Atbalsts feminismam. Par sievietēm pie stūres.

Es aizstāvu sieviešu tiesības par visiem simts procentiem. Es, piemēram, dikti priecājos par Ceha jauno autori Vaideloti, jo beidzot ir kaut kas skaists, kas īsos svārciņos pienes alu Ceha sapulcēs (un tas ir daudz patīkamāk, nekā kad Cements nikni nosviež Apinīti uz galda). Es arī nepiekrītu novecojušajam uzskatam, ka sievietes ir derīgas tikai un vienīgi KKK (Küche, Kirche, Kinder, jeb virtuvē, baznīcā un bērnkopībā) – es tiešām priecājos, ka ir uzņēmīgas un strādīgas sievietes, kas manā vietā var nokopēt dokumentus, pienest kafiju un veikt citus darba pienākumus, kas ir sieviešu prātam atbilstoši, un vēl pie tam par to saņemt visai pieklājigu aldziņu. Vārdu sakot, varētu pat teikt, ka esmu teju vai feminists.

Tomēr ir viena lieta, kur esmu konservatīvs – autovadīšanā. Sieviete pie stūres – manās acīs tas ir kaut kas nepieļaujams.

Ziniet, man patīk vadīt auto. Sajūta, kad spiežu gāzi grīdā un mans Porsche Cayenne piecu sekunžu laikā sasniedz 100 kilometru atzīmi… Skaudību pilnie skatieni, kad es lēnām ripoju caur Pļavniekiem savā BMW kupejā… Adrenalīns, kad ar 180 traucos pa Tallinas šoseju… Vārdu sakot, vadīt mašīnu ir prieks, bet vadīt mašīnu ir jāmāk. Sievietes to nespēj.

“Hmm. Priekšā līkums. Samazināšu ātrumu līdz 30, lai būtu drošāk.”
“Ūūū, kāda interesanta forma un krāsa tai zīmei. Apgriezts trīsstūris – nez, ko tā jaukā zīme nozīmē?”
“Man nepatīk tie spoguļi mašīnas sanos, tajos taču nevar savu spoguļattēlu redzēt. Pilnīgi lieki!”
“Kāds mani mēģina apdzīt. Laikam braucu par lēnu. Jāpaātrinās. Hmm. Turpina mani mēģināt apdzīt. Laikam tad jāpaātrinās vēl vairāk!”
“Oj! Kas tas bija? Nē, es neiebraucu citas mašīnas bamperī parkojoties, tas nav iespējami. Es taču māku braukt. Labi, meklēšu citu stāvvietu, šai vietiņai slikta aura.”

Tie ir tikai daži piemēri par sieviešu domāšanu attiecībā uz autovadīšanu. Un skaidrs ir, ka ar tādu domāšanu nav jāsēž pie stūres, jo tas ne tikai traucē braukšanas prieku dzīves baudītājiem kā man, bet padara visu satiksmi daudz bīstamāku, nekā tai būtu jābūt.

Tagad varbūt Kašers, vai kāda cita sieviete, iebildīs, ka sievietes taču izraisa proporcionāli mazāk avāriju, un tas taču ir statistiski pierādīts! Jā, varbūt tā arī ir, bet tajā statistikā nav ietvertas divas būtiskas lietas: 1) Avārijas, kur par vainīgu atzīst vīrieti, kurš ietriecies priekšā braucošajā mašīnā, jo tā bijusi spiesta pēkšņi bremzēt, jo blondīne tai nogrieza ceļu (kā arī citi tamlīdzīgi incidenti), un 2) nobrauktie kilometri. Sievietes parasti nebrauc, tiklīdz laiks ir mazdrusciņ sliktāks (un paldies Dievam, ka nebrauc!) – tad uzreiz vecis pie stūres. Sievietes parasti brauc īsākus gabalus – protams, ka iespēja iekļūt avārijā ir mazāka, ja divreiz nedēļā brauc no mājām pie draudzenes un tad uz solāriju, nekā ja katru dienu pārvietojies ar mašīnu.

Tagad, kad esmu atspēkojis šo absurdo argumentu, piedāvāšu savu problēmas risinājumu. Tas ir pavisam elementārs – aizliegt sievietēm vadīt mašīnu, atskaitot konkrētās dienās – piemēram, 23.-24. jūnijā, 1. janvārī un dažos citos datumos. Esmu pārliecināts, ka ar to būtu pilnīgi pietiekami. Pārāk liberāli, jūs sakāt? Ar lepnumu atbildēšu, ka tāds es esmu – aizstāvu sieviešu tiesības par visiem simts procentiem!

11 Replies to “Atbalsts feminismam. Par sievietēm pie stūres.”

  1. IZlasīju. Mainīju savas domas. Es esmu par sieviešu tiesībām. Par tiesībām nevaīt automobili, par tiesībām man uztaisīt desmaizi (vai kā mūsdienās moderni saka – “panini”). Sievietei IR tiesības man atnest alu. Sievietei IR tiesības likt mani mierā, kamēr es rauju modern waafee uz ps3.
    Sievietei ir tiesības paklusēt un sievietei ir tiesības nevadīt automobili. Un es šīs tiesības atbalstu.

  2. Raksta autor, nestreso. Pietiks ar to, ja Tu skaistai un gudrai sievietei spēsi vismaz nopirkt to auto. Ja ne, tad vienmēr paliksi lūzeros, kas apskauž sievietes par to, ka viņām dzīve skaistāka.

Atbildēt uz Švimpels Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *