Yearly Archives: 2019 - Page 2

Sūdu stirna #5

“Bļe, kas par huiņu? Vakar te tā vēl nebija,” Sūdu stirna stāvēja pie nupat uzslietā robežžoga Krievijas pusē un acumirklī aizmirsa sklandrauša garšu un dzimto valodu. Kurš gan nezina, ka stirnas vispār neprot runāt?

Vareņiki nav pelmeņi, bet tos var lietot kā tādus.

Šovinistu cūka

Never let your man leave the house hungry or horny[1]

Vilis pamodās vēlu. Pulkstens rādīja jau pusdivpadsmit. Nebija nekāds brīnums, pēc dubultās maiņas, taču kas cits atlika, kopš jaunā kārtība bija ieviesusi vīriešiem maksāt divreiz mazāk – bija jārukā, lai kaut kā savilktu galus.

Ātri nomazgājies un iekodis, viņš devās lejā pēc cigaretēm. Kiosks uz stūra bija ciet, nācās iet uz tālāko – pie baznīcas.

“Septiņi eiro,” paziņoja pārdevēja, gremodama biezpienmaizīti un šķirstīdama “Ko šovinisti mums nestāsta?” – populāro centra “Ieva” žurnālu.

“Koaaa? Vakar vēl bija seši.”

Pink tax ir cēlies. Jeb tu gribi teikt, ka mums, sievietēm, par savu darbu nav jāsaņem pienācīgs atalgojums?”

“Nē, nē, viss kārtībā.”

Vilis nolamājās, tiesa, tikai domās. To darīt skaļi varēja tikai neprātīgais un tāds viņš negribēja būt. Bija dzirdēti stāsti, ar ko beidzās “kuce” un pat nevainīgs “blondā”.

Aizpīpējis pirmo cigareti, viņš palūkojās apkārt. Pretī viņam nāca sieviete. Meitene melnā apspīlētā kleitā, kas atklāja tās auguma brīnišķīgās formas, gariem matiem un augstpapēžu kurpēs. Viņas seju klāja viegls meikaps. Vai tiešām kaut kas tāds vēl pastāvēja? Vilis pat aizmirsa par kāroto cigareti , un no viņa lūpām automātiski izlauzās:

“Cik skaista kleita!”

Meitenei aiz stūra parādījās divas citas, tiesa tās jau bija tērpušās brezenta biksēs un ādas jakās. Uz zināmās rozā aproces.

“Centrs “Ieva”. Jūs tiekat apsūdzēts par sievietes ķermeņa objektifikāciju, dzimuma noteikšanu un mēģinājumu izvarot.”

“Es un izvarot?!”

Ja pavisam godīgi, ieraugot īstu sievieti pēc ilgiem laikiem, Vilim tik tiešām bija sacēlies, taču ko darīt, ja tā bija iekārtots viņa ķermenis? Abas brezentbikses jau nāca tuvāk, un viena šķindināja roku dzelžus. Te strīdēties nebija jēgas. Kopš pilsētā valdīja centrs “Ieva”, kārtība bija skarba – viens vārds, viens skatiens, un tu esi aiz restēm: tava dzīve bija beigusies un bez cerībām uz amnestiju. Par šādām lamatām Vilis bija dzirdējis un vairījās no skaistām meitenēm uz ielas, taču nesteidzīgais rīts iemidzināja modrību.

Viņš metās skriet. Par laimi, brezentjūgends nebija īsti trenēts, skaistule, gan novilkusi kurpes, nesās ātrāk, taču izdevās krietni atrauties. Pie “Trīs sievas laivā” (populārais krogs nesen bija pārdēvēts, lai neskanētu šovinistiski) nobremzēja mašīna, un Vilis, daudz nedomādams, lēca iekšā.

“Centrs “Ieva”?”

“Aha.”

“Zināma lieta.”

“Paldies, ka izglābi. Vilis.”

“Nav par ko. Ansis. Darām, ko varam. Tu neesi viens.”

“Nez, nez…”

“Ja interesē, varu aizvest tevi kaut kur.”

“Kur?”

“Tu redzēsi. Atceries, tevi sauc Raibais.”

“Raibais.

“Pieiesi pie bāra un pavaicāsi, kā beidzās spēle. Atcerēsies?”

Mazais pagrabiņš “Vecrīgā” izskatījās gluži kā vecajos labajos laikos. Pie bāra sēdēja pāris vīrieši (kā viņiem izdevās apiet likumu par šovinistisku pulcēšanos baros?), galdiņus bija aizņēmuši tūristi beisbola cepurītēs. Vilis, kā svešinieks, bija mācījis, pienāca pie letes un vērsās pie bārmeņa.

“Sveiks. Nezini, kā beidzās spēle?”

Bārmenis pamāja ar galvu.

“Sauc mani par Taisonu. Raibais, ja?”

“Jā.”

“Mēs tevi gaidījām.”

Arī pārējie trīs pie letes pamāja ar galvu.

“Makgregors, Nindzja un Spartaks. Mūsu pretestības grupas “Kinder, Küche, Kirche, KKK” dalībnieki.”

“Raibais.”

Nindzja izvilka no kabatas kaut ko maziņu un spīdīgu. Sākumā Vilis domāja, ka tas ir telefons, taču Spartaks kliedēja viņa šaubas.

“Centrs “Ieva” kontrolē mobilos sakarus.”

Viļa rokās iegūlās fotoalbums. Kā bērnībā, kur fotogrāfijas bija izdrukātas un ielīmētas grāmatiņā. Pirmajā attēlā bija pagara blondīne dzeltenā peldkostīmā ar airi rokās. Peldkostīms tik tikko piesedza nelielās krūtis, un slaidās kājas bija koķeti sakrustotas.

“Šķir tālāk.”

Straujš uzliesmojums, tā bija zibspuldze. Viņiem blakus stāvēja oficiants, zēngalviņa uz mirkli radīja vajadzīgo ilūziju, taču, tuvāk ieskatoties, tā seja šķita pārāk gluda un maiga vīrietim. Blakus tam “tūristi”, nu jau bez cepurītēm, pagariem, gaišiem matiem. Divas (divi) turēja roku dzelžus, pārējās stekus.

“Mēs jau sen meklējām jūsu grupu. Laipni lūgti aiz restēm!”

Vilis gribēja ko bilst, ka viņš ir tikko ieradies, ka viņš pat neko nav darījis, taču pretestība, pat nesākusies, jau bija beigusies. Viņa acīm priekšā novirmoja blonda čolka un pēdējais, ko viņš dzirdēja bija:

“Šovinistu cūka!”

[1] Populārs šovinistu teiciens

Sūdu stirna #4

Sūdu stirna pamodās ar purnu ābolu rūgušvēmeklī un divreiz lēni nočāpstinājās, tad nepiecēlusies apkārpījās par 180 grādiem un atkal parubījās – šoreiz ar purnu sūdā. Ja paskatās šādi, sūds ir nekas cits kā dirsas vēmeklis.

Talsu rituli var aizvietot ar fetu, bet nekad ne otrādi.

Sūdu stirna #3

Sūdu stirnai sapinās kājas un tā nogāzās uz zemes ar dobju troksni. “bļe, kur var tā, pie…” Pār sūdu stirnas lūpām strauji izvirda sarūgušu ābolu masa.

Konservētie turku zirņi neder falafelam, tie ir pārāk mitri un pļurīgi.

Pilsēta normāliem cilvēkiem

Pēdējie mēneši ir tikai iedvesuši jaunu elpu trendīgo Rīgas pilsētvides ekspertu burās. Barona ielas haoss, neizbraucamā Čaka iela, visi uz sabrukšanas robežas esošie tilti. Briesmas cilvēku dzīvībām pašpasludinātajiem pilsētvides ekspertiem rada dīvainu uzbudinājumu. Viņi facebook dalīsies ar bildēm no 60-mito gadu Rīgas ar tekstiem: “Ak, kur palikuši visi kociņi?!”. Lai cik ļoti mani kaitina, bet jāatzīst – Rīgai ir jāmainās un tā jāpārplāno! Tikai ne tā, kā to iecerējuši “eksperti”.

Ja Rīgas centru pārvērstu par maģistrāli, kurai diendienā cauri brauc neskaitāmi tūkstoši smago mašīnu, cik tieši ātri sabruktu tilti un nolietotos ielas? Dažas nedēļas, mēneši, gads? Tas būtu neprāts un pilsētas pašnāvība. Bet kāpēc mēs tam ļaujam notikt uz ietvēm?

Man ir ideja, kā ar vienu akmeni nosist vairākus putnus! Mēs padarīsim Rīgu zaļāku, veselīgāku un atbrīvosimies no visa liekā. Mēs pārprojektēsim Rīgu tā, lai resniem cilvēkiem šeit nebūtu vietas! Nu, vai vismaz tā, lai viņi šeit justos ļoti nevēlami.

Būsim godīgi. Mums visiem ir gadījies iet aiz kāda sasvīduša onkuļa, kuram karstā vasaras dienā lielas grūtības sagādā pat elpošana. Viņš kavē visu gājēju satiksmi un vienīgais veids kā kungam tikt garām, ir paātrināt savu tempu un veikt kādu pārdrošu manevru uz braucamās daļas. Tajās bildēs no 60-ajiem, ar kurām mīl dalīties “eksperti” – cik tieši dūšīgu cilvēku jūs tajās redzat? Vienu? Problēma visu laiku bijusi mūsu acu priekšā, bet esam fokusējušies uz nepareizajām lietām.

Resni cilvēki vienkārši neiederas Rīgas vēsturiskajā vidē. Viņi bojā bruģi, dīvaini ož un bojā pilsētas tēlu. Ja Rīga būtu domāta resniem cilvēkiem, tad kāpēc Vecrīgā ir tik šauri trotuāri? Rīga tika plānota normāla izmēra cilvēkiem, to zināja mūsu senči un kas gan mēs esam, lai apstrīdētu šo latvisko dzīvesziņu?

Rīgas problēma nav mašīnas vai velosipēdi. Rīgas problēma ir tā, ka cilvēks nav nostādīts pirmajā vietā. Rīgai ir jābūt pilsētai cilvēkiem! Pareiziem cilvēkiem. Cilvēks ir galvenais. Nevis velosipēds.

Saprotu, ka pilnīgā aizliegt resniem cilvēkiem uzturēties Rīgā nebūtu korekti, viņiem tomēr arī ir tiesības, tāpēc, lai būtu iecietīgāks, varu ieteikt:
– atļaut resnuļiem uzturēties uz ielām tikai noteiktās stundās (no 3 – 6 rītā, lai netraucētu naksnīgajiem ballētājiem un pensionāriem, kuri steidz uz tirgu);
– par iebraukšanu Rīgā maksāt 10 eiro par katru kilogramu virs normālā svara;
– likt resnajiem nēsāt Cūkmena maskas, tādējādi motivējot viņus atbrīvoties no liekā svara.

Šādi mēs veicinātu sabiedrības veselību kopumā, dabūtu papildu līdzekļus nodokļos, samazinātu vēsturiskā bruģa nolietojumu, atbrīvotu ietvi normālai gājēju plūsmai. Un, hei – pēc šī visa mums pat paliktu pāri tik daudz vietas, lai iestādītu pa kādam kociņam ielu malās. Uzvarētāji būtu pilnīgi visi!

VID, palīgā! Es neprotu biznesu :(

Nebeidzamās informācijas plūsmā noteikti būsit pamanījuši lielāku intensitāti ap vārdiem “Kinfield” un Valsts ieņēmumu dienests (VID). Ja neesat, tad īsā versija ir tāda, ka ap 25 gadus veca sieviete vai 14 gadus jauns romu izcelsmes zēns (esmu gana liberāls, lai neasjūmotu dženderu), atvēra barošanas un dzirdīšanas uzņēmumu, kuram klājās ļoti labi, pat tik labi, ka pamanījās iedzīvoties nodokļu parādā.

Ņemot vērā, ka restorāna īpašniecei Kristīnei Rožkalnei šis bija otrs uzņēmums pēc kārtas ar nenomaksātu nodokļu parādu, VID liedza pieeju uzņēmuma kontam līdz brīdim, kad vismaz daļēji tiks nomaksāts nodokļu parāds. Izklausās gluži normāla situācija, kad VID iejaucas uzņēmējdarbībā, taču reakcija, kas sekoja no uzņēmuma īpašnieces puses un pat citu personu ir krietni ārpus ierastās. Sacēlās diezgan pamatīga vētra ūdens glāzē, kura ierāva sevī pat “Aizliegto paņēmienu” un teju visus medijus.

VID nav bez vainas un savām problēmām, tādēļ tas ir ārkārtīgi viegls kritikas mērķis, gluži kā katoļu mācītāji. Vai arī mūziķi, kuri sabiedrībai demonstrē četrus centimetrus dindāļa.

VID ir arī sava īpašā vieta iedzīvotāju emocionālajā uztverē, jo lai arī tas izpilda normatīvo aktu un likumu normas, cilvēki to uztver kā mērķtiecīgu parazītu un asinssūcēju, kura vienīgā griba ir atņemt grūti nopelnīto naudiņu. Šī ir ārkārtīgi īpatnēja vainas deleģēšana, gluži kā policisti ir sliktie, jo viņi pieķer tevi pārkāpjam likumus. Gluži kā Saeima ir vainīga, ka cilvēki bez kvalifikācijas nespēj atrast labi apmaksātu darbu.

Lai saprastu kā disfunkcionāla uzņēmējdarbība spēj novest pie “baranku” akcijas, kurā piedalās diezgan vērienīgs personu klāsts, nolēmu papētīt Kristīnes Rožkalnes runas veidu un ķermeņa valodu raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, kur viņa aci pret aci tikās ar VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi. Rožkalne nemaz neslēpj, ka viņa vaino tieši VID pie savas rūpalas nedienām, taču viņas emocionālā “dibensāpe” ir tik grandioza, ka viņa pat teorētiskā līmenī nepieļauj iespēju, ka tieši viņas darbības varētu būt tiešā cēloniskā sakarībā ar jau otrās uzņēmējdarbības izgāšanos.

Un visparadoksālākais ir tas, ka Rožkalne uzskata, ka VID pienākums ir nākt pretim katram uzņēmējam un teju konsultēt finanšu jautājumos! “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas ģenerālpsihotarapeits Kristaps Āls skaidro, ka jaunās sievietes uzvedība un aizvainojums liecina par problemātiskām attiecībām ģimenē, kur šī jaunā dāma ir izaugusi ar nepieciešamību sevi pierādīt, taču, sastopoties ar grūtībām, viņa joprojām paļaujas, ka viņu kāds “izručīs”. Kristaps Āls teoretizē, ka Kristīnes bērnībā varētu būt pietrūcis atzinības no tēva puses, un mamma ir bijusi emocionālais patvērums.

Mēs varam pieņemt, ka jaunā dāma ir apvainojusies, jo viņas ambīciju riteņos tiek sprausti sprunguļi. Nevienam arī nav noslēpums, ka ēdināšanas nozare ir, maigi izsakoties, nesakārtota un tās nodokļu politika ir neadekvāta, kas tikai veicina ēnu ekonomiku. Bet šodienas “baranku” akcijas otrais skaļākais pārstāvis, kurš nolēmis cīnīties par pārmaiņām nodokļu politikā, ir slavenais Jānis Pļaviņš, kurš jau vairākus gadus patērētājiem pārdodot ūdeni ar dabā neeksistējošām īpašībām. Pļaviņš jau vairākkārt ir izmantojis sava uzņēmuma sociālos tīklus, lai sūkstītos par uzņēmējdarbības vidi. Brīva valsts, katrs var vaimanāt par ko vien vēlas un lobēt savas intereses, taču Pļaviņš izceļas ar īpašu dubultmorāli – viņš filmē dažādu institūciju darbiniekus, aiz kameras smīkņājot un cenšoties tos pazemot. Daži cilvēki to mēdz dēvēt arī par liekulību.

Šobrīd valdībā ir ļoti būtisks uzdevums – panākt, lai Latvija netiktu iekļauta “Moneyval” “pelēkajā” sarakstā, kas prasa pamatīgu iespringšanu, lai sakārtotu finanšu sfēru un padarītu caurskatāmāku ekonomiku. Tajā pat laikā, pie Saeimas nāk pārstāvji no nozares, kur visvairāk tiek maksātas aplokšņu algas, cilvēks, kas muļķo pircējus ar ūdens “atmiņu”, lai noliktu barankas! Negribu teikt, ka tas ir aizdomīgi, bet tas ir aizdomīgi, ka Kristīne Rožkalne pēkšņi iet roku rokā ar cilvēkiem, kas vēsturiski ir spēcīgi sadarbojušies ar partiju KPV LV. No otras puses, tas ir diezgan loģiski, jo “Kinfield” biznesā ir tas pats kas KPV LV politikā. Ja Lauku auto veikals, kas papildu savai uzņēmējdarbībai, pieved pensionāriem putraimus un konservus, tad Kristīnei Rožkalnei vajadzētu barankas nolikt nevis pie Saeimas, bet savu skolotāju durvīm.

Trīspakāpju plāns – kā panākt jēgu no Latvijas futbola

Latvija starptautiskajā vidē ir pazīstama ar trim lietām. Pirmkārt, tas ir zema līmeņa futbols. Mums, protams, ir atsevišķi talantīgi indivīdi, taču būsim tieši. Neviļus uzslēdzot Latvijas futbola čempionāta tiešraides, tās vizuāli ir grūti atšķirt no garā starpbrīža pamatskolas sporta laukumā. Atskaitot to, ka skolu sporta laukumos, protams, ir īstas tualetes, nevis pārvietojamās būdiņas, kā arī ļaudis mazāk lamājas. Tāpat arī, pavērojot Latvijas izlases rezultātus, rodas sajūta, ka nejauši esam sajaukuši un turp nosūtījuši kāda rajona čempionāta komandu. Īsumā – nekāda pārāk iepriecinošā aina te nerādās.

Otrā lieta, ar ko Latvija ir populāra, ir lieliskas kvalitātes hokejs. Nācijai ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu un tik maz hokeja haļļu ir milzu sasniegums atrasties starp pasaules labākajām valstīm. Mūs regulāri priecē ziņu virsraksti par latviešu panākumiem pasaules spēcīgākajā hokeja līgā. Tāpat arī fakts, ka spēlēšana KHL tāda pašsaprotama lieta vien ir un daži tūkstoši apmeklētāju ir švaks rādītājs, kamēr futbolā šāda scenārija gadījumā tiktu rauts gaisā šampanietis. Latvieši tik ļoti grib spēlēt hokeju, ka pie mums par futbolu skaļāks ir palicis pat “tā jau es spēlētu hokeju, bet mūsu pilsētai nav halles” sporta veids – florbols.

Trešā lieta, kas mums tiešām ir atstrādāta kvalitatīvas eksportpreces līmenī, ir korupcija un prasme shēmot. Mēs protam “izmuhļīt” naudu no tramvaju mazgāšanas, kā arī izveidot fiktīvas darbavietas, kurās sastumt visus draugus, radus un attālus domubiedrus. Laikā, kad latvietis nefano par hokeju vai nededzina kūlu, viņš domā, kā nemaksāt nodokļus VID, un, ja tiek pieķerts, dodas uz sabiedrisko mediju skaidroties – kas, pie velna, notiek!

Nu lūk. Jūs vaicāsiet – kāds sakars ir šīm trim lietām?

Futbols ļoti dāsni tiek finansēts no UEFA un FIFA naudām. Īsumā – tā budžets šim gadam ir vairāk nekā 10 miljoni. Kā mēs redzam, tas tikpat labi varētu būt 100 miljoni un mēs tāpat pamanītos zaudēt Roņu salas izlasei. Kamēr hokeja budžets ir vien nožēlojami daži miljoni, neskatoties uz to, ka regulāri uzvaram komandas, kurās dažs labs spēlētājs saņem vairāk, nekā ir visas mūsu federācijas budžets. Iedomājieties – kāds mums būtu futbols ar hokeja budžetu?

Es pamēģināju iedomāties, un man patika tas, ko redzēju. Tāpēc ierosinu izveidot darba grupu ar nosaukumu “Futbola un cita korupcija”. Jaunizveidotās darba grupas “F.U.C.K.” mērķis būtu izveidot iedarbīgu shēmu, kā futbolam paredzēto ārvalstu finansējumu veiksmīgi novirzīt hokeja attīstībai.

Šādā veidā mēs stiprinātu jau esošo spēku, proti, Latvijas hokeja izlasi, savukārt futbola kvalitāte “F.U.C.K.” darbības rezultātā redzami neciestu. Varbūt pat būtu manāmi uzlabojumi, jo spēlētāji justos brīvāk un šim sportam vairāk pievērstos kā hobijam, nevis darbam.

Protams, ir vairāki varianti, ko iesākt ar hokejam piesaistītajiem desmit miljoniem, taču kā vienu variantu es apsveru Sidnija Krosbija naturalizēšanu. Ticu, ka attiecīgās iestādes neatteiktu viņam pasi, jo atšķirībā no Pedijas Krosbijs ir baltais vīrietis.

Tuvākie darbības soļi, cerams, ir skaidri. “Paldies” pateiksiet, kad Latvijas hokeja izlase iegūs zelta medaļas.

ŠOKS! Uzzini, par ko tev jābalso vēlēšanās

Pirmsvēlēšanu periods allaž mudž no divām lietām. Pirmkārt, partiju pašreklāmām, kurās vecie ļaudis mēģina uzrunāt jauniešus. Otrkārt, ar medijiem, kas savā starpā sacenšas, kuram izdosies vairāk iedziļināties līdz potītēm seklajos politiķos. Gan vienā, gan otrā var viegli apmaldīties, tāpēc “Cehs.lv” megaportāls nāk talkā ar partiju klasifikatoru jeb rakstu “Cehs.lv ar Kristapu Ālu – “Par ko nebalsot?””.

Partijas tiks apskatītas attiecīgi pēc to numuriem vēlēšanu biļetenos (jauniešiem: biļetens ir tāda tāda lapiņa, uz kuras ir uzrakstīts partijas nosaukums ar kandidātiem – tā ir viena no retajām iespējām 2019. gadā realitātē saskarties ar makulatūru (jauniešiem: makulatūra jeb “papīrs” tika plaši izmantots informācijas uzglabāšanai un nodošanai pirms tika izgudrots internets)).

1. Latvijas Krievu savienība

Partija bez saukļa, jo Tatjana Ždanoka esot brends pats par sevi. Līdzīgi kā brends ir arī “Optima Līnija”. Partija programmā sola novērst karu Eiropā, kas, šķiet, varētu būt solis viņu divpakāpju plānam. Tiesa, par kara uzsākšanu viņu programmā neko neatradām. Viņu sarakstā ir arī viena Ušakova, kas, iespējams, ir māņu solis neuzmanīgiem balsotājiem Rīgas mikrorajonos.

2. “Latviešu nacionālisti”

Rubina partija. Centība bijušajam “Zīgeristam” ir gluži kā Markum Rivam, taču nevarētu teikt, ka viņa stratēģija vainagotos panākumiem. Nešaubīgi pelnījis balvu par mūža ieguldījumu, taču viņa pēdējais vērā ņemamais mēģinājums vārdus pārvērst darbos bija sūdzība augstākajām valsts amatpersonām par to, ka Latvijas televīzija neraidīja U-20 basketbola izlases sudraba spēli no Tallinas 2013. gadā. Partijas sarakstā kā pēdējais ielikts Rubina dēls Silvestrs, kurš acīmredzami grib atbalstīt tēti, taču negrib, lai to kāds pamana.

3. Latvijas Reģionu Apvienība

Partija, kas drausmīgi izgāzās nesenajās Saeimas vēlēšanās. Tas bija pārsteigums, jo saraksta pirmais numurs Rīgā bija Ieva Brante un viņa riktīgi labi dejo ap stieni, turklāt bija eksperte šovā “Caur ērkšķiem uz…”. Šajās vēlēšanās viņi ir piesaistījuši politikas smagsvaru un Katalonijas priekšstāvi Otto Ozolu (Mārtiņš Barkovskis), kuram ir vairāki “Twitter” profili sevis retvītošanai. Lepojas ar to, ka ļaudis saraksta ietvaros runā 12 valodās. Partija ir talantīga dažādās jomās, taču politika nav viena no tām. Redzamākās LRA darbības sekas ir Artusa Kaimiņa dāvāšana nācijai un kas labs no tā sanāca?

4. Zaļo un Zemnieku savienība

Pirms vēlēšanām Dana Reizniece-Ozola kameru priekšā pozēja ar banānu. Reklāmas nolūkos, protams. Savukārt Raimonds Bergmanis skaidroja, ka medicīnisko marihuānu nevajag legalizēt, jo viņš pats ir daudzas reizes bijis slimnīcā, kur bijis nepieciešams sniegt palīdzību, un zina, ka marihuāna nav vienīgais veids, kā palīdzēt. Viņi it kā cenšas panākt, lai ZZS uztvertu nopietni, bet to ir grūti izdarīt, jo paralēli viņi visu laiku piesedz Gati Truksni. KNAB pie viņa neviļus atrada šļirci ar kokaīna paliekām un Trukšņa DNS, bet gan pats mērs, gan ZZS teica, ka tur viss čill un nav ko iespringt, bet, davai, balsojiet par mums EP vēlēšanās, jo būs riktīgi forši.

5. “KPV LV”

Viņu saraksta redzamākā persona ir Beata Jonite, kura atklāti runājusi par genderismu darbā, taču savā reklāmas video vispirms svārkos parāda savas kājas un dibenu, bet seju tikai pēc tam. Atgādinām, ka vēl nesen no šīs partijas uz Kultūras ministra posteni sataisījies bija Andris Kivičs, tāpēc būsim atklāti – zem “KPV LV” varētu startēt arī Īzaks Ņūtons, bet neviens tāpat to vairs neuztvers nopietni.

6. “Progresīvie”

Partija, kura programmā sola cīnīties sabiedriskā transporta radīto gaisa piesārņojumu, bet realitātē uz “Rīgas satiksmes” mikroautobusiem līmē savas sejas. Roberts Putnis partijas avīzē skaidro savus “sociālo tīklu lietošanas trikus”, klāstot, kā “Instagram” par spīti nemitīgam un apmaksātam spamam neiegūt pat 1000 sekotājus, kas, starp citu, ir aptuvenais partijas atbalstītāju pulks. Partija izceļas ar īpaši histēriskiem atbalstītājiem brīdī, kurā tu pasaki, ka domā balsot par kaut ko citu.

7. “Jaunā Saskaņa”

Partijas veidotāji saprata, ka ar nosaukumu “Jaunā Saskaņa” viņi iegūs lielāku balsu skaitu uz to vēlētāju rēķina, kas viņus sajauks ar “Saskaņu”. Tas arī ir vienīgais interesantais fakts. Agrāk saucās “Par Alternatīvu”.

8. Jaunā konservatīvā partija

Partija, kas, runājot par saviem reitingiem, nekavējoties saka, ka Arnis Kaktiņš nemāk taisīt reitingus. Pirms katrām vēlēšanām sola noskaidrot, kāpēc viņu lielākais ziedotājs atrodas “Panamas papīros”, bet visādi citādi pieņemot ziedojumus tikai no cilvēkiem ar tīru reputāciju. Cik rudenī partijas pārstāvji bija histēriski, tik šobrīd viņi ir apātiski un par JKP dalību šajās vēlēšanās daudzi uzzinās tikai šķirstot biļetenus.

9. “Attīstībai/Par!”

Partija, kuras kampaņas sastāvdaļas ir Ievas Ilvesas vīra vazāšana pa Rīgas ielām dzeltenā kreklā, kurš aicina cilvēkus atbalstīt viņa sievu. Vienlaicīgi viņu programmā ir atsevišķi pieminēta cīņa par sieviešu tiesībām. K. Āls to rezumē: “Es varu pati visu, bet, lai es varētu sākt varēt, man vajag, lai vīrs mani atbalsta, bet mēs iestājamies par sieviešu tiesībām.” Savās reklāmās apgalvo, ka viņi apturēja Ušakovu Rīgā un apturēs viņu arī Briselē, taču viņi nerīkojoties politisku motīvu vadīti. K. Āls nevēlas iedziļināties loģikā, taču pauž cerību, ka Ieva prot karatē.

10. “Saskaņa” sociāldemokrātiskā partija

Partija, kuras vienīgā reklāmas kampaņa pirms vēlēšanām ir spēle “Kur pazudis Nils?” Viņiem šī spēle labi padodas, jo iepriekš tā ir spēlēta arī formātā “Kur pazudusi rīdzinieku nauda?”. “Saskaņa” nemitīgi pārmet pret viņiem izmantoto “nacionālo kārti”, kamēr paši piekopj retoriku, kurā sliktie latvieši izrēķinās ar krieviem. Viņi par savām pozīcijām jūtas tik droši, ka nopietnas kampaņas neveido, jo vēlētājs tāpat dosies atbalstīt mocekli ceļā uz Briseli, kur viņš rūpēsies par rīdzinieku labklājību tieši tāpat kā par rīdzinieku labklājību tur ir rūpējušies līdzšinējie “Saskaņas” pārstāvji, piemēram, Mamikins.

11. Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”

Saraksta pirmie trīs numuri ir Roberts’ko-es-daru-šajā-sarakstā’Zīle, Dace’tik-izcila-ministre-ka-jābrauc-uz-Briseli’Melbārde un Ansis’sia’Pūpols. Tieši trešais ir uzņēmies partijas skaļākās balss lomu, iemiesojot sevī kaut ko starp Artusu Kaimiņu un Andri Kiviču. Vienlaikus viņš aicina gejus noformēt attiecības, dibinot SIA (un vēlāk par to atvainojas), kamēr paralēli “Instagram” viņš reklamē, ka viņa svars ir 100 kilogrami. Ja ķermeņa masa vēl nepārliecina tevi balsot, tad nezinām, kas pārliecinās.

12. “Rīcības partija”

Tās priekšgalā ir pensionārs Einārs Graudiņš, kurš sola atklāt uguni pa nelegālajiem imigrantiem, savukārt saraksta trešais numurs Ruslans Pankratovs savā reklāmā “Facebook” sola, ka piespiedīs “Eiropu atzīt mūsu Krimu”. Kas ir jocīgi, jo neatminamies, ka Latvijas sastāvā būtu Krima. Procesu vērotājs K. Āls vērš uzmanību, ka varbūt tieši šī partija plāno izraisīt to karu, kuru LKS sola likvidēt.

13. “Atmoda”

Sudrabas partija. Tās trešais numurs jeb “pepiņu sitējs” Gints Gābers pirms Saeimas vēlēšanām solīja samazināt Latvijas līdzmaksājumu NATO, piekaujot alianses ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu (proti, kā variantu intervijā pie Dombura izteica “padiskutēšanu ringā”). Balss par šo partiju nozīmētu soli tuvāk episkākajai boksa cīņai kopš Kiviča un Neida. Šoreiz vismaz Sudraba nesola sazāģēt cilvēkus ar motorzāģi.

14. “Centra partija”

Pulciņa “Centra partija” galvenās vērtības esot kristīgi konservatīvas, tāpēc viņi iestājas pret bērnu pakļaušanu genderisma propagandai, bet savā 4000 zīmju programmā iekļāvuši konta numuru ziedotājiem. Tās redzamākais biedrs Dainis Grabovskis plašāk atpazīstams ar to, ka sakāvies LTV priekšvēlēšanu debatēs.

15. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija

K. Āls spriež, ka 2016. gadā bankrotējušais jogurta uzņēmums “Jogijs” atstājis plašu caurumu politiķa Jāņa Dineviča sirdī, kas tiek lāpīts ar politiskiem vingrinājumiem hobija līmenī. Bez vērā ņemamām ambīcijām un reālas ietekmes, šis politiskais spēks gluži vienkārši eksistē un atšķirībā no “Jogija” nezina, kad apstāties.

16. “Jaunā Vienotība”

Partija, kura uz katrām vēlēšanām tēlo, ka tai ir kaut kas jauns piedāvājumā, kamēr patiesībā vienīgās reālās izmaiņas daudzu gadu garumā ir Valda Dombrovska sasuka. Mēģinājumi izgudrot kaut ko jaunu brīdī, kad tev tam nav resursu, bieži vien beidzas ar kaut ko grandiozi muļķīgu, piemēram, oranžmelnas kleitas dedzināšanu EP deputātes izpildījumā. K. Āls ir guvis ieskatu “Jaunās Vienotības” nākotnes rebrendingā, kur ieraudzījis tādus partijas nosaukumus kā “Jaunā Vienotība 100%”, “Mega Jaunā Vienotība GRATIS 99,9%” un “Y@unA W13n0T1B@”.

Ar ko hokeja fanu pūļi atšķiras no praida?

Piedodiet, dārgie. Pagājušonedēļ uzrakstīju Delfiem par hokgeju, bet noslinkoju ievietot šeit. Apsolu turpmāk būt uzcītīgāks.

Pilnai atklātībai, godīgumam un pareizajam kontekstam uzreiz atklāšu, ka rakstu šīs rindas kā biseksuāls ebreja–latvieša sajaukums. Pašam patīk teikt: “Manī ir labākais no abām pasaulēm.” Kaut faktiski būtu jāsaka: “Manī ir labākais no visām četrām pasaulēm.”

Ļoti izbaudu latviskās tradīcijas un dzīvesziņas izpausmes. Ir tādi nelieli, gandrīz nepamanāmi, tikai starp latviešiem eksistējoši savstarpējās atzinības žesti, kas apstiprina un uzslavē, ka esi šai tautai piederīgs. Piemēram, vietējā piemājas veikalā mēdzu nopirkt ēdiena kombināciju, ko saucu par pakaļas uzirdinātāju, jo pēc tā baudīšanas rodas tikko apmestas velēnas un uzgāzētas putraimdesas konsistences kāls. Šī maltītes kombinācija ir apmēram 300 grami iesveramā vinegreta un divas olā apceptas cūkas kakla karbonādes. Katru reizi, kad pārdevēja pietūcī pilnu vinegreta trauciņu un sniedz man taukainā maisiņā iepakotās cūkas miesas šķēles, viņa raugās manī ar sirds siltumu un atzinību, jo saprot, ka tikai latvietis ņukātu iekšā šo gastronomisko dīvainību. Viņa ar muguras smadzenēm jūt, ka latviešiem jāturas kopā, ka esam gluži kā slepena sazvērnieku organizācija. Tas, ko viņa nezina, – mājās vinegretam un cūkas karbonādei piekožu klāt macu.

Tomēr ir arī lieli un visā Eiropā labi pamanāmi latvietības apliecinājumi. Es, protams, runāju par ikgadējo hokeja čempionātu un tam neatņemami piederīgajiem fanu pūļiem. Manā vēsturiskajā dzimtenē, kurā gan pats nekad neesmu bijis, šis sporta veids nav populārs, tāpēc īpaši pamanu ap to saistītās aktivitātes Latvijā. Savukārt mana netradicionālā orientācija ļauj pamanīt īpatnēju pretrunu, ka kopumā homofobiskajā sabiedrībā tiek godināts sporta veids, kurā piedalās tikai krāsainos tērpos saģērbti atlētiski vīrieši, un par viņiem fano arī pārsvarā tikai iereibuši tā paša dzimuma pārstāvji.

Arī hokeja fanu prieka izpausmes man šķiet visnotaļ pazīstamas. Esmu bijis klāt Vecrīgas krogā “X” (lai būtu korekti, nosaukums mainīts no “Runcis” uz “X”), kad 2000. gada čempionātā Latvijas izlase uzvarēja Krieviju ar 3:2. Pats savām acīm redzēju, kā prieka afekta stāvoklī fani sniedza viens otram vīrišķīgus skūpstus un apkampienus. Tas man deva toreiz un dod arī tagad cerību, ka neiecietība pret viendzimuma attiecībām ir vairāk postpadomju telpas pagātnes traumu radīta un mazāk patiesa iekšēja nepieciešamība.

Atzīšos, ka mani pašu sportiskas aktivitātes īpaši neuzrunā. Esmu secinājis, ka naudas vara ir daudz lielāka nekā muskuļu spēks, tāpēc pamatā koncentrējos uz materiālās labklājības iegūšanu. Ar dažiem čaukstošiem papīriņiem iespējams panākt daudz vairāk nekā ar brutālu spēku. Bet uz trenažieru zāli tomēr eju, jo izbaudu pārģērbšanos pirms vingrošanas un kolektīvo dušošanos pēc tās – divas darbības, kas tik pretrunīgi pārsteidzošā veidā norisinās neskaitāmas reizes katra gada maijā visas Latvijas uzmanības epicentrā.

Negribētos, lai lasītājam rodas maldīgs priekšstats, ka nenovērtēju hokejistu sasniegumus un šī sporta veida grūto un bīstamo dabu. Kad uzzināju, ka nesen atklātajā tirdzniecības centrā “Akropole” ir pieejama publiskā slidotava, nolēmu to izmēģināt. Nebiju kāpis uz slidām vismaz astoņus gadus. Sākumā vienkārši, drebot kājām, stāvēju uz ledus un baidījos mēģināt paslidot uz priekšu, neturoties pie apmales, bet drīz vien jau tā lieta tīri gludi aizgāja. Turklāt biju uzmanīgs un izvairījos no jebkādām traumām.

Ceru, ka ievērojāt, ka šis salīdzinājums lieliski sader kopā ar mirkli, kad savā romantiskajā dzīvē nolēmu no dāmām pāriet pie kungiem. Tomēr hokejistiem jāspēj uz slidenās virsmas veikt daudz drosmīgākus manevrus, un hokeja traumatisms nevienam nav noslēpums. Viņu meistarība, drosme un teicami uztrenētās ciskas ir pelnījušas lielo fanu skaitu un viņu nedalīto apbrīnu. Arī hokeja spēles spriedze ir loģisks pamatojums izdzertā alkohola daudzumam. Bet homofobiskās fasādes pazušana, kad Latvijas hokeja izlase gūst vēsturiskas uzvaras, liecina, ka viss nav tik slikti un kaut kur dziļi sirdī sabiedrībā tomēr mājo iecietība.

Tāpēc, atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, saku: par laimi, gandrīz nemaz neatšķiras, mīļie. Gandrīz nemaz.

Dzerbudisms – notikšana

Visu satsangu vecais skolotājs bija sēdējis lotosa pozā aizvērtām acīm uz neliela paklājiņa iepretim sanākušajiem klausītājiem. Nahdaris bija sūdā – rāva uz augšu un paģiras plēsa pauri uz pusēm. Iespējams tās zināja, ka vecā skolotāja galva, kā sažņaugta dūre sargā kādu vērtīgu domas dārgakmeni. Viedais skolotājs nodomāja, ka dažiem dziļdomīgiem vārdu savārstījumiem vajadzētu kliedēt aizdomas, ka ieejas maksa satsangā bija tīrs appisiens. Jo nu tā nebija apmeklētāju daļa, ka iekasētie līdzekļi tika paredzēti dzēruma seku novēršanai. Tāpēc vecais skolotājs pēc skābas atraugas ierunājās:
– Nav elpas, nav domas, nav sajūtu. Nav dzirdes un redzes. Nav mākoņu debesīs, – tad ievilcis dziļāku elpu turpināja – Debesis ir zilgošana. Saule ir spīdēšana. It viss ir notikums un it viss ir notikšana. Un vai atļausiet to stādīt jums priekšā? Tas viss esat jūs, jūs paši.
Nahdaris jau sasvērās uz vienu kāju, lai pieceltos un dotos salāpīties, kad no zāles stūra atskanēja Ānta indīgā balss:
– Bet skolotāj, vai arī es esmu tā it visa nū notikšana?
Vecais skolotājs ar piepūli apturēja uzmācīgo nelabās dūšas vilni un izdvesa:
– Nē manu zēn, tu nē. Tu esi dalbajobs, – tad piecēlās un aiztenterēja uz bodi.