Visi raksti, kuriem autors ir CEHS

Par mēsliem, kas apgrābsta sievietes

Mūsu mazajā postpadomju sabiedrībā pastāv ļoti nopietna problēma ar vardarbību pret sievietēm. Ja tu esi vīrietis, tu esi daļa no problēmas, tev to būs grūti pieņemt, bet pacieties – paskaidrošu, kāpēc. Ja tu esi sieviete, tu esi daļa no problēmas, tev to būs grūti pieņemt, bet pacieties – paskaidrošu, kāpēc.

Cik nu esmu piedzīvojis padomju gadus, uzskatu šo laika periodu par visveiksmīgāko mēģinājumu dzīvot pēc tradicionālām vērtībām. Valsts pamatā bija ģimene, smags darbs bija augsta sabiedrības statusa simbols, visiem bija izpratne par to, kas ir īsts vīrietis un īsta sieviete, cilvēka seksualitāte bija netikums, un nekur plašajā padomju valstu blokā nebija atrodams kaut viens homoseksuāls cilvēks. Vīri mēdza piekaut savas sievas un bērnus, bet tas bija OK, jo tā taču ļoti daudzi darīja, un galu galā: “Бьёт – значит любит!” (Sit, tātad mīl – krievu val.)

Esot pusaudzim deviņdesmito gadu Rīgas mikrorajonā, šīs tradicionālās vērtības un cietuma izpratnes tika mantotas itin labi. Ja kāds puisis atļāvās komentēt ko citu bez sporta un mašīnām, viņš bija gejs, un atbilstoši tā brīža valdošajai izpratnei geji ir pretdabiski un no viņiem jāsargā bērni. Īstiem vīriešiem patīk tikai sievietes, un, jo skaistāka vīrietim ir sieviete, jo īstāks viņš ir vīrietis. Īsta sieviete bija ar gariem matiem, garām kājām un lielām krūtīm, jo tādas patīk īstiem vīriešiem. Vēl no padomju cietumu izpratnēm bija māte. Māte nebija īsta sieviete, māte bija svēta, un mīlestība pret māti bija visīstākā mīlestība. Jebkurš “zonas” rūdīts recidīvists aprāva bravūras un lepnuma stāstus par cilvēku apzagšanu vai piekaušanu, ja viņam tika pajautāts par māti, – tad viņš runāja “no dvēseles”.

Pieņemoties prātā, kam ļoti palīdzēja studijas, cilvēku iepazīšana un interneta ienākšana ikdienā, izpratne par sabiedrības audeklu ļoti stipri mainījās. Vismaz man, jo izskatās, ka ļoti daudzi šo padomju tradicionālo vērtību bagāžu ir nesuši tālāk līdz pat šodienai, pretējā gadījumā viņi nebūtu tik plaši pārstāvēti Saeimā.

Vārdi “sieviete” un “vīrietis” nav tikai apzīmējums dzimumam. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vecākais sociālantropologs Kristaps Āls skaidro: “Noteikti esat dzirdējuši teicienu, ka džentlmeņi ir izmiruši. Nevis džentlmeņi ir izmiruši, bet šis vārds ir miris, tā vēstījums un statuss ir piekabināts vārdam “vīrietis”. Tāpat ir ar vārdu “lēdija”, tas ir analogs šodienas vārdam “sievišķīga”. Bez dzimuma “vīrietis” un “sieviete” apzīmē arī sociālo statusu. Šis statuss ir balstīts uz nerakstītiem un nekonkrētiem nosacījumiem, varētu minēt tikai dažus: vīrietis nekad nepacels roku pret sievieti, pelnīs pietiekami, lai apgādātu ģimeni, bet sievietēm jābūt glītām, koptām un elegantām. Atšķirībā no vīriešiem sievietes nevar atļauties aiziet uz bāru iešļūcenēs, neķemmētiem matiem, pieliet seju un apvemties pie galda, jo tas nav sievišķīgi, bet tas nav nevīrišķīgi.”

Kosmosā nav nekāda spēka vai likuma, kas aizliegtu vīrietim pļavā lasīt puķes un pīt sev vaiņagu vai sievietei ģērbties flaneļa kreklā un mainīt eļļu spēkratam ar V8 dzinēju, viņiem dzimumorgāni no tā nenokritīs, bet mūsu iesūnojušajā sabiedrībā tieši tādu likteni piedzīvos viņu statuss. Šie statusi uzliek nepamatotu pienākumu katra dzimuma pārstāvim ievērot sabiedrībā pieņemtos stereotipus, un nespēja kvalificēties šim statusam rada gluži reālu stresu. Tieši šī iemesla dēļ sabiedrībā tiek izmantoti lamu vārdi, to mērķis ir devalvēt sociālo statusu jeb, kā K. Āls izsakās, šis process ir sociāla kastrācija. Tāpēc manā pamatskolas klasē puikas apsaukājās ar vārdiem “pe*iņš”, pat neapzinoties savus motīvus un mērķus.

Ja mēģināsiet, sapratīsiet, ka ir neiespējami atrast kaut vienu sievieti, kas nebūtu saskārusies ar vardarbību, īpaši ar seksuālu vardarbību. No perversiem izteikumiem sociālajos tīklos līdz apgrābstīšanai, līdz izvarošanai. Sievietes ar to saskaras ikdienā un ne vienu reizi vien. Lielākajā daļā gadījumu sievietes noklusē šādu vardarbību, daļa to dara kauna dēļ, daļa nevēlas izraisīt lielāku konfliktu, daļai sieviešu ir bail, jo mūsu padomju tradicionālo vērtību dēļ būt upurim ir vājuma pazīme, un, ja kāds ir vājš, viņš pats pie tā ir vainīgs.

Tiklīdz sieviete izlemj par to neklusēt, piemēram, pasakot, ka kāds vīrietis ir apgrābstījis viņas dibenu vai krūtis, viņa sastopas ar apkārtējo vīriešu pretreakciju, noliegumu un neticību. Grūti izprotams fenomens, es zinu, bet palīgā steidz K. Āls: “Tiklīdz vīrieši dzird vārdu “vīrietis”, viņi nespēj izvairīties no paralēļu meklēšanas ar sevi un savu sociālo statusu. “Es esmu vīrietis, es tā nekad nedarītu, jo īsts vīrietis tā nekad nedarītu.” Šis ir galvenais iemesls, kāpēc sievietes, kas ir cietušas no vardarbības, vienmēr sastopas ar asu pretreakciju no to cilvēku puses, kas sevi identificē ar vīrieša statusu. Neiepīsim šeit “pati vainīga, nevajag tik izaicinoši ģērbties” viedokļa paudējus, tie ir konservatīvi dalbajobi, kas stingri pieturas pie padomju tradicionālajām vērtībām, kur sieviete ir nekas vairāk kā trofeja tēviņam. **Ehhemstepaņenkohm**, **khekhenacionālāapvienībakhem**, piedodiet, kafiju ierāvu elpvadā.”

Vislabākais risinājums, manuprāt, ir izmantot pastāvošo paradigmu savā labā un sociāli kastrēt tos indivīdus, kas atļaujas bez uzaicinājuma kaut pirkstu piedurt sievietei. Mums ir daudz ļoti spēcīgu lamu vārdu, ar kuriem devalvēt vīriešus, kas nespēj savaldīt rokas. Dāmas, tiklīdz kāds indivīds jums izteiks kādu perversu komentāru vai nepiedienīgi pieskarsies, ierakstiet sociālajā tīklā, ka kāds preteklis vai morāli impotentais jums ir pieskāries, ideālā gadījumā vēl ielieciet tā gropizļaka fotoattēlu. Tikai šādi var ļaut visai sabiedrībai aptvert problēmas patieso mērogu. Domāju, ka bailes no statusa zaudēšanas atturēs morālos kropļus no roku palaišanas.

Un, mediji, rakstiet par šiem gadījumiem un necenzējiet šiem kretīniem veltītos apzīmējumus.

VID, palīgā! Es neprotu biznesu :(

Nebeidzamās informācijas plūsmā noteikti būsit pamanījuši lielāku intensitāti ap vārdiem “Kinfield” un Valsts ieņēmumu dienests (VID). Ja neesat, tad īsā versija ir tāda, ka ap 25 gadus veca sieviete vai 14 gadus jauns romu izcelsmes zēns (esmu gana liberāls, lai neasjūmotu dženderu), atvēra barošanas un dzirdīšanas uzņēmumu, kuram klājās ļoti labi, pat tik labi, ka pamanījās iedzīvoties nodokļu parādā.

Ņemot vērā, ka restorāna īpašniecei Kristīnei Rožkalnei šis bija otrs uzņēmums pēc kārtas ar nenomaksātu nodokļu parādu, VID liedza pieeju uzņēmuma kontam līdz brīdim, kad vismaz daļēji tiks nomaksāts nodokļu parāds. Izklausās gluži normāla situācija, kad VID iejaucas uzņēmējdarbībā, taču reakcija, kas sekoja no uzņēmuma īpašnieces puses un pat citu personu ir krietni ārpus ierastās. Sacēlās diezgan pamatīga vētra ūdens glāzē, kura ierāva sevī pat “Aizliegto paņēmienu” un teju visus medijus.

VID nav bez vainas un savām problēmām, tādēļ tas ir ārkārtīgi viegls kritikas mērķis, gluži kā katoļu mācītāji. Vai arī mūziķi, kuri sabiedrībai demonstrē četrus centimetrus dindāļa.

VID ir arī sava īpašā vieta iedzīvotāju emocionālajā uztverē, jo lai arī tas izpilda normatīvo aktu un likumu normas, cilvēki to uztver kā mērķtiecīgu parazītu un asinssūcēju, kura vienīgā griba ir atņemt grūti nopelnīto naudiņu. Šī ir ārkārtīgi īpatnēja vainas deleģēšana, gluži kā policisti ir sliktie, jo viņi pieķer tevi pārkāpjam likumus. Gluži kā Saeima ir vainīga, ka cilvēki bez kvalifikācijas nespēj atrast labi apmaksātu darbu.

Lai saprastu kā disfunkcionāla uzņēmējdarbība spēj novest pie “baranku” akcijas, kurā piedalās diezgan vērienīgs personu klāsts, nolēmu papētīt Kristīnes Rožkalnes runas veidu un ķermeņa valodu raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, kur viņa aci pret aci tikās ar VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi. Rožkalne nemaz neslēpj, ka viņa vaino tieši VID pie savas rūpalas nedienām, taču viņas emocionālā “dibensāpe” ir tik grandioza, ka viņa pat teorētiskā līmenī nepieļauj iespēju, ka tieši viņas darbības varētu būt tiešā cēloniskā sakarībā ar jau otrās uzņēmējdarbības izgāšanos.

Un visparadoksālākais ir tas, ka Rožkalne uzskata, ka VID pienākums ir nākt pretim katram uzņēmējam un teju konsultēt finanšu jautājumos! “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas ģenerālpsihotarapeits Kristaps Āls skaidro, ka jaunās sievietes uzvedība un aizvainojums liecina par problemātiskām attiecībām ģimenē, kur šī jaunā dāma ir izaugusi ar nepieciešamību sevi pierādīt, taču, sastopoties ar grūtībām, viņa joprojām paļaujas, ka viņu kāds “izručīs”. Kristaps Āls teoretizē, ka Kristīnes bērnībā varētu būt pietrūcis atzinības no tēva puses, un mamma ir bijusi emocionālais patvērums.

Mēs varam pieņemt, ka jaunā dāma ir apvainojusies, jo viņas ambīciju riteņos tiek sprausti sprunguļi. Nevienam arī nav noslēpums, ka ēdināšanas nozare ir, maigi izsakoties, nesakārtota un tās nodokļu politika ir neadekvāta, kas tikai veicina ēnu ekonomiku. Bet šodienas “baranku” akcijas otrais skaļākais pārstāvis, kurš nolēmis cīnīties par pārmaiņām nodokļu politikā, ir slavenais Jānis Pļaviņš, kurš jau vairākus gadus patērētājiem pārdodot ūdeni ar dabā neeksistējošām īpašībām. Pļaviņš jau vairākkārt ir izmantojis sava uzņēmuma sociālos tīklus, lai sūkstītos par uzņēmējdarbības vidi. Brīva valsts, katrs var vaimanāt par ko vien vēlas un lobēt savas intereses, taču Pļaviņš izceļas ar īpašu dubultmorāli – viņš filmē dažādu institūciju darbiniekus, aiz kameras smīkņājot un cenšoties tos pazemot. Daži cilvēki to mēdz dēvēt arī par liekulību.

Šobrīd valdībā ir ļoti būtisks uzdevums – panākt, lai Latvija netiktu iekļauta “Moneyval” “pelēkajā” sarakstā, kas prasa pamatīgu iespringšanu, lai sakārtotu finanšu sfēru un padarītu caurskatāmāku ekonomiku. Tajā pat laikā, pie Saeimas nāk pārstāvji no nozares, kur visvairāk tiek maksātas aplokšņu algas, cilvēks, kas muļķo pircējus ar ūdens “atmiņu”, lai noliktu barankas! Negribu teikt, ka tas ir aizdomīgi, bet tas ir aizdomīgi, ka Kristīne Rožkalne pēkšņi iet roku rokā ar cilvēkiem, kas vēsturiski ir spēcīgi sadarbojušies ar partiju KPV LV. No otras puses, tas ir diezgan loģiski, jo “Kinfield” biznesā ir tas pats kas KPV LV politikā. Ja Lauku auto veikals, kas papildu savai uzņēmējdarbībai, pieved pensionāriem putraimus un konservus, tad Kristīnei Rožkalnei vajadzētu barankas nolikt nevis pie Saeimas, bet savu skolotāju durvīm.

Zili brīnumi

Svētdienas skola bija vistīrākā jautrība, jo tā nebija īsta skola, tas bija pulciņš, kur es ar citiem bērniem varēju dauzīties apkārt pa baznīcas telpām, ķēpāt krāsojamās grāmatas un paklausīties stāstus no Bībeles, kas mūsu vecumā drīzāk bija kā pasaku klausīšanās. Mūsu svētdienas skolā bija arī zēns ar īpašām vajadzībām vārdā Paulis, viņš nevarēja ne runāt, ne kustēties, bet viņš reaģēja uz jokiem ar acīm un sejas mīmiku. Paulim īpaši patika rotaļa “gonkas”, kurā citi puikas sacentās, kurš ātrāk spēs aizstumt Pauli ar viņa ratiņiem pāri baznīcas zālei.

Diemžēl mācītājs mums drīz vien aizliedza spēlēt “gonkas”, jo ratiņi varot apgāzties un savainot Pauli. Precīzi neatceros notikumus, bet klīda baumas, ka mācītājs centīsies darīt brīnumu un dziedināt Pauli! Kamēr citi bērni spēlējās, mācītājs ieveda Pauli aiz slēgtām durvīm, lai veiktu rituālus viņa dziedināšanai. Atceros, ka pēc šiem seansiem Paulim bija pilnīga izbīļa skatiens. Mums šķita, ka no Pauļa centās izdzīt pašu nelabo, jo daži no mums bija redzējuši šausmu filmu “Eksorcists”. Diemžēl Pauli neizdevās dziedināt ar brīnuma palīdzību, un puikas mamma drīz pārstāja viņu vest uz svētdienas skolu.

Kopš tā laika šis reliģijas solītais brīnums manā apziņā ieguva ļoti spēcīgu nozīmi. Sāku pastiprināti interesēties par pārdabisko, un šī interese ar gadiem tikai pieņēmās spēkā. Pamatā zināšanas par pārdabisko balstīju uz Bībelē rakstīto, jo starp visiem resursiem par spokiem, brīnumiem un NLO tajā aprakstītie notikumi šķita visticamākie, jo tā patiesumu ar savu ticību divu tūkstošu gadu garumā ir apliecinājuši cilvēki, kas neprata pat lasīt. Pieņemoties vecumā un gudrībā, mani sāka interesēt fiziskās pasaules aspekti brīnumos, īpaši Jaunajā derībā aprakstītajos.

Viens no spilgtākajiem brīnumiem ietver Jēzu un ūdeni. Un, nē, runa nav par ūdens padarīšanu par vīnu, vīnogu krūmi un laiks to dara visu laiku. Runa ir par Mateja evaņģēliju [14:22–25], kur tiek vēstīts, ka Jēzus vēsā mierā pastaigājās pa bangojošas jūras ūdens virsu. Kā Jēzus gāja pa ūdens virsu? Vai ūdens viņa klātbūtnē sacietēja? Bet jūrā nav stāvošs ūdens, evaņģēlijā ir uzsvērts, ka jūra bija nemierīga. Ja ūdens sastinga Jēzus kāju tuvumā, vai tas nozīmē, ka viņš varēja paklupt aiz viļņiem? Ja Jēzus būtu laivā, vai ūdens ap laivu sastingtu un laiva nekustētos no vietas? Kas notiktu, ja Jēzus mēģinātu pa ūdeni braukt ar velosipēdu?

Marka evaņģēlijā [8:22–26] ir lasāms, ka Jēzus iespļāva kādam neredzīgajam sejā, pēc kā viņš atguva savu acu gaišumu. Nekas nav teikts par neredzīgo, vai viņš bija labs cilvēks vai slikts, tik tas, ka pūlis izvēlējās vienu cilvēku ar redzes invaliditāti un padarīja viņu par redzīgu. Bet ja nu šis cilvēks bija pelnījis būt neredzīgs, ar ko Dievs viņu arī sodīja? Varbūt Jēzus rīkojās pret sava tēva gribu? Varbūt svētdienas skolas mācītājs arī centās atgriezt Pauļa spēju runāt un kustēties ar nospļaudīšanu? Kāpēc Jēzus, zinādams savas dziedināšanas spējas, nespļāva virsū visiem invalīdiem? Ja šis viens neredzīgais bija tik šķīsts, ka bija vienīgais no neredzīgo vidus pelnījis atgūt redzi, tad kāpēc Dievs atņēma viņam redzi, pat ja tas bija īslaicīgi? Tas šķiet diezgan ļauns darbs – atņemt cilvēkam iespēju redzēt un padarīt viņu bezpalīdzīgu tikai tādēļ, lai Dieva dēls varētu pārliecināt savus sekotājus par savām pārdabiskajām spējām. Padomājiet par situāciju: bariņš neredzīgo uzzina par vienu no viņu vidus, kas tapis dziedināts, nolemj sekot Jēzum, lai atgūtu redzi, pierakstās rindā, bet tad Jēzus mirst Golgātas kalnā. Un šiem cilvēkiem bija jāpaliek neredzīgiem uz visu atlikušo mūžu bet mazākās cerības uz siekalaino dziedināšanu!

Marka evaņģēlijā [5:25–29] ir lasāms, ka Jēzus izārstēja sievieti, kas bija asiņojusi 12 gadus. Mūsdienās ir diezgan skaidrs, ka neviens neizdzīvotu, visu laiku asiņojot bez asins pārliešanas, kas atstāj vienīgo iespējamību – asiņošana bija periodiska, gluži kā manai sievai, kura šajās reizēs kļūst ļoti īgna un grauž čipsus, skatoties seriālus. Varētu pieņemt, ka šie ortodoksālie ebreji, kas sekoja Jēzum, nedrīkstēja būt ar sievieti un tādēļ neko nezināja par menstruālo ciklu, bet fakts, ka menstruācijas apstājās brīdī, kad sieviete pieskārās Jēzus drānām, nozīmē, ka viņam bija ietekme pār sievietes hormoniem? Kā mēs zinām, hormonāla iejaukšanās var atstāt nopietnas sekas uz cilvēka organismu, iespējams, šī sieviete palika neauglīga. Jēzum noteikti vajadzēja konsultēties ar šīs sievietes ginekologu, pirms iejaukties viņas hormonu līdzsvarā.

Jāņa evaņģēlijs [11:1–44] apraksta Jēzus pēdējo brīnumu pirms viņa paša augšāmcelšanās – Lācara atmodināšanu no mirušajiem. Šis ir arī viens no iespaidīgākajiem brīnumiem Jēzus CV, jo vajadzēja paiet diviem tūkstošiem gadu, lai ārstiem izdotos atkārtot līdzīgu brīnumu. Mani gan vairāk interesē Lācara tālākais liktenis. Vai pēc augšāmcelšanas Lācars bija tikpat mirstīgs kā pirms tam? Vai viņam pietika nākamajā dienā uzraut kājas pirkstu uz sarūsējušas naglas, lai tiktu pie infekcijas un nomirtu atkal? Ja tā būtu noticis, vai Jēzus viņu atkal celtu no mirušajiem?

Visbeidzot – vēlos noskaidrot patiesību par Jēzus debesīs kāpšanu, jo, kā jau zināms, mirušo atdzīvināšana viņam ir gana vienkārša procedūra. Ja Jaunā derība ir burtiska, tad loģiski rodas jautājums – cik augstu Jēzus varēja uzlidot gaisā? Cik zināms, augstāko punktu uz zemes, bez skābekļa balona, cilvēks ir sasniedzis Everestā, tātad trenētam cilvēkam tie ir 8 līdz 9 tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Vidējā temperatūra šādā augstumā ir 36 grādi zem nulles, tikmēr aprīļa vidējā temperatūra Jeruzalemē ir 22 grādi virs nulles. Bībelē nekur nav minēts, ka tajā laikā un vietā cilvēki bija spējīgi nodrošināt Jēzu ar siltām drēbēm un skābekļa balonu.

Varam diezgan droši pieņemt, ka apstākļi 9 tūkstošus metru virs jūras līmeņa cilvēkam nav savienojami ar dzīvības procesu uzturēšanu, bet, ja Jēzus bija cilvēks un mira no ievainojumiem, kurus guva, esot piesists krustā, tad diezgan droši varam pieņemt, ka viņš nomira atkārtoti ļoti augstu virs Jeruzalemes. Tātad ir divi varianti: vai nu Jēzus turpināja lidot gaisā nedzīvs un vēl šobrīd lido cauri kosmosam sasalis kā meteorīts, vai viņš nokrita atpakaļ uz zemes. Pieņemot, ka kritiens no tāda augstuma nodarītu smagākas traumas nekā trīs naglas un dūriens pakrūtē, ķermeņa reģenerācija varētu prasīt nedaudz ilgāku laiku par trim dienām. Mans minējums ir, ka otrā atdzīvošanās varētu prasīt aptuveni 2 nedēļas. Bet, ja Jēzus atdzīvojās arī pēc kritiena, vai viņš bija apņēmības pilns doties lidojumā otrreiz vai tomēr nolēma, ka nav ko, un palika dzīvot uz zemes

Esmu jautājis mācītājiem par šiem brīnumiem, taču neesmu saņēmis apmierinošas atbildes. Ja Jums ir kas zināms, lūdzu, uzrakstiet komentāru sadaļā.

RigVirŪdens

“RigVir” sāga aizsākās, kad šo melanomas ārstēšanai izstrādāto preparātu sāka reklamēt kā zāles pret jebkuru vēža formu. Šī putra ir gana ilgi vārījusies un beidzot nonākusi pie loģiska iznākuma – preparāts ir saņēmis izplatīšanas liegumu un ticis izsvītrots no valsts kompensējamo medikamentu saraksta. Taisnība ir uzvarējusi, un cilvēki ar nopietniem draudiem veselībai un dzīvībai tiks pie adekvātas ārstēšanas. Viss būtu labi, ja vien šis notikums neizraisītu latviešiem tik tipisku reakciju – vaimanas un čīkstēšanu.

Tiklīdz tika pieņemts lēmums par “Rigvir” izplatīšanas liegumu, Latvijas informācijas telpu sāka piesātināt viedokļi, ka Latvijas radīto “Nokia” apzināti gremdē “Big Pharma”, ASV, Soross, Meroni un gan jau arī ķirzakcilvēki. Šo agresīvo žēlabu naratīvs ir aptuveni šāds: “RigVir” glābj dzīvības, kādam tas ir neizdevīgi, lobijs, latvieši nodod latviešus. Var teikt, ka Latvijas apraudamo objektu sarakstā blakus cukurfabrikām ir stabili nostājies arī “RigVir” preparāts.

Katru reizi, kad “cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas algoritmi pamana internetā ierakstu, kas atbilst latvieša dzīvesziņai, mūsu birojā iedegas liela, sarkana lampa un no skaļruņiem sāk skanēt Imanta Kalniņa “Piena ceļš”. Pirmdienas rītā bija tieši šāds gadījums, mūsu redzeslokā nonāca kādas sievietes ieraksts “Facebook”, ar kuru šobrīd ir dalījušies vairāk nekā 1200 cilvēku. Šī visnotaļ emocionāli piesātinātā raksta autore neuzveikta vēža dēļ ir zaudējusi pirmo vīru, kā arī pati nonākusi šīs briesmīgās slimības nagos, taču, pateicoties zinātnei, to ir uzveikusi. Savā ierakstā viņa pauž stabilu pārliecību par “RigVir” preparāta iedarbību un apelē pie lasītāju ticības ar tādiem pārliecināšanas paņēmieniem kā bērnu pieminēšana un deminutīva izmantojums.

Nepārprotiet, mans mērķis nav jokoties par šo sievieti. Gluži pretēji, šī būs viena no nopietnākajām versijām “cehs.lv” vēsturē. Vēzis ir otrais biežākais nāves izraisītājs pasaulē. Katrs cilvēks savas dzīves laikā ir jau saskāries vai saskarsies ar šo slimību, kurai nav līdzīgas. Arī man ir nācies zaudēt vienu no tuvākajiem cilvēkiem, kurš neuzveica vēzi. Es zinu, kā ir bezspēcībā noraudzīties, kā dažu mēnešu laikā vēzis izsūc visu prieku un dzīvību no cilvēka, kas ir bijis tik liela tavas dzīves daļa. Šāds zaudējums izmaina cilvēku gan psiholoģiski, gan uzskatos. Tomēr minētās sievietes ieraksts “Facebook” kalpo kā spilgts piemērs nopietnai problēmai sabiedrībā – kritiskās domāšanas trūkumam, īpaši izvēloties personas, kuru viedoklim uzticēties. Cilvēku prāti ir saindēti ar maģisko domāšanu, pseidozinātni un citiem “new-age” māņiem.

Šeit rakstā ienāk divi galvenie “RigVir” aizstāvības personāži – zinātnieks Ivars Kalviņš un ūdens pārdevējs Jānis Pļaviņš. Kalviņš ir viens no mildronāta izgudrotājiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis un “RigVir” kapitāldaļu īpašnieks. Ja būšana saistītam ar Latvijas Zinātņu akadēmiju jau nemet šaubu ēnu pār šī cilvēka zinātnisko autoritāti, tad atgādināšu, ka viņš ir arī spītīgs homeopātijas piekritējs. Atgādināšu, ka homeopātija ir uzskats, ka ūdens saglabā tajā izšķīdinātās vielas īpašības pat pēc tam, kad šis šķīdums ir tik ļoti atšķaidīts, ka nesatur pat vienu aktīvās vielas molekulu. Piedevām Kalviņš uzskata: jo vairāk atšķaida šādu ūdeni, jo stiprāka šī “atmiņa” izveidojas. Iespējams, tādēļ Lielbritānijas laboratorijā neatrada “RigVir” aktīvo vielu preparāta specifikācijā norādītajā koncentrācijā. Zinātne ir balstīta uz empīrismu jeb nepieciešamību spēt katru eksperimentu atkārtot un nonākt pie tieši tāda paša rezultāta. Ūdens atmiņas pieņēmumu zinātnieki ir tikai apgāzuši un ne reizi nav ieguvuši rezultātu, kas apstiprinātu tās eksistenci ilgāk par 0,000000000001 sekundi. Tieši tāpēc racionāli domājošiem cilvēkiem ūdens atmiņa izraisa tādu pašu reakciju kā apgalvojums, ka Krima pievienojās Krievijas Federācijai godīga referenduma ceļā.

Ja Ivars Kalviņš ir atpazīstams vārds Latvijas zinātnes aprindās, tad ir tāds Jānis Pļaviņš, kuram arī ir ļoti izdevīga cilvēku ticība ūdens pārdabiskajām spējām. Pļaviņš ir uzņēmuma “Memory Water” īpašnieks, kurš iedzīvojas uz to cilvēku rēķina, kas uzķeras uz tik absurdiem saukļiem kā “ūdens strukturēšana”, “ūdens sārmainums” un “bio ūdens”. Goda vārds, es neizdomāju vārdu salikumu “bioloģisks ūdens”! Ūdens nav strukturējams, tikai pilnīgs idiots varētu noticēt, ka cilvēkam ir nepieciešams sabalansēt pārtikā uzņemto produktu PH līmeni. “Bio ūdens” varētu skanēt loģiski tikai tiem cilvēkiem, kas kūpina vīraku, jogas nodarbībās urķē savas čakras un uzskata, ka tikai Indijā, kur ir miljards analfabētu, ir meklējams viedums un apskaidrība. Par strukturēto ūdeni “cehs.lv” jau ir rakstījis, un varu tikai piebilst, ka, apmeklējot veikalus, “cehs.lv” autori katru reizi pakrata kādu no strukturētā ūdens pudelēm, vēlot tam visu Rumbulā sastopamo seksuāli transmisīvo slimību buķeti.

Kalviņam un Pļaviņam piemīt tāda vai citāda autoritāte. Kalviņam tā ir akadēmiskā pieredze un, lai arī sašķobīts, bet statuss zinātnes aprindās, un Pļaviņam tas ir mārketinga budžets. Viņi turpina piesārņot cilvēku prātus ar dažādiem māņiem, kas mēdz novest pie tā, ka, sastopoties ar smagu saslimšanu, cilvēks dod priekšroku alternatīvās medicīnas formām, nevis pārbaudītiem medikamentiem un ārstēšanas metodēm. Nedomāju, ka Kalviņš un Pļaviņš apzināti nodarbojas ar kaitniecību. Drīzāk saskatu līdzību ar Valteru Frīmenu, lobotomijas procedūru izgudrotāju. Frīmens uzskatīja, ka fizisks bojājums smadzeņu pieres daivā var ārstēt vai mazināt garīgas slimības. Ne vien viņš pats tai ticēja, viņam izdevās par to pārliecināt visu pasauli uz veselu dekādi un pat saņemt Nobela prēmiju. Arī Frīmena noriets un lobotomijas procedūras kritika nedaudz atgādina situāciju ap “RigVir”.

Neatkarīgi no izglītības, ieņemamā amata un statusa cilvēki tiecas ticēt pārdabiskām lietām, bet, ja ļaujas kaut kripatiņai šīs maģiskās domāšanas, cilvēks var nonākt tādā pašā situācijā kā Kalviņš un Pļaviņš, kad viņi nemeklē pierādījumus savai hipotēzei, bet par tādiem uzskata ikvienu savu atbalstītāju. Tas savukārt var novest pie traģiskām sekām. Starp citu, sieviete, kas savā “Facebook” ierakstā apgalvoja, ka, pateicoties “RigVir”, viņas bērniem ir mamma, nepieminēja, ka bez “RigVir” preparāta viņai bija arī ķīmijterapijas un apstarošanas kurss, kas ir vēža ārstēšanas standartprocedūras.

Yo, jaunieti! Iečeko, kā stilīgā valsts tevi glābj no pīpēšanas

Es piekārtoju savus okulārus, nedaudz ieklepoju savilktā kulakā un vēlreiz vēros ekrānā, lai pārliecinātos, ka neesmu neviļus salietojies halucinogēnās narkotikas. Nē, reklāmas teksts tomēr aizvien teica: “Ejam uzpīpēt? Paldies, nē! Es labāk izvēlos svilināt riepas “Wolftrike” drifta trasē!” Notīrīju ekrānu, iesmērēju acīs vizīnu un svaipoju tālāk. “Pabaro dvēseli, nevis vēzi!” man tagad saka ekrāns.

Veselības ministrija ir uzsākusi kampaņu par veselīgu dzīvesveidu ar nosaukumu “Spēks pateikt “Nē!””. Tā kā mērķis ir gana cēls, domāju, būs tikai godīgi, ja arī “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija dos savu artavu tās popularizēšanā, piesaistot sava vēstneša Kristapa Āla viedo padomiņu un vērtējumu.

“Instagram” konkurss ar “Wolftrike” drifta trasi bija pirmā kampaņas ziņa, kas nonāca mūsu redzeslokā. Nav slikts plāns – piesaistīt privātos uzņēmumus ministrijas rīkotai kampaņai, lai papildinātu tās niecīgo budžetu ar dāvanu kartēm. Dažādi avoti min informāciju par 400 tūkstošiem, taču kampaņas un ministrijas mājaslapā to atrast neizdevās.

K. Āls pastarpina, ka “Wolftrike” drifta trase varbūt nav īsti atbilstoša izvēle barteram pret smēķēšanas atmešanu, jo par trīs cīgu paciņām brīvdienā tur sanāk, maksimums, 10 minūšu brauciens, kas jauniešiem nebūs īpaši pa rokai. “Ko viņi darīs atlikušajā dienā? Visticamāk, domās par pīpēšanu,” uztraucas K. Āls.

Medijos izplatītajā paziņojumā iepazīstoties ar citiem “Spēks pateikt “Nē!”” kampaņas sponsoriem, kā īpaša atjautība jāpaslavē uzņēmuma “Gandrs” piesaiste, kura saimnieks – vēl nesen mandātu nolikušais ZZS deputāts Askolds Kļaviņš – tika sodīts ar teju 10 000 eiro atmaksu budžetā un piespiedu darbu par benzīna čiepšanu. K. Āls norāda, ka sadarbību starp “Attīstībai/Par!” kontrolētās ministrijas kampaņu un ZZS pietuvinātu uzņēmumu sabiedrība var uzskatīt par tādu kā kara cirvja norakšanas žestu, kas, neapšaubāmi, jauniešiem sūta labu signālu nešķirot cilvēkus pēc politiskās piederības, ideāliem vai kriminālprocesiem. “Visa naudiņa ir laba,” atzīst “Cehs.lv” vēstnesis, norādot, ka tam noteikti nav sakara ar faktu, ka VM vēl nesen bija ZZS pārvaldībā.

Protams, protams, mēs varētu meklēt sīkas kļūdiņas kampaņā, piemēram, norādīt uz neticami slikti organizēto “Instagram” profilu, kurā ir gan ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdas, gan nemākulīgi nokropoti video, jo uzturētāji acīmredzot nezina, ka video dimensijas var mainīt ar vienu pogas spiedienu, gan hipersaites pavadošajos tekstos, uz kurām nav iespējams uzspiest, un tā tālāk. Taču tā jau būtu piekasīšanās. Īpaši ņemot vērā, ka “Instagram” nebūt nav būtiska kampaņas sastāvdaļa, jo attiecīgajā sociālajā tīklā viņi ir rekrutējuši tikai piecus influencerus.

Vērtējot kopējo ainu, Kristaps Āls pieņem, ka šī projekta iedīglī kāds vecs cilvēks ir teicis, ka “mums nepieciešama stilīga un jauniešus uzrunājoša kampaņa pret pīpošanu”, kas ir ļoti pozitīvi, jo seniorus ir būtiski integrēt ikdienas dzīvē.

Hipotētiski pieņemot, ka aģentūrā regulāri tiek rīkotas sapulces, lai vecāka gadagājuma cilvēki pie zaptes ūdens glāzes varētu spriest par to, kas ir “stilīgs” un “trendīgs” jauniešu vidū, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas pārstāvji jau avansā ir izstrādājuši dažus potenciālos sapulču tematus:

– Sapulce par stilīgu repa dziesmu par to, cik stilīgi ir nesmēķēt
– Sapulce par to, kā padarīt “virālu” kampaņas heštagu
– Sapulce par asprātīgām un stilīgām memēm, kas aicinās jauniešus nesmēķēt
– Sapulce par stilīgā nesmēķētāja-maskota izveidi

Mēs ticam, ka kopā mums izdosies. Citējot vienu no “Spēks pateikt “Nē!”” reklāmas saukļiem: “Pīpēsi? Paldies, nē! Es labāk izvēlos mesties piedzīvojumos ar draugiem.” (Goda vārds, to neizdomāja “Cehs.lv”.)

16. marta un 9. maija samierināšanas plāns

Par Leģionāru piemiņas dienu un Otro pasaules karu vispār manā ģimenē runāja ļoti maz. No tēva puses man nāk vāciešu un ebreju asinis, bet no mātes puses ir kurzemnieku un Latgalē mītošu slāvu kokteilis. Mani senči ir karojuši visās frontēs un no visām arī bēguši. Ņemot vērā, ka iemiesoju vairākas nacionalitātes, kuras ir piedzīvojušas smagus zaudējumus Otrā pasaules kara laikā, esmu viens no retajiem, kam ir vislielākās tiesības uz autoritatīvu viedokli par tādām tēmām kā 16. marts un 9. maijs.

16. marts man visspilgtāk palicis atmiņā ar epizodi no bērnības, kad pa ceļam uz skolu, kā ierasts, piestāju pie sava pamatskolas labākā drauga, lai varētu kopīgi doties bastot sporta stundu, jo mēs jau tad bijām augstprātīgi intelektuāļi, kas uz sportu noraudzījās kā Romas pilsoņi uz vergiem Kolizejā. Draugs todien nedaudz kavējās, jo viņa ģimene cītīgi posās, lai dotos pie Brīvības pieminekļa un pieminētu kritušos leģionārus.

Kā jau minēju, manā ģimenē nesvinēja ne 16. martu, ne 9. maiju, tāpēc man bija gana interesanti vērot rosību, kas norisinājās drauga ģimenē. Virtuvē sēdēja mana drauga vectēvs, tērpies tikai halātā, un stūma starp retajiem zobiem baltmaizes šķēles ar aknu pastēti. Vecais vīrs mani pamanīja un pacēla sveicienam brīvo roku, taču šī kustība lika noslīdēt halāta vienai malai un atsegt manām acīm milzīgu, pelēku matu kušķi, no kura nokarājās krokaina ādas “zeķe”. Vecais vīrs, cenzdamies labot situāciju, iesmējās un paziņoja, ka tā izskatoties īsts vīrietis un, ja es nepīpēšot, tad arī manas “mantības” satveršanai būs vajadzīgas divas plaukstas, nevis viena. Manā atmiņā varētu būt saglabājusies kāda matemātikas formula, bet nē, tur ir šī atmiņa.

Vēlākos gados, kad sāku apzināties savas karjeras iespējamos virzienus, ar lielāko prieku apmeklēju dažādus publiskus pasākumus, no kuriem visjautrākie norisinājās 16. martā un 9. maijā. Šajās divās dienās ielās iznāk tā sabiedrības daļa, kuru ikdienā nav iespējams sastapt: neonacisti, komunisma relikti un, protams, – paši kara veterāni. Ja tā parēķina, ja kādā no šīm dienām saviem spēkiem dienas gaismā izrāpjas kāds 80 gadus vecs veterāns, tas nozīmē, ka 1944. gadā viņam bija 6 gadi. Nav vērts smieties par senioriem ar demenci un “Latgalītē” iegādātām medaļām, taču ir gana amizanti vērot, kā šos kara veterānus godina “Saskaņas” un Nacionālās apvienības pārstāvji. Vai nu šie politiķi tiešām tic, ka katrs dalībnieks, kam seja ir laika zoba izvagota – gluži kā mana drauga vectēva “krunku ķesele”, ir notraucis mātes pienu no lūpām un aizskrējis šaut naidnieku, vai piecieš šo tikšanos ar parasto tautu, lai stimulētu elektorātu.

Par laimi vai nožēlu, man šajā jautājumā tiešām ir dalītas jūtas, bet 16. marta pasākumi kļūst arvien mazāk apmeklēti. Šķiet, ka šajā dienā pārstās pie Brīvības pieminekļa ierasties pat Tatjana Ždanoka, kas līdz šim tur ir regulāri parādījusies kā herpes pēc Vecrīgā atrastiem gadījuma sakariem. Šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem ir apnikušas vēstures drāmas, viņi daudz labprātāk seko līdzi Kiviča un Skulmes skandāliem, kas piedāvā daudz plašāku emociju spektru nekā mūsu senču nāve. Ņemot vērā, ka “Cehs.lv” komandā strādā 33. līmeņa speciālisti no visdažādākajām jomām, piedāvājam savu ekspertīzi, kā “salīmēt” starp sabiedrības grupām radušos plaisu.

Ir nepieciešams savienot Leģionāru piemiņas dienu ar Uzvaras dienu! Galu galā šie pasākumi ir ļoti līdzīgi – bars cilvēku sanāk pie sev nozīmīga liela falliskas formas simbola, taču vieni sēro, bet otri svin. Šī ir tā plaisa starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Daļa sabiedrības jau intuitīvi saprot, ka liela nozīme šajā jautājumā ir šo fallisko simbolu izmēram, kādēļ arī vairākkārt uzvirmojušas sarunas par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro: “Aicinājums nojaukt Uzvaras pieminekli ir tipiska latviešu dzīvesziņas izpausme. Tas ir “sliktā kaimiņa” princips – vienalga, ka man nav, galvenais, lai citam arī nav. Daudz loģiskāk būtu paaugstināt Brīvības pieminekli vai piebūvēt tam identiskus torņus, kuri abi būtu augstāki par pašreizējo, bet garākais – vienādā garumā ar Uzvaras pieminekli. Kad abi pieminekļi būs vienā garumā, latvieši un krievvalodīgie viens otru redzēs daudz vienlīdzīgākā gaismā.”

Vienlīdzīgums starp etniskajām grupām veicinātu draudzību, un izlīdzinātos pasākumu apmeklētāju skaits pēc etniskās piederības. Padomājiet, cik gan skaistāk būtu dzīvot šajā valstī, ja šajā dienā pie Brīvības pieminekļa noskumušos latviešus atnāktu mierināt krievvalodīgie. Viņi apskautos, dziedātu, ēstu saulespuķu sēklas un ietu izplunčāt liekās promiles Rīgas kanālā, lai 9. maijā satiktos Uzvaras parkā un to visu atkārtotu Aināra Mielava koncertā! Rakstot šīs rindas, man no aizkustinājuma asaras slīd pār vaigiem.

Depresīvo stāstu nedēļa II

Domājams, ka virsraksts visu jau pastāstīja – nākamnedēļ būs nu jau otrā Ceha depresīvo stāstu nedēļa. Respektīvi – katru dienu vismaz viens depresīvs stāsts. Iespējams pat vairāki. Iespējams – pat vairāk nekā nedēļu. Bez diršanas atzīstam, ka šis nenotiek ilgas un rūpīgas plānošanas rezultātā, bet gan tāpēc, ka facebook memories parādījās atmiņa par pirmo depresīvo nedēļu pirms trim gadiem. Ierijiet līdz mandelēm, jo mums ir reāli virs vidējā.

Vienmēr jūsu,
CEHS.lv administrācija

Iepriekšējās depresīvās nedēļas stāsti:
Atceries
– Veca mīlestība nerūs
– Zudusī apātija Burkhartā: Depresīvā nedēļa
Rūdolfs
Mīkstais
Dzimšanas diena
Slimie
– Tēvs
Prezentāciju ērmi

Demogrāfijas speciālo lietu pulkveža prezidenta detektīvu leitnants Imants

Pēdējā laikā man neizsakāmu baudu sagādā sekošana līdzi valdības veidošanai. Es to redzu kā bērnudārzu vai, labākajā gadījumā, vidusskolu, kur aktīvi darbojas nenobriedušu cilvēku ego. Mani fascinē fakts, ka pirms vēlēšanām ikvienam kandidātam bija precīzi skaidrs darāmais, bet, tiklīdz viņiem jāvienojas par Ministru kabineta sastāvu, tā visa solītā kompetence un profesionalitāte izplēn kā nauda ar Rīgas domi saistītos iepirkumos.

Ārkārtīgi uzjautrinoši ir vērot “KPV LV” emocionālo seriālu par draudzību un nodevību. Godīgi sakot, šī drāma vairāk atgādina ķildu starp diviem mīlniekiem. Jāatzīst, ka Gobzems ir teicams taktiķis. Cik veikli viņš izgrieza kažoku uz otru pusi pēc vēlēšanām, lūdzot piedošanu par “emocionalitāti” priekšvēlēšanās, tik veikli viņš apstrādāja Kaimiņu dažu pēdējo dienu laikā, “pagrūžot viņu zem autobusa”, lai kļūtu par bezdarbnieku un senilu pensionāru Nr. 1 varoni, liekot Kaimiņam izskatīties pēc mērena “KPV LV” vērtību nodevēja. Ja šī izrāde būtu uzvesta, tā būtu pirmā pelnītā balva Nacionālajam teātrim “Spēlmaņu naktī”.

Taču visvairāk prieka man sagādāja Imants Parādnieks, kurš kā niķīgs bērns saldumu veikalā vēlējās savu īpašo demogrāfijas ministra amatu. Man ir aizdomas, ka Nacionālā apvienība vienkārši centās atbrīvoties no viņa, jo šis īpatnis nav visai labi ieredzēts pat starp savas partijas biedriem. Iespējams, tā iemesla dēļ, ka pēc izskata viņš būtu sastopams ar visiem 7 bērniem kādā no Talsu pieturām.

Pats Demogrāfijas ministrijas koncepts mulsina prātu, jo nav skaidrs, ko šāda ministrija varētu darīt, lai labotu vecuma robu sabiedrībā un negatīvo iedzīvotāju pieaugumu. Visticamāk, valsts finansējums tiktu tērēts, lai skolās sludinātu kontracepcijas ļaunumu. Iztēlojos arī Demogrāfijas ministrijas logo – Imantam Parādniekam līdzīgs vīrietis baro ar krūti zīdaini, kamēr Milda viņam mazgā kājas ar saviem matiem. Šo ministra posteni varētu pēc katrām vēlēšanām žonglēt starp Parādnieku un Stepaņenko, kas ir divi dedzīgākie un sliktākie demogrāfijas problēmu risinātāji.

Īpatnēji, ka Nacionālās apvienības mājaslapā atrodamajā programmā vārds “demogrāfija” nav pieminēts vispār (es pārbaudīju). Bet, OK, nav nepieciešams pārliecināties, lasot partiju programmas, lai saprastu, ka nevienam no ievēlētajiem politiskajiem spēkiem nav ne mazākās izpratnes par demogrāfijas jautājumiem.

Ekonomiku uztur darba spējīgā sabiedrības daļa, kas rada vērtību un laiž nepatērēto atpakaļ ekonomikas apritē. Problēma ar novecojošu sabiedrību ir tajā, ka liels skaits pensionāru ir slogs uz nomaksāto nodokļu artavu valsts budžetā. Viens risinājums ir palielināt strādājošo skaitu, kas diemžēl ir vienīgais mūsu politiķu redzeslokā. Otrs variants ir palielināt pensionēšanās vecumu, kas ir gan politiski pašnāvniecisks, gan iracionāls, jo veci ļautiņi nav pārāk labi pievienotās vērtības ražotāji un ir pelnījuši atpūtināt varikozās vēnas pie televizora ekrāna.

Ģimeņu labklājības celšana ir absolūti atbalstāma, taču no demogrāfijas viedokļa tas ir koks ar diviem galiem. Kas attiecas uz ģimenēm ar bērniem, tad – jā, tas palīdzēs izaudzināt mazos knēveļus, bet ģimenes tas nemotivēs dzemdēt jaunus pilsoņus, jo bērni apgrūtina ne tikai vecāku maciņu. Lai cik to būtu grūti aptvert konservatīvajiem pāķiem, arī sievietes ir apveltītas ar ambīcijām gan profesionālajā, gan sociālajā dzīvē, jo grūtniecība attur daiļās lēdijas no kāpšanas pa karjeras kāpnēm un ballītēm ar nesamērīgu alkohola patēriņu. Grūtniecība ir arī psiholoģisks šķērslis, jo cilvēkam ir bail, ka viņa dzīve turpmāk sastāvēs no sarunām par jaundzimušā vēdera izejas krāsu.

Var arī palielināt strādājošo skaitu ar imigrācijas un viesstrādnieku palīdzību, taču tas ne pārāk priecē vietējos iedzīvotājus, jo, ja palūkojamies uz Lielbritānijas piemēru, tur viesstrādnieki ierodas no Austrumeiropas valstīm ar krietni zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju, kas negatīvi ietekmē sociālo labklājību un noziedzības līmeni. Vispragmatiskāk ir skatīties tehnoloģiskās attīstības virzienā, jo, ja tehnoloģijas atņem darbu cilvēkiem, tad jārīkojas pretēji instinktiem un jāļauj vēl vairāk tehnoloģijām šeit strādāt un ražot vērtību, kas papildinās valsts budžetu.

Iespējams, universālais pamatienākums nav tik utopiska ideja, kā varētu šķist. Uz inovācijām balstīta ekonomika un motivācija darbam privātajā sektorā ir tās lietas, kas mīkstinās sabiedrības novecošanās sekas, nevis pilns Dzemdību nams. Latvijā ir jāveido ērta vide kapitāla piesaistei un noturēšanai, kas nozīmē arī pozitīvo imigrāciju jeb augsti kvalificētu cilvēku vēlmi šeit apmesties, veidot jaunas darbvietas un maksāt nodokļus. Taču, vērojot atbildīgās personas un institūcijas, nerodas iespaids, ka šie darbi būs augstu viņu darba kārtības prioritātēs. Varbūt – nākamajās vēlēšanās.

Kartona X faktors

Mēs regulāri saņemam lasītāju iesūtītus gabalus, taču visbiežāk CEHS.lv vecajo padome pieņem lēmumu, ka tas ir bijis vai nu sūds, vai pārāk garš, vai vienkārši padome bijusi pārāk skaidrā, lai izvērtētu. Vairāku apstākļu sakritības rezultātā mēs šoreiz piedāvājam lasīt apskatu par jauno O-Kartes akadēmiju jeb X-Faktoru, ko iesūtījis anonīms lasītājs, kurš parakstījies kā Rāzns Ezers.

Ja arī tu vēlies mums atrādīt savu kreatīvu, tad, neapsolot to publicēt vai atbildēt, vari provēt atsūtīt uz cehslv@gmail.com.

Mums radās aizdomas par to, ka pašmāju “X faktors” varētu būt tāda nedaudz parodija uz citu valstu piemēru fona jau tad, kad pirmajās atlasēs novērojām, ka mūsējie nav varējuši izprintēt baneri pietiekami lielos izmēros – tā, lai fotogrāfijās tas neizskatītos debili. Mūsu aizdomas par to, ka varētu nebūt labi, pastiprināja arī pieredze klātienē, kad MTG darboņi rāvās mellās miesās, lai no nelielajām skatītāju masām vismaz vienā punktā sastiķētu kopā pūli, uz kuru koncentrēt kameras. Arī no kartona salīmētais šova logo tirdzniecības centros neraisīja pacilātas sajūtas par to, ko mūsu bāleliņi būs spējīgi izdarīt ar pasaulslavenā talantu šova franšīzi. Visbeidzot mums gribētos uzņemties atbildību un atvainoties Sony Music, ka pirmās sezonas uzvarētāja garadarbs izčabēja līdz ar dažiem klausījumiem mūzikas straumēšanas vietnē Spotify.

Bet nu, nav jau tā, ka pirmās sezonas uzvarētājs Arturs Gruzdiņš būtu ieguvis pliku neko – pēc šova viņš ir gatavojis ēst kopā ar Roberto ļoti skatītā TV kanālā, gatavojis ēst un ēdis arī TV3 šovā “Vakariņas četratā”. Vēl Arturam laimējies izdzīvot arī to diezgan neveiklo sajūtu ikreiz, kad viņu publiski piesaka kā X faktors 1. sezonas uzvarētāju, jo tas parasti notiek kulinārijas šovos, nevis izpārdotā Vemblija stadionā vai vismaz pašmāju Palladiumā, kur satilpst kudiš vairāk miljonu skatītāju nekā Priekuļu kultūras namā.

Bet ok, pirmoreiz nesanāca, mēģināsim vēlreiz – varbūt otrreiz sanāks labāk. Tādā ziņā jauki, ka šogad uz atlasi ieradās emocionālā Katja no Baltkrievijas, prezentējot sakarīgu vokālu un priecējot visu patriotu sirdis ar jauniegūtajām latviešu valodas zināšanām. Nav gan nesatricināmas pārliecības, ka šis būs tas gadījums, pēc kura Sony Music korķēs vaļā šampi, nespējot vien nopriecāties, ka Latvijā uztaisīja to X faktoru, taču pārējo dalībnieku sniegums arī diez vai būtu sagādājis šādu gandarījumu. Toties mēs tikām pie vēl vienas grupas “Nando”, bariņa ar bekvokālistiem un veselas paaudzes šlāgerkanālam. Ā, vēl mums tagad ir Markus Rivas hip-hopa versija. Taču nepārprotiet – kamēr mēs metam akmentiņus dalībnieku dārziņā, Vecrīgas bruģa gabalus savā dārziņā izpelnījušies mentori. Proti, pārāk bieži šovu gaitā neloģiskas šķita dziesmu izvēles (ja nu vienīgi dziedoņus mērķtiecīgi gatavoja šlāgerkanālam), izraudzītie mākslinieku tēli nereti šķita klišejiski, garlaicīgi un visādi citādi ļoti tālu no tādiem, ar kuriem Sony Music no tiesas būtu gatavi slēgt līgumu.

Žūrija ar savu vērtējumu un izvēli pārsteidza atlasēs – šķiet, mentori bija aizrāvušies ar domu, ka ir šīs spēles MVP, aizmirstot patiesos MVP – reitingus, ko nodrošina dīvāna eksperti, saukti arī par skatītājiem, atbalstītājiem un faniem. Viņu loks līdz ar šova virzību uz finālu stabili saruka, un bez skatītāju bāzes šo šovu organizēt ir tikpat bezjēdzīgi, kā klausīties par kukuļošanu apcietinātā Leonīda Bemhena pretkorupcijas konferencei sagatavoto referātu “Sabiedriskā transporta pakalpojumi – ir vai nav riski” (visu cieņu par darba praktisko daļu). Tāpēc uzskatām, ka dīvāna eksperti bija tiesīgi pieprasīt žūrijas demisiju uzreiz pēc tam, kad tika izbrāķēta meitene ratiņkrēslā ar spēcīgu vēstījumu un labu balsi, kas turklāt vēl ir paralimpiete, kā arī gaužām bēdīgais džekiņš Marks, kurš publiski paziņoja, ka cīnās ar depresiju, un tad nolika visus uz pauzes ar popsīgo, skanīgo balsi.

Šos stāstus taču varēja tiražēt medijos, ceļot raidījuma reitingus, vēl turklāt uztaisoties par sociāli atbildīgiem, tā teikt, X faktors palīdz norādīt uz samilzušām problēmām sabiedrībā – attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti vai psihoemocionālas veselības problēmām. To, starp citu, veiksmīgi darījuši, piemēram, Lielbritānijas X faktora dižgari, saprotot, ka emocionālus cilvēkstāstus bieži vien var pārdot efektīvāk par vienkārši labu vokālu. Tas laikam arī ir tas skaļi daudzinātais un cītīgi meklētais x faktors: personība, stāsts + balss.

Mēs gan tiešām novērtējam producentu centienus mēģināt šo šovu padarīt kaut cik atbilstošu pasaules standartiem – pērn paveicās ar grupas “Hurts” koncertu arēnā “Rīga”, tad nu sanāca arī pie reizes pielauzt šos ierakstīt dziesmu X faktors studijā, lai finālā viņus TV skatītājiem neveikli pieteiktu kā lielos viesmāksliniekus. Šogad mūs pārsteidza vēl vairāk – ierakstīja un tikpat neveikli fināla raidījumā iemontēja Dona un Ozola priekšnesumu, tādā ziņā neslikts kompliments abiem. Kauč Jāni Jubaltu uzraut “Spogulīt, spogulīt” Aija varēja reāllaikā pierunāt – dzirdēju, ka viņš čomiem uzspēlēt piekrīt bez samaksas. Bet, protams, visu cieņu par konsekvenci – šāda pieeja – iepriekš ierakstīt pašmāju māksliniekus – iederas vienā atvilktnē ar baneri neīstos izmēros un kartona logo. Teiksiet, ka mums nav tik daudz naudas kā, piemēram, Lielbritānijai? Tad man ir jautājums, kādēļ, piemēram, Ukraina ir spējusi savu X faktoru izveidot tādu, kuru skatoties facepalm var atlikt? Iespējams, ka šis ir brīdis atzīt, ka kaut ko mēs te darām nepareizi, varbūt vienkārši neesam gatavi šāda mēroga projektam.

Bet nu, bez stresa – mēs mēģināsim atkal, un varbūt nākamreiz mums sanāks vismaz vēl vienas “Tautumeitas”. Tur Reynsi pērn tomēr diezgan ok pastrādāja, un meitenēm tā lieta pakustējās uz priekšu. Bet tikmēr varam turpināt priecāties par šīs sezonas sauso atlikumu – joku par miljoniem klausītāju Priekuļos.

Markus Zelta Biksiņās

Rituāls cīņai ar vecajiem komunistiem

Andris bija allaž aizņemts ar savas vietas meklēšanu dzīvē. Viņš izmēģināja dažādas nodarbošanās – basketbols, mūzika, šova vadīšana televīzijā un pat uzrakstīja grāmatu. Taču, lai ko viņš darīja, tas nebija ne tuvu labākais sniegums un pēlēju kritika kā dadzis ķērās pie dvēseles. Andris uzskatīja, ka neskaitāmie piedzīvojumi ir padarījuši viņu ļoti dzīvesgudru, taču neredzēja sev vietu, kur izmantot šo milzīgo pieredzes un zināšanu krājumu. Sirdī Andris alka sabiedrības atzinības un vēlējās strādāt tās labā. Taču pienāca brīdis pārmaiņām gan sabiedrībā, gan Andra dzīvē.

Andris bija pamanījis Artūru un Aldi, kuru neizsīkstošā enerģija un cīņas spars viņam ārkārtīgi simpatizēja.

“Ko es varu darīt?” – Andris uzrunāja enerģijas pārpilno Artūru.

“Andri! Ļoti labi, ka izteici vēlmi mums pievienoties! Mums vajag aktīvus un jaunus cilvēkus, kas izspiedīs vecos komunistus un zagļus kā nobriedušas pumpas. Mēs tevi uzņemsim savā vidū, ja spēsi izturēt rituālu…”

Andris bija apmulsis:

“Kādu rituālu?”

Artūrs pasmaidīja, draudzīgi uzsita Andrim uz pleca un pasniedza viņam zīmīti:

“Atnāc uz šo adresi norādītajā laikā un tev viss taps skaidrs.”

Andris bija apmulsis, bet izjuta patīkamu kņudu vēderā, kā pirms liela piedzīvojuma.

Andris ieradās norādītajā vietā un laikā. Tās bija vecas, blāvas sveču gaismas piepildītas telpas. Viņu sagaidīja melnā apmetnī un kapucē tērpts vīrietis, kas izskatījās pēc veca mūka. Vecais mūks paņēma vienā rokā lielu svečturi ar 13 aizdegtām svecēm un ar žestiem norādīja kur Andrim jāiet. Viņi devās caur vairākām tukšām telpām, kur vienīgā skaņa nāca no viņu pašu soļu atbalsīm. Andris tika aizvests uz mazu telpu, kur mūks atdarīja vecas un smagas durvis, kuras veda uz pagraba celli. Andrim tika nodots svečturis un norādīts, ka tālāk viņam jāiet vienam pašam. Pagraba cellē Andri sagaidīja cits mūka talārā ģērbies vīrietis.

“Kur es esmu un kas te īsti notiek?” – Andris nolēma noskaidrot situāciju.

Vīrietis noņēma kapuci un atsedza seju, tas bija Artūrs, kura seju rotāja sirsnīgs smaids.

“Man prieks, ka nolēmi ierasties. Šovakar tu tapsi par vienu no mums. Tev tiks uzdoti vairaki jautājumi, atbildi uz tiem apstiprinoši, bet tagad tev jānoģērbjas un jāuzvelk šis…” Artūrs pasniedza Andrim baltu talāru.
Andris saminstinājās, bet paklausīja Artūram – noģērbās līdz ādai, uzvilka balto talāru un pārsedza galvu ar kapuci. Artūrs ieveda Andri apaļā telpā, kur pusaplī stāvēja 12 melnos talāros tērpti cilvēki un Artūrs tiem pievienojās kā trīspadsmitais.

“Vai šī ir jauna asins un jauna balss?” – pusapļa vidū stāvošais skaļi jautāja.
“Šī ir jauna asins un jauna balss!” – Artūrs atbildēja.
“Mums ir vēl viena balss!” – piebalsoja visi klātesošie.

“Jaunā balss, vai zvēri uzticību saviem brāļiem?”
“Zvēru uzticību saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai ēdīsi starp saviem brāļiem?”
“Ēdīšu starp saviem brāļiem!”

“Jaunā balss, vai paēdis tu dosi ēst citiem?”
“Paēdis es došu citiem ēst!”

“Darbi runā skaļāk par vārdiem!” – centrālais stāvs noņēma kapuci un atsedza savu seju, ko Andris tūdaļ atpazina kā Aldi. Aldis spēra dažus soļus pretim Andrim un pamāja, aicinot viņu apaļās zāles vidū. Andris ar svečturi spēra dažus soļus Alda virzienā un svečtura gaismā pamanīja kādu četstūrīgu priekšmetu uz klona grīdas, tā bija suņu būda ar ķēdi un tukšu metāla bļodu.

“Vai tu esi nācis kails, tīrs un bez viltus?” – Aldis jautāja Andrim, liekot saprast, ka viņam ir jānovelk baltais talārs.
“Esmu nācis kails, tīrs un bez viltus!” – Andris novilka talāru un atsedza kailo ķermeni.

Aldis pacēla ķēdi un aplika to Andrim ap kaklu. Tad viņš pacēla sava melnā talāra apakšdaļu un pietupās virs tukšās bļodas. Aldis pakāpa malā un nostājās atpakaļ pusaplī. Andris pamanīja, ka bļoda vairs nav tukša.

“Ēd kā mēs visi šeit esam ēduši un kļūsti par mūsu balsi!” – Aldis skaļi sauca Andrim.

Andrim sametās slikti, taču viņa misijas apziņa bija stiprāka. Viņš nometās ceļos četrāpus pie bļodas un raudzījās tajā. Andrim sarāvās kuņģis. Viņš paskatījās uz melnajiem stāviem un saprata, ka vairs nav atpakaļceļa, šis ir vienīgais veids kā īstenot savas ambīcijas un atgūt nozagto valsti.

Andris ienira ar seju bļodā un kampa kā bada cietējs. Ar lūpām kniebjot silto masu, asaras sāka slīdēt pār viņa vaigiem un lija bļodā. Andris centās nedomāt par garšu, taču viņam šķita, ka tā atgādināja piedegušus kafijas biezumus ar cigoriņiem. Andris, sažņaudzis acu plakstiņus, notiesāja kumosu pa kumosam līdz bļoda bija tukša.

“Celies, brāli!” – Aldis lepni uzsauca Andrim.

Andris piecēlās kājās un ķēra pēc gaisa. Artūrs skatījās uz viņu ar mīlestības asarām acīs. Pēc mazas pauzes, Artūrs pienāca pie Andra un kvēli noskūpstīja viņu uz mutes, aplaizīja savas lūpas un sapņaini aizvēra acis. Bija noticis prātam neizskaidrojamais – Andris pēkšņi zināja visu kas viņam jādara un jāsaka, vārdi paši bira pār viņa lūpām:

“VISS IR JĀMAINA! VISI VECIE KOMUNISTI IR JĀIZSVĒPĒ! JĀAIZLIEDZ MEDIJIEM IZMANTOT VĀRDU “IESPĒJAMS”! ES MĀKU SPĒLĒT ĢITĀRU, TAS IR TAS PATS KAS BŪT POLITIĶIM”