Atkarības spirāle

Dainis bija gatavs uzsprāgt, tomēr savaldījās. Nav ko taisīt skandālu publiskā vietā, kaut šie abi tīri principa pēc to būtu pelnījuši. No 6 lielveikala kasēm strādāja 2, un Dainim priekšā no sānu ejas izšļūca pensionāru pāris. Sieviete kaut ko klusu nosvepstēja vīram, pamāja ar galvu uz otras rindas pusi, vecis ieņēma vietu tajā, kamēr pati palika šeit. Abās rindās. Lai būtu iekšā tur, kur kustība ātrāka. Viltīgi. Bezkaunīgi.

Dainis ar riebumu pētīja priekšā nostājušās večas nedabīgi violetos matus, kuriem cauri spīdēja dažiem aknu plankumiem izgreznots pauris, un prātoja, kur gan šiem tā jāsteidzas?”Droši vien negrib nokavēt “Ugunsgrēku”. Vai savas bēres,” nodomāja Dainis un pasmīnēja par savu asprātību. Vēl viņš domāja, kāpēc tik daudzas večas matus krāso zilo graudiņu šķīdumā, jo citu izskaidrojumu lillīgajiem ērkuļiem viņš nemācēja sniegt.

Izgājis no veikala un kādu gabalu raitā solī nočāpojis, Dainis sadzirdēja pazīstamo zemās grīdas tramvaja skaņu pieturā, uz kuru gāja, un metās skriet. Dainis bija 21.gadsimta urbānais profesionālis, viņam nepatika gaidīt. Pat ja tās ir tikai piecas minūtes līdz nākamajam tramvajam. Aptesies ap ēkas stūri, viņš ieraudzīja pieturu un tramvaju, kurš nupat uzsāka kustību. Nolādēts. Dainis atspiedās pret tramvaju kustības saraksta stabu, lai atvilktu elpu. Tikai pēc dažām sekundēm viņš pamanīja, ka tumšajā ziemas vakarā pieturā nav palicis viens. Redzes perifērijā pavīdēja lillā matu ērkulis.

“Atdod naudiņu!” nočērkstēja nupat veikalā redzētā vecene.
“Ko??” Dainis
“Va’ dzi’? Dod nu šurp rublīšus, jaunekli. Veicīgi!” iekrekšķējās arī  vecis, izšļūcis no pieturas būdiņas mestās ēnas.

Dainis jau bija pavēris muti, lai piesolītu sakārnim pa protēzi, kad viņa acis noslīdēja līdz veča gurniem, tur sažuvušajā rokā vīdēja pret viņu pavērsts “makarovs”. Dainis gan bija diezgan drošs, ka augstāk vecais roku nemaz nespēja pacelt, turklāt ar “makarovu” vieglāk ir kādu nosist, nevis nošaut, taču nebija aizmirsis elementāro pašaizsardzības likumu – neviena materiāla lieta nav tā vērta, lai riskētu ar dzīvību. Pat ja risks ir niecīgs. Veča turētā stobra pieskatīts, Dainis atdeva maku vecenei, tad atkāpās pāris metrus atpakaļ. Trijotne pāris minūtes turpināja klusējot viens uz otru blenzt, līdz pienāca nākamais tramvajs.

“Ij nedomā mums sekot,” brīdināja vecene, un iekāpa tramvajā. Tad muguru pagrieza arī vecis. Dainis saprata – šī ir viņa vienīgā un reālākā izdevība atgūt atņemto piķi, un klupa sakārnim, kurš ar grūtībām rausās iekšā tramvajā, klāt no muguras. Dainis tika gandrīz rokas stiepiena attālumā, kad atskanēja slapjš “fļļļrrrrrrrķ”. Viņš atsitās kā pret sienu, acis asaroja. Šķita, ka veča dirsa tieši Daiņa sejā būtu atvēmusi pēcfestivāla mobilajā butkā nosprāgušu jenotu. Ko tādu nav iespējams saražot, pārstrādājot pārtikas produktus, pirslis visdrīzāk būs kārtīgi izēdis savu lillā karalieni, savu naftalīna Boniju… Acis aizvien asaroja.

Pēc eļļā ceptiem kartupeļiem  un reņģēm smakojošā dzīvoklī uz grīdas blakus dīvānam nokrita žņaugs, sekundes vēlāk arī šļirce. Žņaugs gan varēja arī nebūt, vecūkšņu izkaltušās rokas tāpat sastāvēja tikai no vēnām. TV piepildīja istabu ar mirgojošu, neveselīgu gaismu. Rādīja „Ugunsgrēku”. Bez heroīna viņi to vairs nespēja izturēt, bet arī pārtraukt skatīties jau bija par vēlu. Ja nu Leons tomēr nav miris? Vai ir? Kurš gan tam vairs var izsekot. Sažuveņi labi zināja, ka ar katru nākamo sēriju un katru nākamo dūrienu kļūs tikai sliktāk, bet spirāle neizbēgami veda tikai lejup, dziļāk atkarībā.

Un kas tā vispār par valsti, kur 50 gadus godīgi nostrādājis cilvēks mūža nogalē no pensijas pat sev dienišķo dūrienu nevar atļauties?

  1. Šodien aprit divas nedēļas, kopšs neskatos Ugunsgrēku.
    Jūtos nedaudz satraukts, kā iet Lidijai un Kristai, bet kopumā pohuj, var vairāk laika veltīt CS kapāšanai, apsveru domu atkal no sākuma jau 4x skatīties visas GOT sezonas. Tā arī neesmu pieķēries Westworld un citiem šobrīd TOP seriāliem.
    Sieva neļauj, jāskatās Ugunsgrēks un Viņas melo labāk.

  2. Atņemt pasi pensiķiem, lai nedomā balsot nākošajās vēlēšanās par saviem +2 EUR pie pensijas. “Ugunsgrēks” lai turpinās :D

  3. Studentiem arī ir grūti atļauties dūrienu.

  4. pavei ku labi sanācis!

  5. Šis ir īsts trūšits.

  6. Violeta matu krāsa šādā vecumā nav zilo graudiņu lietošanas rezultāts, bet auras atstātais iekrāsojums.

    Violetās auras īpašnieki ir dzimuši oktobrī vai arī sestdienā. Viņi ir vidēja auguma ar noslieci uz sporādisku akrobātiju un daiļrakstīšanu. Viņu galvenās rakstura iezīmes ir gribas sintētiskums kombinācijā ar treknām sociālajā iemaņām un aerodinamisku inteliģenci. Violetā krāsa antīkajā Čehoslovākijā simbolizēja varu un gudrību, tāpēc šie cilvēki ienīst ķiplokus un interneta veikalus. Nespēj izrunāt skaili “seši”. Dzīves pirmajos gados viņi ārkārtīgi mīl bērnus, taču vēlāk to nomaina naids pret ķiplokiem. Parasti violetās auras nēsātāji izvēlas vaļu mednieka profesiju. Ja vaļu tuvējā mežā nav, tad der arī darbs DUSā vai gleznošana. Netic laika prognozēm. Ņemot vērā to, ka violeto auru ir grūti izžāvēt, tā mūždien ir mitra un laiž cauri infraskaņu un dizentērijas nūjiņas. Tā rezultātā auras īpašnieki lielāko diennakts daļu ir notirpuši ar noslieci uz pelējumu.

  7. Sūts. Ne reizi neiesmēju.

  8. Tā kā stāsta varonis ir Dainis Porgants, tad pensionāru rīcība ir saprotama un atbalstāma. Porgants taču deviņdesmitajos pārģērbies par sievieti un apbraukājot teju visus Latvijas kultūras namus pelnīja miljonus. Tas nebija godīgi. Viņš tika atpazīts, tika paņemta atpakaļ nauda par sūdīgo priekšnesumu pālī un taisnība uzvarēja!

    Jarān, Tu arī tiksi atrasts!

  9. Ar noslieci uz pelējumu

    es jau trīs nedēļas salstu pie jarāna podjezda durvīm, tur kaut kāds kods un es netieku iekšā. bet varbūt viņš sadirsa un nemaz nedzīvo krustpils pils vārtu tornī?

  10. Malholandas ceļš Tizleņu reģistra mērcē!

Komentēt