Šonedēļ Delfu versijā čista meklējiet piecus iemeslus – tas nav kārtējais uzmetiens.
Katru rītu pamostos ar lielisku garstāvokli, gatavs apskaut visu pasauli un pārsteigt kolēģus un priekšniecību ar nesavtīgu darba ražīgumu. Tā kā gulēt dodos laicīgi, tad arī pamostos tā, lai varētu sataisīties bez strespilnas steigas – karsta duša, brokastu pārslas ar bio lakto jogurtu, kafija pie TV, lai sagaidītu laika ziņas un saprastu, ko vilkt mugurā. Šis ieradums gan saglabājies no trūcīgiem studiju gadiem, kad pārvietojos ar velosipēdu – kopš uz darbu braucu ar automašīnu, lietus man ir vienaldzīgs un tas nespēj sabojāt manu garstāvokli.
Kopš ikdienā pārvietojos ar automašīnu, esmu ne tikai kļuvis par laimīgāku cilvēku, bet kaut kādā mērā jūtos par līmeni labāks, nekā biju iepriekš – to ir grūti izskaidrot, bet visi autovadītāji lieliski sapratīs, par ko runāju.
Iepildījis kafiju krūzē līdzņemšanai, parasti laiski dodos lejā no blokmājas ceturtā stāva, lai komfortabli brauktu uz darbu, kad pamanu, ka kaut kāda veca grabaža noparkojusies manam auto tik tuvu, ka būs grūti tikt ārā. “Jobanais lauķis”, pie sevis nodomāju, bet nesatraucos, jo zinu, ka parkinga sensori palīdzēs man izkļūt ārā no pašas dziļākās… autostāvvietas.
Manevrējot starp miljons pagalma bedrēm, cenšoties kādā no tām neatstāt sava auto piekari, ikreizi aizdomājos: “Kad jāizbūvē jauni veloceliņi dīkdieņiem hipsteriem, nauda vienmēr atrodas, bet, kad jāsaved kārtībā godīgu, pelnošu darbaļaužu pagalmi – budžetā pietrūkst līdzekļu. Pimpis, ušaks!” Viegli uzvelkos, bet stresu parasti palīdz noņemt mans mīļākais radio.
Vēl viena lieta, kas mani nedaudz uzvelk, ir gājēji, kas skrien, lai paspētu izlēkt uz ielas pirms pārstāj mirgot zaļais, bet pēc tam sāk vilkties. Tādās reizēs, iedegoties zaļajai gaismai, vienmēr uzsāku braukt sulīgi nospolējoties un aiznesoties gājējam gar pašiem papēžiem: “Iemācies iet pār ielu, kropli!” Savādi, ka, izdzirdot gumijas kaukšanu pret asfaltu, viņi atceras, ka ir iespējams iet arī ātrāk.
Parasti pie auto stūres nesatraucos, tomēr jāatzīst, ka Vanšu tilts ikrītu braucot uz centru, ir pamatīgs pārbaudījums – visas automašīnas saspiežas divu joslu kreisajā pusē, lai būtu vieta vēl vienai joslai, pa kuru visādiem krāniem apsteigt pārējos, lai pēc tam nogrieztu ceļu, ielienot priekšā. Tie, kas neielien priekšā, tilta apakšā nogriežas uz Pils laukumu, apbrauc kvartālu un tad pa Noliktavas ielu brauc ārā uz Valdemārenes ar sejas izteiksmi: “Esmu pimpis ar ausīm, laidiet mani pa priekšu, jo man jāsteidzas vairāk, nekā citiem.”
Un tad vēl tie sabiedriskā transporta vadītāji, kuriem šķiet, ka tiklīdz viņi ir ieslēguši pagrieziena rādītāju, es kaut kā maģiski apstāšos vai izzudīšu no ielas. Reizēm ir sajūta, ka trolejbusa vadītāja apliecību automātiski izsniedz, tiklīdz sieviete sasniedz menopauzi. Un tad viņas brauc pa Valdemāra ielu, pie sevis domājot: “Jā, tas tiesa, ka šeit ir divas joslas katrā virzienā, bet, tā kā sekss man pēdējo reizi bija septiņdesmit trešajā gadā, es braukšu tieši pa vidu, lai neviens normāls cilvēks nevarētu tikt garām.”
Tomēr nekas nekaitina tik ļoti, kā velosipēdisti. Tu nevari pabraukt garām velosipēdistam, kamēr nav atbrīvojusies kreisā josla. Tā nu tu velcies aiz viņa un gaidi izdevību viņu apsteigt. Kad tas izdevies, pie nākamās luksofora sarkanās gaismas viņš apbrauc tevi pa trotuāru un viss sākas no jauna. Nemaz nerunājot par tā saucamo “velosipēdistu kritisko masu”, kad viņi nosprosto visas ielas. “Arī autovadītāji varētu veidot kritisko masu, braucot pa veloceliņiem un trotuāriem, HAHAHA!” vienmēr pie sevis pasmīkņāju.
Katru reizi, kad esmu ticis līdz darbam, sastrēgumos sēdēts tik ilgi, ka vienīgās bezmaksas stāvvietas pagalmā jau aizņemtas un atliek tikai divi varianti – atstāt mašīnu maksas autostāvvietā par 8 € dienā, vai arī braukt uz otru centra galu, meklēt bezmaksas vietu un tad savas 20 minūtes nākt atpakaļ kājām. Parasti izvēlos otro.
Pēc piespiedu pastaigas lietū, ierodos darbā izmircis un nikns. Sekretāre mani smaidīgi sveicina: “Labrīt, Viktor! Nedaudz kavējamies, ko, hihihi?”
“Atpisies…” pie sevis nomurminu.
Gaidu nākamo rakstu “5 iemesli, kāpēc tie kas brauc ar dīzeli ir pārāki par benzīnniekiem”. Vispār ja tev mašīnai aizmugurē nav rakstīts TDI, CRDI vai HDI, tu uz ielas izskaties pēc pēdējā loha.
mzafaka es arī tā darīju! Nu ar auto pa Noliktavas ielu! Es lūdzu piedošanu un solos vairs tā nedarīt.
Nav arī vajdzīgs, es braucu ar veļuku uz centru, nevis kaut kādu stulbu nomali! Un lietus piš tikai tiem, kas sūkā ledu.
Mašīnām vispār centrā nav jābrauc! Daugava, Čakene, Zemitāna dzelzceļš, Valdemāra iela, tas viss bez auto! Tā teikt BIO, ibio!
ak jā, seriāla turpinājumu lūdzu. Kā sparotu par gājējiem. Un vēl varētu par gaisa transprota dalībniekiem, pažarniekiem un policistiem.
HDMI.
Besaas sastreegumaa jo citi lien prieksaa, nokavee stajanku, nokavee darbu. Izbraukt 30 min aatraak laikam nav ienaacis praataa?
Auto vadītītāja ikdiena ir rūpju pilna tikai atsevišķos gadījumos. Varbūt tas neattiecas uz tkasistiem un vairākiem “ausaiņiem”, kas iztēlojas savus satiksmes noteikumus, lai tādā veidā palielinātu nomāktību un dusmas tiem, kas mēģina godprātīgi virzīties pa Rīgu – mani un Tevi. Taču domāju, ka problēma ir mūs pašos. Mēs vienkārši nemākam uzvesties pietiekami maucīgi. Šis mauciskums ir jāpieņem un varbūt pat jāmāca autoskolā. Autoskolā gan bija punkts, ka jāiekļaujas kopējā satiksmes plūsmā, un jābrauc kā mūjābelim, ja tā darba visi, bet pa lielam jau visi tā nedara, tāpēc rodas pārpratumi. Dažreiz arī es, atzīšos, prātoju: “eh, kāpēc stāvēt tilta vidū. It kā jau nav jāsteidzas, bet mēģināšu apbraukt to satiksmi un ielīst kādam priekšā!”. Tad tā izdarot, pašam kļūst neērti, Jāatzīstas, mutvārdu kontakta gadījumā ar kādu, kas aizrāda, pat esmu izdomājis attaisnojumu steigai: piemēram, ka mājās suns aizrijies un jāved pie vetārsta, vai sieva stāvoklī (klasiski). Lūk tādos brīžos rodas secinājums, ka var jau sevi piespiest būt par lohu un nokļūt kaut kur ātrāk, un izsmiet tos dīkdieņus, kas gaida rindā. Tomēr jāsaka, ka es nepalieku bez vainas apziņas, jo neesmu ne turks, ne indietis, kam braukšana ir kā piedalīšanās cirka parādē, kur katram vadītājam apziņā ir tas, ka lai brauktu tev ir jāriskē un jācīnās ar ceļa dieviem, bet ja pāršauj pār normu, vari mirt. Tātad jāriskē ar dabas dotu talantu. Te atkal var piesaukt mūsu ziemeļniecisko dabu, kur risks kā tāds nav mūsu gēnu saišķī paredzēts. Mums ir jādomā tālāk par vasaras silto sezonu: ko ēdīsim ziemā, ko kurināsim, ko marinēsim utt. Ja mēs riskējam, tad varam ciest, palikt nespējīgi un tādā veidā ziemā ķermeņa dabisko temperatūru noslidināt līdz 0 grādiem, kas nav veselīgi. Tāpēc domāju, ka noteikumu pārkāpējs nav “vidējais latvietis”, un labprāt, šādi aizdomājoties, vēlētos redzēt ikdienas pārkāpēja portretu (gan jau ir kāds pētījums veikts). Rezumē: turpinām ciest, mīlīši!
bio lakto jogurts lai būtu skaista dirsa?
nu nezinu nezinu :) galvenais jau ir savstarpēja sapratne. zem sarkanā var pāršaut 2os naktī, kad tukšas ielas, 3x pārspļaujot pār plecu un ar textu uz lūpām: “policists neredzēja, dievs piedos”… pa dienu intensīvā satiksmē tā darīt IMHO ir debīli
Jūs neticēsiet, cik tālu var nokļūt ar auto! Mēs tagad kopā ar čomiem vārāmies katlā un viens otram ar sardelēm bakstām šokolādi. Vēl mums top-less Elza Radziņa uz vienriteņa pieved dzērienus!
Kārtējais sūda raksts. Tikat labi es varu paraudāt kā katru rītu kratos pārspiestā 15-tajā, vai cik nereālo smagi kaltē sestdienas rītos, kad minītis pie gultas beidzies. Uzrakstiet par kādu reālu sāpi bļe
tūlīt tautai ļoti rūpēs hokejs. Cehs varētu palīdzēt ar sastāva noteikšanu un taktiskajiem risinājumiem.
Latvijā labākais portāls, kas stāsta par skarbajām dzīves patiesībām, tās stumjot Tev sejā, kā nevēlamu padusi tramvajā blakus stāvētājs sāk ar vien vairāk un vairāk pārpludināt Delfi komentāri.
Kāpēc muļķiem tiek ļauts izsprukt cauri šajā nepiesārņotajā vidē, lai viņi var mēslot? Kāpēc kultūra netiek pieļauta šajā vietā?
Nepietiek, ka Tev vairs nav neērti, ka Tev erekcija velk uz māsu skatoties, bet Tev tagad vel vajag nākt un šeit komentārus rakstīt, kad esi Adderall saēdies? Miera stājā! Špagats un sniedz sev orālo. Brīvs.
Starp citu, Uzlādētais ezer. Vislielākie sastrēgumi arī ir 30 minūtes pirms darba dienas beigām, kad visi offisu atsēdētāji dodas ātrāk projām, lai var paspēt nebūt sastrēgumā ar tiem, kas strādā.
“Un tad viņas brauc pa Valdemāra ielu, pie sevis domājot: “Jā, tas tiesa, ka šeit ir divas joslas katrā virzienā…”
Cement, ej atkārto noteikumus! Sākot no Elizabetes ielas, Valdemāra ielai ir 1 josla katrā virzienā.
“1.7. braukšanas josla — jebkura brauktuves garenvirziena josla (var būt apzīmēta ar ceļa apzīmējumiem), kura ir pietiekami plata, lai pa to vienā rindā varētu braukt automobiļi;”
“Aiz Vanšu tilta Krišjāņa Valdemāra iela turpinās kā četrjoslu iela, bet braukšanas joslas vairs nav atdalītas.”
Velo, tavs vārds ir līdzvērtīgi jobans tavām zināšanām par satiksmi. Sēdēs 2.
> Cements
Aiz Vanšu tilta… līdz Elizabetes ielai. Tālāk – viena josla katrā virzienā.
Prieks, ka tiki vismaz līdz 1.7 punktam CSN.
Tagad aizteci līdz 314.3.
“922.ceļa apzīmējums – pārtraukta līnija, kurai svītru garums ir trīs reizes mazāks par atstarpēm starp tām, – sadala pretējos virzienos braucošu transportlīdzekļu plūsmas uz ceļiem ar divām vai trim braukšanas joslām, kā arī apzīmē braukšanas joslu robežas uz ceļiem ar divām vai vairāk braukšanas joslām vienā virzienā;”
Kā tev liekās, ko šis punkts nozīmē Valdemāra ielas sakarā?
Sēdies 2!
Un būšu ļoti pateicīgs, ja atvainosies!
:*
Forši. Tagad izlasi vēlreiz 1.7.
Atvaino, bet man liekās, ka tu esi cirvis… vai arī par tādu izliecies.
Tai tev dzīvē veicas!
* lai