Ātro kredītu dzimtcilvēki

Šonedēļ Delfos runāju par ātrajiem kredītiem.

Pirmo reizi ar kredītsaistībām saskāros studiju gados 2000-šo pašā sākumā, kad toreizējā “Hansabanka” nolēma bez jebkādiem jautājumiem, parakstiem vai saskaņošanas uzlikt manam kontam 60 latu overdraftu. Nesapratu, no kurienes kontā uzradusies nauda, tāpēc momentā devos uz veikalu, lai iegādātos sen kāroto kabatas kompaktdisku atskaņotāju “Walkman”. Tikai pēc kāda mēneša sapratu, ka esmu apjāts un turpmāk katru mēnesi maksāšu bankai procentus.

Kopš tā laika valdība nelietīgi iegrožojusi labos kredītdevējus un šobrīd vairs nedrīkst kādu bez saskaņošanas iejūgt kredītsaistībās, tāpēc viņi nolēma ieslēgt tā saucamo “full retard” režīmu un tēlot kredītņēmēja labāko draugu. Jāremontē jumts? Hei, hei, hei – paņem ātro kredītu! Jāliek mašīnai ziemas riepas? Yo, draugs, mēs tev iedosim naudu! Atbrauca ciemos radi, bet ledusskapis tikpat tukšs kā maciņš? Aizsit radu kuņģus ar mūsu ātro piķi! Uzkāpi uz korķa un vēlies pabuhāt vēl vienu nedēļu? Neraizējies – mēs tev palīdzēsim!

“Aizdevums tev būs pa rokai vienmēr”, “kredīts bez komisijas maksas”, “ērts risinājums, kad nepieciešami papildu līdzekļi”, “nauda tavā kontā tikai 5 minūtēs”, “ņem kredītu un laimē viedtālruni”, “pirmais aizdevums ar 100% atlaidi komisijas maksai” – šie ir tikai daži no spridzīgajiem ātro kredītdevēju saukļiem, ko uz pirmo meklējumu iemet sejā “Google”. Tie priecīgi mudina latvieti ar pāris klikšķiem sākt dzīvot pāri saviem līdzekļiem un iesaistīties kredītsaistībās. Spriežot pēc tā, ka ātro kredītu firmeles no Uzņēmumu reģistra sprāgst ārā straujāk nekā sēnes pēc lietus – aitu mums ir tik daudz, ka tām vajag arvien jaunus cirpējus.

Latvieša zemapziņā joprojām sēž padomju laiks, kurā vai nu neko nevarēja atļauties, vai arī tā īsti nebija, ko pirkt. Tagad, kad nopirkt var kaut pašu nelabo, latvietim vajag visu. Un uzreiz! Gluži kā cūkām, kurām sile allaž ir par tukšu. Vajag līzingā jaunāku vāģi, aifōnu, divus toiterjerus un īrobotu, kas sievas vietā tīrīs īrēto divistabu dzīvokli Bolderājā. Un tad vēl lumpenim vajag aizbraukt uz Ēģipti, Grieķiju vai Krētu, lai safočētos pie kāda baseina un saliktu draugos bilžukus.

Kad sagrābtie kredīti ir pārāk lieli, lai ikmēneša maksājumus nosegtu ar vienu algu un glābiņu jāmeklē ātrajā kredītā, pienācis laiks no kredītu piedzinējiem bēgt prom uz Īriju – tur vismaz cilvēku novērtē un ciena! Vainīga, protams, ir valsts un zagļi valdībā, nevis nespēja objektīvi izvērtēt savas vajadzības un iespējas tās realizēt.

Lūk, pāris rindas no mūsu Dainu skapja, kas ietver sevī latviskās dzīvesziņas pašu esenci, tāpēc būtu pelnījušas atrasties Satversmes preambulā vairāk, nekā kristīgās vērtības:

Būt’ man bijse tā naudiņa,
Kas guļ jūras dibenā,
Es nopirktu Rīgas pili
Ar visiem Vāciešiem.
Es Vāciešam tā darītu,
Kā Vācietis man darīja:
Dienā liktu mežā braukt,
Naktī riju kuldināt,
Kas tievāki, mālus mīt,
Kas resnāki, celmus lauzt.
Redz, Vācieti, vella bērns,
Kā maizīte japelnī.

Mūsdienās gan nauda guļ nevis jūras dibenā, bet ātrajā kredītā. Vācietis ir Saeimā ievēlētais kangars, par kuru, protams, balsojis kāds cits. Rīgas pils vietā, savukārt, drīzāk tiktu nopirktas pāris septiņgrādīgās ampulas. Pats to neapzinoties, latvietis ir atradis sev jaunu vagaru un kļuvis par ātro kredītu dzimtcilvēku.