Monthly Archives: novembris 2013 - Page 2

Latvijas garīdzniecība izsaka atbalstu Devida Kamerona cīņai ar pornogrāfiju

Lielbritānijas premjerministrs intervijā BBC Radio Two paudis, ka vecākiem vajadzētu apdomāt, vai viņi vēlās savās mājās internetu, kur viņu bērni var tīši, vai nejauši, bet brīvi piekļūt pornogrāfiska rakstura saturam.

Latvijas katoļu draudzes mācītājs Zbigņevs un luterāņu mācītājs Jānis nākuši klajā ar iniciatīvu spert soli priekšā Lielbritānijai.

Mācītājs Jānis pauda viedokli, ka Deivida Kamerona iniciatīva ir svarīgs, bet ne tuvu ne pēdējais solis cīņā ar pornogrāfiju: „Pieeju pornogrāfijai ir jāaizliedz pilnībā, ar vienīgo izņēmumu – kā grēka vēstures mācību līdzekli personām ar visstingrāko morālo stāju, proti, teoloģisko izglītību ieguvušiem baznīcas kalpiem.”

Mācītājs Zbigņevs Papildināja: „Visapdraudētākās ir gados jaunas personas, kuras vēl nezina kā pretoties Velna kārdinājumiem. Kā lielāko riska grupu esam identificējuši tieši 13 (velna ducis) gadus sasniegušus zēnus. Mēs esam aicinājuši vecākus vest savus bērnus uz mūsu rīkotajiem semināriem. Bērni kautrējās saviem vecākiem stāstīt par savām domām, vai izmaiņām ķermeņa fizioloģijā, tāpēc mēs uzklausām bērnus privātā sarunā un palīdzam saprast kas ir normāli un kas nē.”

Hokeja komandu fanu klubu biedri – idioti

Lai neveidotos lieki pārpratumi, uzreiz pateikšu, ka esmu liels hokeja fans. Savai ģimenei esmu iegādājies divus Dinamo mājas spēļu abonementus: vienu sev pašam, otru – labākajam draugam, jo sievai hokejs besī. Pēc numura varu atpazīt visus Dinamo spēlētājus un no galvas zinu viņu tekošās sezonas lietderības koeficientus.

Kad tas nu būtu pateikts: nav kaitinošāku cilvēku par Rīgas Dinamo fanu kluba biedriem. Visi vienādos kreklos, vienādās cepurēs, vienādām šallēm, kuras visu laiku jāceļ virs galvas, lai aizmugurē stāvošajiem būtu sūdīgāk redzēt spēli. Jā – stāvošajiem, nevis sēdošajiem, jo kārtīgs fans uzskata, ka krēsls ir butaforija.

Brīdī, kad kā normāls cilvēks sēdi, baudi Arēnā hokeju, dzer aldara alus izstrādājumu, lamā Ābolu un ceri, ka nekur tuvumā nesēž neviens bērns, kurš varētu dzirdēt Znaroka cienīgo leksikonu, saproti, ka vēl stulbāki par sinhroni lēkājošo jampampiņu kustībām ir no viņu mutēm skanošie uzmundrinājuma saukļi. “Tikai Rīga! Tikai Dinamo!” Veči – tad tikai Rīga, vai tikai Dinamo? Izvēlieties vienu – kurš? Tad pēkšņi visi vienā balsī sāk dziedāt “Ai, jel manu vieglu prātu – jauns apņēmu līgaviņ'” Nožēlai par pāragru laulību droši vien vajadzētu hokejistus uzmundrināt. Dzirdot šo dziesmu viņi noteikti gara acīm jau iztēlojas pārrašanos mājās pēc mača: “Kur tu biji? Atkal ar draugiem dzenāji pa ledu gumijas gabalu, ja? JA?!?” Kā nākamo iesaku dziedāt kāda sms kredīta reklāmas dziesmu – būs līdzvērtīgi uzmundrionši.

Jau mirkli vēlāk visi fanu kluba biedri paceļ rokas 45 grādu leņķī, gluži, kā salutējot Hitleram, un kliedz: “DINAAAAMOOOOO! DINAAAAMOOOOO!” Forši, čaļi – jūs esat iemācījušies komandas nosaukumu. BRAVO! Sevišķi idiotiski šis sauklis izklausījās reizē, kad spēlējām pret Minskas Dinamo…

Tad, protams, mūžsenais: “Hokejs bez alus ir daiļslidošana!” Nē, vīri – hokejs bez alus ir hokejs. Ja jūs kādreiz, skatoties daiļslidošanu, esat tik skarbi piepisušies, ka tas izskatās pēc hokeja, tad iesaku turpmāk no alkohokla atturēties. Savukārt, ja hokejs kļuvis par vienīgo ieganstu aizliet seju, nevajag aizmirst, ka latviešiem ir tādas svētku dienas kā pirmdienas, otrdienas un visas pārējās nedēļas dienas.

HOPS! Saša Ņiživijs gūst vārtus! Pūlis auro! Pār fanu kluba biedru galvām tiek pārvilkts milzu Latvijas karogs. Tieši tā – kaislīgākie no hokeja faniem nav pelnījuši noskatīties atkārtojumu. Pārvilksim pār galvām karogu – varbūt tas aizkustinās vārtu autoru un viņš beidzot iemācīsies latviešu valodu. Tiklīdz tas notiks, klubu pārsauks par “Līdzstrāvas ģenerators Rīga”.

Tūlīt pēc gūtā gola fanu kluba biedriem skaidrs: to jāatzīmē ar vilni – pašu dumjāko no hokeja uzmundrinājumiem. “Davai, taisām vilni! Pie dzintara jūras, bļaģ! Vienkārši lēksim kājās, paceļot gaisā rokas, un sauksim: “Uuuuuu!””

Bet ko citu lai sagaida no cilvēkiem, kas fano par Rīgas Dinamo – “nacionālo klubu”, kurā rezultātu taisa ārzemnieki, par ārzemnieku naudu spēlējot pret ārzemniekiem?

Valsts svētki atcelti!

Jurka šogad lāpu gājienā nepiedalīsies.

Sūds par to, ka parāds esemes kredītā sastāda trīssimts latus. Nav būtisks arī fakts, ka abi brāļi Īrijā jau piecus gadus ķidā saldētu krabi par 300 naudiņām nedēļā un ietaupījumus salej maisos zem acīm.

Jurka pat ir samierinājies ar to, ka, gribēdams atbalstīt Latvijas piensaimniekus, vairakus gadus no vietas netīšām bija pircis lietuviešu pakaļdarinājumu. Jau ilgāku laiku Jurka bija pārstājis naktīs raudāt par to, ka viņa sieva aizmuka ar franču nigeru, atstājot divus bērnus un hipotekāro saistību uz piecdesmit gadiem.

Jurka vairs nespļaudās par Rimi nopērkamajām zāļu tējām, kuras ražotas Polijā.

Bet tas, ka sukas sklandrauši atkal piedeguši, tas jau ir par daudz.

Mēs PRET “legālajām” narkotikām!

CEHS.LV atbalsta radošo projektu Free Riga 2014

Kā jau esat pamanījuši, mēs atbalstām ļoti daudzus sociālus pasākumus, eventus un hapeningus. Mēs sekojam līdz būtiskajam, turot roku uz sociālā pulsa. Tieši tāpēc, aicnām uz 16. novembra Ekspedīciju diena, ko organizē apvienība “Free Riga 2014″.

 

Dzerbudisms – atskaites punkta dzens

– .. tādā veidā mēs redzam, ka viss ir relatīvs, – noslēdza ikrīta sprediķi skolotājs Nahdaris.
Ānts sēdēja un neko nesapratis truli blenza grīdā, tad sacīja:
– Neko nesaprotu, es neko nesaprotu…
Nahdaris nopūtās, tad saņēmies turpināja:
– Tas ir tā – kad tu sēdi pie stūres, bet es vadu motorolleru – tu esi pidars. Turpretēji, kad es vadu auto un tu vadi motorolleru – tu esi pidars.
Tiklīdz skolotājs bija beidzis runāt Ānts tapa apskaidrots.

Gacho un Artuss dramatiski piekāpjas Cehs.lv

Nevienam nav noslēpums, ka aizvadītajā nedēļas nogalē Cehs.lv aicināja noslēgt nu jau cieši dusošo ķīviņu starp izklaidētāju GACHO un ētera cilvēku/aktieri Artusu Kaimiņu. Atšķirībā no abiem iepriekšminētajiem, Cehs.lv drosmīgi neatkāpās no saviem vārdiem, lai 9. novembrī pilnā sastāvā ierastos neitrālajā ringā, proti, Cēsīs, Fonoklubā un noskaidrotu, kurš ir un kura nav vīrietis. Galu galā uzskatām par necieņu pret saviem faniem pēc tik plašas publicitātes klusēt. Vēl jo vairāk – izsenis zināms, ka viens no Cehs.lv pamatprincipiem ir nekad nejokot ar alkoholu, rižikiem un midžetiem.

Jau dažas dienas pirms noliktā datuma konsultējāmies ar profesionāļiem, apspriežot stratēģiju cīņai. Kā pastāstīja Ceha pārstāvis: “Sapratām, ka nedrīkstam aizrauties ar iesildīšanos pirms mača, jo tas var ietekmēt rezultātu. Līdzīgi kā pornogrāfijā – ja vienreiz tiek izšauts, filma visticamāk beigsies.” Stingri ievērojot vadlīnijas, dienas gaitā tika izdzerti tikai daži aliņi. Veicām arī savu pretinieku padziļinātu izpēti. Kā pluss attiecībā pret Gačo kalpoja viņa paša video atzinums: “paskaties uz mani… es īstenībā, kas… Maziņš, tieviņš, 67 kilogrami…” Savukārt Artuss savas dzeršanas prasmes nodemonstrēja tiešajā ēterā, kad pēc dažiem šotiņiem jau bija tā piedzēries, ka pats aizmirsa sava raidījuma atcelšanu.

Patīkams azarts un sportisks uztraukums nepameta līdz pat vakara sākumam. Līdz ar nākamajām pudelēm nāca arī motivācija “visu vai neko”. Atpakaļceļa nav – Cehs.lv ir metis izaicinājumu un, nu, ir ieradies atbildēt par bazaru.

Šķiet, abus māksliniekus negaidīti bija pārsteidzis Ceha ofensīvs jau pašā cīņas sākuma posmā. Nebija vēl krekls novilkts, kad rezultāts jau rādīja iespaidīgu deviņu punktu pārsvaru mūsu labā.

Lielā pārākuma apstulbināti, izjutām skatītāju spiedienu un stresu… “Vai tas tā ir plānots? Varbūt negaidīta stratēģija? Ar mums ir cauri!!” Ātri izlēmām, ka ir jādod grīdā, lai pēc iespējas palielinātu savu pārsvaru. Burtiski pēc pusminūtes jau zemē vārtījās krekls, un rezultāts uz tablo bija pāraudzis graujošajā 42 : 0 : 0 (Cehs, Gatšo, Artuss).

Gan mums, gan skatītājiem, gan Gačo un Artusa atbalstītājiem viss bija skaidrs – atpalicēji nebija pienācīgi novērtējuši Cehu. Kamēr meklējām kreklu un ņirgājāmies par uzvaru, kas praktiski jau bija rokā, rezultātu pārstājām skaitīt pie 88 : 0 : 0, lai vēl vairāk nepazemotu pretiniekus, kas nespēja tikt galā pat ar vienu, haha, aliņu.

Gatis aicināja Artusu kauties, bet nevienu nepiekāva. Artuss prasīja naudu, bet to nesaņēma. Cehs.lv piedāvāja iedzert un pieturējās pie saviem vārdiem līdz pēdējam. Pieturējās pie vārdiem, glāzēm, pudelēm un letes. Vai šeit vēl ir kādi jautājumi par vīrietību?

Es neesmu labs cilvēks. Otrā daļa.

Man ir dzīvē bijušas daudz vēlmes. Kad man bija trīspadsmit, gribēju uzzināt, kas īsti atrodas zem Maritas brunčiem. Kad man bija sešpadsmit, sapņoju par gangsterrepera karjeru, jo mani uzrunāja doma par ātrām mašīnām, kucēm un kokaīnu. Kad man bija astoņpadsmit, sapņoju par zinātnisku grādu un Nobela prēmiju, kad man bija astoņpadsmit ar pusi, vienīgā vēlme bija dzert daudz alkoholu un katru nakti mīlēties ar citu meiteni. Kad man bija divdesmit divi, gangsterrepera sapnis atdzima, tikai citā veidolā – ātrās mašīnas palika, bet modeles aizvietoja kuces un Henesijs aizvietoja kokaīnu.

Daļu no sapņiem ir izdevies īstenot, citus atkal nē, bet esmu sapņojis un uzbūvējis savas Gaisa pilis arī brīžos, kad jaunībā pēc trīs dienu dzeršanas no istabas biedra esmu ubagojis 20 santīmus, lai uzlāpītos. Un es turpinu tās būvēt. Es turpinu tās būvēt, jo man nekad nepietiek. Iedod man vienu modeli, vajadzēs citu. Iedod man Leksusu, vajadzēs Bentliju. Iedod man ģimeni, vajadzēs vecpuiša dzīvi, iedod man cigāru, vajadzēs Marlboro, iedod man zāli, vajadzēs amfi. Un tā tālāk.

Jebkāda sasnieguma priekšā stāvēs mana Gaisa pils. Tā mani sagaidīs, sevī ievilinās, liks man iemīlēties, bet tiklīdz es apgulšos tās master bedroom, uzvilkšu dūmu un uzdrošināšos iedomāties, ka esmu pat ne laimīgs, bet apmierināts, tā ap mani izgaisīs un priekšā sāks rēgoties nākamā.

Patiesībā viss, ko vēlos pateikt ir, ka visvairāk par visu es nicinu citus cilvēkus. Citi cilvēki saredz biznesmeni, nevis tukšu čaulu. Inteliģentu, nevis rēgu. Cilvēki ir akli, tie kā paklausīgas aitas iekotelējas ganāmpulka vidū un tikai soļo tālāk. Nedomājoši, stulbi un nožēlojami.

Es uz cilvekiem skatos ar naidu. Es uz tevi skatos ar naidu. Mana Gaisa pils ir lielāka par tavējo un manās acīs tu esi peška, ko vajadzības gadījumā atļaušos upurēt.

Es neesmu labs cilvēks. Toties es, visticamāk, esmu tavs labākais draugs.

Humora nāve

Ierasts, ka dzīvē katram kritumam seko kāpums un otrādi. Tieši šī iemesla dēļ, pēc katra lieliskā raksta publicēšanas mani pārņem nelielas bailes – vai nākamajam nav lemts būt galējam mēslam? Vai nepienāks brīdis, kad visa kreatīva bļoda būs izleksēta tukša? Šajos pārdomu brīžos ieslēdzu televizoru un ar smaidu acīs noskatos kādu pašmāju “humora šovu”. Smaidu gan nevis tāpēc, ka būtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka skaidri apzinos – tik zemu krist es nespētu pat uzstādot to par savu dzīves mērķi.

Kamēr komēdijas scēna zeļ un plaukst visā pasaulē, un vairāki pašmāju mākslinieki pat cenšas ieviest pie mums stand-up komēdiju, Latvijas humoristi pieturas pie pārbaudītām vērtībām: nedabīgas parūkas un sieviešu drēbēs tērpti vīrieši, kas falsetā spiedz spridzīgus jociņus no deviņdesmitajiem. Gara acīm spēju iztēloties “Anekdošu šova” producenta darbu katra nākamā raidījuma sagatavošanai:

Pirms nepilnas nedēļas nolēmu dot iespēju svaigākajam pašmāju TV veikumam “Ziņu šovs”. Biju skeptisks, tomēr kaut kāda daļa manis joprojām nav pārstājusi ticēt labajam un skaistajam – ja nu tomēr? Šis raidījums man palīdzēja nonākt pie vairākiem secinājumiem:

– humora šovi ir vienīgie latviešu televīzijas darinājumi, kas mani nesmīdina
– pirmo reizi mūžā es no sirds izbaudīju reklāmas pauzes un vēlējos, lai tās būtu garākas
– ja kādreiz dzīvē nonākšu izvēles priekšā: noskatīties šo raidījumu vēlreiz, vai ļaut sevi izvarot pēcpusē, noteikti izvēlēšos otro, kā mazāk sāpīgu.

Tas, protams, ir skumji, tāpēc nolēmu, ka pienācis laiks noskaidrot, kas tieši ir Latvijas humora šovu klupšanas akmens un kurš stāv aiz neglābjamas latviešu tautas debilizācijas.
Ilgie meklējumi internetā vainagojās panākumiem brīdī, kad atradu kādu interviju ar pašmāju superkomiķi Jāni Jarānu. Ieskatam pāris citāti ar komentāriem:

“Humora šovu lauciņš Latvijā ir tukšs – esam tikai mēs, Fredis un žurka Kornēlija. Šajā jomā darboties patiesībā ir pat ļoti grūti – nedrīkst vienkārši ķēmoties, ar skatītāju ir jāstrādā”

Sekojošā ilustrācija ietver sevī Jāni Jarānu, kurš tā vietā, lai ķēmotos, strādā ar skatītāju.

“Jarāns uzskata, ka arī televīzijā mums vajadzētu kādu labu humora šovu, bet diemžēl visa pamatā ir naudas līdzekļi.”

Ieskatam piedāvāju divus pašmāju humora šovus, kuriem Jānis Jarāns bija atradis naudas līdzekļus.

“Tankštelle”:

“Rīgas Eiroports”:

Ja “Tankštelles” video mēs redzam vienkārši stulbu joku, tad ar “Rīgas Eiroports” video Jānis Jarāns pierāda, ka ar savu pievienoto vērtību spēj sabojāt pat visnotaļ labu joku.

Visi lieliski atceramies deviņdesmitos un labāko Latvijas humora šovu “Imanta Babīte”. Tolaik tas šķita ļoti smieklīgs. Droši vien tāpēc, ka biju sešus gadus vecs. Laiks gājis uz priekšu, bet Jarāna humora izjūta iestrēgusi neatkarības atgūšanas dekādē un visi turpmākie humora šovi joprojām atgādina vāju Benija Hila atgremojumu. Pēdējo divdesmit gadu laikā bijuši pāris mēģinājumi kaut ko mainīt (piemēram “Savādi gan”), tomēr labākais pašmāju humorists vienmēr spējis atgriezties, lai ar kārtējo šedevru iedzītu mūs atpakaļ deviņdesmitajos.

Ja kāds man lūgtu divos vārdos raksturot lielāko Latvijas humora šovu problēmu, es atbildētu ar: “Jānis Jarāns!”

Viltota sabiedrība, viltota seja

“Labrīt, visapkārt!” pie sevis sarkastiski nočukstēju. “Sen neesam tikušies, ne?” No grīdas pretī gaismai stalti slējās aizvien silts stikla Komandors. Ja varētu krist vēl zemāk, tad es noteikti iegādātos brendiju tetra pakā, lai ar atslēgu varētu korpusā izdurt caurumu rāmākai tecēšanai. Pat īsti nezināju kā būtu pareizi justies.

– “Klau, vecīt, izroc kaut kur svaigu gaisu, citādi mēs abi te nosmaksim,” manā iztēlē skaudri pavēstīja pudele, tāpēc pastiepos pēc gaisa atsvaidzinātāja, kas man šķita ģeniāla ideja, un izpūtu svaigu ābolu aromātu.

Es izbaudīju klusumu un mieru. Man nekur nav jāceļas, nekur nav jāskrien, un man ne no viena neko nevajag. Es guļu uz veca ādas dīvāna, vakardienas zeķēs un aizvakardienas domās, praktiski bez nojausmas par rītdienu.

– “Kurš retardēts idiots, un zem kādām narkotikām, izdomāja, ka fakinie āboli tā smird… Gaisu!!!” Komandors jau bija kļuvis agresīvs savos uzsaukumos.

… praktiski bez nojausmas par rītdienu. Nav jēga satraukties, ja nespēj neko iespaidot, un šajā mirklī es biju nonācis pie momenta, kad tik tiešām fiziski to nevarēju izdarīt. Pat, ja ļoti vēlētos. Un varbūt arī tieši tas ir mans mērķis. Es gribu noraut podā atbildību pret sevi, pret apkārtējiem un lieki netraucēt. Ir tik daudz kvalitatīvāku cilvēku – kā lai vispār šeit konkurē?

– “Eu, Mārci. Es Tevi lūdzu. Tev ir logs. Atver to. Šeit ir neizturami, un es ļoti labprāt mainītu vismaz to. Varēsi turpināt pārdomas svaigā gaisā. Labāk domāsies; varbūt pat striķi pa ceļam atradīsi. Aizteci nu, un ielaid īstu gaisu.

Uz brīdi nopauzējis savu lidojumu, devos loga virzienā. Pabīdīju biezos auduma aizkarus, telpā visupirms ielaidu dzīvelīgus gaismas starus. Īsi pēc tam – arī vēja brāzmas, kas nekautrējās ietriekties manās samērā platajās nāsīs un īsajos, melnajos matos. Uz brīdi bija patīkami, taču tad ārpasaule sāka ielauzties manā komforta zonā – čalas, vieokļi, diskusijas, ieteikumi, dirsā līšana, divkosība, bērnišķība un nedalīti viltotā interese jautājumā “čaviņas, kā Tev iet?”

Vai man ir labāk bez sabiedrības, vai sabiedrībai ir labāk bez manis? Uz tā viltojuma koncentrāta fona mans ābolu gaisa atsvaidzinātājs sāka atgādināt patīkamas alpu vēsmas. Man klājas fantastiski!