Monthly Archives: jūlijs 2019

Mani ļoti interesē, ko tu domā par šo bloga ierakstu

Man ir diezgan kruts smaids. Ne tādā ziņā, ka tas būtu perfekts – viens zobs ir nedaudz atlauzts. Daži varbūt nav īsti samērīgi savā izmērā, kā arī šur tur kariess ir vairāk redzams kā gribētos. Citi to neredz, bet pašam gan kaitina tajos vakaros, kad paplešu lūpu kaktiņus ar rādītājpirkstiem un lupīju sev mutē, lai iepazītos ar situāciju tur iekšā. Vienam no priekšzobiem leņķis nav gluži taisns, taču tas netraucē zobu funkcijai, kā arī vizuāli tas ir manāms ļoti nosacīti.

Zobārsts saka, ka man ir diezgan paveicies ar zobiem kopumā. Zinu, ka daudzi šādu mājienu uztvertu kā iespēju mazāk par tiem rūpēties, taču es gan nē. Es to uzveru kā dāvanu, kas jālolo, tāpēc žoki tīru dažreiz pat trīs reizes dienā.

Manīju internetā, ka viena sučka ar nožēlojamiem 1,5k sekotāju Instagram kaut kur ir tikusi pie bezmaksas zobu balinātāja. Tas, viņasprāt, ir pietiekams iemesls mazajai zvaigznei uzmesties par visu zobu advokāti un paust savu viedokli, publicējot fotošopā balinātas redeles bildes un dalīties pamācošā pieredzē ar zobu skavu lietošanu.

Bet zini? Mans ierosinājums ir tāds, ka balinātāju viņa varētu iebāzt arī sev dirsā. Mani neinteresē viņas viedoklis nedz par zobiem, nedz par kaut ko citu.

Mani neinteresē arī tavas domas par politiku, ja vien tu neesi nozares eksperts. Amatiera līmenī man tās ir pašam savas. Diētas un veselīgs dzīvesveids? Jā, super – šajos jautājumos es konsultējos ar speciālistiem, kad ir tāda nepieciešamība. Jautājumi par medijiem? Piekrītu, ļoti aktuāli, tāpēc ir svarīgi, ka izsakās cilvēki, kuri kaut ko par to saprot.

— — —

Es reizēm domāju, kāda pasaule būtu tad, ja es būtu visvarens. Reizēm man ir sajūta, ka pie tāda scenārija ļoti daudziem Twitter un Instagram lietotājiem būtu dirsā sabāztas veselas nozares.

“a man pohuj, es tagad zaļumos
iedzeru aliņu, ņemu no grila gaļu nost”

/Shalle/

Par mēsliem, kas apgrābsta sievietes

Mūsu mazajā postpadomju sabiedrībā pastāv ļoti nopietna problēma ar vardarbību pret sievietēm. Ja tu esi vīrietis, tu esi daļa no problēmas, tev to būs grūti pieņemt, bet pacieties – paskaidrošu, kāpēc. Ja tu esi sieviete, tu esi daļa no problēmas, tev to būs grūti pieņemt, bet pacieties – paskaidrošu, kāpēc.

Cik nu esmu piedzīvojis padomju gadus, uzskatu šo laika periodu par visveiksmīgāko mēģinājumu dzīvot pēc tradicionālām vērtībām. Valsts pamatā bija ģimene, smags darbs bija augsta sabiedrības statusa simbols, visiem bija izpratne par to, kas ir īsts vīrietis un īsta sieviete, cilvēka seksualitāte bija netikums, un nekur plašajā padomju valstu blokā nebija atrodams kaut viens homoseksuāls cilvēks. Vīri mēdza piekaut savas sievas un bērnus, bet tas bija OK, jo tā taču ļoti daudzi darīja, un galu galā: “Бьёт – значит любит!” (Sit, tātad mīl – krievu val.)

Esot pusaudzim deviņdesmito gadu Rīgas mikrorajonā, šīs tradicionālās vērtības un cietuma izpratnes tika mantotas itin labi. Ja kāds puisis atļāvās komentēt ko citu bez sporta un mašīnām, viņš bija gejs, un atbilstoši tā brīža valdošajai izpratnei geji ir pretdabiski un no viņiem jāsargā bērni. Īstiem vīriešiem patīk tikai sievietes, un, jo skaistāka vīrietim ir sieviete, jo īstāks viņš ir vīrietis. Īsta sieviete bija ar gariem matiem, garām kājām un lielām krūtīm, jo tādas patīk īstiem vīriešiem. Vēl no padomju cietumu izpratnēm bija māte. Māte nebija īsta sieviete, māte bija svēta, un mīlestība pret māti bija visīstākā mīlestība. Jebkurš “zonas” rūdīts recidīvists aprāva bravūras un lepnuma stāstus par cilvēku apzagšanu vai piekaušanu, ja viņam tika pajautāts par māti, – tad viņš runāja “no dvēseles”.

Pieņemoties prātā, kam ļoti palīdzēja studijas, cilvēku iepazīšana un interneta ienākšana ikdienā, izpratne par sabiedrības audeklu ļoti stipri mainījās. Vismaz man, jo izskatās, ka ļoti daudzi šo padomju tradicionālo vērtību bagāžu ir nesuši tālāk līdz pat šodienai, pretējā gadījumā viņi nebūtu tik plaši pārstāvēti Saeimā.

Vārdi “sieviete” un “vīrietis” nav tikai apzīmējums dzimumam. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vecākais sociālantropologs Kristaps Āls skaidro: “Noteikti esat dzirdējuši teicienu, ka džentlmeņi ir izmiruši. Nevis džentlmeņi ir izmiruši, bet šis vārds ir miris, tā vēstījums un statuss ir piekabināts vārdam “vīrietis”. Tāpat ir ar vārdu “lēdija”, tas ir analogs šodienas vārdam “sievišķīga”. Bez dzimuma “vīrietis” un “sieviete” apzīmē arī sociālo statusu. Šis statuss ir balstīts uz nerakstītiem un nekonkrētiem nosacījumiem, varētu minēt tikai dažus: vīrietis nekad nepacels roku pret sievieti, pelnīs pietiekami, lai apgādātu ģimeni, bet sievietēm jābūt glītām, koptām un elegantām. Atšķirībā no vīriešiem sievietes nevar atļauties aiziet uz bāru iešļūcenēs, neķemmētiem matiem, pieliet seju un apvemties pie galda, jo tas nav sievišķīgi, bet tas nav nevīrišķīgi.”

Kosmosā nav nekāda spēka vai likuma, kas aizliegtu vīrietim pļavā lasīt puķes un pīt sev vaiņagu vai sievietei ģērbties flaneļa kreklā un mainīt eļļu spēkratam ar V8 dzinēju, viņiem dzimumorgāni no tā nenokritīs, bet mūsu iesūnojušajā sabiedrībā tieši tādu likteni piedzīvos viņu statuss. Šie statusi uzliek nepamatotu pienākumu katra dzimuma pārstāvim ievērot sabiedrībā pieņemtos stereotipus, un nespēja kvalificēties šim statusam rada gluži reālu stresu. Tieši šī iemesla dēļ sabiedrībā tiek izmantoti lamu vārdi, to mērķis ir devalvēt sociālo statusu jeb, kā K. Āls izsakās, šis process ir sociāla kastrācija. Tāpēc manā pamatskolas klasē puikas apsaukājās ar vārdiem “pe*iņš”, pat neapzinoties savus motīvus un mērķus.

Ja mēģināsiet, sapratīsiet, ka ir neiespējami atrast kaut vienu sievieti, kas nebūtu saskārusies ar vardarbību, īpaši ar seksuālu vardarbību. No perversiem izteikumiem sociālajos tīklos līdz apgrābstīšanai, līdz izvarošanai. Sievietes ar to saskaras ikdienā un ne vienu reizi vien. Lielākajā daļā gadījumu sievietes noklusē šādu vardarbību, daļa to dara kauna dēļ, daļa nevēlas izraisīt lielāku konfliktu, daļai sieviešu ir bail, jo mūsu padomju tradicionālo vērtību dēļ būt upurim ir vājuma pazīme, un, ja kāds ir vājš, viņš pats pie tā ir vainīgs.

Tiklīdz sieviete izlemj par to neklusēt, piemēram, pasakot, ka kāds vīrietis ir apgrābstījis viņas dibenu vai krūtis, viņa sastopas ar apkārtējo vīriešu pretreakciju, noliegumu un neticību. Grūti izprotams fenomens, es zinu, bet palīgā steidz K. Āls: “Tiklīdz vīrieši dzird vārdu “vīrietis”, viņi nespēj izvairīties no paralēļu meklēšanas ar sevi un savu sociālo statusu. “Es esmu vīrietis, es tā nekad nedarītu, jo īsts vīrietis tā nekad nedarītu.” Šis ir galvenais iemesls, kāpēc sievietes, kas ir cietušas no vardarbības, vienmēr sastopas ar asu pretreakciju no to cilvēku puses, kas sevi identificē ar vīrieša statusu. Neiepīsim šeit “pati vainīga, nevajag tik izaicinoši ģērbties” viedokļa paudējus, tie ir konservatīvi dalbajobi, kas stingri pieturas pie padomju tradicionālajām vērtībām, kur sieviete ir nekas vairāk kā trofeja tēviņam. **Ehhemstepaņenkohm**, **khekhenacionālāapvienībakhem**, piedodiet, kafiju ierāvu elpvadā.”

Vislabākais risinājums, manuprāt, ir izmantot pastāvošo paradigmu savā labā un sociāli kastrēt tos indivīdus, kas atļaujas bez uzaicinājuma kaut pirkstu piedurt sievietei. Mums ir daudz ļoti spēcīgu lamu vārdu, ar kuriem devalvēt vīriešus, kas nespēj savaldīt rokas. Dāmas, tiklīdz kāds indivīds jums izteiks kādu perversu komentāru vai nepiedienīgi pieskarsies, ierakstiet sociālajā tīklā, ka kāds preteklis vai morāli impotentais jums ir pieskāries, ideālā gadījumā vēl ielieciet tā gropizļaka fotoattēlu. Tikai šādi var ļaut visai sabiedrībai aptvert problēmas patieso mērogu. Domāju, ka bailes no statusa zaudēšanas atturēs morālos kropļus no roku palaišanas.

Un, mediji, rakstiet par šiem gadījumiem un necenzējiet šiem kretīniem veltītos apzīmējumus.

Sūdu stirna #5

“Bļe, kas par huiņu? Vakar te tā vēl nebija,” Sūdu stirna stāvēja pie nupat uzslietā robežžoga Krievijas pusē un acumirklī aizmirsa sklandrauša garšu un dzimto valodu. Kurš gan nezina, ka stirnas vispār neprot runāt?

Vareņiki nav pelmeņi, bet tos var lietot kā tādus.

Šovinistu cūka

Never let your man leave the house hungry or horny[1]

Vilis pamodās vēlu. Pulkstens rādīja jau pusdivpadsmit. Nebija nekāds brīnums, pēc dubultās maiņas, taču kas cits atlika, kopš jaunā kārtība bija ieviesusi vīriešiem maksāt divreiz mazāk – bija jārukā, lai kaut kā savilktu galus.

Ātri nomazgājies un iekodis, viņš devās lejā pēc cigaretēm. Kiosks uz stūra bija ciet, nācās iet uz tālāko – pie baznīcas.

“Septiņi eiro,” paziņoja pārdevēja, gremodama biezpienmaizīti un šķirstīdama “Ko šovinisti mums nestāsta?” – populāro centra “Ieva” žurnālu.

“Koaaa? Vakar vēl bija seši.”

Pink tax ir cēlies. Jeb tu gribi teikt, ka mums, sievietēm, par savu darbu nav jāsaņem pienācīgs atalgojums?”

“Nē, nē, viss kārtībā.”

Vilis nolamājās, tiesa, tikai domās. To darīt skaļi varēja tikai neprātīgais un tāds viņš negribēja būt. Bija dzirdēti stāsti, ar ko beidzās “kuce” un pat nevainīgs “blondā”.

Aizpīpējis pirmo cigareti, viņš palūkojās apkārt. Pretī viņam nāca sieviete. Meitene melnā apspīlētā kleitā, kas atklāja tās auguma brīnišķīgās formas, gariem matiem un augstpapēžu kurpēs. Viņas seju klāja viegls meikaps. Vai tiešām kaut kas tāds vēl pastāvēja? Vilis pat aizmirsa par kāroto cigareti , un no viņa lūpām automātiski izlauzās:

“Cik skaista kleita!”

Meitenei aiz stūra parādījās divas citas, tiesa tās jau bija tērpušās brezenta biksēs un ādas jakās. Uz zināmās rozā aproces.

“Centrs “Ieva”. Jūs tiekat apsūdzēts par sievietes ķermeņa objektifikāciju, dzimuma noteikšanu un mēģinājumu izvarot.”

“Es un izvarot?!”

Ja pavisam godīgi, ieraugot īstu sievieti pēc ilgiem laikiem, Vilim tik tiešām bija sacēlies, taču ko darīt, ja tā bija iekārtots viņa ķermenis? Abas brezentbikses jau nāca tuvāk, un viena šķindināja roku dzelžus. Te strīdēties nebija jēgas. Kopš pilsētā valdīja centrs “Ieva”, kārtība bija skarba – viens vārds, viens skatiens, un tu esi aiz restēm: tava dzīve bija beigusies un bez cerībām uz amnestiju. Par šādām lamatām Vilis bija dzirdējis un vairījās no skaistām meitenēm uz ielas, taču nesteidzīgais rīts iemidzināja modrību.

Viņš metās skriet. Par laimi, brezentjūgends nebija īsti trenēts, skaistule, gan novilkusi kurpes, nesās ātrāk, taču izdevās krietni atrauties. Pie “Trīs sievas laivā” (populārais krogs nesen bija pārdēvēts, lai neskanētu šovinistiski) nobremzēja mašīna, un Vilis, daudz nedomādams, lēca iekšā.

“Centrs “Ieva”?”

“Aha.”

“Zināma lieta.”

“Paldies, ka izglābi. Vilis.”

“Nav par ko. Ansis. Darām, ko varam. Tu neesi viens.”

“Nez, nez…”

“Ja interesē, varu aizvest tevi kaut kur.”

“Kur?”

“Tu redzēsi. Atceries, tevi sauc Raibais.”

“Raibais.

“Pieiesi pie bāra un pavaicāsi, kā beidzās spēle. Atcerēsies?”

Mazais pagrabiņš “Vecrīgā” izskatījās gluži kā vecajos labajos laikos. Pie bāra sēdēja pāris vīrieši (kā viņiem izdevās apiet likumu par šovinistisku pulcēšanos baros?), galdiņus bija aizņēmuši tūristi beisbola cepurītēs. Vilis, kā svešinieks, bija mācījis, pienāca pie letes un vērsās pie bārmeņa.

“Sveiks. Nezini, kā beidzās spēle?”

Bārmenis pamāja ar galvu.

“Sauc mani par Taisonu. Raibais, ja?”

“Jā.”

“Mēs tevi gaidījām.”

Arī pārējie trīs pie letes pamāja ar galvu.

“Makgregors, Nindzja un Spartaks. Mūsu pretestības grupas “Kinder, Küche, Kirche, KKK” dalībnieki.”

“Raibais.”

Nindzja izvilka no kabatas kaut ko maziņu un spīdīgu. Sākumā Vilis domāja, ka tas ir telefons, taču Spartaks kliedēja viņa šaubas.

“Centrs “Ieva” kontrolē mobilos sakarus.”

Viļa rokās iegūlās fotoalbums. Kā bērnībā, kur fotogrāfijas bija izdrukātas un ielīmētas grāmatiņā. Pirmajā attēlā bija pagara blondīne dzeltenā peldkostīmā ar airi rokās. Peldkostīms tik tikko piesedza nelielās krūtis, un slaidās kājas bija koķeti sakrustotas.

“Šķir tālāk.”

Straujš uzliesmojums, tā bija zibspuldze. Viņiem blakus stāvēja oficiants, zēngalviņa uz mirkli radīja vajadzīgo ilūziju, taču, tuvāk ieskatoties, tā seja šķita pārāk gluda un maiga vīrietim. Blakus tam “tūristi”, nu jau bez cepurītēm, pagariem, gaišiem matiem. Divas (divi) turēja roku dzelžus, pārējās stekus.

“Mēs jau sen meklējām jūsu grupu. Laipni lūgti aiz restēm!”

Vilis gribēja ko bilst, ka viņš ir tikko ieradies, ka viņš pat neko nav darījis, taču pretestība, pat nesākusies, jau bija beigusies. Viņa acīm priekšā novirmoja blonda čolka un pēdējais, ko viņš dzirdēja bija:

“Šovinistu cūka!”

[1] Populārs šovinistu teiciens

Sūdu stirna #4

Sūdu stirna pamodās ar purnu ābolu rūgušvēmeklī un divreiz lēni nočāpstinājās, tad nepiecēlusies apkārpījās par 180 grādiem un atkal parubījās – šoreiz ar purnu sūdā. Ja paskatās šādi, sūds ir nekas cits kā dirsas vēmeklis.

Talsu rituli var aizvietot ar fetu, bet nekad ne otrādi.

Sūdu stirna #3

Sūdu stirnai sapinās kājas un tā nogāzās uz zemes ar dobju troksni. “bļe, kur var tā, pie…” Pār sūdu stirnas lūpām strauji izvirda sarūgušu ābolu masa.

Konservētie turku zirņi neder falafelam, tie ir pārāk mitri un pļurīgi.