Atmoda

„Kad bija pēdējā reize, kad tu biji tā pa īstam laimīgs? Tā ja… Klusē, tātad nezini,” večuks nemaz negrasījās gaidīt atbildi un turpināja savā nodabā rosīties un vervelēt par dzīves jēgu, laikapstākļiem un to, vai ķausis ir atsevišķa nosaukuma vērts ēdiens vai vienkārši pārāk bieza zupa.

Stasis nekustīgi vērās vienā punktā, tad noteica: „Kādu huiņu tu tur dzen, vecais?”  Patiesībā ļoti stipri nodomāja, jo lūpas negribēja kustēties ne par ko.

„Nerādi nu tik drūmu seju, čalīt,” vecis bija uzvārījis pēc zeķes dvakojošu zāļu tēju, tad, papliķējis Stasim pa vaigu, apsēdās blakus un sāka strēbt karsto dzērienu: „Pasmaidi, viss taču ir kārtībā.”

Stasis vislabprātāk būtu uzšāvis pa tējas krūzi, lai sačākstenis dabū visu karsto šļuru savā pārgudrajā ģirklī. Kā vispār cilvēks tik skaļi spēj norīt jebko? Tas laikam ir īpašs talants, ko iegūst pēc 65. Guldzināmā rīkle. Taču Staša roka bija kā pienaglota.

Vecis turpināja gāzt ārā tādu verbālo caureju, ka Stasis nespēja saprast, vai tējas krūze paliek tukšāka vai tieši otrādi – drīz ies pāri malām. Beidzot vecais piecēlās, aizgāja pie metāla letes, nolika krūzi un paņēma mačalku ar bļodu. „Nu ko, Stasi, turpinām. Tūlīt jau būs viss.”

Kad vecis pieliecās pie Staša sejas, brilles aizsvīda no elpas: „Paskat, tā paņēmis, ka vēl tagad garo!” nokrekstēja vecis. „Laikam negants padzēriens bijis, ko?”

„Ghāāāāāārrrgharasss! Ghrr… PIDARASS!” pēc pēdējiem veča vārdiem šaušalīgi iegārdzās Stasis, spēji uzšāvies sēdus un ar vēzienu mēģinot ķert veča degunu. Vecais apbrīnojami veikli izvairījās. It kā jau būtu gaidījis šādu pavērsienu. Nanosekundē atgriezās visas maņas, Stasis sajuta, cik patiesībā salts pret kailo dirsu un riekstiem ir morga bleķa galds. Aizvicojot garām veča sejai, Stasis zaudēja līdzsvaru un nožāvās uz grīdas.

„Ū-ja, ū-ja, tā jau var nosisties,” vēl nesenajam līķim uzsmēja baltajā halātā tērpies vecis.
„Aizpis muti, Ignat. Kur ir manas bikses?” pakritušais slējās kājās.

Saģērbies, viņš veltīja Ignatam vēl dažus daiļus epitetus, uz ātro ar medicīnisko spirtu apmazgāja seju, ierāva šļuku, aizkorķēja pudeli un izgāja.

„Līdz nākamajai reizei,” jau aizcirstām durvīm noteica Ignats, tad svilpojot sāka kārtot morga telpu.

Arī šoreiz Ignats Staša paņemtajai spirta pudelei bija piebēris dažu labu nieciņu, to viņš reizēm nekustīgi uz morga galda guļošajam Stasim nosauca par „mūsu mazo draudzības brīnumiņu”. Ignats bija vientuļš, vecs vīrs, bet  Stasis bija nelabojams alkoholiķis, un Ignats to zināja. Pēc trešās spontānās paralīzes, klīniskās nāves un attapšanās uz Ignata galda pat alkohola atmiekšķētās Staša smadzenes izkalkulēja likumsakarību starp pizģīto morga spirtu un atgriešanos šajā telpā. Tomēr paps Stasim bija mācījis, ka nav lielākas svētības kā šmiga par velti.

Ignats bezgala priecājās par kompāniju un, kaut nosacīti, bet sarunu biedru. Stasis pats sev to neatzina, taču zemapziņā novērtēja ne tikai bezmaksas komu, bet arī iespēju tikt nomazgātam par velti. Agras bērnības atmiņas kā sotaks sildīja dvēseli. Atmiņas no laika, kad Stasis Ignatu vēl sauca par tēti, un visa ģimene svētdienās gāja kopā pērties nelielajā pirtiņā.

8 Replies to “Atmoda”

  1. Labi rūkts! Pēdējais teikums saliek visu pa plauktiem un pieliek smuku punktu. Tāpat kā kulaks uz acs.
    (un par vārdu “ģirklis” – papildus bonuss)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *