Yearly Archives: 2012 - Page 2

Capital FM izraisa autoavāriju

Bija pirmdienas pēcpusdiena un man bija jābrauc pie biznesa partneriem Jūrmalā. Kā jau ierasts, klausījos Capital FM, jo nekur citu nevaru saņemt dienišķo devu, kas sastāv no aptuveni 20 vienādām dziesmām, to starpā moderno klasiku kā Bermudu Divstūris – Disko un Sak Noel – Paso. Knapi biju uzsācis braukt, kad radio paziņoja par sastrēgumu uz Vanšu tiltu. DīDžejs nobeidza informāciju par sastrēgumiem ar mudinājumu ”un ja tu atrodies sastrēgumā, zvani pa tālruni vai ietvīto @capitalFMlv, ja tas tev ērtāk”.

Nu, neko darīt – atmetu plānu braukt pa Valdemāra ielu un tā vietā izvēlējos mazliet garāko ceļu pa Lāčplēša ielu un pāri Salu tiltam. Tā es godīgi braucu pa Lāčplēša ielu, savā galvā kaislīgi mīlējos ar Carly Rae Jepsen (”Call me maybe?” Nē, paldies, bet…), kad pēkšņi priekšā braucošais samazināja ātrumu. Arī es piebremzēju. Kas noticis?

Trīs minūtes vēlāk biju pabakstījies pārdesmit metrus uz priekšu, un tad redzēju patieso iemeslu – divas mašīnas bija saskrējušās, tāpēc radies sastrēgums. Par šo gan man @capitalFMlv neko neteica…

Sāku dusmoties. Tā kā jau kavēju, izlēmu sastrēgumu apbraukt. Vispirms jāpārkārtojas – skatos spogulī, tur fordiņš, tātad man priekšroka. Griezu stūri, pārkārtojos, pārliecinājos, ka policijas tuvumā nav – tātad, nepārtrauktā līnija neko nenozīmē – un veikli apbraucu sastrēgumu pa pretējo joslu.

Izdomāju nolamāt Capital FM, kas par šo sastrēgumu neziņoja. Zvanu, bet aizņemts. Ko man darīt? Atcerējos, ka DīDžejs bija mudinājis tvītot par sastrēgumiem. Tātad braucu tālāk pa Lāčplēša ielu, rakstot tvītu. Spiežu ”Tweet” pogu, paskatos uz ceļa… un izrādās, ka man tieši priekšā uz gājēju pārejas izgājusi kaut kāda sieviete ar bērnu. Detaļas nestāstīšu, bezkaunīgajiem gājējiem, kas nedeva ceļu, neuzbraucu, bet autoavārijā cieta mana mašīna un vēl divas citas.

Kā jau saprotat, pilna atbildība par šo satiksmes negadījumu jāuzņemas Capital FM. Tieši Capital FM man mudināja rakstīt asprātīgu tvītu, kamēr sēžu pie stūres. Tāpēc esmu izlēmis no Capital FM piedzīt izdevumus par manas automašīnas remontu, un tā kā es kā godīgs pilsonis policijai paskaidroju, ka avārija notika, jo rakstīju tvītu @capitalFMlv, noteikti būs regresa prasības no apdrošinātājiem, kas arī jāsedz no Capital FM budžeta.

Kāpēc šo visu publicēju? Lai jūs, dārgie lasītāji, neciestu no Capital FM bezatbildīgās “Tvīto un Brauc” politikas, jo tomēr ir teju 2013. gads – būtu vismaz lūguši Instagramā ielikt bildi ar heštegu #kapitālssastrēgums…

Noklīdis Latvijas Mākslas akadēmijas eksāmens

Cehs.lv rīcībā ir nonācis Latvijas Mākslas akadēmijas 2012. gada rudens-ziemas sesijas eksāmens. Pēc ilgas apspriedes, mūsu radošā triecienbrigāde vienojās par šī eksāmena publicēšanu. Cehs.lv saprata, ka uz kritisko notikumu fona, šī gada eksāmenu bez palīdzības nabaga studentiem nenokārtot.

LMA rudens-ziemas sesijas eksāmens

Jānis Šmits ir melis vai muļķis?

Gandrīz pirms nedēļas, aprobežotības un nekompetences latiņu intervijā portālam LA.lv pacēla Jānis Šmits. Es būtu pasmīkņājis un aizmirsis par šo interviju, ja vien Šmita kungs ar saviem maldiem nemaisītos sekulārajā varā, esot Rīgas domes deputāts un divu domes komiteju loceklis.

Šmita kungs intervijā apgalvo, ka garīdzniecības dalība Saeimā ir teju vai valstiska tradīcija. Šo izteikumu sakarā es tikai gribētu atgādināt par Latvijas Republikas Satversmes 99.pantā teikto: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Un kad Šmita kungs cenšas savas pārstāvētās reliģijas dogmatiskos aizspriedumus iebīdīt Latvijas Republikas likumdošanā, viņš šņauc degunu Satversmē, lobējot debesu varas intereses.

Bet Šmita kungs nemaz neslēpj, ka viņš kultivē aizspriedumu liturģiju, citēju viņa izteikumus no intervijas: “Mēs (ar Jāni Pujatu) kopīgi strādājam rīdzinieku labā, tostarp, veicot preventīvu cīņu pret liberālisma sērgu visās tās izpausmēs.” Ar to ir jāsaprot, ka Šmita un Pujata kungs ikdienā veic organizētu cīņu pret Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesībām, preses, vārda un reliģijas brīvību, politisko un tiesisko vienlīdzību? Sanāk, ka Jānis Šmits strādā pie esošā režīma gāšanas un teokrātijas nostiprināšanas.

Šmita kungs demonstrē savu erudīciju arī Rīgas saimnieku okultajās dzīvēs: “..Rīgas domē pagātnē ir plaši praktizētas dažāda veida pagāniskas un pat okultas darbības, kuru sekas liek sevi manīt.” Interesanti, vai viņš runā par laiku, kad Rīgas domē saimniekoja Andris Ārgalis (TP)? Vai 20.gs sākumā ir norisinājušās Rožkrustiešu orģijas? Man ticamāka šķiet versija par padomju laikos cietušajām dvēselēm sesijas laikā, kad Rātsnama vietā atradās Rīgas politehniskais institūts.

Sastapies ar jautājumu par grāmatu “Diena, kad Kārlis bija Karlīna un Rūta bija Rihards,” Šmita kungs nespēj atturēties no homofobu un ģimenes tiesību „aizstāvju” stimulēšanas, ar populisma mitrinātu muti, apgalvojot, ka grāmata esot pretrunā ar Satversmi! Ja tā tiešām ir, es gribētu zināt, par kuru Satversmes pantu ir runa? Vai 96.pantu: “Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību,” vai 100.pantu: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”?

Vēlmi cenzēt literatūru pamato ar šo: „..grāmatā paustais neatbilst nedz Dieva, nedz arī dabas likumiem.” Ja baznīckungs kā jau lojāls debesu diktatūras vēstnieks, balsta moralitāti uz dievišķo spēku noteikumiem, tad izteikums par Dieva likumiem ir pieņemams, bet pieminot dabas likumus, Šmita kungs atkal ir nodemonstrējis aprobežotību un nekompetenci. Tas, uz ko Šmita kungs tēmē ir homoseksualitāte. Zinātnieku un ārstu vairākums ir vienisprātis, ka seksualitāte ir atkarīga no ģenētiskās, hormonālās un vides ietekmes. Jebkurā gadījumā, tā nav izvēle un tā nav unikāla tikai cilvēkiem. Ap 1500 dzīvnieku sugām ir novērota homoseksuāla uzvedība. Bet ziniet, kas vēl ir zinātniski novērots un konstatēts? Tas, ka homoseksuāla pornogrāfija homofobiem šķiet uzbudinoša. Kas savukārt, liecina, ka homofobi nejūtās droši paši par savu seksualitāti, jūtas apdraudēti, tāpēc kliedz, ka geji jauc ģimenes. Izvirzu hipotēzi, ka Jānim Šmitam, vakara komfortā, šī bilde šķitīs uzbudinoša!

Un jā, Šmita kungs skaidri un gaiši pauž savu nostāju pret dzimuma līdztiesību: „Tā (dzimuma līdztiesība) ir cīņa pret patriarhālo, tātad biblisko pasaules uzskatu, kurā vīrietis ir ģimenes galva. [..] Tāpēc aiz cīņas pret vīrieša virskundzību patiesībā notiek plānveidīgs karš pret Radītāja iestādīto kārtību pasaulē.” Pamatojums, kā vienmēr – uz vairāk kā divu tūkstošu gadu vecām semītu teikām balstītas doktrīna. Mīļās sievietes, ziniet, ja Šmits saka, ka jūsu vieta ir virtuvē, tas nav šovinistisks joks.

Turpinājumā seko faktu sagrozīšana un izkropļošana par mākslīgi veikto abortu skaitu: “..cik daudz dzīvību ir izkauts oficiāli reģistrētos abortos pēdējos 20 gados – 560 000 nevainīgu bērnu.” Oficiāli reģistrēto abortu statistiku var apskatīties CSP mājas lapā.


Summāri, veikto abortu skaits ir ļoti liels – 387 tūkstoši (par 173 tūkstošiem mazāk, nekā apgalvo Jānis Šmits), bet ir jāņem vērā, ka 100 tūkstoši abortu tika veikti Latvijas neatkarības pirmajos 3 gados. Šis dramatiskais skaitlis ir skaidrojams 90-to gadu sākuma ekonomisko situāciju. Salīdzinot 2011.gadu ar 1991.gadu, mākslīgi veikto abortu skaits ir samazinājies 5,5 reizes un tas turpina samazināties. Un tas notiek mūsu liberālo vērtību un hedonisma uzvaras praida laikā. Es varu iztikt bez tādiem vārdiem kā „šķiet,” vai „iespējams” un ar pārliecību teikt – Šmita kungam nav nekādas izpratnes par abortu jautājumu un to skaita korelāciju ar sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem.

Šmita kunga’prāt, labāk būtu piedzimuši tie 387 tūkstoši negribēto bērnu un uzauguši trūkumā, vai nemīlēti. Cik sievietēm būtu atņemta iespēja normāli attīstīt savu dzīvi un karjeru? Cik lielu robu šie bērni būtu izēduši valsts budžetā? Vai tiešām ir tik grūti saprast, ka abortu skaitu samazina kontracepcija un izglītošana, bet dzimstību veicina valsts atbalsts jaundzimušajiem?

Ja ar iepriekš minētajiem absurdajiem izteikumiem nebūtu gana, Šmita kungs pēkšņi met galdā trumpi: „Piemēram, mūsu valsts himna, kas ir dziedāta miljoniem reižu, pat neticīgam cilvēkam ir vislabākais pierādījums tam, ka Dievs ir un Viņš atbild uz lūgšanām.” Protams, Šmita kungs neiesaistīsies nopietnās diskusijās par Dieva eksistenci, ne no filozofiskā, ne no zinātniskā aspekta. Viņš meklē patiesību mazajās lietās, piemēram, maizes rieciena garozā, vai tējas krūzes biezumos, vai Baumaņu Kārļa dziesmā, kura sacerēta pirms vēl Latvija bija valsts. Bet, godīgi sakot, šis izteikums aizskāra arī mani, jo Šmita kungs atņem Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas nopelnus cilvēktiesību aizstāvības grupai Helsinki-86, Latvijas Tautas frontei, Baltijas ceļa akcijai un visiem Latvijas iedzīvotājiem, pateicoties kuru mērķtiecībai un darbam tika atgūta neatkarība. Sen bija laiks Latvijas tautai iztaisnot muguru un pārstāt lūgt.

SLEPENI! Rīgas Dinamo uzvaru nesošie plāni.

Arī mums sāp tas, cik bezcerīgu sniegumu Rīgas Dinamo demonstrē no spēles uz spēli. Taču mums nedaudz ir palaimējies. Esam tikuši pie slepeniem kluba plāniem. Tajos uzskaitīti iemesli un citi viltīgi paņēmieni, ar kuru palīdzību jau tuvākajā laikā tiks uzlabota komandas spēle. Pēc dabas būdami saudzīgi pret kluba interesēm publicēsim tikai nedaudzus no tiem:

  • Mūsējie tikai pietaupās, kamēr citas komandas jau būs izšāvušas visus spēkus pirms play-off.
  • Mums ir leģionārs, kura uzvārdā ir “čura”. Kad pretinieki to sapratīs, nomīzīs.
  • Divi Rēdlihi uz ledus ir labāk, nekā trīs Rēdlihi Jaroslavļā.
  • Raitis maz pamazām sāk uzlabot komandas spēli aizsardzībā, treniņos traumējot pamatsastāva aizsargus.
  • Mūsu fārmkluba spēlētāji smagi trenējas treniņnometnē “Liepājas Rokkafejnīca”.
  • Ņiživijs audzē garos matus, lai pretinieki domātu, ka viņš ir meitene un tāpēc nelīmētu bortā.
  • Vairāki spēlētāji sapratuši, ka spēle nevedas tāpēc, ka viņu uzvārdi ir pamazināmajā formā un tos jānomaina. Turpmāk Galviņš startēs ar spēcīgu uzvārdu – Galva, Daugaviņš – Daugavs, bet uz Džeriņa formas būs tikai cipars, jo viņa uzvārdu nav iespējams pārveidot tā, lai tas izklausītos nopietni.
  • Komandas vadība plāno atjaunot sastāvā Mārtiņu Cipuli, jo uzskata, ka viņš varētu visu spēlētāju neveiksmes paņemt uz sevi.
  • Raitim Ivanānam pirms katras spēles tiks uzstādīti īpaši cimdu stiprinājumi, kas neļaus tos nomest.
  • Galviņam tiks izsniegta pretēja satvēriena nūja, lai samazinātu iespēju iedot piespēli pretiniekam un iemest ripu savos vārtos.
  • Indrašis izies anonīmo vegānu kursu.
  • Liepājas komandas sastāvu nolemts stiprināt ar ripas meistaru Žirū un Mikaelu “Mūri” Telkvistu.
  • No Amerikas jau pasūtīts speciāls zoda turētājs, tas palīdzēs Mārtiņam Karsumam uzlabot sniegumu, tāpat kā kādreiz tas palīdzēja rokerim Kažam iemācīties dziedāt.
  • Arēnas tiks aprīkota ar kustīgām zonas līnijām. Tas palīdzēs Daugaviņam vienmēr būt ārpus zonas un dos iespēju Galviņam bezgalīgi ilgi domāt, ko iesākt ar ripu.
  • Lai uzlabotu Sašas Ņiživija prasmi vēl ilgāk pieturēt ripu, viņam tiks norīkots personīgais treneris – Kerčs.
  • Telkvists tiks piesiets ķēdē pie vārtiem, tādejādi tiks samazināta iespēja doties bezjēdzīgā “rīņķīti aiz vārtiem”.
  • Savītis KHL padomē ierosinās tiem klubiem, kas pārstāv Rīgu automātiski ieskaitīt katru otro spēli kā uzvarētu.
  • Tiesnešiem pirms spēles tiks izsniegtas brāķētas svilpes. Tas ļaus Raitim nesodīti jau spēles sākumā atskaldīt pusi pretinieku sastāva.
  • Klubs apmaksās Raitim krievu valodas kursus, lai viņš iemācītos kvalitatīvāk provocēt pretiniekus uz kautiņu.
  • Pretinieku komandas pudelītēs tiks iepildīts pretaizcietējuma zāles.
  • Cipulis tiks pārģērbts par pretinieku komandas fanu. Pretiniekiem izejot laukumā Cipulis “dos pieci” katram spēlētājam, tādejādi nodrošinot pretiniekiem bezvārtu spēli.
  • Jaunā Dinamo arēna tiks būvēta bez fanu sēdvietām, jo Žirū nevar koncentrēties uz ripas mešanu vārtos, kad apkārt ir tāds troksnis.
  • Dinamo nelabvēlīgajiem tiesnešiem pa kluso tiks piešķirta Latvijas pilsonība un pasniegta Rīgas atslēga. Tas liegs viņiem tiesāt šī kluba spēles.
  • Komandā būs jauns leģionārs, kas katrā spēlē ar garantiju spēs savākt vismaz 2 punktus – Andris Biedriņš.
  • Spēlētāju formastērpi tiks aprīkoti ar elektrošoku, kas vairākumos darbosies tiem spēlētājiem, kuri atradīsies ārpus pretinieka vārtusarga laukuma un bez ripas.

Laik a baus!

Pečka

Es pieliku roku pie stikla. Auksts. Paverot skatienu uz pļavu un tālumā esošo kaimiņu māju, sajutu drēgnumu un tirpas. Man nepatīk aukstums, bet zinu, ka tepat aiz stikla viņš ir. Atvēru savas vecās podiņu krāsns durvis un piemetu četrus kārtīgus, sausus, apaļus sprunguļus. Īsts saimnieks sev malku jaunajai sezonai sagatavo jau pirms Jāņiem, lai vasaras svelmē varētu izžūt un uz rudeni jau būtu gatava lietošanai.

Man patīk apsēsties krāsns priekšā, sajust karstumu un priecāties par uguni. Es tajā mēdzu mest sērkociņus un gaidīt, kamēr kālija hlorāts uzkarst un pārvēršas knapi sadzirdamā, īsā šņākoņā. Īsā, bet patīkamā. Man ir silti. Tā ir kā drošības sajūta. Ja es atrastos stikla otrā pusē – man būtu auksti un tas mani biedē. Siltums ir pašsaprotama lieta, līdz tev tas pietrūkst. Ja kādreiz esi pa īstam nosalis, sācis zaudēt savu locekļu funkciju, jo organisms glābj izdzīvošanai svarīgākos orgānus, tad.. tikai tad pa īstam spēj novērtēt siltumu.

Es pieliku roku pie stikla. Pavēru savu skatienu uz pļavu un tālumā esošo kaimiņu māju. Sajutu siltumu. Vēroju kā pa ugunsdzēsēju izsistajiem logiem veļas indīgu dūmu mutuļi. Vēroju, kā no jumta tekošais ūdens satek renē, kur galā tas spraucas ārā līdzīgi kā no ugunsdzēsēju šļūtenes, kura turpat netālu funkcionē zem divu izmisušu brīvprātīgo dzēsēju tvēriena. Apkārtējie bērni un iedzīvotāji ir iznākuši no mājām, lai pārliecinātos vai liesmas nepārmetīsies uz viņu namiem. Ziņkārīgākie to fotografē, bet kāda histēriska sieviete bezmērķīgi kliedz.

To visu vērojot, man prātā bija tikai viena doma. Atceries, kā Tu, kaimiņ, man teici, ka es nemācētu iekurināt pat grilu? Atceries?

Ekofašisms jeb Mūsu nākotne

Kā jau svarīgs rīdzinieks, kas apzinās savu un sava biznesa vērtību, Tviterī sekoju arī galvaspilsētas mēram. Ne jau tāpēc, ka viņš man patiktu vai liktos simpātisks, bet tomēr dažreiz trāpīgs tvīts @nilushakov virzienā ir viss, kas nepieciešams, lai iekustinātu birokrātijas dzirnakmeņus man tīkamā virzienā. Jebkurā gadījumā, Rīgas mērs ielika internetā bildītes no Ziemassvētku eglēm, kas rotās galvaspilsētas skvērus un ielas. Nekas interesants, parasts Social Media Marketing 101 paņēmiens, bet reakcija bija jo interesantāka – nepagāja ne pusstunda un ekofašisti jau bija klāt:

Ekofašisms

Žēl egles, bļa. Jāliek mākslīgās, jo pa gabalu tāpat nevar atšķirt. Protams, mēs varētu arī sekot vegānu piemēram un ēst sieru, kas nesatur dzīvnieku izcelsmes produktus, jo pie mazliet netradicionālās garšas var pierast – pa gabalu nevar atšķirt, tā teikt. Bet kurš tad to gribētu? Pareizi – visi vegāni, kas nekautrējas piepludināt sociālos tīklus ar stāstiņiem par nabaga gotiņu, kuras nabaga bērniņu atņēma un pārstrādāja gaļā. Vēl ir tādas it kā jaukas iniciatīvas kā Nāc – sāc zaļot, kas mudina bērniem sacensties „zaļajā” dzīvē, tādā veidā jau no bērnības ieaudzinot ekofašisma vērtības. Un tie ir tikai daži piemēri – ja atvērsi acis, sapratīsi, ka ekofašisms visapkārt virmo.

Es apsēdos savā birojā esošajā ādas dīvānā, ielēju sev glāzi viskija un pie sevis domāju – kas būs nākamais solis, protestēt pret cilvēkiem, kas brauc ar Audi Q7, jo arī Opel Corsa kustās uz priekšu? Discovery Channel vietā skatīties “Ugunsgrēku” pa TV3 – jo pa gabalu nevar atšķirt? Ieteikt pārtikt no prānas, jo neēšana ir vienīgais patiesi ekoloģiskais dzīvesveids, kas nodrošina lieku resursu neiztērēšanu? Vai varbūt…

…un tajā brīdī es sapratu. Ekofašisms nav nekas jauns un ļauns. Nē – ekofašisms ir normāls kapitālisma process. Kā nekā, ja par latu vari nopirkt kilogrammu parastu kabaču, tad par kilogrammu ekoloģiski audzētu kabaču dabūsi šķirties no trīs latiem. Ja par 15 000 latiem var nopirkt ciešamu jaunu automobili, tad par Nissan Leaf elektromobili samaksāsi divreiz vairāk. Un tā tālāk.

Es beidzot sapratu, ka ekofašisms ir viltīgi izgudrots mārketinga paņēmiens. Ka ekofašisms rada lojālus pircējus, kas tavus ekoproduktus pirks, neskatoties uz cenu. Es sapratu, ka man pašam jāsāk tirgot ekofašistiem draudzīgas preces, ka man pašam jāsāk pielāgoties un rīkoties ekofašistiem pieņemamā veidā – jo tieši uz ekofašistu rēķina es varēšu savu 50 gadu jubileju svinēt kādā Dienvidjūras salā, uz kuru būšu aizbraucis savā milzīgajā privātjahtā.

Es sapratu, ka pastāvēs, kas kļūs par ekofašistu.

Dzerbudisms – rīta rasa

Noslēdzot kārtējo mitotu, kura laikā uz paģirām visi tā dalībnieki košļāja magoņu galviņas un piegrauza Rēzeknes sausiņus, Nahdaris ieslēdza jūķūbu un projicējot attēlu uz sķūņa pelēkās sienas nospēlēja Valda folklorizēto “Kas es esmu?” jautājumu. Iestājās garāka pauze. Klusumu pārtrauca skolnieks vārdā Ānts:
– Skolotāj, – mazliet saminstinājās, tad turpināja. – Kas es esmu?
– Pidars, – noteica Nahdaris un izgāja no šķūņa nokārtot darīšanas rīta rasā.

Tev ir 5k draugu

– “Sveiks, sen neredzēts, ko Tu šeit, arī atnāci paskatīties uz homīšiem lateksā, hehehe?”
– “Čau,” viņš atbildēja it kā sakautrējies un klusi murminādams: “Laikam jau.

Pēc neveiklas klusuma pauzes sapratu, ka saruna tālāk nevirzīsies pārāk produktīvi, tāpēc izlēmu no tās tikt vaļā un tēloju, ka man zvana telefons – biznesa saruna, kura, lai arī cik labs nosacītais draugs Tu, Mārtiņ, man būtu, ir svarīgāka nekā tava uzmanība. Iespēja tev bija.

Atstāts ar vieglu izbrīnu, negaršīgu alu, un neviltotu interesi par gaidāmo uznācienu, turpināju gaidīt Lady Gaga uzstāšanos.

Tātad, nedaudz par Mārtiņu. Es viņu pārāk bieži nesatieku un galvenokārt pazīstu elektroniski. Neskatoties uz to, sociālie tīkli liecina, ka viņš ir virspusējas pieredzes bagāts vīrs, kurš burtiski dzimis medijiem un digitālajai pasaulei. Viņa twitter profilu vislabāk raksturo Daugava – plaša, nemitīgi plūstoša un pilna ar sūdiem; nav ieteicams kāpt iekšā, bet daži tur burtiski peldas. Joki, padomi, recenzijas, zinātniski fakti, smieklīgi foto… Kādā brīdī radās sajūta, ka to visu uztur septiņu cilvēku kolektīvs, kuru starpā arī divi radošie direktori, plus, mērkaķis ar cigāru un auto vadītāja apliecību. Kā jau lielākajai daļai pašpasludināto mediju ekspertu. Viņš ir pelnījis tos sekotāju pūļus. Viņš ir pelnījis vairāk. Viņš ir ideālā mūsdienu cilvēka prototips – gudrs, ar labu humora izjūtu un sociāls! Iepazīšanās šovos nevienam citam nebūtu izredžu.

Bet… Bet „Čau… laikam jau?” ir labākais ar ko varēji nākt klajā manai salīdzinoši ērtajai replikai par homīšiem? Jutos nedaudz aizskarts un vīlies, taču biju gana radošs un piedot spējīgs, lai attaisnotu to ar pēkšņām gara stāvokļa maiņām, spontānu un nejaušu sava ķermeņa iepazīšanu vai faktu, ka tava matu līnija atkāpusies, bet bārda ir riža, ko pamanīji pucējot sava Samsung Galaxy milzīgo ekrānu.

Manu brainstormingu pārtrauca negaidīta telefona aktivitāte.

@Mārtiņš: „Hahahaha, tikko ar @Sencis vērojām un rēcām par stūlbajiem homīšiem lateksā LadyGaga koncī!!

Meli. Salti meli,” es nodomāju. Tādi paši bezdvēseliski meli, kāda ir tava virtuālā identitāte. Savus trūkumus un nepilnības Tu centies atsvērt digitāli. Diemžēl tava virtuālā identitāte ir arī tava vienīgā. Sekotājus tu neviļus sāc dēvēt par draugiem un dziļi sirdī nenoslāpst doma, ka kādam tavi ieraksti nav vienaldzīgi. Kādam taču no visiem tiem tūkstošiem draugu noteikti piš tas, ko tu raksti, domā vai jūti!

Likteņdzirksts

Likteņdārzs ir svarīga Latvijas dzīvesziņas sastāvdaļa. Likteņdārzs ir ar mums jau no agras bērnībās.

Tas stāv blakus šūpulim, kad mēs pirmo reizi mēģinām satvert mantiņu mūsu acu priekšā. Tas ir ar mums kad pirmo reizi pieceļamies kājās. Tas seko mums uz sākumskolu, pēcstundām un vasaras darbiem. Dārzs ir ar mums. Tas ir liktenis.

Mēs sēdējām bioloģijas stundā, mēs sajutām dārzu mums blakus. Tas mazliet smējās, mazliet ķiķināja. Galvkāji un savērpjgrieži arī tam likās smieklīgi.

Katru nedēļu dārzam bija cita smarža, garša un pat taustes miklums. Tajā nedēļā dārzs smaržoja pēc zilām rozēm, stiprām, kuplām zilām rozēm. Rozēm ar mīlīgi mitru pieskārienu. Saldi rūgtenām. Mēs sajutām īpaši izteiktu garšas pieskārienu. Mēs samulsām. Sirds rajonā palika silti.

Drēbes nodega mazāk kā minūtē, un visas sirsniņas atvērās. Caur jaunajām atverēm varēja redzēt pukstošu sirds masu. Un mūsu sirdis ieguva baltu svītriņu. Pasaules sienu. Likteņdārza sienu.

Dārzs tagad bija mūsos, sirsniņās auga mazi asniņi. Violeti, zili un tirkīza krāsā. Tie spraucās ārā no krūtīm un bija grūti tos noslēpt mūsu vienkāršajās drānās. Mēs gājām noliektām galvām, ar labo roku pie sirds, bet laiku pa laikam kādu no jau palielajām lapām varēja redzēt paspraucamies garām sastrādātajām plaukstām.

Mēs bijām astoņpadsmit, astoņpadsmit gari, kas stāv un krīt par Latvijas valsti. Stāv ierindā un sveic tevi ar šalkām.

Vēl nāks piektais gads, asins lietus līs