Yearly Archives: 2019 - Page 2

Depresīvā nedēļa II: Karsto salātu mīla

Atskan zvans.

Ināra zina, kas gaidāms. Tālumā skaņa izklausās pēc pērkona ducināšanas, taču tuvojoties aizvien vairāk tā atgādina satrakotu gazeļu baru, kas haotiski spraucas pa šaurajām ēstuves durvīm. Visbeidzot vēl pirms mirkļa klusā un mierīgā skolas kafejnīcas idille ir kļuvusi par knēveļu koloniju. Agrāk Ināra to mēdza salīdzināt ar skudru pūzni, bet tad dabas mācības grāmatā neviļus izlasīja, ka skudras aiz sevis savāc atkritumus un rūpējas par ventilāciju. Šis bija kaut kas pretējs.

Taču bufetniece ar to bija apradusi. Garā starpbrīža laikā viņas refleksi darbojās automātiski, jo gandrīz visi sīči gribēja vienu un to pašu. Aša kustība pēc frī kartupeļiem, viegls kečupa triepiens un pa virsu uzmesta cūkgaļas karbonāde, kas vizuāli atgādināja nedaudz apkaltušu kreveli. Kustība. Triepiens. Metiens.

Protams, Inārai bija sapņi. Ambīcijas. Viņa vēlējās apceļot pasauli. Viņa vēlējās pieskarties piramīdai, lai uz mirkli aizmirstos Senās Ēģiptes valdzinājumā, kas viņas sirdi bija nolaupījis filmā “Mūmija 2”. Taču ar katru dzimšanas dienu viņa aizvien stiprāk atsitās pret realitāti. Viņai nesen apritēja 33 un nākotne aizvien vairāk izskatījās pēc kustības, triepiena, metiena un nekā vairāk.

Atskan zvans.

Skolnieki masveidā dezertējuši no kafejnīcas. Bufetniece vēl nebija sākusi uzkopšanas darbus, kad durvju ailē parādījās stāvs.

Tas bija Raivis no devītās klases. Īsi, melni mati, adīts tumšs džemperis, zilas džinsas ar pāris mākslīgiem izdilumiem un kurpes. Viņš bija garāks nekā citi pamatskolnieki un arī krietni būdīgāks. Varēja redzēt, ka Raivis nav no pašas bagātākās ģimenes, taču smags darbs un dzīves skola bija viņa plaukstas rūdījuši jau agrā bērnībā. Ināra vienmēr domāja, ka šis jaunēklis jau sen ir īsts vīrietis.

“Bastotājs,” Ināra viegli smīnot novilka. Viņai patika Raivis, jo viņš allaž izēda visu līdz galam un beigās vēl ar rupjmaizes riecienu izslaucīja šķīvi tā, ka to teju varēja likt pa taisno pie tīrajiem traukiem.

Raivis: “Vai varētu, lūdzu, dabūt karstos salātiņus?”

Ināra: “Mums diemžēl ir tikai salāti.”

Raivis, paskatoties uz Ināru ar izaicinošu acu skatienu: “Ja es tos ēdīšu kopā ar Jums, tad arī tie būs karstie salāti…”

Abu starpā uzšķīlās tāda dzirkstele, ka ar to varētu iedarbināt dekādi garāžā kaltušu Jawa 638. Raivim majonēzes restītes vietā turpmāk vienmēr uz karbonādes bija kečupa sirsniņa.

Bufetes romāns laika gaitā pārtapa pavisam nopietnās attiecībās, ko abi pārstāja slēpt līdz ar Raivja astoņpadsmito dzimšanas dienu, kad viņi publiski izveidoja kopīgu Draugiem.lv profilu. Raivis solīja mācīties, iegūt labu darbu un daudz pelnīt. Ināra solīja nemainīties, jo Raivim viņa tāpat bija pati pilnība.

— — —

15 gadus vēlāk sapnis par Ēģipti ir tālāk nekā jebkad agrāk, turklāt Ināras 50. dzimšanas diena tuvojas ar dāvanu – smagu depresiju. Viņas dzīvē mainījies bija tikai kafejnīcas sienu krāsojums.

Raivis jutās vainīgs, jo nebija spējis piepildīt Ināras sapņus. Viņš nespēja tikt pāri apziņai, ka skolā reāli māca tikai pliku teoriju un neko praktisku, tāpēc kāda vispār jēga tur tērēt savu laiku. Tiesa, pastāvīgu darbu arī viņam īsti neizdevās atrast, kā rezultātā vienīgā konsekventā naudiņa abu dzīvēm bija no Ināras darba un nebūtiskām Raivja haltūrām.

— — —

Bija dzimšanas dienas rīts. Ināra atradās darbā. Kustība bija kļuvusi lēnāka, triepiens apātiskāks. Metiens puslīdz tāds pats. Racionāli viņa zināja, cik nereāli ir saņemt kāroto dāvanu – biļetes uz Ēģipti. Bet cerība iekšā gruzdēja tik karsti, cik agrāk dzirkstele. Viņa iztēlojās pazūdam depresiju brīdī, kad atvērs aploksni un ieraudzīs divas biļetes. Viņa bija izdomājusi, ka aizņemsies čemodānu no vēstures skolotājas. Ināra centās šīs domas apspiest, jo zināja, ka naudas nav, bet vēl viņa cerēja, ka Raivis būs kaut ko izdomājis. Sakrājis. Aizņēmies. Vienalga!

Tikmēr Raivis mājās pārskaitīja dzimšanas dienai iekrāto naudiņu, ko bija atlicis ilgstošā laika posmā un vēl reizi cerīgi šķirstīja tūroperatoru mājaslapas. Vai tiešām viņam nepietiks naudiņas nevienam pašam ceļojumam uz Ēģipti? Mūsdienās taču biļetes nav tik dārgas. Īpaši no Lietuvas lidostas, kur lido lēto cenu aviokompānijas. Noteikti taču ir kāds “hz-air”, kas ierakstās. Jābūt…

Pulkstens bija pieci. Raivja sirds no uztraukuma gandrīz apstājās, kad sakustējās durvju kliņķis. Ināra pārradusies. Raivis metās viņu apskaut un apsveikt.

“Mīļā… (Raivis pasniedz puķes) Mēs iesim tur, kur mirdz piramīdas un mājo noslēpumi!”

Ināra atplaukst neviltotā smaidā un metas apskāvienos pat necenšoties valdīt prieka asaras.

“Man ir plāns… Mēs tiksim uz Ēģipti… Bet vispirms… Es redzēju zīmi,” skaidro Raivis.

Ināra: “Bet… Mēs brauksim uz Ēģipti, ja??” bufetniece gribēja pēc iespējas ātrāk apstiprināt sev prieka vēsti.

Raivis: “Man sākumā škita, ka nē, bet es visu sapratu. Mēs kopīgi dosimies uz spēļu zāli un visu naudu liksim uz “Book of Ra”. Es redzēju, ka tur ir piramīdas un tuksnesis. Un es apsolu… Es zinu un ticu, ka mēs laimēsim naudu, lai brauktu uz Ēģipti… Vai tas nav burvīgi?”

Ināra atgriezās realitātē. Prieka asaras nomainīja vienkārši asaras un iekšā nodzisa liesma. “Jā. Jā, mēs dosimies. Tagad uzreiz?”

— — —

Rīts pēc dzimšanas dienas.

Raivis pamodās gultā viens pats. “Ināra?” viņš iesaucās. Iepriekšējā vakarā iekrātā nauda tika nospēlēta dažu minūšu laikā un abu starpā pēcāk netika pārmīts teju neviens vārds. Tās nebija dusmas. Inārai tā bija vilšanās, bet Raivim tās bija bailes ko bilst.

Viņš joņoja caur istabām, meklējot Ināru līdz atrada to guļam vannā blakus nezināmas izcelsmes tabletēm un papīra lapiņai. Raivis histēriski metās pie mīļotās, taču stīvums, aukstums un plankumi uz viņas ķermeņa liecināja, ka vismaz dažas stundas par vēlu.

“Nekas nemainās. Man ir sajūta, ka atkārtoju vienu un to pašu dienu jau trīsdesmit gadus. Es cerēju tikt tālāk, bet šis ir tik tālu, cik mans ceļš ir vedis. Mans vienīgais lūgums ir nevaino sevi. Tev viss vēl ir priekšā. Pasveicini pasauli no manis, kad to satiec. Ināra”

Raivis nevarēja atļauties pārāk ilgi ieilgt sērošanā un skumšanā. Nepārprotiet – viņš bija iekšēji salauzts un katru mīļu brīdi vainoja tikai un vienīgi sevi, taču tā kā nauda bija zaudēta “Book of Ra”, bet pastāvīga darba aizvien nebija, apstākļi spieda viņu mēģināt dzīvot tālāk. Viņš sāka ar darba meklēšanu un ātri saprata, ka ir atbrīvojusies tikai viena vakance, kurā nevajag ne īpašu pieredzi, ne izglītību.

__ __ __

Atskan zvans.

Raivim nesen apritēja 33. Rinda pie kafejnīcas durvīm bija lēnāka kā ierasta. Raivim katru kustību, triepienu un metienu pavadīja kamols kaklā un trīcošas rokas. Grūti saprast, kas atstāja uz viņu lielāku traumu – apziņa, ka šīs dakšas vēl nesen rokā turēja Ināra, vai apziņa, ka Raivja turpmākais dzīves ritējums ir skaidri paredzams.

Depresīvā nedēļa II: Lienes pārsteiguma romantika

“Visai izdevies mēnesis, jau trešais,” Liene nodomāja un piepaceļot svaigi salakotos matus, uzsmaidīja sev spogulī. Iztaisnojusi plecus, pacēlusi zodu uz augšu viegli sevi nopētīja. Jā, ir agrs piektdienas rīts, bet šī bija jau lieliski atstrādāta un zināma sistēma.

**
Liene ir skaista un inteliģenta sieviete. Teju divdesmit astoņu gadu dzīves pieredze bija paspējusi iemācīt daudz. Kaut vai to, ka vīrieši ir jobani. Teju gatavie Kiviči uz katra stūra, kas par katru mata tiesu centīsies atņemt privātumu un neļaus pabūt pašai ar sevi nekad un nekur. Tāpēc atmetusi mīlestību un attiecības veiksmīgāk par savām smēķēšanas ieradumiem, Liene meklēja laimi aplikāciju pasaulē, kura bija gana dāsna. “Žēl, ka nav “iQos” tipa veču,” Liene mēdza vakaros pie kamīna pīpējot iesmieties. It kā slikts ieradums, bet veselībai dara minimālu ļaunumu.

**
Tinderis – lūk, tā ir štelle. Ar Rūdolfu tikšanās tikai pēc stundas, bet esmu jau praktiski gatava. Rūdža bija labi kopts, ne pārāk apdāvināts, bet bez liekām prasībām. Pilnīgi pietiekami vienas dienas prieciņam. Labi, ka Mārīte vakar paņēma bez rindas, labākā vaksācija ēēēvāāāā!” Liene pie sevis iesmējās. Totāli mazāka ņemšanās ar sevi un visām nebūšanām.
“Bāc, Jankam uz darbu jāpiezvana.”
– “Klau, Jančuk, es prezentāciju Tev aizmetu pēdēefā, ievērtē. Man šodien galīgi sūdīgi, laikam vārtīšos pa gultu. Nevēlos nevienu aplipināt birojā.”
– “Jā, protams, sīkā. Paldies saņēmu un galvenais veseļojies! Tiekamies pirmdien!”
“Yess!  Arī tas ir sakārtots!” Liene priecīgi pasmaidīja un turpināja gatavoties.

Lūpas uzkrāsojusi, smaržas sapūtusi, nopētījusi sevi spogulī, koķeti uzsmaidījusi Liene devās prom. Aizkūpinājusi kāro dūmu mājas pagalmā viņa izsauca taksi. Lai iet Yandex, nebūs gala adresē nosodošo kolēģu skatienu pagalmā, bet ietaupīs kā minimums trīs eiro. “Nebaltās dienās tā ir vismaz viena pudele vīna,” viņa nodomāja.

Ieradās galamērķī par vismaz trim minūtēm agrāk nekā bija plānojusi. “Bāc, tikai deviņi,” uzvilkusi kārtējo dūmu un pārbaudījusi durvju kodu Tindera vēstulēs, Liene devās augšā un ar liftu brauca uz sesto stāvu jaunā projekta mājā. Atradusi adresē norādīto dzīvokli viņa sakārtojās, saņēma drosmi un nospieda durvju zvanu.

Neviens neatvēra. Zvanīja otro, trešo reizi, līdz pēkšņi Liene izdzirdēja smagus soļus. Smagus, nevīžīgus un stampājošus soļus. “T-t-t-tūlīt, nāku, uzgaidiet!” kaut kas aiz durvīm sēca.
– “K-k-k-k-āās tur ir?” viegli šļupstošs šķībi greizs kontrtenors izdvesa.
– “Emm, Liene, es pie Rūdolfa”!
– “Āāāāāāāāāāāāā” pretīgā spiedzienā grīdas stampa iekviecās un pavērā durvis.

**

Skats pavērās ne no labākajiem. Liene atkāpjoties no durvīm pamatīgi nopētīja pie kā ieradusies. Prāta mazspējas rētas sejā, pati seja – sapista futbolbumba. Zobi dzeltenāki par pamatskolas fizkultūras zāles svaigi krāsotajām sienām un gaļas kurkuļu paliekas starp tiem bez problēmām varētu izbakstīt ar šķiltavām. Krekls bēšs, sasiekalots un taukiem aptraipīts. Šorti nesaprotami, bet netīri un pa teju atvērtajām durvīm uzdvingoja ass urīna aromāts kurš sajaucās ar paprikas un vistas filejas tango aromātiem, kuriem traucēja tikai pārspīlēts ķiploka greizsirdīgais uznāciens. Visam pa virsu – fakin metrs sešdesmit maksimums! Jebkas viņas saprātā kliedza: “Mūc prom!”
**
Liene šokēti apmetās apkārt un jau devās ceļā, kad izdzirdēja šnukstus.
– “P-p-p-p-iedod, ka esmu t-t-t-t-t-t-t-t-tāds preteklis u-u-nnnnn ļumpenis. R-r–r-rūūūdža drīz būs. Man d-d-d-d-d-d-d-drīz maiņa uz autostāvvietu. P-p-p-p-p-p-p-p-paaati no sevis neapsargās,” un pats par savu joku ieņirdzās aizsedzot dzeltenos zobus ar plaukstu. Skatam pavērās līdz gaļai apgrauzti nagi.

Liene nesaprata kāpēc apstājās, laikam jau visi tie Dievietei.lv klikšķi, ko vīnu malkojot bija saklikojusi, lika justies vainīgai par to, ka citiem nav paveicies kā viņai.
– “Neraudi, piedod, es uzvedos kā cūka”, Liene teica un nedomājot apskāva svešo lumpeni kurš momentāli izplūda asarās uz viņas svaigi izgludinātās blūzes.

**

– “Vai r-r-r-r-r-riiiizoto ēdīsi? Tūlīt jau būšu pabeidzis taisīt. N-n-n-n-n-nāāāc iekšā! M-m-m-m-m-aaanni Juris sauc. Kā T-t-t-t-t-tevi?”
– “Liene. Un jā, Juri, ēdīšu. Nav par agru priekš rissoto?”
– “L-l-l-l-l-l-aaabām lietām nekad nav par agru” un Juris notraucis asaras iesmējās. Abi iesmējuši turpināja neplānoto tikšanos.

**

Liene novilka kurpes, par mēteli pieklājīgi parūpējās Juris un viņa sekoja tam virtuves virzienā. Jo tuvāk virtuvei, jo smarža palika labāka. Liene pēkšņi atcerējās, ka iepriekšējo dienu nekā nav ēdusi un vēders savilkās krietnāk par sešdesmito presīti sajūtot wok-tipa smaržu. Virtuve bija liela, studijas tipa ar bāra leti un visām ekstrām. Vienīgais, kas uzmanību novērsa un kaitināja Lienes prātā bija absolūti bezgaumīgie un garlaicīgie aizkari. Iedomājies, hruščovkas sienas paklātu, tikai vienkāarši padarītu melnbaltu un vēl izmantotu segas pārklāja vietā uz diviem gadiem – tik slikti bija aizkari šajā virtuvē.
**
– “R-r-r-r-r-r-r-ūūūdža drīz būs” atkārtoja Juris. B-b-b-b-b-b-b-rokastis arī,” un uzlicis uz galanti melna šķīvja krietnu porciju to pasniedza Lienei.
– “V-v-v-v-istas fileja, basmati, zirnīši, soja, g-g-g-g-g-garneles un visi labumi,” Juris nostostīja un pasmaidīja. Liene pieklājības pēc nogaršoja un tikai spēja izdvest vārgu “woow”.
– “Juri, labāk nekā ganbejā! Malacis un paldies tev!”
– “P-p-p-p-p-pieee katra ēdiena s-s-s-s-s-savs dzēriens. Kā tev k-k-k-k-ijantē?”
– “Pizģets, nopietni? Tu “Chianti” par  k k k k ijantē nosauci, kropli”, Liene pie sevis nodomāja, bet uzreiz sakautrējās par savu nesavaldību un izdvesa vien kautru: “Jā, lūdzu,” un maigi koķeti uzsmaidīja.

Juris atvēris ledusskapi izvilka “Chianti” pudeli, kurā jau bija korķuviļķis un to prasmīgi stenot izrāvis ielāja vēsu malku savai viešņai. Pudeli atstājis uz galda viņš lika noprast lai pati sevi apkalpo un devās taisīties uz darbu. Liene ēda, dzēra un baudīja mirkli, lai cik savāds tas nebūtu. “Hei, būs ko draugiem pastāstīt!” pie sevis nodomāja Liene.

– “Lielisks ēdiens un vīns no paša rīta”, Liene nebeidza brīnīties. Arī savādais saimnieks bija pazudis. “Es kārtējo reizi pārāk daudz vērtēju cilvēku no tā paskata,” viņa par sevi šķendējās,  tomēr sestā stāva logs pievērsa sev uzmanību. “Skaists skats,” viņa nodomāja, bet norakstītie aizkari sāka iegūt jaunu nokrāsu. Melnbaltums sāka iegūt krāsas un raksti savu nozīmi. Tie teju sāka vibrēt viņas acu priekšā, krāšņi uzrunāja un Liene saprata, ka tie ir skaistākie aizkari, kādi jebkad redzēti. Saņemot drosmi un pieceļoties no krēsla viņa tiem pieskārās un tie bija paši maigākie aizkari, kādi jebkad taustīti. “Kāpēc viņi negatavo gultas veļu no šī paša materiāla, pizģuki?” Liene nodomāja, kad aizkaru raksts tā ievibrējās, ka viņa saļima.

“Kāpēc šis dzīvoklis ir tik tukšs, kāpēc te nekā nav,” Liene domāja. “Vai tas ir tas stundu īres dzīvoklis?” Visapkārt satumsa un iestājās klusums.

****
Netīra betona smarža, slapji putekļi, urīns. Šo aromātu pavadīta viņa pamodās no apkopējas neapmierinātās slotas, kura sitās gar Lienes seju. “Jā, tik jauna un jau mauka, pizģets, mūsdienu jaunatnei. Davaj, mosties, pisies mājās” auroja apkopēja, kura berza kāpņu telpu.

Liene neko nesaprata, parīvējusi galvu viņa paskatījās pulkstenī un saprata, ka pazaudējusi savas piecas stundas no dzīves. Tāpat kā godu. Asas sāpes pakausī, slikta dūša un reiboņi liecināja par sazāļošanu. Asās sāpes dibenā un kājstarpē par visu pārējo. Varētu piezvanīt policijai, bet kaut kā neērti.

Nekas. Jābrauc prom.
Kā nekā, meita no dārziņa jāpaspēj izņemt.

Kā atjaunotais Uzvaras parks liks rīdziniekiem justies labāk

Šonedēļ Delfi ļaudīm skaidroju, kāpēc tieši Uzvaras parkam ir nepieciešami četri ļimaki.

Pirms dažiem gadiem es iekļuvu negadījumā, kā rezultātā uz vairākiem mēnešiem biju salūzis. Tās nebija dzīvībai bīstamas traumas, taču pietiekamas, lai, ilgāku laiku pavadot gultas režīmā, justos visnotaļ draņķīgi. Es varētu uzskaitīt faktorus, kas mani demoralizēja, taču ātrāk būs, ja uzskaitīšu tos, kas man lika justies labāk. Līdzīgi kā, manuprāt, Rīgas dome šobrīd vēlas likt justies labāk rīdziniekiem.

Es neesmu ārišķīgs cilvēks. Man ir mazsvarīgi, ko domā citi, taču man ir būtiski apzināties, ka, piemēram, apavi, kurus valkāju, ir kvalitatīvi un labā stāvoklī. Reiz izmetu svaigi iegādātu T-kreklu, jo tam aizmugurē biju uzplēsis pavisam mazu caurumu. Nesatraucos, ka to kāds pamanīs, taču mani terorizēja apziņa, ka staigāju saplēstā kreklā. Tas šķita nepareizi. Es nespēju uzvilkt vienas drēbes divas dienas pēc kārtas, jo kā es varu vēlreiz stīvēt virsū to, kas, iespējams, ir atspiedies pret taksometra beņķi, kurā sazin kas pirms manis ir sēdējis?!

Arī zobus es tīru vairākkārt dienā, pat ja manos nolūkos nav iziet no mājas, bet ar tualetes papīru drošības pēc veicu vēl dažus kontrolšāvienus pa rīta zvaigzni, lai pārliecinātos, ka ap to nav aizķēries neviens nevēlams meteorīts. Tās lietas es daru pats sev, jo jūtu – ja ar fasādi viss ir kārtībā, tad arī iekšējais haoss šķiet mazāks.

Tieši šo mazo untumu dēļ nonākšana gultas režīmā bija ļoti apgrūtinoša. Uz rokas ģipsis, ko nedrīkst slapināt, bet viena kāja tik saudzējama, ka nedrīkst pielikt pie zemes. Katrs mazais ikdienas sīkums bija kļuvis problemātisks. Kāpšana pa trepēm. Ēšana. Apģērbšanās. Tualetes apmeklējums.

Taču visvairāk es cīnījos ar personīgo higiēnu. Došanās mazgāties bija kā pazemojošs rituāls, kura laikā nepieciešams ietīties plēvēs un vārtīties pa grīdu, šļakstoties ar dušas klausuli uz visām pusēm, kamēr sēdi ar vienu kāju ārpus kabīnes. Arī zobu tīrīšana ar kreiso roku bija kļuvusi par mošpitu žoklī, kurā ar zobu birsti tu izvandi visas smaganas. Tomēr brīdī, kad viss ķermenis bija saplīsis, higiēnas jautājums bija tas, kas lika justies labi. Nepameta sajūta, ka tīras drēbes un mati saglabā manu saprātu laikā, kad vienīgās aktivitātes ir uzmanīga pārvelšanās no viena sāna uz otru. Jā, varbūt biju salūzis, taču es vismaz saglabāju pašu svarīgāko – savu pašcieņu.

Šobrīd salūzusi ir Rīga. Ir bīstami atrasties gan uz, gan zem Zemitānu tilta. Vanšu tiltam pat ironiskās Latvijas simtgades plēves paspēja izbalēt un novecot kā morāli, tā fiziski. Ja pat valsts kontroliere nevar aizbraukt uz interviju televīzijā, nesadauzot mašīnai ratus, kā to var izdarīt parasts ierindas mirstīgais? Grausti. Netīrs gaiss. “Rīgas satiksmes” vadība, kas pavadīja apcietinājumā vairākus mēnešus. KNAB, kas Rīgas mēra garāžā kaut ko meklē.

Man ir sajūta, ka šobrīd visa pilsēta vāļājas pa gultu vaidot un kunkstot. Un tās vadība vēlas nelielu atsvaidzinājumu. Emocionālu pacēlumu gan sev, gan pilsētas iemītniekiem. Kaut ko tādu, kas paceltu ļaužu morāli, gluži kā morāli paceļ Rīgas “Dinamo” himna spēlē, kurā ir iezīmējies skaidrs zāģis ar 1:7. Skaidrs, ka visas problēmas īsā laikā neatrisinās – tam ir nepieciešams laiks, nauda un nepopulāri lēmumi. Tas būs sāpīgs pacietības treniņš.

Tieši šo apsvērumu dēļ, manuprāt, ir lemts par četriem miljoniem dāvāt rīdziniekiem nelielu iemeslu ikdienā pasmaidīt un piemirst par rūpēm – veicot Uzvaras parka rekonstrukciju. Galu galā tieši to ļaudis šajās dienās visvairāk vēlas.

Depresīvā nedēļa II – Depresiju kaudze

“Tava rīta kafijāaaa! Tava brīiiivdienāaa!” dungoja Žanna, traukdamās lejā pa kāpnēm. Ārā krita baltais un slapjais, bet tas nespēja sabojāt viņas noskaņojumu. Tikai četras, nieka četras stundas bija palikušas līdz randiņam ar Viktoru “Zembukā”, kur viņš noteikti Žannu bildinās. Jā, par to nebija šaubu, Viktors taču lika saprast, ka šis būšot īpašs vakars un ka Žannai esot jāsapucējas. Viņa uzvilka sarkano gliterrminikleitu, ādas mēteli un pēdējais akcents – mikrobleidings. Inese bija taisījusi uzacis Vikai, un viņa izskatījās satriecoši, teju desmit gadus jaunāka. Mīļotais noteikti ir pelnījis daiļu līgavu!

“Bļaģ!” Žanna nokratīja pelēko putru, kurā bija iestidzis melnā samta botiljona purngals. Kaķu tante atkal salikusi bļodas tieši pie durvīm. Meitene izvilka salveti, taču par spīti beršanai uz zābaka sāna mēdījās puņķim līdzīgs traips ar sarkanīgu nokrāsu.

“Suka!” viņa iekliedzās un, pagrābusi visus trīs traukus, aizmeta tos labi tālu. Tur, kur uz blakus soliņa tupēja pati kaķu kopēja. Veča piecēlās un strauji devās Žannas virzienā. Tagad viņa man sitīs, nodomāja Žanna, bet labi vien ir, bliezīšu pretī. Vecā maita, es tos botiljonus Malagā pirku un bez atlaides.

Taču tantiņa tikai pienāca klāt, ieskatījās Žannas acīs un nopietni teica:

“Чтоб ты сквозь землю провалилась!”*

Žanna pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Strīdēties ar jukušo bābu nebija jēgas, turklāt Inese jau gaidīja.

Tieši divus kvartālus tālāk pirms pašas tramvaja pieturas Žanna iekrita vaļējā kanalizācijas lūkā. Iela bija skaļa, neviens viņas kliedzienus nedzirdēja, un Žanna lēnām nosmaka smirdošā zampā, vērojot, kā apkārt peld izlietoti tamponi.

Inese gaidīja Žannu divdesmit minūtes, mēģināja zvanīt, taču neviens neatbildēja (tajā brīdī Žannas roku grauza žurkas). Atkal kārtējā kuce pierakstās un neatnāk, nopukojās Inese un devās uz pagalmu uzpīpēt. Vajadzēja tomēr braukt strādāt uz to masāžas salonu Vācijā. Viņa nostājās zem otrā paģika, jo pirmajā dzīvoja trakais Pēteris, kas lamājās par dūmiem. Sanāca tā, ka tieši tajā brīdi trešajā stāvā dzīvojošais Maigonis purināja paklāju. Te nu būtu loģiski, ka paklājs uzkristu Inesei uz galvas un viņu nosistu, taču, nē – depresīvais gals nāca daudz ilgāk un mokošāk. Inese palūkojās uz augšu un uzkliedza par putekļiem. Sākās strīds, kura rezultātā viņi iepazinās, iemīlējās un apprecējās. Taču Maigonis izrādījās maniaks-nacionālists, kurš par sevi rakstīja grāmatu “Latvietis” un desmit gadus spīdzināja sievu, lasīdams priekšā manuskriptu. Inese beidza dzīvi pašnāvībā, saelpojusies gāzi. Maigonis apprecējās vēlreiz un ar nākamo sievu nodibināja koklēšanas studiju.

Trakais Pēteris dzirdēja Ineses un Maigoņa strīdu un tās iespaidā pasūtīja prostitūtu (sarunā nebija nekā erotiska, vienkārši iedvesmas neizdibināmie ceļi). Viņa palika stāvoklī un vēlāk dzemdēja dēlu, kurš izgudroja jaunu nāvējošu bioloģisko ieroci, ar ko vēlāk tika nogalināti visi vegāni.

Bet kas notika ar Viktoru? Viktors ieradās “Zembukā” un, kā jau tika Žannai teicis, bija gatavojies īpašam vakaram. Nē, viņš negrasījās meiteni bildināt, taču vēlējās paziņot, ka ir atguvis vectēva mājas un vēlas pārvākties uz laukiem. Savā ziņā tas tomēr bija bildinājums, jo viņš gribēja dzīvot dzimtas mājās ar Žannu. Kad neviens neatbildēja uz zvaniem (tajā brīdī žurkas jau grauza Žannas smadzenes), Viktors saprata, ka Žanna ir nolēmusi viņu pamest, un nežēlīgi piedzērās. Viņš pakrita zem galda un vīrieti aiz žēluma savāca oficiants Sarmis – vientuļš gejs, kuram pašam neklājās viegli un kurš saprata, ka dzīvē visādi mēdz gadīties.

Viktors pamodās Sarmja mājās, vārds pa vārdam, viņi iemīlējās. Tā Viktors kļuva par geju, viņi ar Sarmi pārvācās uz vectēva mājām, nodibināja geju kantrī grupu, un tā pēc desmit gadiem uzvarēja Eirovīzijā. Un šis ir pats depresīvākais stāsts no visiem.

 

 

* Kaut tu cauri zemei izkristu! krievu val.

 

Depresīvā nedēļa II: Bubertiņa deserts

Kleinā Klinta kaulainās kājas kusli pievilka pie sevis un ieriktējās groteskā lotosā, atgādinot sabrukušu putnubiedēkli. Turpat netālu uz gāzes degļa katliņā burbuļoja ūdens. Tikai vienam logam priekšā pieliktā plēve bija atlocīta malā, skvota telpā ielaižot gaismu. Pārējos logos gaismai nācās caursist miskastes maisu plastikātu, tāpēc viss istabā šķita netīri pelēkā krāsā. Kā februāra debesis virs slapjdraņķa ielām. Podiņu krāsns ar apdrupušiem ŗotājumiem, sapuvis parkets. Kādreiz te bija skaisti.

“Tad nu sāksim,” pret nedaudz nostāk no Klintas un katliņa puslokā sasēdušajiem pagriezās Robis: “Aicinu jūs būt lieciniekiem pašpietiekamības manifestācijai un uzspļaut “dzenies-pelni-pērc-mirsti” kārtībai performancē “Konsumācija””.

Robis, kuru skovtā sauca arī par Bubi vai Bubertu – ar ļenganu narkomāna mēli “b” sākumburts bija vieglāks uzdevums par viltīgo “rrrrr” – pieliecās un no kastes izņēma zeķbikses un šķēres. “Nost ar kaunu! Jā kailumam! Kailums – atklātība!” bļāva Robis, šņikājot zeķbikses driskās. Atlikums tika samočkāts rokā un aizmests, bet sauja drisku tūlīt pat nonāca vecā pīpē, kas kopā ar šķiltavām tika padota kailajai Klintai. “Šī ir briedināšana. Tas ir pašpietiekamības cikls, kas ik reizi pēc konsumācijas sākas no jauna. Parasti tas ilgst mēnesi, citreiz piecas vai sešas nedēļas.” Klinta tikām cītīgi pakšķināja neilonu. “Ar geraču un benzīnu briedināšana prasa mazāku laiku, bet te nu mēs esam šajā pasaulē. Cilvēks pat pie normāla gerača nevar tikt – jāpīpē zeķbikses!” turpināja deklamēt Robis. Daži no puslokā sasēdušajiem iesmējās.

“Nost ar darbu. Motori – darbs. Darbs – verdzība. Verdzība – nāve!” Robis no kastes bija izcēlis litra burku ar benzīnu. Tā nonāca pie augoņiem klātās Klintas, kura bija pabeigusi pīpēt neilonu un no varēja noskalot ar degvielu. Pāris malki mutē, atlikums nonāca katliņā ar verdošo ūdeni. Klintas čūlas un iespaidīgā izmēra furunkuli pulsēt pulsēja, brieduma pilni un gatavi dot kā brangs bērzs sulu aprīļa svaigumā.

“Kad briedums sasniegts, kad ābele augļiem pilna un tie liec koka, savas mātes, zarus pie zemes, ir ražas laiks,” Robja rokās jau bija žilete un metāla bļodiņa. “Paldies, Dabas Māt, par lekno ābeli! Paldies par auglīgo zemi!” Furunkuli pēc žiletes pavēles sprāga viens pēc otra, ilgojušies novākšanas un atdodami savu dzeltenasiņaino miesu augļkopim ar bļodu. Klinta labpatikā kunkstēja – viņas zari atkal iztaisnos muguru jaunu augļu gaidās.

“Pēc ražas novākšanas nāk svētki. Mielosimies! Mielosimies!” Robis furunkulu strutas iegāza katliņā ar benzīnu un ūdeni un sāka maisīt. Gana ilgi, līdz virums bija reducēts līdz buberta konsistencei. Pirmais strēbiens Klintai, otrais augļkopim. Tālāk pie pusloka ģindeņiem. Sanāca katram.

Pirms 15 gadiem ar šādu, tikai toreiz ar viltīgiem risinājumiem inscenētu, performanci Roberts absolvēja mākslas augstskolu. Tas bija viņa diplomdarbs. Profesori aplaudēja kājās. “Spēriens pa olām patērētāju kultūrai. Viss, kas tev vajadzīgs, esi tu pats,” bārdainajam briļļainim no jaudīgā pārdzīvojuma plikais pakausis bija iesvīdis spīdīgs. “Evaņģēliski!” ar rokām pret griestiem, pārspīlēti atdarinot sektantu mācītājus, slavēja puķainā kleitā un mežacūkas ādas vestē tērpusies rudmatainā rektore. “Bet nopietni, Robert, tu tiksi tālu. Šis ir pa īstam!” Roberts paklanījās un smaidīja, domādams par personālizstādēm Londonā un Ņujorkā.

Roberts nebija rēķinājies ar to, ka mūsdienās īsta māksla nevienam nahuj nav vajadzīga.

Depresīvā nedēļa II: Gambīts

Dzeltenais kurjerdienesta busiņš lodāja pa līkumoto lauku ceļu līdz piestāja pie nodrupušiem baltu ķieģeļu vārtiem.

“Sociālās aprūpes centrs “Vasara”?, kurjers jautāja īgna paskata apsargam. “Man ir sūtījums, taču precīzs saņēmējs nav norādīts.”

“Uzgaidiet, jums būs jārunā ar direktori,” norūca apsargs un devās uz savu stikloto sarga būdiņu, kas atgādināja palielu akvāriju, nevis dienesta telpu. Tur pie sienas bija piestiprināts telefons ar rimbuli pa vidu. Kurjers tādus bija redzējis kādreiz sen, bērnībā, un tagad izbrīnīts nolūkojās kā apsargs pacēla klausuli un ar pirkstu uzrullēja divus ciparus.

“Tiešā drāts ar vadību, normāli,” nodomāja kurjers, taču skaļi neko neteica.

“Uzgaidiet, viņa tūlīt pienāks,” apsargs norūca pa atvērto durvju spraugu un tad ieslēdzās savā caurspīdīgajā kabinetā. Sāka skanēt Top radio un apsargs likās pilnīgi aizmirsis par ciemiņu.

Pēc dažām minūtēm atnāca sieviete, kura varētu būt šis iestādes direktore. Dzimusi kaut kad septiņdesmitajos, ģērbta pēc astoņdesmito gadu modes, svars ap deviņdesmit. Svārku kostīms izskatījās mazliet par šauru un tumši lillā matu krāsa viegli vulgāra.

“Lūdzu, parakstieties te,” kurjers pastiepa planšeti un irbulīti.

“Es atvainojos, bet es neko neesmu pasūtījusi,” taisnojās sieviete.

“Šis ir apmaksāts sūtījums, jums tikai jāsaņem un jāparakstās. Visus izdevumus sedz sūtītājs.”

“No kurienes ir šī paciņa?”

“Es nezinu, te ir svītru kods, laikam Šveice, taču neko skaidrāk es nevaru izlasīt. Jūs ņemsiet? Parakstieties, lūdzu.”

Direktore nopūtās un parakstījās. Nez’, kas tajā paciņā iekšā? Reizēm gadījās, ka bijušie audzēkņi sūtīja sveicienus. Dažreiz atnāca paciņas no sponsoriem un ziedotājiem. Sponsoru paciņas, protams, bija vērtīgākas.

***

Kastē atradās datorpele, to Anna saprata uzreiz. Taču pele bija savāda, daudzām pogām, asiem stūriem, aprakstīta ar nesaprotamiem simboliem un diezgan smaga. Pavirzot nelielu sviru, pele izgaismojās zili, zaļi, sarkanā krāsā. Anna vēlējās pievienot peli savam “Siemens” laptopam, taču Windows XP to neatpazina. Būs jāsauc talkā kāds no audzēkņiem. Gan jau, ka Ojāriņš zinās kā rīkoties. Ojārs bija trīspadsmitgadīgs puika, kurš visu brīvo laiku pavadīja aprūpes centra bibliotēkas datorklasē. Viņš bija vājš un klibs, un citi zēni nelabprāt viņu aicināja spēlēties kopā. Dažreiz zēni mēdza viņu apsaukāt un iekaustīt, un grūti iztēloties kādus pazemojumus viņam nācās izciest aprūpes centra kopmītnēs, kad lielākā daļa pieaugušo personāla bija beiguši darba dienu un devušies uz savām mājām. Sociālās aprūpes centra nepilngadīgie klienti mēdza būt nežēlīgi un pareizās receptes konfliktu risināšanai neviens īsti nezināja. Vienkāršāk bija ļaut konfliktiem atrisināties bez pieaugušo iejaukšanās. Tas norūdīs raksturu un sagatavos zēnus pieaugušo dzīvei. Ojārs neko daudz nesūdzējās, viņš pavadīja laiku bibliotēkā un necēla troksni.

Anna nolika peli galda atvilktnē un pievērsās tekošo uzdevumu izpildei.

***

Nākamajā dienā atnāca vēl divi sūtījumi. Šoreiz tie bija portatīvie datori. Divi gabali. Komplektā ar datorsomām un pelēm, viss raibs, kantains un neona gaismiņām spīdošs. “Alienware,” Anna izburtoja nesaprotamo uzrakstu. Viņa neko daudz nezināja no datoriem, taču apzinājās, ka šitie ir dārgi. Ļoti dārgi. Tik dārgi, ka neviens sponsors nemūžam nebūtu dāvinājis kaut ko tik izšķērdīgu. Anna pacēla telefona klausuli un ar diviem diska pagriezieniem izsauca bibliotēkas numuru.

“Velta? Ojārs pie jums? Atsūti viņu šurp, lūdzu.”

Pēc dažām minūtēm kāds bikli pieklauvēja pie dermatīnā polsterētajām durvīm un Ojārs pabāza seju pa atvērto durvju spraugu.

“Nāc iekšā!” pavēlēja Anna. “Paskaties, ko tu vari teikt par šiem datoriem.”

“Šķiet… Šķiet, ka tie ir manējie.”

***

Ojārs visu paskaidroja. Pavadot laiku bibliotēkā, viņš bija iemācījies spēlēt šahu. Neviens zēns ar viņu spēlēt nevēlējās, tāpēc Ojārs spēlēja šahu vienatnē ar datoru. Bibliotēkas vecie “Siemens” portatīvie datori tāpat nevilka par šahu un dambreti nevienu jaudīgāku spēli. Ojārs pasūdzējās, ka pat “kontra” neiet, taču direktore ne līdz galam izprata pretenzijas būtību. Zēns turpināja stāstīt. Pēc kāda laika spēle pret datoru kļuva pārāk vienkārša, tāpēc Ojārs meklēja spēles partnerus internetā. Internets ļāva mazas lauku nabagmājas iemītniekam sazināties ar jebkuru cilvēku visā plašajā Pasaulē. Ojārs ātri vien apjauta, ka viegli var apspēlēt gandrīz katru partneri. Un šķita pats par sevi saprotams pieteikties šaha sacensībām. Arī caur internetu. Nevajadzēja nekur braukt, varēja sēdēt pie bibliotēkas datora un tanī pat laikā piedalīties starptautiskajos šaha turnīros. Milāna, Ņujorka, Londona. Uzvaras deva tik ļoti nepieciešamo pārliecību par saviem spēkiem. Zaudējumi stiprināja vēlmi uzlabot savas prasmes.

Un tad kādu dienu Ojārs pieteicās turnīram, kurā bija vērtīgas balvas. Dalības maksa bija salīdzinoši augsta – 30 eiro, kurus Ojārs ieguva pārdodot savu iPod mp3 pleijeri. Un te tev nu bija. Par to, ka Ojārs izrādījās turnīra jaunākais spēlētājs, viņš saņēma īpašu veicināšanas balvu – datorpeli. Par godpilno trešo vietu – datoru. Vēl viens dators balvā bija no sponsoriem – par īpaši skaisti izspēlētu kombināciju – Šveicies gambītu. Balvu saņemšanai Ojārs norādīja aprūpes centra adresi, jo citu māju viņam nebija.

“Šos datorus varētu novietot bibliotēkā,” teica Ojārs. “Lai visi var lietot. Šie ir ļoti labi datori.”

Annas acīs sariesās asaras. Viņa skatījās uz Ojāru un nevarēja saprast, kurā brīdī viņš paspēja tā izmainīties. Reiz biklais puika tagad stāvēja stalti un perināja Napoleona vērienīgus plānus.

“Ojār, es ceru, ka tu saproti ko tu esi izdarījis,” Anna iesāka. “Tu esi piedalījies azartspēlēs! No mūsu bibliotēkas telpām! Vai tad tā mēs esam tevi audzinājuši?”

“Bet es taču gribēju kā labāk!”

“Tu esi apkaunojis mūs visus!”

“Bet kā?”

“Tu apzinies, ka par šitādu pārkāpumu tevi var ielikt cietumā? Mūsu centru aizklapēs ciet un desmitiem cilvēku paliks bez darba un bez mājām! Vai to tu vēlies?”

“Bet es tos godīgi vinnēju!”

“Ko tu, puika, vispār sajēdz no goda? Ne tev goda, ne tev kauna! Tu man dabūsi mācību! Šitāds kroplis! Sēdēsi cietumā tāpat kā visa tava jobanā ģimene!” Anna reti lamājās, taču Ojāra pārkāpums šķita prātam neaptverams.

“Piedodiet, bet…”

“Piever žaunas, kropli! Vācies ārā un lai es tevi bibliotēkas telpās vairs neredzētu! Atradies te umņiks! Ārā, es teicu!”

Nodūris galvu, mēms un klibs, Ojārs atstāja telpu. Anna ieslēdza savu “Siemens” portatīvo datoru, atvēra sludinājumu portālu un sāka pētīt “Alienware” datoru cenas.

Depresīvā nedēļa II: Astotais marts

To, ka viņš nebūs dzīvei derīgs, Vilnis zināja jau no bērnudārza laikiem. Šādus apgalvojumus viņš neskaitāmas reizes bija dzirdējis no savas audzinātājas Vallijas. Vallija bija pusmūža sieviete, kuras āriene atgādināja mazpilsētas kultūras nama direktori – tamborēta dzijas kleita un dzintara broša. Viņa allaž Vilnim teica: “Izaugsi liels, varēsi grāvjus rakt.”, bet Vilnim jau tad nepatika rakāties pa smilšu kasti. Smilšu kastē vienmēr bija kāds cits bērns vai vairāki. Lai tur spēlētos, ar viņiem būtu jādraudzējas, bet to, ka draudzēšanās ir pārvērtēta, Vilnis juta jau toreiz. Bērnu vietā viņš izvēlējās skudras. Vilnim patika kā tās čakli rāpo pa bērza balto stumbru, kas auga spēļu laukuma stūrī. Vilnis skudras spieda ar nagu, saplacinot kā kuro reizi, te galvu, te dibenu, te pilnīgi izsmērējot. Reizēm Vilnis nenospieda skudru līdz galam. Tikai noknieba pusi, lai pavērotu kā atlikušās ekstremitātes bezcerīgi mēģina turpināt rāpot.

* * *

Pulkstenis tikšķēja skaļāk kā parasti un klusums bija dziļāks kā parasti. Vilnis blenza izslēgta televizora ekrānā un ēda vēsas kotletes. Tās bija iegādātas tuvajā veikalā. Kotletes nebija garšīgas, tomēr citu vietējā veikalā nemaz nebija. Kopumā veikala klāsts bija tik pat plašs kā LMA studenta iespējas izvēlēties seksuālo orientāciju skalā no gamasjeks līdz pidarass. Tomēr Vilnis ejot mājās allaž kaut ko tajā iegādājās, jo viņam patika pārdevēja. Viņai bija īsi un trekni pirksti. Katrā no tiem bija pa zelta gredzenam un katrs no tiem atgādināja nelielu mišelin vīriņu. Vilinm patika iztēloties, ka tādejādi viņš ēd mišelin atzītu ēdienu. Košļājot kārtējo kumosu, viņš pavērās pulkstenī. Tas rādīja pusdeviņi. Māte ieslēdza televizoru. Pulksteņa vientuļo tikšķēšanu nomāca raidījuma Panorāma un reklāmu ņurdoņa. Vilnis neskatījās televizoru. To darīja viņa māte. “Tu izbeigsi vienreiz čāpstināt! Ej labāk atrodi sev sievu,” viņa uzsauca Vilnim. Vilnis stipri iekoda mēle un, sajūtot asas sāpes, ievaidējās. Māte pagrieza stulbeņkasti skaļāk. Sakošļātajai kotletei pievienojās asiņu garša. Saviebies viņš turpināja košļāšanu. Tad aizvēra acis un strauji piecēlās. Pēkšņa kņudoņa starp kāju pirkstiem strauji pārņēma Vilņa prātu.

* * *

iespējams kaulus manus
izbalinās vējš… viņš sirdi
manu atdzesēja
/松尾芭蕉/

* * *

Bija 8.marta pēcpusdiena. Pēc kārtējā poliklīnikas apmeklējuma Vilnis iegriezās puķu bodē. Pagrabināja sīknaudu treniņbikšu kabatā. Tad īsi apdomājās un palūdza puķu tantei iesaiņot trīs sarkanas tulpes. Tās bija domātas vienīgajai sev tuvajai sievietei, ko viņš pazina – mātei. Priecīgs par pirkumu Vilnis devās prom. Pārradies mājās viņš visupirms pasniedza mātei ziedus un silti noskūpstīja tās vaigu. Tad devās uz otru istabu notiesāt kārtējo bezgaršīgo piemājas veikala izstrādājumu. Līdz ar maltītes beigām bija pienācis Panorāmas laiks. Vilnis ieslēdza televizoru. Raidījuma sižetos kā allaž tika apsriesti nesaprotami un garlaicīgi notikumi. Viņš kā vienmēr tos neskatījās. Māte arī neskatījās. Māte jau ceturto nedēļu gulēja otrā istabā gultā un puva.

Depresīvā nedēļa II: Bezglutēna attiecības

– Man, lūdzu, Cēzara salātus, tikai pielāgojiet, lai tie būtu BEZ glutēna! – Inga bezkaislīgi nobēra oficiantei. Šie vārdi manī iedūrās gluži kā naži Jūlijā Cēzarā.

– Bļaģ, Inga, es spēju paciest tavus jobanos ultra-stilīgos “es vēlos izskatīties kā vecmāmiņa” briļļu ietvarus, to, ka vasarās pārvietojies ar fiksīti vai to, kā visiem stāsti, ka esi rakstniece, kaut gan patiesībā frīlancā raksti tekstus sūda bukletiem, bet, davai, liec mierā glutēnu – tā nav nekāda inde! Glutēns ir visur un tas ir veselīgs, tu, pārstilīgā mauka! – iztēlojos kā izkliedzu šo viņas sejā, bet klusēju, jo, neraugoties uz to, cik ļoti man pēdējo mēnešu laikā izbesījusi paša draudzene, esmu par slinku, lai atsāktu iet uz randiņiem un meklētu jaunu eksemplāru cerībā, ka tas būs mazāk kaitinošs.

Globāli ar Ingu it kā nav tik traki – viņa tīri ok gatavo, viņai ir daudz stilīgu un jaunu draugu, Ingai patīk kaķi un pēc seksa viņa parasti dodas uz savu dzīvokli, nevis piepišas ar palikšanu pie manis vai sarunām par jūtām. Bet tas glutēns, es pis…

Inga ir no tās īpašo cilvēku sugas, kurai ir jādara pilnīgi viss, kas ir trendīgs. Viņa vienmēr būs redzējusi aktuālākās Jaunā Rīgas teātra izrādes, apmeklējusi stilīgākos hipsteru restorānus pirms to oficiālās atvēršanas un katru vakaru ar draugiem dzers citā plukatu iecienītā bomžatņikā, ko apmeklē jaunie “literāti”, kuru ekspektācijas no dzīves ir vēl zemākas nekā ienākumi, tādēļ tas neizskaidrojamu iemeslu dēļ kļuvis par trendīgu bāru.

Saprotams, kolīdz kļuva stilīgi atteikties no glutēna, arī Ingai visu vajadzēja bez tā. Jūs pat nespējat iztēloties, cik pazemojoši ir šie “pielāgojiet, lai tie būtu BEZ glutēna!” katru reizi, kad izejam paēst. Reizēm gribas vienkārši atvērt viņas muti un piegāzt rīkli pilnu ar kviešu miltiem.

***

Valentīna dienā uzaicināju Ingu uz romantiskām vakariņām pie sevis. Sveces, akcijas “iesaka vīna klubs” rīslings, pāris rozes un cita romantiska huiņa, bet cepeškrāsnī – glutēna pārbagāta pica.

– Pagatavoju tev bezglutēna picu ar fetas sieru un ķiršu pipariem, – teicu, cenšoties savaldīt smīnu. Protams, tas ir nieks, tomēr sajūta bija tāda, kā pa kluso iebarojot vegānam bekonu. Inga ņukāja picu gardu muti tā, it kā nebūtu normāli ēdusi jau divas nedēļas.

– Kā garšoja?

– Labāk nekā jaunajā Centrāltirgus food-court’ā, bet sliktāk nekā pēdējā street-food eventā – kuce tomēr nespēja neiedzelt pat romantisku vakariņu laikā.

– Forši, pagatavoju to no kviešu miltiem. AR GLUTĒNU, hahahaha!

***

– Šausmas, tik jauna meitene… – aiz muguras kāds teica, kamēr biju pieliecies, lai paņemtu sauju smilšu.

– Jūs nezināt, kas atgadījās? – šoreiz balss uzrunāja mani.

– Smaga glutēna nepanesamības forma, droši vien apēda kaut kādu huiņu Centrāltirgus Gastronomijas paviljonā – atbildēju un devos prom.

Atkal jāatsāk iet uz randiņiem, bļaģ.

Cehs.lv analīze – kam vajag uzvarēt Eirovīzijā?

Jau divas sestdienas šovs “Supernova” atceļ manus ierastos nedēļas nogales plānus bezcerīgi lupīt sienā un domāt par to, ko iesākt ar savu dzīvi. Tā vietā es pieslēdzos raidījumam un raugos uz ļaudīm, kuri līdz eksistenciālām domām, izskatās, vēl nav tikuši. Un var jau arī saprast – slava un zvaigznes statuss, ko piedāvā dalība šādā raidījumā, var izmainīt visu dzīvi.

Piemēram, dziedātājs Justs Sirmais pēc triumKafa “Supernovā” nākamajā gadā tika pie galvu reibinošas iespējas to vadīt, bet pērnā gada zvaigzne Laura Rizoto ieguva iespēju gadu no vietas klausīties vienu un to pašu joku par viņas uzvārda fonētisko līdzību ar ēdienu.

Šie bija pietiekami spēcīgi argumenti, lai “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija izpētītu šī gada “Supernovas” finālistu piedāvājumu. Raidījuma vērošanu analīzes nolūkos atviegloja ļoti stilīgā skatuve un kopumā glīti producētais un organizētais raidījums, par to – visu cieņu! Taču apgrūtināja traģiski nesmieklīgais scenārijs ar jokiem no komiksu anekdošu sadaļām, neizpaliekot arī prikolam par Rizoto uzvārdu.

Edgars Kreilis – “Cherry Absinthe”

Dziesma ir tik atmiņā paliekoša, ka aizmirsu to jau skanēšanas laikā, taču “Supernovas” dzīvajā izpildījumā pirmajos kadros redzamais šovs ar fona solistes rokām, kas grābstās gar Edgara pleciem, ir ļoti grandiozs, īpaši brīžos, kad tuvplānā pavīd meitenes ne pārāk labi slēptais pakausis. Arī turpmākā dziesmas gaita iezīmē Kreiļa vēlmi tikt apgrābstītam torsa rajonā. Šī dziesma labākajā gadījumā varētu tikt piesprausta pie “Supernovas” ledusskapja, taču tās atrašanās Latvijas finālā rada nopietnas bažas par visa pasākuma uzstādīto latiņu. Tas tiešām ir “Top 8”?

Samanta Tīna – “Cutting the Wire”

Šīs dziesmas dzīvo izpildījumu, iespējams, noklausījos visvairāk reižu. Visas reizes ar mērķi saprast tekstu. Ja piedziedājumu pasaka priekšā nosaukums, tad panta laikā man var sist ar bambusa mietu pa muguru, bet es pastāvēšu uz savu, ka viņa izrunā vien sev saprotamas “džiberiš” valodas zilbes. Tomēr piebildīšu, ka Tīnu nav iespējams vērtēt, nedomājot par video ar Samantu uz galda, un šajā ziņā, jāsaka, viņa ir piedzīvojusi strauju izaugsmi.

Aivo Oskis – “Somebody’s Got My Lover”

Pēc sajūtām līdzīgs Edgara Kreiļa priekšnesumam, tikai sliktāks. Vienīgais, kas piesaistīja uzmanību, – kādu vēstījumu sūtīja viņa T-krekls ar uzrakstu “Never trust a surfer / SVG archives by neighbourhood Tokyo”. Kāds sērfotājs atņēma viņa mīļoto, ko dokumentēja kaut kādi kaimiņi Tokijā? Man šis vēstījums ir nedaudz par dziļu, bet dziesma nedaudz par seklu. Nesaistīti: man vienīgajam Oskis izskatās pēc Rūdolfa Kugrēna un Didža Meldera slepenā bērna?

“Laime pilnīga” – “Awe”

Visvairāk žēl uz “Supernovas” skatuves man bija redzēt grupu “Laime pilnīga”. Taču pilnīgi citu apsvērumu dēļ. Diemžēl arī šis ansamblis ir nonācis pie tā, ka lēmis par savas atpazīstamības veicināšanu, sacenšoties, kurš labāks mūziķis, ar Marku Rivu un Samantu Tīnu. Vēl skumjāk būs, kad “Laime pilnīga” viņiem zaudēs, jo “Eirovīzijai” izvēlētā dziesma nav lipīgākā grupas kompozīcija. Tās pirmais lielais atspēriena punkts – dziesmas “I’m In Love With the Money” videoklips – arī sekoja pēc uzvaras MTV un “Coca-Cola” konkursā “Soundwave” pirms simt gadiem, taču šis varētu nebūt tas gadījums. Par grupas iekšējo nespēju saprast, uz kādas skatuves viņi atrodas, liecina arī solista frizūra. Puse aizvien saka “rokenrols”, bet otra – “Eirovīzija”.

“Carousel” – “That Night”

Vēl viens mēģinājums “Laime pilnīga” tikt uz “Eirovīziju”, ņemot vērā, ka ģitārists Mārcis Vasiļevskis ir arī šī ansambļa sastāvā. Iepriekš par šādu grupu nezināju. Tagad zinu. Pieņemu, tā ir daudziem “Supernovas” skatītājiem, tāpēc varam uzskatīt, ka viņi savu jau ir sasnieguši. “Carousel” ar intelektuālu un kvalitatīvu dziesmu dodas uz sacīkstēm, kur, lai uzvarētu, ir nepieciešams uz skatuves klukstēt kā vistai. Es nedomāju, ka viņiem pašiem ir ambīcijas uz uzvaru.

“Double Faced Eels” – “Fire”

Šovā, kur pavadījumam skanēja fonogramma, DFE izlēma, ka uz skatuves ir vajadzīgi divi lieli bungu komplekti, neskatoties uz to, ka dziesmā īstas bungas nemaz nav dzirdamas. Tas nedaudz atsauc atmiņā šlāgeru kanālā redzēto, kur Madonas estrādē mākslinieki ļoti centās notēlot ģitāras solo vietās, kur fonogrammā skan akordeona solo. Grūti iztēloties, kāda bijusi argumentācija aiz šajā reizē, taču lai jau – ceru, finālā būs pārsteigums ar četrām bungām, stīgu orķestri, baznīcas zvanu un kori. Neskatoties uz to, “Double Faced Eels” dziesmu ir viegli iztēloties uzvaram Latvijas “Supernovā”, taču grūti iztēloties to izceļamies lielajā “Eirovīzijā”, jo ar nelielo liesmiņu rokā un Marka lēcienu ar ģitāru būs par maz.

Markus Riva – “You Make Me So Crazy”

Markus Riva šogad ir izlēmis piedalīties ar tieši to pašu dziesmu, ar kuru visus citus gadus. Varbūt pie vainas ir mana nespēja orientēties šajā mūzikas žanrā, taču es varu apzvērēt, ka Markus ir sēdējis pie savām pagājušo gadu dziesmām, domājot: “Ko es daru nepareizi?” Un līdz ar debesu zvaniem un eņģeļu fanfarām nākusi apziņa, ka vajag vēl spīdīgākas lateksa bikses un makšķernieku vesti. Taču, ja, piemēram, Kreilis vai Oskis šajā žanrā izskatās nedabiski, tad Markus Riva izskatās kā zivs ūdenī. Kā pīle dīķī. Kā cīsiņš mīklā. Kā buljona gaļa pīrādziņā. Ļoti nesamāksloti un patiesi.

“Dziļi violets” feat. Kozmens – “Tautasdziesma”

Pirms “Supernovas” es biju pilnīgi pārliecināts, ka šis būs uzvarētājs. Nedaudz ironijas, nedaudz mūzikas un džeki, kuri saprot gan vienu, gan otru, noteikti ir zelta medaļas salikums. Tomēr, noskatoties šo dziesmu, sapratu, ka es to nesaprotu. Es īsti neiebraucu prikolā. Man bija sajūta, ka viņi ir centušies izbraukt tā, lai patiktu gan klasiskam “Supernovas” skatītājam, gan arī heiterim, kurš vēlas parēkt par “Eirovīziju”, rezultātā sanākot ne šim, ne tam. Turklāt no visām lietām, ko viņi varēja darīt uz “Supernovas” skatuves, viņi izvēlējās darīt precīzi neko, ja neskaita Kozmena ietērpšanu skotu svārkos. Tas atgādina reizi, kad Latvija aizsūtīja Muktiņu un Jaukušu padziedāt cilindros, jo, haha, tas taču ir Muktiņš un Jaukušonoks cilindros zem lētas ļergas nosaukuma, dziedot itāliski.

Secinājums:

Šogad lielākais plusiņš visiem mūziķiem ir zemā konkurence. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls paredz, ka nav neviena izteikta un grandioza favorīta, tāpēc iznākums var būt pārsteigums. Starp favorītiem varētu būt gan “Dziļi violets”, gan “Double Faced Eels”, taču Āls pauž cerību, ka uzvarēs Markus Riva, kurš, objektīvi skatoties, vienīgais šajā pasākumā ir ar sirdi un dvēseli.

Ja mums ir lemts kārtējo reizi palikt pēdējiem, tad vismaz piepildīsim sapni kādam, kuram tiešām deg acis par “Eirovīziju”, nevis dosim platformu kādam, kurš izlēmis tādā veidā īslaicīgi uzkačāt skatījumus dažām dziesmām, lai no tā ilgtermiņā neiegūtu absolūti neko.

KinoCehs: The Pumaman (1980)

Tā kā cilvēku, kas spētu uzrakstīt sakarīgu kino recenziju Latvijā pietrūkst vēl vairāk, nekā cilvēku, kas spēj uztaisīt filmu, kuru nebūtu kauns skatīties, Cehs.lv kolektīvs nespēja vairs ilgāk stāvēt malā, tāpēc šis būs pirmais no daudziem filmu apskatiem. Nerakstīsim par jaunākajām un trendīgākajām filmām, bet pārsvarā centīsimies aplūkot nepelnīti novārtā atstātās. Kā pirmā – The Pumaman.

Stāsta galvenais varonis – amerikāņu profesors Tonijs Fārmss – aizvada mierīgas dienas strādājot vēstures muzejā Londonā. Jau pašā filmas sākumā Tonijs savam priekšniekam pastāsta, ka viņam iesāpas galva, kad sajūt tuvojamies briesmas (vēlāk to pašu pastāsta tikko satiktai meitenei, lai šī informācija pamatīgāk iegultu skatītāju atmiņā), bet viņš pat nenojauš, ka kļūs par pilsētā klejojošā psihopāta, kurš pa daudzstāveņu logiem met ārā amerikāņus, nākamo upuri. Tā arī notiek – Tonijam uzbrūk kāds milzis ar neandertālieša/čigāna vaibstiem un izmet viņu pa logu. BET…

KAPOW! Tonijs nevis nositas, bet gan lēnām noglaido uz zemes un jau brīdi vēlāk izrādas, ka slepkavojošais neandertālietis patiesībā ir labais acteku priesteris, kurš šādi centās atrast Puma-Vīru. Proti – viņš zināja, ka Puma-Vīrs prot lidot, tāpēc bija nolēmis izmest pa logu visus amerikāņus pilsētā, lai atrastu īsto. Čalim reāli nospīdēja, ka jau ar piekto piegājienu trāpīja uz īsto, citādi stāsts varētu izvērsties daudz asiņaināks.

Paralēli šiem notikumiem, arheoloģe Džeina Dobsone ir atradusi senu acteku artefaktu – zelta masku, ar kuru var ietekmēt cilvēku prātus. Viņas priekšnieks – lateksā tērptais ļaundaris Doktors Kobra – šo masku nolēmis izmantot, lai pakļautu pasauli, tomēr viņš jūt, ka pēc tās ieradīsies Puma-Vīrs, tāpēc vispirms jātiek galā ar Toniju un liek Dobsonei viņu savaldzināt un ievilināt savā bāzē.

Tikmēr milzu priesteris visu laiku skraida pakaļ Tonijam, stāstot, ka viņš ir izredzētais Puma-Vīrs un cenšoties viņu pierunāt uzvilkt tēva jostu. Tonijam uz šo ir diezgan pohuj, jo viņš saņēmis booty-call no Džeinas un labāk izvēlas vakaru pavadīt ar beibi, nekā nepazīstamu čali, kurš viņu tikko izmetis pa logu.

Ierodoties pie Džeinas, Tonijs drīz vien saprot, ka tās ir lamatas. Viņam nākas mesties asinis stindzinošā kautiņā ar vismaz 10 Doktora Kobras vīriem, kā rezultātā viņš nonāk uz mājas jumta un, šķiet, ir jau pavisam aizmirsis, ka krītot no augstuma nevar nosisties, tāpēc domā, ka viss – pizģec būs. Par laimi, neandertālietis sekojis arī uz šejieni un aizmet viņam tēva jostu. To apliekot, Tonijs automātiski pārvēršas par Puma-Vīru, proti – viņam parādās līdz viduklim garš apmetnis, kas ir precīzi tikpat garš, kā filmas budžets, un bēšas uzvalka bikses. Priesteris paziņo: “Tagad tu vari lidot!” Ironiskā kārtā, čigānu milzis nolēmis neatklāt visas Puma-Vīra spējas uzreiz, bet pastāsta viņam par tām palēnām, piemēram, nākamā kautiņa laikā pastāstot: “Tavi pirksti ir tēraudstipri nagi!” un šeit var sākties dramatiska cīņa. Kurš uzvarēs? Puma-Vīram izdosies glābt pasauli, vai tomēr Doktors Kobra būs stiprāks? Nespoilošu – noskatieties paši.

Filma atstāja patīkamu pēcgaršu, jo tajā runāts par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, kuru īpaši paspilgtina varoņa iekšējā cīņa. Nelika vilties arī notikumu attīstība. Patiesībā, bija tik maz lieku kadru, ka nospriedām – režisoram noteikti ir plaša pieredze pornoindustrijā (- “Sveiki, vai jums salūzis televizors?” – “Jā…” – “GULPGULPGULP!”). Tāpat priecēja arī efektīvie specefekti – ņemot vērā, ka filma iznākusi pāris gadus pēc pirmās Zvaigžņu Karu daļas, specefekti nostaļģiski atgādināja par pašmāju šedevru Sprīdītis.

Par skaņu celiņu, savukārt, mūsu domas dalījās – dažiem šķita, ka tas ir nozagts kādam bērnu raidījumam, kamēr personīgi es uzskatu, ka tas ir nozagts liftam.

Kopumā jāteic, ka filma noteikti ir sava žanra tīrradnis un mēs ļoti gaidām, kad to no jauna uzņems Holivuda, jo, nu – tā anyway ir labāka par Black Panther. Dodu filmai 8 Ēķus.