Monthly Archives: marts 2019

16. marta un 9. maija samierināšanas plāns

Par Leģionāru piemiņas dienu un Otro pasaules karu vispār manā ģimenē runāja ļoti maz. No tēva puses man nāk vāciešu un ebreju asinis, bet no mātes puses ir kurzemnieku un Latgalē mītošu slāvu kokteilis. Mani senči ir karojuši visās frontēs un no visām arī bēguši. Ņemot vērā, ka iemiesoju vairākas nacionalitātes, kuras ir piedzīvojušas smagus zaudējumus Otrā pasaules kara laikā, esmu viens no retajiem, kam ir vislielākās tiesības uz autoritatīvu viedokli par tādām tēmām kā 16. marts un 9. maijs.

16. marts man visspilgtāk palicis atmiņā ar epizodi no bērnības, kad pa ceļam uz skolu, kā ierasts, piestāju pie sava pamatskolas labākā drauga, lai varētu kopīgi doties bastot sporta stundu, jo mēs jau tad bijām augstprātīgi intelektuāļi, kas uz sportu noraudzījās kā Romas pilsoņi uz vergiem Kolizejā. Draugs todien nedaudz kavējās, jo viņa ģimene cītīgi posās, lai dotos pie Brīvības pieminekļa un pieminētu kritušos leģionārus.

Kā jau minēju, manā ģimenē nesvinēja ne 16. martu, ne 9. maiju, tāpēc man bija gana interesanti vērot rosību, kas norisinājās drauga ģimenē. Virtuvē sēdēja mana drauga vectēvs, tērpies tikai halātā, un stūma starp retajiem zobiem baltmaizes šķēles ar aknu pastēti. Vecais vīrs mani pamanīja un pacēla sveicienam brīvo roku, taču šī kustība lika noslīdēt halāta vienai malai un atsegt manām acīm milzīgu, pelēku matu kušķi, no kura nokarājās krokaina ādas “zeķe”. Vecais vīrs, cenzdamies labot situāciju, iesmējās un paziņoja, ka tā izskatoties īsts vīrietis un, ja es nepīpēšot, tad arī manas “mantības” satveršanai būs vajadzīgas divas plaukstas, nevis viena. Manā atmiņā varētu būt saglabājusies kāda matemātikas formula, bet nē, tur ir šī atmiņa.

Vēlākos gados, kad sāku apzināties savas karjeras iespējamos virzienus, ar lielāko prieku apmeklēju dažādus publiskus pasākumus, no kuriem visjautrākie norisinājās 16. martā un 9. maijā. Šajās divās dienās ielās iznāk tā sabiedrības daļa, kuru ikdienā nav iespējams sastapt: neonacisti, komunisma relikti un, protams, – paši kara veterāni. Ja tā parēķina, ja kādā no šīm dienām saviem spēkiem dienas gaismā izrāpjas kāds 80 gadus vecs veterāns, tas nozīmē, ka 1944. gadā viņam bija 6 gadi. Nav vērts smieties par senioriem ar demenci un “Latgalītē” iegādātām medaļām, taču ir gana amizanti vērot, kā šos kara veterānus godina “Saskaņas” un Nacionālās apvienības pārstāvji. Vai nu šie politiķi tiešām tic, ka katrs dalībnieks, kam seja ir laika zoba izvagota – gluži kā mana drauga vectēva “krunku ķesele”, ir notraucis mātes pienu no lūpām un aizskrējis šaut naidnieku, vai piecieš šo tikšanos ar parasto tautu, lai stimulētu elektorātu.

Par laimi vai nožēlu, man šajā jautājumā tiešām ir dalītas jūtas, bet 16. marta pasākumi kļūst arvien mazāk apmeklēti. Šķiet, ka šajā dienā pārstās pie Brīvības pieminekļa ierasties pat Tatjana Ždanoka, kas līdz šim tur ir regulāri parādījusies kā herpes pēc Vecrīgā atrastiem gadījuma sakariem. Šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem ir apnikušas vēstures drāmas, viņi daudz labprātāk seko līdzi Kiviča un Skulmes skandāliem, kas piedāvā daudz plašāku emociju spektru nekā mūsu senču nāve. Ņemot vērā, ka “Cehs.lv” komandā strādā 33. līmeņa speciālisti no visdažādākajām jomām, piedāvājam savu ekspertīzi, kā “salīmēt” starp sabiedrības grupām radušos plaisu.

Ir nepieciešams savienot Leģionāru piemiņas dienu ar Uzvaras dienu! Galu galā šie pasākumi ir ļoti līdzīgi – bars cilvēku sanāk pie sev nozīmīga liela falliskas formas simbola, taču vieni sēro, bet otri svin. Šī ir tā plaisa starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Daļa sabiedrības jau intuitīvi saprot, ka liela nozīme šajā jautājumā ir šo fallisko simbolu izmēram, kādēļ arī vairākkārt uzvirmojušas sarunas par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro: “Aicinājums nojaukt Uzvaras pieminekli ir tipiska latviešu dzīvesziņas izpausme. Tas ir “sliktā kaimiņa” princips – vienalga, ka man nav, galvenais, lai citam arī nav. Daudz loģiskāk būtu paaugstināt Brīvības pieminekli vai piebūvēt tam identiskus torņus, kuri abi būtu augstāki par pašreizējo, bet garākais – vienādā garumā ar Uzvaras pieminekli. Kad abi pieminekļi būs vienā garumā, latvieši un krievvalodīgie viens otru redzēs daudz vienlīdzīgākā gaismā.”

Vienlīdzīgums starp etniskajām grupām veicinātu draudzību, un izlīdzinātos pasākumu apmeklētāju skaits pēc etniskās piederības. Padomājiet, cik gan skaistāk būtu dzīvot šajā valstī, ja šajā dienā pie Brīvības pieminekļa noskumušos latviešus atnāktu mierināt krievvalodīgie. Viņi apskautos, dziedātu, ēstu saulespuķu sēklas un ietu izplunčāt liekās promiles Rīgas kanālā, lai 9. maijā satiktos Uzvaras parkā un to visu atkārtotu Aināra Mielava koncertā! Rakstot šīs rindas, man no aizkustinājuma asaras slīd pār vaigiem.

Vai gejiem laulību vietā būs jādibina SIA?

Šonedēļ Delfos iepazīstināju ar jaunākajiem ierosinājumiem uzņēmējdarbības sakārtošanā.

Šad tad aizbraucu uz laukiem pie radiem. Mēs vienmēr sasēžamies ap galdu, kas vai lūst no tradicionāliem ēdieniem: kartupeļu mīceņa, miltu mērces, tvaicētām saknēm un siltiem raušiem. Mans opaps ik reizi pārlaiž mīlošu skatienu sanākušajai dzimtai, kas ar apmierinātiem rukšķieniem un kunkstiem košļā un rij cienastu, un domīgi novelk: “Njāā, traki laiki tagad pienākuši ar šitiem peģikiem, beku zīdējiem, taisnās zarnas operatoriem, ne?” un ierauj tādu makanāku paša raudzētas biešu brāgas malku.

Ir tikai viena tēma, kas patiesi un līdz sirds dziļumiem satrauc latviešu prātus. Tas nav futbols kā Brazīlijā, “Brexit” kā Lielbritānijā vai Katalonijas neatkarības ideja kā Spānijā. Mūs līdz pēdējai dvēseles stīgai pielej ar trauksmi ideja, ka divi geji varētu apprecēties un adoptēt bērnu. Doma vien, ka kaut kas tāds būtu iespējams, līdzinās nozīmīgāko tradīciju un simbolu svētuma zaimošanai – it kā kāds būtu ierosinājis atsegt Staburagu tikai tāpēc, lai uzrāptos pašā virsotnē, viegli ietuptos ceļos un uztrieptu tam pakaļas zapti.

Iespējams, tieši šādā iekaisuša prāta stāvoklī Ansis Pūpols (žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts no Nacionālās apvienības) lika priekšā ideju, ka homoseksuāliem pāriem šobrīd nekāds papildu regulējums likumā nav nepieciešams. Neesot vajadzības šiem cilvēkiem ļaut laulāties, arī partnerattiecību regulējums būtu lieks, jo, raugi, homoseksuāli pāri savas attiecības jau šobrīd varot sakārtot, dibinot SIA un visus jautājumus atrunājot tās statūtos. Nenoliedzot, ka Anša ideja ir asprātīga, tomēr gribētos ieskicēt zināmas problēmas un neatbildētus jautājumus, ko tā rada.

Pirmkārt jau vajadzētu saprast, vai šis priekšlikums neiestūrē otrā grāvī un neveido diskrimināciju pret heteroseksuālām ģimenēm. Piemēram, ja homoseksuāla pāra SIA par ikdienas izdevumiem būtu tiesīga no valsts atgūt PVN, vai tas būtu godīgi pret pārējām ģimenēm, kas savienībā stājušās Tā Kunga gaismā, nevis ar Uzņēmumu reģistra svētību?

Turklāt nevaru nedomāt arī par neveikliem mirkļiem, kurus varētu piedzīvot pats idejas autors, ja vēlētos nodibināt uzņēmumu. Nav izslēgts, ka VID vai Uzņēmumu reģistra darbinieks, mazliet piemiedzis acis un pašķiebis galvu, ar skatienu nomērītu atnākušo un aizdomu pilnā balsī vaicātu: “Vai tik jūs neesat zilais, Ansi?” Baidos, ka Pūpola kungs riskē ar šo priekšlikumu iešaut pats sev kājā.

Otrkārt, pieņemot, ka Anša ideja tiks pilnā mērā realizēta un stāsies likumiskā spēkā, grūti saprast, kas notiks ar SIA, kuras vēlēsies audzināt bērnus. Ja SIA par savas darbības virzienu norādīs, ka tās mērķis ir audzināt bērnus, vai bērni būs jāreģistrē kā pamatlīdzekļi? Ja tomēr šādā veidā jautājumu risināt nav plānots, varbūt bērniem jākļūst par meitasuzņēmumiem? Ja tā, tad tas rada veselu dzimuma identitātes diskusiju, jo zināma daļa sabiedrības nevēlētos, lai dēli reģistrējas par meitasuzņēmumiem, bet dēluzņēmumu forma šobrīd nepastāv.

Treškārt, nav īsti skaidrs, kā plānots regulēt vientuļu homoseksuālistu mijiedarbību ar valsti. Vai Ansis šai shēmā ir paredzējis viņiem ar likuma spēku uzdot reģistrēties kā individuālajiem komersantiem? Vai īsa auguma gejus viņš vēlētos redzēt mikronodokļa maksātāju rindās? Vai valsts līdzfinansēs “Grindr” maksas versiju, lai veicinātu individuālo uzņēmēju apvienošanos SIA? Kā redzams, šobrīd nav atbildēts neviens no šiem jautājumiem, tāpēc ar rūgtumu secinu, ka Pūpola kungs vientulību neuzskata par problēmu.

Jāatzīst, ka viena būtiska priekšrocība pār pastāvošo sistēmu šim priekšlikumam tomēr ir. Šķiršanās kļūtu daudz vienkāršāka. Ja nu gadījumā justu, ka mīlestība sāk izplēnēt kā šķidra rīta migliņa, varētu par pāris šmigas pudeļu atlīdzību sarunāt bomzi, uz kura vārda norakstīt prieku vairs nesagādājošo SIA, un katrs doties savu ceļu.

Ja aprakstītās problemātikas cilāšanas pamatdoma tomēr ir tradīciju sargāšana, nevis uzņēmējdarbības vides sakārtošana, tad vistradicionālākā ģimene vēstures griezumā vienmēr ir bijusi “viens vīrietis, vairākas sievietes”. Parādnieks neļaus samelot.

Besī tie taisnās zarnas operatori!

Kas kopīgs Latvijas nākotnei un nosprāgušai karūsai?

Šonedēļ Delfos iepazīstināju lasītājus ar Ceha jaunā startupa ideju.

Lielākais primāts, kurš izmira pirms kādiem 100 tūkstošiem gadu, bija gigantopiteks. Tas bija 3 metrus garš milzenis, kurš spēkā un spējā izdzīvot šķietami krietni pārspēja mūsdienu cilvēku. Tomēr evolūcijas cīņā uzvarējām tieši mēs, jo gigantopiteku strupceļā noveda konsekvents veģetārisms.

Pētot, kā tieši evolūcijas ceļā par uzvarētājiem kļuvām mēs – homo sapiens, biologs Jevgeņijs Akits norāda uz ģeniālu izdzīvošanas stratēģiju: kamēr gigantopiteks liedza savām smadzenēm vērtīgās vielas, ko satur gaļa, mūsu daudz trauslākie un vājākie priekšteči, kuri nespēja sacensties ar četrkājainajiem plēsējiem par medījumu, uzvarēja ar viltību. Viņi pārtika pārsvarā no moluskiem un krastā izskalotām sasmakušām zivīm. Viņi uzņēma vērtīgās barības vielas un reizē arī pasargāja sevi no briesmām, jo mūsu priekšteči tā smirdēja, ka plēsējiem riebās tos ēst.

Domāju, ka šis ir spilgts gadījums, kas liek mums mācīties no vēstures, lai sasniegtu nākotnes mērķus. Šobrīd cilvēki vairs nesacenšas ar citiem sev līdzīgiem evolūcijas sānsoļiem, šobrīd savā starpā sacenšas valstis. Kamēr tādas lielvaras kā ASV, Ķīna vai Krievija iemieso gigantopiteka spēku, tās ietver arī viņa vājības. Pārliecinātas par savu neuzvaramību, lielvalstis nedomā, kā attīstīties, un riskē neizbēgami nonākt evolūcijas strupceļā. Tās ir pārāk neelastīgas un iedomīgas, lai pat apsvērtu domu par atteikšanos no garda bambusa kāta un tā vietā liktu uz zoba sasmirdējušu karūsu.

Lielākā kļūda, ko mazās valstis, arī Latvija, varētu pieļaut, ir mēģinājumi atdarināt lielvalstu uzvedības modeli. Ja mūsu priekšteči būtu centušies dzīvot pēc gigantopiteka parauga, es šobrīd nerakstītu šīs rindas. Un jūsu nebūtu šeit, lai tās lasītu. Mazajām valstīm nav jābaidās novilkt bikses, iebrist pašā smirdīgākajā zampā, pieliekties, pacelt nosprāgušu zivi un iekosties tās sulīgajā vēderā, ļaujot fermentētajām dzīvības sulām spēcināt mūsu izsalkušās miesas. Aizspriedumi, lieku tradīciju, no citiem noskatītas uzvedības atdarināšana – tas viss ir jāatmet un jāļaujas būt tik smirdīgam, pretīgam un atbaidošam.

Tā, lai neviens zobenzobu tīģeris pat neiedomājas tuvoties. Ja sekosim šim primātu attīstības vēstures piemēram, ticiet man, nepaies ne daži miljoni gadu, līdz milzeņi izmirs un zemi pārvaldīs mūsu – mazo nāciju – mazmazmaz…mazbērni.

Tieši tāpēc aicinu aizdomāties par unikālas nišas radīšanu Latvijai. Esam iepriekš mēģinājuši pozicionēties kā zeme, kas dzied, zeme, kur dzīvo zilās govis, zeme, kurā ir daudz mežu, dzintars, jūrmala un tamlīdzīgas naivas, muļķīgas un neinteresantas lietas, kas patiesībā nevienu neuzrunā. Arī metoties otrā grāvī un pārvēršot Latviju par azartspēļu, prostitūcijas vai marihuānas paradīzi, mēs nekļūsim par uzvarētājiem evolūcijas cīņā, jo nevienu nepārsteigsim, mēģinot ielīst nišā, kur jau valda Lasvegasa un Amsterdama.

Tā kā mums ir ļoti reti apdzīvota teritorija ar knapi 30 cilvēkiem uz kvadrātkilometru, aicinu turpmāk pozicionēt Latviju kā valsti, kur atbraukt nomirt un tikt apglabātam. Katrs hektārs plašo lauku, kuros tiek audzētas maz ienesīgas graudaugu kultūras, varētu būt neskaitāmus miljardus eiro nesošas atdusas vietas turīgiem ārzemniekiem no blīvi apdzīvotām megapolēm. Turklāt apglabāšanas tūrismam der ne tikai lauksaimniecības zeme, bet arī mālaina augsne, kāpas, purvi un citas šobrīd neizmantotas teritorijas. Platībām, kas ir nederīgas lauksaimnieciskajai apstrādei, ir pat priekšrocības. Iedomājieties, kādas iespējas tās paver! Piemēram, tikt apglabātam, lēnām iegrimstot purvā, ripojot bedrē pa sen izstrādāta grants karjera nogāzi vai ievirpuļojot aizsaulē pa upes atvaru. Turklāt, ja Latvijas nākotnes apbedīšanas tautsaimniecības nozarei izdotos pārliecināt klientus tikt apglabātiem stāvus, tad jau tā grandiozos ienākumus no hektāra mums izdotos vismaz trīskāršot!

Jau tagad varu saklausīt pārmetumus, kas mani sagaida pēc šī raksta publicēšanas. Ka tēma esot svēta, ka pret mirušajiem jāattiecas saskaņā ar senām tradīcijām, reliģiskiem priekšrakstiem un klasisku izpratni par cieņu. Šiem moralizētājiem jāsaprot, ka viņi ir mūsdienu gigantopiteki, kuri ironiskā kārtā evolūcijas mērogā ir nāvei daudz tuvāk nekā manis ierosinātā apbedīšanas biznesa klienti.

Nākontes latvietis.

Kādēļ Ušakovs un Ameriks patiesībā pošas uz Eiropu?

Pagājušajā nedēļā Nils Ušakovs un Andris Ameriks negaidīti paziņoja, ka viņi kandidēšot Eiropas parlamenta vēlēšanās. Negaidīti tas bija tam autobusa šoferim un viņa pasažieriem, kuri 9.februārī mēroja ceļu no tālās Bolderājas līdz Rīgas rātei atbalstīt savu vadoni. Taču mēs to jau sen gaidījām – šis paziņojums bija kā pēdējais gabaliņš gandrīz saliktā puzlē.

Viss sākās 1931.gada 2.martā, kad Padomju Savienībā kādā Ziemeļkaukāza novada Privoļnojes ciema kolhozā piedzima mazs sārtvaidzis vārdā Mihails Gorbačovs. Ap to pašu laiku no Privoļnojes ciema pienāca pirmās ziņas par milzīgu ķirzaku, kas terorizējot vietējos iedzīvotājus. Reiz milzu ķirzaka tika manīta netālu no Gorbačovu ģimenes nama, taču šoreiz ciema iedzīvotāji bija gatavi. Viņi ņēma dakšas, lāpas un pat kombainus un sāka medības. Pēc vairāku stundu ilgas vajāšanas ciema kolhozniekiem reptili izdevās iedzīt strupceļā – viņi ielenca to līdzās kādai kūtij. Lai gan plāns bija ķirzaku sagūstīt un nosūtīt uz Maskavu izpētei, viens no iedzīvotājiem neizturēja spriedzi un piešāva lāpu pie milzu reptiļa pieres.

Atskanēja dzīvniecisks ķērciens un ķirzaka ar prātam neaptveramu spēku samīcīja lāpas nesēju savā dūrē. Ciema iedzīvotāji bailēs sāka atkāpties, bet reptilis iebēga blakus esošajā kūtī. Mirkli vēlāk no kūts ārā iznāca 14 gadus vecais Mihails un paziņoja, ka ķirzaka ir pieveikta. Kolhoznieki gavilēja un uzreiz mazajam Mihailam kā atalgojumu piešķīra Kombainera palīga amatu. Taču no tās dienas Mihails bija mainījies – viņam uz pieres bija parādījusies koši violeta ugunszīme. Viņš bija pirmais reptiliānis Padomju Savienībā.

Gāja gadi un Gorbačovs strauji kāpa pa karjeras kāpnēm līdz viņš no parasta Privoļnojes zēna kļuva par Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru 1985.gadā. Taču reptiliānim valdīšanas laiks nebija ilgs – tas beidzās 1991.gadā, kad varenā Padomju savienība krita.

Šonedēļ CEHS.LV rīcībā nonāca šokējošs video, kurā atklāta patiesība ne tikai par Gorbačovu, bet arī par diviem vietējiem politiķiem – Nilu Ušakovu un Andri Ameriku. Kā liecina video redzamie neapgāžamie pierādījumi arī Ušakovs un Ameriks ir reptiliāņi, un CEHS.LV rīcībā esošā informācija liecina, ka Gorbačovs vēlas atkal kļūt par kādas lielas savienības līderi. Nils un Andris ir tikai marionetes Gorbačova spēlē. Viņu uzdevums ir būt kā Trojas zirgam Eiropas parlamentā, lai pēcāk Gorbačovs varētu pārņemt varu visā Eiropā.

Vai tu, Bolderājas iedzīvotāj, joprojām esi gatavs stāvēt pie Rīgas rātes un atbalstīt šos kungus? Vai tiešām arī Bolderāja ir pilna ar reptiliāņiem?