Monthly Archives: februāris 2017 - Page 2

Kā radīt labu latviešu literatūru

Tā kā ceha lasītāji ir radoši ļaudis, noteikti daudzus vajā ambīcijas kaut ko uzrakstīt – ja ne gluži bestselleru, tad vismaz palepoties savā Instagram kontā, ievietojot attēlu ar parakstu “mana jaunā grāmata”. Mēs esam nedaudz iesituši roku grafomānijā tekstu ražošanā un nolēmām padalīties ar informāciju, kā radīt labu latviešu literatūru.

Pirmais likums – ja sēžaties pie sava Makbuka ar domu ko radīt, galvenais ir saprast, ka literatūra nav nekāda ezotēriska padarīšana, kur mūzas spietos apkārt kā odi Jāņu naktī un dievišķā iedvesma izdarīs visu jūsu vietā. Vārdu māksla ir gluži tāds pats konveijers kā, teiksim, kloķvārpstas ražošana. Lai uzrakstītu labu darbu, ir jāievēro noteikti likumi. Jau Čehovs ir teicis – ja lugas pirmajā ainā pie sienas karājas šautene, vēlāk tai obligāti jāizšauj. Neviens nelasīs jūsu kriminālromānu, ja piektajā lapaspusē neparādīsies pirmais līķis vai romantisku samezglojumu stāstu, ja tieši pirms kāzām Lielisko Vīrieti neiesauks karā. Katram literatūras žanram ir savi noteikumi un kanoni. Arī latviešu literatūrā ir tādi, bez kuriem jūsu darbu neviena pieklājīga bibliotēka neieliks plauktiņā “Jaunumi!!!”

Gadsimtu gaitā latviešu literatūra ir mainījusies un attīstījusies un šeit nepretendējam uz tās visaptverošu vēsturisku apskatu. Pieminēsim tikai trīs pašreiz aktuālus modeļus, kuri jums nodrošinās garantētu vietu grāmatnīcu TOPos. Šie modeļi ir Sibīrijas stāsts, Bērnības trauma un Attiecības.

Sibīrijas stāsts – visu žanru karalis, variants, kuru izvēloties savam garadarbam, nekad nebūsiet zaudētājs. Sibīrijas stāsta pamats  ir ļoti vienkāršs, tur arī nav daudz jāpiepūlas, lai konstruētu sarežģītu sižetu. Galveno varoni izsūta uz Sibīriju un tālāk notiek viss, cik vien tālu stiepjas jūsu fantāzija – bads, apsaldēti locekļi, spīdzināšana, seksuāla pazemošana. Protams, daudz, daudz līķu (obligāti vismaz vienu bērnu). Ja nespējat to visu izvērst romāna garumā (ļaunie elementi var atkārtoties), iespējams arī garstāsts –  taču atcerieties, ka saskaņā ar latviešu garstāsta kanonu vismaz trīsdesmit lapaspusēs nenotiek pilnīgi nekas.

Kā jau teicu, Sibīrijas stāsts ir visu žanru karalis un patiesībā vairs nav jēgas šo rakstu lasīt turpmāk. Neviens normāls cilvēks pat neuzdrošināsies iepīkstēties, ka jūsu skarbais stāsts nav ģeniāls un neatspoguļo mūsu tautas traģiskās ciešanas. Laiki un asarfeisiņi sociālajos tīklos plūdīs kā pavasara palu straume. Iespējama starptautiska atzinība, grāmatas ekranizācija vai teātra iestudējums.

Bērnības trauma – ir teorija, ka kopš padomju laikiem un ļaunā kapitālisma iestāšanās mūsu dzīvē vairs nekas nenotiek – tikai viens vienīgs merkantilisms un zaigojošs tukšums. Ja jūs piekrītat šai teorijai, tad Bērnības trauma ir jūsu žanrs. Tā ir lieliska iespēja aprakstīt padomju laikus visā savā krāšņumā – kā dzērāt pirmo Fantu, ilgojāties pēc džinsiem, dauzījāt krievus no blakus pagalma. Tikai viens bet – neaizmirstiet, ka vēstījumam jābūt traģiskam. Grāmatā jādarbojas kādam ļaunajam čekistam, kurš jums nogrieza visas iespējas dzīvē, vai skolas partorgam, kurš mēģināja seksuāli izmantot. Jūsu atmiņas nedrīkst būt pārāk rožainas un arī vēlams ieviest pāris līķus, vai vismaz izsūtīšanu (sk. Sibīrijas stāsts).

Ja jūsu padomju bērnībā, izņemot platonisku iemīlēšanos ierindas skates bundziniekā, nekas drūms nav noticis, uzrakstiet garstāstu par laukiem. Lauki latviešu literatūrā ir vienmēr bijusi aktuāla tēma. Taču atcerieties – vismaz trīsdesmit lapaspuses nekāda action.

Attiecības. Šim modelim ir divi veidi – vienkāršais un sarežģītais. Sāksim ar sarežģīto – Attiecībās var ietvert gan Sibīrijas stāstu, gan Bērnības traumu, tādējādi padarot jūsu veikumu par daudzslāņainu ciešanu pilnu laikmeta spoguli. Taču šis modelis ir domāts žanra virtuoziem. Ja jūtat, ka jūsu spalvas meistarība vēl nav tik liela un vairākus žanrus vienā darbā nevarat pavilkt, pievērsieties tikai Attiecībām. Attiecību modelim ir liels pluss – te nav jākavējas pie pagātnes un jāraksta par lietām, kuras īsti neesat piedzīvojis. Šī žanra ideja ir tieši aizpildīt to zaigojošo tukšumu literatūrā, kurš vēsta par mūsdienām. Taču arī šeit valda daži pamatlikumi – attiecībām jābūt drūmām. Vai nu varonis ir nolemts mūžīgai vientulībai, vai, ja attiecības ir, tad vīrs ir dzērājs un izvarotājs (variācija – cietumnieks vai krievs), bet sieva slēpta lesbiete, kura iemīlējusies bankas pārvaldniecē, bet pēdējā atņem ģimenei māju nenomaksāta kredīta dēļ. Bērni ir spiesti doties uz Angliju pie vecmāmiņas, kura strādā zivju fabrikā, un vakaros lasa “Straumēnus.” Tas viss ir domāts romāna (garstāsta) sākumam, lai lasītājs neaizmigtu, atcerieties – sākumā darbībai jābūt spraigai! Pēc tam, kad attiecības ir neglābjami izjukušas, pēdējās trīsdesmit lapaspusēs varat atslābt – ja galvenais varonis ir vīrietis, viņš dzer, ja sieviete, tad raugās pa logu.

Nobeigumā nedaudz motivācijas. Mums latviešiem ir raksturīgi mazvērtības kompleksi un ak-ko-tad-mēs attieksme. Nevajag kautrēties. Šie ieteikumi nav nekāds joks vai parodija par drūmu un eksistenciālu literatūru. Ja domājat, ka bēdīga literatūra un atkārtojošies elementi nerullē, palasiet klasiku. Piemēram, Murakami varoņi tikai klausās džezu, raksta vai skrien, Džona Ērvinga grāmatas visas ir vienādas – lāči, Vīne un cīkstoņi. Vai arī –  Marsela Prusta grāmatu cikls vai “Uliss” – kāds, izņemot studentus, vispār tos ķieģeļus ir izlasījis? Tomēr šīs grāmatas ir slavenas un populāras un, kamēr jūs lasāt šo rakstu, to (dzīvie) autori iemaisa XO konjaku savā rīta latte.

Tādēļ arī šī raksta autors šobrīd strādā pie romāna, kura sižetu nospēris no Murakami Aitas medīšanas piedzīvojumiem. Tiem, kas nav lasījuši grāmatu, pārstāsts īsumā – galvenais varonis dodas Fudzi kalna apkaimē meklēt mistisku aitu… kalni, sniegs… un trīssimt divdesmit astoņu lapaspušu garumā nekas nenotiek. Neviens pat neskrien un nevingro. Ja atmiņa mani neviļ, vienā nodaļā varonis eksistenciāli iemalko kalnu mājiņā atrastu alu. Tad nu esmu paņēmis šo sižetu (kāpēc gan izgudrot velosipēdu?), tikai mana romāna darbība notiks Latgalē, un varonis meklēs lāci. Viņa māte tika izsūtīta uz Sibīriju, un pats izauga pie vecmāmiņas, kura bija partijas darbone kolhozā, bet slepeni spekulēja ar olām, lai ģimene varētu izdzīvot. Viņa māsu izvaroja un pameta traktorists dzērājs, kā rezultāta tā viena audzina septiņus bērnus un ada džemperus ar ēdelveisa motīviem. Tā nu varonis nokļūst Latgalē. Tālāk ir sniegs, ezeri un nekas nenotiek. Vienā no nodaļām varonis eksistenciāli iemalko ezera mājiņā atrastu šmakovku.

Esmu jau izsūtījis synopsis vairākiem ārzemju aģentiem un noskatījis nelielu kotedžu Marbejā.

Ateists ir teju vai kristietis

Pēc raksta par Tezē jauniešiem, kurā atļāvāmies viegli ironizēt par kristietību un reliģiozitāti kā tādu, saņēmām daudzus naidīgus komentārus, kuru autori norādīja uz to, ka mēs esam radušies rietumu civilizācijā, kura, savukārt, lielā mērā radusies uz kristīgās pasaules bāzes. Respektīvi – ja nebūtu kristīgās baznīcas, nebūtu arī mūsu, jūsu un, iespējams, Latvijas kā tādas, tāpēc smieties par šo reliģiju nedrīkstot. Tā, protams, ir absolūta patiesība. Bet.

Modernā pasaule nebūtu iedomājama arī bez nacistu zinātnes sasniegumiem. Autobūve, kara tehnika, datori, mūsdienu medicīna – lielā mērā šim visam mums jāsaka lielu paldies zinātnes atmodai Ādolfa laikā. Vai tāpēc vajadzētu glorificēt holokaustu? Nedomāju gan.

Rietumu civilizācija lielā mērā radusies ne tikai uz kristīgās baznīcas bāzes, bet arī uz cilvēku ciešanām, asinīm, mokpilnām nāvēm, represijām un incesta karaļnamos. Līdzīgi ir arī ar austrumu pasauli, nemaz nerunājot par Ameriku, kas radusies uz laimes meklētāju, noziedznieku, kolonizācijas un vergturības bāzes. Par laimi, gadsimtiem sena bāze nav starp pamatkomponentiem, kas veido šodienas cilvēku. Tāpat tai nevajadzētu arī diktēt, par ko drīkst vai nedrīkst jokot.

Bērnībā lasīju latviešu tautas teikas. Jūs jau zināt – par to, kā zvēri izraka Daugavu, kā radās ezeri, kā radās odi, utt., tomēr man ne reizi neienāca prātā doma reizi nedēļā iet uz bibliotēku, mesties šīs grāmatas priekšā ceļos un klausīties, kā biblotekārs lasa atsevišķas lappuses no teikām, lai pēc tam atstātu viņam daļu savas sūri grūti sapelnītās naudas.

Pēdējo gadsimtu laikā, cilvēks un visa sabiedrība ir ļoti strauji attīstījušies. Zinātnes atklājumi palīdzējuši izskaidrot līdz šim neizprotamas dabas parādības un likumsakarības. Esam sapratuši, ka visas rudmatainās sievietes nav raganas, Zeme ir apaļa un griežas ap savu asi, ir izskaidroti lietus rašanās iemesli un vēl neskaitāmas un nesaskaitāmas lietas, kuras kādreiz tika skaidrotas kā vienkārši Dieva griba. Tomēr ir atsevišķas cilvēku grupas, kuras joprojām pilnā nopietnībā tic runājošai čūskai, sievietes radīšanai no ribas un stāvoklī palikušai jaunavai.

Šo konservatīvo fenomenu grūti izskaidrot, tomēr es to redzu kā savdabīgu māņticības formu. Teiksim, mēs lieliski apzināmies, ka tas, ar kuru kāju izkāpjam no gultas, dienas gaitu ietekmē precīzi tikpat nemaz, kā tas, kādas krāsas kaķis mūsu priekšā pārskrien pār ielu. Protams, piesišana pie koka vai pārspļaušana pār plecu nav drošāka par apdrošināšanu, bet īkšķa turēšana nepalielina Rīgas Dinamo iespējas gūt vārtus pēcspēles metienos. Tomēr iekšā sēž tāds maziņš: “A ja nu?”

A ja nu dievs tomēr ir? Negribētos taču viņu nokaitināt, tāpēc labāk izslēgt loģisko domāšanu, aizmirst visu, ko esi iemācījies bioloģijas, fizikas un ķīmijas stundās un akli klausīt grāmatai. No vienas puses – tā kā naivi, bet no otras – pēc nāves vismaz čista nedegsi elles liesmās.

Savā būtībā reliģija ir ļoti pozitīva lieta un padara pasauli tikai labāku. Tāpat, man šķiet, ka pilnīgi visām reliģijām vajadzētu dzīvot saticībā un respektēt vienai otru, jo galu galā – kāda gan atšķirība, kurai pasakai kurš tic.
Vajadzētu respektēt arī tādus ateistus, kā mani, jo principā, jebkurš īsts kristietis ir teju vai tikpat neticīgs kā es. Pavei, draugi, neliela matemātika: iedomāsimies, ka visā pasaulē tic 1000 dažādiem dieviem (patiesībā šis skaits ir krietni lielāks), es neticu nevienam no tiem, bet kristietis netic 999. Sanāk, ka esmu tikai par vienu tūkstošo daļu mazāk ticīgs par kristieti. Respektīvi – jebkurš ateists savā ziņā ir teju vai kristietis*. Padomājiet par to, pirms komentāros sauksiet mani par neticīgo. Aizlūdziet par mani. Dzīvosim saticīgi.

*neatceros, kam nopizģīju šo ideju, iespējams – Maddox vai Ricky Gervais.

P.S.
Delfos komentāru sadaļā kā ierasts – sašutušo lasītāju dimanti un zelts.

Dzerbudisms – nenotikusī cīņa

Bija brūnais gadalaiks, piektais rudens mēnesis. Nahdaris priecājās, par gaisa mitrumu un vēsumu. Paģiras tajā bija pat baudāmas. Skolotājs veldzējās Spīķeru kultūras nama šķūnīti, kad pēķšņi klusumu pārtrauca samtaina balss:
– Labrīt, hehe. Te sunītis Pifs, hehe.
Nahdaris neatvēra acis. Mūža gaitā izkoptā spēja uztvert lietas kādas tās ir, ļāva vecajam skolotājam sajust, ka ciemiņš ir pedūža ūsām rotāts plikpaurains pusmūža rižlūzeris.
– Kam ieradies negaidītais ciemiņ, – mierīgi pavaicāja Nahdaris, joprojām sēdēdams aizvērtām acīm.
– Esmu dzirdējis, ka tu sevi sauc par dzeršanas maģistru, par dižās paģiras pavēlnieku. Ļauj man apšaubīt tavas spējas. Esmu pārdzēris tādus dižgarus kā Freimani, Grodumu, Brīzi un Reini. Ierados pārdzert arī tevi, hehe. Es tevi izaicinu!
Nahdaris lēnām atvēra acis un mierīgi atbildēja:
– Izaicinies dirst, puikiņ. Man nav laika tādām muļķībām. Kungi, kurus tu nosauci. Es tieši devos pie viņiem uz dropi, – to noteicis Nahdaris ciemiņa acu priekšā izšķīda gaisā.