Monthly Archives: aprīlis 2016 - Page 2

Es – riteņbraucējs. Tu – velodarasts.

Pagājušās nedēļas pašās beigās iegādājos jaunu velosipēdu. Tā kā man – atšķirībā no dažādām Rūsiņveidīgām radībām – reizēm arī vakaros mēdz būt tādas tikšanās, uz kurām gan pašcieņa, gan cieņa pret citiem, liedz ierasties velobiksēs un viegli iesvīdušam, riteni atstāju centrā līdz piemērotam brīdim, kad bija iespēja mērot ceļu uz savu dzīvesvietu Baltezerā.

Būdams sabiedriski aktīvs cilvēks, nebiju palaidis garām dažādu velobraucēju iespaidus, pieredzi un viedokļus (komentāros šeit, rakstā šeit, lai minētu divus aktuālus piemērus), tādēļ biju gatavs – gatavs doties Cīņā. Cīņā pret debilajiem un aklajiem gājējiem, kas nekaunīgi izlec priekšā tieši manam velo. Cīņā pret aptaurētajiem autovadītājiem, kas mani labākajā gadījumā nepārtraukti spiedīs malā, bet sliktākajā – vienkārši sabrauks. Cīņā ar Lielo Netaisnību vārdā Sliktā Veloinfrastruktūra.

Pareizāk sakot, es būtu bijis gatavs doties Cīņā, ja es būtu tik pat debils, kā daudzi velofanāti. Ja cilvēks domā, ka visa pasaule viņu apbižo, dara pāri un turklāt ir parādā, ir viegli izjust naidu un aizkaitinājumu jau brauciena sākumā un katru mazāko citu satiksmes dalībnieku kustību uztvert kā tiešu, tīšu un personīgu agresijas izpausmi un uzbrukumu Manām Dižajām Velosipēdista Tiesībām.

Atšķirībā no dažiem labiem riteņbraucēju tiesību aizstāvjiem, izvēlējos neizjust naidu, bet braucienam pievērsties ar atklātu un atvērtu prātu – jo kas to lai zina, es tomēr 2015. gadā ne reizi ar riteni nebiju Rīgas centrā, un varbūt šajā laikā tiešām ir notikušas negatīvas izmaiņas, kuras izjūt tikai tie, kas ar riteni brauc?

Tā kā šo rakstu tomēr spēju uzklabināt, jūs jau sapratāt, ka neviens mani nesabrauca. Bet kā tad īsti bija braukt ar velosipēdu no Rīgas centra līdz Baltezeram? Ar kādiem draudiem un kādām problēmām es sastapos?

Pilnīgi nekādām.

Varbūt tāpēc, ka es pie sarkanās gaismas – atšķirībā no daudziem citiem riteņbraucējiem – izvēlējos apturēt savu velosipēdu, lai pagaidītu zaļo. Secināju, ka es acīmredzot esmu šausmīgi slikts vecāks, jo esmu savai nepilnus četrus gadus vecai meitai iemācījis, ka jāgaida zaļais – spriežot pēc riteņbraucēju vairākuma, šī mācība ir pilnīgi debila. Turklāt, ja luksofors pārslēdzās uz dzelteno, es arī necentos palielināt ātrumu, lai izsprauktu cauri uz dzeltensarkano, bet apstājos un gaidīju.

Varbūt tāpēc, ka es, braucot pa Stabu ielu, posmā starp Tērbatas un Barona, atbilstošā brīdī pārkārtojos uz brauktuves kreiso pusi, lai varētu veikt kreiso pagriezienu no kreisās joslas, nevis hujārīt pāri pa diagonāli no labās, kā esmu redzējis dažus gudreļus darām. Vēl pie tam – tāpat, kā braucot pie auto stūres, es nebraucu pretēji braukšanas virzienam pa vienvirziena ielu, jo “man tikai īsu gabalu vajag” un “man ir Tiesības, lai gan es nepārzinu CSN, hahahah!”

Varbūt tāpēc, ka es nebraucu pa ietvi, tādēļ nemaz nesastapos ar tiem “debilajiem gājējiem”, kas “neprognozējami apstājās”, jo es apzinos, ka velosipēda vieta ir vai nu uz veloceliņa, vai uz brauktuves, un ja man kaut kāda iemesla dēļ ir jāpabrauc īss gabaliņš pa ietvi, tad tā ir mana atbildība braukt gana lēni, lai es nevarētu apdraudēt nevienu gājēju. Tomēr ietve ir gājēju zona, nevis riteņbraucēju.

Varbūt tāpēc, ka es, redzēdams, ka krustojumā mašīna rāda labo pagriezienu, necenšos uzsākt sacensību un piespiest mašīnai mani palaist vai uzbraukt man virsū, bet aprēķinu, kā mums abiem būs vislabāk un visērtāk izbraukt krustojumu tā, lai mēs viens otram pēc iespējas mazāk traucētu.

Varbūt tāpēc, ka es, braukdams pa Barona ielas nu jau bēdīgi slaveno rekomendējošo velojoslu, nedomāju kā es mājās piespamošu internetu ar to, cik drausmīgi slikta un nedroša tā ir, bet papriecājos, ka pa to tomēr ir foršāk braukt, nekā ja tās tur nebūtu – tomēr uz tās bruģis drusku līdzenāks, nekā blakus. Turklāt es arī apzinājos, ka tā ir rekomendējoša – kā arī ko tas nozīmē no CSN viedokļa. (Ar šo es negribu teikt, ka Ušakovs nav kārtējo reizi lieki ižšķerdējis nodokļu maksātāju naudu – to viņš totāli ir izdarījis!)

Varbūt tāpēc, ka, braucot pāri VEF tiltam (kas ir viens jobans veidojums no visu satiksmes dalībnieku skatpunkta), es tomēr tilta pašā augšā, kur ietve ir visšaurākā, labāk piestāšu malā, lai palaistu māmiņu ar bērnu ratiņiem, nevis maukšu ar 30 km/h ar kliedzienu MAN IR VELO, MAN IR TIESĪBAS! Turklāt mans ritenis arī ir aprīkots ar bremzēm, kas, protams, ir galīgi nestilīgi, bet droši un ērti.

Varbūt arī tāpēc, ka es pirms šķērsoju uz veloceliņa Rīga-Jugla esošās velopārbrauktuves, tomēr pametu aci pa kreisi pāri plecam, lai pārbaudītu, vai kāda mašīna negrasās tūlīt nogriezties. Jo arī starp autobraucējiem ir gan lohi, gan neuzmanīgi cilvēki, un es tomēr sekundē nobraucu kādus 4-5 metrus (ja matemātika nepieviļ), tādēļ labāk lieku reizi paskatīties un nepieciešamības gadījumā pielāgot ātrumu, nevis pēc tam ar lauztu roku un smadzeņu satricinājumu kunkstēt BET MAN IR TIESĪBAS, VIŅAM BIJA JĀDOD CEĻŠ! (Jā, bija jādod, bet vai tas padarītu manu roku par mazāk lauztu?)

Varbūt man problēmas neradās tieši tāpēc, ka es ievēroju CSN? Ka es domāju ne tikai par savām tiesībām, bet arī par saviem pienākumiem?

Varbut tāpēc es esmu riteņbraucējs, bet tu – velodarasts.