes. Bet var jau būt, ka es kļūdos. Galu galā vecāki gadu simtiem ir veduši savus bērnus pie katoļu mācītājiem – un cik daudz krietnu kristiešu izaudzis, pat ja šajā procesā ir cietuši daži altāra zēni. Līdzīgi kā ar vakcīnām – paglābj tūkstošus no drošas nāves, pat ja dažiem tas izraisa veselības problēmas.

Influenceru jeb mikroslavenību postaža

Pirms neilga laika starp ziņām parādījās informācija, ka ir izveidota Latvijas Blogeru un influenceru asociācija. Ņemot vērā “cehs.lv” triecienbrigādes pieredzi blogošanas jomā, kas, starp citu, stiepjas krietni pirms apvienošanās zem viena zīmola, nolēmām padalīties ar savu ekspertu viedokli šajā jautājumā.

Savu pārdomu un ikdienas notikumu pierakstīšana ir sena kā pati rakstīšana. Sendienās cilvēki rakstīja dienasgrāmatas, kuras nereti tika arī publicētas, pārsvarā pēc to autoru nāves, jo lasītājus allaž ir interesējis ieskats cilvēku privātajā dzīvē. Patīk tev tas vai nepatīk, “lūrēšana caur atslēgas caurumu” ir bijusi un vienmēr būs populāra, tā ir izbēgšana no savas garlaicīgās pelmeņu ņukāšanas, kļūstot par liecinieku privātām intrigām, skandāliem un dīvainiem seksa fetišiem. Informācijas laikmets ir krietni atvieglojis šo dienasgrāmatu uzturēšanu un pieejamību interesentiem, kas noveda pie vārda “blogs” rašanās deviņdesmito gadu beigās.

Blogošana ļoti ātri kļuva tik populāra un dažāda, ka radās nepieciešamība pēc kategorizēšanas un definēšanas. Arī “cehs.lv” pārstāvji tika aicināti uz diskusijām par blogiem, kur uzstājām uz gana konservatīvu viedokli, ka oriģināls saturs ir galvenais un noteicošais faktors. Mums iebilda kādas nelielas reklāmas aģentūras pārstāvis, uzstājot, ka arī internetā atrastu bildīšu pārpublicēšana ir pietiekama blogošanas pazīme.

Sociālie tīkli ir vēl vairāk atvieglojuši pieeju citu cilvēku dzīvei, tie ir arī pielāgojušies reklāmas tirgum, pat ja pašos sākumos tas nebija pašmērķis. Sociālo tīklu uzturēšana prasa gana lielus līdzekļus, tālab šādiem tīkliem ir jāspēj atpelnīt investīcijas un nodrošināt savu pastāvēšanu. Šeit ļoti palīdz mikroslavenības ar salīdzinoši lielu sekotāju skaitu, kas ir ļoti ērts ceļš, kā reklāmām nokļūt pie mērķauditorijas.

Mikroslavenības ir tā vai citādi uzaudzējušas lielu sekotāju pulku savos sociālajos tīklos, un šie cilvēki vairāk izceļas ar savu atraktīvo dzīvesveidu – ceļojumiem, sporta klubu apmeklējumiem, labdarības akcijām un draudzību ar citiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Mikroslavenības uztur daudz personiskāku pieeju saviem sekotājiem, nereti pat atbildot uz komentāriem. Tās ir kā stilīgi draugi, kas nekad nav satikti viens pret vienu, taču, redzot tos uz ielas vai kādā pasākumā, rodas familiaritātes sajūta.

Influencera tituls ir darbs, šāds cilvēks nevar izvietot sociālajos tīklos visu, ko sirds kāro, piemēram, “kā mēs ar Agnesi vakar aizlējām seju! Šorīt izvēmu visas iekšas! Man ir liels zilums uz sāna un 0 atmiņas par vakaru #worthit #blessed”. Šīm personām ir jāuztur noteikta etiķete un kvalitātes standarti, lai saglabātu savu reputāciju un iespēju izvietot reklāmas. Teorētiski influenceri kļūst paši par sava titula ķīlniekiem, upurējot iespēju brīvi izteikties, no otras puses, viņu sekotāji kļūst tikai par reklāmas patērētājiem, kaut arī ir piesekojušies, lai gūtu ieskatu neviltotā dzīvē un uzzinātu, kā tad tur tas zilums ir tapis.

Cilvēki pat ar nelielām zināšanām mediju un mārketinga nozarē spēj tīri labi atpazīt reklāmas ierakstus, taču pusaudžiem tas varētu būt grūtāk un bērniem – bieži vien neiespējami. Bērni, veidojot savu personību, ļoti iedvesmojas no dažādiem popkultūras elkiem, un to ļoti izmanto reklāmas aģentūras un uzņēmumi, lai izvietotu produktus bērnu sekotāju apsēstos kontos. Tas, protams, rada ētiskas dabas jautājumus, īpaši gadījumā ar Renāra Zeltiņa bildi ar totalizatora biļeti. Kaut arī konkrētajā gadījumā azartspēļu biļete nebija īsta, jo pat Zeltiņš nav tik neaptēsts, lai savu naudu notriektu tik bezjēdzīgā manierē, tomēr – tas nav labs piemērs, kā rīkoties pat inteliģentam huligānam.

Otra problēma ar mikroslavenību sociālajos tīklos izvietotajām reklāmām ir nodokļu nemaksāšana. Katra reklāma tiek izvietota, saņemot par to atlīdzību. Ja šī atlīdzība ir juridiski sakārtota un nodokļi par to tiek samaksāti, nav nekādu problēmu pie sociālo tīklu ieraksta norādīt, ka tā ir apmaksāta reklāma, vai vismaz pateikt, ka ieraksts ir tapis sadarbībā ar kādu uzņēmumu. Diezgan droši varam pieņemt, ka visi mikroslavenību ieraksti, kuros tiek slavināts kāds uzņēmums vai izvietota produkta bilde, ir ēnu ekonomikas sastāvdaļa, un tas liek aizdomāties par šīs personas morālo kompasu un iemesliem viņam sekot sociālajos tīklos.

“Cehs.lv” virtuālās etnogrāfijas antropologi skaidro: influenceri ir populāru sociālo tīklu kontu turētāji, kas strādā kā vidutāji starp preču ražotājiem un patērētājiem, jeb pārdevēji. Viņi, protams, nav tik uzmācīgi kā uztura bagātinātāju piramīdshēmas pārstāvis no kaimiņu dzīvokļa, bet tomēr. Visas neapmaksātās bildes ir ar #blessed dzīvesveidu, lai ievilinātu sekotājus dienas sapnī par bezrūpīgu un pārtikušu dzīvi, bet nākamajā brīdī šie sekotāji saņem 8 bildes un 2 rindkopas par to, ka “šis eko kaņepju šķiedru tampons ir labākais, kas pabijis viņas vagīnā”.

“Cehs.lv” eksperti “Web 2.0” un blogosfēras jomās pauž viedokli, ka influenceru un blogeru asociācijai ir neliela iespēja sakārtot un reglamentēt situāciju saistībā ar sociālo tīklu ierakstu ētikas normām un nodokļu nemaksāšanu, kā arī attīstīt satura kvalitāti, taču, visticamāk, šī asociācija ir nekas vairāk kā pompozu un izlutinātu sučku sindikāts, kur kolektīvi pašapmierināties, mērīties krāniņiem par savu “Instagram” sekotāju skaitu un skatīties no augšas uz cilvēkiem, kas rada oriģinālu saturu.

Mēs visi mirsim

Varētu šķist, ka šajā vietā un laikā būtu neiespējami atrast kādu cilvēku, kas noliegtu globālās klimata pārmaiņas, jo īpaši tā iemesla dēļ, ka zinātne nav bijusi tik ļoti attīstīta. Galu galā uz šīs planētas ir cilvēki, kas spēj novērot gravitācijas viļņus no melnajiem caurumiem miljoniem gaismas gadu tālumā, ģenētiski modificēt augus, lai pabarotu pusi zemeslodes, radīt medikamentus, kas glābj dzīvības. Tomēr rodas iespaids, ka popularitāti arvien vairāk gūst tik absurdas idejas kā plakanā zeme, vakcīnu izraisīts autisms un homeopātija.

Globālās sasilšanas faktu prognozēja jau pirms 100 gadiem, un šodienas prognozes liecina, ka, visticamāk, jau ir par vēlu ko iesākt, lai nosargātu civilizācijas pastāvēšanu. Planēta jau pati sāk izmest atmosfērā siltumnīcas efektu izraisošās gāzes, kas tikai paātrinās temperatūras celšanos, kas novedīs pie vēl lielākiem plūdiem, vētrām, karstuma viļņiem un meža ugunsgrēkiem. Mēs jau ilgi novērojam, kā Eiropas dienvidos un citos attīstītos reģionos plosās dažādas stihijas, un, visticamāk, šīs teritorijas drīz kļūs neapdzīvojamas. Loģiski ir jāpieņem, ka iedzīvotāji no dienvidiem sāks pārcelties uz dzīvi ziemeļu rajonos.

Cilvēki ir kā parazīti, kuri necenšas saglabāt sevis nēsātāju pie labas veselības. Šķiet, ka cilvēkus varētu salīdzināt ar žurkām, piemēram, ja kādā teritorijā savairojas pārāk daudz žurku, tiklīdz sāk aptrūkties resursu, žurkas sāk regulēt savu populāciju, nogalinot viena otru. Ar cilvēkiem allaž ir bijis līdzīgi, un nekas neliecina, ka, tiklīdz globālo klimata izmaiņu rezultātā aptrūksies pārtikas krājumu vai teritorijas, cilvēki nesāks viens otru nogalināt. Un nogalināt cilvēki prot labāk nekā jebkura cita suga uz mūsu trauslās planētas.

“Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijā veiktie aprēķini un prognozes liecina, ka, saskaroties ar globālo klimata izmaiņu izraisītajām sekām, lielākajā daļā pasaules valstu sabiedrība izvēlēsies konservatīvus un nacionālus vadītājus, kas, lai izvairītos no līgumiem par globālās sasilšanas bēgļu uzņemšanu, izstāsies no pastāvošajām valstu savienībām un aliansēm.

Eiropā jau tiek aktīvi runāts par Eiropas armijas izveidi, kas nodrošinātu vēl lielāku integrāciju Eiropas Savienībā, kā arī iespēju nosargāt Eiropas teritoriālo integritāti nākotnē. Baltijas valstu interesēs ir vēl dziļāka integrācija un koalīcija ar Eiropas lielākajām valstīm, pat ja tas nozīmētu savā teritorijā izmitināt lielu skaitu iedzīvotāju no Eiropas dienvidiem, jo “katrs pats par sevi” apstākļos vērienīgi militāri konflikti ir neizbēgami un mazajai Latvijai šāda scenārija gadījumā draud militārs genocīds.

Kādi mums ir varianti? Akadēmiķis Kristaps Āls pauž viedokli, ka, iespējams, vislabākā rīcība gan Latvijā, gan pasaulē, būtu tās iedzīvotājiem izmirt dabīgā ceļā: “Ir jāskatās patiesībai acīs, mūsu paaudzei paveiksies, ja tā nomirs no vecuma, taču mūsu bērnu liktenis būs daudz skaudrāks. Valsts pastāvēšanu diktē tikai tās iedzīvotāju paustā griba, un nekas neliedz veselai nācijai pieņemt lēmumu par tās pastāvēšanas beigām.”

Latvijas priekšrocība ir tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta un jau tā sarūkošais iedzīvotāju skaits. Nekustamo īpašumu pārdošana turīgiem ārvalstniekiem, kuru mērķis ir šeit apmesties uz dzīvi, ir šīs valsts iedzīvotāju labākā iespēja nodrošināt investīcijas reģionā un adekvātas vecumdienas pamatiedzīvotājiem. Latvija varētu kļūt par pirmo patvēruma centru klimata bēgļiem.

Aizmirstiet par Likteņdārzu, mums ir jābūvē jaunā Ēdene vai Bābeles tornis, kas apvienotu Latvijas teritorijā ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas ir spējīgas investēt pārtikas ražošanas inovācijās, lai mūsu zemniekiem nebūtu katru rudeni jāčīkst pēc kompensācijām, jo sausumā gājusi bojā viņu tupeņu raža. Pēc zinātnieku aplēsēm, mums ir atlikuši aptuveni 30 gadi, līdz klimata izmaiņas sāks masveidā iznīcināt zemes floru un faunu.

Nevar būt ne runas par atbalstu ģimenēm vai demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, valstij nepieciešams izmaksāt pabalstus cilvēkiem, kam nav bērnu, lai tie varētu optimāli izmantot savu laiku, strādājot pie tā, lai, kad pēc 100 gadiem smaks nost pēdējie cilvēki uz Zemes, tie varētu pieminēt, kā viedie latvieši nolēma paši sev lemt likteni, nevis plēst citiem rīkles, lai vēlāk varētu necienīgi nosmakt karstumā un putekļos.

Vai strukturētais sūdens aizbiedē lielo čiku?

Tevi ietekmē Mēness fāzes? Tev ir bail no lielā čika? Uztraucies par sava ķermeņa PH līmeni? Šķiet, ka krāna ūdens ir kaitīgs? Ļoti labi, arī es neticu tādām muļķībām. Bet cilvēkiem patīk ticēt, tas padara skola–darbs–nāve rutīnu nedaudz vieglāk panesamu.

Problēma nav tajā, ka cilvēki tic, problēma ir ar cilvēkiem, kuriem kādā no ticībām piemīt autoritāte. Šīs autoritātes var izmantot sekotāju pulku kā resursu savu seksuālo fantāziju īstenošanai vai kā mediju melu izplatīšanai. Par labu piemēru tam kalpo vairāki pašmāju mācītāji, kuri iestājas pret vasaras saulgriežu svinēšanu, jo tā, redz, esot pagānu būšana, vai tie, kas draud maziem bērniem, ka tad, ja viņi kādam izstāstīs par to, kas notika pēc svētdienas skolas, Dieviņš atņems viņiem mammu.

Ja lielākā daļa organizēto reliģiju mācītāju cenšas palīdzēt savu draudžu locekļiem, vienlaikus pastāv arī vistīrāko šarlatānu problēma, kuri cenšas iedzīvoties uz nezinātnisku ideju izplatīšanas un klajas maldināšanas rēķina. Runa, protams, ir par dziedniekiem, ekstrasensiem, auru čamdītājiem un idiotisku uzturā lietojamu preču izplatītājiem.

Astrologi ir emulsija no tūkstošiem gadu senas neizpratnes par debesu ķermeņiem un numeroloģijas, kas uzskata, ka planētu atrašanās vieta kaut kādā veidā varētu ietekmēt to, vai manai sievai ienāks prātā uz mani apvainoties bez iemesla, – šķiet, ka tas notiek pie jebkuras planētu konfigurācijas. Un vispār – astronomija ir gājusi daudz tālāk. Nez, vai astrologi ir ņēmuši vērā, ka Plutons vairs nav planēta? Un 30. februārī dzimušos rītā ietekmēs Piena ceļa supermasīvais melnais caurums?

Dziednieki ir vieni no zemiskākajiem šarlatāniem, kuriem esam jau vairākkārt veltījuši neglaimojošus vārdus, taču viņi spītīgi nepazūd no sabiedrības ķermeņa kā vēzis, ko, kā viņi paši apgalvo, spējot izārstēt. Viss ir jūsu rokās, dārgie dziednieki, beidziet uzdoties par ārstiem, noņemiet savus internetā atrastos diplomus no Zinātņu akadēmijas telpu sienām un ejiet savus buramvārdus skaitīt kartupeļu vagās. Tas ir vienīgais veids, kā jūs ar savām profesionālajām prasmēm varat sniegt sabiedrībai kādu labumu.

Ja nākotnes pareģošana būtu reāli iespējama, vai tiešām šie ekstrasensi iekasētu naudu no vecām tantēm un vientuļiem cilvēkiem, nevis sēdētu akciju biržā? Cik no viņiem pirms 10 gadiem iegādājās bitkoinus, nevis stāvēja rindā, lai pieteiktos “Ekstrasensu cīņu” raidījumam? Man gan ir aizdomas, ka šie cilvēki ir veiksmīgi apmuļķojuši paši sevi, sev neapzināti uztrenējot “auksto lasīšanas” prasmi tādā mērā, ka uzskata to par intuīciju, kad ienāk prātā, ka pēc alkohola smaržojošam klientam ir problēmas personīgajā dzīvē. Jā, cilvēki izskatās slikti un iet pie ekstrasensiem pēc palīdzības, kad viņiem ir problēmas dzīvē, nevis kad viss ir lieliski.

Un man vismīļākā grupa ir uztura speciālisti ar grādu pseidozinātnēs, neeksistējošu kritisko domāšanu un gana lokanu morālo kompasu, lai pārdotu produktus ar neeksistējošām īpašībām. Visspilgtākais piemērs, kuru būsiet pamanījuši, ja apmeklējat jogas nodarbības vai šajā priekšvēlēšanu laikā staigājat pa ielām, ir kāds uzņēmums, kas piedāvā “strukturēto” ūdeni ar atmiņu. Ja esat pievērsuši uzmanību ziņām, tad zināsiet arī to, ka KNAB ir uzsācis pārbaudi par šī uzņēmuma visnotaļ acīmredzamu reklāmas kampaņu par labu kādai partijai. Tiesa, jāatzīst, ka cilvēku maldināšana un iedzīvošanās uz lētticīgu cilvēku rēķina ir raksturīga iezīme gan “strukturētā” ūdens piedāvātājiem, gan pieminētajai partijai.

Ūdenim nav atmiņas. Lai ar kādu spēku iedarbotos uz ūdeni, vai tas ir elektromagnētisks, kinētisks, filtrēšana caur membrānu vai pātaru skaitīšana, šķidrā agregātstāvoklī tas nevar saglabāt nekādu struktūru. Tātad arī visa teorētiskā informācija, kas tur tiek ievadīta, izzudīs piko sekunžu laikā pēc ārējās iedarbības beigām. Saprotu, ka tiem, kas man nepiekrīt, būs grūti saprast iepriekšējā teikumā teikto, tālab pārtulkošu to viņiem saprotamā piemērā: “Ziema. Auksts – brrr! Ūdens ciets! Uzčurā krustiņu. Krustiņš paliek. Pavasaris. Silts – Mmmm! Ūdens slapjš – krustiņš pazūd!”

Vēl tikai nāk prātā atsevišķi “ģēniji”, kuri cenšas bagātināt ūdeni ar skābekli, jo tas esot veselīgs. Tā nav, piešķirot H20 vēl vienu skābekli, sanāk H2O2, un tas ir ūdeņraža peroksīds, ar to 2. pasaules kara koncentrācijas nometnēs eksperimentēja kā ar līdzekli, ar ko nogalināt, ievadot to intravenozi.

Izlasi arī: 

Pieci soļi drošākas baznīcas virzienā

Sauciet mani par konservatīvu, bet es nekad neiešu ēst pie tieva itāļu pavāra un nekad neuzticēšu savus bērnus cilvēkam, kurš neuztur veselīgus, intīmus sakarus ar citiem pilngadīgiem cilvēkiem. Mana rīcība nav 100% droša prevencija, bet tā 100% ir rīcība risku samazināšanai.

Medijos izskanēja kārtējā ziņa par iespējamu seksuālās vardarbības gadījumu Romas katoļu baznīcā, šajā gadījumā – tepat Latvijā. Jautājot “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas metropolītam par šo gadījumu, Kristaps Āls pauda šaubas par mācītāja vainu seksuālā vardarbībā pret personu ar attīstības traucējumiem: “Maz ticams, ka garīdznieks tiešām ir pastrādājis šos noziedzīgos nodarījumus.

Pirmkārt, ziņas par konkrēto gadījumu ir faktuāli skopas, kas ir saprotams gan no izmeklēšanas dienestu, gan garīdznieka reputācijas perspektīvas, jo demokrātijā pastāv nevainīguma prezumpcija jeb – persona nav vainīga līdz brīdim, kad tiek pierādīts pretējais. Otrkārt, šaubu ēnu met arī noziedzīgā nodarījuma apstākļi, jo no seksuāla noziedznieka psiholoģijas viedokļa daudz tīkamāks loms ir atrodams katrā svētdienas skolā. Saprotiet, gan mazgadīgs bērns, gan persona ar garīgu atpalicību nevar sevi pārstāvēt tiesā, tāpēc, ja pastāv izvēle, labāk pusdienās ēst vīģes, nevis kartupeļus.”

Abstrahējoties no konkrētā gadījuma, līdz brīdim, kad atbildīgie dienesti izmeklēs lietas apstākļus, mums būtu lietderīgi iztirzāt problēmu ar pedofiliju garīdzniecībā, jo precedentu skaits ir ļoti liels. Īpaši šokējošus šos gadījumus padara organizētu grupu pazīmes un noziedzīgo nodarījumu slēpšana no augsti stāvošu garīdznieku puses. Statistika liecina, ka katra otrā katoļu baznīca ir bijusi iesaistīta vismaz vienā seksuālas vardarbības gadījumā. Būtu diezgan muļķīgi pieņemt, ka Latvijā nepastāv līdzīga situācija, pat tad, ja informācija par seksuālo vardarbību nenonāk atklātībā.

Šobrīd pastāv divas galvenās problēmas seksuālo noziegumu atklāšanā un varmāku sodīšanā: neziņošana par noziegumiem un vāja sabiedrības izpratne par tiem. Galvenais neziņošanas par noziegumiem iemesls ir sabiedrībā pārāk iesakņojusies upuru vainošana, kas cietušajos izraisa kaunu, vainas apziņu vai bezpalīdzības sajūtu.

No otras puses, ir vesela virkne viedokļu līderu un lēmējvaras pārstāvju, kas ļoti sarežģī sabiedrības izglītību gan seksuālajā audzināšanā, gan noziegumu novēršanā. Piemēram, politoloģe Ilze Ostrovska šonedēļ sociālajā tīklā “Twitter” pauda viedokli, ka bērnu podi veikala “IKEA” vīriešu tualetē varētu veicināt pedofilu personu skaita pieaugumu. Atsevišķi Nacionālās apvienības biedri, Jūlija Stepaņenko un virkne augsti stāvošu garīdznieku valsts mērogā cenšas iznīcināt seksuālo izglītību skolās. Aizdomīgi, tieši kāpēc, viņuprāt, nedrīkst paskaidrot bērniem, ka tas ir ļoti slikti, ja gar viņu intīmajām vietām knakstās kāds cilvēks, pat ja tas ir ārsts, radinieks, skolotājs vai mācītājs?

Ko darīt, lai situāciju labotu? “Cehs.lv” mākslīgā intelekta departamenta mašīnmācīšanās nodaļa ir sagatavojusi konkrētu veicamo pasākumu plānu:

1. Sieviešu ordinācija. Statistika liecina, ka sievietes daudz retāk pastrādā seksuāla rakstura noziegumus. Ja šobrīd baznīcās būtu godīgs dzimumu sadalījums starp mācītājiem, teju uz pusi būtu samazināta seksuālā vardarbība Latvijas baznīcās. Tātad divas reizes mazāk bezpalīdzīgu bērnu un invalīdu ciestu no vardarbības baznīcā.

2. Jāpanāk, ka katoļu priesteri drīkst veidot ģimeni. Uzskats, ka mācītājam ir jākalpo tikai draudzei, uzliek pārāk lielu psiholoģisko un fizioloģisko slogu uz cilvēka pleciem. Pat ja nostāsti par mācītāju pašapmierināšanos grēksūdžu laikā ir patiesi, masturbācija noteikti atslogo no stresa un paģirām, taču ar to nepietiek veselīgas seksuālās dzīves uzturēšanai. Ģimenes dzīve garīdzniekam palīdzētu arī daudz labāk izprast problēmas citu draudzes locekļu vidū.

3. Garīdznieku atbilstības pārbaudes. Visiem sociālajiem darbiniekiem ir dažādas pārbaudes un psihologu konsultācijas, lai izvērtētu to atbilstību ieņemamā amata pienākumu pildīšanai, bet garīdzniecībai tādu nav. Viens no variantiem varētu būt elektrodu piestiprināšana garīdznieku ķermeņa erogēnajām zonām, kas fiksē izmaiņas asins pieplūdumā konkrētajās vietās, kad tiem tiek rādīti attēli ar bērniem vecumā no 1 līdz 15 gadiem.

4. Animētā pornogrāfija, ja garīdznieks izjūt fizisku tieksmi pret mazgadīgām personām, taču vēl nav pastrādājis nevienu noziegumu. Animētā pornogrāfija (īpaši Āzijas izcelsmes) ir apliecinājusi, ka personas ar pedofilijas tieksmēm var “izraustīt savus dēmonus” un turpināt pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas sabiedrībā, nepastrādājot nekādus noziegumus.

5. Bezmaksas kontracepcija dievnamos. Šis ir galējs un utilitārs variants. Ja garīdznieks tomēr nespēj atturēties no bezpalīdzīgu personu seksuālas izmantošanas, tad vajadzētu vismaz parūpēties, ka viņš savā recidīvā neizplata kādu seksuāli transmisīvu slimību vai nesagādā grūtniecību kādam 12 gadus vecam bērnam.