Yearly Archives: 2019

Ar ko hokeja fanu pūļi atšķiras no praida?

Piedodiet, dārgie. Pagājušonedēļ uzrakstīju Delfiem par hokgeju, bet noslinkoju ievietot šeit. Apsolu turpmāk būt uzcītīgāks.

Pilnai atklātībai, godīgumam un pareizajam kontekstam uzreiz atklāšu, ka rakstu šīs rindas kā biseksuāls ebreja–latvieša sajaukums. Pašam patīk teikt: “Manī ir labākais no abām pasaulēm.” Kaut faktiski būtu jāsaka: “Manī ir labākais no visām četrām pasaulēm.”

Ļoti izbaudu latviskās tradīcijas un dzīvesziņas izpausmes. Ir tādi nelieli, gandrīz nepamanāmi, tikai starp latviešiem eksistējoši savstarpējās atzinības žesti, kas apstiprina un uzslavē, ka esi šai tautai piederīgs. Piemēram, vietējā piemājas veikalā mēdzu nopirkt ēdiena kombināciju, ko saucu par pakaļas uzirdinātāju, jo pēc tā baudīšanas rodas tikko apmestas velēnas un uzgāzētas putraimdesas konsistences kāls. Šī maltītes kombinācija ir apmēram 300 grami iesveramā vinegreta un divas olā apceptas cūkas kakla karbonādes. Katru reizi, kad pārdevēja pietūcī pilnu vinegreta trauciņu un sniedz man taukainā maisiņā iepakotās cūkas miesas šķēles, viņa raugās manī ar sirds siltumu un atzinību, jo saprot, ka tikai latvietis ņukātu iekšā šo gastronomisko dīvainību. Viņa ar muguras smadzenēm jūt, ka latviešiem jāturas kopā, ka esam gluži kā slepena sazvērnieku organizācija. Tas, ko viņa nezina, – mājās vinegretam un cūkas karbonādei piekožu klāt macu.

Tomēr ir arī lieli un visā Eiropā labi pamanāmi latvietības apliecinājumi. Es, protams, runāju par ikgadējo hokeja čempionātu un tam neatņemami piederīgajiem fanu pūļiem. Manā vēsturiskajā dzimtenē, kurā gan pats nekad neesmu bijis, šis sporta veids nav populārs, tāpēc īpaši pamanu ap to saistītās aktivitātes Latvijā. Savukārt mana netradicionālā orientācija ļauj pamanīt īpatnēju pretrunu, ka kopumā homofobiskajā sabiedrībā tiek godināts sporta veids, kurā piedalās tikai krāsainos tērpos saģērbti atlētiski vīrieši, un par viņiem fano arī pārsvarā tikai iereibuši tā paša dzimuma pārstāvji.

Arī hokeja fanu prieka izpausmes man šķiet visnotaļ pazīstamas. Esmu bijis klāt Vecrīgas krogā “X” (lai būtu korekti, nosaukums mainīts no “Runcis” uz “X”), kad 2000. gada čempionātā Latvijas izlase uzvarēja Krieviju ar 3:2. Pats savām acīm redzēju, kā prieka afekta stāvoklī fani sniedza viens otram vīrišķīgus skūpstus un apkampienus. Tas man deva toreiz un dod arī tagad cerību, ka neiecietība pret viendzimuma attiecībām ir vairāk postpadomju telpas pagātnes traumu radīta un mazāk patiesa iekšēja nepieciešamība.

Atzīšos, ka mani pašu sportiskas aktivitātes īpaši neuzrunā. Esmu secinājis, ka naudas vara ir daudz lielāka nekā muskuļu spēks, tāpēc pamatā koncentrējos uz materiālās labklājības iegūšanu. Ar dažiem čaukstošiem papīriņiem iespējams panākt daudz vairāk nekā ar brutālu spēku. Bet uz trenažieru zāli tomēr eju, jo izbaudu pārģērbšanos pirms vingrošanas un kolektīvo dušošanos pēc tās – divas darbības, kas tik pretrunīgi pārsteidzošā veidā norisinās neskaitāmas reizes katra gada maijā visas Latvijas uzmanības epicentrā.

Negribētos, lai lasītājam rodas maldīgs priekšstats, ka nenovērtēju hokejistu sasniegumus un šī sporta veida grūto un bīstamo dabu. Kad uzzināju, ka nesen atklātajā tirdzniecības centrā “Akropole” ir pieejama publiskā slidotava, nolēmu to izmēģināt. Nebiju kāpis uz slidām vismaz astoņus gadus. Sākumā vienkārši, drebot kājām, stāvēju uz ledus un baidījos mēģināt paslidot uz priekšu, neturoties pie apmales, bet drīz vien jau tā lieta tīri gludi aizgāja. Turklāt biju uzmanīgs un izvairījos no jebkādām traumām.

Ceru, ka ievērojāt, ka šis salīdzinājums lieliski sader kopā ar mirkli, kad savā romantiskajā dzīvē nolēmu no dāmām pāriet pie kungiem. Tomēr hokejistiem jāspēj uz slidenās virsmas veikt daudz drosmīgākus manevrus, un hokeja traumatisms nevienam nav noslēpums. Viņu meistarība, drosme un teicami uztrenētās ciskas ir pelnījušas lielo fanu skaitu un viņu nedalīto apbrīnu. Arī hokeja spēles spriedze ir loģisks pamatojums izdzertā alkohola daudzumam. Bet homofobiskās fasādes pazušana, kad Latvijas hokeja izlase gūst vēsturiskas uzvaras, liecina, ka viss nav tik slikti un kaut kur dziļi sirdī sabiedrībā tomēr mājo iecietība.

Tāpēc, atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, saku: par laimi, gandrīz nemaz neatšķiras, mīļie. Gandrīz nemaz.

Dzerbudisms – notikšana

Visu satsangu vecais skolotājs bija sēdējis lotosa pozā aizvērtām acīm uz neliela paklājiņa iepretim sanākušajiem klausītājiem. Nahdaris bija sūdā – rāva uz augšu un paģiras plēsa pauri uz pusēm. Iespējams tās zināja, ka vecā skolotāja galva, kā sažņaugta dūre sargā kādu vērtīgu domas dārgakmeni. Viedais skolotājs nodomāja, ka dažiem dziļdomīgiem vārdu savārstījumiem vajadzētu kliedēt aizdomas, ka ieejas maksa satsangā bija tīrs appisiens. Jo nu tā nebija apmeklētāju daļa, ka iekasētie līdzekļi tika paredzēti dzēruma seku novēršanai. Tāpēc vecais skolotājs pēc skābas atraugas ierunājās:
– Nav elpas, nav domas, nav sajūtu. Nav dzirdes un redzes. Nav mākoņu debesīs, – tad ievilcis dziļāku elpu turpināja – Debesis ir zilgošana. Saule ir spīdēšana. It viss ir notikums un it viss ir notikšana. Un vai atļausiet to stādīt jums priekšā? Tas viss esat jūs, jūs paši.
Nahdaris jau sasvērās uz vienu kāju, lai pieceltos un dotos salāpīties, kad no zāles stūra atskanēja Ānta indīgā balss:
– Bet skolotāj, vai arī es esmu tā it visa nū notikšana?
Vecais skolotājs ar piepūli apturēja uzmācīgo nelabās dūšas vilni un izdvesa:
– Nē manu zēn, tu nē. Tu esi dalbajobs, – tad piecēlās un aiztenterēja uz bodi.

Kalašs

Vājā gaisma lidmašīnas kravas nodalījumā bija tumšā rūsas krāsā. Kāds pat varētu nodomāt, ka asiņu uz zemes krāsā, bet vīri pie brūni rudās pustumsas sen bija pieraduši, viņi domāja par ko citu. Domāja, jo sarunāties nebija iespējams, Il-76 četriem turboventilatoru dzinējiem nejēgā skaļi gaudojot un raujot cauri vakara debesīm uz priekšu pašu lidmašīnu, ekipējumu, vairākus desmitus desantnieku un jaunāko karavīru smagās domas.

Oļega domas pēdējos gados bija vieglas. Viņš bija viens no pieredzējušākajiem vīriem vadā un labi zināja, ka sentiments un varbūtību apcerēšana nepalīdzēs uzdevumā. Tikai ātra, precīza un izšķirīga rīcība. Jaunākie droši vien domāja par ģimeni, draugiem, to, kāda būtu dzīve bez kājas vai ar vienu aci, ja kaujā nepaveiksies. Tad jau labāk nomirt.

Oļegs tikmēr pārbaudīja ekipējumu, secīgi izgāja cauri visam uzkabes saturam, lai vēl pēdējo reizi pārliecinātos, ka viss ir savās vietās. Tad pie ieroča. Labā, uzticamā kalašiņa. AKS -74 ar nolokāmo laidi – īss, ātrs un nāvējošs. Kā desantnieka dzīve. Oļegs vizuāli pārbaudīja ieroci, tad maigi nobrauca gar ieroča sānu un pacēla pirkstu pret vienu no rūso gaismu izstarojošajām lampām. Pirksts spīdēja, un Oļegs bija apmierināts. Kalašiņam patika eļļa. Labāk drusku par daudz nekā pārāk maz.

Kaut kad deviņdesmito pašā sākumā viņš vienā no VHS seansiem pie paziņas bija redzējis amerikosu gabalu “Цельнометаллическая оболочка”. Tur seržants bļāva vēl negantāk kā Oļega iesaukumā, bet vienu frāzi viņš īpaši atceras. Visiem bija jāiemācās skaitīt, ka bez sava ieroča karavīrs ir bezjēdzīgs, tāpat kā ierocis bez karavīra ir bezjēdzīgs. Oļegs līdz galam tam nepiekrita, jo kārtīgs desantnieks arī bez kalašiņa sarīkos pienācīgu elli, bet liela daļa taisnības tur tomēr bija. Kalašiņš kaujā jātur ciešāk kā mīļotā kāzās.

Rūsas gaismu nomainīja bāli zaļa, desantnieki pielēca kājās. Il-76 sānu durvis bija vaļā, vīri cits pēc cita bira ārā.

“Uzvaras bulvāris. Nākamā pietura – A. Grīna bulvāris,” paziņoja balss vagona skaļrunīšos. Oļegs no tramvaja desantējās uz sejas un palika nekustīgi guļam. Stikla kalašiņš sašķīda pret asfaltu, kam sekoja biedru daudzbalsīgais “bļēēēē, Oļēēēg.”

Pēc pāris mirkļiem atskanēja ritmiska slurpstināšana, zemē gulošajam Oļegam uzsūcot no kalašiņa izlijušo šķidruma un stikla mistrojumu. Īsts desantnieks savu ieroci nekad nepamet.

Kā riteņbraucēji, kājas vingrinot, aizmirsa par smadzenēm

Piedodiet, dārgie. Pagājušonedēļ uzrakstīju Delfiem par velosipēdistiem, bet noslinkoju ievietot šeit. Apsolu turpmāk būt uzcītīgāks.

Pēdējā laikā ievēroju, ka savos 35 gados uzzinu daudzas it kā vienkāršas un pašsaprotamas lietas. Piemēram, biju iedomājies, ka cietie un neērtie kalnu velosipēdu sēdekļi ir apzināti izgatavoti, lai maksimāli nežēlīgi spiestos pakaļā, jo to pieprasa velosipēdistu specifiskā gaume. Izrādās, specializētajos veikalos tomēr ir nopērkami īpaši šorti ar polsterētu dibenu brutālās sēžas uzaršanas sāpju mazināšanai. Man kā autovadītājam, kurš tikai retumis brauc ar velosipēdu, šī subkultūra jeb, skatoties uz polsterētajām želejšortu pakaļām, drīzāk jāsaka – suga – ir mazliet sveša. Tā kā daba man allaž ir interesējusi, bet īstu Āfrikas sarkandibena mērkaķu safari atļauties nevaru, nolēmu tuvāk papētīt vietējos riteņbraucējus.

Skaidrs, ka šī brīža aktuālākais velokustības pulcēšanās punkts ir reizē drošais un avārijas stāvoklī esošais Deglava tilts. Nolēmu nocelt no nagliņas velosipēdu un aizmīties apskatīt pats savām acīm. Pašā tilta izliekuma augstākajā punktā bija sapulcējies bariņš velosipēdistu, kuri, skanot “latino” ritmiem, nodevās dejām. Tas man atgādināja rituālus no dzīvnieku pasaules, kad putnu tēviņš pakāpjas uz augstākā akmens, piepūš guzu un veic riesta dejas rituālu, lai piesaistītu mātīti. Tā kā dejot neprotu, bet mana netradicionālā orientācija jau neskaitāmas reizes ir noskaidrota “Delfu” komentāru sadaļā, nejutos īpaši iederīgs un devos prom.

Starp citu, interesants moments: tilta galā dežurēja policijas ekipāža. Un, jūs neticēsiet, bet es redzēju brīnumu, kas Rīgā manīts retāk nekā dubultā varavīksne vai latviski runājoša “Mego” pārdevēja: riteņbraucēji šai krustojumā stāvēja pie sarkanās gaismas!

Esmu drošs, ka Deglava tilts velosipēdistu vidū ir izvēlēts kā perfekts viņu kustības simbols, jo iemieso nevis sakārtotu veloinfrastruktūras objektu, bet sagrautu autobraucējiem nepieciešamu maršrutu. Tas lieliski ieskicē viņu domāšanas veidu, kas ir vērsts nevis uz sabalansētas attīstības rosināšanu, veidojot pilsētvidi, no kuras iegūst visas satiksmes dalībnieku grupas, bet stihisku partizānu kara imitāciju ar mērķi ieriebt un atriebties autovadītājiem.

Traģikomiski, ka sociālajos tīklos skaļākie velokustības aktīvisti klīniski nespēj saskatīt nekādus ieguvumus no sakārtotas auto plūsmas, tā vietā laižot pār apakšlūpu orgasma putas katru reizi, kad Rīgas domes (bez)darbības rezultātā veidojas kilometriem gari sastrēgumi. Tie taču tieši ietekmē gaisa kvalitāti, operatīvā un sabiedriskā transporta iespējas laicīgi nonākt mērķī – faktorus, kam būtu jābūt aktuāliem pilnīgi visiem iedzīvotājiem – gan parastās biksēs, gan polsterētas pakaļas šortos tērptiem.

Interesanti, ka, lai pievērstu uzmanību savu interešu aizstāvēšanai, velosipēdisti izvēlas rīkot pasākumus, kas diskreditē viņu mērķus un viņus pašus. Runa, protams, ir par akciju “Kritiskā masa”, kad liels daudzums riteņbraucēju dodas pilsētas ielās, lai demonstratīvi pārvietotos, ignorējot visus iespējamos ceļu satiksmes noteikumus. Ar šādām akcijām tiek panākts pilnīgi pretējs efekts un viņi paši sevi pataisa par apsmiekla objektu, padarot komisku ideju par rēķināšanos ar viņu nākotnes interesēm. Pēc “Kritiskās masas” organizatoru loģikas, pianistiem vajadzētu reizi gadā savākties gaterī, lai atbrīvotos no dažiem pirkstiem, vai grūtniecēm uz ikmēneša “single malt” viskija degustācijām. Aicinu riteņbraucējus, kājas vingrinot, tomēr neaizmirst arī par smadzenēm.

Ne tikai masveida pašsabotāžas akcijas, bet arī atsevišķi skaļi viedokļa līderi velosipēdistu interesēm nodara vairāk kaitējuma nekā labuma. Piemēram, “Pilsētas cilvēkiem” aktīvistam Oto Ozolam līdzīgā persona, kas cenšas pārmācīt pensionāres, kuras šķērso krustojumu pie zaļās gaismas. Iedomājos, ja manas intereses publiskajā telpā aizstāvētu uz veloķerras pār sarkano braucošs večiņu grūstītājs, man gribētos nevis dejot uz Deglava tilta, bet mazliet pasēdēt un pareflektēt, vai nav pienācis laiks citai mērķu sasniegšanas taktikai.

Manuprāt, visjēdzīgākie satiksmes dalībnieki ir tieši tie, kuri ir reizē gan autovadītāji, gan velosipēdisti, gan motobraucēji, gan gājēji. Redzot situāciju no visām pusēm, viņi saņem iespēju no principiāliem, paštaisniem kretīniem ar tuneļveida redzi kļūt par cilvēkiem, kas sajēdz, ka tikai risinājumi, no kuriem iegūst visas iesaistītās puses, padarīs pilsētu par patīkamāku vietu, jūs uzminējāt, – visiem.

Kapu svētki

Preiļu apbedīšanas birojā SIA “Apbedīšanas birojs” iezvanījās telefons. Firmas īpašnieks, grāmatvedis un šoferis Jānis nopauzēja YouTube video, nokrekšķinājās un pastiepās pēc klausules.

“Halo. Apbedīšanas birojs.” Jānis centās piešķirt balsij svinīgu skumju notis un zemāku toni.

“Labdien. Es jums zvanu sakarā ar drauga nāvi,” līnijas otrajā galā ierunājās gados jauns vīrietis. “Man ir jārīko bēres, bet es pat nezinu ar ko sākt. Tas viss notika tik negaidīti.”

“Jūs esat piezvanījis uz pareizo numuru. Mūsu apbedīšanas birojs piedāvā pilnu pakalpojumu spektru – transportēšanu, apbedīšanu un bēru mielastu. Kur šobrīd atrodas nelaiķis? Morgā?”

“Jā.”

“Mūsu firmas rīcībā ir glīts, melns katafalks. Mersedess. Cienīgi aizvedīsim no morga līdz apbedīšanas vietai. Neviens klients vēl nav sūdzējies, heh.”

“Ziniet, aizgājējs ir bijis pārliecināts dabas draugs un velobraucējs. Jūsu katafalks ir elektroauto?”

“Kā lūdzu?”

“Vai jūsu katafalks ir aprīkots ar elektrisko motoru?”

“Nē, taču. Tas ir S klases mersis, īpaši pielāgots zārku pārvadāšanai, dīzelīts.”

“Nē, tas kategoriski neder. Varbūt Jums ir Tesla?”

“Teslas nav, taču, ja tas ir tik principiāli, mēs varam sarunāt zirga pajūgu. Būs skaisti, taču dārgāk.”

“Nē, nē, ko jūs! Aizgājējs bija pret dzīvnieku ekspluatēšanu! Jums nav velo katafalks?”

“Ak, kungs. Mēs kaut ko izdomāsim,” Jānis paņēma rokā pildspalvu, atvēra blociņu un veica dažas piezīmes. “Kā ir ar apbedīšanu? Firmā ir pieejami spēcīgi un zolīdi kungi, kuri var i zārku panest, i grāvi izrakt. Kādu zārku jūs vēlētos?”

“Nē, ko jūs! Nekādu apbedīšanu. Nekādu zārku. Aizgājējs bija pret koku izciršanu un vēlējās tikt kremēts.”

“Ziniet, vienīgā krematorija Latvijā atrodas Rīgā, un tas ir paliels gabals no Preiļiem. Varam jau sarunāt, taču būs dārgāk.” Jānis turpināja veikt piezīmes blociņā.

“Nē, nē, nevajag Rīgu. Kremēsim tepat. Aizgājējs būtu vēlējies vikingu bēres. Viņu varētu ielikt laivā, aizdedzināt un iestumt Lubāna ezerā.”

“Nedomāju, ka baznīcas pārstāvji piekritīs tādam gājienam.”

“Baznīcas pārstāvjus nevajag. Aizgājējs bija izteikts ateists, turklāt vēl gejs.”

“Skaidrs,” novilka Jānis un ieskribelēja vēl dažas piezīmes. “Un kā būs ar bēru mielastu? No savas puses varu ieteikt restorānu “Svetlana”, taču jums droši vien būs īpašas vēlmes, vai ne?”

“Aizgājējs bija vegāns.”

“Nu, bet protams. Varam sagatavot arī šādu mielastu. Pīrādziņi, buljons, kafija. Otro ēdienu ņemsiet?”

“Nē, neko tādu nevajadzēs. Iztiksim tikai ar uzkodām. Bet tikai veģetārām. Varēsiet sarīkot?”

Jānis apskatīja blociņā veiktās piezīmes un nopūtās.

“Tātad. Spriežot pēc visa iepriekš teiktā, jūs gribat lai mēs paņemtu mironi uz velosipēda rāmīša, to aizripinātu līdz ezeram, tur aizdedzinātu un ielaistu ūdenī. Tā?”

“Jūs aizmirsāt par veģetārām uzkodām.”

“Protams. Mēs varam piestūķēt mironi ar kukurūzas graudiem. Dedzināšanas laikā viesi varēs mieloties ar popkornu. Papildus vizuālajam noformējumam varam viņam vēl iespraust dirsā gurķi.”

Iestājās ilga pauze, kuras laikā nezināmais zvanītājs pārskatīja savus uzskatus, izvērtēja mūža laikā uzkrāto pieredzi un aizdomājās par dzīves jēgu. Jānis nolika klausuli.

Zili brīnumi

Svētdienas skola bija vistīrākā jautrība, jo tā nebija īsta skola, tas bija pulciņš, kur es ar citiem bērniem varēju dauzīties apkārt pa baznīcas telpām, ķēpāt krāsojamās grāmatas un paklausīties stāstus no Bībeles, kas mūsu vecumā drīzāk bija kā pasaku klausīšanās. Mūsu svētdienas skolā bija arī zēns ar īpašām vajadzībām vārdā Paulis, viņš nevarēja ne runāt, ne kustēties, bet viņš reaģēja uz jokiem ar acīm un sejas mīmiku. Paulim īpaši patika rotaļa “gonkas”, kurā citi puikas sacentās, kurš ātrāk spēs aizstumt Pauli ar viņa ratiņiem pāri baznīcas zālei.

Diemžēl mācītājs mums drīz vien aizliedza spēlēt “gonkas”, jo ratiņi varot apgāzties un savainot Pauli. Precīzi neatceros notikumus, bet klīda baumas, ka mācītājs centīsies darīt brīnumu un dziedināt Pauli! Kamēr citi bērni spēlējās, mācītājs ieveda Pauli aiz slēgtām durvīm, lai veiktu rituālus viņa dziedināšanai. Atceros, ka pēc šiem seansiem Paulim bija pilnīga izbīļa skatiens. Mums šķita, ka no Pauļa centās izdzīt pašu nelabo, jo daži no mums bija redzējuši šausmu filmu “Eksorcists”. Diemžēl Pauli neizdevās dziedināt ar brīnuma palīdzību, un puikas mamma drīz pārstāja viņu vest uz svētdienas skolu.

Kopš tā laika šis reliģijas solītais brīnums manā apziņā ieguva ļoti spēcīgu nozīmi. Sāku pastiprināti interesēties par pārdabisko, un šī interese ar gadiem tikai pieņēmās spēkā. Pamatā zināšanas par pārdabisko balstīju uz Bībelē rakstīto, jo starp visiem resursiem par spokiem, brīnumiem un NLO tajā aprakstītie notikumi šķita visticamākie, jo tā patiesumu ar savu ticību divu tūkstošu gadu garumā ir apliecinājuši cilvēki, kas neprata pat lasīt. Pieņemoties vecumā un gudrībā, mani sāka interesēt fiziskās pasaules aspekti brīnumos, īpaši Jaunajā derībā aprakstītajos.

Viens no spilgtākajiem brīnumiem ietver Jēzu un ūdeni. Un, nē, runa nav par ūdens padarīšanu par vīnu, vīnogu krūmi un laiks to dara visu laiku. Runa ir par Mateja evaņģēliju [14:22–25], kur tiek vēstīts, ka Jēzus vēsā mierā pastaigājās pa bangojošas jūras ūdens virsu. Kā Jēzus gāja pa ūdens virsu? Vai ūdens viņa klātbūtnē sacietēja? Bet jūrā nav stāvošs ūdens, evaņģēlijā ir uzsvērts, ka jūra bija nemierīga. Ja ūdens sastinga Jēzus kāju tuvumā, vai tas nozīmē, ka viņš varēja paklupt aiz viļņiem? Ja Jēzus būtu laivā, vai ūdens ap laivu sastingtu un laiva nekustētos no vietas? Kas notiktu, ja Jēzus mēģinātu pa ūdeni braukt ar velosipēdu?

Marka evaņģēlijā [8:22–26] ir lasāms, ka Jēzus iespļāva kādam neredzīgajam sejā, pēc kā viņš atguva savu acu gaišumu. Nekas nav teikts par neredzīgo, vai viņš bija labs cilvēks vai slikts, tik tas, ka pūlis izvēlējās vienu cilvēku ar redzes invaliditāti un padarīja viņu par redzīgu. Bet ja nu šis cilvēks bija pelnījis būt neredzīgs, ar ko Dievs viņu arī sodīja? Varbūt Jēzus rīkojās pret sava tēva gribu? Varbūt svētdienas skolas mācītājs arī centās atgriezt Pauļa spēju runāt un kustēties ar nospļaudīšanu? Kāpēc Jēzus, zinādams savas dziedināšanas spējas, nespļāva virsū visiem invalīdiem? Ja šis viens neredzīgais bija tik šķīsts, ka bija vienīgais no neredzīgo vidus pelnījis atgūt redzi, tad kāpēc Dievs atņēma viņam redzi, pat ja tas bija īslaicīgi? Tas šķiet diezgan ļauns darbs – atņemt cilvēkam iespēju redzēt un padarīt viņu bezpalīdzīgu tikai tādēļ, lai Dieva dēls varētu pārliecināt savus sekotājus par savām pārdabiskajām spējām. Padomājiet par situāciju: bariņš neredzīgo uzzina par vienu no viņu vidus, kas tapis dziedināts, nolemj sekot Jēzum, lai atgūtu redzi, pierakstās rindā, bet tad Jēzus mirst Golgātas kalnā. Un šiem cilvēkiem bija jāpaliek neredzīgiem uz visu atlikušo mūžu bet mazākās cerības uz siekalaino dziedināšanu!

Marka evaņģēlijā [5:25–29] ir lasāms, ka Jēzus izārstēja sievieti, kas bija asiņojusi 12 gadus. Mūsdienās ir diezgan skaidrs, ka neviens neizdzīvotu, visu laiku asiņojot bez asins pārliešanas, kas atstāj vienīgo iespējamību – asiņošana bija periodiska, gluži kā manai sievai, kura šajās reizēs kļūst ļoti īgna un grauž čipsus, skatoties seriālus. Varētu pieņemt, ka šie ortodoksālie ebreji, kas sekoja Jēzum, nedrīkstēja būt ar sievieti un tādēļ neko nezināja par menstruālo ciklu, bet fakts, ka menstruācijas apstājās brīdī, kad sieviete pieskārās Jēzus drānām, nozīmē, ka viņam bija ietekme pār sievietes hormoniem? Kā mēs zinām, hormonāla iejaukšanās var atstāt nopietnas sekas uz cilvēka organismu, iespējams, šī sieviete palika neauglīga. Jēzum noteikti vajadzēja konsultēties ar šīs sievietes ginekologu, pirms iejaukties viņas hormonu līdzsvarā.

Jāņa evaņģēlijs [11:1–44] apraksta Jēzus pēdējo brīnumu pirms viņa paša augšāmcelšanās – Lācara atmodināšanu no mirušajiem. Šis ir arī viens no iespaidīgākajiem brīnumiem Jēzus CV, jo vajadzēja paiet diviem tūkstošiem gadu, lai ārstiem izdotos atkārtot līdzīgu brīnumu. Mani gan vairāk interesē Lācara tālākais liktenis. Vai pēc augšāmcelšanas Lācars bija tikpat mirstīgs kā pirms tam? Vai viņam pietika nākamajā dienā uzraut kājas pirkstu uz sarūsējušas naglas, lai tiktu pie infekcijas un nomirtu atkal? Ja tā būtu noticis, vai Jēzus viņu atkal celtu no mirušajiem?

Visbeidzot – vēlos noskaidrot patiesību par Jēzus debesīs kāpšanu, jo, kā jau zināms, mirušo atdzīvināšana viņam ir gana vienkārša procedūra. Ja Jaunā derība ir burtiska, tad loģiski rodas jautājums – cik augstu Jēzus varēja uzlidot gaisā? Cik zināms, augstāko punktu uz zemes, bez skābekļa balona, cilvēks ir sasniedzis Everestā, tātad trenētam cilvēkam tie ir 8 līdz 9 tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Vidējā temperatūra šādā augstumā ir 36 grādi zem nulles, tikmēr aprīļa vidējā temperatūra Jeruzalemē ir 22 grādi virs nulles. Bībelē nekur nav minēts, ka tajā laikā un vietā cilvēki bija spējīgi nodrošināt Jēzu ar siltām drēbēm un skābekļa balonu.

Varam diezgan droši pieņemt, ka apstākļi 9 tūkstošus metru virs jūras līmeņa cilvēkam nav savienojami ar dzīvības procesu uzturēšanu, bet, ja Jēzus bija cilvēks un mira no ievainojumiem, kurus guva, esot piesists krustā, tad diezgan droši varam pieņemt, ka viņš nomira atkārtoti ļoti augstu virs Jeruzalemes. Tātad ir divi varianti: vai nu Jēzus turpināja lidot gaisā nedzīvs un vēl šobrīd lido cauri kosmosam sasalis kā meteorīts, vai viņš nokrita atpakaļ uz zemes. Pieņemot, ka kritiens no tāda augstuma nodarītu smagākas traumas nekā trīs naglas un dūriens pakrūtē, ķermeņa reģenerācija varētu prasīt nedaudz ilgāku laiku par trim dienām. Mans minējums ir, ka otrā atdzīvošanās varētu prasīt aptuveni 2 nedēļas. Bet, ja Jēzus atdzīvojās arī pēc kritiena, vai viņš bija apņēmības pilns doties lidojumā otrreiz vai tomēr nolēma, ka nav ko, un palika dzīvot uz zemes

Esmu jautājis mācītājiem par šiem brīnumiem, taču neesmu saņēmis apmierinošas atbildes. Ja Jums ir kas zināms, lūdzu, uzrakstiet komentāru sadaļā.

Čerkstošais trīsdesmitgadnieks

Nedaudz čerkstošā balsī vilcienā mani uzrunāja trīsdesmitgadnieks. “Vhiņiem vhjajadzhētu phabrīdināt, ka šhitais irha komfhorta vaghons. Eiro čēsn’t tomēr…” Atbildēju, ka obligāti jau nav jāsēž pie augstākā stratifikācijas slāņa un droši var apmeklēt kādu citu no vagoniem, kur jāpiemaksā nebūs. Pieļāvu, ka varbūt viņam šī informācija nebija zināma.

“Phar vhēlu, bļe… Es jau apshēdos, ja… negrhibu nekhur vairs khustēties,” viņš aizvien čerkstošā un uzspēlēti nogurušā balsī nespēja aizpisties. “Pizģhets kāda diena bhija… Tev simt’ punk’ tādas nav bijušhas,” “Puma” kedās tērptais ānuss turpināja boksterēt, cerot, ka izdosies pievērst manu uzmanību tālākai sarunai.

Vienīgais, kas uz sekundes simtdaļu nozaga manu skatienu, bija vertikālais karodziņš uz īsajām zeķēm, kādas biju redzējis veikalā “Top!”. Toreiz iedomājos – nez, kurš vispār viņas pērk un nēsā? Brīdi domāju, kā slepus viņas nobildēt, lai nosūtītu bildīti Ceha kolēģiem. Varu derēt, ka Zemniekam ir tādas pašas!

Boksterģīmis šķietami bija aizvainots, ka mēs neesam vienojušies kopīgā sarunā, daloties ar saviem iespaidiem. Es ticu, ka viņam varētu būt bijusi smaga diena. Ja ne šī, tad varbūt kāda cita. Es ticu, ka aiz viņa slēpjas kāds interesants stāsts. Taču, redziet, mani gluži vienkārši neinteresē, kas viņam ir sakāms. Mani neinteresē viņa domas. Mani neinteresē viņa teikumi. Mani neinteresē neviena zilbe no tā, kas ir viņa potenciālajā arsenālā.

Mani neinteresē, ka taksistam šķiet, ka mūsdienās ļaudis pārāk daudz sēž telefonos.
Mani neinteresē ‘mileniāļi’ ar 10 tūkstošiem sekotāju Instagram, kuri izmisīgi cenšas pierādīt, ka ir biznesmeņi. Mani neinteresē caurkritis dīdžejs, kurš uzskata, ka mūzika agrāk bija labāka. Mani neinteresē resns jūtūberis, kurš vij sazvērestības teorijas par medijiem. Mani neinteresē spriedumi starpkultūru komunikācijā no cilvēkiem, kuru lielākais akadēmiskais sasniegums ir iespiežams 280 zīmēs.

Mūsdienās apkārt ir šausmīgi daudz informācijas un reizēm ir ļoti grūti izfiltrēt, kuru pagodināt ar savu uzmanību un kuru nē. Pretējā gadījumā vari attapties, pavadot pusi dienas, diskutējot Tviterī ar cilvēkiem, kuru viedokļa vērtība ir tuvu tam hujātam vilcienā.

RigVirŪdens

“RigVir” sāga aizsākās, kad šo melanomas ārstēšanai izstrādāto preparātu sāka reklamēt kā zāles pret jebkuru vēža formu. Šī putra ir gana ilgi vārījusies un beidzot nonākusi pie loģiska iznākuma – preparāts ir saņēmis izplatīšanas liegumu un ticis izsvītrots no valsts kompensējamo medikamentu saraksta. Taisnība ir uzvarējusi, un cilvēki ar nopietniem draudiem veselībai un dzīvībai tiks pie adekvātas ārstēšanas. Viss būtu labi, ja vien šis notikums neizraisītu latviešiem tik tipisku reakciju – vaimanas un čīkstēšanu.

Tiklīdz tika pieņemts lēmums par “Rigvir” izplatīšanas liegumu, Latvijas informācijas telpu sāka piesātināt viedokļi, ka Latvijas radīto “Nokia” apzināti gremdē “Big Pharma”, ASV, Soross, Meroni un gan jau arī ķirzakcilvēki. Šo agresīvo žēlabu naratīvs ir aptuveni šāds: “RigVir” glābj dzīvības, kādam tas ir neizdevīgi, lobijs, latvieši nodod latviešus. Var teikt, ka Latvijas apraudamo objektu sarakstā blakus cukurfabrikām ir stabili nostājies arī “RigVir” preparāts.

Katru reizi, kad “cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas algoritmi pamana internetā ierakstu, kas atbilst latvieša dzīvesziņai, mūsu birojā iedegas liela, sarkana lampa un no skaļruņiem sāk skanēt Imanta Kalniņa “Piena ceļš”. Pirmdienas rītā bija tieši šāds gadījums, mūsu redzeslokā nonāca kādas sievietes ieraksts “Facebook”, ar kuru šobrīd ir dalījušies vairāk nekā 1200 cilvēku. Šī visnotaļ emocionāli piesātinātā raksta autore neuzveikta vēža dēļ ir zaudējusi pirmo vīru, kā arī pati nonākusi šīs briesmīgās slimības nagos, taču, pateicoties zinātnei, to ir uzveikusi. Savā ierakstā viņa pauž stabilu pārliecību par “RigVir” preparāta iedarbību un apelē pie lasītāju ticības ar tādiem pārliecināšanas paņēmieniem kā bērnu pieminēšana un deminutīva izmantojums.

Nepārprotiet, mans mērķis nav jokoties par šo sievieti. Gluži pretēji, šī būs viena no nopietnākajām versijām “cehs.lv” vēsturē. Vēzis ir otrais biežākais nāves izraisītājs pasaulē. Katrs cilvēks savas dzīves laikā ir jau saskāries vai saskarsies ar šo slimību, kurai nav līdzīgas. Arī man ir nācies zaudēt vienu no tuvākajiem cilvēkiem, kurš neuzveica vēzi. Es zinu, kā ir bezspēcībā noraudzīties, kā dažu mēnešu laikā vēzis izsūc visu prieku un dzīvību no cilvēka, kas ir bijis tik liela tavas dzīves daļa. Šāds zaudējums izmaina cilvēku gan psiholoģiski, gan uzskatos. Tomēr minētās sievietes ieraksts “Facebook” kalpo kā spilgts piemērs nopietnai problēmai sabiedrībā – kritiskās domāšanas trūkumam, īpaši izvēloties personas, kuru viedoklim uzticēties. Cilvēku prāti ir saindēti ar maģisko domāšanu, pseidozinātni un citiem “new-age” māņiem.

Šeit rakstā ienāk divi galvenie “RigVir” aizstāvības personāži – zinātnieks Ivars Kalviņš un ūdens pārdevējs Jānis Pļaviņš. Kalviņš ir viens no mildronāta izgudrotājiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis un “RigVir” kapitāldaļu īpašnieks. Ja būšana saistītam ar Latvijas Zinātņu akadēmiju jau nemet šaubu ēnu pār šī cilvēka zinātnisko autoritāti, tad atgādināšu, ka viņš ir arī spītīgs homeopātijas piekritējs. Atgādināšu, ka homeopātija ir uzskats, ka ūdens saglabā tajā izšķīdinātās vielas īpašības pat pēc tam, kad šis šķīdums ir tik ļoti atšķaidīts, ka nesatur pat vienu aktīvās vielas molekulu. Piedevām Kalviņš uzskata: jo vairāk atšķaida šādu ūdeni, jo stiprāka šī “atmiņa” izveidojas. Iespējams, tādēļ Lielbritānijas laboratorijā neatrada “RigVir” aktīvo vielu preparāta specifikācijā norādītajā koncentrācijā. Zinātne ir balstīta uz empīrismu jeb nepieciešamību spēt katru eksperimentu atkārtot un nonākt pie tieši tāda paša rezultāta. Ūdens atmiņas pieņēmumu zinātnieki ir tikai apgāzuši un ne reizi nav ieguvuši rezultātu, kas apstiprinātu tās eksistenci ilgāk par 0,000000000001 sekundi. Tieši tāpēc racionāli domājošiem cilvēkiem ūdens atmiņa izraisa tādu pašu reakciju kā apgalvojums, ka Krima pievienojās Krievijas Federācijai godīga referenduma ceļā.

Ja Ivars Kalviņš ir atpazīstams vārds Latvijas zinātnes aprindās, tad ir tāds Jānis Pļaviņš, kuram arī ir ļoti izdevīga cilvēku ticība ūdens pārdabiskajām spējām. Pļaviņš ir uzņēmuma “Memory Water” īpašnieks, kurš iedzīvojas uz to cilvēku rēķina, kas uzķeras uz tik absurdiem saukļiem kā “ūdens strukturēšana”, “ūdens sārmainums” un “bio ūdens”. Goda vārds, es neizdomāju vārdu salikumu “bioloģisks ūdens”! Ūdens nav strukturējams, tikai pilnīgs idiots varētu noticēt, ka cilvēkam ir nepieciešams sabalansēt pārtikā uzņemto produktu PH līmeni. “Bio ūdens” varētu skanēt loģiski tikai tiem cilvēkiem, kas kūpina vīraku, jogas nodarbībās urķē savas čakras un uzskata, ka tikai Indijā, kur ir miljards analfabētu, ir meklējams viedums un apskaidrība. Par strukturēto ūdeni “cehs.lv” jau ir rakstījis, un varu tikai piebilst, ka, apmeklējot veikalus, “cehs.lv” autori katru reizi pakrata kādu no strukturētā ūdens pudelēm, vēlot tam visu Rumbulā sastopamo seksuāli transmisīvo slimību buķeti.

Kalviņam un Pļaviņam piemīt tāda vai citāda autoritāte. Kalviņam tā ir akadēmiskā pieredze un, lai arī sašķobīts, bet statuss zinātnes aprindās, un Pļaviņam tas ir mārketinga budžets. Viņi turpina piesārņot cilvēku prātus ar dažādiem māņiem, kas mēdz novest pie tā, ka, sastopoties ar smagu saslimšanu, cilvēks dod priekšroku alternatīvās medicīnas formām, nevis pārbaudītiem medikamentiem un ārstēšanas metodēm. Nedomāju, ka Kalviņš un Pļaviņš apzināti nodarbojas ar kaitniecību. Drīzāk saskatu līdzību ar Valteru Frīmenu, lobotomijas procedūru izgudrotāju. Frīmens uzskatīja, ka fizisks bojājums smadzeņu pieres daivā var ārstēt vai mazināt garīgas slimības. Ne vien viņš pats tai ticēja, viņam izdevās par to pārliecināt visu pasauli uz veselu dekādi un pat saņemt Nobela prēmiju. Arī Frīmena noriets un lobotomijas procedūras kritika nedaudz atgādina situāciju ap “RigVir”.

Neatkarīgi no izglītības, ieņemamā amata un statusa cilvēki tiecas ticēt pārdabiskām lietām, bet, ja ļaujas kaut kripatiņai šīs maģiskās domāšanas, cilvēks var nonākt tādā pašā situācijā kā Kalviņš un Pļaviņš, kad viņi nemeklē pierādījumus savai hipotēzei, bet par tādiem uzskata ikvienu savu atbalstītāju. Tas savukārt var novest pie traģiskām sekām. Starp citu, sieviete, kas savā “Facebook” ierakstā apgalvoja, ka, pateicoties “RigVir”, viņas bērniem ir mamma, nepieminēja, ka bez “RigVir” preparāta viņai bija arī ķīmijterapijas un apstarošanas kurss, kas ir vēža ārstēšanas standartprocedūras.

Yo, jaunieti! Iečeko, kā stilīgā valsts tevi glābj no pīpēšanas

Es piekārtoju savus okulārus, nedaudz ieklepoju savilktā kulakā un vēlreiz vēros ekrānā, lai pārliecinātos, ka neesmu neviļus salietojies halucinogēnās narkotikas. Nē, reklāmas teksts tomēr aizvien teica: “Ejam uzpīpēt? Paldies, nē! Es labāk izvēlos svilināt riepas “Wolftrike” drifta trasē!” Notīrīju ekrānu, iesmērēju acīs vizīnu un svaipoju tālāk. “Pabaro dvēseli, nevis vēzi!” man tagad saka ekrāns.

Veselības ministrija ir uzsākusi kampaņu par veselīgu dzīvesveidu ar nosaukumu “Spēks pateikt “Nē!””. Tā kā mērķis ir gana cēls, domāju, būs tikai godīgi, ja arī “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija dos savu artavu tās popularizēšanā, piesaistot sava vēstneša Kristapa Āla viedo padomiņu un vērtējumu.

“Instagram” konkurss ar “Wolftrike” drifta trasi bija pirmā kampaņas ziņa, kas nonāca mūsu redzeslokā. Nav slikts plāns – piesaistīt privātos uzņēmumus ministrijas rīkotai kampaņai, lai papildinātu tās niecīgo budžetu ar dāvanu kartēm. Dažādi avoti min informāciju par 400 tūkstošiem, taču kampaņas un ministrijas mājaslapā to atrast neizdevās.

K. Āls pastarpina, ka “Wolftrike” drifta trase varbūt nav īsti atbilstoša izvēle barteram pret smēķēšanas atmešanu, jo par trīs cīgu paciņām brīvdienā tur sanāk, maksimums, 10 minūšu brauciens, kas jauniešiem nebūs īpaši pa rokai. “Ko viņi darīs atlikušajā dienā? Visticamāk, domās par pīpēšanu,” uztraucas K. Āls.

Medijos izplatītajā paziņojumā iepazīstoties ar citiem “Spēks pateikt “Nē!”” kampaņas sponsoriem, kā īpaša atjautība jāpaslavē uzņēmuma “Gandrs” piesaiste, kura saimnieks – vēl nesen mandātu nolikušais ZZS deputāts Askolds Kļaviņš – tika sodīts ar teju 10 000 eiro atmaksu budžetā un piespiedu darbu par benzīna čiepšanu. K. Āls norāda, ka sadarbību starp “Attīstībai/Par!” kontrolētās ministrijas kampaņu un ZZS pietuvinātu uzņēmumu sabiedrība var uzskatīt par tādu kā kara cirvja norakšanas žestu, kas, neapšaubāmi, jauniešiem sūta labu signālu nešķirot cilvēkus pēc politiskās piederības, ideāliem vai kriminālprocesiem. “Visa naudiņa ir laba,” atzīst “Cehs.lv” vēstnesis, norādot, ka tam noteikti nav sakara ar faktu, ka VM vēl nesen bija ZZS pārvaldībā.

Protams, protams, mēs varētu meklēt sīkas kļūdiņas kampaņā, piemēram, norādīt uz neticami slikti organizēto “Instagram” profilu, kurā ir gan ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdas, gan nemākulīgi nokropoti video, jo uzturētāji acīmredzot nezina, ka video dimensijas var mainīt ar vienu pogas spiedienu, gan hipersaites pavadošajos tekstos, uz kurām nav iespējams uzspiest, un tā tālāk. Taču tā jau būtu piekasīšanās. Īpaši ņemot vērā, ka “Instagram” nebūt nav būtiska kampaņas sastāvdaļa, jo attiecīgajā sociālajā tīklā viņi ir rekrutējuši tikai piecus influencerus.

Vērtējot kopējo ainu, Kristaps Āls pieņem, ka šī projekta iedīglī kāds vecs cilvēks ir teicis, ka “mums nepieciešama stilīga un jauniešus uzrunājoša kampaņa pret pīpošanu”, kas ir ļoti pozitīvi, jo seniorus ir būtiski integrēt ikdienas dzīvē.

Hipotētiski pieņemot, ka aģentūrā regulāri tiek rīkotas sapulces, lai vecāka gadagājuma cilvēki pie zaptes ūdens glāzes varētu spriest par to, kas ir “stilīgs” un “trendīgs” jauniešu vidū, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas pārstāvji jau avansā ir izstrādājuši dažus potenciālos sapulču tematus:

– Sapulce par stilīgu repa dziesmu par to, cik stilīgi ir nesmēķēt
– Sapulce par to, kā padarīt “virālu” kampaņas heštagu
– Sapulce par asprātīgām un stilīgām memēm, kas aicinās jauniešus nesmēķēt
– Sapulce par stilīgā nesmēķētāja-maskota izveidi

Mēs ticam, ka kopā mums izdosies. Citējot vienu no “Spēks pateikt “Nē!”” reklāmas saukļiem: “Pīpēsi? Paldies, nē! Es labāk izvēlos mesties piedzīvojumos ar draugiem.” (Goda vārds, to neizdomāja “Cehs.lv”.)

16. marta un 9. maija samierināšanas plāns

Par Leģionāru piemiņas dienu un Otro pasaules karu vispār manā ģimenē runāja ļoti maz. No tēva puses man nāk vāciešu un ebreju asinis, bet no mātes puses ir kurzemnieku un Latgalē mītošu slāvu kokteilis. Mani senči ir karojuši visās frontēs un no visām arī bēguši. Ņemot vērā, ka iemiesoju vairākas nacionalitātes, kuras ir piedzīvojušas smagus zaudējumus Otrā pasaules kara laikā, esmu viens no retajiem, kam ir vislielākās tiesības uz autoritatīvu viedokli par tādām tēmām kā 16. marts un 9. maijs.

16. marts man visspilgtāk palicis atmiņā ar epizodi no bērnības, kad pa ceļam uz skolu, kā ierasts, piestāju pie sava pamatskolas labākā drauga, lai varētu kopīgi doties bastot sporta stundu, jo mēs jau tad bijām augstprātīgi intelektuāļi, kas uz sportu noraudzījās kā Romas pilsoņi uz vergiem Kolizejā. Draugs todien nedaudz kavējās, jo viņa ģimene cītīgi posās, lai dotos pie Brīvības pieminekļa un pieminētu kritušos leģionārus.

Kā jau minēju, manā ģimenē nesvinēja ne 16. martu, ne 9. maiju, tāpēc man bija gana interesanti vērot rosību, kas norisinājās drauga ģimenē. Virtuvē sēdēja mana drauga vectēvs, tērpies tikai halātā, un stūma starp retajiem zobiem baltmaizes šķēles ar aknu pastēti. Vecais vīrs mani pamanīja un pacēla sveicienam brīvo roku, taču šī kustība lika noslīdēt halāta vienai malai un atsegt manām acīm milzīgu, pelēku matu kušķi, no kura nokarājās krokaina ādas “zeķe”. Vecais vīrs, cenzdamies labot situāciju, iesmējās un paziņoja, ka tā izskatoties īsts vīrietis un, ja es nepīpēšot, tad arī manas “mantības” satveršanai būs vajadzīgas divas plaukstas, nevis viena. Manā atmiņā varētu būt saglabājusies kāda matemātikas formula, bet nē, tur ir šī atmiņa.

Vēlākos gados, kad sāku apzināties savas karjeras iespējamos virzienus, ar lielāko prieku apmeklēju dažādus publiskus pasākumus, no kuriem visjautrākie norisinājās 16. martā un 9. maijā. Šajās divās dienās ielās iznāk tā sabiedrības daļa, kuru ikdienā nav iespējams sastapt: neonacisti, komunisma relikti un, protams, – paši kara veterāni. Ja tā parēķina, ja kādā no šīm dienām saviem spēkiem dienas gaismā izrāpjas kāds 80 gadus vecs veterāns, tas nozīmē, ka 1944. gadā viņam bija 6 gadi. Nav vērts smieties par senioriem ar demenci un “Latgalītē” iegādātām medaļām, taču ir gana amizanti vērot, kā šos kara veterānus godina “Saskaņas” un Nacionālās apvienības pārstāvji. Vai nu šie politiķi tiešām tic, ka katrs dalībnieks, kam seja ir laika zoba izvagota – gluži kā mana drauga vectēva “krunku ķesele”, ir notraucis mātes pienu no lūpām un aizskrējis šaut naidnieku, vai piecieš šo tikšanos ar parasto tautu, lai stimulētu elektorātu.

Par laimi vai nožēlu, man šajā jautājumā tiešām ir dalītas jūtas, bet 16. marta pasākumi kļūst arvien mazāk apmeklēti. Šķiet, ka šajā dienā pārstās pie Brīvības pieminekļa ierasties pat Tatjana Ždanoka, kas līdz šim tur ir regulāri parādījusies kā herpes pēc Vecrīgā atrastiem gadījuma sakariem. Šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem ir apnikušas vēstures drāmas, viņi daudz labprātāk seko līdzi Kiviča un Skulmes skandāliem, kas piedāvā daudz plašāku emociju spektru nekā mūsu senču nāve. Ņemot vērā, ka “Cehs.lv” komandā strādā 33. līmeņa speciālisti no visdažādākajām jomām, piedāvājam savu ekspertīzi, kā “salīmēt” starp sabiedrības grupām radušos plaisu.

Ir nepieciešams savienot Leģionāru piemiņas dienu ar Uzvaras dienu! Galu galā šie pasākumi ir ļoti līdzīgi – bars cilvēku sanāk pie sev nozīmīga liela falliskas formas simbola, taču vieni sēro, bet otri svin. Šī ir tā plaisa starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Daļa sabiedrības jau intuitīvi saprot, ka liela nozīme šajā jautājumā ir šo fallisko simbolu izmēram, kādēļ arī vairākkārt uzvirmojušas sarunas par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro: “Aicinājums nojaukt Uzvaras pieminekli ir tipiska latviešu dzīvesziņas izpausme. Tas ir “sliktā kaimiņa” princips – vienalga, ka man nav, galvenais, lai citam arī nav. Daudz loģiskāk būtu paaugstināt Brīvības pieminekli vai piebūvēt tam identiskus torņus, kuri abi būtu augstāki par pašreizējo, bet garākais – vienādā garumā ar Uzvaras pieminekli. Kad abi pieminekļi būs vienā garumā, latvieši un krievvalodīgie viens otru redzēs daudz vienlīdzīgākā gaismā.”

Vienlīdzīgums starp etniskajām grupām veicinātu draudzību, un izlīdzinātos pasākumu apmeklētāju skaits pēc etniskās piederības. Padomājiet, cik gan skaistāk būtu dzīvot šajā valstī, ja šajā dienā pie Brīvības pieminekļa noskumušos latviešus atnāktu mierināt krievvalodīgie. Viņi apskautos, dziedātu, ēstu saulespuķu sēklas un ietu izplunčāt liekās promiles Rīgas kanālā, lai 9. maijā satiktos Uzvaras parkā un to visu atkārtotu Aināra Mielava koncertā! Rakstot šīs rindas, man no aizkustinājuma asaras slīd pār vaigiem.