Augstākā līmeņa lauķis – It Iz Wat It Iz

Mārcis bija standarta mazpilsētas iedzīvotājs. Viņš bija lāga zellis ar plašu sirdi un labiem nodomiem, bet mazvērtību komplekss lika reizi pa reizei ierakstīt kādu dusmīgu komentāru tviterī, piemēram, “wtf, kas tā par Beāti, kas vadīs Supernovu?”

Mārcis no Valmieras bija spiests pārcelties uz Rīgu, lai sāktu piepildīt savu sapni, proti, darbu reklāmas aģentūrā. Viņš bija cieši nobriedis nesaraut saites ar savu dzimto pilsētu. “Ar sirdi es dzīvoju Valmierā, bet uzturos Rīgā,” viņš allaž visiem teica.

Laiks Rīgā apbružāja valmierieti. Regulāri apmeklējot KKC, apkārtējo ļaužu acīs Mārcis bija guvis tādu liberālisma līmeni, ka viņš drīkstēja kritizēt Roberta Putņa politisko darbību, netiekot apvainots homofobijā. Tāpat Mārcis aizvien uzskatīja, ka “Pilsēta cilvēkiem” uzvedas kā idioti, taču konceptuāli piekrita, ka velo infrastruktūru ir nepieciešams attīstīt.

Kādu vakaru viņš sēdēja pie letes savā iemīļotajā bārā Valmierā. Patīkams pārsteigums bija satikt sen neredzētu draugu.

Mārcis: Čau, Juri! Večuk, tāds prieks tevi redzēt, kā iet?
Juris: Tu jau tagad pa Rīgu, ja?
Mārcis: Nu, es tur strādāju, bet sirdī dzīvoju Valm…
Juris: Bet kā ir pa Rīgu? Droši vien normāli pelni.
Mārcis: Tur ir dārga ikdienas dzīve, proporcionāli tas pats jau vien sanāk.
Juris: Kāds gudrs švītiņa vārds – “proporcionāli”.

Mārcis nejutās aizvainots. Viņš saprata, ka senais draugs cieš no pāķisma, tāpēc provēs pielāgoties sarunai un čoma līmenim. Viņš sāka runāt lēnāk un vienkāršākiem vārdiem, ļaujot sarunu vadīt Jurim, bet prātā paturot, ka Mārcis no šī līmeņa ir izaudzis kā cilvēks. Viņš kļūst par jauno profesionāli, kā vārdā viņam nāksies upurēt dažas draudzības. Tā nav nedz viņa, nedz Jura vaina – tā tas vienkārši ir. Sava cena ir dzīvei dzeltenajās lapās. Pagaidām, tiesa, viņš žurnālā “KasJauns” bija nonācis, jo atradās fonā Nikolas Krištopānes bildei, bet ar kaut ko jāsāk ir.

Kopumā situācija Mārcim nedaudz lika justies neērti, bet nedaudz glaimoja. “It is, what it is,” viņš nodomāja, vairs nejūtoties kā lohs elementāras lietas sakot angļu valodā. Tagad viņa statuss to atļauj.

— — —

Mārcis, uzdienoties savā darba vietā, bija devies komandējumā uz Ņujorku, lai tiktos ar reklāmas nozares dižgariem. Ļaudis, kuri nemitīgi žonglē starp ASV, Berlīni un Londonu. Profesionāļi, kuri var lepoties ar balvām, publikācijām lielajos medijos un tā tālāk. Mārcis jutās īpaši lepns, jo viņš šajā kontekstā pārstāvēja visu valsti.

Sasēdušies pie galda, sarunu iesāka valmierietis. “So… How’s life it New York, m? Big city, big money, m?”

Apkārtējie sāka ar Mārci runāt lēnāk un vienkāršākiem teikumiem.

It iz wat it iz.