Yearly Archives: 2019

Irina Fjodorovna – ofisa blūzs

Recepcioniste Lienīte bija pirmā, ko viņa uzrunāja, ienākot birojā:

“Čau, zajeņka!”

“Čau, Irina!”

Meitene kā parasti smaidīja, baltā formas blūzīte spoža un gluda, lūpas perfekti sarkanas ar nevainojamu kontūrlīniju. Taču Irinas Fjodorovnas modrā acs uzreiz pamanīja, ka skatiens saguris un bēdīgs.

“Kas par lietu, zajeņka?”

“Nu, tu zini, tās dienas… velk šausmīgi, nevaru nosēdēt, kā sāp.”

Irina Fjodorovna uzmeta profesionālu skatu Lienītes letei.

“Plastmasas pudele. Tu visu laiku no tām dzer?”

“Nuja.”

“Ko tad tu gaidi, zajeņka? Plastmasā taču visa tā ķīmija. Tikai krāna ūdeni! Un samaisi ar koka karoti pulksteņrādītāja virzienā, pirms dzert. Un viss būs labi.”

Irina Fjodorovna soļoja uz administrācijas vadītāja kabinetu. Egils, kā parasti, bija projām. Savā vietā tastatūru klabināja un uzsvērti žāvājās viņa asistente Vika.

“Negulēta nakts?”

“Ak, i nerunā. Mazais vispār nedod acu aizvērt. Tad murgi rādās, tad viņam kaut kas sāp, tad vienkārši īd kā zīdainis. Vēl pāris tādu nakšu, un es sajukšu prātā.”

“Apiņu spilvens.”

“Ko?”

“Ka es tev saku. Man viena paziņa taisa, tepat Bolderājā. Viņa tev iedos skidočku. Kaimiņienei Zojai tas pats bija ar Mišeņku, kā ar roku noņēma. Paliksi viņam zem galvas un gulēs kā lācis.”

Pēc tam Irina Fjodorovna devās uz grāmatvedību. Tur pie lielajiem logiem, ventilatoram liegi žūžojot, spraigi pļāpāja Rasa un Asta. Abas rudmates, abas ar brillēm, gluži kā māte un meita – arī vecuma ziņā.

“Čau, Rasočka! Čau, Astočka! O čom bazarim?”

“Čau, Ira! Vot, par bērniem runājam. Peciņa jau sākusi staigāt, domāju, varbūt viņai vajag brālīti? A, mož, par ātru?”

“Nekas nav par ātru! Roģiš uzreiz – būs mazāka vecuma starpība, un arī tev plāns izpildīts!”

“Bet abi būs tādi zīdaiņi…”

“Klausi mani, jo mazāka vecuma starpība, jo viņiem lielāka dvēseles saikne. Kas tev peciņa pēc goroskopa?”

“Skorpions.”

“Oi-oi! Būs kaislīga sieviete. Nu, ja tagad zaļetiš, tad otrs var sanākt… paga… Zivis. Nav slikti. Saderīga zīme un mierīga. A tu ko, Asta, atkal darbini to elektroierīci, taču papildus starojums.”

“Nevaru citādi, Iročka. Karstuma viļņi. Te uznāk, te pāriet. Kad tas viss reiz beigsies? Naktī atkal pamodos, visa nosvīdusi.”

“Beidz! Katram vecumam savi pārbaudījumi. Tev tuvojas vieduma gadi, domā par to. Un sodas vannas – divas nedēļas sodas vanna, plus divdesmit pilienu Zalmanova emulsijas. Un pāries tavi karstuma viļņi.”

“Tiešām?”

“Pati izmēģināju. Garantēts.”

“Paldies, Irina Fjodorovna! Ko mēs bez tevis darītu?”

Tālāk viņa devās uz otro stāvu. Tur kā gigantisks runcis savā templī sēdēja finanšu direktora sekretāre Maija. Češīras kaķa smaids bija mānīgs – nedod dievs, kāds spers kāju šajā pasaulē bez uzaicinājuma vai ar nepareizo veidlapu – nāve nekavējoties.

Taču, ieraugot Irinu Fjodorovnu, runcis-kaujinieks momentā izstiepa tai pretī savas ķepas draudzīgā sveicienā:

“Irinčik! Ņem, pacienājies! Re, kur personālpārvaldes meitenes no Toskānas cepumiņus atvedušas.”

“Nevaru, Maijuci. Es trešdienās ēdu tikai neapstrādātu, vai tad neatceries? Kā Zbigņevs?”

“Klausies!!! Zbigņevam viss, atkāpās! Nopirku pie Krišnām sudraba mēles tīrītāju, pāris dienas patīrījām, un – kā nebijis! Vairs nemaz neskatās uz sīvo – saka, fui, pretīgi, smird pēc spirta. Iedomājies?”

“Ļoti labi. Turpini tīrīt viņam mēli. Vismaz pusgadu. Bet par to 5G starojuma noņēmēju, tu prasīji… Man ir telefons tam pretstarojuma katušku meistaram, pa, tūlīt…”

Irina Fjodorovna jau bāza roku kabatā, kad iezvanījās sekretāres telefons. Maija pielika pirkstu pie lūpām:

“Pats!… Jā, klausos, Māri. Irina Fjodorovna? Jā, ir tieši pie manis. Tūlīt? Aha, protams.”

Irina Fjodorovna iekāpa liftā. Tas arī radīja starojumu. Bet, kad sauca Pats un steidzami, – jāpiecieš. Nekas, viņai kabatās bija kastaņi, gan jau noņems.

Pats stāvēja sava kabineta vidū, rokās iemīļotā kafijas krūzīte ar uzdrukātu sievas un dēla fotogrāfiju, galvas vidū, kā vienmēr, izspūris ērkulis.

“Irina Fjodorvna, atvainojiet, ka izsaucu kā uz ugunsgrēku, bet man tūlīt svarīga investoru tikšanās. A es izlēju latti… Gandrīz visu krūzi.”

Irina Fjodorovna palūkojās sev zem kājām. Nudien, gaiši violetā paklāja romba augšgalā rēgojās neglīti brūns pleķis.

“Izņemiet šito, Irina Fjodorovna, un tūlīt pat.”

“Bet… ar ko lai tādu izņem?”

“Nu, kā ar ko? Ar to rozā, ne? Nu, kā to sauc – Vanišu? Jūs taču galu galā te esat apkopēja jau piecpadsmit gadus – vai kas?”

Pamācība sievietēm: Kā lietot ‘Tinder’ un patikt vīriešiem

Labdien! Mani sauc Ritvars Ektums. Esmu tikko pieņemts darbā “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijā kā stažieris, un, līdzīgi kā stažieriem reālos medijos, arī mani darba pienākumi sākās ar, un es citēju: “Ai, vienkārši uzraksti par kaut ko aktuālu vai izdomā nākamai nedēļai horoskopus, man vienalga”.

Plānoju ienest kolektīvā nedaudz tematiskās daudzveidības, jo, atšķirībā no vecajiem autoriem, mani neinteresē ne cilvēktiesības, ne Latvijas sociālie procesi, un man ir gluži pie vienas vietas, vai kāds neonacists vadīs Sabiedrības integrācijas fondu. Saprotiet un lūdzu nenosodiet, bet es dodu priekšroku laicīgām baudām. Man patīk ieturēt gardas maltītes restorānos, nevis cīnīties internetā ar seniliem vīriešiem par “īstā” šašlika recepti. Arī māksla man patīk izsmalcināta, esmu biežs viesis izstādēs, koncertos un Jaunā Rīgas teātra pirmizrādēs, nevis banālu joku grupās Feisbukā. Arī sievietes esmu pamatā saticis tikai klātienē, nevis nolūkojot tviterī kādu izmisušu vecmeitu.

Esmu pat prātojis – kas man visvairāk pietrūktu, ja pēkšņi attaptos slimnīcas palātā, pilnīgi paralizēts? Šaubos, ka mani satrauktu, vai manas siekalas sūcas prastajā slimnīcas gultasveļā vai dārgā satīnā. Varētu arī iztikt bez restorānu gaisotnes un skaņas no galda piederumu saskarsmes ar izmeklētu porcelānu. Godīgi sakot, man pat krīt uz nerviem teātra publika. Katrā teātrī tā ir unikāla, un konkrētas tās īpašības derdzas kā ods tumšā istabā. Piemēram, Dailes teātra publikai ir pensijas vecuma ziepju smarža, JRT tas ir snobs, kuram no mutes smird pēc rasola.

Kā jau minēju, pamatā esmu veidojis attiecības, iepazīstoties ar sievietēm klātienē, taču pirms neilga laiciņa nolēmu izmēģināt “Tinder”. Piereģistrējos, uztaisīju profilu, izdomāju atjautīgu aprakstu, un sāku šķirstīt vientuļo sieviešu katalogu. Ātri nonācu pie atziņas, ka ir acīm redzami iemesli, kāpēc šīs sievietes ir bez partnera. Nolēmu dalīties ar padomiem, kā novērst kļūdas, kuras pielaiž sievietes savos centienos atrast saderīgu partneri ar “Tinder” starpniecību.

Vissvarīgākais ir tavs apraksts. Ja tu nespēj izdomāt kaut vienu teikumu par sevi, tavs apraksts aprobežojas ar emoudžiju ķiņķēziņiem vai tavu garumu SI mērvienībā, tad man nav ne mazāko šaubu, ka mums nebūs, par ko sarunāties, un es tevi uztveršu kā parastu gaļu. Es nenosodu dumjās sievietes, galu galā, jo dumjāka ir dāma, jo mazāk man ir pašpārmetumi pēc iecūkošanas viņai sejā.

Ja tev ir tikai viena bilde, man rodas aizdomas, ka skatos uz viltus profilu vai arī tevi ir apsēduši slikta paštēla un kompleksu dēmoni, kuru iespaidā tu esi sasitusi visus mājas spoguļus un izdzēsusi visas fotogrāfijas. Tas pats attiecas uz miglainām un slikta apgaismojuma bildēm, vai nu tu kā “Operas spoks” slēp kādu ķermeņa kroplību aiz ēnu priekškara vai tās ir tapušas ar telefona kameru pirms 10 gadiem.

Ja visas tavas bildes ir tapušas ārzemēs, man nešķiet, ka tas akcentē tavu patiku pret ceļošanu vai mīlestību pret vides dažādību, man šķiet, ka labākajā gadījumā tu esi Latvijā iemaldījusies ārzemniece vai sliktākajā – tu esi tā stulbā Lāsmiņa no “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kas visu laiku čīkstēs, lai aizvedu uz Munameģi vai kādu no aktuālajiem Latvijas lumpeņu ceļojumu galapunktiem – Ēģipti, Turciju vai Grieķiju. Ieliec vismaz kādu bildi, kur tu esi Latvijā, lūdzu, lūdzu.

Runājot par ārējo izskatu, ja bildēs ir tikai tava seja vai tajā tu esi ar izskatīgākām draudzenēm, vai bildēs tevis nav vispār, automātiski pieņemu, ka tu esi resna. Nenosodu lieko svaru, ja godīgi, man patīk sist cirkšņus pret ko gaļīgāku, nevis uzsist zilumus pret gūžas kauliem un cerēt, ka viņas tievums ir anoreksijas, nevis AIDS dēļ. Katram cilvēkam ir savas preferences un nevajag citus maldināt par savu izskatu, jo, ja jūs satiksieties, viss būs tāpat redzams un viss iespaids būs sabojāts.

Ja tu aprakstā norādi savu horoskopa zīmi, tad ņem vērā, ka ir 21. gadsimts. Tas, ka horoskopi nedarbojas, ir vispārzināma lieta, piedevām, vai tu vari iztēloties situāciju, kad kāds vīrietis stāsta savam draugam: “Jā, es satiku šo vienu dāmu, ārkārtīgi gudra, finansiāli stabila, vienkārši fenomenāls ķermenis! Mēs iedzērām, pavadīju viņu līdz mājām un tad viņa man pavaicāja, vai nevēlos iedzert vēl kādu vīna glāzi pie viņas. Mēs iedzērām, sākām skūpstīties, izģērbties, bet tad es pajautāju par viņas horoskopu un izrādījās, ka viņa ir ūdensvīrs. Ak, Dievs, nekavējoties atrāvu no viņas muti un aizbēgu mājās!”

Ja tu savu vārdu esi norādījusi kā Es, I, Me vai jebkuru citu versiju, nenorādot savu vārdu, tu esi idiote! Pirmkārt, kāda jēga slēpt vārdu, ja tu esi izlikusi savu fotogrāfiju? Otrkārt, kā tu iztēlojies uzsākt attiecības, neesot atklāta jau no paša sākuma? Tu esi idiote arī tad, ja tu esi ielikusi bildes ar tiem kretīniskajiem “snapchat” filtriem, sekss ar tik lielu infantilitāti, manuprāt, jau ir pedofilija. Runājot par seksu, jautājums visām tām dāmām, kas parakstā liek “nekādus vienas nakts sakarus” – vai tas reāli palīdz?

Visbeidzot gribētu izcelt dīvaināko iezīmi, ko esmu pamanījis – dāmas mēdz savā parakstā informēt, ka viņas nu nebūs tās, kuras pirmās uzsāks sarunu. Je*&*l, kādu mērķu motivēta tu vispār atrodies Tinderī? Vai tu uzskati, ka apkaunosi sevi, ja uzrunāsi vīrieti pirmā? Tinderis ir pirmā iespaida aplikācija jeb “pārgulētu/ nepārgulētu” atzīšanas rīks. Ja tu pasīvi agresīvi paziņo, ka sarunas uzsākšana tev ir nepieņemama, tad, visticamāk, tava personība ir caurvīta ar citiem idiotiskiem principiem, un es labāk pavadu ilgāku dzīvi vientulībā, nekā aprauju to neciešamas dzīves biedrenes dēļ. Pat, ja Tindera vecmeitas nav norādījušas, mana pieredze rāda, ka tikai retā dāma ir gana atraktīva, lai pirmā izkustinātu “ledu”, kas liecina, ka Latvijas sievietes ir smagi iestagnējušas padomju sociālajās lomās.

P.S. Lietotni “Tinder” izdzēsu, šī pieredze man tikai pabojāja priekšstatu par Latvijas sievietēm.

Čeku loterija – VID ir radījuši jaunu vērtspapīru formu

Kad cilvēks nonāk grūtībās, vai tā būtu slimība, finanšu grūtības vai tuva cilvēka zaudējums, viņš kļūst viegli ievainojams, viņš būs gatavs dejot ar pašu nelabo, lai tikai viņa problēmas pagaistu, kaut tikai varētu uz brīdi pabūt ar zaudēto cilvēku, kaut no debesīm nokristu maiss ar naudu, kaut tikai notiktu brīnums un slimība izgaistu. Šie grūtie brīži ir īstais brīdis, lai draugi un tuvinieki būtu klāt un sniegtu atbalstu, lai teiktu kādu mierinošu vārdu, lai dotu plecu, uz kura paraudāt, taču ļoti bieži cilvēki slēpj savas problēmas no apkārtējiem. Īpatnēja iezīme cilvēku raksturā, daži negrib apgrūtināt citus ar savām problēmām, bet lielākā daļa instinktīvi uztver problēmu atzīšanu par vājuma izpausmi. Lai vai kā, problēmās nonākušie pēc palīdzības daudz labprātāk vēršas pie svešiem cilvēkiem, un labi, ja tie ir mediķi, psihiatri vai finanšu konsultanti.

Par laimi, ne visi cilvēki ir tik racionāli un prātīgi, ļoti daudzi dod priekšroku tikai ilūzijai par problēmas atrisināšanu, piemēram, ir cilvēki, kas vēzi ārstē ar strukturētu ūdeni un diētu, kas sastāv tikai no noteiktas krāsas ēdieniem, uz laiku, protams, līdz viņi nomirst. Sērojošie un depresijas māktie iet pie dziedniekiem. Cilvēki savas finanšu problēmas cenšas atrisināt ar astroloģijas palīdzību! ASTROLOĢIJAS! Viņi domā, ka plazmas bumbas miljoniem gaismas gadu attālumā var ietekmēt tieši katra divpadsmitā cilvēka karjeru, ceļojuma kvalitāti un iespēju sastapt romantisku piedzīvojumu Juglas degvielas uzpildes stacijas tualetē.

Redziet, kādreiz biju jauns un naivs, šķita, ka rakstīt ironiskus rakstiņus ir pakalpojums sabiedrībai, šķita, ka palīdzu izglītot sabiedrību, liekot tai domāt un izvairīties no sliktiem lēmumiem dzīvē. Tas laiks ir garām, man tuvojas apaļa jubileja un jāsāk domāt par savu un manu bērnu labklājību, šajā sakarā nauda ir ārkārtīgi svarīga. Atskārtu, ka esmu cīnījies ar vējdzirnavām, pat, ja man izdosies pārliecināt vienu plakanzemieti, ka planēta ir apaļa, viņa vietā drīz jau būs cits. Nolēmu, ka pietiek izniekot savus spēkus un sāku pelnīt uz ezotēriķu rēķina. Sak, ja es nepaņemšu to idiotu naudu, kāds cits to izdarīs.

Pirms kāda laiciņa uzsāku nelielu biznesu ar ēterisko eļļu un citu kosmētikas izejvielu tirdzniecību. Sāku ar to, ka izreklamēju savus produktus dažādās ezotērikas sociālo tīklu grupās, radīju nelielu mistēriju ar “šo īpaši labo eļļu nekur nevar nopirkt, bet varu sarunāt…” tipa muļķībām, tās idiotiem liek justies īpašiem. Iepērku eļļiņas no Āzijas vairumtirgotāja, pārleju tās mazās pudelītēs un tirgoju nost, iet uz urrā. Šobrīd jau produkti ir iegādājami oficiālā mājas lapā, tiem ir īpaši krāšņi apraksti par Āzijas senatni, Tibetas viedumu, dabas dziedinošo spēku, enerģijām un daudz ko citu, ko vairs neatceros, jo rakstīju vērienīgā narkotisko vielu ietekmē. Nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, ka viena kokosriekstu sviesta kārba ir bagātināta ar mana dibena gāzēm un uz dažām “EKO” produktu līnijas kārbām ir trāpījis mans ejakulāts.

Ko tur liegties, es gribu miljonus, jo vairāk, jo labāk. Šī iemesla dēļ, centos izveidot savu loteriju. Manuprāt, loterijas ir visģeniālākais izgudrojums cilvēces vēsturē! Nav vieglāka veida, kā panākt, ka cilvēki labprātīgi atdod savu naudu. Loterijās pat visracionālākie no mums, dzīvojot ar ieilgušām problēmām, iemetīs nedaudz naudiņas, jo – a ja nu? Loterijas burvība ir tā, ka tā piedāvā potenciālu risinājumu jebkurai problēmai – daudz naudas! Naudas ir mūsdienu panaceja. Ezotēriskie idioti man iebildīs, sakot, ka dzīvē ir lietas, kuras nevar nopirkt, piemēram, laime un mīlestība. Bet tieši tāpēc es pelnu uz viņu rēķina, jo viņi ir idioti. Mīlestību var nopirkt. Visu var nopirkt, kaut arī esmu pilnīgs “liberasts”, par attiecīgu samaksu esmu ar mieru Nacionālās Apvienības bērnu vasaras nometnēs stāstīt, ka Hitlers nav izdarījis neko nosodāmu.

Diemžēl izrādās, ka loteriju izveidot ir teju neiespējami. Latvijā uz nelaimīgo un izmisušo iedzīvotāju atnaudošanu monopols pieder tikai Latvijas akciju sabiedrībai “Latvijas loto”. Kā jau varat saprast, viņiem nepatīk konkurence. Bet! VID savos konspiratīvajos nolūkos padarīt katru no mums par negodīgas uzņēmējdarbības “stukaču” ir izveidojuši ko tādu, kas maina visu loterijas paradigmu! Čeku loterijā, atšķirībā no “Latloto”, ir garantēta laimesta izmaksa. Tas rada precedentu, kad katram čekam ir reāla monetāra vērtība, kas ir atkarīga no izlozē reģistrēto čeku skaita. Ņemot vērā, ka jūlijā ir reģistrēti 1600000 čeki, izdalot kopējo balvu fondu, sanāk, ka katra čeka vērtība ir 2 centi!

Lietas, ko labi pieprotu, ir skaitļi un biznesa iespēju saskatīšana. Latloto “5 no 35” loterijas galvenā laimesta iespējamība ir 1 pret 3,2 miljoniem, taču jūlija čeku laimesta iespējamība ir divas reizes lielāka jeb 1 pret 1,6 miljoniem. Jāņem vērā, ka ar katru reģistrēto čeku, laimesta iespējamība pieaug. Pēc manām aplēsēm, aptuveni piecdesmit tūkstoši cilvēku ir reģistrējuši vidēji 30 čekus katrs. Pie 30 izlozei reģistrētiem čekiem iespējamība laimēt galveno balvu “Čeku loterijā” ir 60 reizes lielāka, nekā Latloto “5 no 35”. Nepārprotiet, šī joprojām ir ļoti niecīga varbūtība, bet garantētā laimesta izmaksa ļoti maina situāciju.

Manuprāt, ir radusies vajadzība pēc čeku biržas, kur cilvēki var pārdot vai iegādāties attiecīgā mēneša čekus par tirgus vērtību, ko noteiks pieprasījums. Varu saderēt, ka cilvēki būs gatavi maksāt vairāk par konkrētu datumu čekiem, vai tie būtu dzimšanas dienas čeki vai māņticības diktēti skaitļi. Atliek tikai ielikt mājas lapā izskaistinātu interviju ar pagājušā mēneša uzvarētāju un cilvēki pavilksies, cilvēki grib būt uzvarētāji. Viss, kas ir vajadzīgs, ir teksta lasīšanas programma, kas varētu nolasīt informāciju no čekiem, validēt ar VID datubāzi, ka šie čeki nav pievienoti izlozes sistēmai un ļaut tā pircējam aktivizēt šo čeku izlozei, kaut arī tas fiziski atrodas Latvijas otrā galā.

Nost ar 5G, lai dzīvo morālā panika!

Būsiet pamanījuši, ka telekomunikāciju uzņēmumi sāk pāriet uz 5g mobilo sakaru standartu, kas nodrošinās ne vien ātrāku savienojumu (milisekundes no tava rīka līdz citam rīkam), bet arī ievērojami lielāku joslas platumu (vairāk megabaitu sekundē). Bet atradās arī tādi cilvēki, kuri pēkšņi satraucās par jaunās tehnoloģijas ienākšanu viņu dzīvēs, minot visdažādākos ļaunumus, ko tā nodarīs mums un mūsu bērniem, tai skaitā, sliktu pašsajūtu, vēzi un pat “mikroviļņu krāsns” efektu, kad ūdens mūsu šūnās uzvārīsies tiklīdz ieslēgs 5g antenu.

Varētu šķist, ka šāda publiska trakošana pret inovācijām ir unikāls, moderns vai pat pēdējo gadu fenomens, bet tā nav. Vīzdegunīgie “dīvāna inteliģenti”, kuri lepojas ar savu izpratni par īstu šašliku un spēju izklaudzināt vissaldāko arbūzu, uzreiz minēs Franču revolūciju un steļļu laušanu, bet Cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijas vadītāja Kristapa Āla vietniece un sociālantropoloģijas katedras vadītāja Klementīna Aka sniedz savu eksperta viedokli:

Indivīdi ar bailēm uztver jebkuras izmaiņas, kurām ir potenciāls mainīt paradigmu kādā no sadzīves aspektiem. Ņemot vērā, ka cilvēki ir sociālas būtnes, kuru izdzīvošana ir atkarīga no apvienošanās kolektīvos, saskaroties ar potenciālu apdraudējumu, viņi to vokalizē, lai atrastu līdzīgi domājošos, vai cenšas pārliecināt citus indivīdus, lai palielinātu savas izdzīvošanas iespējamību. Šis nav unikāls precedents, tā ir cilvēces sastāvdaļa un tā ir skārusi ikvienu paaudzi. Pārsvarā šīs bailes izriet no izpratnes trūkuma, piemēram, kad 19. gadsimta vidū Semjuels Morze ieviesa ASV tam laikam revolucionāru komunikācijas formu – telegrāfu, viņa izgudrojumu turēja aizdomās par saistību ar melno maģiju un dievticīgie pat plēsa nost telegrāfa vadus. Cilvēki nereti izmanto amorālus pārliecināšanas veidus, ja tas izraisa spēcīgu emocionālu reakciju, piemēram, kad 19.gadsimta beigās Tomass Edisons cīnījās ar Nikola Teslu par ASV elektrifikāciju, lai parādītu cik bīstama ir Teslas proponētā maiņstrāva, Edisons publiski ar to nogalināja klaiņojošus kaķus un suņus.

Kā jau mēs varam noprast, tiklīdz pie mūsu durvīm klauvē liela inovācija, uzrodas vai tiek izvēlēti “morālie krustneši”, kas pretestības kustībā ir tik lielas autoritātes, ka tiem pat nav nepieciešams faktuāli pamatot savu viedokli, jo, viņuprāt, viņu viedokli validē viņu piekritēju skaitliskais daudzums. Šādiem cilvēkiem nereti mērķis ir svarīgāks par līdzekļiem, labs piemērs Fredriks Vertrams (Fredric Wertham), bērnu psihiatrs, kurš bija veltījis lielu daļu savas dzīves un darba, lai panāktu komiksu aizliegumu ASV pagājušā gadsimta vidū. Vertrams ticēja, ka komiksi traumē bērnu psihi un “saindē” nevainīgos prātus ar vardarbību un dažādām citām amorālām nosliecēm. Šis zinātnieks tika uzskatīts par spēcīgu autoritāti, kam sliecās piekrist konservatīvie iedzīvotāji, kas nespēja samierināties ar vēl nepiedzīvotu apstākli, kad bērni Bībeles vietā lasa komiksus par zirnekļcilvēkiem un citiem mošķiem.

Savos pētījumos Vertrams apkopoja daudzas intervijas ar problēmbērniem un pārliecināja ASV kongresu, ka komiksiem ir negatīva ietekme uz bērniem, kā rezultātā stājās spēkā cenzūra un komiksu autoriem bija jāievēro virkne noteikumu, piemēram, ka labajam vienmēr ir jāuzvar ļaunais. Jau toreiz viņam iebilda, ka cenzūra ir nekonstitucionāla, jo tā ierobežo izteiksmes brīvību, bet lielākā daļa kongresa nostājās cenzūras pusē, jo viņiem tika stādīts priekšā pētījums, kas apliecināja komiksu kaitīgumu.

Tikai salīdzinoši nesen, kad citi zinātnieki sāka pārbaudīt Vertrama pētījumus, atklājās, ka ļoti daudzas liecības bija safabricētas un viņa darbs bija personīgs “krusta karš” pret komiksiem kā tādiem. Varētu šķist, ka Vertrams ir pilnīgs nelietis, kas savu subjektīvo apsvērumu dēļ ir pakropļojis veselu mākslas nozari, tomēr, ja palūkojamies uz vairāk faktoriem izrādās, ka Fredriks Vertrams ir dzimis pirmskara Vācijā un viņš pats savām acīm bija pieredzējis fašisma ideju dzimšanu un represīvā režīma nākšanu pie varas. Viņa mērķis bija atsvešināt jaunos prātus no vardarbības un rasisma, jo rasisms tā laika ASV komiksos bija ļoti daudz. Viņš gribēja labu, bet, ironiskā kārtā un tipiska komiksa garā, kļuva par briesmoni pret kuru cīnījās.

Šeit tad ir tas mazais, morālais kāzusiņš – ko darīt ar vai kā izturēties pret cilvēkiem, kas darbojas pēc labākās sirdsapziņas, taču atrodas vēstures nepareizajā pusē? Vai mums joprojām ir jānosoda šīs personas, kas ir svēti ticējuši, ka viņu rīcība ir vērsta tikai laba veicināšanai sabiedrībā vai tomēr viņiem ir vieta kādā īpašā statusā starp labajiem un ļaunajiem? Kā izturēties pret Agnesi Rakovsku, kura savās bailēs no 5G tehnoloģijas, demonstrē absolūtu fizikas zināšanu neesamību, bet ar savu entuziasmu un skaļumu spēj pārliecināt virkni cilvēku? Kā izturēties pret šarlatāniem, kas no visu zinātnieku bara izvēlas to vienīgo, kas apgalvo, ka ūdenim piemīt atmiņa vai strukturējamas īpašības, un virknei tirgo ūdeni ar neeksistējošām īpašībām? Kā rīkoties ar Jāni Dombravu, kurš nekad nav izcēlies ar padziļinātu izpratni kādā no tēmām, bet šoreiz ir aizgājis pilnīgā “Trampā” un lepni iet pretrunā ar lielāko daļu pasaules zinātnieku, kas ir pārliecināti par cilvēces tiešu ietekmi uz globālajām klimata izmaiņām?

K.Aka sniedz padomu kā rīkoties cilvēkiem, kas labu motīvu vadīti dara sliktas lietas: “Ir cilvēki, kurus vilina nezināmais, viņi dzenas pēc zināšanām, viņi atklāj uguni, riteni, viņi ienes mājās gaismu, viņi izsēdina cilvēku uz Mēness, viņi arī izsēdinās cilvēku uz citas planētas, bet ir neliela daļa, kuru biedē nezināmais, viņi apbruņosies un tam pretosies, bet par viņiem nerakstīs kā par varoņiem, par viņiem rakstīs tādā pašā manierē kā par boļševikiem, kas izšāva inteliģenci, vai tumsoņām, kas plēsa telegrāfa vadus. Viņi ir vēstures nepareizajā pusē, jo mazāk viņus ņemsim vērā, jo ātrāk paglābsim planētu no bojāejas.

 

Ej dirst!

“Ej dirst!” paziņoja Kārlītis pie galda, kad pierastās brokastu omletes vietā viņa priekšā tika nolikta bļodiņa ar auzu tumi un godži sēklām.

“Kārlīt! Dabūsi ar žagaru!” iesaucās ome un pārliecinošākam efektam uzsita ar karoti pa galdu.

Taču tas nelīdzēja, nedarbojās arī Ineses draudi neļaut spēlēties ar planšeti pa ceļam uz dārziņu, audzinātājas bāršanās un citu bērnu dunkas.

Nelīdzēja arī smilšu terapija. Tur, rozā kabinetā, braucīdams pa smiltīm ar grābeklīti un mēģinādams salauzt koka žirafi, Kārlītis tikai atkārtoja savu mantru un klusiņām smējās. Terapeite Inesei sāka uzdot jautājumus par psiholoģisko klimatu ģimenē, neuzkrītoši ieteica eksistenciālās psiholoģijas retrītu un, kā Inesei likās, nosodoši skatījās uz viņas Gucci somas repliku.

“Jebaaaal!” Renārs uz brīdi izņēma airpodus, ieraudzīdams smilšu terapeites rēķinu. “Lai tak tā šarlatāne iet dirst!”

Inese aizcirta durvis. Kā parasti, viņai vienīgajai rūpēja, kas vispār notiek ģimenē. Nekas, palīdzība nebija tālu jāmeklē. Viņa atvēra Atsaucīgo māmiņu forumu. Tūlīt virtuālās māsas visu saliks pa vietām.

Taču AMF ēteru šodien bija pārņēmusi Zane Burda-Birztaliņa, pazīstama dūla, pirtniece un uztura guru. Viņa bija uzcepusi garu un histērisku postu par to, cik nekvalitatīvi kaut kāda Patrīcija viņai bija pieaudzējusi skropstas. Māmiņplanktons vārījās. Vienas aizstāvēja Patrīciju, tā esot labākā meistare pilsētā, otras lamāja pirmās, gaudās par vīriem, valdību, čeku loteriju un dzīvi Latvijā. Postam bija pāri tūkstoš komentāru un skaidrs, ka tagad publiskot savu sāpi par bērnu (vai tad tam šis forums vispār nebija domāts?) būtu, kā iečurāt okeānā.

Noskrullējusi līdz bezjēdzīgā vāvuļojuma beigām, Ineses ierakstīja. Kapslokā.

“ZANE, EJ DIRST!”

Viņa pavēra bērnistabas durvis. Tur, apkampis savu miegmantiņu, pelīti ar oranžiem bumbuļiem ķepu galos, gulēja Kārlītis. Viņa noglaudīja dēlam pieri.

“Ej dilst! ”mazais miegā nomurmināja.

“Ej dirst, mīļo bērniņ!”

Inese pavēra otras durvis. Tur smaržoja pēc sirdszālēm un ķiršu liķiera. Nogurusī ome krāca kā traktors. Un bija jau arī no kā nogurt. Pēcpusdienā viņa bija devusies uz aptieku ar domu nopirkt baldriāna sakni — viegls uzlējums nomierinās bērna nervus un mazinās agresiju. Taču kas tev deva! Pašā plāniņa vidū gozējās Zāra, visiem demonstrēdama savu jauno magnētisko dzintara paklājiņu, kuru par piecsimt (!!!) eiro viņai bija nopircis Leonīds.

Leonīds! Tas vecais maukuris vēl aizvakar viņai, omei, bija miedzis ar aci un teicis, ka nav kas ierīvē krustus ar kastaņu novārījumu. Un Zāra! Tādas žīdu padauzas vēl pēc kara sitām ar sūdainiem mietiem!

Pienākusi Zārai tieši klāt un katram gadījumam bruņojusies ar baldriāna saknes paku, ome iebakstīja kaimiņienei tieši krūtīs:

“Ej dirst!”

Smaids caur dirsu

Atplaucis neviltotā smaidā, es vasarīgā otrdienas pievakarē izmetu loku pilsētas ielās. Pirmo reizi es tā pa īstam sajutu, cik ļoti mana pozitīvā enerģija iespaido citus. Es jutos kā smaidu donors. Visa pozitīvā influenceris. Prieka vēstnesis!

Pretī nāca biznesa lēdija, kuras blondie un taisnotie mati viegli plandēja vasarīgajās brāzmās. Dāmas nopietnā seja atplauka smaidā un pat caur viņas gudron-tumšajām saulesbrillēm redzēju pozitīvu mirdzumu acīs. Bez koķeta. Vienkārši divi cilvēki, kuri swapoja labu garastāvokli.

Tikpat smaidīgs steidzu garām kādam gados vecākam tūristam. Tīri pēc ģirkļa teiktu, ka vācietis. Viņš samulsis pētīja karti, taču satraukums apsīka, kad ieraudzīja manu brašo soli un smaidā paplesto seju. Viņš atbildēja ar to pašu un vismaz uz neilgu laiku piemirsa, ka varbūt ir bezcerīgi apmaldījies.

Kāds taksometra vadītājs, nogriežoties no ceļa, pamāja, lai to droši šķērsoju – arī viņam es veltīju smaidu un to pašu saņēmu pretī. “Kāds jauks latvju brašulis,” noteikti nodomāja “Yandex” vadītājs.

Tikmēr manās austiņās skanēja podkāsts:

– “Vai tu esi kādreiz domājis, cik sarežģīti varētu būt kādam iedirst mutē?”
– “Pirmkārt, ir nepieciešama ļoti labi trenēta dibena muskulatūra. Ir ļoti labi jākontrolē savs kniebējmuskulis. Ja vien, protams, saņēmējam nav ļoti plata mute.”
– “Tāpat arī jādomā par sūda konsistenci, pareizs uzturs būtu jāietur kā minimums dienu pirms tam.”

Es klausījos un smaidīju.

Pst! Miskastniek, gribi daudz naudas?

Varu derēt, ka neviens neatceras, bet pirms 15 gadiem interneta gaisu tricināja WEB 2.0. Tāpat kā pirms desmit gadiem informācijas tehnoloģiju guru bubināja par “blockchain”, pirms pieciem gadiem par “Big Data” un šobrīd par mākslīgo intelektu. Visas šīs tehnoloģijas nāca kā panaceja neeksistējošām problēmām. Kāpēc? Jo “startapi” ir “bada spēles” cilvēkiem, kas pārtiek no roltoniem un Japānā tapušiem erotiska rakstura attēliem. Viņu sapnis ir nokļūt apsolītajā zemē, paradīzē, Silīcija ielejā, kur viņus sagaida 72 jaunākie “iMaci” un 10 gigabitu interneta pieslēgums.

“Startapu” dzīvotspēja ir tāda pati kā zīdainim, kas dzimis viduslaiku galmā, septītajā asinsgrēka paaudzē. Ja tavs produkts nerisina reālu problēmu, tas nomirs, tāpēc no WEB 2.0 ēras ir palikuši tikai sociālie tīkli, jo tie izkonkurēja reklāmas tirgu no tradicionālajiem medijiem.

Katrā sociālajā grupā veidojas savas autoritātes, kurām tad pārējie grupas biedri cenšas līdzināties. Visvienkāršākais piemērs ir pārticība – ja cilvēkam pieejams daudz vairāk līdzekļu, viņš var atļauties to, ko cilvēki, kam ikdienā smagi jāstrādā, sauktu par “sapņu dzīvi”. Kā tev šķiet, kāpēc līgavām ir baltas kleitas? Tas simbolizē šķīstību un nevainību? Nekā! Baltas kāzu kleitas ir Lielbritānijas karalienes Viktorijas dēļ – viņa pirmā uzvilka baltu kāzu kleitu. Tas nebija tikumības vai šķīstuma simbols, tas bija tikai un vienīgi greznības un bagātības apliecinājums. Attīstoties tekstila industrijai, drīz katrai Latvijas lauciniecei ar dubļiem uz sejas varēja pārdot baltu kāzu kleitu. Reklāmas nozare ir ļoti smagi strādājusi, lai luksusa preces padarītu pieejamas jebkuram, bet īpaši muļķiem. Muļķu ir ļoti daudz, bet viņi nekad paši nesakrās kādai dārgai lietai.

Manuprāt, tas ir absolūti ģeniāli, ka var iedot muļķiem kredītu kāzu kleitai + panākt, ka viņi maksā trešajai pusei procentus par savu stulbumu.

Vēl viens piemērs par luksusa pārdošanu muļķiem ir avioceļojumi. Salīdzinoši nesen ceļošana ar lidmašīnu bija ļoti dārgs prieks, bet šodien cilvēks ar vidējo algu mēnesī var veikt vairāk nekā 20 lidojumu! Lidošana sen nav nekas ekskluzīvs, taču reklāmas industrija ļoti smagi strādā pie tā, lai cilvēkiem saglabātos šī ekskluzivitātes ilūzija pat starp 150 analfabētiem ar alkoholu izelpā un šampinjonu augsni zem nagiem.

Lidostas ir piekrautas ar alkoholu, cukuru un smaržām, uz katra soļa ir reklāmas stendi ar skaistiem cilvēkiem un visjaunākajām tehnoloģijām, lai radītu to patīkamo svarīguma un piedzīvojuma kņudu vēderā. Nedaudz alkohola un cukura asinīs ir gana stiprs stimuls, lai pārveltu lumpeņa smadzeņu stāvokli no “jāpietaupa nauda alimentiem” uz “es jutīšos vēl labāk ar šo jauno telefonu”.

Ja tu esi dzīvojis deviņdesmitajos, noteikti zini par MLM jeb tīkla mārketingu, jeb IDI (idiots meklē idiotu). Ja tu esi tikko pilngadīgs – tas notika tā, ka dīleris komplektē grupiņu, demonstrē pārcenotu un nevajadzīgu drazu un par tās cenu informē, uzrakstot to uz lapiņas un paslidinot tev pār galda virsmu. Protams, tu vari iegūt atlaidi un pat nopelnīt, bet tad tev būs jāmeklē idioti un jāpārdod viņiem nevajadzīga draza. Arī šodien pastāv IDI mārketings, bet, ņemot vērā izmaiņas likumdošanā, kas ierobežo piramīdshēmas, tas darbojas pieklusinātā režīmā. Likumdošana ir attīstījusies, lai pasargātu patērētājus. Bet mārketings neguļ, tas meklē jaunus ceļus pie idiotiem.

Ilgi nevarēju saprast – kāpēc manā vērtību skalā influenceri atrodas ļoti tuvu dziedniekiem, astrologiem un homeopātiem? Kā jau pienākas katram sevi cienošam internetantropologam, metos pētīt problemātiku lauka pētījumā un piesekojos vairākām Latvijā pazīstamām personām. Ne tādām, kuras ir pazīstamas visā Latvijā, bet drīzāk – nišas jeb mikroslavenībām, tādām kā Laura Ikauniece, Dārta Daneviča, Lelde Ceriņa, Ieva Florence, Diāna Kubasova un citām (pārsvarā) dāmām, kurām ir pat vairāki desmiti tūkstošu sekotāju sociālajos tīklos.

Sapratu, ka, līdzīgi kā HIV vīruss, tīkla mārketings ir piedzīvojis mutāciju un tagad ir saucams par influencefalītu (Hahaha, baigi labs, ne?). Visas šīs dāmas un atsevišķie vīrieši ar savām bildēm pārdod saviem sekotājiem ilūziju par panākumiem un ikdienu, kas sastāv tikai no miesīgām un garīgām baudām: “Šeit ir manas ekobrokastis ar biojogurtu, ko gatavo X uzņēmums tepat Latvijā. Šeit ir mans saldējuma launags Klusajā centrā ar atkailinātu kāju pie “Art nouveau” nama, lai izceltu, cik stilīgas ir manas kurpes, starp citu, šīs kurpes gatavo mana draudzene, šeit ir viņas galerijas adrese. Šeit ir manas pusdienas jaunajā un stilīgajā restorānā, iesaku visiem te nākt. Šī ir mana jogas un meditācijas nodarbība, jo man ir laiks rūpēties par savu fizisko un garīgo veselību, nāciet arī jūs. Vakariņas ar mīļoto #blessed. Šeit esmu vannā, malkoju šo brīnišķīgo šardonē no XX vīna galerijas, tikai 25 eiro par pudeli.”

Esmu nonācis pie secinājuma, ka cilvēki, kas seko influenceriem, ir tie paši, kas deviņdesmitajos pirka uztura bagātinātājus. Viņiem vai nu ir vienalga, ka viņiem kā franču zosīm baro reklāmas, vai arī viņi tās nepamana, jo ir pārāk aizņemti, sēžot savā 8 stundu rutīnā, sapņojot par bezrūpīgu un pārtikušu dzīvi. Lasītāj, tava dzīve ir laika nogrieznis ar konkrētu sākumu un beigām. Cik neapgāžams fakts ir tava piedzimšana, tik neapgāžams ir fakts, ka tu nomirsi. Katra sekunde tuvina tevi neizbēgamai nāvei, un katra šī sekunde, veltīta influencera profilam, nodrošina viņam to bezrūpīgo “sapņu dzīvi”, nevis tev. Izmanto savu laiku lietderīgi!

Kopābrauciet dirst

Nu, pakaļas cietvielu entuziasti, esmu jums sarūpējis kārumu Delfos.

Nesen velomaniaku apsēstajā sociālajā tīklā “Twitter” gadījās lasīt interesantu saraksti. Kāds no viņiem sūdzējās, ka pilsētā redzot ļoti daudz auto, kuros brauc tikai viens cilvēks, un ieteica kopā braukšanas risinājumu kā visu pilsētas privāto transportlīdzekļu maksimālas piepildīšanas variantu. Šim aktīvistam man ir tikai viens padoms: ej dirst! Ja tas izklausījās nepietiekami intelektuāli, pārfrāzēšu pieklājīgāk: dodies defecēt, draudziņ!

Starp jaunajiem urbānajiem profesionāļiem esmu pamanījis īpatnēju tendenci tiekties pēc sociālistiskas un pat komunistiskas utopijas. Tas ir dīvaini un negaidīti, ņemot vērā, ka viņi ir uzauguši brīvā tirgus apstākļos un par savu salīdzinoši augsto labklājības līmeni ir pateicību parādā tieši šai sistēmai. “Uber” un citu kopā braukšanas aplikāciju iedvesmoti, viņi piedāvā nacionalizēt un pārdalīt kapitālu par labu masām, nerēķinoties ar privātpersonu īpašumu un tiesībām ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Esmu autovadītājs un esmu daudz un cītīgi strādājis, lai varētu atļauties apmaksāt šo luksusu. Auto man dod iespēju jebkuros laikapstākļos brīvi pārvietoties patīkamā, komfortablā vidē. Tas nav lēti, un es ar to rēķinājos, kad izlēmu iegādāties auto. Papildus maksāt par papildu privilēģiju bija apzināts lēmums. Man nav ne mazākās vēlēšanās uzņemt savā privātajā telpā – automašīnas salonā – svešiniekus un viņus pārvietot tikai tāpēc vien, ka kādam “latte” putas sarijušamies jaunajam arhitektam ar fiksīti ir radies šāds slapjais sapnis.

Tie, kuri ikdienā pārvietojas ar sabiedrisko transportu, man neļaus samelot, ka dažādi cilvēki dažādi attiecas pret savu personisko higiēnu. Pats esmu autobusā novērojis, kā ap kādu īpaši smirdīgu indivīdu izveidojas demilitarizētā zona – neviens neuzdrošinās viņam blakus sēdēt vai stāvēt. Tāpat arī dažādi cilvēki ir dažādi audzināti. Nav nekāds retums, ka kāds citiem uzspiež savu muzikālo bezgaumību, bliežot no bezvadu skandas trešās šķiras hitus, skaļi bļauj pa telefonu vai rij bulku, košļājot ar atvērtu muti, lai visi varētu apskatīt viņa siekalās izvārtīto maizes masu. Tagad iedomājies, ka tev savā privātajā telpā būtu jāpacieš kāds no šiem evolūcijas strupceļiem. Ka tev pēc viņiem būtu jāsatīra un jāvēdina sava auto salons.

Lai to vieglāk būtu iztēloties arī tiem, kuri nav autovadītāji, piedāvāju līdzību ar dzīvokli. Droši vien neviens visu laiku neizmanto katru sava dzīvokļa istabu. Iedomājies, ka kopā braukšanas kustības vietā būtu kopā dzīvošanas aplikācija un visas minētās “baudas” nāktos piedzīvot pašam savās mājās. Galu galā ne auto, ne vairāk par vienu istabu nav pirmās nepieciešamības lietas, bet luksuss. Visu šo virsnormas patēriņu kopā-ekonomikas sludinātāji vēlas kolektivizēt.

Pieņemu, ka drīz viņi ierosinās ar likuma spēku arī noteikt, ka pārāk platās gultās gulēt pa vienam ir izskaužama kaitniecība pret apkārtējo vidi. Tiem, kuriem vieta atļaus paņemt blakus vēl kādu, tāds piegulētājs ar aplikācijas palīdzību tiks nodrošināts. Bet nevajag apstāties arī pie tā. Ja gultas īpašnieks neizmantos savu pakaļu nekam citam kā vien mierīgai atpūtai, ar kopā bāšanas aplikācijas palīdzību norīkotais blakus gulētājs varēs to aizbāzt ar savu diņķi.

Varbūt viss mūsu ekonomikas modelis ir greizs? Šobrīd motivācija strādāt rodas, jo katrs vēlas dzīvot labāk – iegādāties plašāku nekustamo īpašumu patīkamākā rajonā, pārsēsties no sabiedriskā uz privāto transportu, labāk ģērbties, pirkt kvalitatīvāku pārtiku utt. Varbūt tā vietā labāk visiem izdalīt vienādu kvadrātmetru skaitu vienādās blokveida kastēs, lai visi saņem vienādu atalgojumu, lai rij vienādi pelēku barojošu tumi un lai ģērbjas identiskos brūnos kartupeļu maisos? Ja tas neliktu kopā braukšanas utopistiem beigt nepieskaroties, tad es būtu patiesi pārsteigts.

Lai gan vislabāk, protams, būtu atteikties no privātīpašuma pilnībā. Katrs izģērbtos kails, visi ar rokām izkašātu zemē milzīgu bedri, un cilvēce dzīvotu alā. Galu galā, ja nevienam nekā nav, tad nav arī, ko dalīt.

Mani ļoti interesē, ko tu domā par šo bloga ierakstu

Man ir diezgan kruts smaids. Ne tādā ziņā, ka tas būtu perfekts – viens zobs ir nedaudz atlauzts. Daži varbūt nav īsti samērīgi savā izmērā, kā arī šur tur kariess ir vairāk redzams kā gribētos. Citi to neredz, bet pašam gan kaitina tajos vakaros, kad paplešu lūpu kaktiņus ar rādītājpirkstiem un lupīju sev mutē, lai iepazītos ar situāciju tur iekšā. Vienam no priekšzobiem leņķis nav gluži taisns, taču tas netraucē zobu funkcijai, kā arī vizuāli tas ir manāms ļoti nosacīti.

Zobārsts saka, ka man ir diezgan paveicies ar zobiem kopumā. Zinu, ka daudzi šādu mājienu uztvertu kā iespēju mazāk par tiem rūpēties, taču es gan nē. Es to uzveru kā dāvanu, kas jālolo, tāpēc žoki tīru dažreiz pat trīs reizes dienā.

Manīju internetā, ka viena sučka ar nožēlojamiem 1,5k sekotāju Instagram kaut kur ir tikusi pie bezmaksas zobu balinātāja. Tas, viņasprāt, ir pietiekams iemesls mazajai zvaigznei uzmesties par visu zobu advokāti un paust savu viedokli, publicējot fotošopā balinātas redeles bildes un dalīties pamācošā pieredzē ar zobu skavu lietošanu.

Bet zini? Mans ierosinājums ir tāds, ka balinātāju viņa varētu iebāzt arī sev dirsā. Mani neinteresē viņas viedoklis nedz par zobiem, nedz par kaut ko citu.

Mani neinteresē arī tavas domas par politiku, ja vien tu neesi nozares eksperts. Amatiera līmenī man tās ir pašam savas. Diētas un veselīgs dzīvesveids? Jā, super – šajos jautājumos es konsultējos ar speciālistiem, kad ir tāda nepieciešamība. Jautājumi par medijiem? Piekrītu, ļoti aktuāli, tāpēc ir svarīgi, ka izsakās cilvēki, kuri kaut ko par to saprot.

— — —

Es reizēm domāju, kāda pasaule būtu tad, ja es būtu visvarens. Reizēm man ir sajūta, ka pie tāda scenārija ļoti daudziem Twitter un Instagram lietotājiem būtu dirsā sabāztas veselas nozares.

“a man pohuj, es tagad zaļumos
iedzeru aliņu, ņemu no grila gaļu nost”

/Shalle/

Par mēsliem, kas apgrābsta sievietes

Mūsu mazajā postpadomju sabiedrībā pastāv ļoti nopietna problēma ar vardarbību pret sievietēm. Ja tu esi vīrietis, tu esi daļa no problēmas, tev to būs grūti pieņemt, bet pacieties – paskaidrošu, kāpēc. Ja tu esi sieviete, tu esi daļa no problēmas, tev to būs grūti pieņemt, bet pacieties – paskaidrošu, kāpēc.

Cik nu esmu piedzīvojis padomju gadus, uzskatu šo laika periodu par visveiksmīgāko mēģinājumu dzīvot pēc tradicionālām vērtībām. Valsts pamatā bija ģimene, smags darbs bija augsta sabiedrības statusa simbols, visiem bija izpratne par to, kas ir īsts vīrietis un īsta sieviete, cilvēka seksualitāte bija netikums, un nekur plašajā padomju valstu blokā nebija atrodams kaut viens homoseksuāls cilvēks. Vīri mēdza piekaut savas sievas un bērnus, bet tas bija OK, jo tā taču ļoti daudzi darīja, un galu galā: “Бьёт – значит любит!” (Sit, tātad mīl – krievu val.)

Esot pusaudzim deviņdesmito gadu Rīgas mikrorajonā, šīs tradicionālās vērtības un cietuma izpratnes tika mantotas itin labi. Ja kāds puisis atļāvās komentēt ko citu bez sporta un mašīnām, viņš bija gejs, un atbilstoši tā brīža valdošajai izpratnei geji ir pretdabiski un no viņiem jāsargā bērni. Īstiem vīriešiem patīk tikai sievietes, un, jo skaistāka vīrietim ir sieviete, jo īstāks viņš ir vīrietis. Īsta sieviete bija ar gariem matiem, garām kājām un lielām krūtīm, jo tādas patīk īstiem vīriešiem. Vēl no padomju cietumu izpratnēm bija māte. Māte nebija īsta sieviete, māte bija svēta, un mīlestība pret māti bija visīstākā mīlestība. Jebkurš “zonas” rūdīts recidīvists aprāva bravūras un lepnuma stāstus par cilvēku apzagšanu vai piekaušanu, ja viņam tika pajautāts par māti, – tad viņš runāja “no dvēseles”.

Pieņemoties prātā, kam ļoti palīdzēja studijas, cilvēku iepazīšana un interneta ienākšana ikdienā, izpratne par sabiedrības audeklu ļoti stipri mainījās. Vismaz man, jo izskatās, ka ļoti daudzi šo padomju tradicionālo vērtību bagāžu ir nesuši tālāk līdz pat šodienai, pretējā gadījumā viņi nebūtu tik plaši pārstāvēti Saeimā.

Vārdi “sieviete” un “vīrietis” nav tikai apzīmējums dzimumam. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vecākais sociālantropologs Kristaps Āls skaidro: “Noteikti esat dzirdējuši teicienu, ka džentlmeņi ir izmiruši. Nevis džentlmeņi ir izmiruši, bet šis vārds ir miris, tā vēstījums un statuss ir piekabināts vārdam “vīrietis”. Tāpat ir ar vārdu “lēdija”, tas ir analogs šodienas vārdam “sievišķīga”. Bez dzimuma “vīrietis” un “sieviete” apzīmē arī sociālo statusu. Šis statuss ir balstīts uz nerakstītiem un nekonkrētiem nosacījumiem, varētu minēt tikai dažus: vīrietis nekad nepacels roku pret sievieti, pelnīs pietiekami, lai apgādātu ģimeni, bet sievietēm jābūt glītām, koptām un elegantām. Atšķirībā no vīriešiem sievietes nevar atļauties aiziet uz bāru iešļūcenēs, neķemmētiem matiem, pieliet seju un apvemties pie galda, jo tas nav sievišķīgi, bet tas nav nevīrišķīgi.”

Kosmosā nav nekāda spēka vai likuma, kas aizliegtu vīrietim pļavā lasīt puķes un pīt sev vaiņagu vai sievietei ģērbties flaneļa kreklā un mainīt eļļu spēkratam ar V8 dzinēju, viņiem dzimumorgāni no tā nenokritīs, bet mūsu iesūnojušajā sabiedrībā tieši tādu likteni piedzīvos viņu statuss. Šie statusi uzliek nepamatotu pienākumu katra dzimuma pārstāvim ievērot sabiedrībā pieņemtos stereotipus, un nespēja kvalificēties šim statusam rada gluži reālu stresu. Tieši šī iemesla dēļ sabiedrībā tiek izmantoti lamu vārdi, to mērķis ir devalvēt sociālo statusu jeb, kā K. Āls izsakās, šis process ir sociāla kastrācija. Tāpēc manā pamatskolas klasē puikas apsaukājās ar vārdiem “pe*iņš”, pat neapzinoties savus motīvus un mērķus.

Ja mēģināsiet, sapratīsiet, ka ir neiespējami atrast kaut vienu sievieti, kas nebūtu saskārusies ar vardarbību, īpaši ar seksuālu vardarbību. No perversiem izteikumiem sociālajos tīklos līdz apgrābstīšanai, līdz izvarošanai. Sievietes ar to saskaras ikdienā un ne vienu reizi vien. Lielākajā daļā gadījumu sievietes noklusē šādu vardarbību, daļa to dara kauna dēļ, daļa nevēlas izraisīt lielāku konfliktu, daļai sieviešu ir bail, jo mūsu padomju tradicionālo vērtību dēļ būt upurim ir vājuma pazīme, un, ja kāds ir vājš, viņš pats pie tā ir vainīgs.

Tiklīdz sieviete izlemj par to neklusēt, piemēram, pasakot, ka kāds vīrietis ir apgrābstījis viņas dibenu vai krūtis, viņa sastopas ar apkārtējo vīriešu pretreakciju, noliegumu un neticību. Grūti izprotams fenomens, es zinu, bet palīgā steidz K. Āls: “Tiklīdz vīrieši dzird vārdu “vīrietis”, viņi nespēj izvairīties no paralēļu meklēšanas ar sevi un savu sociālo statusu. “Es esmu vīrietis, es tā nekad nedarītu, jo īsts vīrietis tā nekad nedarītu.” Šis ir galvenais iemesls, kāpēc sievietes, kas ir cietušas no vardarbības, vienmēr sastopas ar asu pretreakciju no to cilvēku puses, kas sevi identificē ar vīrieša statusu. Neiepīsim šeit “pati vainīga, nevajag tik izaicinoši ģērbties” viedokļa paudējus, tie ir konservatīvi dalbajobi, kas stingri pieturas pie padomju tradicionālajām vērtībām, kur sieviete ir nekas vairāk kā trofeja tēviņam. **Ehhemstepaņenkohm**, **khekhenacionālāapvienībakhem**, piedodiet, kafiju ierāvu elpvadā.”

Vislabākais risinājums, manuprāt, ir izmantot pastāvošo paradigmu savā labā un sociāli kastrēt tos indivīdus, kas atļaujas bez uzaicinājuma kaut pirkstu piedurt sievietei. Mums ir daudz ļoti spēcīgu lamu vārdu, ar kuriem devalvēt vīriešus, kas nespēj savaldīt rokas. Dāmas, tiklīdz kāds indivīds jums izteiks kādu perversu komentāru vai nepiedienīgi pieskarsies, ierakstiet sociālajā tīklā, ka kāds preteklis vai morāli impotentais jums ir pieskāries, ideālā gadījumā vēl ielieciet tā gropizļaka fotoattēlu. Tikai šādi var ļaut visai sabiedrībai aptvert problēmas patieso mērogu. Domāju, ka bailes no statusa zaudēšanas atturēs morālos kropļus no roku palaišanas.

Un, mediji, rakstiet par šiem gadījumiem un necenzējiet šiem kretīniem veltītos apzīmējumus.