Monthly Archives: jūnijs 2019

Pilsēta normāliem cilvēkiem

Pēdējie mēneši ir tikai iedvesuši jaunu elpu trendīgo Rīgas pilsētvides ekspertu burās. Barona ielas haoss, neizbraucamā Čaka iela, visi uz sabrukšanas robežas esošie tilti. Briesmas cilvēku dzīvībām pašpasludinātajiem pilsētvides ekspertiem rada dīvainu uzbudinājumu. Viņi facebook dalīsies ar bildēm no 60-mito gadu Rīgas ar tekstiem: “Ak, kur palikuši visi kociņi?!”. Lai cik ļoti mani kaitina, bet jāatzīst – Rīgai ir jāmainās un tā jāpārplāno! Tikai ne tā, kā to iecerējuši “eksperti”.

Ja Rīgas centru pārvērstu par maģistrāli, kurai diendienā cauri brauc neskaitāmi tūkstoši smago mašīnu, cik tieši ātri sabruktu tilti un nolietotos ielas? Dažas nedēļas, mēneši, gads? Tas būtu neprāts un pilsētas pašnāvība. Bet kāpēc mēs tam ļaujam notikt uz ietvēm?

Man ir ideja, kā ar vienu akmeni nosist vairākus putnus! Mēs padarīsim Rīgu zaļāku, veselīgāku un atbrīvosimies no visa liekā. Mēs pārprojektēsim Rīgu tā, lai resniem cilvēkiem šeit nebūtu vietas! Nu, vai vismaz tā, lai viņi šeit justos ļoti nevēlami.

Būsim godīgi. Mums visiem ir gadījies iet aiz kāda sasvīduša onkuļa, kuram karstā vasaras dienā lielas grūtības sagādā pat elpošana. Viņš kavē visu gājēju satiksmi un vienīgais veids kā kungam tikt garām, ir paātrināt savu tempu un veikt kādu pārdrošu manevru uz braucamās daļas. Tajās bildēs no 60-ajiem, ar kurām mīl dalīties “eksperti” – cik tieši dūšīgu cilvēku jūs tajās redzat? Vienu? Problēma visu laiku bijusi mūsu acu priekšā, bet esam fokusējušies uz nepareizajām lietām.

Resni cilvēki vienkārši neiederas Rīgas vēsturiskajā vidē. Viņi bojā bruģi, dīvaini ož un bojā pilsētas tēlu. Ja Rīga būtu domāta resniem cilvēkiem, tad kāpēc Vecrīgā ir tik šauri trotuāri? Rīga tika plānota normāla izmēra cilvēkiem, to zināja mūsu senči un kas gan mēs esam, lai apstrīdētu šo latvisko dzīvesziņu?

Rīgas problēma nav mašīnas vai velosipēdi. Rīgas problēma ir tā, ka cilvēks nav nostādīts pirmajā vietā. Rīgai ir jābūt pilsētai cilvēkiem! Pareiziem cilvēkiem. Cilvēks ir galvenais. Nevis velosipēds.

Saprotu, ka pilnīgā aizliegt resniem cilvēkiem uzturēties Rīgā nebūtu korekti, viņiem tomēr arī ir tiesības, tāpēc, lai būtu iecietīgāks, varu ieteikt:
– atļaut resnuļiem uzturēties uz ielām tikai noteiktās stundās (no 3 – 6 rītā, lai netraucētu naksnīgajiem ballētājiem un pensionāriem, kuri steidz uz tirgu);
– par iebraukšanu Rīgā maksāt 10 eiro par katru kilogramu virs normālā svara;
– likt resnajiem nēsāt Cūkmena maskas, tādējādi motivējot viņus atbrīvoties no liekā svara.

Šādi mēs veicinātu sabiedrības veselību kopumā, dabūtu papildu līdzekļus nodokļos, samazinātu vēsturiskā bruģa nolietojumu, atbrīvotu ietvi normālai gājēju plūsmai. Un, hei – pēc šī visa mums pat paliktu pāri tik daudz vietas, lai iestādītu pa kādam kociņam ielu malās. Uzvarētāji būtu pilnīgi visi!

VID, palīgā! Es neprotu biznesu :(

Nebeidzamās informācijas plūsmā noteikti būsit pamanījuši lielāku intensitāti ap vārdiem “Kinfield” un Valsts ieņēmumu dienests (VID). Ja neesat, tad īsā versija ir tāda, ka ap 25 gadus veca sieviete vai 14 gadus jauns romu izcelsmes zēns (esmu gana liberāls, lai neasjūmotu dženderu), atvēra barošanas un dzirdīšanas uzņēmumu, kuram klājās ļoti labi, pat tik labi, ka pamanījās iedzīvoties nodokļu parādā.

Ņemot vērā, ka restorāna īpašniecei Kristīnei Rožkalnei šis bija otrs uzņēmums pēc kārtas ar nenomaksātu nodokļu parādu, VID liedza pieeju uzņēmuma kontam līdz brīdim, kad vismaz daļēji tiks nomaksāts nodokļu parāds. Izklausās gluži normāla situācija, kad VID iejaucas uzņēmējdarbībā, taču reakcija, kas sekoja no uzņēmuma īpašnieces puses un pat citu personu ir krietni ārpus ierastās. Sacēlās diezgan pamatīga vētra ūdens glāzē, kura ierāva sevī pat “Aizliegto paņēmienu” un teju visus medijus.

VID nav bez vainas un savām problēmām, tādēļ tas ir ārkārtīgi viegls kritikas mērķis, gluži kā katoļu mācītāji. Vai arī mūziķi, kuri sabiedrībai demonstrē četrus centimetrus dindāļa.

VID ir arī sava īpašā vieta iedzīvotāju emocionālajā uztverē, jo lai arī tas izpilda normatīvo aktu un likumu normas, cilvēki to uztver kā mērķtiecīgu parazītu un asinssūcēju, kura vienīgā griba ir atņemt grūti nopelnīto naudiņu. Šī ir ārkārtīgi īpatnēja vainas deleģēšana, gluži kā policisti ir sliktie, jo viņi pieķer tevi pārkāpjam likumus. Gluži kā Saeima ir vainīga, ka cilvēki bez kvalifikācijas nespēj atrast labi apmaksātu darbu.

Lai saprastu kā disfunkcionāla uzņēmējdarbība spēj novest pie “baranku” akcijas, kurā piedalās diezgan vērienīgs personu klāsts, nolēmu papētīt Kristīnes Rožkalnes runas veidu un ķermeņa valodu raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, kur viņa aci pret aci tikās ar VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi. Rožkalne nemaz neslēpj, ka viņa vaino tieši VID pie savas rūpalas nedienām, taču viņas emocionālā “dibensāpe” ir tik grandioza, ka viņa pat teorētiskā līmenī nepieļauj iespēju, ka tieši viņas darbības varētu būt tiešā cēloniskā sakarībā ar jau otrās uzņēmējdarbības izgāšanos.

Un visparadoksālākais ir tas, ka Rožkalne uzskata, ka VID pienākums ir nākt pretim katram uzņēmējam un teju konsultēt finanšu jautājumos! “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas ģenerālpsihotarapeits Kristaps Āls skaidro, ka jaunās sievietes uzvedība un aizvainojums liecina par problemātiskām attiecībām ģimenē, kur šī jaunā dāma ir izaugusi ar nepieciešamību sevi pierādīt, taču, sastopoties ar grūtībām, viņa joprojām paļaujas, ka viņu kāds “izručīs”. Kristaps Āls teoretizē, ka Kristīnes bērnībā varētu būt pietrūcis atzinības no tēva puses, un mamma ir bijusi emocionālais patvērums.

Mēs varam pieņemt, ka jaunā dāma ir apvainojusies, jo viņas ambīciju riteņos tiek sprausti sprunguļi. Nevienam arī nav noslēpums, ka ēdināšanas nozare ir, maigi izsakoties, nesakārtota un tās nodokļu politika ir neadekvāta, kas tikai veicina ēnu ekonomiku. Bet šodienas “baranku” akcijas otrais skaļākais pārstāvis, kurš nolēmis cīnīties par pārmaiņām nodokļu politikā, ir slavenais Jānis Pļaviņš, kurš jau vairākus gadus patērētājiem pārdodot ūdeni ar dabā neeksistējošām īpašībām. Pļaviņš jau vairākkārt ir izmantojis sava uzņēmuma sociālos tīklus, lai sūkstītos par uzņēmējdarbības vidi. Brīva valsts, katrs var vaimanāt par ko vien vēlas un lobēt savas intereses, taču Pļaviņš izceļas ar īpašu dubultmorāli – viņš filmē dažādu institūciju darbiniekus, aiz kameras smīkņājot un cenšoties tos pazemot. Daži cilvēki to mēdz dēvēt arī par liekulību.

Šobrīd valdībā ir ļoti būtisks uzdevums – panākt, lai Latvija netiktu iekļauta “Moneyval” “pelēkajā” sarakstā, kas prasa pamatīgu iespringšanu, lai sakārtotu finanšu sfēru un padarītu caurskatāmāku ekonomiku. Tajā pat laikā, pie Saeimas nāk pārstāvji no nozares, kur visvairāk tiek maksātas aplokšņu algas, cilvēks, kas muļķo pircējus ar ūdens “atmiņu”, lai noliktu barankas! Negribu teikt, ka tas ir aizdomīgi, bet tas ir aizdomīgi, ka Kristīne Rožkalne pēkšņi iet roku rokā ar cilvēkiem, kas vēsturiski ir spēcīgi sadarbojušies ar partiju KPV LV. No otras puses, tas ir diezgan loģiski, jo “Kinfield” biznesā ir tas pats kas KPV LV politikā. Ja Lauku auto veikals, kas papildu savai uzņēmējdarbībai, pieved pensionāriem putraimus un konservus, tad Kristīnei Rožkalnei vajadzētu barankas nolikt nevis pie Saeimas, bet savu skolotāju durvīm.

Trīspakāpju plāns – kā panākt jēgu no Latvijas futbola

Latvija starptautiskajā vidē ir pazīstama ar trim lietām. Pirmkārt, tas ir zema līmeņa futbols. Mums, protams, ir atsevišķi talantīgi indivīdi, taču būsim tieši. Neviļus uzslēdzot Latvijas futbola čempionāta tiešraides, tās vizuāli ir grūti atšķirt no garā starpbrīža pamatskolas sporta laukumā. Atskaitot to, ka skolu sporta laukumos, protams, ir īstas tualetes, nevis pārvietojamās būdiņas, kā arī ļaudis mazāk lamājas. Tāpat arī, pavērojot Latvijas izlases rezultātus, rodas sajūta, ka nejauši esam sajaukuši un turp nosūtījuši kāda rajona čempionāta komandu. Īsumā – nekāda pārāk iepriecinošā aina te nerādās.

Otrā lieta, ar ko Latvija ir populāra, ir lieliskas kvalitātes hokejs. Nācijai ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu un tik maz hokeja haļļu ir milzu sasniegums atrasties starp pasaules labākajām valstīm. Mūs regulāri priecē ziņu virsraksti par latviešu panākumiem pasaules spēcīgākajā hokeja līgā. Tāpat arī fakts, ka spēlēšana KHL tāda pašsaprotama lieta vien ir un daži tūkstoši apmeklētāju ir švaks rādītājs, kamēr futbolā šāda scenārija gadījumā tiktu rauts gaisā šampanietis. Latvieši tik ļoti grib spēlēt hokeju, ka pie mums par futbolu skaļāks ir palicis pat “tā jau es spēlētu hokeju, bet mūsu pilsētai nav halles” sporta veids – florbols.

Trešā lieta, kas mums tiešām ir atstrādāta kvalitatīvas eksportpreces līmenī, ir korupcija un prasme shēmot. Mēs protam “izmuhļīt” naudu no tramvaju mazgāšanas, kā arī izveidot fiktīvas darbavietas, kurās sastumt visus draugus, radus un attālus domubiedrus. Laikā, kad latvietis nefano par hokeju vai nededzina kūlu, viņš domā, kā nemaksāt nodokļus VID, un, ja tiek pieķerts, dodas uz sabiedrisko mediju skaidroties – kas, pie velna, notiek!

Nu lūk. Jūs vaicāsiet – kāds sakars ir šīm trim lietām?

Futbols ļoti dāsni tiek finansēts no UEFA un FIFA naudām. Īsumā – tā budžets šim gadam ir vairāk nekā 10 miljoni. Kā mēs redzam, tas tikpat labi varētu būt 100 miljoni un mēs tāpat pamanītos zaudēt Roņu salas izlasei. Kamēr hokeja budžets ir vien nožēlojami daži miljoni, neskatoties uz to, ka regulāri uzvaram komandas, kurās dažs labs spēlētājs saņem vairāk, nekā ir visas mūsu federācijas budžets. Iedomājieties – kāds mums būtu futbols ar hokeja budžetu?

Es pamēģināju iedomāties, un man patika tas, ko redzēju. Tāpēc ierosinu izveidot darba grupu ar nosaukumu “Futbola un cita korupcija”. Jaunizveidotās darba grupas “F.U.C.K.” mērķis būtu izveidot iedarbīgu shēmu, kā futbolam paredzēto ārvalstu finansējumu veiksmīgi novirzīt hokeja attīstībai.

Šādā veidā mēs stiprinātu jau esošo spēku, proti, Latvijas hokeja izlasi, savukārt futbola kvalitāte “F.U.C.K.” darbības rezultātā redzami neciestu. Varbūt pat būtu manāmi uzlabojumi, jo spēlētāji justos brīvāk un šim sportam vairāk pievērstos kā hobijam, nevis darbam.

Protams, ir vairāki varianti, ko iesākt ar hokejam piesaistītajiem desmit miljoniem, taču kā vienu variantu es apsveru Sidnija Krosbija naturalizēšanu. Ticu, ka attiecīgās iestādes neatteiktu viņam pasi, jo atšķirībā no Pedijas Krosbijs ir baltais vīrietis.

Tuvākie darbības soļi, cerams, ir skaidri. “Paldies” pateiksiet, kad Latvijas hokeja izlase iegūs zelta medaļas.