Monthly Archives: maijs 2019

Ar ko hokeja fanu pūļi atšķiras no praida?

Piedodiet, dārgie. Pagājušonedēļ uzrakstīju Delfiem par hokgeju, bet noslinkoju ievietot šeit. Apsolu turpmāk būt uzcītīgāks.

Pilnai atklātībai, godīgumam un pareizajam kontekstam uzreiz atklāšu, ka rakstu šīs rindas kā biseksuāls ebreja–latvieša sajaukums. Pašam patīk teikt: “Manī ir labākais no abām pasaulēm.” Kaut faktiski būtu jāsaka: “Manī ir labākais no visām četrām pasaulēm.”

Ļoti izbaudu latviskās tradīcijas un dzīvesziņas izpausmes. Ir tādi nelieli, gandrīz nepamanāmi, tikai starp latviešiem eksistējoši savstarpējās atzinības žesti, kas apstiprina un uzslavē, ka esi šai tautai piederīgs. Piemēram, vietējā piemājas veikalā mēdzu nopirkt ēdiena kombināciju, ko saucu par pakaļas uzirdinātāju, jo pēc tā baudīšanas rodas tikko apmestas velēnas un uzgāzētas putraimdesas konsistences kāls. Šī maltītes kombinācija ir apmēram 300 grami iesveramā vinegreta un divas olā apceptas cūkas kakla karbonādes. Katru reizi, kad pārdevēja pietūcī pilnu vinegreta trauciņu un sniedz man taukainā maisiņā iepakotās cūkas miesas šķēles, viņa raugās manī ar sirds siltumu un atzinību, jo saprot, ka tikai latvietis ņukātu iekšā šo gastronomisko dīvainību. Viņa ar muguras smadzenēm jūt, ka latviešiem jāturas kopā, ka esam gluži kā slepena sazvērnieku organizācija. Tas, ko viņa nezina, – mājās vinegretam un cūkas karbonādei piekožu klāt macu.

Tomēr ir arī lieli un visā Eiropā labi pamanāmi latvietības apliecinājumi. Es, protams, runāju par ikgadējo hokeja čempionātu un tam neatņemami piederīgajiem fanu pūļiem. Manā vēsturiskajā dzimtenē, kurā gan pats nekad neesmu bijis, šis sporta veids nav populārs, tāpēc īpaši pamanu ap to saistītās aktivitātes Latvijā. Savukārt mana netradicionālā orientācija ļauj pamanīt īpatnēju pretrunu, ka kopumā homofobiskajā sabiedrībā tiek godināts sporta veids, kurā piedalās tikai krāsainos tērpos saģērbti atlētiski vīrieši, un par viņiem fano arī pārsvarā tikai iereibuši tā paša dzimuma pārstāvji.

Arī hokeja fanu prieka izpausmes man šķiet visnotaļ pazīstamas. Esmu bijis klāt Vecrīgas krogā “X” (lai būtu korekti, nosaukums mainīts no “Runcis” uz “X”), kad 2000. gada čempionātā Latvijas izlase uzvarēja Krieviju ar 3:2. Pats savām acīm redzēju, kā prieka afekta stāvoklī fani sniedza viens otram vīrišķīgus skūpstus un apkampienus. Tas man deva toreiz un dod arī tagad cerību, ka neiecietība pret viendzimuma attiecībām ir vairāk postpadomju telpas pagātnes traumu radīta un mazāk patiesa iekšēja nepieciešamība.

Atzīšos, ka mani pašu sportiskas aktivitātes īpaši neuzrunā. Esmu secinājis, ka naudas vara ir daudz lielāka nekā muskuļu spēks, tāpēc pamatā koncentrējos uz materiālās labklājības iegūšanu. Ar dažiem čaukstošiem papīriņiem iespējams panākt daudz vairāk nekā ar brutālu spēku. Bet uz trenažieru zāli tomēr eju, jo izbaudu pārģērbšanos pirms vingrošanas un kolektīvo dušošanos pēc tās – divas darbības, kas tik pretrunīgi pārsteidzošā veidā norisinās neskaitāmas reizes katra gada maijā visas Latvijas uzmanības epicentrā.

Negribētos, lai lasītājam rodas maldīgs priekšstats, ka nenovērtēju hokejistu sasniegumus un šī sporta veida grūto un bīstamo dabu. Kad uzzināju, ka nesen atklātajā tirdzniecības centrā “Akropole” ir pieejama publiskā slidotava, nolēmu to izmēģināt. Nebiju kāpis uz slidām vismaz astoņus gadus. Sākumā vienkārši, drebot kājām, stāvēju uz ledus un baidījos mēģināt paslidot uz priekšu, neturoties pie apmales, bet drīz vien jau tā lieta tīri gludi aizgāja. Turklāt biju uzmanīgs un izvairījos no jebkādām traumām.

Ceru, ka ievērojāt, ka šis salīdzinājums lieliski sader kopā ar mirkli, kad savā romantiskajā dzīvē nolēmu no dāmām pāriet pie kungiem. Tomēr hokejistiem jāspēj uz slidenās virsmas veikt daudz drosmīgākus manevrus, un hokeja traumatisms nevienam nav noslēpums. Viņu meistarība, drosme un teicami uztrenētās ciskas ir pelnījušas lielo fanu skaitu un viņu nedalīto apbrīnu. Arī hokeja spēles spriedze ir loģisks pamatojums izdzertā alkohola daudzumam. Bet homofobiskās fasādes pazušana, kad Latvijas hokeja izlase gūst vēsturiskas uzvaras, liecina, ka viss nav tik slikti un kaut kur dziļi sirdī sabiedrībā tomēr mājo iecietība.

Tāpēc, atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, saku: par laimi, gandrīz nemaz neatšķiras, mīļie. Gandrīz nemaz.

Dzerbudisms – notikšana

Visu satsangu vecais skolotājs bija sēdējis lotosa pozā aizvērtām acīm uz neliela paklājiņa iepretim sanākušajiem klausītājiem. Nahdaris bija sūdā – rāva uz augšu un paģiras plēsa pauri uz pusēm. Iespējams tās zināja, ka vecā skolotāja galva, kā sažņaugta dūre sargā kādu vērtīgu domas dārgakmeni. Viedais skolotājs nodomāja, ka dažiem dziļdomīgiem vārdu savārstījumiem vajadzētu kliedēt aizdomas, ka ieejas maksa satsangā bija tīrs appisiens. Jo nu tā nebija apmeklētāju daļa, ka iekasētie līdzekļi tika paredzēti dzēruma seku novēršanai. Tāpēc vecais skolotājs pēc skābas atraugas ierunājās:
– Nav elpas, nav domas, nav sajūtu. Nav dzirdes un redzes. Nav mākoņu debesīs, – tad ievilcis dziļāku elpu turpināja – Debesis ir zilgošana. Saule ir spīdēšana. It viss ir notikums un it viss ir notikšana. Un vai atļausiet to stādīt jums priekšā? Tas viss esat jūs, jūs paši.
Nahdaris jau sasvērās uz vienu kāju, lai pieceltos un dotos salāpīties, kad no zāles stūra atskanēja Ānta indīgā balss:
– Bet skolotāj, vai arī es esmu tā it visa nū notikšana?
Vecais skolotājs ar piepūli apturēja uzmācīgo nelabās dūšas vilni un izdvesa:
– Nē manu zēn, tu nē. Tu esi dalbajobs, – tad piecēlās un aiztenterēja uz bodi.

Kalašs

Vājā gaisma lidmašīnas kravas nodalījumā bija tumšā rūsas krāsā. Kāds pat varētu nodomāt, ka asiņu uz zemes krāsā, bet vīri pie brūni rudās pustumsas sen bija pieraduši, viņi domāja par ko citu. Domāja, jo sarunāties nebija iespējams, Il-76 četriem turboventilatoru dzinējiem nejēgā skaļi gaudojot un raujot cauri vakara debesīm uz priekšu pašu lidmašīnu, ekipējumu, vairākus desmitus desantnieku un jaunāko karavīru smagās domas.

Oļega domas pēdējos gados bija vieglas. Viņš bija viens no pieredzējušākajiem vīriem vadā un labi zināja, ka sentiments un varbūtību apcerēšana nepalīdzēs uzdevumā. Tikai ātra, precīza un izšķirīga rīcība. Jaunākie droši vien domāja par ģimeni, draugiem, to, kāda būtu dzīve bez kājas vai ar vienu aci, ja kaujā nepaveiksies. Tad jau labāk nomirt.

Oļegs tikmēr pārbaudīja ekipējumu, secīgi izgāja cauri visam uzkabes saturam, lai vēl pēdējo reizi pārliecinātos, ka viss ir savās vietās. Tad pie ieroča. Labā, uzticamā kalašiņa. AKS -74 ar nolokāmo laidi – īss, ātrs un nāvējošs. Kā desantnieka dzīve. Oļegs vizuāli pārbaudīja ieroci, tad maigi nobrauca gar ieroča sānu un pacēla pirkstu pret vienu no rūso gaismu izstarojošajām lampām. Pirksts spīdēja, un Oļegs bija apmierināts. Kalašiņam patika eļļa. Labāk drusku par daudz nekā pārāk maz.

Kaut kad deviņdesmito pašā sākumā viņš vienā no VHS seansiem pie paziņas bija redzējis amerikosu gabalu “Цельнометаллическая оболочка”. Tur seržants bļāva vēl negantāk kā Oļega iesaukumā, bet vienu frāzi viņš īpaši atceras. Visiem bija jāiemācās skaitīt, ka bez sava ieroča karavīrs ir bezjēdzīgs, tāpat kā ierocis bez karavīra ir bezjēdzīgs. Oļegs līdz galam tam nepiekrita, jo kārtīgs desantnieks arī bez kalašiņa sarīkos pienācīgu elli, bet liela daļa taisnības tur tomēr bija. Kalašiņš kaujā jātur ciešāk kā mīļotā kāzās.

Rūsas gaismu nomainīja bāli zaļa, desantnieki pielēca kājās. Il-76 sānu durvis bija vaļā, vīri cits pēc cita bira ārā.

“Uzvaras bulvāris. Nākamā pietura – A. Grīna bulvāris,” paziņoja balss vagona skaļrunīšos. Oļegs no tramvaja desantējās uz sejas un palika nekustīgi guļam. Stikla kalašiņš sašķīda pret asfaltu, kam sekoja biedru daudzbalsīgais “bļēēēē, Oļēēēg.”

Pēc pāris mirkļiem atskanēja ritmiska slurpstināšana, zemē gulošajam Oļegam uzsūcot no kalašiņa izlijušo šķidruma un stikla mistrojumu. Īsts desantnieks savu ieroci nekad nepamet.

Kā riteņbraucēji, kājas vingrinot, aizmirsa par smadzenēm

Piedodiet, dārgie. Pagājušonedēļ uzrakstīju Delfiem par velosipēdistiem, bet noslinkoju ievietot šeit. Apsolu turpmāk būt uzcītīgāks.

Pēdējā laikā ievēroju, ka savos 35 gados uzzinu daudzas it kā vienkāršas un pašsaprotamas lietas. Piemēram, biju iedomājies, ka cietie un neērtie kalnu velosipēdu sēdekļi ir apzināti izgatavoti, lai maksimāli nežēlīgi spiestos pakaļā, jo to pieprasa velosipēdistu specifiskā gaume. Izrādās, specializētajos veikalos tomēr ir nopērkami īpaši šorti ar polsterētu dibenu brutālās sēžas uzaršanas sāpju mazināšanai. Man kā autovadītājam, kurš tikai retumis brauc ar velosipēdu, šī subkultūra jeb, skatoties uz polsterētajām želejšortu pakaļām, drīzāk jāsaka – suga – ir mazliet sveša. Tā kā daba man allaž ir interesējusi, bet īstu Āfrikas sarkandibena mērkaķu safari atļauties nevaru, nolēmu tuvāk papētīt vietējos riteņbraucējus.

Skaidrs, ka šī brīža aktuālākais velokustības pulcēšanās punkts ir reizē drošais un avārijas stāvoklī esošais Deglava tilts. Nolēmu nocelt no nagliņas velosipēdu un aizmīties apskatīt pats savām acīm. Pašā tilta izliekuma augstākajā punktā bija sapulcējies bariņš velosipēdistu, kuri, skanot “latino” ritmiem, nodevās dejām. Tas man atgādināja rituālus no dzīvnieku pasaules, kad putnu tēviņš pakāpjas uz augstākā akmens, piepūš guzu un veic riesta dejas rituālu, lai piesaistītu mātīti. Tā kā dejot neprotu, bet mana netradicionālā orientācija jau neskaitāmas reizes ir noskaidrota “Delfu” komentāru sadaļā, nejutos īpaši iederīgs un devos prom.

Starp citu, interesants moments: tilta galā dežurēja policijas ekipāža. Un, jūs neticēsiet, bet es redzēju brīnumu, kas Rīgā manīts retāk nekā dubultā varavīksne vai latviski runājoša “Mego” pārdevēja: riteņbraucēji šai krustojumā stāvēja pie sarkanās gaismas!

Esmu drošs, ka Deglava tilts velosipēdistu vidū ir izvēlēts kā perfekts viņu kustības simbols, jo iemieso nevis sakārtotu veloinfrastruktūras objektu, bet sagrautu autobraucējiem nepieciešamu maršrutu. Tas lieliski ieskicē viņu domāšanas veidu, kas ir vērsts nevis uz sabalansētas attīstības rosināšanu, veidojot pilsētvidi, no kuras iegūst visas satiksmes dalībnieku grupas, bet stihisku partizānu kara imitāciju ar mērķi ieriebt un atriebties autovadītājiem.

Traģikomiski, ka sociālajos tīklos skaļākie velokustības aktīvisti klīniski nespēj saskatīt nekādus ieguvumus no sakārtotas auto plūsmas, tā vietā laižot pār apakšlūpu orgasma putas katru reizi, kad Rīgas domes (bez)darbības rezultātā veidojas kilometriem gari sastrēgumi. Tie taču tieši ietekmē gaisa kvalitāti, operatīvā un sabiedriskā transporta iespējas laicīgi nonākt mērķī – faktorus, kam būtu jābūt aktuāliem pilnīgi visiem iedzīvotājiem – gan parastās biksēs, gan polsterētas pakaļas šortos tērptiem.

Interesanti, ka, lai pievērstu uzmanību savu interešu aizstāvēšanai, velosipēdisti izvēlas rīkot pasākumus, kas diskreditē viņu mērķus un viņus pašus. Runa, protams, ir par akciju “Kritiskā masa”, kad liels daudzums riteņbraucēju dodas pilsētas ielās, lai demonstratīvi pārvietotos, ignorējot visus iespējamos ceļu satiksmes noteikumus. Ar šādām akcijām tiek panākts pilnīgi pretējs efekts un viņi paši sevi pataisa par apsmiekla objektu, padarot komisku ideju par rēķināšanos ar viņu nākotnes interesēm. Pēc “Kritiskās masas” organizatoru loģikas, pianistiem vajadzētu reizi gadā savākties gaterī, lai atbrīvotos no dažiem pirkstiem, vai grūtniecēm uz ikmēneša “single malt” viskija degustācijām. Aicinu riteņbraucējus, kājas vingrinot, tomēr neaizmirst arī par smadzenēm.

Ne tikai masveida pašsabotāžas akcijas, bet arī atsevišķi skaļi viedokļa līderi velosipēdistu interesēm nodara vairāk kaitējuma nekā labuma. Piemēram, “Pilsētas cilvēkiem” aktīvistam Oto Ozolam līdzīgā persona, kas cenšas pārmācīt pensionāres, kuras šķērso krustojumu pie zaļās gaismas. Iedomājos, ja manas intereses publiskajā telpā aizstāvētu uz veloķerras pār sarkano braucošs večiņu grūstītājs, man gribētos nevis dejot uz Deglava tilta, bet mazliet pasēdēt un pareflektēt, vai nav pienācis laiks citai mērķu sasniegšanas taktikai.

Manuprāt, visjēdzīgākie satiksmes dalībnieki ir tieši tie, kuri ir reizē gan autovadītāji, gan velosipēdisti, gan motobraucēji, gan gājēji. Redzot situāciju no visām pusēm, viņi saņem iespēju no principiāliem, paštaisniem kretīniem ar tuneļveida redzi kļūt par cilvēkiem, kas sajēdz, ka tikai risinājumi, no kuriem iegūst visas iesaistītās puses, padarīs pilsētu par patīkamāku vietu, jūs uzminējāt, – visiem.