A, Tev pašam kā iet?

Līdz manai darbavietai nav pārāk tāls ceļš ejams. Sniegotā un apledojušā laikā tās ir aptuveni desmit minūtes, taču šoreiz katrs solis šķita iezīmējam jaunu vēstures periodu. Ar zemē nodurtu galvu es biju iedziļinājies ceļā. Viens solis peļķē, viens sniegā, viens uz ledus, ceturtais smiltīs… Apātiski monotonā ritmā pārvietojoties, jutu, ka ir grūti noturēt līdzsvaru. Ne jau tāpēc, ka ārā būtu vējains vai es būtu dzēris. Tukšas lietas gluži vienkārši ir nestabilākas, un šis bija tas brīdis, kurā nejutu, ka mani kas pildītu.

Kāda sirma kundzīte aizšķērsoja ietves šauro, sniegā iemīto taciņu, pārvietojoties uz pusi lēnāk kā es un nemaz negrasījās dot ceļu. „Tu jau vienreiz jaunību esi palaidusi garām, kā būtu ja tu papistu pa kreisi un ļautu vēlreiz tai pasteigties gar acīm?! Nevēlos šeit skatīties kā satrūdi,” es nodomāju. Stress manī burtiski vārījās, jo krita uz nerviem pilnīgi viss. Es to labi apzinājos, tāpēc turēju muti, iekāpu sniegā līdz ceļgaliem un bridu garām domādams „REDZI?! Ceru, Tu jūties vainīga!”. Es aizturēju elpu, lai nebūtu jāsajūt viņas smārds, ko vējš varētu iepūst sejā.

Mani kaitināja nenotīrītā ietve, veikals „Maxima”, neizvāktās miskastes, KHL un pludojošā kanalizācija. Arī mašīna, kura, manuprāt, pārlieku lēni šķērsoja krustojumu, liekot man nekustīgi gaidīt neadekvātu laika posmu.

Īsi pirms ierašanās darbā novilku cepuri, iecirtu nāsīs dzestru gaisu un noskaņoju sevi sabiedrībai:

– „Yo, Gustav, kā dzīve?” man vaicāja kolēģis.
– „YOLO, haha… zajebiss, man viss kūl, kā pašam? Šovakar ballīte?

Man vienmēr iet labi. Vienīgais jautājums ir, cik bieži es meloju.

  1. ir interesanti, paldies.

  2. Citreiz, domāju pateikt kā ir, bet saprotu, ka tās manas huiņas nevienu tāpat neinteresē un, ja intersēs, tad būs grūti atpisties. Tā kā labi dzīvojam, bļe!

  3. Tev iet suudiigi ?

  4. cik patiesi un ahūna aizgrābjoši!

Komentēt