Monthly Archives: maijs 2016 - Page 2

Augsti godājamais Barak Obama

Šīs vēstules mērķis nav lūgt Jums palīdzību kādas problēmas risināšanā. Rakstu Jums ne tikai tāpēc, ka tas kļūst populāri, bet vēlos izmantot izdevību, lai patērzētu.

Es pārstāvu radošu personu apvienību, kas ir kā inkubators humoram un satīrai par Latvijas sociālo un politisko vidi. Jau daudzkārt esam apskāvuši jaunu izsmieklu iedīgļus, lai, mūsu tēvišķā ķermeņa siltuma ieskauti, tie izaugtu par prieku visai nācijai. Šīs vēstules mērķis ir radīt jaunu stulbingu. Pie reizes arī vēlos spert vienu soli tālāk un mediju vietā nokristīt to par Obamingu.

Neskaitot oficiālu korespondenci starp Latviju un ASV, Jums vēstules ir nosūtījušas jau vairākas personas, no kurām pēdējā ir no Latvijas Saeimas deputāta Jāņa Urbanoviča, kurā viņš lūdz Jūs atrisināt Latvijas nepilsoņu problēmu. Mēs varētu ieslīgt garā apcerē, vai sacensties asprātībā, cenšoties izdomāt, ko Urbanoviča k-gs domāja ar “atrisināt”, bet mēs taču skaidri zinām, ka tas nebija nekas cits kā populistisks PR izgājiens. Kas šo PR izgājienu padara tik nožēlojami smieklīgu, ir viņa izteikumi: “..vēstuli sākotnēji nebija paredzēts publiskot, tomēr žurnālisti to nopludinājuši.” …šis cilvēks di**š acīs skatīdamies!

Diemžēl jāatzīst, ka Urbanoviča k-gs, būdams vidējs populists un vidējs muļķis, diezgan labi reprezentē Latvijas politisko klimatu. Mani apvainojumi nav tukši vārdi, viņa populisma mērķis ir norādīt, ka Saeimas koalīcija atspoguļo latviešu nepatiku pret Latvijas krievvalodīgo kopienu vai krieviem kā nāciju. Urbanoviča muļķums gan atklājas tai daļā, kur viņš salīdzina nepilsoņu stāvokli Latvijā ar verdzību! Viņš nepiesauc tiesiskās normas, proti ASV Konstitūcijas piecpadsmito labojumu, kas paredz balsstiesības melnādainajiem iedzīvotājiem, bet laiku, kad cilvēki strādāja bez atlīdzības un tika tirgoti kā preces.

Bet visinteresantākais, manuprāt, ir, cik iracionāla kļūst cilvēku rīcība, kad tie nonāk grūtībās. Slimie bieži vien nevēršas pie mediķiem, bet meklē veselību pie homeopātiem, vārdotājiem un citiem šarlatāniem. Nabagie pērk loterijas biļetes ar ļoti niecīgu iespējamību uz laimestu. Un pēc līdzīgas analoģijas, Urbanovčs ar Jums adresēto vēstuli dara visiem zināmu, ka, ne viņam, ne partijai Saskaņa, nav ne mazākā sajēga kā saliedēt Latvijas iedzīvotājus un palīdzēt nepilsoņiem iziet naturalizācijas procesu. Principā, sanāk, ka Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kam interesē savas kopienas labklājība, vairs nav jēgas balsot par Saskaņu.

Obamas kungs, visticamāk, Jūs drīz saņemsiet veselu gūzmu ar vēstulēm no izmisumā iedzītiem Latvijas iedzīvotājiem. Lai dotu Jums laiku savlaicīgāk sagatavoties atbildēm, apkopoju dažas sasāpējušākās tēmas. Hokejs – spēlētāji ir ok, par maz līdzekļu, par daudz Lipmana. Eirovīzija – mums nav ne labu izpildītāju, ne labu dziesmu, ja mums būtu dziesma par Sibīrijā mirstošiem Latviešiem un Beyonce… Ielu stāvoklis – mums Barona ielu remontē un re-remontē jau gadu! Barak (drīkst Tevi saukt vārdā?), Nils nevar salabot vienu ielu, bet onkulis pirms simts gadiem vienatnē uzbūvēja pili un tikai tāpēc, ka viņu atraidīja meitene! Laikapstākļi – mums jūlijā ir nedaudz par karstu, bet no augusta līdz jūnijam ir nedaudz par vēsu. Zini, kā viduslaikos komētas uzskatīja par nelaimes priekšvēstnesēm, mums šo lomu tagad Baltijas jūrā izpilda Krievijas kara lidmašīnas un kuģi.

Tomēr, ja Tev apnīk Obamings, tad uzraksti par to vēstuli Džordžam Sorosam, pie mums Latvijā pastāv uzskats, ka viņš ir kaut kas līdzīgs Jēzum, t.i., viņi abi ir ebreji, bet Soross ir ietekmīgāks. Putinam gan neraksti vēstuli, viens onkulis tā izdarīja un viņam nodedzināja māju

Iepazīsti Cehstivāla talismanus: Dzīve zem āmura

“Mēs visi šai dzīvē esam tikai viesi” pīle uzspēlēti mierinoši teica Lindai P. “Kad kādas durvis aizveras, atveras logs” knapi valdīdams smieklus viņs turpināja, kamēr Lindas dzīvoklī policijas un tiesu izpildītāja klātbūtnē tika ievests valdījumā jaunais īpašnieks. Pīlei patika klāstīt raudošajiem parādniekiem no pakaļas sagrabstītas dzīves pamācības, kuras nopietni spētu uztvert tikai Dievietei.lv lasītāja līmeņa daunis.

Kamēr jaunais īpašnieks mainīja atslēgas serdeni, pīle piespiedās pie stenderes un sāka pret to rīvēt šekumu, mazliet ieliecot un iztaisnojot ceļus. Psihoterapeits bija ieteicis viņam ieviest kādu hobiju un pīle nespēja saskatīt nevienu iemeslu, kāpēc lai masturbēšana parādnieku izlikšanas laikā būtu sliktāka par lidmodelismu vai filatēliju.

Šoreiz pārsteidzoši ilgi neviena no iesaistītajām pusēm nebija apjautājusies, ko viņš vispār te dara, tāpēc viņam vēl nebija parādījusies izdevība ieskatīties jautātājam cieši acīs un nopietni atjautāt “Kāpēc gan darīt likt pirms būt?”

P.S.
Cehstivāls 5 oficiālā pasākuma lapa.

Iepazīsti Cehstivāla talismanus: Dzīve vatē

Ar prieku paziņojam, ka 10. jūnijā notiks nu jau piektais ikgadējais Cehstivāls, kurā uzstāsies fantastiskas grupas un dīdžeji, bet mēs paši piedzersimies sēdus. Šonedēļ iepasīstināsim savus fanus ar Cehstivāla vizuālo identitāti un pastāstīsim sīkāk par katru no trim pasākuma oficiālajiem tēliem.

“Birtu, birtu, izbirtu, satecētu iekšā.” dungoja iereibušais, 130 kg smagais fūres vadītājs no Cēsīm, stūķēdams savu nepilnus 10cm garo, sasvīdušo pipeli vates eža mutē, “Tāpēc jau es urbinu, lai tur tiktu iekšā.” Pēc pusotra bamšļa viņš vienmēr bija jautrā prātā un šoreiz pat iespurdzās, tā paslavēdams sevi par asprātību.

“Ar šo tu paraksti pats sev nabadzības apliecību!” pirms deviņiem gadiem kliedza klases audzinātāja, kad vates ezis bija izlēmis pamest nepabeigtu desmito klasi, lai ar autostopiem apceļotu Eiropu un mācītos ģitārspēli. Viņš bija pārrēķinājies – dzīve pierādīja, ka mīkstie pirksti neder stīgu raustīšanai, toties pufīgās lūpas ļauj ceļa izdevumus segt daudz vieglāk. Drīz vien pie “ceļa izdevumiem” pievienojās metamfetamīns, kas ieviesa eža sejā korekcijas un piespieda piedāvāt sevi par dempinga cenām.

Uz peneļa vates ezi pazīst kā “Slapjo Vati”. Ja kādreiz gadies autoostas tuvumā, pieej pie kāda vietējā dīkdieņa un apjautājies, kā Slapjajai Vatei klājas. Kas zin’, varbūt vēl dzīvs un būs gatavs ierīt pa divi piecdesmit.

P.S.
Cehstivāls 5 oficiālā pasākuma lapa.

Latviešu gotika

Lidija bija piecdesmit astoņus gadus jauna. Darbs mazpilsētas pasta nodaļā bija rāms un nomierinošs. Bija mēneša vidus, klusais laiks. Pensionāri jau bija saņēmuši savas pensijas, nomaksājuši kārtējos rēķinus un izpirkuši ikmēneša veselības un dārzniecības žurnālus. Tagad tikai retais klients ienāca Ulmaņlaikos celtajā pasta ēkā. Lidija nolika malā „Select” katalogu un pievērsās savam hobijam – adīšanai. Viņa gribēja izmēģināt jaunus musturus, kamēr abas pastnieces bija izbraukušas ar saviem dzeltenajiem velosipēdiem. Drīz viņas atbrauks un tad Lidijai nāktos atrādīt savu adījumu visbargākajai žūrijai. Un ja nu neizdodas? Un ja nu musturs izskatās par prastu? Nē, Lidija vispirms to uzadīs vienatnē.

Šī diena bija kā radīta adīšanai. Ārā spīdēja karsta saule, taču vecā ēka uzturēja patīkamu vēsumu. Pa logu, pāri ielai bija redzams vecs ozols. Ozola galotnē savu ligzdu bija uzvijis stārķis, kuru Lidija labprātīgāk dēvēja par svēteli. Svēteļu paps maigi aprūpēja sieviņu, kura perēja olas. Aiz loga bija dzirdama knābju klabināšana un vēja šalkoņa ozola lapās. „Ideāla idille” noteica Lidija un pasmaidīja par savu negaidīto asprātību. Šo vajadzēs iegaumēt, lai kādā saviesīgā pasākumā ielikt sarunā, tā, starp citu. Lidija cerēja, ka šis gaumīgais joks tiks pienācīgi novērtēts.

Nočīkstēja smagās ārdurvis un pasta nodaļas telpā ienāca vīrietis. Nav vietējais, Lidija konstatēja. Ģērbies melnā, viņš nesteidzās pienākt pie kases lodziņa, bet klusējot pētīja pasta bodes piedāvājumu. Šādi cilvēki nemēdz iepirkties pasta nodaļās, to Lidija zināja no pieredzes. Diez vai viņam būs vajadzīgas loterijas biļetes, kārtis vai kalendārs. Arī sūtījumu viņš nesaņems, pieliekamajā atradās vairākas sīkpakas, taču Lidija personīgi pazina visus īpašniekus. Varbūt kungs vēlēsies karti vai pastmarkas? Jebšu tikai nosūtīt aploksni? Lidijai nepatika, ka viņš te tā aizdomīgi mīņājas.

„Pasta kaste ir ārpusē, uz durvīm”, Lidija paziņoja.

Vīrietis atklepojās, atvainojās, un pienāca pie kases lodziņa. Melnā krekla apkaklītē bija iekabināts tas baltais sūdiņš, Lidija nezināja tā nosaukumu, taču saprata tā nozīmi. Mācītājs. Lidija atviegloti nopūtās un sāka pētīt ciemiņu ar aizvien pieaugošu ziņkārību. Ko svešam mācītājam vajadzētu šinī nomalē? Vai viņš te ir tikai garāmbraucot, jebšu paliks vietējā draudzē uz ilgāku laiku? Vai viņš ir nevainīgs? Vai viņam ir liels kāts? Vai viņam patiktu beigt mutē vai uz sejas? Kņudinošs siltums noskrēja gar Lidijas cisku, no pirkstgaliem līdz pakausim un atpakaļ, un iemetās kaut kur cirkšņu apvidū.

“Es pamanīju ārpusē, kokā, ir svēteļu ģimenes ligzda”, ciemiņš uzrunāja Lidiju. “Es saprotu, tas varētu būt pret noteikumiem, bet vai Jūs nevarētu mani ielaist ēkas otrajā stāvā, es gribu viņus tā tuvāk nofotogrāfēt?” Lidijai uz galda ieslīdēja Laimas šokolādes tāfelīte. Rigonda. “Man vajag bildi baznīcas kalendāram.”

Lidija piecēlās kājās, prasmīgi tēlodama negribēšanu un nogurumu.

“Nāciet man līdzi.”

Ēkas otrais stāvs netika izmantots pasta vajadzībām un stāvēja tukšs. Apkopēja, kura nāca divas reizes nedēļā, tur turēja savus piederumus – spaini, birsti, dažas lupatas. Arī mazgāšanas līdzekļus un papīra dvieļu ruļļus. Varbūt viņš ir maniaks, Lidija prātoja. Ja nepazīstamais vīrietis tagad nogalinātu Lidiju, apkopēja atrastu viņas līķi tikai parīt. Karstums cirkšņos pieauga. Ja viņš ir maniaks, tad noteikti pirms nogalināšanas Lidiju izvarotu. Kaut tikai ne dirsā, Lidija klusībā cerēja.

Viņi ienāca tukšā, pieputējušā istabā. Vīrietis pienāca pie loga un nopētīja blakus stāvošo ozolu. Ligzda bija kā uz delnas. Lidijai nedaudz kremta, ka viņa pati nebija atradusi šo skatu punktu. Vīrietis atvēra logu. To, kas notika tālāk, to Lidija neaizmirsīs ne mūžam, taču nekad arī nevarēs saprast.

Vīrietis izvilka no kabatas kaķeni, ievietoja tanī līdzi paņemto kastani, sparīgi atvilka gumiju un izšāva ligzdas virzienā.

“Eh, kā olas pašķīda!” viņš iegavilējās. “Iegāja gludi, kā kardināla pimpis altārzēna pakaļā!” Viņš gardi nosmējās. Tad izbiedētajam stārķu pārim parādīja vidējo pirkstu. “Uzēdiet šo omleti, kuces! Zināsiet kā dirst uz baznīcas jumta!”

Lidija stāvēja sastingusi. Viņa kādreiz dzirdēja vārdu salikumu “katatoniskais stupors” un pilnībā apzinājās, ka šis ir tieši tas gadījums. Taču apziņa nelīdzēja, Lidija nespēja izkustēties ne no vietas. Vīrietis piegāja tuvāk un pasmaidīja.

“Skaties, kad ēdīsi šokolādi, nepiepļūti reitūzenes!” viņš atkal iesmējās. “Ja kāds jautās par tiem spalvu sūdiem, saki – atlidoja vanags. Arhibīskaps Arhivanags!”

Lidija stāvēja un dzirdēja kā attālinās soļi un smiekli. Drīz nočīkstēja smagās durvis un iestājās klusums.

Gothic

Mans kaimiņš – nenopietns krievs

Šonedēļ nolēmu Delfu lasītājiem pastāstīt par savu kaimiņu.

Lasītāji regulāri jautā: “Kāpēc jūs vienmēr ņirgājaties tikai par latviešiem? Droši vien par krieviem uzrakstīt būtu bail!” Tā nav taisnība. Patiesībā es vienkārši neprotu rakstīt krievu valodā, bet apgūt īstu alfabētu, lai saprastu manus vārdus, lielākā daļa Latvijas krievu nekad nav uzskatījuši par nepieciešamu. Piemēram – mans kaimiņš Ivans no Ķengaraga.

Patiesībā man nav nekā slikta, ko pateikt par savu kaimiņu. Ņemot vērā to, ka Ivans ir zemākās klases darbaļaužu, militāristu vai vienkāršu laimes meklētāju pēctecis, priecājos, ka saziņai viņš spēj lietot ne tikai zīmju valodu, bet arī artikulētas skaņas. Pats šīs skaņas nekad neesmu sapratis, bet, vērojot, kā viņš komunicē ar kādu savu draugu, vienmēr pie sevis silti pasmaidu. Toreiz, kad Ivans cerēja, ka viņa tā saucamā valoda kļūts par otro oficiālo valsts valodu Latvijā, sirsnīgi sasmējos – tas bija piemīlīgi.

Tāpat, mani vienmēr fascinējuši mana kaimiņa paradumi. Nesen, piemēram, redzēju viņu tupam uz soliņa pie mūsu daudzstāvenes ieejas durvīm. Apkārt tupēja vēl trīs jauni vietējie – divi pretī Ivanam uz zemes, bet pēdējais – nedaudz atstatus. Bija skaidri redzams, ka arī šajā komūnā pastāv zināma hierarhija. Augstākajā vietā atrodas spēcīgākais īpatnis, kurš varējis atļauties akcijas divlitreni, kamēr pārējie pacietīgi gaida savu kārtu. Pilnīgi skaidrs, ka brīdī, kad kompānijai pievienosies kāda zeltītā treniņtērpā ģērbusies mātīte, barvedis drīkstēs ar to kopoties pirmais. Dabā bieži var novērot ko līdzīgu.

Nākamā savdabīgā īpatnība, ko esmu novērojis, ir Ivana neizskaidrojamā mīlestība pret cirka “mākslu”. Nepazīstu nevienu citu, kurš tik mērķtiecīgi vestu savas atvases skatīties uz nesmieklīgiem klaunu “jokiem”, lēkājošiem pūdeļiem un uz skatuves kakājošiem zirgiem, paralēli stumjot bērnu sejās cukurvarti un bulkas, kā arī liekot tiem fotografēties ar pērtiķīti uz pleca. Tiešām fascinējoši. Attīstītākā sabiedrībā šis fenomens, šķiet, izzuda jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

Ievērības cienīga ir arī mana kaimiņa mīlestība pret Krievijas estrādi – viņš gatavs katru gadu doties uz pārlieku mazo Jūrmalas estrādīti, lai apskatītu, kā ģindenis ar savilktu sejas ādu un nedabīga paskata parūku nekustīgi stāv uz skatuves un plāta muti, tēlojot, ka dzied. Un viņš svēti tic, ka tiek dziedāts dzīvajā. Līdzīgi var skatīties, kā jaunais tēvs apmāna mazuli, rādot triku ar “norauto īkšķi”.

Tomēr ir viena lieta, par kuru Ivanu vienmēr esmu apskaudis – viņam ir ļoti daudz svētku. Latviešiem raksturīgs pārmērīgs daudzums sēru dienu, bet mans kaimiņš spēj atrast iemeslu priecāties pat tādos izdomātos svētkos, kā devītais maijs. Ja man tas iezīmē okupācijas sākumu, tad viņam – lielisku ieganstu publiski sadzerties. Aizvakar naktī pamodos no kliegšanas, jo Ivana tuvošanos varēja dzirdēt jau pirms kāpņutelpas sasniegšanas: “KEN-GA-RAGS! KEN-GA-RAGS!”

Līdzīgi ir ar viņa “veco jauno gadu”: “Hei, varbūt sagaidām jauno gadu vēlreiz 13. janvārī? Jā, kālab gan ne?” Un tad vēl “otrie Ziemassvētki” – vienkārši apbrīnojami. Ierosinu sekot šim piemēram un ieviest arī otros un trešos Līgo svētkus.

Likumsakarīgi, ka pārlieku lielā aizraušanās ar dzīves svinēšanu atstājusi neatgriezeniskas pēdas uz Ivana veselību – viņa dzirde ir tik slikta, ka reizēm nesaprotu, vai viņš vispār dzird. Tas ir vienīgais, kas varētu izskaidrot nenormālo kliegšanu telefonā un uz sievu – cilvēki ar normālu dzirdi runā klusāk.

Man tiešām nav nekā slikta, ko pateikt par savu kaimiņu. Pasaulē vienmēr izdzīvojis stiprākais, bet civilizētā sabiedrībā pieņemts palīdzēt vājākajiem un atbalstīt tos. Tieši tāpēc varu būt lepns, ka, pateicoties manam stiprajam plecam, Ivans, kura vecāki pirms 60 gadiem ieradās Latvijā kopā ar neskaitāmajiem tūkstošiem ekonomisko migrantu, izdevies saglabāt savu nacionālo identitāti un izdzīvot šajā skandināviski atturīgajā vidē. Jā, reizēm sadzīvot un atrast kopīgu valodu ir bijis sarežģīti, tomēr uz visu iespējams raudzīties arī no gaišās puses – viņš vismaz nav no Āfrikas.

maxresdefault

Uzticības kredīts

Man patīk sevi uzskatīt par godīgu cilvēku. Cenšos melot pēc iespējas mazāk, lielākoties tikai pieklājības pēc. Kā klājas? Vai es labi izskatos? Vai ir garšīgi? Vai netraucēju? Uz šiem jautājumiem vienmēr sniedzu pieklājīgi nepatiesu atbildi. Citādi esmu ļoti godīgs. Vienmēr turu doto vārdu. Es ļoti nožēloju to vienīgo reizi, kad man nācās dot apzināti nepatiesu solījumu. Es biju uzaicinājis pie sevis ciemos meiteni no Mākslas akadēmijas. Es viņai apsolīju demonstrēt vēl oficiāli neizlaistu Džima Džārmuša filmu. Džims Džārmušs bija izvēlēts, jo šis vārds bija fonētiski līdzīgs mīļvārdiņam, kuru es biju iedevis savam loceklim – džindža. Filma – tas bija neapzināti ar telefonu uzņemts 30 minūšu garš video, kurā es gāju pa Brīvības ielu no centra virzienā uz Teiku. Telefons karājās kaklā un video filmēšana bija ieslēgusies pavisam nejauši. 30 minūtes telefons karājās kaklā un filmēja, līdz beidzās vieta atmiņas kartē. Video bija tik drebuļains, saraustīts un nebaudāms, ka nemaz nevarēja saprast, vai tā it Rīgas iela, vai Maskavas vai Ņujorkas.

“Ģeniāli”, Agnese izdvesa pēc noskatīšanās. “Transcendentāli! Tu vari iedomāties? Džārmušs kopē Larsa fon Trīra dogmu!”

Es gribēju viņai parādīt, kā es kopēju Rokko Siffredi, taču viņa bija pārāk apgarota, lai nodotos zemiskam seksam.

Taču stāsts nav par to.

Man bija paredzams liels tēriņš, kurš noteikti mani ievilktu finansiālās grūtībās. Nekas nopietns, man sakārojās kāds priekšmets, kuru tā uzreiz nevarēju atļauties. Elektriskā ģitāra, jaunības sapnis. Tas būtu mirkļa pirkums, kuru es nožēlotu, ja vien varētu atļauties. Taču tobrīd nevarēju, līdz ar to, kaunpilno nožēlu vajadzēja atlikt līdz brīdim, kamēr viegli pieejamais un vienkārši noformējamais ātrais kredīts būtu padarījis mani par šaušalīgu parādprocentu vergu. Par laimi, blakus mūzikas veikalam atradās ne vien pāris lombardi, humpalu bode un aptieka, bet arī vairākas kredītiestādes. Rīga, centrs, viss pie vienas vietas, t.i., es gribēju teikt, vienuviet.

Protams, mūsdienās var ieslīgt parādos arī neapmeklējot augļotāju kantori, pietiek ar nosūtītu sms. Taču es cerēju ne vien uz aukstu naudas žūksni, bet arī uz siltu uzņemšanu un karstu kafiju. Uzņemšana tiešām bija silta, cepuri nost. Taču kafija izpalika, tāpat kā naudas saņemšana. Izrādās, kredīta piešķiršanai nepietika ar manu solījumu parādu atdot. Bija nepieciešams parakstīt līgumu un atstāt ķīlu. Nepietika ar manu goda vārdu, nepietika ar zvērestu. Līgums, ķīla un punkts.

Es iedomājos, kas vainas solījumam vai zvērestam? Zvērests dod pietiekamu pamatu uzticēties policistiem, robežsargiem, ārstiem un armijai. Svinīgu solījumu saka dažāda ranga politiķi, gan deputāti, gan prezidents. Biju gatavs turpat uz vietas svinīgi apsolīt kādreiz atdot piecus soķus un sist saujā. Augļotājkantora pārstāve (Jana, starp citu) man norādīja, ka es tikai varu sist kulakā, jo bez līguma man nauda netiks piešķirta. Bet ārsti, bet policisti, mēģināju iebilst un aizstāvēt zvēresta lomu mūsu dzīvē. Jana man atcirta, ka zvērests šiem augsti godāto profesiju pārstāvjiem ir domāts tikai un vienīgi tāpēc, ka par zvēresta laušanu nekāds sods nav paredzēts. Ja paraugās uz šķiršanās statistiku, tad arī laulību zvērests nav nekāds nopietni ņemamais.

“Jana”, es teicu. “Ja es jums dotu laulību zvērestu, es to noteikti turētu. Vai jūs man tagad iedosiet naudu?”

“Protams”, viņa atbildēja un uzlika uz galda vairākas saskavotas A4 formāta lapas. “Parakstieties, lūdzu, šeit, šeit un šeit. Vai jums ir pase līdzi, vai kāds cits personu apliecinošs dokuments?” Uz katras lappuses bija uzrakstīts “līgums”.

“Vai jums patīk Džims Džārmušs?”, es vaicāju.

“Protams”, Jana atbildēja. “Viņš ir lielisks režisors, scenārists, aktieris, producents un komponists.”

Es piecēlos, atvadījos un izgāju no telpas. Kādreiz biju sev nozvērējies neielaisties attiecībās ar pārinteliģentām, aukstasinīgām sučkām. Neredzu iemeslu pārkāpt šo zvērestu.

kafija_un_cigaretes

Dabasdraugu Cehs

Ja par katru virtuālajā vidē saņemto uzbraucienu no sērijas “šokolādes Cehs – citus apdirst protat, bet paši neko neesat paveikuši”, Ceha kontā tiktu ieskaitīti desmit centi, mūsu aknas tagad būtu caurumainākas par valsts austrumu robežu deviņdesmito sākumā. Tomēr, lai cik grūti jums nebūtu tam noticēt, mums arī šis tas patīk, un labiem projektiem spēcinošu vārdu netaupām.

Beidzot klāt sezona, kad pautus var droši atsvabināt no džinsu gūsta un izmitināt vaļīgos šortos, skaidrs, ka alus jātukšo tur, kur tas garšo divtik labi – pie mammas dabas krūts. Diemžēl tāpat domā vesels bars citu, no kuriem liela daļa atpūsties ieradušies vecā trešās sērijas BMW, tāpēc aiz sevis savākt neprot. Tā kā mana ideālā svētdiena neiekļauj bradāšanu pa ezermalā izmētātām šļircēm, vēlos jums pastāstīt par Vides SOS.

Vides SOS ir lieliska mobilā lietotne, ko bez maksas var lejupielādēt Google Play (par Apple Store nezinām – galu galā neesam taču latti strebjoši peģiki). Lietderība šeit satiekas ar elegantu, intuitīvu tehnisko risinājumu, kas nemaz nav tik bieža parādība. Ideja gaužām vienkārša – redzi drazu? Nobildē to, un vienā setā Valsts vides dienests saņems attēlu, GPS koordinātas un sūtītāja kontaktinformāciju. Ja paveiksies, nākamajā reizē, kad slāsi šai vietai garām, no atkritumiem vairs nebūs ne vēsts.

Lai rādītu piemēru, lūk, daži Ceha biedru iesūtīti ziņojumi par piedrazotu vidi:

001 002 003 004
Kopā mēs varam daudz. Cehs par tīru vidi!

Par vārda brīvību

Esmu par vārda brīvību. Uzskatu, ka ikvienam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus. Ā, pag, tas neesmu es, tā ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Un 21.jā gadsimtā paust savu viedokli ir viegli kā vēl nekad līdz šim. Tu vari rakstīt, filmēt, fotogrāfēt, zīmēt vai kā citādi izpausties, internets ikvienam sniedz iespējas sasniegt savu auditoriju. Ir svarīgi norādīt, ka tiesības izpausties nekādā ziņā nav pienākums izpausties. Jo vairāk cilvēku to sapratīs, jo mazāk piedrazots un vairāk kvalitatīvs būs internets.

Tā nu ir sanācis, ka es savas tiesības izteikties izmantoju mēģinot radīt puslīdz asprātīgus rakstus un zīmējumus projektos Cehs.lv un Stulbums.com. Un es ar vislielāko prieku atbalstu tos, kuri drūmajā un pelēkajā Latvijā mēģina radīt dzīvespriecīgu un jautru saturu. Pat tad, ja joki šķiet samāksloti un izmocīti, kā Jānim Skutelim, Nilam Ušakovam un projektam texxxti. Par Ušakovu šinī kontekstā man ir kas īpaši sakāms. Respekts Nilam par uzdrošināšanos pajokot. Žēl, ka joks bija tāds pusdirsts. Būtu smieklīgāk, ja joks būtu stipri melnāks un tuvāks īstenībai. Personīgi un precīzi uzdirsieni ir tie vērtīgākie, to jums jebkurš repa cīņu veterāns pateiks. Būtu melnāk, ja tajā komiksā noname velosipēdista vietā būtu kāda vēsturei svarīgā personība, piemēram, represētie Kārlis Ulmanis vai ģenerālis Jānis Balodis. Būtu patiesāk, ja sprunguļa vietā starp riteņa spieķiem būtu ielikts sarkanais Padomju Savienības karogs. Kopumā, Nila joks ir OK, bet varēja būt labāks. Man ir neizprotama tik liela ažiotāža ap to.

Līdz šim esmu uzskatījis, ka Latvijā vārda brīvība ir OK līmenī. Tiesības izteikties nozīmē arī tiesības izteikt nepopulārus un provokatīvus viedokļus, par piemēru iedomājieties Girsu, Lindermanu un Gedroicu. Protams, šur un tur iekvēlojas sabiedrības dusmu liesmas. Šad un tad kāds tiek paaicināts uz pārrunām uz drošības policiju. Taču likumdošana, lielākoties, ir radošo provokatoru pusē. Ne tā, kā Turcijā, kur par prezidenta vai turku nācijas izsmiešanu draud cietumsods. Latvijā var baudīt brīvību.

Piemēram:

“Turcijas prezidents ir idiots un turki ir asinskāra tauta, kuri paveica armēņu tautas genocīdu.”

Par šiem vārdiem var pavisam reāli nonākt Turcijas ķurķī. Man prieks, ka Latvijas valdība un tauta ir atvērti apcelšanai.

Piemēram:

Raimonds Vējonis ir slikts prezidents. Labākais, ko viņš paveica ir sirsnīga uzruna guļot uz nāves gultas. Raimonds Bergmanis ir daudz spēcīgāks prezidenta kandidāts.

Iēed šito, Raimi. Ja mēs runājam par politiķu apcelšanu, ir jāatzīmē, ka katrs politiķis, ir dzīvs cilvēks. Un cilvēkiem ir jūtas. Un viņi var justies vientuļi, aizvainoti, dusmīgi un atriebīgi. Un likums aizstāv cilvēku intereses, to es saprotu, un tiesības izteikties par konkrētiem ļaudīm ir zināmā mērā ierobežotas. Ja es sāktu kādu nepatiesi apmelot (piemēram, bez pierādījumiem bliezt, ka Lembergs ir kukuļu ģēģeris), tad man nāktos atbildēt pēc Krimināllikuma 157.panta (Neslavas celšana). Mierinājumam varu piebilst, ka 158.pants (Goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzeklī) ir izņemts no likuma. Sliktāk ir, ja likums aizstāv nevis cilvēku, bet izdomātu būtņu intereses. Reliģija. Par frāzēm “Bībele ir ebreju pasaku apkopojums” un “dieva nav” – Krievijā tiesā blogeri, kuram draud trīs gadus ilgs cietumsods.

Yo, Russia!

“бога нет! Библия это сборище еврейских сказок!”

Bet. Hehe. Mēs taču visi apzināmies, kuras reliģijas aizstāvji ir tie trakākie. Nevajag mīzt.

“allāha nav! Muhameds nekad nav eksistējis.”

To pašu var attiecināt uz visiem citiem dieviem, gan vietējiem, gan ārzemju. Māra, Laima, Pērkons, Trimpus, Jods, Tors, Odins, Zevs, Višna, Krišna, Jahve un pārējie – tie nekad nav eksistējuši. Un dzīvojot Latvijā man ir tiesības to atklāti teikt. Dzīvojot Saūda Arābijā man būtu tiesības izvēlēties starp nošaušanu un galvas nociršanu. Lai gan šinī jautājumā es varu arī maldīties. Pieļauju, ka neviens netērētu patronas dēļ niecīga zaimotāja. “Švauks” ar zobenu un miers.

Tiktāl Latvijas likumdošana aizstāv vārda brīvību. Tomēr Krimināllikumā ir daži panti, kuri liekt turēt mēli aiz zobiem un lieku reizi neizteikties. Jau iepriekš apskatītais 157.pants. Un ir vēl kāds, kura esamību šī brīža politiskajā situācijā es tā īsti nesaprotu. Krimināllikuma 77.pants – aicinājums uz agresīvu karu. Pirmkārt, šo pantu derētu ja ne izņemt, tad vismaz izmainīt. Jo jebkurš karš ir pēc savas dabas agresīvs. Zaldāti, ieroči, masu iznīcināšanas līdzekļi, tas viss un vēl daudz kas cits, cilvēce ir nodrošinājusies, lai kara gadījumā pretinieks dabūtu visnotaļ agresīvu attieksmi. Miermīlīgs karš? Tāds neeksistē. Un otrkārt. Aicinu atkārtoti iekarot un pievienot Latvijai Tobago. Ja vietējie nepiekritīs – mums ir pārliecināšanas līdzekļi. Bergmanim pat nevajadzēs meklēt kur atrodas Pirmā pasaules kara iprīta krājumi. Es uzstāju uz daudz agresīvākām metodēm. Ar hibrīdkara līdzekļiem mēs varam salauzt tobagiešu pretošanos un iedzīt viņus depresijā ar tādiem izpildītājiem kā Markuss Riva, Rīgas Modes un šlāgeraptaujas top 10. Jāsteidz izmantot šos ļaudis, iekams viņi nav ievietoti ANO aizliegto masu iznīcināšanas ieroču sarakstā.

Atgriežamies pie Krimināllikuma. Turpat līdzās atrodas 83.pants (Aicinājums graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību). Atbildība ir paredzēta par aicinājumu atdalīt kādu Latvijas Republikas teritorijas daļu. Aicinājums pievienot Latvijai jaunu daļu netiek sodīts, līdz ar to, mana ideja ar Tobago pie šī panta nepiekrīt. Interesanti, kā ir ar tiem, kuri parakstīja Abrenes nodošanu Krievijai? Droši vien, šie ļaudis pēc kāda laika pievērs acis arī uz Krimas okupāciju. Nē, nu a ko? Laiks pagājis un vispār. Varbūt viņiem būtu jāapgūst tetovējumu nozīme un sausiņu kaltēšanas iemaņas, kas zina, kad šo pantu liks lietā.

Bet arī tas vēl nav viss. Ir vēl mīklaināks pants. Krimināllikuma 89.pants (Kaitniecība – Darbība vai bezdarbība, kas vērsta konkrētu nozaru vai iestāžu darbības graušanu). Un tagad pavisam nopietni. Ir pāris nozaru, kurām es labprāt kaitētu – pirmā ir homeopātija. Man vienalga cik procentus no valsts budžeta sastāda ieņēmumi no homeopātisko līdzekļu ražošanas un tirgošanas. Es nevaru pieļaut, ka atšķaidīts apirts un cukurgraudiņi tiek tirgoti par īstu medikamentu cenu. Un nevajag man šūt tikai klusu bezdarbību – esmu visnotaļ aktīvs homeopātijas pretinieks un noliedzējs, un es centīgi aģitēju savus paziņas atteikties no šim viltus zālēm. Es stāvus aplaudēšu ja tiks slēgtas homeopātijas laboratorijas un ražotnes. Otra iznīcināma nozare ir azartspēļu zāles. Šiem abiem blēžu rūpaliem ir daudz kopīga. Izšķiesta nauda un izkūpējušas cerības. Un viņu radītais kaitējums nav atlīdzināms ar tiem grašiem, kas ieripo valsts budžetā nodokļu veidā. Lai valsts nepaliktu bešā, mēs varētu aplikt ar nodokļiem reliģiskās organizācijas. Ja kādā biznesa padomu rokasgrāmatā būtu aprakstīta win-win-win situācija, šī būtu viena no tām.

Es nekad neesmu nodarbojies ar pētniecisko žurnālistiku un mani nevarētu pieskaitīt pie taisnības cīnītājiem. Viss šis teksta palags droši vien ir diezgan apgrūtinošs un garlaicīgs. Apsolos tā vairs nedarīt. Es paturu sev tiesības ik pa laikam ierēkt par lietām, kuras es uzskatu par ierēkšanas vērtām. Humora un satīras lauciņā pieļaujamības robežlīniju nosprauž autora sirdsapziņa un lasītāju interese. Es negribu lai kāds atsakās no tiesībām izteikties, baidoties, ka drošības policija par to izrādīs neveselīgu interesi. Man reiz pārmeta, ka es rakstu tā, kā es rakstu, jo man maksā Kremlis (Soross, Vienotība, krievi, žīdi, amerikāņi, izvēlies atbilstošo). Vienīgais, kas man piedāvāja samaksu par rakstīšanu, bija tava mamma. Viņa lūdza neakcentēt viņas korpulenci. Jo, zin’, tava mamma ir tik resna, ka pali Pļaviņās sākas, kad viņa iemērc Daugavā savu kāju.

Surveilance