Mēnesis: 2013. gada februāris

Man agrāk bija kaķis. Likās tīri glīts, bet dumjš pēc velna paraušanas. Es neesmu kaķu persona un nebiju spējīgs nodibināt abpusēji veiksmīgu kontaktu, ko abi labi apzinājāmies. Tajā pat laikā viņš vienmēr bija apkārt un nepieprasīja pārāk daudz uzmanības. Neitrāla līdzāspastāvēšana. Es nekad nevaicāju, kur viņš dodas un diez vai viņu interesēja, kur dodos es….

CEHA radošo triecienbrigādi šokēja ziņa par necilvēcīgo izturēšanos pret kažokzvēriem, tāpēc nolēmām, ka pienācis laiks nestāvēt malā un palīdzēt risināt kādu vēl būtiskāku nežēlastību. Nolēmām lūgt mūsu triecienbrigadieri iesniegt portālā manabalss.lv mūsu iniciatīvu. Mūsdienu zinātniskie pētījumi liecina, ka dzīvokļos nav iespējams turēt savvaļas dzīvniekus — suņus un kaķus —, nesagādājot viņiem nopietnas fiziskās un psihiskās…

– Dvēsele, miesa, gars, apziņa, zemapziņa, nagual, tonal, atman, brahman, – murmināja Nahdaris, vērojot saullēktu. – Es sastāvu no tik daudziem, manī ir tik daudzi, – viņš prātoja tālāk. Tad atpogāja tērvetīti un nopriecājās – labi, ka paģiras ir tieši man.

Nočīkstēja durvis un istabā ienāca samulsis jaunēklis. Vecā čigāniete ar smagu skatienu to nopētīja un ar galvas mājienu norādīja uz krēslu. Viņš apsēdās un sakrustoja kājas, tad rokas, mirkli vēlāk nolika rokas klēpī un iztaisnojās, tad atkal sakumpa. Jaunēklis bija ģērbies ziemas drēbēs, no zābakiem uz vecā parketa pilēja dubļains ūdens, no pidarkas stila cepures…

Biju plānojis vakaru pavadīt ar viskija glāzi pie kamīna, nogaidot, kamēr tas pilnībā izdeg, lai ar mierīgu sirdi varētu atpūsties pirms kārtējā smagā darba dienas rīta, taču manu atmosfēru pārtrauca nejauši uziets komentārs sociālajā portālā Twitter. Centos būt korekts un ievērot anonimitāti, ar rižu kluci aizsedzot vārdu, taču, ņemot vērā, ka neesmu pieredzējis cenzors, Mikus…

Līdz manai darbavietai nav pārāk tāls ceļš ejams. Sniegotā un apledojušā laikā tās ir aptuveni desmit minūtes, taču šoreiz katrs solis šķita iezīmējam jaunu vēstures periodu. Ar zemē nodurtu galvu es biju iedziļinājies ceļā. Viens solis peļķē, viens sniegā, viens uz ledus, ceturtais smiltīs… Apātiski monotonā ritmā pārvietojoties, jutu, ka ir grūti noturēt līdzsvaru. Ne…

Atskatoties uz pirmajām četrām dzīves dekādēm varu teikt vienu – daudz laika un iespēju ir izšķiests vējā. Traki padsmitnieka gadi, Ogres estrāde, Pērkons, pirmās apsūdzības huligānismā. Tā vietā lai tiektos pēc kā augstāka, es tiecos pēc komjaunietes krūtīm un alkohola. Iedzeršanas notika bieži, bet ar tām krūtīm īsti nevedās. Labāk būtu lasījis grāmatas, vai dzeju….

Nahdaris satsangā jau kādu laiku bija manāmā reibumā un nevēlējās runāt neparko citu kā vien par sīvo. Ānts pajautāja: – Skolotāj, kāpēc jūs pats par mūsu naudu visu laiku dzerat henesiju iksō, bet mums dodat tikai Latgales dzelteno? Nahdaris priecājoties par jautājuma dziļumu, atbildēja smaidot: – Jo nav nekādas starpības, vai tu dzer labu konjaku…

Noslēdzoties kārtējam paģiru meditējumam, Nahdaris aicināja mācekļus uzdot jautājumus. Ānts mēģināja pārsteigt skolotāju ar jautājumu: – Kāda ir patiesā jēga ceļojumam uz Ikstlanu? Nahdaris atbildēja īsi: – Nedzīvot kā pidaram. Ānts vēlējās smalkāku skaidrojumu, tāpēc turpināja iztaujāt: – Bet kā tas ir – nedzīvot kā pidaram? Nahdaris uzmeta īsu skatienu pulksteņa ciparnīcai. Tā rādīja divas…