Visi raksti, kuriem autors ir Benvenuto

Vai gejiem laulību vietā būs jādibina SIA?

Šonedēļ Delfos iepazīstināju ar jaunākajiem ierosinājumiem uzņēmējdarbības sakārtošanā.

Šad tad aizbraucu uz laukiem pie radiem. Mēs vienmēr sasēžamies ap galdu, kas vai lūst no tradicionāliem ēdieniem: kartupeļu mīceņa, miltu mērces, tvaicētām saknēm un siltiem raušiem. Mans opaps ik reizi pārlaiž mīlošu skatienu sanākušajai dzimtai, kas ar apmierinātiem rukšķieniem un kunkstiem košļā un rij cienastu, un domīgi novelk: “Njāā, traki laiki tagad pienākuši ar šitiem peģikiem, beku zīdējiem, taisnās zarnas operatoriem, ne?” un ierauj tādu makanāku paša raudzētas biešu brāgas malku.

Ir tikai viena tēma, kas patiesi un līdz sirds dziļumiem satrauc latviešu prātus. Tas nav futbols kā Brazīlijā, “Brexit” kā Lielbritānijā vai Katalonijas neatkarības ideja kā Spānijā. Mūs līdz pēdējai dvēseles stīgai pielej ar trauksmi ideja, ka divi geji varētu apprecēties un adoptēt bērnu. Doma vien, ka kaut kas tāds būtu iespējams, līdzinās nozīmīgāko tradīciju un simbolu svētuma zaimošanai – it kā kāds būtu ierosinājis atsegt Staburagu tikai tāpēc, lai uzrāptos pašā virsotnē, viegli ietuptos ceļos un uztrieptu tam pakaļas zapti.

Iespējams, tieši šādā iekaisuša prāta stāvoklī Ansis Pūpols (žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts no Nacionālās apvienības) lika priekšā ideju, ka homoseksuāliem pāriem šobrīd nekāds papildu regulējums likumā nav nepieciešams. Neesot vajadzības šiem cilvēkiem ļaut laulāties, arī partnerattiecību regulējums būtu lieks, jo, raugi, homoseksuāli pāri savas attiecības jau šobrīd varot sakārtot, dibinot SIA un visus jautājumus atrunājot tās statūtos. Nenoliedzot, ka Anša ideja ir asprātīga, tomēr gribētos ieskicēt zināmas problēmas un neatbildētus jautājumus, ko tā rada.

Pirmkārt jau vajadzētu saprast, vai šis priekšlikums neiestūrē otrā grāvī un neveido diskrimināciju pret heteroseksuālām ģimenēm. Piemēram, ja homoseksuāla pāra SIA par ikdienas izdevumiem būtu tiesīga no valsts atgūt PVN, vai tas būtu godīgi pret pārējām ģimenēm, kas savienībā stājušās Tā Kunga gaismā, nevis ar Uzņēmumu reģistra svētību?

Turklāt nevaru nedomāt arī par neveikliem mirkļiem, kurus varētu piedzīvot pats idejas autors, ja vēlētos nodibināt uzņēmumu. Nav izslēgts, ka VID vai Uzņēmumu reģistra darbinieks, mazliet piemiedzis acis un pašķiebis galvu, ar skatienu nomērītu atnākušo un aizdomu pilnā balsī vaicātu: “Vai tik jūs neesat zilais, Ansi?” Baidos, ka Pūpola kungs riskē ar šo priekšlikumu iešaut pats sev kājā.

Otrkārt, pieņemot, ka Anša ideja tiks pilnā mērā realizēta un stāsies likumiskā spēkā, grūti saprast, kas notiks ar SIA, kuras vēlēsies audzināt bērnus. Ja SIA par savas darbības virzienu norādīs, ka tās mērķis ir audzināt bērnus, vai bērni būs jāreģistrē kā pamatlīdzekļi? Ja tomēr šādā veidā jautājumu risināt nav plānots, varbūt bērniem jākļūst par meitasuzņēmumiem? Ja tā, tad tas rada veselu dzimuma identitātes diskusiju, jo zināma daļa sabiedrības nevēlētos, lai dēli reģistrējas par meitasuzņēmumiem, bet dēluzņēmumu forma šobrīd nepastāv.

Treškārt, nav īsti skaidrs, kā plānots regulēt vientuļu homoseksuālistu mijiedarbību ar valsti. Vai Ansis šai shēmā ir paredzējis viņiem ar likuma spēku uzdot reģistrēties kā individuālajiem komersantiem? Vai īsa auguma gejus viņš vēlētos redzēt mikronodokļa maksātāju rindās? Vai valsts līdzfinansēs “Grindr” maksas versiju, lai veicinātu individuālo uzņēmēju apvienošanos SIA? Kā redzams, šobrīd nav atbildēts neviens no šiem jautājumiem, tāpēc ar rūgtumu secinu, ka Pūpola kungs vientulību neuzskata par problēmu.

Jāatzīst, ka viena būtiska priekšrocība pār pastāvošo sistēmu šim priekšlikumam tomēr ir. Šķiršanās kļūtu daudz vienkāršāka. Ja nu gadījumā justu, ka mīlestība sāk izplēnēt kā šķidra rīta migliņa, varētu par pāris šmigas pudeļu atlīdzību sarunāt bomzi, uz kura vārda norakstīt prieku vairs nesagādājošo SIA, un katrs doties savu ceļu.

Ja aprakstītās problemātikas cilāšanas pamatdoma tomēr ir tradīciju sargāšana, nevis uzņēmējdarbības vides sakārtošana, tad vistradicionālākā ģimene vēstures griezumā vienmēr ir bijusi “viens vīrietis, vairākas sievietes”. Parādnieks neļaus samelot.

Besī tie taisnās zarnas operatori!

Kas kopīgs Latvijas nākotnei un nosprāgušai karūsai?

Šonedēļ Delfos iepazīstināju lasītājus ar Ceha jaunā startupa ideju.

Lielākais primāts, kurš izmira pirms kādiem 100 tūkstošiem gadu, bija gigantopiteks. Tas bija 3 metrus garš milzenis, kurš spēkā un spējā izdzīvot šķietami krietni pārspēja mūsdienu cilvēku. Tomēr evolūcijas cīņā uzvarējām tieši mēs, jo gigantopiteku strupceļā noveda konsekvents veģetārisms.

Pētot, kā tieši evolūcijas ceļā par uzvarētājiem kļuvām mēs – homo sapiens, biologs Jevgeņijs Akits norāda uz ģeniālu izdzīvošanas stratēģiju: kamēr gigantopiteks liedza savām smadzenēm vērtīgās vielas, ko satur gaļa, mūsu daudz trauslākie un vājākie priekšteči, kuri nespēja sacensties ar četrkājainajiem plēsējiem par medījumu, uzvarēja ar viltību. Viņi pārtika pārsvarā no moluskiem un krastā izskalotām sasmakušām zivīm. Viņi uzņēma vērtīgās barības vielas un reizē arī pasargāja sevi no briesmām, jo mūsu priekšteči tā smirdēja, ka plēsējiem riebās tos ēst.

Domāju, ka šis ir spilgts gadījums, kas liek mums mācīties no vēstures, lai sasniegtu nākotnes mērķus. Šobrīd cilvēki vairs nesacenšas ar citiem sev līdzīgiem evolūcijas sānsoļiem, šobrīd savā starpā sacenšas valstis. Kamēr tādas lielvaras kā ASV, Ķīna vai Krievija iemieso gigantopiteka spēku, tās ietver arī viņa vājības. Pārliecinātas par savu neuzvaramību, lielvalstis nedomā, kā attīstīties, un riskē neizbēgami nonākt evolūcijas strupceļā. Tās ir pārāk neelastīgas un iedomīgas, lai pat apsvērtu domu par atteikšanos no garda bambusa kāta un tā vietā liktu uz zoba sasmirdējušu karūsu.

Lielākā kļūda, ko mazās valstis, arī Latvija, varētu pieļaut, ir mēģinājumi atdarināt lielvalstu uzvedības modeli. Ja mūsu priekšteči būtu centušies dzīvot pēc gigantopiteka parauga, es šobrīd nerakstītu šīs rindas. Un jūsu nebūtu šeit, lai tās lasītu. Mazajām valstīm nav jābaidās novilkt bikses, iebrist pašā smirdīgākajā zampā, pieliekties, pacelt nosprāgušu zivi un iekosties tās sulīgajā vēderā, ļaujot fermentētajām dzīvības sulām spēcināt mūsu izsalkušās miesas. Aizspriedumi, lieku tradīciju, no citiem noskatītas uzvedības atdarināšana – tas viss ir jāatmet un jāļaujas būt tik smirdīgam, pretīgam un atbaidošam.

Tā, lai neviens zobenzobu tīģeris pat neiedomājas tuvoties. Ja sekosim šim primātu attīstības vēstures piemēram, ticiet man, nepaies ne daži miljoni gadu, līdz milzeņi izmirs un zemi pārvaldīs mūsu – mazo nāciju – mazmazmaz…mazbērni.

Tieši tāpēc aicinu aizdomāties par unikālas nišas radīšanu Latvijai. Esam iepriekš mēģinājuši pozicionēties kā zeme, kas dzied, zeme, kur dzīvo zilās govis, zeme, kurā ir daudz mežu, dzintars, jūrmala un tamlīdzīgas naivas, muļķīgas un neinteresantas lietas, kas patiesībā nevienu neuzrunā. Arī metoties otrā grāvī un pārvēršot Latviju par azartspēļu, prostitūcijas vai marihuānas paradīzi, mēs nekļūsim par uzvarētājiem evolūcijas cīņā, jo nevienu nepārsteigsim, mēģinot ielīst nišā, kur jau valda Lasvegasa un Amsterdama.

Tā kā mums ir ļoti reti apdzīvota teritorija ar knapi 30 cilvēkiem uz kvadrātkilometru, aicinu turpmāk pozicionēt Latviju kā valsti, kur atbraukt nomirt un tikt apglabātam. Katrs hektārs plašo lauku, kuros tiek audzētas maz ienesīgas graudaugu kultūras, varētu būt neskaitāmus miljardus eiro nesošas atdusas vietas turīgiem ārzemniekiem no blīvi apdzīvotām megapolēm. Turklāt apglabāšanas tūrismam der ne tikai lauksaimniecības zeme, bet arī mālaina augsne, kāpas, purvi un citas šobrīd neizmantotas teritorijas. Platībām, kas ir nederīgas lauksaimnieciskajai apstrādei, ir pat priekšrocības. Iedomājieties, kādas iespējas tās paver! Piemēram, tikt apglabātam, lēnām iegrimstot purvā, ripojot bedrē pa sen izstrādāta grants karjera nogāzi vai ievirpuļojot aizsaulē pa upes atvaru. Turklāt, ja Latvijas nākotnes apbedīšanas tautsaimniecības nozarei izdotos pārliecināt klientus tikt apglabātiem stāvus, tad jau tā grandiozos ienākumus no hektāra mums izdotos vismaz trīskāršot!

Jau tagad varu saklausīt pārmetumus, kas mani sagaida pēc šī raksta publicēšanas. Ka tēma esot svēta, ka pret mirušajiem jāattiecas saskaņā ar senām tradīcijām, reliģiskiem priekšrakstiem un klasisku izpratni par cieņu. Šiem moralizētājiem jāsaprot, ka viņi ir mūsdienu gigantopiteki, kuri ironiskā kārtā evolūcijas mērogā ir nāvei daudz tuvāk nekā manis ierosinātā apbedīšanas biznesa klienti.

Nākontes latvietis.

Vai pēc Rīgas Nilam izdosies sajāt visu Eiropu?

Šonedēļ Delfi.lv uzrakstīju par savu mīļāko Čaka ielas bedri.

Esmu uzaudzis astoņdesmito gadu beigās, kad Rīga mazliet mazāk nekā šobrīd izskatījās pēc pirmspensijas vecuma lielceļa prostitūtas sejas. Toreiz pelēkā iekšpagalmā ar pašu sanaglotiem automātiem spēlējām kariņu un atpūtas brīžos apmainījāmies “izcilām” idejām. Piemēram, ka, iešpricējot plaukstā betonu, tavs sitiens kļūs stiprāks nekā Brūsa Lī vai ka, iemetot zaptsūdenī karbīdu, to var uzgāzēt un sanāks īsta limonāde.

Šo ceļojumu bērnības atmiņās un kopējās asociācijas man izraisīja ziņa, ko izdzirdēju, ejot pa bezcerīgi izpuvušam smaidam līdzīgo puspamesto Čaka ielu: “Nils Ušakovs un Andris Ameriks nolēmuši kandidēt Eiropas Savienības Parlamenta vēlēšanās.” Un pēkšņi atkal sajūta kā pirms 30 gadiem stāvot nolaistajā iekšpagalmā, klausoties sētas pirmklasnieku debilitātēs un veroties viņu bezjēdzīgi kustīgajos putras caurumos.

Domājot par vienu lietu, kas visprecīzāk raksturotu Nila valdīšanas dekādi Rīgā, nāk prātā Vanšu tilta kāpnes, kas atrodas burtiski rokas stiepiena attālumā no prezidenta pils un pašas domes ēkas, bet ir gandrīz pilnībā sabrukušas un ir iedzīvotājiem slēgtas, tomēr, kā kārtīgai Potjomkina sādžai pieklājas, nomaskētas ar audumu, uz kura uzdrukāts apsveikums Latvijas simtgadē. Pieņemu, ka līdz savai aizbraukšanai uz Briseli Nils paspēs identiskā veidā atrisināt arī pārējās aktuālās galvaspilsētas problēmas: pārklāt ar tādu pašu audumu Čaka ielu, neskaitāmos centra graustus un pie viena arī bērnudārzu rindu visā garumā. Visbeidzot, viņš varētu arī pats sevi un Andri tajā ietīt un uzsākt savas jaunās darba gaitas, līdzinoties atsāpinošiem supozitorijiem.

Ja jau šo rakstu iesāku ar kavēšanos atmiņās, tad padalīšos ar vēl vienu. Bērnudārza grupiņā mums bija tam laikam tipiskas vardarbīgas audzinātājas, kas attiecībā uz miesassodiem bija apveltītas ar cietumsarga cienīgu fantāziju. Viens no maniem vienaudžiem bija pateicis kaut ko, kas viņām nebija iepaticies, un audzinātājas ar veļas ziepēm izmazgāja viņam muti. Viņu sauca Paulis. Nabaga zēns pēc tam vairākas dienas pastiprināti siekalojās.

Lūk, nākamo pilsētas mēru, kurš nāks vietā pēc “Saskaņas” valdīšanas, man ir vēl vairāk žēl nekā slienaino Pauli. Ņemot vērā, kā pa šo laiku ir izvarots pilsētas budžets, viņa uzdevums likvidēt Rīgas Piemaskavas mikrorajona iekšpagalma auru un atgriezt tai Ziemeļeiropas valsts galvaspilsētas izskatu būs teju neiespējama misija. Tomēr tās vēl ir tālas fantāzijas, kas var realizēties vien pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām.

Tikmēr es ceru, ka Ušakovu mēra amatā nomainīs Baiba Rozentāle, kura savulaik pašreizējo mēru slavējusi par to, ka viņš mums visiem sniedz “ētikas pamatstundu”, un cildinājusi par ordeni, ko viņš saņēmis no Zbigņeva Stankeviča. Neticu, ka tāda brūndegunība netiks pienācīgi atalgota ar iespēju vismaz pāris gadu saņemt mēra algu un godu vadīt Uzvaras parka atjaunošanu, kas izmaksās gandrīz 4 miljonus eiro.

Tas, starp citu, ir ļoti atbilstošs simbols pēdējam lielajam “Saskaņas” projektam Rīgā – pilsētā, kur latvieši sūta savus bērnus krievu bērnudārzos, jo rindu uz latviešu bērnudārziem iespējams izstāvēt tikai tad, kad bērns jau pa kluso pīpē 9. klases pēdējā zvana ballītē.

Lai mazliet atšķaidītu savu nīgro un negatīvisma pilno gaušanos par fundamentāli “sajāto” pilsētu, gribu tomēr uzslavēt Ušakovu: ambīciju viņam netrūkst. Kā piemēru varētu minēt Andra Kiviča vēlmi kļūt par kultūras ministru vai Ata Slaktera lēmumu sniegt intervijas angļu valodā. Svarīgi izvirzīt augstus mērķus un censties tos sasniegt, pat ja esi absolūti nekompetents un nepiemērots kandidāts, jo tad varēsi sevi saukt par “kultūras ministra kandidātu”, “angliski runājošu ministru” vai “Eiropas Parlamenta deputāta kandidātu”, nevis vienkārši “traģikomisku parodiju”.

Tomēr, neskatoties uz visu iepriekš pateikto, novēlu nešķiramajam pārim veiksmi vēlēšanās. Saprotu, ka ir nepareizi vēlēt citiem ļaunu, bet šoreiz esmu gatavs atdot Eiropai Ušakovu un Ameriku, ja vien pats no viņiem tieku vaļā.

Komunisma uzvara ir neizbēgama.

Kam tiks Stambulas kompensācijas miljardi? Kāpēc tikai gejiem?

Šonedēļ nolēmu izglītot sabiedrību par homoparadīzi, kurā visi drīz būsim.

Pirms daudziem gadiem, kad Latvijā notika pirmais geju praids, es vēl biju skolēns. Atceros, ka tai dienā atnācu pēc stundām mājās un mani sagaidīja tēvs, kurš apakšveļā cepa liellopu aknas. Tās nebija parastas apakšbikses, bet ceļos un dibenā izstaipīta siltā veļa, kuru viņš mēdza dēvēt par “veca vācu virsnieka mundieri”. Man ienākot pa durvīm, viņš smaidot pavaicāja: “Nu, dēls, vai beisbola nūja jau asiņaina?”

Nekad neesmu bijis Stambulā. Godīgi sakot, nevienā Turcijas pilsētā. 2007. gada ekonomikas burbuļa laikā biju pārāk jauns, lai mestos vispārējā patēriņa kredītu grābšanas eiforijā un uz parāda dotos uz tipiskajiem lumpeņu galamērķiem: Ēģiptes kūrortiem, Grieķijas salām vai Turcijas “all-inclusive” tūristu kāstuvēm.

Esmu vecmodīgi audzināts, formējies vienkāršākā laikā – tradicionālu vērtību krietnajā virumā. Dienvidjūru pludmaļu vietā manu jauneklīgo augumu ir apskalojuši tikai Baltijas jūras aukstie un tumšie ūdeņi. Tie mani skarbi tēsuši no puišeļa par vīru. Mans vēders nelīdzinās bālai, tumīgai mannā putrai, kas viegli apsvilusi tropiskā saulē. Tas drīzāk atgādina retiem, melniem matiem klātu sālītu siļķi. Manas pēdas nelīdzinās kāmju pakaļām, bet ir apaugušas ar biezu, cietu ādu, lai spētu izturēt Jūrkalnes akmeņainās pludmales asās šķautnes.

Domāju, ka šai ziņā neesmu unikāls. Gluži pretēji – esmu pārliecināts, ka manu sentimentu dala lielākā daļa Latvijas sabiedrības. Tieši šī iemesla dēļ nav nekāds brīnums, ka noteiktu politiķu centieni mūsu krietnajai tautai uzspiest Stambulas koģenerācijas dokumentā aprakstītās jaunās vēsmas izraisa pretestības un neizpratnes vilni.

Beidzot būtu pienācis laiks skaidri un gaiši uzskaitīt, ko tieši galu galā nozīmētu Latvijai parakstīties zem minētā dokumenta. Esmu ne mazāk kā jūs noguris no politiķu pašmērķīgās svaidīšanās ar svešvārdiem un pārgudrībām, tāpēc beidzot pietiek pūst miglu acīs un laiks tiešā, saprotamā valodā uzskaitīt Stambulas konfesijas trīs galvenās pamattēzes.

Pirmkārt, tā aizliedz sist sievietes. Domāju, ka pret to nevienam adekvātam latvietim nebūtu nekādu iebildumu, jo jau šobrīd mūsu likumi par sieviešu sišanu paredz kriminālatbildību. Tomēr jāsaprot, ka šajā jautājumā Stambulas komisija iet soli tālāk un par sišanu uzskata arī tādas tradicionālas vērtības kā iepļaukāšana ar delnas augšdaļu, ko jebkurā normālā ģimenē sauc par “straujajiem glāstiem”.

Otrkārt, tā aizliedz diskriminēt gejus un lezbietes. Domāju, ka arī pret šo punktu nevienam krietnam līdzpilsonim nebūtu iebildumu, ja vien šī dokumenta slepenajos pielikumos nebūtu izvērstāk izskaidrots, kas ar to patiesībā domāts. Un domāts ir sekojošais: nākamo divu paaudžu laikā paredzēts no zemo cenu aviokompāniju lidaparātiem pār Eiropas Savienību izkaisīt miljoniem tonnu nanopulvera, kas sākumā visus padarīs par biseksuāļiem, bet pēc tam par simtprocentīgiem homoseksuālistiem. Ja šis plāns izdosies, jau gadsimta vidū ES teritorijā iestāsies homoparadīze un Bavārijas stila ādas šortu tirdzniecības apjoms pārsitīs visus rekordus, bet “Village People” dziesmas atgriezīsies topu pirmajās vietās.

Treškārt, Stambulas kolēģija paredz uzlikt par pienākumu sagraut tradicionālās ģimenes, kas sastāv no 1 vīrieša, 1 sievietes, 2 bērniem un 2 litriem stiprinātā “apinīša”. Divlitrīgo plastmasas bamšļu aizliegums jau bija pirmais sitiens pa mūsu vērtībām. Vai tiešām mēs vēlamies piedzīvot arī nokdaunu?

Izvērtējot visus minētos faktus un pieņēmumus, aicinu ieklausīties tādos viedokļu līderos kā Jūlija Savčenko, Zigurds Stenkēvičs un Kaspars Dimedrols un akli nesekot Eiropai tieši bezdibenī, kurā tā nolēmusi tik bezrūpīgi mesties.

Kā Rītiņš Rimi kulinārijas salātus ēda

Iecietības terorisms

Šonedēļ Delfos man beidzot piekrīt komentētāji. Jūtos netīrs.

Šķiet, ka pirmoreiz par iecietību aizdomājos, kad sešu gadu vecumā pie brokastu galda idzirdēju mātes teikto: “Ja tu to jebučo šķīvi momentāli neizēdīsi tukšu es tev to visu nahuj matos iesmērēšu!” Lai arī kopš tās dienas ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, tā brīža emocijas esmu nesis savā sirsniņā gluži kā kvēlojošu oglīti, kurai varu uzpūst un pārvērst to ugunskurā, kad vien tas dzīvē nepieciešams.

Līdz ar interneta kļūšanu no šauras IT sfēras darbinieku privilēģijas par katra lumpeņa cilvēktiesībām, tas ir būtiski izmainījies – kļuvis par personīgo tribīni ikvienam kretīnam, kurš var un grib uzrausties uz skatuves, lai no tās izkliegtu komandas visiem pārējiem – kā pareizi justies, runāt, domāt, ēst un dzīvot vispār. Katrs modema īpašnieks ir kļuvis par manu māti.

Ikdienas saruna no komunikācijas brīvā formā ir pārvērtusies par lavierēšanu pa mīnu lauku, kur katrs vārds var iedarbināt modernā interneta taisnības cīnītāja sašutuma sprādzienu. Pirms vērt muti vaļā par jebkuru tēmu – sākot no kulinārijas, beidzot ar jenotu labturību – jāpatur prātā jaunā pasaules kārtība. Tanī cilvēki nav resni, bet pilnslaidi, nav neglīti, bet īpaši, nav stulbi, bet alternatīvi apdāvināti. Tanī vairs nav vīriešu un sieviešu, bet ir neskaitāms daudzums dzimumu, ar kuriem var brīvi identificēties, kuri plūst un pārklājas un kurus var izgudrot arvien jaunus. Ikviens no tiem ir leģitīms un pieprasa cieņu.

Esmu ievērojis, ka ir izveidojusies jauna – paralēla – valoda, kuru izmanto publiskajā telpā. Tā ir neko konkrēti nepasakoša un no kontroversiālām tēmām un viedokļiem brīva. Iecietības misonāri ir tā iebiedējuši apkārtējos, ka līdzcilvēki sākuši baidīties publiski paust savas patiesās domas. Tās tiek atklātas tikai šauram uzticamu un labi iepazītu cilvēku lokam virtuves formāta sarunās. Gluži kā manu vecāku paaudzes laikā pēc obligātā 1. maija sarkankarogainā svētku gājiena, komunālā dzīvokļa istabiņā draugi viens otram stāstīja anekdotes par valdību un nožēlojamo padomju sadzīvi.

Turpinoties pārspīlētas un pārprastas iecietības tendencei, prognozēju, ka drīz mēs nonāksim pie situācijas, kad valdību veidos pēc rasu, oreintācijas un dzimumu dažādības principa, nevis pēc spējām. Līdzīgi nu jau daudzviet populārajām uzņēmumu valžu kvotām. Tāda valdība, protams, arī izdos atbilstošus likumus, kuros primārais būs, nedod Dievs, kādu neaizvainot. Ja nu tā būs sanācis, ka kāds būs nolēmis mani izvarot, mans pienākums būs ieņemt izvarotājam ērtu pozu, lai nepārkāptu izvarotāja tiesības uz patīkamu seksu. Ja manās mājās ielauzīsies zaglis, man būs jāpalīdz viņam iznest televizors, jo citādāk es būšu atbildīgs par zagļa gūto muguras sastiepumu. Ja mani pārkāpumi pret iecietību uzkrās valdības noteikto kritisko punktu masu, mani nosūtīs uz īpašu pāraudzināšanas iestādi, kur domu policija no manis izveidos visiem ērtu un pufīgu amorfu bezviedokļa medūzu, kas turpmāk pasaulē raudzīsies ar lobotomizēti zilām, iecietības pilnām marcipāna acīm.

Pret argumentu “Jā, bet tev pašam taču negribētos, lai par tevi visu saka tieši”, varu atbildēt, ka gribētos gan. Sevi ne vienmēr ir iespējams pašam objektīvi novērtēt no malas. Tāpēc kritika, lai arī dažreiz sāpīga, ir noderīga, jo palīdz pilnveidoties. Tā vietā, lai mani iedrošinātu mesties visās savās vājībās un slavētu par padarīto sfērās, kurās man nav ne talanta, ne spēju, labāk izbaudītu patiesības šprici, kas sākumā mazliet pasāpēs, bet vēlāk pasargās no iecietības smadzeņu puves.

No sirds nevēlos nonākt uzslavu un izmainītas realitātes rozā migliņas burbulī, kurā esmu atlaidis visas bremzes, noēdies līdz 350kg, pīpēju 4 paciņas dienā, esmu bezdarbnieks un alkoholiķis, bet visi tuvinieki un draugi mani sauc par skaistu princi un, attaisnojot atkarības, par izcilu mākslinieku un dziļu personību. To visu – tikai tāpēc, ka ir iecietīgi un baidās traumēt manas jūtas.

Esmu pārliecināts, ka par augstākminēto domu izklāstu mani nekavējoties pasludinās par pretīgu atpakaļrāpuli, mēslu un Hitlera reinkarnāciju, kuram vajadzētu izšķaidīt purnu. Jo neviens tik kvēli neprot ienīst kā iecietības sludinātāji.

Oligurlas

Šonedēļ Delfos, bļe, par oligarhu sarunām, nahuj.

Tiem, kuri mēdz ceļos un pakaļā izdilušās trennūzenēs ravēt zemenes, noteikti ir gadījies fonā paklausīties LR1. Lieliski pazīstot savu auditoriju, LR1 nu jau kādu laiku piedāvā klausītājiem raidījumu “Ziņas vieglajā valodā”. Tās ir līdzīgas ierastajām, tikai izvairoties no mulsinošiem svešvārdiem un pārlieku sarežģītām teikuma konstrukcijām. Prognozēju, ka šis raidījums ir uz palikšanu, jo nesenais noplūdušo oligarhu sarunu skandāls liecina, ka vienkārša valoda ir cieņā visos sabiedrības slāņos: sākot no 2 litru bamšļa zīdēja līdz pat faberžē olas glāstošam elites pārstāvim.

Neapskaužu tesībsargājošās iestādes, kurām tagad nāksies noskaidrot vainīgos, jo situācija nav tik viekārša, kā sākumā varētu likties, izlasot sarunu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.

Pirmkārt, Kalvītis TV24 nesen skaidri pateica, ka būtu nepieciešams izvērtēt sarunu nopludinātaju atbildību, jo tā esot iejaukšanās dalībnieku privātājā dzīvē. Vēl pēc brīža tai pašā TV kanālā Krištopans atzīmēja, ka savu teikto toreiz domājis ironiski. Īpatnējas sakritības rezultātā, tieši šobrīd Urbanovičs sācis uzrādīt senilitātes pazīmes, paskaidrojot valdības veidošanas procesa sarunas ar frāzi “es vēl vairāk atceros, ka es to neatceros.” Ar trim A arī viss nav vienkārši: Ainārs ar Aivaru pagaidām neesot sazvanāmi, jo visu laiku aizņemts. Savukārt Andris palicis ēnā, jo acīmredzot izdarījis secinājumus, kopš savas atejas izrādīšanas presē 1998. gadā. Tomēr vissliktākajā pozīcijā ir Kalnmeiers, kurš vispār nekādas sarunas neesot saņēmis, bet šobrīd publicētos fragmentus arī nav lasījis, jo baigi daudz darba.

Vienmēr esmu teicis, ka katrā draņķīgajā situācijā var atrast kaut ko pozitīvu (patiesībā mēdzu teikt, ka pat sūdā dažreiz gadās kukurūza, bet esam publiskajā telpā, kur lamāties nepieklājas). Šoreiz iepriecina bezpartejiskā prezidenta Vējoņa valstvīra cienīgā rīcība, kurš oligarhu sarunu skandāla karstākajā punktā nolēmis novirzīt sabiedrības uzmanību uz sevis pārvēlēšanas sistēmas maiņu. Līdz ar to manis augstāk publicētais sarunas fragments vieglajā valodā iegūst trešo rindiņu:

– Eu, a davai nopizģījam?
– Davai, bļe nahuj.
– Bet es tikmēr gribētu, lai par mani balso tauta, draugi.

Esmu gājis skolā deviņdesmitajos, kad valdīja “cilvēks – cilvēkam krājkasīte” likumi un lielie zēni regulāri uz ielas aplaupīja mazākos. Ar laiku iepazinu izplatītākos jauno bandītu trikus. Bija tādi, kuri nāca klāt un pieprasīja “palēkā, lai monētas dzird”. Bija arī rafinētāki, kuri mēģināja no naivu pamatskolnieku kabatām izmānīt naudu ar stāstu par savu mazo brālīti, kuram atņēmis naudu kāds, kurš izskatoties ļoti līdzīgs man. Tā kā brālītim pašam nākt klāt bail, tad man jāatdod viss savs maka saturs, kas tiks aiznests bailīgajam brālītim aiz stūra un viņš tad atpazīs savu naudu. Bija arī neizvēlīgāki, kuri nesmādēja barteri un agresīvā tonī piedāvāja “a davai, mainamies jakām”, cerot, ka atdošu savas mīlošās mātes sarūpēto skaisto vējjaku pret viņa nošmulēto treniņtērpa augšiņu.

Pieminu to tāpēc, ka saskatu līdzības deviņdesmito gadu sīko ielu huligānu domāšanā un oligarhu sarunās atklātajā. Protams, mērogs ir cits. Trīs A gadījumā “palēkāt, lai monētas dzird” liek visai valstij uzreiz.

Skolas gados kopā ar klasesbiedriem izstrādājām dažus vienkāršus rīcības modeļus, lai nedabūtu pa muti, bet arī nešķirtos no pusdienu naudas: neizrādīt bailes (nepāriet ielas otrā pusē), neskatīties acīs, neskaitāmas reizes atkārtot “man nav” un turpināt iet, kamēr urlēniem apnīk sekot un viņu uzmanība tiek pavērsta citur.

Pieņemu, ka arī tagad jārīkojas līdzīgi. Ja reiz pa muti sadot nevaru, plānoju vismaz ignorēt – neatdot savu balsi vēlēšanās. Ja līdzīgi rīkosies vairākums, kam Latvijā izdevies tikt pie pases, šie mamuta izmēra urlas būs spiesti beidzot pazust vēstures mēslainē kopā ar deviņdesmitajiem, kuros viņi acīmredzami savā prātā dzīvo joprojām.

Jāņu svinēšanas tradīcijas jeb “cūka dara, kā cūka ir”

Šonedēļ Delfos satrakojies komentētaju pūlis rij no lāpstas marinētas gaļas ķeskas.

Ir trīs cilvēku kategorijas, kuras dziļi nicinu un vēlētos nosaukt augošā secībā: dzīvnieku mocītāji, bērnu sitēji, bet visvairāk: Jāņu svinētāji. Es to nerakstu tāpēc vien, lai šokētu un kaitinātu lasītājus. No sirds uzskatu, ka šie svētki atbrīvo cilvēkā zemiskākās tieksmes un kultivē greizas vērtības. Pirms plastmasas divlitru bamsli sasūkājušies un pāļa bravūras uzkurināta dižpatriotisma spēcināti pseidonacionālisti sāks bļaut, ka mani vajag sadedzināt Jāņu ugunskurā kopā ar šī raksta izdrukātiem eksemplāriem, aicinu vēsu prātu aizdomāties par Jāņu svinēšanas mūsdienu izpausmēm.

Reti kas cilvēkā tik ļoti provocē skopumu un alkatību kā iespēja nopirkt lielveikala akcijas piedāvājumā vislētāko jāņusiera pikuci un uzskatīt to par pienācīgu ciemakukuli, lai pēc tā pasniegšanas nekavējoties piesēstos pie cepta šašlika bļodas un sāktu to sistemātiski izrīt. Tas, ka jāņusiers nevienam īsti negaršo, man nav jāpierāda.

Fakts, ka tas ir vienīgais ēdiens, kas nākamajā rītā apkaltis vienmēr mētājas pa galdu, runā pats par sevi. Jāuzsver, ka šāda tipa ciemiņiem nekad nepietiek pašcieņas, lai kādā zemnieku tirdziņā vismaz nopirktu kvalitatīvu negaršīgo sieru. Tas, kā likums, ir no plastikāta vakuuma iepakojuma izslīdējis lepras slimnieka krēpu konsistences ķimeņains klunkucis.

Turpinot par cienastu, labprāt uzzinātu, kāpēc par šo it kā latviski tautisko svētku neatņemamu sastāvdaļu kļuvis šašliks? Vai tā ir nodeva mūsu valsts bagātajai koloniālo iekarojumu vēsturei Kaukāza reģionā? Varbūt izskaidrojums ir vienkāršāks – kārtīgā šmigā esošam svinētājam tik ļoti patīk stumt gaļā iesmu, ka visi piever acis uz nācijas ērtībai nacionalizēto gardumu? Gluži kā sarūgušus ābolus sarijies alnis, apdzēries jāņotājs neaizdomājas par savu darbību jēgu vai nozīmi. Viņš rīkojas sava rumpja primitīvāko vajadzību pavadā un šai naktī ik gadu piedzīvo brīnumainas pārvērtības – kļūst par lopu, kura intereses sākas un beidzas ar ēst, dzert, kopoties.

Pat alkohola nelietotāji man nesaprotamu iemeslu dēļ Jāņu laikā reducējas līdz bērndārznieka līmenim. Esmu ievērojis, ka maziem bērniem ļoti patīk katru dienu skatīties vienu un to pašu animācijas filmu vai pieprasīt mammai, lai ik vakaru viņiem nolasa priekšā vienu un to pašu pasaku. Notikumu paredzamība bērnam raisa drošības un komforta sajūtu. Manuprāt, tieši tāpēc Jāņu svinētāju vidū tik iecienīts ir ikgadējais “Skroderdienu” skatīšanās rituāls. Ja gadās nokļūt kādā no brīvdabas izrādēm, pavērojiet skatītāju sejas. Tās izskatās līdzīgas kartupeļiem, kas staro infantilā priekā katru reizi, kad uzsprāgst krāsns.

Turpinot par domāšanas nonivelēšanās līdz dārzenim fenomenu, kas tik daudzus piemeklē Jāņu laikā, mani nebeidz pārsteigt pēkšņā mīlestība pret LR2 repertuāru pat tajos līdzcilvēkos, kuri ikdienā necieš no mūzikas gaumes pāķisma. Gluži normāli biroju darbinieki, studenti vai citi lādzīgi paziņas pēkšņi atrod savos sirds dziļumos mīlestību pret pašu trulāko divpirkstu pieres tālbraucēju šlāgeri. Tie ir mūzikas pasaules ekvivalenti iepriekš pieminētajam vislētākajam jāņusieram. Neticu, ka tādus mūzikas atkritumus spēj radīt cilvēks, kurš dzimis tradicionālā ceļā, nevis brēcošs un gļotām klāts izvēlies no lielveikala nocenoto CD akcijas groza.

Neesmu tik naivs, lai domātu, ka mans viedoklis par šiem svētkiem kaut kādā veidā ietekmēs kopējo sajūsmas līmeni, tāpēc Jāņos saskatu ideālu iespēju politiķiem. Tā vietā, lai realizētu dzīvē tuvredzīgo lēmumu par 2 litru plastmasas alus pudeļu aizliegšanu un zaudētu popularitāti velētāju masas vidū, ieteiktu ne tikai atļaut 2 litru taru, bet pat ar nodokļu atlaidēm iedrošināt ražotājus pievērsties 5 un 10 litru toveriem.

Tas pats attiecas uz lielākiem un lētākiem marinēto gaļas ķesku plastmasas spaiņiem un no govs krūtīm izspiestajiem ķimenīgajiem piena tauku rituļiem. Jāņi vai nejāņi, bet divritenis nav jāizgudro katru reizi no jauna. No spaiņa padzirdīts un no lāpstas piebarots lumpenis visos laikos ir bijis vislabākais politiskais kapitāls.

Noskaidroti Latvijas-Portugāles futbola spēles incidenta vainīgie

Šonedēļ Delfos piedzenam naudu no nozieguma patiesajiem vaininiekiem.

Tā kā visā pārējā laikā Latvijas izlase pārmaiņus zaudē Andorai un Lihtenšteinai, tad pie mums par futbolu plašāka publika interesējas tikai reizi padsmit gados, kad laukumā izskrien kāds no skatītājiem. 2004. gadā to izdarīja Liene Buldure (zināma arī kā Zemene), pirms tam neaizmirstot atkailināt sava ķermeņa aizraujošākās daļas. Savukārt 9. jūnijā laukumā izskrēja mazs zēns (zināms arī kā Olivers), kurš metās apskaut savu elku Krištianu Ronaldu. Kā notikušo komentēja futbolam pietuvināti darboņi: “Skriešana laukumā nav varoņdarbs, bet gan smags pārkāpums”, tāpēc šinī rakstā paskaidrošu, kurš pie tā ir un kurš nav vainojams.

Liela daļa vainas jāuzņemas apsargiem, kuri jau laikus nepamanīja un nenovērsa briestošo incidentu. Esmu pārliecināts, ka stadionu sargāja specvienības līmeņa profesionāļi un diez vai tik svarīgā spēlē ar tāda kalibra Portugāles zvaigžņu piedalīšanos apsargu nolīgšana būtu notikusi kā parasti, kad tiek apzvanītas tuvējās firmas un sarunāti lētākie. Lētākās apsardzes firmas personālu atlasa sekojoši:

– Neesi tādā pālī, lai nevarētu paiet?
– Neesmu.
– Uz kakla tribal tetovējums ir?
– Koņešno, bļe!
– Laipni lūdzam kolektīvā!

Nenoliedzami, ka savu uzdevumu augstumos nav bijuši arī Skonto stadiona īpašnieki, kuri piekrituši, ka spēle tiks aizvadīta pie viņiem, skaidri apzinoties, ka tas nav gana moderns un ne tuvu nav ideāli piemērots. Ja naudas kāre nebūtu pilnībā aizmiglojusi viņu veselo saprātu, Skonto stadiona īpašnieki būtu godprātīgi atteikušies no komandu uzņemšanas par labu kādam no daudzajām mūsdienīgajām futbola arēnām, kas Latvijā uzbūvētas pēdējo gadu laikā.

Ne mazāk smagi noziegusies ir arī mazā puisēna skola. Acīmredzams, ka zēna audzināšanu skolotāji bezatbildīgi atstājuši viņa vecāku ziņā, aizmirstot, ka Latvijā pēc likuma bērna audzināšanu līdzīgās daļās dala skola un iela, bet vecāku uzdevums ir dzemdību namā vienreiz izstumt un tad sīkajam 18 gadus ļaut palikt savā dzīvoklī pa nakti.

Neapšaubāmi vainīga ir arī sabiedrība kopumā, kas laikus nav apzinājusies Olivera sapni tikties ar futbola zvaigzni un savākusi ziedojumos pietiekami lielu summu, lai viņš varētu doties uz Portugāli un ieturēt kopīgas pusdienas ar Krištianu Ronaldu. Nepretendēju uz pilnīgi precīzu aprēķinu, tomēr pieņemu, ka ar 50 euro no katra Latvijas iedzīvotāja, ieskaitot zīdaiņus, pensionārus un invalīdus, varētu pietikt. Un kas gan ir 50 euro, ja Olivers grib?

Nevēlos no sabiedrības vidus izcelt kādu īpaši nolaidīgo, jo notikušajā esam vainīgi mēs visi, tomēr Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, manuprāt, šoreiz ir izrādījusi apbrīnojamu nekompetenci prioritāšu izvēlē. Ja viņa būtu laikus reaģējusi un uzsākusi ziedojumu vākšanas akciju Olivera izklaidēm, mēs šobrīd nebūtu tik nepatīkamā situācijā. Tā vietā viņa uzmanību izkliedējusi slimu un vecu cilvēku ārstēšanai un aprūpei, un virknei līdzīgi mazsvarīgu projektu.

Mani nepatīkami pārsteigusi arī daudzu līdzcilvēku vēršanās pret Olivera vecākiem. Ikvienam mediju patērētājam uzreiz pēc skandāla kļuva skaidrs, ka zēna vecāki ir aktīvi sociālo tīklu lietotāji un būtu absurdi no viņiem prasīt paralēli soctīklu kontu uzturēšanai, darbam un atpūtai, vēl arī atvēlēt laiku bērna pieskatīšanai. Vecāki šinī gadījumā acīmredzami nav vainīgi. Tas ir fakts, kuru šķiet absurdi pat apspriest.

Uzskatu, ka tas ir valsts goda jautājums, lai Oliveram un viņa vecākiem atvainotos un piespriesto soda naudu solidāri segtu Latvijas Futbola federācija, apsardzes firmas īpašnieks, Rūta Dimanta, Olivera skolotājas, Skonto stadiona īpašnieki un lielāko politisko partiju vadītāji kā sabiedrības pārstāvji.

Jau drīzumā sagaidu no Olivera vecākiem medijos izplatītu turpmāko zēna vēlmju sarakstu, lai mēs visi kopā varētu novērst tamlīdzīgu problēmu atkārtošanos nākotnē.

Cehs uzsāk veidot video blogu

Jau tik daudzus gadus esam pazīstami… bet tai pat laikā neesam. Zinām viens otru tikai caur rakstītu vārdu, tomēr jūtu, ka ar to nav pietiekami. Turpmāk papildus mēģināsim sarunāties mums nepierastā un jaunā formātā – ar video bloga palīdzību. Vienkārši, tieši, personiski. Bez maskām. Atklātāk kā jebkad.