Monthly Archives: februāris 2019 - Page 2

KinoCehs: The Pumaman (1980)

Tā kā cilvēku, kas spētu uzrakstīt sakarīgu kino recenziju Latvijā pietrūkst vēl vairāk, nekā cilvēku, kas spēj uztaisīt filmu, kuru nebūtu kauns skatīties, Cehs.lv kolektīvs nespēja vairs ilgāk stāvēt malā, tāpēc šis būs pirmais no daudziem filmu apskatiem. Nerakstīsim par jaunākajām un trendīgākajām filmām, bet pārsvarā centīsimies aplūkot nepelnīti novārtā atstātās. Kā pirmā – The Pumaman.

Stāsta galvenais varonis – amerikāņu profesors Tonijs Fārmss – aizvada mierīgas dienas strādājot vēstures muzejā Londonā. Jau pašā filmas sākumā Tonijs savam priekšniekam pastāsta, ka viņam iesāpas galva, kad sajūt tuvojamies briesmas (vēlāk to pašu pastāsta tikko satiktai meitenei, lai šī informācija pamatīgāk iegultu skatītāju atmiņā), bet viņš pat nenojauš, ka kļūs par pilsētā klejojošā psihopāta, kurš pa daudzstāveņu logiem met ārā amerikāņus, nākamo upuri. Tā arī notiek – Tonijam uzbrūk kāds milzis ar neandertālieša/čigāna vaibstiem un izmet viņu pa logu. BET…

KAPOW! Tonijs nevis nositas, bet gan lēnām noglaido uz zemes un jau brīdi vēlāk izrādas, ka slepkavojošais neandertālietis patiesībā ir labais acteku priesteris, kurš šādi centās atrast Puma-Vīru. Proti – viņš zināja, ka Puma-Vīrs prot lidot, tāpēc bija nolēmis izmest pa logu visus amerikāņus pilsētā, lai atrastu īsto. Čalim reāli nospīdēja, ka jau ar piekto piegājienu trāpīja uz īsto, citādi stāsts varētu izvērsties daudz asiņaināks.

Paralēli šiem notikumiem, arheoloģe Džeina Dobsone ir atradusi senu acteku artefaktu – zelta masku, ar kuru var ietekmēt cilvēku prātus. Viņas priekšnieks – lateksā tērptais ļaundaris Doktors Kobra – šo masku nolēmis izmantot, lai pakļautu pasauli, tomēr viņš jūt, ka pēc tās ieradīsies Puma-Vīrs, tāpēc vispirms jātiek galā ar Toniju un liek Dobsonei viņu savaldzināt un ievilināt savā bāzē.

Tikmēr milzu priesteris visu laiku skraida pakaļ Tonijam, stāstot, ka viņš ir izredzētais Puma-Vīrs un cenšoties viņu pierunāt uzvilkt tēva jostu. Tonijam uz šo ir diezgan pohuj, jo viņš saņēmis booty-call no Džeinas un labāk izvēlas vakaru pavadīt ar beibi, nekā nepazīstamu čali, kurš viņu tikko izmetis pa logu.

Ierodoties pie Džeinas, Tonijs drīz vien saprot, ka tās ir lamatas. Viņam nākas mesties asinis stindzinošā kautiņā ar vismaz 10 Doktora Kobras vīriem, kā rezultātā viņš nonāk uz mājas jumta un, šķiet, ir jau pavisam aizmirsis, ka krītot no augstuma nevar nosisties, tāpēc domā, ka viss – pizģec būs. Par laimi, neandertālietis sekojis arī uz šejieni un aizmet viņam tēva jostu. To apliekot, Tonijs automātiski pārvēršas par Puma-Vīru, proti – viņam parādās līdz viduklim garš apmetnis, kas ir precīzi tikpat garš, kā filmas budžets, un bēšas uzvalka bikses. Priesteris paziņo: “Tagad tu vari lidot!” Ironiskā kārtā, čigānu milzis nolēmis neatklāt visas Puma-Vīra spējas uzreiz, bet pastāsta viņam par tām palēnām, piemēram, nākamā kautiņa laikā pastāstot: “Tavi pirksti ir tēraudstipri nagi!” un šeit var sākties dramatiska cīņa. Kurš uzvarēs? Puma-Vīram izdosies glābt pasauli, vai tomēr Doktors Kobra būs stiprāks? Nespoilošu – noskatieties paši.

Filma atstāja patīkamu pēcgaršu, jo tajā runāts par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, kuru īpaši paspilgtina varoņa iekšējā cīņa. Nelika vilties arī notikumu attīstība. Patiesībā, bija tik maz lieku kadru, ka nospriedām – režisoram noteikti ir plaša pieredze pornoindustrijā (- “Sveiki, vai jums salūzis televizors?” – “Jā…” – “GULPGULPGULP!”). Tāpat priecēja arī efektīvie specefekti – ņemot vērā, ka filma iznākusi pāris gadus pēc pirmās Zvaigžņu Karu daļas, specefekti nostaļģiski atgādināja par pašmāju šedevru Sprīdītis.

Par skaņu celiņu, savukārt, mūsu domas dalījās – dažiem šķita, ka tas ir nozagts kādam bērnu raidījumam, kamēr personīgi es uzskatu, ka tas ir nozagts liftam.

Kopumā jāteic, ka filma noteikti ir sava žanra tīrradnis un mēs ļoti gaidām, kad to no jauna uzņems Holivuda, jo, nu – tā anyway ir labāka par Black Panther. Dodu filmai 8 Ēķus.

Depresīvo stāstu nedēļa II

Domājams, ka virsraksts visu jau pastāstīja – nākamnedēļ būs nu jau otrā Ceha depresīvo stāstu nedēļa. Respektīvi – katru dienu vismaz viens depresīvs stāsts. Iespējams pat vairāki. Iespējams – pat vairāk nekā nedēļu. Bez diršanas atzīstam, ka šis nenotiek ilgas un rūpīgas plānošanas rezultātā, bet gan tāpēc, ka facebook memories parādījās atmiņa par pirmo depresīvo nedēļu pirms trim gadiem. Ierijiet līdz mandelēm, jo mums ir reāli virs vidējā.

Vienmēr jūsu,
CEHS.lv administrācija

Iepriekšējās depresīvās nedēļas stāsti:
Atceries
– Veca mīlestība nerūs
– Zudusī apātija Burkhartā: Depresīvā nedēļa
Rūdolfs
Mīkstais
Dzimšanas diena
Slimie
– Tēvs
Prezentāciju ērmi

Pulkstenis III

“Skaties, skaties, Deimons tūlīt noskūpstīs Elenu!”
“Labi, mazā, lai viņi bučojas, bet man jāiet… parkinga laiks beidzas.”
Ņikita noglāstīja meitenes pakausi. Tā bija tradicionāla atruna, ko viņš lietoja šādām Tindera čiepiņām. Netflix and chill – tā viņi bija nosaukuši šo vakaru, taču Netfliksā skatīties vampīru seriālu ar Zandu viņš netaisījās.
“Es tev uzpīkstināšu!” viņš uz atvadām izsauca vēl vienu rituālo frāzi, lai gan zvanīt netaisījās un to, domājams, zināja viņi abi.
Jau atnācis mājās un iegājis dušā, Ņikita pēkšņi satrūkās – pulkstenis!!! Viņa glītais, tūrisma izstādē uzdāvinātais koka pulkstenis bija palicis pie Zandas. Laikrādi gan viņš bija dabūjis na haļavu, no biznesa partneriem, taču bija jau to paspējis iemīļot, un tradicionālā pulksteņa nakts atdusas vieta mazajā sarkanajā kastītē uz tumbiņas tagad it kā mēdījās ar ļaunu tukšumu. Varbūt tomēr uzzvanīt Zandai? Bet tad būs atkal pie viņas jābrauc un bezmaz vai jāuzsāk attiecības. Nu nē, lai paliek.

Zanda nemaz negaidīja, ka Ņikita zvanīs. Tādus puišus viņa satika bieži, kamēr Stass bija Polijā, un viņai bija vienalga. Taču pulksteni gan vērīgā acs pamanīja jau tajā pašā vakarā, turpat pie gultas, blakus prezervatīvu paciņas iepakojumam. Abi lietiskie pierādījumi bija steidzami jānovāc, jo Stass būs klāt jau pēc divām dienām. Iepakojums, saprotams, tūlīt pat nokļuva misenē, taču pulkstenis… kaut kāds jocīgs, koka ar dīvainu ķeburu. Būtu vēl metāla, varētu uz lombardu aiznest. Izmest?… Žēl, pulkstenis tomēr gāja. Un tad Zandu pārņēma epifānija – rīt taču bija jāiet uz Sigitas sīča dzimšanas dienu un viņai joprojām nebija dāvanas. Lūk!

Toms lēnām attina vaļā iepakojumu. Dāvana bija kvadrātaina, vai tiešām atkal grāmata? Taču, nē, tā bija kaste, kurā atradās … pulkstenis. Tāds dīvains, koka, ar hieroglifu apakšā. Pulkstenis – viņam?! Hm, nu labi, pamēģinās.
“Tu lohs esi, kas tas par jefismu?”
Garais Jānis un Zilenieks ņirdza tieši sejā.
“Tas? Pulkstenis… mammas draudzene uzdāvināja.”
“Pulksteņus nēsā tikai pediņi. Un šis ir riktīgs pidarasu pulkstenis, no koka.”
“Paši jūs esat pediņi! Ejiet dirst!”
Toms pietvīka, taču draugiem principā bija taisnība. Pulkstenis dīvaini spieda roku, laiku viņš tāpat skatījās telefonā, un arī tas koks… dīvaini.
Pusdienlaikā lēmums tika pieņemts. Viņš devās pie Dedpūla.
“Klau, man ir viens baigais gadžets. Pulkstenis. Mainu pret trim zaļajiem.”
“Kāds vēl gadžets. Parādi. Koaaa? Kas tas par sviestu? Tu zini, cik zaļais maksā?”
“Tas ir koka…”
“Hujoka.”
“Bet te ir hieroglifs!”
“Kāds vēl hieroglifs, tas ir Jumis, bambān. Labi, viens zaļais.”
“Varbūt divi?”
“Iebāz sev dibenā to koka sūdu, dzirdi.”
“Labi, labi.”

Dedpūls jeb Kristaps ar nevērīgu žestu sagrāba pulksteni un iebāza to kabatā, pretī izsniegdams maisiņu. Tiklīdz Toms pazuda aiz stūra, viņa seja savilkās triumfējošā smīnā. Sīkais bambāns bija par vienu – vienu zaļo notirgojis pulksteni. Un vēl kādu! Koka ar iegrebtu latvisko zīmi!
Pulksteni Depūls nēsāt netaisījās, taču viņam bija cita ideja. Ar šo koka brīnumu viņam beidzot bija iemesls atjaunot attiecības ar Paulu, kura no pulksteņa detaļām taisīja rotas.

“Kas tas tāds?” Paula savilka uz augšu šaurās uzzīmētās uzacis.
“Tu taču taisi rotas no detaļām… Dāvana tev.” Skarbais Dedpūls savilka lūpas mīlīgā rozītē.
“Muļķis! Es vairs netaisu rotas. Tagad gatavoju skrubjus.”
Taču dāvanu Paula iebāza somā. Lai vienkārši atriebtos tam kretīnam par to reizi, kad viņa tualetē bija pieķērusi Kristapu ar daiktu Resnās Lilitas mutē.

“No kurienes tev tas?”
“Ai, viens puika skolā uzdāvināja. Nezinu, ko ar to darīt, varētu ielikt bildi, bet man jau pilns instagrams ar pulksteņiem.”
“Eu, man reāli patīk. Nekas, ja es paņemšu?”
“Protams, tēt.”
Vents uzlika pulksteni uz rokas. Nudien stilīgs. Meitai bija laba gaume, gluži kā mātei, viņš atzinīgi nodomāja.

Uzkāpis otrajā stāvā, viņš atvēra gribu.lv. Kā parasti, inkognito variantā, sieva gan viņa datorā nelīda, bet mazums. Tad uzklikšķināja uz attiecīgo sadaļu un pārskrēja pāri sludinājumiem, kamēr atrada to, kas viņu interesēja. Pirmkārt, lai puisim būtu ap trīsdesmit, vecāki viņam nepatika, otrkārt, krieviski runājošu. Latviešu vidē viņš – veiksmīgais uzņēmējs un mecenāts – bija diezgan pazīstams, krievu valoda tomēr garantēja lielāku anonimitāti.

“Nu man ir jāiet… “ Viņš pameta atvadu sveicienu Ņikitam. “Parkinga laiks beidzies.” Puisis saprotoši nožāvājās un pamāja pretī.
Tikai, jau iesēdies mašīnā, Vents saprata, ka pulkstenis, jaunais koka pulkstenis, kuru viņš bija paņēmis no meitas, bija palicis uz Ņikitas tumbiņas. Viņš to bija nolicis blakus lampai, starp grāmatām un prezervatīviem. Tur atradās maza sarkana kastīte, kurā pulkstenis perfekti iegūla, tā it kā šī vieta būtu paredzēta tieši tam.

Visas pareizās atbildes

“Hua-hua-hua, tie puņķutapas neko nejēdz,”  apmierināti nohuhināja Guntis, uzsitot ar rādītājprikstu pa nospeķoto “Enter”. Ar lielu loku un nedaudz teatrāli. Visi punkti uz visiem “i” reizē un punkts teikuma galā, pēc kura nevienam nebūs preargumentu. Kā jau katrs Gunta komentārs ziņu portālā. Šoreiz Guntis bija nokomentējis rakstu par ģenētiski modificētu pārtiku.

“Nu, naivie jau var rīt zivs un gēnus apelsīnā un tikt pie vēža. Es gan labāk ēdīšu apelsīnu pareizi. Tikai tie ar izskalotajām smadzenēm ēd visu apelsīnu, ja to vispār var nosaukt par apelsīnu. Pateikšu jums priekšā – īstais apelsīns ir tikai tas mazais bumbulītis, kas parasti ir lielajam auglim “pakaļgalā”. Tieši tik lieli vēl pirms pārdesmit gadiem gadiem bija visi apelsīni, pirms ĢMO. Lielais “apelsīns” ir modificēto gēnu masa, bet ēst var tikai apelsīna tīro daļu – mazo bumbuli. Nav par ko.”

Pēc 40 minūtēm Guntis atčāpoja atpakaļ no piemājas veikala. Bija nešķīsti karsts, un vienlīdz stipri svīda gan tā pēdu daļa, kuru nosedza sandaļu brūnās ādas strēmelītes, gan tā, kas uztūkusi kā mikls zefīrs spiedās starp strēmelītēm pretī saules glāstiem. Guntis atgāzās krēslā pie datora, sandales nenovilcis, un atplēsa otro saldētās sulas čūpstekli uz kociņa. Cukurs un pārtikas krāsvielas, pretēji ĢMO draudiem, viņu nebiedēja. Ja jau valdība vielas atļauj rakstīt uz etiķetes un no cilvēkiem neslēpj, tad tās ir vienas no nedaudzajām, kas nav produktā ar mērķi balto cilvēku populāciju padarīt impotentu un masveidīgi izplatīt vēzi dekristianizācijas nolūkā. No jauna ielādējis vaļā atstāto portāla lapu, viņš ar patiku secināja, ka komentāram bija 5 plusi, kādi 10 smaidiņi, vēl divtik mīnusi un viens komentārs “Aizmirsti!”

“Hua-hua-hua,” Guntis iehuhinājās tā, ka čīkstēja arī krēsls. “Puišeļi neko nesaprot. Nekas jauns. Tā ir, kad mediji izskalo paurīšus tukšus. Tā, kas mums labs te vēl ir?” ar kūstošā cukurūdens sūķa salipinātajiem pirkstiem tika pāršķirstītas visas populārāko ziņu portālu lapas. Gunta sejā ievilkās pašapmierināts smīns, ieraugot virsrakstu: “Ukrainas austrumos kārtējo reizi pārkāpts pamiers; krituši trīs Ukrainas karavīri un viens civiliedzīvotājs.”

“Lūk, pirmklasīga dezinformācijas paraugstunda, hua-hua-hua. Varu derēt, ka lielākā daļa šito norij bez sakošļāšanas,” Guntis pavirši izlasīja raksta pirmo rindkopu, bet vairāk arī nebija vajadzīgs – visu pateica bilde, kurā bija redzama ložu sadrupināta ķieģeļu siena. “Hua-hua-hua-ēēēē-hua-hua-hua!” jautrību izraisīja arī atsauce pie bildes – ziņu aģentūras nosaukums un iekavās norādītā atruna, ka attēls ir tikai ar ilustratīvu nozīmi.

“Un šito apšaudi “ilustratīvajā attēlā”, pieņemu, sarīkoja “prokrieviskie” kaujinieki, vai ne? :))) Es šo to zinu par ieročiem no dienesta specnazā. Tie, protams, tikai tiem, kas armiju vienīgi filmās redzējuši, izskatās pēc 5,45mm kalibra caurumiem. Bet siena sacaurumota ar pieci-komā-pieēsmitsešiniekiem. Tiem, kam vēl nav skaidrs, pateikšu priekšā – visticamāk amerikosu diversanti, protams, ne bez Vāgnera grupas ziņas. Tur viss augšā sen sarunāts starp amerikosiem un krieviem Jeruzalemes baņķieru virsvadībā,” ar kārtējo “hua-hua-hua”, kas skanēja pēc veca dīzeļa izmisīgajiem mēģinājumiem -20 grādu rītā, Guntis nospieda “Komentēt” pogu. Pāris laiki, krietni daudzāk smaidiņu, pāris komentāru ar sacenšanos asprātībā un viens “Aizmirsti!”

Guntis bija visai apmierināts. Atvaļinājums tikko sācies. Priekšā viss vakars un vēl 12 tādi netraucētas pētniecības un zinību smelšanās .ru domēna blogos, lai pēc tam izpētīto nedaudz vieglā garā ar šķipsnu pārākuma apziņas atstātu .lv domēna ziņu portālu komentāru sadaļā. Darbā bija nedaudz grūtāk – ik pēc stundas bija jāiet apgaitā pa teritoriju, kas prasīja minūtes desmit, pirms atgriezties sarga būdā pie laptopa. Kaut kā izsita no ritma.

“Pasaules okeāns sasilst krietni ātrāk par pētnieku iepriekš prognozēto” – āāāā… medusmaize. Guntis iekrekšķējās un ķērās apgaismot komentāru sadaļas lasītājus par Ķīnas klimatiskajiem ieročiem.

Bija atvasara, Guntis, nomainījis ādas sloksnīšu sandales pret apsarga melnajiem šņorzābakiem, atkal sēdēja sarga būdā. Pēc karstas vasaras, visticamāk, būs auksta ziema, ja vien Ķīnai nebūs citu plānu. Augļu koncentrāta cukurūdens sūķi kā pirmo izvēli sutīgajā vasarā tagad aizstāja krietni barojošāks vairants – saldā krējuma saldējumu vafelē. Aukstumkaste darba vietā bija izcils pirkums. Viņš tīksmi atlaidās krēslā un nolaizīja balto micīti.

Nākamais, ko Guntis redzēja, bija viņam pretī notupies vīrs melnā uniformā, stūrainu zodu un dzeloši asu skatienu – tiešs pretstats Gunta skatienam, kas pamatīgi miglojās.

“Tu, protams, zini, kas es esmu. Nu, ne vārdu, bet ko es pārstāvu. Un tu, protams, saproti, kāpēc tev nācās pagaršot nervu indi. Tu, protams, arī zini, ka tas vis nav nekāds novičoks, kā mēs iebarojām medijiem un tālāk arī lētticīgajiem lasītājiem, bet gan sorosmijs. Ironiski, ka tev ir visas pareizās atbildes, bet parunāt vairs nevari. Tā… Sirdij vajadzētu apstāties pēc 30-40 sekundēm. Vajadzēja aizvērties, kad tevi draudzīgi brīdināja. Protams, visi tavi komentāri un atbildes uz tiem pazudīs jau šovakar. Patiesība nav paredzēta visiem, un par pareizām atbildēm ir jāsamaksā pareizā cena. Ne tu pirmais, ne pēdējais. Arlabunakti,” vīrietis paliecās uz priekšu, papliķēja Guntim pa vaigu. Pēdējā informācija, ko apstrādāja dziestošais prāts, pirms visu paņēma tumsa, bija uzšuve uz vīrieša uniformas piedurknes.

Integranālās personības tests

Pēdējā laikā sabiedrībā palielinājusies interese par personības izpētes jautājumiem. Cilvēks kā mentāli, emocionāli, sociāla un ķermeniska būtne – šādi mūs definē integrālās izglītības institūts, kura apzinātības kursi ierēdņiem sacēla vētru masu medijos. Un nepamatoti – personība ir jāpēta un jāanalizē, nevis tikai tupi jānodirš.

Ceha mākslīgā intelekta laboratorija arī ir spērusi soli šajā gaismas misijas virzienā, kā vienmēr ne bez Kristapa Āla līdzdalības. Plānojam vairākus pasākumus, taču, ņemot vērā sabiedrības garīgo trauslumu, pagaidām nevaram atklāt projekta nianses. Šobrīd padalīsimies ar pirmo produktu – integranālās personības testu. Tas ir pavisam vienkāršs un pilnīgi par velti. Ir tikai jāatbild uz jautājumiem, ko tu domā par šobrīd sabiedrībā notiekošajiem procesiem, un atkarībā no atbildes mēs noteiksim tavu personības integranālo tipu.

Tavas domas par:

Kiviča un Skulmes duo. Šķiršanās, saplūšana, ceļojums uz Berlīni, Vislatvijas tūre un iespējamā emigrācija

a) Divi lohi, kas atraduši viens otru. Dodu šai savienībai maksimums pusgadu, kas beigsies ar citu blondīni.

b) Ir tik brīnišķīgi, ka mūziķis un māksliniece (žurnāliste/ deputāta palīdze/ gandrīz pilote/ dziedātāja/ cilvēks orķerstris) ir atraduši viens otru. Divas radošas dvēseles, kuras sabiedrībai nesaprast.

c) Vairs nav aktuāli, tagad modē Gobzema puņķi.

d) Nepiš.

Imants Parādnieks kā Ministru prezidenta padomnieks demogrāfijas jautājumos

a) Tas tiešām nav cehraksts, bet delfu ziņa?

b) Cienījams vīrs, kurš pats ar savu personisko piemēru uzlabojis mūsu bēdīgo demogrāfiju un tātad pilnībā kompetents.

c) Kā teicis Kivičs: “Svarīgāk, kā dzīvot labi, ir dzīvot interesanti.”

d) Nepiš.

Dzelteno vestu protests pie Saeimas

a) Kotlešpartijas izklaides piketu tukšuma laikā (koki izcirsti, olšūnas beigušās, dzīvnieku cirkā nav).

b) Dzeltenās vestes ir sena latviešu budēļu tradīcija. Steidzami jādibina “vecajo padome”, kas izlems lietas bez tiesas, un tās biedri valkās vestes ar auseklīšiem.

c) Kas ir dzeltenās vestes?

d) Nepiš.

Ušakova kratīšana

a) Kārtējā pokazuha, pakratīs un neko neatradīs. Gobzema puņķi interesantāki.

b) Beidzot pienācis taisnais sods! Atlaist Rīgas Domi, apliet visus ar nano ūdeni un pieņemt vietā Parādnieka sievas un bērnus.

c) Izkratiet taču Ušakova kaķus!

d) Nepiš.

Gobzema un Kaimiņa šķiršanās

a) Tas jau bija paredzams. Kurš no viņiem ir lielākais mudaks?

b) Sorosa sazvērestība pret Latviju. Viņš ar saviem čemtrailiem ir nozombējis šo krietno vīru smadzenes, lai tie sanīstos un mūsu tauta iznīktu. Lūgsimies visi Pokaiņos par viņu atpakaļsaplūšanu!

c) Man garšo puņķi.

d) Nepiš.

Narcos Latvijā – Koknesē aiztur rekordlielu kokaīna kravu, Priverts publicē grāmatu par saviem kurjera piedzīvojumiem

a) Truksnis raud, Eskobārs kapā apgriežas.

b) Arī žīdmasonu sazvērestība. Šodienas narkomāniem dzims bērni – geji.  

c) Man sen ir pašam savi krājumi.

d) Nepiš.  

Testa rezultāti. Saskaiti, kuras atbildes esi izvēlējies visvairāk,  un tāds arī būs tavas personības integranālais tips.

a) Tev pašam liekas, ka esi bezgala asprātīgs ciniķis, kurš visu noliedz un ir ļoti stilīgs. Patiesībā tu esi tieši tik pat liela meinstrīm aita kā tie, kas pārposto fenikssfun jokus. Tu noteikti staigā apkārt, visiem izrādīdams savu tetovējumu vai, ja esi beibe, liec instī bildes ar rozā gumijas zābakiem. Tavs alternatīvisms ir tikpat klišejisks kā dročīšana uz Kimas Kardašjanas dibenu.

b) Draugs, no offence, bet esi sajaucis lapu, DDD laikrakstam ir cits links. Varam tev tikai novēlēt nenosalt Pokaiņos. Es, raksta autors, tev personīgi rekomendēju lielisku FB grupu – Atpazīsim masonu un citu tumšo spēku un pelēko viltības!

c) Tu lieto ko tādu, ko mēs nezinām. Neesi cūka, padalies ar recepti!

d) Ja uz lielāko daļu jautājumu vai pat visiem atbildēji ar “Nepiš”, apsveicam! Tu esi sasniedzis dziļāko integranālās personības attīstības stadiju un kļuvis par meistaru. Tu to, protams, zini un arī, iespējams, kā magnēts jau pievelc mācekļus. Taču tāda veida sava ego glāstīšana tev nav vajadzīga – tevi vienkārši nepiš.

Es gribu būt veiksminieks ar pulksteni

Man vienmēr ir bijusi problēma ar rokaspulksteņiem. Proti, ar to, ka man tā nav, bet baigi gribas. Šeit sākas problēma, jo es nevaru saprast, kāpēc man gribas rokaspulksteni. Esmu prātojis par to jau teju divus gadus, apsverot un izsverot no vairākiem rakursiem. 

Kā vienu loģisku argumentu, kuru daļēji veiksmīgi esmu sev iepārdevis, varu minēt iespēju ar pulkstens palīdzību izslēgt no ikdienas to momentu, kurā, lai iepazītos ar esošo situāciju pareiza laika jautājumā, ir no kabatas jāizvelk mobilais telefons. Man vienmēr tā šķitusi kustība, uz kuru var ieekonomēt. Tīri tā – nelielam taktiskam pārsvaram. 

Kāpēc es lietoju vārdu “daļēji”? Lūk, tāpēc, ka šis neatbild uz manu uzstādījumu, ka vēlos smalku rokaspulksteni. Es īsti nevaru paskaidrot kāpēc tā, taču man ir sajūta, ka nēsāt ap roku lētu sūdu nav labi, ja vien tas netiek darīts ironiski. Savukārt stilīgi pulksteņi maksā tieši tik daudz, lai man allažiņ notrīcētu roka pie kases, iedomājoties, cik reizes es par šo summu varu piedzerties, atskaidroties, piedzerties, atskaidroties un piedzerties, un atskaidroties. 

Visproblemātiskākā zona ir vidējās klases rokaspulksteņi, kuru vidū var atrast šķietami pievilcīgus eksemplārus, bet viņiem līdzi nāk lētuma piegarša, jo savā apziņā paturi prātā, ka tomēr varēji izpildīties labāk, turklāt, kāpēc man būtu jāmaksā pilna cena par “Daniel Wellington” budžeta klases puskoka intelektuāļa pulksteni, ja teju visiem cilvēkiem ar 1000 sekotājiem “Instagram” uzņēmums tos sviež no pakaļas? Manā izpratnē nekas nepasaka “es nevēlos iegādāties DW pulksteni” labāk kā regulārs atgādinājums sociālajos tīklos par to, ka, iespējams, tu esi vienīgais, kurš varētu būt šķīries no naudas tā velkāšanai.

Šī slimība nāk līdzi visai vidējai rokaspulksteņu klasei, jo nevari zināt, kurā brīdī tavs 150€ vērtais laikrādis sāks trendoties sešpadsmitgadīgu kendamas spēlētāju vidū, kuri to neviļus būs atraduši kurjera atvesta paciņā kopā ar “Narvesen” augļiem, “Pringles” čipsu pakām un citiem bezmaksas sūdiem.

Es gribu pulksteni, kurš man atgādina gan pareizu laiku, gan faktu, ka es esmu īsts veiksminieks. Kamēr tas nav iespējams, savu rokaspulksteni es esmu uzzīmējis. Gan man izdosies.

Kasio

“Nu, skaties.” Raitis pietupās lai atrastos ar dēlu vienādā acu līmenī. “Īsā, resnā bultiņa rāda stundas. Garā, šaurā bultiņa rāda minūtes. Tas ir diezgan vienkārši”. Puika pamāja ar galvu, taču uzacis savilkās vieglā neizpratnē un uz pieres parādījās nopietnu pārdomu grumbas. Tēvs turpināja – “Ja īsā bultiņa rāda uz 9, bet garā uz 12, tas nozīmē, ka ir precīzi deviņas stundas. Ja garā bultiņa ir uz trīs, bet īsā uz desmit, tas nozīmē, ka ir piecpadsmit minūtes pāri desmitiem”. Puika pamāja.

“Redzi, katrs punktiņš nozīmē vienu minūti. Un tagad pasaki man, cik pulstenis rāda šobrīd?” Dēls cītīgi nopētīja balto ciparnīcu.

“Divas minūtes un divdesmit stundas?”

“Nē, nē, pamēģini atcerēties, ko rāda īsā bultiņa un ko garā?”

“Divas stundas un divdesmit minūtes?”

“Tieši tā!” Tēvs lepni pabužināja puikam matus. “Tikai pareizi ir teikt divdesmit minūtes pāri diviem. Un zini ko? Ja jau tu proti pareizi noteikt laiku, tad šis pulkstenis ir tavs!”

Mazās plaukstiņas cieši sažņaudza dāvanu. Pašam savs pulkstenis šķita vērtīgākā lieta pasaulē. Balta ciparnīca, melnas bultiņas, melna plastmasas siksniņa. Sīcis mēģināja saburtot savādos uzrakstus.

“Cā-sī-o. Tēt, ko nozīmē “casio”?

“Rakstās “casio”, bet izrunā “kasio”. Tas ir firmas nosaukums. Šī firma ražo pulksteņus un daudz ko vēl.”

* * *

Tumsā spīdēja laupītāja acis un naža asmenis.

“Fiksi, bļaģ. Velc ārā maku un telefonu, davai, suka, kusties.”

Sergejs paklausīgi darīja pavēlēto. Telefons, vēl joprojām kredītā, un maks tika iedoti laupītājam, kurš tos paķēra un neapskatot ielika jakas kreisajā kabatā. Skaidras naudas makā nebija daudz, taču žēl bija dokumentu un bankas karšu, kuru atjaunošana būs ellīgi čakarīga un prasīs daudz laika.

“Un pulksteni? Davai, dod šurp!”

Ar cimdiem rokās bija diezgan sarežģīti atpogāt smalko siksniņu.

“Kasio?” laupītājs uzmeta aci pulkstenim, kamēr Sergejs piņkerējās ar atpogāšanu. “Atstāj sev, kapeiku pisēj.” Laupītājs pēkšņi pagrūda Sergeju, apgriezās un metās bēgt. Sergejs ar skatienu pavadīja laupītāju, kurš pēc dažiem mirkļiem pazuda tumsā.

“Vot, pidrila,” nodomāja Sergejs. “Tīri normāls pulkstenis, precīzs, izturīgs, zajebal, kāda vaina?”

* * *

(Turpmākais teksts ir puslīdz sakarīgi tulkots no itāļu valodas)

“Gandrīz aizmirsu. Velc savu zelta kaku nost, uzliec šito” –  Gvido nolika uz galda necilu plastmasas pulksteni.

“Klau, zirņu pāksti, tu esi pie pilna prāta?” Horhe izbrīnīti paskatījās uz biedru. “Tu vispār zini kas tas par pulksteni? Cik tas maksā?”

“Cik?”

“Vairāk nekā tu, pipeļseja!”

“Ak, svētā dievmāte! Nu nevajag man tagad locekli lauzt! Velc nost to sūda diņķi!”

“Klausies, paut, tu zini kas man uzdāvināja šo pulksteni?” –  Horhe vicināja dūri gar Gvido degunu. “Pati Monika, pipeļu sūkātāja, Belluči!”

“Tu, vecais dročītāj, nevajag man piesaukt visādas pusmūža ielasmeitas! Padomā, pēc kā tu izskaties?”

“Pēc Holivudas zvaigznes, pediņ!”

“Pēc Termini stacijas sutenera, pamuļķi!”

“Ko viņi par mani padomās? Ka es kāds bezpajumtnieks? Ubags? Man ir reputācija!”

“Tev ir reputācija?”

“Reputācija un nauda! Es jūs visus varu nopirkt! Un tevi, un viņus, un pašu dievmāti ar erceņģeļiem!”

“Jēzus Kristus! Tu kurā gadsimtā esi dzimis, kretīn? Tu saproti, ka šobrīd tiek novērtēta atturība, nevis izšķērdība! Paskaties kā ģērbjas Cukerbergs!”

“Žīds!”

“Bills Geits!”

“Kapitālists!”

“Berluskoni!”

“Mafiozo!”

“Tev vispār nekā svēta nav? Dieva dēļ, svētā trīsvienība, vai es tev esmu kādreiz melojis? Man jākrīt ceļos lai tu paklausītu?”

“Ai, vecais, neāksties, ņem.” Horhe negribīgi pastiepa asistentam smago zelta hronogrāfu un, aizvainoti ņurdēdams, sev ap roku aplika plastmasas Kasio. “Lai žēlīgs dievs, es ceru, ka neviens nepamanīs.”

Horhe nopūtās, pārmeta krustu un iznāca uz balkona. Apakšā bija sanācis prāvs ļaužu pulks. Horhe sveicinot pacēla roku, zaļā piedurkne noslīdēja zemāk un pūļa skatieniem atklājās lētais laikrādis. “Ak, Gvido, tu pipeļseja”, nodomāja Horhe. “Ceru, ka šis upuris nav veltīgs.”

Nevienu neinteresē tava seja

Gluži kā tāda neveikla erekcija skolniekam brīdī, kad viņš ir izsaukts pie tāfeles, arī šobrīd sabiedrības biksēs samilst stingra un grūti nepamanāma problēma. Ļaudis aizvien vairāk satraucas par saviem personas datiem. Tas, protams, kopumā šķiet veselīgi, atbildīgi un pamatoti. Izņemot gadījumus, kad tas šķiet pilnīgi stulbi, kā, piemēram, 2019. gada sākumā ar akciju #10yearchallange.

Es allažiņ ar zināmu skepsi esmu skatījies uz tiem ļaudīm, kuri, piemēram, sporta zāļu reģistratūrā vai biroja durvju sistēmā nelabprāt atstāj savus pirkstu nospiedumus, jo: “Dievs vien zina, ko viņi pēc tam ar šo informāciju iesāks!” Nevēlos, lai domājat, ka esmu pārāk skeptisks, taču man ir grūti uzburt ainu, kurā mehatroniķa Jurģa pirkstu nospiedumiem dzenas pakaļ FIB, CIP, “Zaļā karotīte” un visa “Supernovas” žūrija, lai izspiegotu, kā viņš vakaros skatās “Netflix”, bet no rītiem pie spoguļa sasprindzina bicepsus un domā: “Labi, ka es eju uz kačalku!”

Tāpat man šī pārmērīgā sevis sargāšana šķiet ironiska apstākļos, kad tu tāpat jau visu savu dzīvi esi izlicis sociālajos tīklos. Pirkstu nospiedumus sargājošais Jurģis skaidri un gaiši ir izlicis sava dzīvokļa attēlus, kopbildes ar tuviniekiem un vispār naktī reizēm aizmirst aizslēgt durvis. Bet galvenais, lai pirkstu nospiedumi drošībā, jo – privātums taču.

2019. gads pie apvāršņa ieradās ar viegli kaitinošu heštegu #10yearschallange, aicinot tevi publicēt bildi ar sevi šobrīd un pirms 10 gadiem. Kopumā labi izdomāts koncepts, jo ļaudīm vispār sociālajos tīklos patīk bezmērķīgi eksponēt savu seju, gaidot, kad “Instagram” lietotāji to divreiz noglāstīs ar savu speķaino pirkstu, atstājot “Like” atzīmi, tādējādi nekaitīgi apmierinot ego un nedaudz papaijājot tavus mazvērtības kompleksus.

Protams, akcija ātri vien kļuva aktuāla visā pasaulē. Un nebija ilgi jāgaida, kad arī šim konceptam ar savām konspirāciju teorijām klāt ķērās ķirzakcilvēku atzinēji, kuri, siekalām šķīstot uz visām pusēm, kliedza: “DHATUU AIZŠARDŽĪB’B’BAĀĀĀ.” Vienai tādai labu pamatu iedeva publikācija medijā “Wired”, kurā tehnoloģiju apskatniece izvirzīja teoriju – šo heštegu ir ieviesušas lielās korporācijas, kuras vēlas attīstīt sejas atpazīšanas tehnoloģijas. Ātrāk nekā neganta caureja šī ziņa izplatījās ļoti daudzās sociālo tīklu ziņu lentēs. Labi.

Palūkojoties gan uz “Facebook” pārstāvju komentāriem, gan uz līdzīgām kampaņām iepriekš, ir diezgan droša sajūta, ka, gluži kā ļoti daudzas akcijas, arī šī ir radusies pašu lietotāju vidū. To autore piemin arī rakstā. Otrkārt, padomājot racionāli, pat ja tehnoloģiju giganti būtu izgudrojuši tik smalku veidu, kā viltīgi attīstīt seju atpazīšanas tehnoloģijas… Nu un? Forši! Mums būs tehnoloģijas, kas spēs labāk atpazīt cilvēkus pēc sejas. Es ticu, ka tas noderēs daudzās nozarēs.

Tehnoloģijas allaž ir nākušas talkā, atslēdzot no cilvēku ikdienas lietas, kurām mēs agrāk būtu veltījuši neadekvāti daudz laika. Modernākas apkures sistēmas atslēdz no ikdienas to momentu, kurā tev visu vasaru jāmočī ar cirvi pa baļķiem, lai ziemā nebūtu jāsalst. Tāpat mēs diezgan labprātīgi atdodam savas GPS koordinātes, lai aprēķinātu, kurās ielās ir sastrēgumi, izvēloties ātrākus maršrutus. Dažādi mūzikas, reklāmas, filmu un grāmatu servisi, kas piedāvā taviem paradumiem atbilstošāku saturu. Un vispār ir diezgan forši nemirt no bakām, jo mums ir vakcīnas.

Tieši tāpēc ar prieku privātajos tīklos publicēju savu seju pirms desmit gadiem un šobrīd, cerot, ka kaut kur ir kāds tehnoloģiju illuminati, kura algoritma attīstībai es sniegšu palīdzīgu roku. Varbūt tas vēlāk man pozitīvi atspēlēsies, kad vecumdienās pēc ballītes naktsklubā neviļus aizsnaudīšos uz ielas, bet pašvaldības policisti pēc sejas varēs noskaidrot manu dzīvesvietu un aizvest turp, nevis uz sutkām. Saukšu to par ieguldījumu nākotnē.