Šonedēļ Delfos liekulīgi izliekos par patriotu tikai tāpēc, lai palielīltos, ka biju ceļojumā.
Nesen kopā ar draugiem biju izbraucis nelielā ceļojumā ārpus Latvijas. Neminēšu precīzu valsti, tāpēc, ka pēc tik sensitīvas informācijas publicēšanas, kāds lasītājs varētu atklāt manu patieso identitāti un mēģināt ielauzt man galvaskausu. Tātad, ASV Kalifornijas štata mazpilsētas Castroville galvenā tūrisma objekta paēnā izdzirdēju kaut ko reizē svešu un pazīstamu. Mirkli ieklausoties sapratu, ka pretrunīgās sajūtas manī bija izraisījusi netālu stāvošā meitene, kura spēcīga latviešu akcenta iezīmētā angļu valodā savam sarunu biedram stāstīja par Latviju.
Precīzi nocitēt nespēšu, bet vēstījums bija tāds: Latvija ir nabadzīga valsts Eiropas nomalē, kur ir ļoti auksts un tumšs, valdība stipri zog, bet neviens īpaši neiebilst, jo ir ļoti nobijies no krieva. Acīmredzami, ka meitenei gribējās pastāstīt par savu valsti kaut ko interesantu, lai nelaistu prom potenciālo kavalieri, tomēr viņas vārdi drīzāk panāca pretējo. Vēl sirreālāku visu situāciju padarīja fakts, ka iepriekšējā rindkopā minētais slavenais tūrisma objekts, pie kura stāvējām, bija pasaulē lielākais artišoks.
Mazajai pilsētiņai, kas sastāvēja no ātrās ēdināšanas restorāniem, dažiem noplukušiem moteļiem un vieglas konstrukcijas dzīvojamiem kvartāliem, acīmredzami nebija ar ko lepoties. Vecākajai ēkai nevarēja būt vairāk gadu, kā manam tēvam, pilsētā nebija dzimis neviens ievērojams cilvēks, bet visi nozīmīgie vēstures notikumi šai nomalei bija metuši līkumu. Saprotot, ka kaimiņu pilsētiņas “košļājamo gumiju ielai” bija kaut kas jāliek pretī, iedzīvotāji salika kopā prātus un no betona bija izlējuši sev lepnuma objektu: milzīgu, zaļu artišoku.
Esmu pārliecināts, ka meitene no sirds mīlēja un joprojām mīl Latviju, tomēr esmu ievērojis, ka latvieši mēdz mīlestību izrādīt īpatnējā veidā: nodiršot. It kā pastāstot interesantus faktus, bet negatīvā gaismā. Šis uzvedības modelis vienlīdz attiecas gan uz valsti kā tādu, gan kino, gan tūrisma objektiem, gan tādām C kategorijas slavenībām, kā šo rindu autors. Tikai tad, kad mīlestības objekts ir iznīcināts, viedoklis mainās uz pretējo un – paradoksāli, bet no tām pašām mutēm plūst atzinības vārdi.
Lai vieglāk atcerēties, ietvēru nacionālās mīlestības definīciju viegli iegaumējamā pantiņā:
Latvietis bezgalīgi mīl savu dzimteni,
tāpēc to nežēlīgi nodirš.
Latvietim pārstāj besīt “tas pediņš Freimanis”,
tikai tad, kad viņš nomirst.
Lūk kāpēc man radās revolucionāra ideja, kuru atļaušos rosināt šeit un tagad: tā kā mūsu valstī ir virkne iespaidīgāku lietu par betona dārzeņiem, varbūt būtu vērts izcelt tās un vismaz neakcentēt trūkumus. Katru reizi, kad tūrists no Latvijas rada iespaidu par savu valsti kā par atpalikušu starpnacionālā naida plosītu kartupeļu pagrabu, viņš runā arī pats par sevi.
Rezultātā arī jūsu pašapziņa piepūtīsies lielāka, draudzene mīlēs stingrāk un tas kopumā darīs sirdi laimīgāku, kas savukārt ļaus jums produktīvāk strādāt un par paaugstinājuma bonusu doties pateicības svētceļojumā pie artišoka.
Artišoki Latvijā bija sastopami līdz 14.gs. vidum un to izzušanā ir vainojama pārmēru intensīvās artišoku medibas, kurās tika izmatoti zalkši. Baltu cilšu mednieki gadsimtiem ilgi prasmīgi ekspluatēja zalkšu neremdināmo kāri pēc artišokiem un pilnībā iznīdēja Daugavas baseina un Tīreļpurva artišoku diasporas. Pēc artišoku izzušanas zalkši bija spiesti pāriet uz mazāk kvalitatīvu pārtiku, kā rezultātā viņi cieta no vielmaiņas traucējumiem, zaudēja savu krāšņo kažoku, saruka izmēros un tika anulēts viņu sakrālā dzīvnieka sertifikāts, kam sekoja tālāka deģenerācija – līšana uz vēdera un ziemošana komunaļņikā.
Par spīti tam, latvji zalkti godā tura un atlēja tā zīmi betonā pāri Daugavai. Dēvēts par Dienvidu Zalkti, tas lokās uz Pārdaugavu, lai pamielotos ar Uzvaras Artišoku.
Latvijai noteikti ir ar ko lepoties kaunēties (vajadzīgo pasvītrot) – melnādaino musulmaņu attiecība pret gejiem ir vienkārši fantastiska graujoša (vajadzīgo pasvītrot).
Sorosītu ķirzakcilvēku pirksts!
Komentāros daudz burtu. Kā parasti.
Kāds ir vēstījums? Vienkārši pašapliecināšanās ar savu kruto “vācelīti”?
Ai, da nu nafig, neatbildi labāk.
Katra latvieša dzīves sūtība ir apēst citu latvieti.
Par tematu – tādi nu tie cilēki i.
https://www.youtube.com/watch?v=93KLrP8MnXs
Mani ikdienā uzkrītoši kaitina darba kolēģa(kolēģu?) uzdotie jautājumi nolieguma formā?
Piemēram:
Vai Jūs nevarētu šodien atbraukt?
Vai Tu nevarētu sagatavot to un to?
… Nezinu, kāpēc tā jāsaka, tur jau pašā jautājumā ir neapzināts negatīvisms iekšā.
Kas notiek, kad padomju sociālistiskā artišoka un suņu kājstarpes cienītāja solaris (.) galva kārtējo reizi iestrēgst starp burtiem?
Skat. Rijības un stulbuma anatomija. Benvenuto.
Tad aļņi stājas rindā.
Pohuj
Vājš izpildījums, sūdīga valsts
Vārdu mākslas meistars izmisīgi cenšas pierādīt savu pārākumu. Cik sekli!
Un apnicīgi.
solaris (.), lai arī cik labi draugi mēs nebūtu…, teikšu atklāti… neglaimo sev – Tu neesi vārdu mākslas meistars. Par pārējo var pastrīdēties – Tu izmisīgi centies man piekasīties, bet nav īsti ko teikt? Jā. Sekli? Jā. Apnicīgi? Nē un nē! Ja Tavi saucieni būtu tikai apnicīgi, tad aļņi pie Tevis nestātos rindā.
Nē, narcis U – tas esi tu, kurš nemitīgi cenšas piekasīties man (jo es tikpat kā vienīgais te atļāvās tevi kritizēt un pat pasmieties par tevi, ar ko tu tā arī nespēji samierināties), un tieši tu esi apnicis (gan jau ka ne man vienīgajam) ar saviem centieniem visiem pierādīt, ka tu cehā esi viskrutākais komentētājs gan asprātības, gan erudīcijas, gan literāro prasmju ziņā.
Jā, nenoliedzami, tev piemīt apskaužama asprātība, erudīcija un literārās prasmes.
Bet vienlaikus ar to no tevis nereti nāk tik nelaba smaka, ka neviļus prātā nāk tas teiciens, ka labāk neaiztikt sūdu, lai nesmirdētu…
Es tiešām neesmu vārdu mākslas meistars. Kādreiz centos kādu asprātību uzrakstīt, iedvesmojoties no ceha rakstiem.
Taču tava greizsirdīgā cīņas par vietu uz pjedestāla ar jebkādiem līdzekļiem (tai skaitā atklātiem meliem, piemēram, ka nevis tu (nav grūti atrast un to pierādīt), bet it kā es esot izteicis vēlmi iekļauties ceha autoru kolektīvā) vienkārši nogurdina.
Ja vēl tu rakstītu oriģinālas asprātības, tad būtu ok. Bet tava zākāšanās un mēdīšanās ar kopētiem jokiem (tavs pēdējais komentārs arī to parāda) rada apnicīguma sajūtu.
Ir acīmredzami, ka tev, U, ir narcisiem raksturīgs patmīlīgums, augstprātība, godkāre un neiecietība pret mazākajām kritikas izpausmēm, turklāt šīs īpašības tev ir tik izteiktas, ka izpaužas pilnīgi visos tavos komentāros šajā visnotaļ interesantajā un uz kritisko domāšanu vērstsjā ceha portālā.
Kāpēc es tev to saku? Tāpēc, ka tu turpini laist smaku manā virzienā. Es tikai atbildu tavam kārtējam uzbraucienam, tai skaitā ka man it kā nav, ko teikt.
Man, protams, nav ilūziju, ka tevi vispār interesē citu cilvēku viedoklis, un ir pilnīgi skaidrs, kādi būs tavi turpmākie komentāri. Narcisi nekad nemainās savā pasaules uztverē un uzvedībā.
Es izsaku savu atvainošanos Benvenuto! Esmu pret viņu rīkojies netaisnīgi un to nožēloju.
Visu labu!
To sauc par projekciju, mans draugs.
Projekcija – savas nevēlamās vajadzības, izjūtas, īpašības netiek atzītas kā sev piemītošas, bet tiek piedēvētas citām personām, lietām vai parādībām.
P.S. Ja apnicīguma sajūta un nogurums izraisa tik iespaidīgu verbālo caureju, tad kādi caurejas fontāni nāk no Tevis, kad esi sapriecājies vai sabēdājies ne pa jokam? Bail iedomāties.
P.P.S. Ja jau mana smaka tik ļoti riebjas, tad kāpēc Tu uzskatīji par vajadzīgu piebikstīt manam, galīgi ne par Tevi, rakstītajam komentāram? Tātad patīk ošņāt sūdus. Ieelpa, izelpa, solaris, dziļa ieelpa un izelpa. Jūti? Tā smird Meistars U. Noslauki asarojošās acis, izšņauc pilošo degunteli, kārtīgi atklepojies un turpini ošņāt.