Absurdais paņēmiens jeb sitiens pa saulīti zinātnei un vakcinācijas centieniem

Ņemot vērā pēdējās nedēļas notikumus, Ceha Mākslīgā intelekta laboratorijas Mediju satura analīzes vecākais referents Kristaps Āls ir nedaudz izbrīnīts par raidījuma sākumā minēto atrunu – “iespējams, nosodīs”. Spriežot pēc tā, cik noteikti un droši Guntis reizēm izdara secinājumus par valsts un pasaules mēroga notikumiem, vadoties pēc vēja virziena un datiem par desmit pensionāriem, šāda piesardzība šķiet nevietā. Vajadzēja drošāk – mūs nosodīs! Un šoreiz ar secinājumiem būtu trāpīts desmitniekā.

Ja nu kāds, kas atvēris šo versiju, tomēr nezina, par ko ir runa, tad atgādinām – pirmdien pārraidītajā sabiedriskā medija raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” žurnālisti veica eksperimentus, lai izpētītu imunitāti pret Covid-19. Raidījuma pieteikumā minēts: “Ir speciālisti, kuri antivielu testus uz Covid-19 neatzīst. Tiem īsti nevarot ticēt. Mēs tomēr mērīsim un salīdzināsim. It kā neslimojušie, izslimojušie, vakcinētie ar “Pfizer” un vakcinētie ar “AstraZeneca”. Kādas tendences novērosim?”

Izvēlētā metode, lai secinātu – ir cilvēkam laba imunitāte pret Covid-19 vai nav –, ir tāda, ar kuru to nevar noteikt. K. Āls liek galdā piemēru: “Tas būtu līdzīgi kā tad, ka raidījumā par to, vai CO2 veicina klimata pārmaiņas, analizētu doktora Jāņa Dombravas tvītus, salīdzinot to publicēšanas regularitāti ar temperatūras svārstībām divu dienu griezumā Zosēnos.” “Lai pārliecinātos, kas patiesībā izraisa klimata pārmaiņas, mēs iesūtījām divus žurnālistus trīs mēnešus strādāt autoservisā, kurā neizsit čekus!” imitējot Gunta Bojāra balsi, piebilst K. Āls un apmierināti nohuhina pieredzes bagāta smēķētāja “kheh kheh kheh” smiekliņu.

Drīz pēc kritikas viļņa internetā, kas vēlās pār raidījuma veidotāju galvām, daļa arī šajā pretreakcijā saskatīja mēģinājumus apklusināt taisnību, cenzēt žurnālistus vai liegt tiem darīt savu pamatdarbu – uzdot jautājumus. K. Āls norāda, ka sašutums gluži nebija par pašu faktu, ka kāds interesējas, jautā un mēra antivielas pēc vienas “AstraZeneca” devas vai divām “Pfizer” devām. Droši. Problēmas sākas, kad raidījuma noslēgumā, izmantojot šos datus par daždesmit cilvēkiem, tiek iets tālāk par raidījuma pieteikumā pausto “Kādas tendences novērosim?” un izdarīti jau konkrēti secinājumi, bet pēc jautājumu uzdošanas kompetentiem ekspertiem to sniegtās atbildes netiek ņemtas vērā. Tieši par to arī šūmēšanās.

Vai Latvijai vajadzēja izmantot katru iespēju tikt pie “Pfizer” vakcīnām? Jā, pavisam noteikti. Šajā pandēmijā pāri nepaliks.

Vai medijiem jābaksta atbildīgie par draņķīgi organizēto vakcinācijas procesu? Obligāti.

Vai žurnālistiem būtu jāuzdod jautājumi par vakcīnu drošumu un efektivitāti? Būtu, pavisam noteikti. Taču atbildes ne tikai jāuzklausa, bet arī jāsaprot. Ja nesaprot, tad vienmēr var pārjautāt vēlreiz, nevis paziņot: “Jūs uz manu jautājumu neatbildējāt. Tā ir.” Īpaši specifiskās jomās.

Vai žurnālistiem sabiedriskajā medijā pandēmijas laikā, kad daļa sabiedrības šaubās par vakcinācijas nepieciešamību, jāizdara secinājumi par to, cik laba ir cilvēku imunitāte pēc konkrētas vakcīnas, apgalvojumus balstot nelielā eksperimentā ar 20 dalībniekiem bez korektas pētījumu metodoloģijas? Nē, noteikti nē.

Tas ir pamatīgs sitiens pa saulīti zinātnei un tiem cilvēkiem, kas veic pēc striktas metodoloģijas izstrādātus un stingri kontrolētus klīniskos pētījumus, iesaistot desmitiem tūkstošu cilvēku, lai galu galā varētu pateikt – A ir korelācija ar B, bet C ir cēlonis D.

Trešdien raidījuma veidotājs savā “Facebook” kontā skaidroja: “Otrkārt. Var apšaubīt raidījuma iegūtos rezultātus, sakot, ka tie nav zinātniski, proti, nav testēti ne simti, ne arī tūkstoši, un, jā, tie nav zinātniski, un, ja mēra šādi, tad ikvienam žurnālistam turpmāk, pirms intervēt ikvienu cilvēku, vajadzētu veikt socioloģisku un zinātnē balstītu atlasi, bet mēs drīkstam fiksēt tendences, mēs drīkstētu jautāt, pat ja mums būtu tikai viens tests.”

Lūdzām to vērtēt cienījamajam ekspertam K. Ālam, kurš nopūtās, ka nevajag salīdzināt “pirkstu ar pim…”, kaut ko, kas nav pirksts. “Neviens žurnālistiem neprasa intervēt tikai reprezentatīvu izlasi vai nenorādīt uz žurnālistikas eksperimentu rezultātiem. Taču uz cerīgo “mēs drīkstam fiksēt tendences” būs vien jāatbild – drīkstēt drīkstat, bet objektīvi nespējat. Tur tā lieta, ka ar tik mazu datu kopu tieši tendences ir tās, ko jūs nespējat fiksēt. No šiem divdesmit cilvēkiem divi varēja nejauši patrāpīties ar sešiem kāju pirkstiem. Maza varbūtība, bet anomālijas datos mēdz gadīties. Tad varētu paziņot par tendenci, ka 10% Latvijas iedzīvotāju ir seši kāju pirksti. Varbūt tiem igauņiem tomēr bija zināma taisnība…?”

Tāpēc, žurnālisti, jautājiet, pieprasiet, pētiet un, jā, arī veiciet žurnālistikas eksperimentus, ja nepieciešams. Taču ar cietiem secinājumiem un apgalvojumiem, lūdzu, tā uzmanīgāk.

Noslēgumā Ceha triecienbrigāde gan mudina “Aizliegtā paņēmiena” komandu nenokārt degunu un liek galdā dažas idejas nākamajiem raidījumiem:

– Pētīt ēku drošību zemestrīces gadījumā, saskaitot ēkās izvietotos ugunsdzēšamos aparātus.

– Prognozēt nākamo gadu pavasara palu līmeni Daugavā un Gaujā, izmērot ūdens temperatūru Usmas ezerā un Lubānā.

– Noteikt Latvijas augstākās izglītības konkurētspēju Eiropas mērogā, salīdzinot Latvijas vidusskolēnu CE rezultātus ar Somijas un Lielbritānijas pamatskolas bērnu rezultātiem matemātikā.

– Prognozēt, kad Latvijas iedzīvotāji beidzot varēs tikt pie jauniem pasažieru vilcieniem, eksperimenta ietvaros iesūtot divas žurnālistes slepenā darbā pelmeņu ēstūzī.

– Pārbaudīt, vai gaisa piesārņojums Rīgā nepārsniedz pieļaujamo normu, ripinot pa koka reni sīpolu.