21. gadsimta konservatīvie ir liberāli mīkstpēdiņi

Ik reizi, kad sociālo tīklu un ziņu komentāru karalaukos tiek izcīnītas kaujas, kur karojošās puses mēdz sevi pieskaitīt vai nu konservatīvajiem, vai liberāļiem, vai varbūt sociālistiem, “Ceha” Politiskās filozofijas katedras emeritētais profesors Kristaps Āls vienā rāvienā un bez izbaudīšanas iztriec pokālā ielieto 1977. gada “Delamain” un tad desmit minūtes skatās vienā punktā sienā. Jo tas viss ir viens un tas pats. Konservatīvie, liberālie – viss viens. 2020. gadsimta liberāļi 2050. gadā debatēs ar nākotnes liberāļiem ar putām uz lūpām bļaus par tradicionālajām 2020. gada vērtībām. Kaut kur kaut kas nogāja greizi, ka nu esam attapušies pasaulē, kur cilvēki var izvēlēties sev kādu no 10 tūkstošiem dzimumu vai dzimšu. K. Āls pieprasa restartu un atgriešanos pie daudz tradicionālākām vērtībām, pie īsta konservatīvisma.

Modernā konservatīvisma (cik pretīgs vārdu salikums!) pārstāvji parasti skaidro, ka konservatīvisms nav nedz politiska ideoloģija, nedz filozofija vai kur nu vēl kāds dogmu kopums, bet gan drīzāk domāšanas veids – cieņa pret tradīcijām un pārbaudītām, sevi attaisnojušām lietām, kas strādā. Bet, kā liecina zilmatainie jaunieši ielās un sievietes pie automašīnas stūres, – nestrādā taču. Un, ja šādi turpināsim, tālāk būs tikai trakāk. Kaut kur ir notikusi kļūda, un K. Āls izvirza savu versiju par notikušo.

Proti, jēdziena “konservatīvisms” pamatā ir vārds “saglabāt” (no angļu “to conserve”), taču, tāpat kā ar marinētiem gurķiem, arī sabiedrības veidošanā ir kritiski svarīgi, kādus izejmateriālus tad mēs izvēlamies konservēt. Ja burkā stūķēsim jau iepuvušus gurķus un burku vēl draņķīgi aizvākosim, rezultāts būs negaršīgi gurķi marinējumā, kas duļķaināks par dzimtes jēdzienu mūsdienās. Tāpat, ja par atskaites punktu mūsdienu konservatīvismam ir izvēlētas vērtības, kas galu galā nu izrādījušās defektīvas, fiasko bija nenovēršams jau saknē. K. Āla ieskatā, konservatīvismam nepieciešams restarts, lai tas kļūtu īsteni konservatīvs un par atskaites punktu tiktu izvēlētas pareizās vērtības, nevis kaut kādu 18. un 19. gadsimta domātāju postulāti, kas apviļāti 20. gadsimta pārmaiņu panējumā un iemesti 21. gadsimta katlā, kur savārīti vienā masā kopā ar čupu degradējošu ideju. Tāpēc emeritētais profesors K. Āls papildina pokālu ar simt gramiem konjaka un, iedvesmojoties no krietnām tradīcijām cauri gadsimtiem, liek galdā dažas vērtības, kuras patiesi vērts saglabāt, lai konservatīvisms atkal uzplauktu un būtu īsts, nevis tikai pseido.

1. Reliģija. Mēs nevaram pierādīt, ka dievs(-i) eksistē. Tāpat mēs nevaram droši pierādīt, ka dievs(-i) neeksistē. Taču labāk ir nodrošināties pret nepatikšanām, ja patiess izrādīsies scenārijs, ka tomēr eksistē, vai ne? Ja liberālisms biežāk ir par indivīdu, tad konservatīvisms – par sabiedrību. Un nekas tā neliecina par ziedošanos sabiedrībai kā gatavība reizi gadā brīvprātīgi ar izrautu sirdi noripot pa kādas rituālas celtnes kāpnēm, lai nesadusmotu dievu(-us), ja nu tāds(-i) tomēr eksistē. Tā kā acteku piramīdu mums Latvijā nav, pavisam mierīgi upuri varētu novelt no kāda prāvāka dižakmens.

2. Precības. Šobrīd precību jēdziens ir degradējies tiktāl, ka pilnībā zaudējis savu sākotnējo jēgu. Pats vārds “precēt” nosaka, ka runa ir par “preci”, nevis kaut ko tik neprognozējamu kā mīlestība, kas var nākt un var nenākt ģimenei, kopienai, valstij par labu. Mēs nedrīkstam kopienas nākotni un atjaunotni uzticēt tikai tam, vai Lindai iepatikās dzērāja Jura smukais vaigs labāk par kartupeļdegunaino, bet strādīgo un turīgo Jēkabu. Ne velti saka, ka mīlestība ir akla, un vismaz K. Āls nevēlas, lai viņa tautas labklājību veido akls Amors. Lēmumi par precībām, proti, preces nodošanu jaunā saimnieka rokās, stiprinot tirdzniecības sakarus un veidojot arvien lielāku, spēcīgāku ģimeni, atkal būtu jāpieņem precinieku vecākiem – cilvēkiem ar daudz lielāku dzīves pieredzi un bagāžu. Precības mīlestības dēļ ir liberālas muļķības, kas divu cilvēku individuālo gribu liek augstāk par sabiedrības labumu.

3. Medicīna. Kādā komentārā tīmeklī par konservatīvisma pamatprincipiem K. Āls lasīja – ja kāds piedāvā pārmaiņas, to lietderīgums ir jāpierāda, turklāt – jo senāks un stabilāks ir institūts, jo spēcīgāks pamatojums nepieciešams, lai to grozītu. Scenārijā, ja tomēr eksistē dievs(-i), lūgums dievam(-iem) šo punktu nelasīt, bet – šobrīd daudz kas liecina, ka dzīvās dabas, tātad arī cilvēku, kontekstā nav senāka un stabilāka institūta par evolūciju. Tāpēc ir grūti iedomāties, kāpēc arī 21. gadsimta konservatīvie ir iedomājušies, ka var to atcelt ar kaut kādu medicīnisku iejaukšanos. Ja mednieku-vācēju laikmetā vīrs piedzima akls un visu laiku skrēja iekšā vienā baobabā pēc otra, līdz ieskrēja rīklē zobenzobu tīģerim, senais evolūcijas institūts tā bija paredzējis. Varbūt tikai tāpēc aklu vīru šodien ir mazāk. Tāpēc īstens konservatīvais varbūt pārāk nepārsālīs ar biotehnoloģijām, kas atgriež redzi un dzirdi un ļauj nodzīvot līdz 90 gadiem kādam, kuram senais un stabilais evolūcijas institūts bija paredzējis izvilkt drusku pāri 20. Jā, var jau oponēt, ka evolūcijas institūts ir ļāvis mums attīstīties līdz līmenim, kur var un vajag parūpēties par kopienas vājākajiem, taču ko līdzīgu dara arī ziloņi. Paskatieties, kā viņiem veicas ar sugas saglabāšanu. Tā vietā, lai sērotu par nāvīgi ievainotu biedru, varbūt bija vērtīgāk izstampāt kādu malumednieku ciematiņu?

4. Demokrātija. Valstis ir sociāls konstrukts. Tā ir cilvēku radīta ideja, izdomāts stāsts, kam vienlaikus notic tūkstošiem un miljoniem cilvēku. Tas, protams, ļauj vienot lielas masas kopīgā darbā vienam mērķim, bet kā gan mēs varam būt droši, ka šis mērķis vienmēr ir labs un kopienas interesēs? Ģimenes galva, pretēji valsts elitei, vienmēr par galveno prioritāti noteiks savas ģimenes labklājību un zina, kas būs vislabāk viņa aizgādībā esošajiem padsmit cilvēkiem (jo, būsim godīgi, pēc 11 tūkstošus gadu senām H. sapiens tradīcijām īsts konservatīvais sākas tikai pēc divpadsmit bērnu radīšanas, ja neskaita astoņus no sala un infekcijām pirmajā dzīves mēnesī mirušos). Vai neliela elite jebkad varēs zināt, kas ir vislabāk katram no 30 miljoniem valstī dzīvojošo? Diez vai. Dažas nukleārās ģimenes, apvienojušās līdz 150–200 cilvēkiem lielās ciltīs, ir vienīgais īsteni konservatīvais sabiedrības pārvaldības modelis. Tas, protams, neizslēdz sadarbību ar blakus ciltīm. Šad tad, protams, ar sadarbību domājot blakus cilts apslaktēšanu, ja viņu teritorijā augošo ozolu dobumos ir vairāk bišu saimju ar gardāku medutiņu. To sauc par kapitāla vairošanu īsteni konservatīvā izpratnē – kā to darīja senču senči.

5. Tiesības. Kas ir taisnīgi un kas – ne? Šobrīd to regulē dažādi gariem vārdiem un terminiem pilni likumu sējumi, kurus lieliski pārzina tikai tie, kas tos cītīgi studējuši, – juristi. Šajā ziņā viņiem ir priekšrocības tev iestāstīt jebko, kamēr tev atliek vien minēt, vai un kas ir legāli vai nelegāli. Pamatideja ir vienkārša – likumiem jāpalīdz aizsargāt visus, arī kopienas vājākos. Kas normālā, dabiskā sabiedrībā ir vājākie? Loģiski, ka tie ir visi kreisie liberāļi – zilzaļmatainie ekofašisma, vegānisma piekritēji, dirnētāji pie pārcenota dzēriena glāzes iepelējušos ūķos, kas sevi dēvē par grāmatnīcām-konceptveikaliem. Miesās un garā stipram konservatīvajam šāda aizsardzība nav nepieciešama. Visas domstarpības kopienā var atrisināt ar cienīgu dueli starp strīdniekiem, bet tiesu lemt kopienas ietvaros, vainīgo (jo skaidrs, ka vainīgs, ja jau reiz apsūdzēts, – par velti taču neapsūdzētu) nostādot cilvēku apļa vidū un paskaidrojot, kāpēc visiem būs labāk, ja viņu noziedīs ar karstu darvu un izvārtīs vistu spalvās.

K. Āls vēlas uzsvērt, ka šīs ir tikai dažas skices par tēmu, kādas būtu tās vērtības, kas patiesam konservatīvismam jāsargā, taču, bez šaubām, uzskata, ka mūsdienu “konservatīvie” tādi liberāli mīkstpēdiņi vien ir, ja skatās pēc 11. gadsimta standartiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *