Es mēdzu tos piespiest cieši pie zoda, lai ar vieglu rokas kustību pabraukātu pa labi, pa kreisi, tādējādi iegūstot patīkamu kņudoņu sejā. Jā, man aizvien ir saglabājusies vecā ķemme, kuras sari kļūst šaurāki, tievāki, bet ciešāki no gala līdz galam. Laika gaitā tā ir ieguvusi vieglu naftalīna smārdu un morālu nodilumu. Sen jau ir izgudrotas labākas, taču doma par jaunu man nekad nav patikusi. Gluži vienkārši tāda ir mana ķemme – nav dizaina un funkcionalitātes kalngals, bet citas neuzrunā. Un kāpēc lai uzrunātu, galu galā man taču viena jau ir. Tomēr pēdējā laikā šis rituāls vairs neraisa agrāko sajūsmu, un seja paspēj noķert vien tirpoņu, kas parādās pēc veco labo dienu inerces.
Izbraucis caur saviem īsajiem, mazuta melnajiem matiem, pieķeru, ka spogulī vēroju pār plecu redzamās durvis. Vēlos nekavējoties tās izmantot, lai dotos ārā un iegādātos jaunu ķemmi. Tomēr zinu, ka tas nav tik vienkārši, jo manas kabatas aizvien būs pilnas ar atmiņām par iepriekšējo, turklāt es neprotu pamest to, kas man ir tik pierasts. Bailes atzīt liek man apzināties, ka šoreiz tas ir pa īstam.
Man ir apnicis skatīties pār plecu. Es palieku vecāks, katra elpa attālina no dzimšanas. Man ir apnicis pa ceļu vilkt beigtu ķermeni. Mani mati ir pelnījuši jaunu ķemmi. Tādu ar kārtīgu kātu un sariem, kas sasprausti mīkstā spilventiņā, ko ir patīkami paspaidīt ar pirkstiem, lai sajustu kā ķemmes stiebri cits pēc cita saglaužas ap pirksta galu. Es negribu turpināt skrāpēt galvu ar gadiem asinātu plastmasas gabalu.
Die’s vien zina, kur tas novedīs. Es negribu palaist garām progresu. Es gribu tādu pašu ķemmi kā visiem pārējiem, es gribu tādus pašus matus! Es gribu būt visi pārējie!
smalki. mana sirdsbalss saka tieši to pašu.
Blāvi. Huiņa.
Meh, https://www.cehs.lv/2013/04/tava-dzive-ari-nav-no-dzintara/
bija labāks.