Aplis ir noslēdzies

Biezās brilles no piepūles aizsvīda pat samērā siltajā jūnija pievakarē, Aivaram ar dēļa galu daudzdzīvokļu mājas pagalma atkritumu tvertnē sparīgi stampājot “Menueta”, “Turaidas Rozes” un Imanta Kalniņa ierakstus. “Nolādētais okupantu dirslaiža! Tautas nodevējs un Putinofils!” patiesā sašutumā tusnīja Aivars.

Notikušais sāpēja vēl vairāk tāpēc, ka tieši ImKas mūzikai Aivars varēja būt pateicīgs par savu pirmo un līdz šim vienīgo skūpstu, pirmo saldo nakti sievietes apskāvienos. Nu gluži kā dziesmā “Viņi dejoja vienu vasaru”. Vai Aivara gadījumā – sparīgu pusotru minūti.


Alauksta estrāde pirmajās atjaunotajās Imantdienās 1995.gadā bija ļaužu pilna. Tieši tur viņš satika Tatjanu. Gaisā valdīja vasarīga hipijiskas brīvības aura, arī trešās atmodas atskaņas vēl nebija noklusušas. Aivars, apskāvis Taņu, domās jau kala abu kopīgo nākotni. Krievijas armija no Latvijas bija izvesta, tikai vēl pirms dažiem mēnešiem gaisā uzrauts arī Skrundas lokators. Cilvēki – integrēsies. Redz, kā Taņa jau gluži labi runā latviski, kaut mācās vien pēdējos pāris gadus.

Viņa biklo jaunekli bija pamanījusi un uzrunājusi jau pie ieejas kases. Aivaru gan bija pagrūti nepamanīt, taču Taņu viņa liekais svars neuztrauca. Tieši otrādi. Sak’ – būs vairāk vīrieša, kur ieķerties. Skatītāju silueti izplūda ņirbošā masā – Taņa, ķircinoties, bija novilkusi Aivara acenes un koķeti tās paslēpusi aiz blūzītes. Aivaram tik mīļā mūzika noklusa un pazuda kaut kur otrajā vai trešajā plānā, dziļi pakauša dzīlēs. Visam pāri skanēja dzidrie Taņas smiekli, kas nenorima arī, abiem vārtoties gultā Taņas dzīvoklī tveicīgajā naktī, kas smaržoja pēc karstumā vīstošiem jūnija ziediem.

Spēku izsīkumā Aivara 190 kilogrami burtiski nogāzās pār Taņu kā mikls, silts galerts. Aivars neattapa, cik minūtes bija svētlaimīgi gulējs, bet, kad piecēlās, meitene vairs neelpoja. Pirmais kumoss jaunekli pārsteidza ar savu sīkstumu, bet līdz šim nepieredzētā, sulīgā garša vilināja nokost vēl un vēl.


Uzsvempis ducīgo rumpi līdz trešā stāva dzīvoklim, Aivars ievēlās iekšā gaitenī. No viesistabas skanēja pazīstama, jauneklīga balss. Vien populārās melodijas šoreiz nez kāpēc skanēja krievu valodā, arī vārdi bija citi. Pārraidei ar nedalītu uzmanību līdzi sekoja Aivara māte. „Paskaties, kā mūsējie dzied, Aivar. Šeit nenovērtē, bet Krievijā – mīl,” nedaudz sērīgi novilka sirmgalve, pamanījusi, ka dēls viņu vēro, nostājies durvju ailē. Ekrāna stūrī bija lasāms “Tiešraidē festivāls “Našestvije””.

“Mēs pārtiekam viens no otra, un ne-vis no pārtikas pre-cēm…” pilnu muti slāpēti dungoja Aivars. “Lūk, Juris, tas gan nekad nav pārdevies. Un Nauris – īsta varoņbalss! Ulmaņlaikos siena talkās tā noteikti skanēja ikviena vīra tenors!” nodomāja tusnis, gumzīdams iekšā apšmorētu, vēnainu apakšdelmu. Aivaru agri no rīta zemē zem vaļā atvērta loga atrada sētnieks. Nākamajā dienā vietējā laikraksta kriminālhronikas vēstījums “Paškanibālisma traģēdija Daugavpilī: dēls nogalina māti, pēc tam mēģina apēst sevi” jau bija pāršalcis visu Latviju.


Bija 16.marts. Saujiņa salīkušu vīru ar miklām acīm brašu jaunekļu pavadībā lēnām virzījās uz Brīvības pieminekļa pusi ar ziediem rokā. Tālāk aiz dzeltenām barjerām un policistu platajām mugurām ik pa brīdim izskanēja pa kādam “Pozor!” un “Fašizm ņeproiģot!” Bet Ogres apkaimē kādā puzuriem rotātā istabā tajā brīdī atskanēja jaundzimuša bērna pirmais brēciens. “Sauksim tevi par Aivaru!” aizkustināti izdvesa lepnais tēvs, turēdams rokās teju sešus kilogramus smago brašuli ar debesszilām acīm un blondu matu pūku.

10 Replies to “Aplis ir noslēdzies”

  1. Autoerotisma piekopējs apēd savus seksuālo partneri – savu roku. Kas tur ko brīnīties? Daudzu kukaiņu sugu pārstāvji pēc dzimumakta mēdz apsēst savus partnerus.
    Labu apetīti, Aivar Gedroic! Tu esi mūsu insektu un zarnu tārpu taukainā cerība!

  2. A man pohuj..uz Aivara Apli…tāpat nosaka visu Naļiks…
    Parādījies laikam ir naļiks no Bankas konta..ja puspāļa raksti top..

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *