Nāk rudens izdaiļot Latviju? Zelta lapkritis, ābolu smarža un rudens sēņu garša? Nē – dubļi, peļķes un drīz jau arī tā smilšu-sāls-sniega kombinācija, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka to varēs iekļaut Latvijas kultūras kanonā blakus kapusvētkiem un “Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Lai arī laikapstākļi Latvijas iedzīvotājus, maigi izsakoties, nelutina, jāatzīst, ka man te…
Mēnesis: 2017. gada augusts
Visa esošā bezjēdzīguma dzen
Anda trešo reizi nospieda uz zaļās Whatsapp bultiņas. Divi ķeksīši nozīmē, ka ziņa ir aizgājusi. Šī aplikācija viņai bija jauna, jo Anda centās izvairīties no viedtālruņa – tas padarīja cilvēku redzamu lielajām korporācijām, kuras zog personas datus. Taču Egijas gadījumā tas bija savādāk – Sandris bija minējis, ka Egija pārsvarā ir Whatsapp, un tur neko…
Suņa sirds
Vakara saules zaķīši draiskojās zeltainā retrīvera slapjajā kažokā, kamēr suņa aste cītīgi slaucīja pludmales smiltis. Kāds garāmejošs pārītis apstājās, lai idillisko ainiņu iemūžinātu. „Asnāt, iečeko, cik viņš domīgi skatās saulrietā! Un kaut kādi idioti vēl saka, ka dzīvnieki nejūt kā cilvēki!” Zilčolkainā jaunkundze iegrūda klusējošajam Asnātam rokās savu koka grozāmgrābsli (pirkts ironiski, protams) un cūku…
Kā Rītiņš Rimi kulinārijas salātus ēda
Krusti
“Es atvainojos! Jūs varētu palīdzēt? Man pietrūkst naudas vilciena biļetei līdz Rīgai. Jūs varētu aizdot kādu eiro, ļoti lūdzu.” Kaspara priekšā stāvēja noskrandis vīrs, tā ap četrdesmit. Kaspars pataustīja džinsu kabatu. Maka viņam nebija, droši vien, turpmākos pāris gadus kalpojot Aglonā, arī nevajadzēs. Pleca somā bija kārtīgi salocīta, teju jauna sutāna, fascija, sandaļu pāris un…
Iecietības terorisms
Šonedēļ Delfos man beidzot piekrīt komentētāji. Jūtos netīrs. Šķiet, ka pirmoreiz par iecietību aizdomājos, kad sešu gadu vecumā pie brokastu galda idzirdēju mātes teikto: “Ja tu to jebučo šķīvi momentāli neizēdīsi tukšu es tev to visu nahuj matos iesmērēšu!” Lai arī kopš tās dienas ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi, tā brīža emocijas esmu nesis…
Miniatūra III: Izglābšanās
Milisekundes ilgi zibšņi viens pēc otra bombardēja Laura prātu, griežot cauri apziņai dzīves spilgtāko momentu izlasi ar ātrumu 6400 kadri sekundē. Tā kā Laurēnam, kā viņu sauca teķa koju čomi, momentu pārāk daudz nebija (kaut daži, nenoliedzami, spilgti – kā pirmais aizvaidzis pamatskolas psiholoģes kabinetā un pirmais dibenstūķis no sporta skolotāja – iemesls, kāpēc viņš…
Ir kritiski nepieciešams domāt kritiski
Kad man bija aptuveni pieci gadi, māte nolēma mani indoktrinēt reliģijā ar stāstiem par Jēzu, mūsu pestītāju. Vislabāk man patika divas epizodes: staigāšana pa ūdens virsmu un banketa uzsaukšana pieciem tūkstošiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka pa ūdens virsmu spēj skriet arī kāda ķirzaka, bet piecu tūkstošu ēdināšana ar divām zivīm un pieciem maizes klaipiem…
Rindu dzen
Kopš agras bērnības mani ir nomācis eksistenciāls jautājums – ko iesākt ar savu dzīvi? Tikai nepārprotiet, neesmu gejs vai botāniķis, kurš dzīves jēgu meklē, 13. reizi noskatoties “Gredzenu Pavēlnieku”. Esmu normāls džeks, man viss ir bijis – hokeja treniņi bērnībā, kautiņi ar krieviem, velāk izklaides koijotos un attiecīgās 69 naktis ar to apmeklētājām. Esmu jaucis…
Bērni
“Tēt, drīkst es pats atvēršu?” uz mani raugās septiņgadīgais dēls. Man rokās ir brokastu pārslu paka un dēls no visas sirds grib palīdzēt. Viņa divgadīgais brālis mūs ziņkārīgi pēta. “Protams, turi,” es pasniedzu viņam kārbu, lai gan dziļi sirdī jūtu, ka tā ir kļūda. Ir desmit vakarā, bērniem būtu jau jāguļ, taču šie niķojas un…