Laila bija jauka meitene, kuru patiesi bija apbūris mans spožums un harizma. Viņa sirsnīgi pateicās par manu džentlmenisko dabu, izpalīdzot ar sarkanajām salvetēm, kuras piestāvēja viņas lūpukrāsai. Ar grūtu sirdi viņa lēnām sāka apģērbties, paziņojot, ka pienākusi pietura, kurā mēs šķiramies. Lailai esot jādodas tālāk, lai apraudzītu brāli. Es zināju, ka tā nav laba doma un centos no tās atturēt, taču viņas audzināšanā varēja just disciplīnu, stingru kā Andra Kiviča kulaku, un mīlestību pret ģimeni – nesavtīgu kā Jehovas liecinieku aģitāciju.
Man atlika vien klusi novēlēt veiksmi un pateikt: „Laila, Laila, Tu esi īsta princese, kādam dzīvē laimēsies, taču, lūdzu, nedari sev pāri. Pietiek ar to pajobaku, ko par miesīgu brāli sauc. Glāb sevi, kamēr nav par vēlu.”
Neskatoties uz apkārt valdošo kņadu un pārbāzto transportu, Laila nespēja valdīt emocijas un aizkritušā balsī ar asarām acīs kliedza: „Klusē! (šņuk) Tu neko nesaproti…pinpis… Es tevi nodevu jau par to pastāstot!” Zināju, ka tas nav vērsts manā virzienā. Viņa dusmojās uz sevi.
Ziema ir nepatīkamākais gadalaiks, jo, lai cik slāņos es ietērptos, vienmēr pamanos nosalt. Nakts bija aizputinājusi mājas pagalmu, tāpēc, lai tiktu no tās laukā, man stindzinošā laikā ar šķipeli bija jārok teju labirints. Pēc krietnas darba pusstundas es pieķēru sevi nemitīgi domājot par Lailu, pat nepamanot lauski, kurš pie katras kustības centās man no visa spēka iekost, pirkstiem jau ieņemot zilganu nokrāsu. Tās nebija rūpes par viņas problēmām, kas mani uzturēja siltu. Tā bija cilvēcīga interese, kura nemitīgi uzdeva jautājumu – kas par nahuj?!
Manā prātā sēdēja neliela daļa no ieturētā dialoga, kas griezās uz riņķi kā Radio Skonto plejliste:
Laila: …nu vot, un pēc dīvainās garšas mutē es sapratu, ka mana priekšniece ir lesbiete.
Mārcis: Tad jau sanāk, ka Tavam brālim ir daudz kopīga ar priekšnieci, ne?
Laila: Nevēlos nevienam neko pārmest, jo grūta bērnība ir visa pamatā. Pamatskolā viņu pat iesauca par peļu-vēderiņu. Kādreiz bija jauks un gādīgs, taču pienāca lūzuma brīdis. Viņš mani sita… Man esot jābūt stiprai un viņš mani aizstāvēs. Viņš man neļauj ar nevienu runāt, tāpēc uzticos tikai pilnīgiem svešiniekiem. Es šodien centīšos viņu paņemt aiz rokas un sacīt: „Jaroslav, saņemies!”
Ar notīrītu pagalmu es varēju doties uz darbu. Tās pašas dienas vakarā, pārrodoties mājās, man nācās secināt, ka dzīvesvieta ir izdemolēta – izsisti logi, pastkastē salaistas skudras, pagalmā atpakaļ sašķūrēts sniegs, putnu barotava saindēta un sniegā pie durvīm kāds centies tupus iečurāt burtu “Y”. Par šo gadījumu informēšu gan Bez Tabu, gan Binniju, taču manī mīt stipras aizdomas, ka pats zinu, kurš ir vainīgais.
Nu, tā… Krietnums pagaidām vadībā šajās pagalma razborkās.
Kaut gan, nē, ņihuja, kļūdījos. Izlasīju vēlreiz un raksts iegūla plecā kā laidne. Vienkārši nepareizi biju paņēmis. Nu, vai arī tā kropļa daba, kura liek iet uz Gauju un jautāt “Kas te tā smird pie jums?”
Šahs un mats, Krietnum. Šahs un mats.
Ļoti vulgārs sacerējums. Man paliek pretīgi lasīt šādus stāstus, tādēļ es tos vairāk nelasīšu.
Varu saderēt, ka Grābekļa Kristīne dod dibenā. Visiem, izņemot Grābekli.
interesants rokraksts :3
Es nekad nebūtu domājis ka zīmešanas skolotāja runājot par reklamas industriju tēju pienešanu un reperi projektu vadītāju nejokoja.
Truli. Izrādās cehā apvienojušies “kur var dabūt dibenā?” autori. Lai veicas!
Patiesais runas un kultūras līmenis nav noslēpjams. Skumji. Šis raksts (?) ir kārtējais pierādījums ka a/s Latvijas Balzams ir vainojams pašreizējā situācijā valstī ne mazākā mērā kā korupcija pašvaldībās.
Ei dirst lašara :@
Jāpiekrīt vairākumam, ka Benvenuto stils ir krietni noslīpētāks, bet šeit tikai parādi visiem savu cūkgaļas kupātu un visi jau smejas.