Yearly Archives: 2013 - Page 2

CEHS.LV labie darbi Bez Tabu ēterā

Ceha morāle iziet ielās – šovakar Bez Tabu!

Bieži saņemam sūdzības par Ceha autoru cietsirdīgo cinismu un naidu pret lietām. Taču tik sekls skatiens ir tikai nevērīgām acīm, jo cītīgāki lasītāji, grūpijas un fani ir pamanījuši – naids izriet no pārliekām rūpēm. Jā, Ceham rūp patiesās vērtības. Ceham rūp tauta.

Reizi pa reizei mēs no tukšas diršanas ķeramies arī pie vārdiem, un vēl šad tad – pie darbiem. Šovakar Jūs visi varat būt liecinieki kā Ceha sirsnīgais ziedojums kopā ar TV3 dodas sasniegt mērķi. Būs stāsts, būs roltoni, būs līdzjūtība Ceha izpratnē.

Šovakar plkst. 19:30, TV3 – Bez Tabu. 

Nu re… Nav tā, ka mēs vienmēr tikai ņirgājamies. Piemēram, mēs vēl nesen atbalstījām akciju Free Riga, turklāt nekad neesam pasmējušies par Ralfu Eilandu, kaut arī potenciāls tam ir tīri labs. Jebkurā gadījumā – Ralfs ir labs mūsu draugs. Viens no teju vai trim.

Sociālā Ķīmija

Droši vien jūs visi esat piedzīvojuši to brīdi, kad sanāk ar kādu sasmaidīties, saprasties, pabeigt vienam otra teikumu pusvārdā un vispār uzminēt domas, izvēloties saldējumu lielveikalā.

Bieži ir patīkama sajūta strādāt kopā tieši ar konkrēto cilvēku, kopā iedziļināties sarežģītā problēmā, meklēt uzlabojumus neefektīvam procesam – īsāk sakot – nodoties savstarpēji iedvesmojošam darbam.

Arī mācībās mēdz būt lieliski momenti – saprasta formula, izjusts fakts, iekalts gadaskaitlis. Un tas viss, kopā ar cienošu skolotāju, pieredzējušu pasniedzēju un aizrautīgiem, entuziasma pilniem skolasbiedriem.

Diemžēl, ir lieta, kas spļauj netīru žulti acīs šiem cienījamajiem un dzīvi piepildošajiem momentiem, pēc kuriem mēs visi tā alkstam. Tieši tā – tas ir nožēlojamais seksisms darba vietā, skolā un mājās. Katru reizi, kad kāds vecis, kāds nožēlojams lupata un ‘vīrietis’ pēdiņās, paskatās uz sievietes vājuma un jūtu iemiesojumu – krūtīm, tā rinda ar maziem eņģelīšiem sagumst kā zem sātana peregara dvakas.

Iedomājieties – norit diskusija par darbinieku radītspējas mērījumu kvantitātes kvalitatīvo uzlabošanu, kad pēkšņi pārdošanas direktora vietnieks iemet savu netīro skatienu cilvēkvadības speciālistei tieši starp krūtīm. Vai arī – kompānijas vecākais viceprezidents, liftā diskutējot ar brokeru nodaļas vadītāju par sliecēm atvasināto kredītinstrumentu otreizējajā tirgū, no sāniem ieglūn viņai krūšturī. Vai arī, piemēram, lietotāju atbalsta inženieris no datoru nodaļas, uz ceļiem ņemoties ap vadiem pie ofisa menedžeres galda, pamet skatu uz augšu, nepiedienīgā leņķī ieskatoties gan viņai zem svārkiem, gan pieķerot klāt arī tiklos krūšu izciļņus. Es domāju, ka jūs visi spējat iedomāties šādus un līdzīgus gadījumus – tie notiek ikdienā – ar mums visiem. Daļa no mums ir apsēsti uzmācīgie pretekļi un daļa – nevainīgās cietējas.

Risinājums, kā jūs jau nojautāt pēc virsraksta, ir sociālā ķīmija – jau kopš septiņdesmitajiem gadiem attīstīts ķīmiskās kastrācijas produkts, kas beidzot ir sasniedzis plaši izmantojamas pārtikas piedevas statusu. Ar šīs Ziemassvētku sezonas sākumu tas tiks izplatīts arī Latvijā. Nenokavējiet, preces daudzums ir ierobežots, sazinieties ar Cehu un arī jūsu korporatīvajā dāvanu paciņā būs atslēga uz nākotnes un laimes kolektīvu.

Jāpiezīmē, ka pat mums kā izplatītājiem dažkārt ir grūti atšķirt seksismu no vienkāršas tautas gudrības. Vienkāršs piemērs – neganta blenšana uz mātišķuma elementiem krūšu rajonā – tas ir seksisms. Tas, ka jums sieviete, kas pati rīkojas ar naudu, liekas smieklīga – gadsimtos izsāpēta tautas gudrība.

Piesmietie valsts simboli. Idiotu nācija.

Laiku pa laikam kāds no apkārtējiem līdzcilvēkiem izsper frāzi: “Man šķiet, ka Latvijas himnai vajadzētu būt Saule, Pērkons, Daugava.” Teikšu tā: man prieks, ka cilvēki domā un domāšana kā tāda ir visnotaļ atbalstāma darbība, tomēr nevajag izdomāt klaju idiotismu. Šeit, piemēram, var uzskatāmi redzēt, ka vairāk par pusotru tūkstoti cilvēku ir atzinuši, ka ir idioti: MAINĪT HIMNU UZ “SAULE, PĒRKONS, DAUGAVA”

Mīļie cilvēki – cik daudzi no jums vispār prot pareizi nodziedāt Saule, Pērkons, Daugava? Šo sarežģīto koru mūzikas pērli. Vai kāds spēj iztēloties, kā šī dziesma skanētu vienbalsīgi? Iereibušu hokeja fanu dziedāta? Varbūt himnu labāk aizstāt ar latviešiem izsenis raksturīgo Bēdu manu lielu bēdu? Vai vēl labāk – visu latviešu tik ļoti mīļoto Lilioma dziesmu! “Atkal, atkal ir debesis pušu, atkal ielāpi jāuzliek tām…” Ja jau ejam līdzi laikam, tad varbūt Francijā Marseljēzu vajadzētu ieteikt nomainīt ar kādu stilīgu dabstepa gabalu?

Tāpat iesaku Latvijas valsts himnu mainīt vismaz reizi dekādē. Domājot vēl plašāk – Latvija varētu atrisināt savas finansiālās problēmas, piedāvājot izīrēt himnas tiesības kādai kompānijai. Iztēlojamies situāciju, kad oficiālā pasākumā vadītājs paziņo:
– Aicinu visus piecelties kājās valsts himnai.
Klātesošie pieceļas kājās, zālē valda neveikls klusums, kad pēkšņi sāk skanēt:
– NĀC UZ RIMI, NĀC UZ RIMI! NĀC NĀC!

Nauda nesmird un ir taču konkrēti pie vienas vietas mūsu tautas vēsture un viss ar to saistītais – vienkārši uzkāšam vienam no valsts pamatsimboliem.

Varbūt nevajag aprobežoties ar himnas maiņu vien? Laiks pušot limitus. Es teiktu, ka Latvijas karoga sarkanā krāsa ir pārāk depresīva un tā neizsaka modernā latvieša dzīves redzējumu. To varētu aizvietot ar kādu mūsdienīgi smaidīgāku toni, piemēram, dzeltenu – kā sauli. Un varbūt vidū ielikt vienradzi. Nu – man reāli patīk vienradži. Alternatīva: izīrēt tiesības uz valsts karogu kādai kompānijai. Šis piedāvājums būs daudz dārgāks par koorporatīvo valsts himnu, jo svētku un sēru dienās būs iespaidīgs karogu izvietojums visā valstī.

Un tad latviešu valoda. Piekritīsiet – tai ir tāds kā senils skanējums. Kopš neatkarības atgūšanas latvieši kļuvuši modernāki, uz vietas nav sēdējusi arī mūsu valodiņa, tāpēc varbūt vienkārši nomainām to uz kādu stilīgāku? Piemēram, ķīniešu. Vai krievu! Nē – krievu tomēr neder, citādi viņi uz pieciem gadiem nopirks himnu un karogu, un paziņos, ka esam mazā Sanktpēterburga.

Ģērbonis. Mums ir totāli nestilīgs ģērbonis. Dzīvojam digitālajā laikmetā, tāpēc ir skaidrs, ka arī ģērboni laiks digitalizēt – tam jābūt veidotam flashā. Ar salūtiem, Līgo vainagiem, un Dziedošo ģimeņu uzvarētājiem.

Brīvības piemineklis. Uzskatu, ka Milda nav pietiekami stilīga, tāpēc noteikti jāizskata variants par viņas svārku saīsināšanu – kā minimums nedaudz virs ceļa, lai atsegtu stilīgā pozā noslēgtas seksīgas kājas. Un lūpas jāsavelk modīgā dakfeisā. #TĒVZEMEI #BRĪVĪBAI #YOLO #SWAG

Prezidents. Tā teikt, lai ielīmētos kopējās pārmaiņās, par prezidentu varētu ievēlēt kādu pilnīgu idiotu. Ā, pag…

Dzerbudisms – trīs lietas labas lietas

Nahdaris pamodās nakts vidū aukstos sviedros, trīcošu miesu un raudāja. Viņš nevarēja saprast, vai ir skolotājs, kuru piemeklējušas briesmīgākās paģiras ever, vai viņš ir paģiras, kas ir piemeklējušas briesmīgāko skolotāju ever.

* * *

Kārtējo ikdienas satsangu Nahdaris noslēdza ar sev iemīļotu Danah Lamas frāzi: “Atceries, ka dabūt to, ko gribi, reizēm ir liela neveiksme.”. Centīgākais no skolniekiem Ānts, neļāva beigties nodarbībai un sacīja:
– Skolotāj, jūs vienmēr esat atkārtojis, ka jūsu mācība ir “praktiska un tai nav nekāda sakara ar pliku diršanu”, bet atkal mūsu prāti tika saindēti ar sausu teoriju.
Nahdaris bija priecīgs par sava skolnieka neatlaidību un bija gatavs dot Āntam arī praktiskas zināšanas.
– Dod man savu maku, – viņš teica.
– Bet skolotāj jūs taču to man neatdosiet, – satraucās Ānts.
– Atdošu. Zobu dodu, – Nahdaris iedrošināja dzīvi nepieredzējušo skolnieku.
Ānts negribīgi pasniedza skolotājam savu maku, kas bija krietni pieblīdis.
– Ko tu tagad vēlies visvairāk? – jautāja Nahdaris.
– Lai jūs, skolotāj, atdotu man maku! – iesaucās Ānts.
Nahdaris atvēra maku, izņēma naudu un iemetis iztukšoto ādas izstrādājumu Āntam klēpī rezumēja:
– Lūk tev arī praktiskas zināšanas.

* * *

Ajgars bija sens Nahdara bērnības draugs. Viņš tecināja kandžu no Igaunijas kontrabandas cukura, piezogot klāt Latvenergo elektrību, ko izmantoja procesa temperatūras nodrošināšanai. Finālā sanāca lieliska manta, kas maksāja praktiski tik pat, cik Preiļu dzeltenais, tikai bija droši dzerama.
Bija nakts viducis. Abi draugi sēdēja piepīpētā virtuvē. Nahdaris nokārtu galvu caur pieri blenza gandrīz tukšajā trīslitrenē un viegli šūpojās plecos. Tad viņš sacīja:
– Ajgar, zagt ir grēks.
Ajgars atteica:
– Nu tad nedzer.
– Ajgar, zagt ir grēks, bet dzert nav, – sacīja Nahdaris un izkapma kārtējo sotaku.

SLEPENI: Latvijas Armijas militārā terminoloģija!

Mēs visi esam redzējuši amerikāņu filmas par armiju un karu, kurās kāds ievainots karavīrs kliedz rācijā: “Foxtrot, Delta, Charlie, Tango!” Nē, viņš nepasūta picu, bet gan izmanto NATO fonētisko alfabētu, lai ziņotu par savām koordinātēm, vai kas nu tur vēl konkrētajā brīdī aktuāls.

CEHS.LV rīcībā nonāca šokējoša informācija par to, ka jau tālajā 1918. gadā Latvijas Armija ieviesa pati savu militāro terminoloģiju, jo starptautiskajā versijā nebija iekļauti burti ar mīkstinājumiem. Kāds anonīms lasītājs no drošiem avotiem atsūtīja mums slepeno pašmāju armijas fonētisko alfabētu:

A: Aulis
Ā: Āva
B: Birkavs
C: Cunfte
Č: Čukča
D: Drellis
E: Ecēšas
Ē: Ērms
F: Fufelis
G: Gludbaļķis
Ģ: Ģindenis
H: Huiņa
I: Irsis
Ī: Īlens
J: Jāklis
K: Krīvs
Ķ: Ķenga
L: Lūriķis
Ļ: Ļurkstēt
M: Mīzt
N: Nēzdogs
Ņ: Ņuņņa
O: Olekts
P: Pakaļa
R: Rāva
S: Sklandrausis
Š: Štrunts
T: Trejdeksnis
U: Ulmanis
Ū: Ūtrupe
V: Vērdiņš
Z: Zalktis
Ž: Žopa

Pigmalions

Katru reizi, kad Čans aizvēra acis, viņš redzēja trūkuma novārdzināto sievu slaukām sviedrus no smagas slimības salauztā dēla pieres. Čans atvēra sasārtušās acis, lai veiktu pēdējo skrūvītes apgriezienu, tādejādi pabeidzot izcilāko mākslas darbu cilvēces vēsturē. Ikviena tā detaļa, ikviens formas izliekums un ieliekums, ikviens kvadrātmilimetrs bija pārdomāts. Čans pielika triumfa manifestāciju pie savām lūpām un iepūta tajā vārdu „?”, iedegās ekrāns, jaunais iPhouns bija gatavs testam un ekrāna kalibrācijai.

Kā čūskām pārojoties, nogurušā vīra dvēselē lepnums mijās ar skumjām, kā labais ar ļauno, melnais ar balto. Čans piecēlās no savas vietas, arvien paātrinot gaitu, gāja garām konveijeru rindām, sastrādātu roku pāriem, salauztām dzīvēm un sapņiem. Čans nonāca pie aizputējušā loga un atrāva to vaļā. Siltie, aicinošie saules stari noglāstīja Čana vaigu. Viņš krita pretim atbrīvojumam!

Artūra sirds sitās nepacietībā, viņš tikko bija pārradies atpakaļ savā reklāmas aģentūrā, piekodināja sekretāri, lai neviens netraucē, aizslēdza sava kabineta durvis, aizvēra žalūzijas, novietoja kastīti sev priekšā, pagrieza to tā un šitā. Atverot kastīti, pār Artūra lūpu paspruka lāse siekalu. Artūrs ieraudzīja savu atspulgu tikko izpakotajā iPhounā, viņš ieskatījās savās acīs. Artūra brīvā roka ieslīdēja biksēs. iPhouna ekrāns iedegās koši balts, viņš to rotaļīgi valstīja rokā. „Tas nekad nav bijis tik stingrs!” Artūra sirds sitās kā kolibri spārni, uz viņa lūpām krājās siekalu putas. Viņš krita pretim atbrīvojumam!

Padarām Rīgu atraktīvāku – modernizējam rajonu nosaukumus

Nav noslēpums, ka, nosaucot savu dzīvesvietu, tavam sarunas biedram uzreiz radīsies zināms priekšstats par tevi. Ir tomēr grūti uzturēt veiksmīga cilvēka tēlu (atskaitot, ja tēlo vai esi bandīts), ja sarunas laikā nākas atzīties, ka dzīvo Bolderājā, bet ja ieminēsies, ka dzīvo klusajā centrā, tad jau uzreiz cita runa. Tiklīdz kāds izdzirdēs Bolderāju, vairs nepalīdzēs stāstīt par dāsno villu pārsimts metru attālumā no jūras, jo sarunas biedra acu priekšā rēgosies mazdārziņš, kurā guļ četri apdolbījušies narkaši, toties ja būsi atzinies, ka dzīvo klusajā centrā, neviens pat neiedomāsies, ka tu patiesībā dzīvo vienistabas graustā, kas ir teju vai avārijas stāvoklī, ar malkas apkuri un tualeti kāpņu telpā.

Tā kā daudzas vietas nepelnīti cieš no nelabas slavas tikai dēļ vietas nosaukuma un cilvēku stereotipiskajiem priekšstatiem, aicinām dažus Rīgas rajonus pārdēvēt, lai tos padarītu atraktīvākus – tā teikt, uztaisīt pamatīgu rebrendingu, kas cels nekustamo īpašumu cenas, ļaus atkratīties no vēsturiskajiem stereotipiem un novedīs pie tā, ka narkomānus mazdārziņos atvietos laimīgi bērneļi, kas smaidīdami lasa avenes.

Vecais nosaukums: Bolderāja
Jaunais nosaukums: Mazā Jūrmala
Motivācija: Pieliec vārdu “mazā” pie jebkādas vietas, kas cilvēkiem raisa pozitīvas asociācijas, un tā uzreiz iemieso kaut ko eksotisku, ekskluzīvu un pievilcīgu. Ja jau mums ir Mazā Parīze (kas gan latvietes neapmierina, bet no otras puses, latvietes ir izcili neapmierināma sieviešu pasuga) un Mazā Šveice, tad kāpēc lai nebūtu Mazā Jūrmala? Bolderājas centrs arī var lepoties ar vēsturisku koka apbūvi, jūra turpat blakus ir, un tāpat kā Jūrmalā, upe ietek jūrā! Varbūt Mazā Jūrmala nepievilks biezos krievu tūristus, bet kādu pabagātāku poli vai latgali gan. Atliek vien uzcelt pienācīgu koncertzāli un viss notiks – beidzot būs vieta, kur Duets Sandra un Sanda Kiopsa grupa Titāniks varēs uzstāties!

Bolderājas Kultūras nama projekts

Bolderājas koncertzāles projekts

Vecais nosaukums: Ķengarags
Jaunais nosaukums: Daugavkrasti
Motivācija: Atvainojos, bet es nesaprotu, kā, pie velna, interpretēt vārda Ķengarags etimoloģiju. Ķengāšanas rags? Tātad, rags, kur kādu ķengā? Un vispār, kāds rags? Ķengaragā nav ne smakas no ragiem! Ja pārdēvētu Ķengaragu par Daugavkrastiem, viss mainītos. Izdzirdot vārdu Daugavkrasti, cilvēkiem acu priekšā vairs nerēgotos nodrupušās soclaiku blokmājas, bet Likteņupes daiļie krasti. Cilvēki vairs nedomātu “tā tur vieta starp Maskačku un Salaspili”, bet domātu, “ak, Daugava, sāpju aukle, ar saviem zaļajiem krastiem…” (un te es esmu spiests aprauties, lai neizplūstu Zaļai zemei cienīgā slavas dziesmā). Ķengarags pārvērstos par rajonu, kur pat latvieši būtu gatavi brīvprātīgi apmesties.

Vecais nosaukums: Pļavnieki
Jaunais nosaukums: Dienvidu centrs
Motivācija: Lielākai daļai Rīgas iedzīvotāju Pļavnieki asociējas ar padomjlaiku guļamrajonu, kur izklaides iespējas aprobežojas ar spēļu zāles apmeklēšanu un aktīvu saulespuķu sēklu gremošanu plašajos iekšpagalmos. Lai šos stereotipus lauztu, ir nepieciešams izmantot klasisku mākleru paņēmienu (ir redzēts, ka Grīziņkalnu dēvē par aktīvo centru) – piekabināt rajonam klāt vārdu “centrs”, jo centrs liek mums domāt par dzīvību, kustību, darījumiem un skaisto dzīvi. Lai arī līdz centram proper rītos jākratās 40 minūtes pārpildītā trolejbusā, centra nosaukuma piedēvēšana Pļavniekiem noteikti cels rajona popularitāti un uzlabos tā mazliet bēdīgo slavu. Alternatīvs nosaukums varētu būt Austrumu centrs, bet latviešu valodā tomēr dienvidi dod pozitīvākas asociācijas.

Puisis no rajona

“Ja manu rajonu rebrendingos par Dienvidu centru, mana dzīvokļa vērtība pieaugs par vismaz trim aluskastēm un 99. gada BMW!”

Vecais nosaukums: Sarkandaugava un Vecmīlgrāvis
Jaunais nosaukums: Jaunrīga
Motivācija: Pirmais nosaukums liek domāt par Daugavā peldošiem līkiem pēc kārtīga slaktiņa, otrais par izvirtušiem mīlniekiem, kas grāvī apmainās ar ķermeņa šķidrumiem. Vai tā ir vieta, kur vēlaties, lai jūsu bērni uzaug? Protams, ka nē! Nepalīdz jau arī fakts, ka blakus ir osta, trakonams un ka arhitektūra pārsvarā sastāv no pelēcīgām padomjlaiku augstceltnēm. Risinājums – abus rajonus apvienot un nosaukt par Jaunrīgu! Ja kādai vietai pievieno epitetu “jauns”, tā uzreiz atgūst jaunību, tiek pie otrās elpas un atsvaidzinās. Tas arī varētu uzlabot demogrāfisko situāciju – jo, būsim godīgi, kad meitene randiņa laikā izdzird “es dzīvoju Vecmīlgrāvī”, interese apmeklēt puiša dzīvesvietu samazinās par visiem 125,5% (Sarkandaugava – tikai par 98%, no turienes tomēr vieglāk tikt atpakaļ uz centru, ja pisiens neveiksmīgs). Bet ja puisis toties pieliektos pāri galdam, skatītos acīs un stingru balsi čukstētu, “braucam uz manu dzīvokli Jaunrīgā”… pavisam cita lieta!

Perverts

“Braucam uz manu dzīvokli… Jaunrīgā!”

Latvijas garīdzniecība izsaka atbalstu Devida Kamerona cīņai ar pornogrāfiju

Lielbritānijas premjerministrs intervijā BBC Radio Two paudis, ka vecākiem vajadzētu apdomāt, vai viņi vēlās savās mājās internetu, kur viņu bērni var tīši, vai nejauši, bet brīvi piekļūt pornogrāfiska rakstura saturam.

Latvijas katoļu draudzes mācītājs Zbigņevs un luterāņu mācītājs Jānis nākuši klajā ar iniciatīvu spert soli priekšā Lielbritānijai.

Mācītājs Jānis pauda viedokli, ka Deivida Kamerona iniciatīva ir svarīgs, bet ne tuvu ne pēdējais solis cīņā ar pornogrāfiju: „Pieeju pornogrāfijai ir jāaizliedz pilnībā, ar vienīgo izņēmumu – kā grēka vēstures mācību līdzekli personām ar visstingrāko morālo stāju, proti, teoloģisko izglītību ieguvušiem baznīcas kalpiem.”

Mācītājs Zbigņevs Papildināja: „Visapdraudētākās ir gados jaunas personas, kuras vēl nezina kā pretoties Velna kārdinājumiem. Kā lielāko riska grupu esam identificējuši tieši 13 (velna ducis) gadus sasniegušus zēnus. Mēs esam aicinājuši vecākus vest savus bērnus uz mūsu rīkotajiem semināriem. Bērni kautrējās saviem vecākiem stāstīt par savām domām, vai izmaiņām ķermeņa fizioloģijā, tāpēc mēs uzklausām bērnus privātā sarunā un palīdzam saprast kas ir normāli un kas nē.”

Hokeja komandu fanu klubu biedri – idioti

Lai neveidotos lieki pārpratumi, uzreiz pateikšu, ka esmu liels hokeja fans. Savai ģimenei esmu iegādājies divus Dinamo mājas spēļu abonementus: vienu sev pašam, otru – labākajam draugam, jo sievai hokejs besī. Pēc numura varu atpazīt visus Dinamo spēlētājus un no galvas zinu viņu tekošās sezonas lietderības koeficientus.

Kad tas nu būtu pateikts: nav kaitinošāku cilvēku par Rīgas Dinamo fanu kluba biedriem. Visi vienādos kreklos, vienādās cepurēs, vienādām šallēm, kuras visu laiku jāceļ virs galvas, lai aizmugurē stāvošajiem būtu sūdīgāk redzēt spēli. Jā – stāvošajiem, nevis sēdošajiem, jo kārtīgs fans uzskata, ka krēsls ir butaforija.

Brīdī, kad kā normāls cilvēks sēdi, baudi Arēnā hokeju, dzer aldara alus izstrādājumu, lamā Ābolu un ceri, ka nekur tuvumā nesēž neviens bērns, kurš varētu dzirdēt Znaroka cienīgo leksikonu, saproti, ka vēl stulbāki par sinhroni lēkājošo jampampiņu kustībām ir no viņu mutēm skanošie uzmundrinājuma saukļi. “Tikai Rīga! Tikai Dinamo!” Veči – tad tikai Rīga, vai tikai Dinamo? Izvēlieties vienu – kurš? Tad pēkšņi visi vienā balsī sāk dziedāt “Ai, jel manu vieglu prātu – jauns apņēmu līgaviņ'” Nožēlai par pāragru laulību droši vien vajadzētu hokejistus uzmundrināt. Dzirdot šo dziesmu viņi noteikti gara acīm jau iztēlojas pārrašanos mājās pēc mača: “Kur tu biji? Atkal ar draugiem dzenāji pa ledu gumijas gabalu, ja? JA?!?” Kā nākamo iesaku dziedāt kāda sms kredīta reklāmas dziesmu – būs līdzvērtīgi uzmundrionši.

Jau mirkli vēlāk visi fanu kluba biedri paceļ rokas 45 grādu leņķī, gluži, kā salutējot Hitleram, un kliedz: “DINAAAAMOOOOO! DINAAAAMOOOOO!” Forši, čaļi – jūs esat iemācījušies komandas nosaukumu. BRAVO! Sevišķi idiotiski šis sauklis izklausījās reizē, kad spēlējām pret Minskas Dinamo…

Tad, protams, mūžsenais: “Hokejs bez alus ir daiļslidošana!” Nē, vīri – hokejs bez alus ir hokejs. Ja jūs kādreiz, skatoties daiļslidošanu, esat tik skarbi piepisušies, ka tas izskatās pēc hokeja, tad iesaku turpmāk no alkohokla atturēties. Savukārt, ja hokejs kļuvis par vienīgo ieganstu aizliet seju, nevajag aizmirst, ka latviešiem ir tādas svētku dienas kā pirmdienas, otrdienas un visas pārējās nedēļas dienas.

HOPS! Saša Ņiživijs gūst vārtus! Pūlis auro! Pār fanu kluba biedru galvām tiek pārvilkts milzu Latvijas karogs. Tieši tā – kaislīgākie no hokeja faniem nav pelnījuši noskatīties atkārtojumu. Pārvilksim pār galvām karogu – varbūt tas aizkustinās vārtu autoru un viņš beidzot iemācīsies latviešu valodu. Tiklīdz tas notiks, klubu pārsauks par “Līdzstrāvas ģenerators Rīga”.

Tūlīt pēc gūtā gola fanu kluba biedriem skaidrs: to jāatzīmē ar vilni – pašu dumjāko no hokeja uzmundrinājumiem. “Davai, taisām vilni! Pie dzintara jūras, bļaģ! Vienkārši lēksim kājās, paceļot gaisā rokas, un sauksim: “Uuuuuu!””

Bet ko citu lai sagaida no cilvēkiem, kas fano par Rīgas Dinamo – “nacionālo klubu”, kurā rezultātu taisa ārzemnieki, par ārzemnieku naudu spēlējot pret ārzemniekiem?