Monthly Archives: janvāris 2019

Kartupeļu apjukums

Pēc vairākiem nesekmīgiem valdības izveidošanas mēģinājumiem, beidzot tas ir izdevies un varam vieglu sirdi pilnībā nodoties Eirovīzijas atlases dalībnieku kritizēšanai. Kamēr lielākā daļa iedzīvotāju atviegloti nopūšas un priecājas, ka beidzot tas ir paveikts, daļa vēlētāju jūtas tik “uzmesti”, ka daži alfa-tīrradņi sašutumā publiski sagrieza un sadedzināja savus partijas t-kreklus. Un tie nav Saskaņas atbalstītāji, ar kuru iecienīto partiju neviens pat nepieļāva iespēju uzsākt sarunas – tie ir cilvēki, kuru iemīļotā partija ir daļa no jaunās valdības ar trim ministru amatu posteņiem. WTF?

Tā kā vārdi “intelekts”, “viedums” un “spriestspēja” nav pirmie, kas iešaujas prātā, iztēlojoties vidējo KPV LV vēlētāju, devos uzmest aci viņu viedoklim “Latvijas tautas demonstrācija” facebook lapā. Tiem, kas nezina – tā ir partijas atbalsta grupa, kurai nesen izdevās saorganizēt iespaidīgu 100 cilvēku piketu pret Vienotības veidoto valdību, no kuriem lielākā daļa piketētāju bija dažādu mediju žurnālisti un bariņš Ždanokas čomu. Šajā lapā pēc valdības apstiprināšanas publicēta Artusa Kaimiņa bilde, zem kuras ir lērums komentāru, no kuriem pāris spīdošākos vēlos citēt. Lai spilgtāk ilustrētu savu nostāju, komentāru gramatikas, interpunkcijas, stila un veselā saprāta kļūdas atstātas nekoriģētas.

  • Edgars: “vini tikai mak solit”
  • Signe: “Vnk visiem jābrauc prom no Latvijas…lai paliek tik pensionāri…vot tad viņiem nebūs naudas ko zagt…tad nebūs nokā ņemt..būs tik jādod”
  • Amanda: “Nodevējs!!!”
  • Anita: “Nežēlīgi un ciniski piekrāpa tautu, nodeva Aldi Gobzemu! Pretīgi, Artuss!”
  • Artur: “Izdzimtenis!Lai top nolādēts viņš līdz mūža galam!!!”
  • Elita: “Ja asinīs stukaći un ćekisti ko brīnīties? Iedzimts talants..Kaut kā neticu viņam par “sarkanajām līnijām” pret Saskaņu. Tâ viņa draudzenīte kaut kâ ļoti atgādina krievuśku. Vairāk izskatas,ka runâ vienu,dara citu..kā izdevīgâk. Glużi ká radiniece ćekiste..”
  • Zigurds: “Ņēma un uzmeta… Nekas jauns, par meroni rubuļiem pārdevās?”
  • Revita: “Vistrakākais ir tas, ka šim kungam tūkstoši ticēja par jaunu sākumu šai valstī. Bet viņam šķiet Meroni naudas smarža patika labāk nekā godīgums. Viegli sevi pārdeva… Nē ne sevi, bet tautu…”
  • Edijs: “Luudzams nepobliceet sii ruksa seju. Vairs negribu redzeet. Bija kas pamodies sirdii ja aizgaaju 2 noveeleet. Bet liidz ar so face nomira viss kas biija pamodies.”
  • Dzintars: “nu artuss un vel 10 judas nodeva savus veletajus , tapec apsolu visiem no sevis ja satiksu iesplausu vinam seja bet ja viņš bus neapmierinats par to un meginas kaut ko pateikt , izdarisu to ko dara kurzeme sadosu pa muti un nepaskatisos ka vinam ir kaut kada imunitate ,bet vel labak butu savakties un uztaisit flesmopu un nometat judas ar tomatiem un olam”

Respektīvi – KPV LV atbalstītāji ir sadalījušies divās karojošās nometnēs, no kurām viena atbalsta Aldi Gobzemu un uzskata, ka valdības veidošana kopā ar Vienotību ir savu vēlētāju nodošana. Atbalsta Aldi Gobzemu, kurš pats vēl pavisam nesen nesekmīgi centās izveidot valdību, kurā bija iekļāvis ne tikai Vienotību, bet arī savas tik ļoti nīstās “vecās varas” partijas ZZS un NA. Aldi Gobzemu, kurš šobrīd asi nosoda “komunista” Reira kļūšanu par ministru, neraugoties uz to, ka paša veidotajā valdībā Reiram bija atvēlējis ekonomikas ministra krēslu.

Šajā visā ir tik daudz pretrunu, ka, ja godīgi, man nav skaidrs – kā cilvēki ar šādu domu gājienu spēj eksistēt parastā ikdienā? Kā viņi tiek galā ar sadzīviskiem ikdienas jautājumiem? Piemēram – vai laiku pa laikam viņi nenokrīt gar zemi, jo piemirsa, ka jāelpo? Vai, ejot pa ielu, viņi nemēdz ieskriet kādā sienā, jo sajauca kreiso ar labo pusi? Vai pirms nokārtošanās viņi atceras novilkt bikses un prot noslaucīt paši savas pēcpuses, jo to darot tomēr ne sūda nevar redzēt?

Vēl būtu ļoti interesanti uzzināt, kādas ir šo cilvēku piedāvātās alternatīvas nule izveidotajai valdībai. Pieņemot, ka ZZS vai Saskaņas veidotas valdības nav Gobzema elektorāta sapnis, atliek tikai viena iespēja – ārkārtas vēlēšanas. Tās, savukārt, no KPV LV atbalstītāju skatapunkta, būtu absolūti nejēdzīgas, jo pirmkārt – ārkārtas vēlēšanas izmaksā ļoti dārgi un tas būtu lieks spēriens pa nodokļu maksātāju maciņiem, kuru tukšums bija viens no galvenajiem kritērijiem partijas fanu bāzes izveidei. Otrkārt – ārkārtas vēlēšanās KPV LV iegūtu mazāk balsis nekā iepriekš, jo, pēc priekšvēlēšanu farsa un valdības veidošanas fiasko, partija, visticamāk, būs pazaudējusi to vēlētāju daļu, kurai bija jebkādas intelekta pazīmes un kuru balsojums bija sava veida protests.

Valdība beidzot izveidota, tāpēc kvēlākajiem tās pretiniekiem teikšu populāras multfilmas varones vārdiem: “Let it go!” Aldim Gobzemam bija sava iespēja veidot valdību, bet tā nu sagadījies, ka, priekšvēlēšanu laikā apsaukājot pārējos potenciālās valdības kolēģus par meļiem, zagļiem un oligarhu ielikteņiem, iespējams iegūt tikai “laikus” savām video tiešraidēm, nevis deputātu atbalstu savam ministru kabinetam. Utopija par absolūto balsu vairākumu vēlēšanās ir izkūpējusi gaisā gluži kā mans sapnis kādu rītu pamostoties pēkšņi konstatēt, ka man ir 30 centimetrus garš loceklis. Atļaušos piebilst, ka otrajam sapnim bija lielākas iespējas piepildīties.

Ņucis

Tramvajā smirdēja pēc vecas un nolaistas koka divstāvenes kāpņutelpas un tā salkanuma, ko gaisā atbrīvo sasaluši kritušie āboli, ja tajos iekāpj. Var jau arī vienkārši teikt, ka pēc sūdiem. Vagons bija cilvēku pilns, un cieši saspiedušos rumpju siltums smaku pastiprināja. Kaspars vairs neatcerējās, kad tramvajā nebūtu smirdējis, jo vienmēr brauca mājās ap šo laiku – kā lielākā daļa strādājošo. Paradoksāli, bet Kasparam tas ļāva justies kā labākam cilvēkam. Kamēr lielākajai daļai rumpju tramvajā tā bija ikmēneša budžeta diktēta izvēle, Kaspars mierīgi varēja atļauties bez steigas vakara satiksmē bakstīties savā elektromobīlī. Tomēr viņš ticēja, ka kopbraukšana ir būtiska daļa no dzīvesveida, kas galu galā izglābs pasauli. Tāpēc vasarā pilsētā uzņēmējs  Kaspars pārvietojās ar velosipēdu, bet ziemā – ar sabiedrisko transportu.

Kasparam nepatika sabiedriskā transporta kontrole un piecdesmitgadīgie apsargi ar pakava ūsām, tos reizēm bija grūti atšķirt no bezpajumtnieka, kuru viņi sēdināja ārā no vagona. Kā uzņēmējs Kaspars, protams, atbalstīja principu, ka par pakalpojumu ir jāmaksā, tomēr sabiedriskais transports viņa redzējumā bija atsevišķs gadījums. Vārds “sabiedriskais” vien paredz, ka tas pienākas visiem. Kā gaiss vai jūra, vai tiesības kaut šķībi, bet no sirds vilkt līdzi “Saule, Pērkons, Daugava” Dziesmu svētkos. Tramvajs bija ekosistēma, un smirdīgie bezbiļetnieki bija tās sastāvdaļa. Arī kontrolieri, saprotams, tādi bija, tomēr “National Geographic” raidījumos biežāk jūt līdzi ronim, kurš kļuvis par pusdienām polārlācim.

“Jūsu E-talonu, lūdzu.”

Kaspars nedzirdēja un turpināja skatīties ārā pa logu. Tramvajs bija pieturējis Barona ielā tieši iepretim tur, kur vēl pirms pāris gadiem atradās viņa  par Eiropas grantu un apvārdotu investoru naudu dibinātais konceptveikals. Duļķainās acis jaunās izkārtnes vietā aizvien redzēja uz niedru pamatnes izveidoto “ŅUCIS – pilna cikla svaigēšanas konceptveikals.”

“Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā, pa pirmo atkal iekšā, un tā uz apli – ņukā zaļi!” Kaspars atcerējās sevi mācot jaunajiem pārdevējiem veikala saukli, kas jānoskaita klientam pēc katra pirkuma.

“Jūsu E-talonu, LŪDZU!” izrāva Kasparu no nomoda sapņa.

“Ko? Ā, man nav.” Kontrolieri stāvēja puslokā, bet nedaudz atstatus no neganti pēc sūdiem dvakojošā Kaspara. Arī pārējie pasažieri bija saspiedušies vagona otrā galā. Kaspars pats piecēlās un bez strīdēšanās izkāpa no vagona. Kontrolieri un apsargs ar valzirga ūsām viņam nesekoja. Naudu no Kaspara tāpat nevarētu dabūt.

Investori bija iegrābušies. “ŅUCIS” bankrotēja 10 mēnešus pēc atvēršanas. Latvijā sabiedrība acīmredzami vēl nebija morāli gana nobriedusi, lai pieņemtu īstu pilna cikla svaigēšanu. Kaspars jauno dzīvi skvotā uztvēra kā iespēju būt patiesāk. “Pa vienu galu iekšā, pa otru ārā, pa pirmo atkal iekšā, un tā uz apli – ņukā zaļi!”

Polārlāči un valzirgs bija patriekuši sūdēdāju roni no tramvaja. Līdz nākamajai reizei.

Demogrāfijas speciālo lietu pulkveža prezidenta detektīvu leitnants Imants

Pēdējā laikā man neizsakāmu baudu sagādā sekošana līdzi valdības veidošanai. Es to redzu kā bērnudārzu vai, labākajā gadījumā, vidusskolu, kur aktīvi darbojas nenobriedušu cilvēku ego. Mani fascinē fakts, ka pirms vēlēšanām ikvienam kandidātam bija precīzi skaidrs darāmais, bet, tiklīdz viņiem jāvienojas par Ministru kabineta sastāvu, tā visa solītā kompetence un profesionalitāte izplēn kā nauda ar Rīgas domi saistītos iepirkumos.

Ārkārtīgi uzjautrinoši ir vērot “KPV LV” emocionālo seriālu par draudzību un nodevību. Godīgi sakot, šī drāma vairāk atgādina ķildu starp diviem mīlniekiem. Jāatzīst, ka Gobzems ir teicams taktiķis. Cik veikli viņš izgrieza kažoku uz otru pusi pēc vēlēšanām, lūdzot piedošanu par “emocionalitāti” priekšvēlēšanās, tik veikli viņš apstrādāja Kaimiņu dažu pēdējo dienu laikā, “pagrūžot viņu zem autobusa”, lai kļūtu par bezdarbnieku un senilu pensionāru Nr. 1 varoni, liekot Kaimiņam izskatīties pēc mērena “KPV LV” vērtību nodevēja. Ja šī izrāde būtu uzvesta, tā būtu pirmā pelnītā balva Nacionālajam teātrim “Spēlmaņu naktī”.

Taču visvairāk prieka man sagādāja Imants Parādnieks, kurš kā niķīgs bērns saldumu veikalā vēlējās savu īpašo demogrāfijas ministra amatu. Man ir aizdomas, ka Nacionālā apvienība vienkārši centās atbrīvoties no viņa, jo šis īpatnis nav visai labi ieredzēts pat starp savas partijas biedriem. Iespējams, tā iemesla dēļ, ka pēc izskata viņš būtu sastopams ar visiem 7 bērniem kādā no Talsu pieturām.

Pats Demogrāfijas ministrijas koncepts mulsina prātu, jo nav skaidrs, ko šāda ministrija varētu darīt, lai labotu vecuma robu sabiedrībā un negatīvo iedzīvotāju pieaugumu. Visticamāk, valsts finansējums tiktu tērēts, lai skolās sludinātu kontracepcijas ļaunumu. Iztēlojos arī Demogrāfijas ministrijas logo – Imantam Parādniekam līdzīgs vīrietis baro ar krūti zīdaini, kamēr Milda viņam mazgā kājas ar saviem matiem. Šo ministra posteni varētu pēc katrām vēlēšanām žonglēt starp Parādnieku un Stepaņenko, kas ir divi dedzīgākie un sliktākie demogrāfijas problēmu risinātāji.

Īpatnēji, ka Nacionālās apvienības mājaslapā atrodamajā programmā vārds “demogrāfija” nav pieminēts vispār (es pārbaudīju). Bet, OK, nav nepieciešams pārliecināties, lasot partiju programmas, lai saprastu, ka nevienam no ievēlētajiem politiskajiem spēkiem nav ne mazākās izpratnes par demogrāfijas jautājumiem.

Ekonomiku uztur darba spējīgā sabiedrības daļa, kas rada vērtību un laiž nepatērēto atpakaļ ekonomikas apritē. Problēma ar novecojošu sabiedrību ir tajā, ka liels skaits pensionāru ir slogs uz nomaksāto nodokļu artavu valsts budžetā. Viens risinājums ir palielināt strādājošo skaitu, kas diemžēl ir vienīgais mūsu politiķu redzeslokā. Otrs variants ir palielināt pensionēšanās vecumu, kas ir gan politiski pašnāvniecisks, gan iracionāls, jo veci ļautiņi nav pārāk labi pievienotās vērtības ražotāji un ir pelnījuši atpūtināt varikozās vēnas pie televizora ekrāna.

Ģimeņu labklājības celšana ir absolūti atbalstāma, taču no demogrāfijas viedokļa tas ir koks ar diviem galiem. Kas attiecas uz ģimenēm ar bērniem, tad – jā, tas palīdzēs izaudzināt mazos knēveļus, bet ģimenes tas nemotivēs dzemdēt jaunus pilsoņus, jo bērni apgrūtina ne tikai vecāku maciņu. Lai cik to būtu grūti aptvert konservatīvajiem pāķiem, arī sievietes ir apveltītas ar ambīcijām gan profesionālajā, gan sociālajā dzīvē, jo grūtniecība attur daiļās lēdijas no kāpšanas pa karjeras kāpnēm un ballītēm ar nesamērīgu alkohola patēriņu. Grūtniecība ir arī psiholoģisks šķērslis, jo cilvēkam ir bail, ka viņa dzīve turpmāk sastāvēs no sarunām par jaundzimušā vēdera izejas krāsu.

Var arī palielināt strādājošo skaitu ar imigrācijas un viesstrādnieku palīdzību, taču tas ne pārāk priecē vietējos iedzīvotājus, jo, ja palūkojamies uz Lielbritānijas piemēru, tur viesstrādnieki ierodas no Austrumeiropas valstīm ar krietni zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju, kas negatīvi ietekmē sociālo labklājību un noziedzības līmeni. Vispragmatiskāk ir skatīties tehnoloģiskās attīstības virzienā, jo, ja tehnoloģijas atņem darbu cilvēkiem, tad jārīkojas pretēji instinktiem un jāļauj vēl vairāk tehnoloģijām šeit strādāt un ražot vērtību, kas papildinās valsts budžetu.

Iespējams, universālais pamatienākums nav tik utopiska ideja, kā varētu šķist. Uz inovācijām balstīta ekonomika un motivācija darbam privātajā sektorā ir tās lietas, kas mīkstinās sabiedrības novecošanās sekas, nevis pilns Dzemdību nams. Latvijā ir jāveido ērta vide kapitāla piesaistei un noturēšanai, kas nozīmē arī pozitīvo imigrāciju jeb augsti kvalificētu cilvēku vēlmi šeit apmesties, veidot jaunas darbvietas un maksāt nodokļus. Taču, vērojot atbildīgās personas un institūcijas, nerodas iespaids, ka šie darbi būs augstu viņu darba kārtības prioritātēs. Varbūt – nākamajās vēlēšanās.

Cehs.lv ziņas: A pie B ietriecas C

Cehs.lv kolektīvu šodien satrauca ziņa par to, ka pie Rīgas HES sadūries degvielas vedējs un militārā tehnika. Tiesa, šī ziņa mums atgādināja dažus citus ne mazāk ironiskus notikumus, kurus uz karstām pēdām apkopojām.

Sencis: Kramu pārvadātājs pie sausas kūdras purva satriecas ar šķiltavu gāzes vedēju

Kurbads: Andris Kivičs Berlīnē ietriecas realitātē

Zemnieks: Cehs.lv ietriecas bertānē

Cements: KPV LV kampaņas busiņš pie Šlesera villas ietriecas KPV LV atbalstītāju fūrē

Sencis: Kūlas vedējs ietriecies sērkociņu fabrikā

Sencis: Alkohola vedējs pie Straupes ietriecies Zemniekā
Kurbads: Zemnieks nākamajā rītā pa ceļam uz darbu ietriecas Boržomi cisternā
Kurbads: Zemnieks atvainojas, jo sajauca ar vodkas cisternu. Atpagaļgaitā izbrauc ārā un ietriecas blakus esošajā šņabja cisternā

Sencis: Raķešu vedējs pie Krievijas robežas satriecas ar raķešu palaidēju vedēju

Kurbads: LU SZF pirmā kursa studentu mājasdarbs ietriecas CSDD kampaņā

Sencis: Vārdnīcas vedējs pie prezidenta Bērziņa mājas satriecas ar tekošas leksikas vedēju

Cements: Rimšēvičs, braucot uz copi, ietriecas Latvijas maiznieka kukuļu fūrē

Sencis: Gedroica vedējs pie pelmeņu fabrikas ietriecies majonēzes cisternā

Zemnieks: Gunārs Kārkliņš ietriecas Egīla Helmaņa dūrē un atdod naudu

Kurbads: Viestura dakšiņa ietriecas neizceptā kotletē vienlaikus ar otras dūres ietriekšanos sliktās cepējas zodā

Cements: Andris Biedriņš ceļā uz karjeras virsotnēm ietriecas rezervistu soliņā

Kurbads: Mozaīkas busiņš ietriecas tradicionālo vērtību furgonā

Sencis: Vēberes karjera pie LNB ietriecas interneta komentāros

Kurbads: Toms Lūsis ietriecas burkānu bekona stendā

Cements: Krišjānis Kariņš paklūp uz Miera ielas

Sencis: Klaidoņu-kaķu furgons pie slimnīcas pret mājdzīvnieku alerģiju ietriecas klaidoņu-suņu vedējā

Zemnieks: Leonīds Bemhens pa ceļam uz darbu ietriecas Deivida Haselhofa parūkās

Kurbads: Pilsēta cilvēkiem ar velosipēdiem ziemā ietriecas vēsturiskā bruģa vedējā

Družba: Velofašisti ietriecas visur, jo ir ziema, bļeģ, un viņi hujārī ar riteņiem.

Sencis: Sūdīgo ziņu vedējs pie NRA redakcijas ietriecas “publish” pogā

Cements: Markus Riva televīzijas tiešraidē saduras ar tautas balsojumu

Kurbads: Truksnis ietriecas kādā noliktavā Koknesē

Zemnieks: Mākslas akadēmijas absolventa sapnis par nākotni ietriecas Maķītī

Rīga – modernizācijas draugiem.lv

Jau tālajā 2013. gadā vadošā Rīgas domes partiju apvienība SC/GKR, kas nu jau vaiga sviedros par pilsētu rūpējas desmito gadu, solīja: “Šogad Rīgā sāks iekārtot jaunas, ērtas un modernas sabiedriskā transporta pieturvietas. Kopumā tiks labiekārtotas 800 pieturvietas, tai skaitā 300 nojumes tiks uzstādītas tur, kur iepriekš to nebija.” Pagājuši teju seši gadi, un beidzot galvaspilsētas iedzīvotāji saņem solīto modernizāciju – podziņu, kuru piespiežot iespējams izgaismot transporta kustības saraksta tāfelīti. Skaidrs, ka par šādām inovācijām pilsētvidē mūs varētu apskaust pat Īlons Masks.

Jaunās un modernās pieturvietu plāksnes ar apgaismojuma funkciju ir izvietotas piecās pieturvietās 13. janvāra ielā, kā arī vienā 11. novembra krastmalas pieturvietā. Tā kā, pēc pēdējiem pieejamiem datiem, pilsētā ir 1887 pieturvietas, varam sarēķināt, ka modernizēts šobrīd ir vesels 0,31% galvaspilsētas pieturu. Iespaidīgi.

Vienas šādas modernas kustības saraksta plāksnes izgaismošanas ierīkošana izmaksā tikai nieka 4300 eiro (visām pilsētas pieturvietām tie būtu vairāk nekā 8 miljoni eiro). Pat neraugoties uz faktu, ka pēc zviedru parauga veidotas elektroniskās pieturvietu tāfeles, kuras uzrāda, pēc cik minūtēm ieradīsies nākamais sabiedriskais transports, kuras darbojas ar baterijām, nevis elektrības pieslēgumu, un kuras darbojas visu diennakti, nevis tikai piespiežot podziņu, citās valstīs izmaksā par vairāk nekā tūkstoti eiro mazāk, vēlos norādīt uz vairākām niansēm, kas, manuprāt, ir daudz sāpīgākas par kārtējo naudas izmešanu vējā.

Proti – šādu “modernu” pieturvietu izbūvēšana nozīmē, ka Rīgā joprojām ir vesels lērums pieturu, kuras atrodas pilnīgā tumsā, un tā vietā, lai pieturvietas izgaismotu, kā labākais risinājums ir izvēlēta podziņa, kas izgaismo izdrukātu transporta kustības lapiņu. Podziņa ar gaismu. Acīmredzot padomju laika komunālo dzīvokļu nostalģija pārāk spēcīgi sakņojas pilsētas vadības prātos, tāpēc ir sajūta, ka, gluži kā savulaik tualetē un vannasistabā, arī uz ielas katram vajag savu slēdzi ar savu spuldzi.

Mēs dzīvojam laikā, kad uz Marsu tiek sūtīti ģeoloģiskās pētniecības roboti, taksometru vai vakariņas uz mājām var izsaukt ar diviem viedtālruņa glāstiem, var veikt videozvanu uz jebkuru pasaules vietu, satiksmes plūsmu krustojumos bez cilvēka iesaistes var regulēt mākslīgais intelekts, bet “Rīgas satiksmes” izpratne par pieturvietu modernizāciju ir podziņa ar gaismu. Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji.

Labi, tagad ignorējam to, cik absurda šāda “modernizācija” ir savā būtībā, un ejam tālāk – kāpēc šīs transporta kustības plāksnes nevar izgaismot visu nakti, neliekot iedzīvotājiem spaidīt pogas? Modernas LED spuldzes visās pilsētas pieturu plāksnēs kopā dienā patērētu aptuveni tikpat daudz elektrības, cik laternu ieslēgšana Tapešu ielā. Cik daudz naudas šādi plānots ietaupīt, salīdzinot ar visu pilsētas apgaismojumu kopā? Varētu vēl pieminēt saules baterijas, bet – hei – ko gan sajēdzu no modernizācijas? Neesmu kvēls sazvērestības teoriju piekritējs, tomēr jau tā liekā projekta sarežģīšana ar papildu mehānismu izskatās pēc kārtējā pašmērķīgā sīkuma, kuram būs nepieciešamas regulāras papildu pārbaudes, apkopes un tīrīšanas ar nanoūdeni.

Tomēr piedāvāju pilsētas domei un “Rīgas satiksmei” neapstāties pie jau ieviestās modernizācijas un iet vēl tālāk. Piemēram – visos Rīgas luksoforos uzstādot podziņu, kuru nospiežot var apskatīties, kāda gaisma konkrētajā brīdī deg luksoforā. Visām mikrorajonu laternām pievienot slēdžus ar taimeri, kas, gluži kā blokmāju kāpņutelpās, ieslēdz apgaismojumu uz konkrētu laiku, kamēr gājējs aiziet līdz nākamajam slēdzim, bet tad atslēdzas, lai lieki netērētu elektrību.

Tāpat pogas, ar ko uz mirkli ieslēgt apgaismojumu, vajadzētu uzstādīt arī pie Brīvības pieminekļa, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālās operas un citiem tūrisma objektiem, kas naktīs bieži vien izgaismoti pilnīgi pa tukšo. Pat vēl labāk – pie šiem objektiem podziņas piespiešana varētu būt maksas pakalpojums, teiksim – 2 eiro par gaismas ieslēgšanu uz minūti.

Vēl ierosinu ziemas sezonā visus sabiedriskā transporta līdzekļus aprīkot ar sniega tīrīšanas lāpstām, tādējādi atrisinot sniega tīrīšanas problēmas pilsētā, jo, nu, sabiedriskajam tāpat jābraukā apkārt, vismaz nebūs pa tukšo. Vasarā savukārt visiem, kas iebrauc pilsētā, varētu piešķirt šķembu maisiņus, ar ko, sēžot sastrēgumos, aizbērt Čaka ielas bedres.

Šīs ir tikai dažas ātras idejas. Ja Rīgas domei vai “Rīgas satiksmei” ir interese par ilgtermiņa sadarbību ar “Cehs.lv”, lūdzu, rakstiet cehslv@gmail.com – mēs jums palīdzēsim. Smukās meitenes savukārt uz šo pašu e-pastu var sūtīt sava torsa bildes.

Cehs.lv modernizē mājaslapu

Kamēr daļa cilvēku dzīvo pēc principa “nav jālabo tas, kas nav salūzis”, Cehs.lv triecienbrigādes Mākslīgā intelekta laboratorija nemitīgi rūpējas, lai brigāde allaž būtu inovāciju avangardā. Ja mēs redzam, kur iespējami uzlabojumi, mēs tos veicam. Ja mēs neredzam, kur kaut kas uzlabojams, tas vienkārši nozīmē, ka jāpameklē cītīgāk.

Vienlaikus uzskatām, ka inovācijām jābūt sabiedrības īpašumam, tāpēc sveci zem pūra nekad neturam. Mākslīgā intelekta laboratorijas sasniegumi vienmēr brīvi pieejami gan zinātniskajai kopienai visā pasaulē, gan ikvienam interesentam. Šis princips strādā arī pretējā virzienā – mums nav kauns aizgūt idejas no citiem kopēja labuma vārdā. Tieši tāpēc, drosmīgā jauno tehnoloģiju uzņēmuma Rīgas satiksmes iedvesmota, Ceha triecienbrigāde nolēma veikt visaptverošu mājaslapas modernizāciju.

Pēc slēgtā iepirkuma konkursa, kurā uzvarēja Ceha meitasuzņēmums – Mākslīgā intelekta laboratorijas Kvantu biointerneta specinstitūts – paziņojam, ka par 4300 eiro (ar PVN) esam vietnē ieviesuši īpašu pasūtījuma pogu:

Nospied, lai atpistos!

Ja pilotprojekts būs veiksmīgs, plānojam šādas pogas par 4300 eiro gabalā izvietot visās portāla sadaļās un rīkjoslās.