Monthly Archives: marts 2012 - Page 2

Čamdiņš (#2)

Čamdiņš gulēja ar siltu ūdeni pildītā vannā un dzēra melno tēju. Viņš to darīja pavirši, un brūnganas straumītes tecēja gar abām zoda pusēm. Ja ne vannas ūdens, tās būtu turpinājušās pāri krūtīm, lejā pa vēderu, un tad katra savā cirksnītī. Pēkšņi Čamdiņu pārņēma nevaldāmas skumjas. Viņš izkāpa no vannas un tāds pats slapjš un kails aizgāja uz koridori, kur pie sienas bija pieskrūvēts tumši sarkans telefona aparāts VEF TA-211.

“Es neesmu laimīgs, mamm…” Viņš caur nopūtu teica telefona klausulē.
“Kad biji pavisam mazs, tev ilgi nedzija nabiņa.” Atbildēja Čamdiņa mamma.

Pēc tam viņi kādu brīdi klusēja, un tad atvadījās.

Čamdiņš piegāja pie galda, apsēdās un izņēma no atvilknes fotogrāfiju, kurā viņš redzams vēl zēnības gados. Pabalējušajā, laika zoba apdīrātajā bildītē viņš rakstainā džemperī stāvēja pie Ziemassvētku eglītes, kreisajā rokā turot papīra bārkstīm rotātu konfekšu turzu, bet labajā – tēta roku. Apgriezis fotogrāfiju, viņš izlasīja otrā pusē ar zilu pildspalvu rakstītos vārdus: “Mans mazais špicbuks. 1985.” Čamdiņš atpazina tēva rokrakstu. Toreiz viņš mīlēja tēti. Tagad viņš vairs nejuta neko, tikai nodevība smeldza pakrūtē kā saindēts dzelonis. “Tev nevajadzēja mani izmest no mājas, tēt…” viņš šņukstēja un divas lielas asaras nokrita uz Čamdiņa ceļgaliem. Viņš joprojām bija kails.

Pretēji cerētajam, Čamdiņam nebija izdevies apņemt sievu, kura virstu zīdeni, kurai varētu nolikt galvu klēpī un visu izstāstīt, kura piedotu un saprastu, kuras platās gūžas izstumtu pasaulē mantinieku… “Es būšu šais mājās un arī tava māte še būs…” Čamdiņa galvā tēva meli dunēja kā truli sitieni pa deniņiem. Un tas ducis rubuļu arī sen bija pagaisis. Čamdiņš tagad pats sev gādāja iztikšanu. Viņš izņēma no skapja apakšveļu, zeķes, kreklu un džemperi. Saģērbies, viņš piegāja pie spoguļa un ar lepnumu piesprauda pie krūtīm apaļu nozīmīti. Uz tās bija attēlota balta dūja un vārdi “Gaismas Pasaulei”. Čamdiņš bija viens no draudzes ganiem, viņš sargāja lūgšanu nama durvis.

Čamdiņš (#1)

Čamdiņš sēdēja pie loga un pūta dvašu starp rūtīm. Tikai tad, kad neko lāgā nevarēja redzēt, viņš pacēla roku un ar piedurkni noslaucīja stiklu.

“Čamdiņ! Atnes ūdeni no akas.” Mamma lūdza Čamdiņu.

“Es nevaru. Jūtos noguris.” Nepacēlis zodu no delnas, nomurmināja Čamdiņš.

Ritēja minūtes, stundas…

“Čamdiņ! Salasi, lūdzu, vistu olas.” Mamma atkal uzrunāja Čamdiņu.

“Man nepatīk olas, tās ož!” Čamdiņš atrūca.

“Ai, ai, ai. Tāds Tu man palīgs esi, Čamdiņ. Saki, ko Tu darīsi, kad mēs ar tēvu būsim vecīši un vairs nejaudāsim strādāt? Kur ņemsi zīdeni, ko ņukāt?” Nopūtai skanot, noraizējusies māte aizgāja uz kūti.

Ar plecu pret durvju stenderi atsisdamies, ķēķī ienāca Čamdiņa tēvs.

“Čamdiņ. Mums jāparunā. Kā tēvam ar dēlu. Un nē, Čamdiņ, runa nebūs par sevis izzināšanu aiz sētas, kamēr sievas iet pirtī. Redzi, tavai mātei ir taisnība, tu ne proti, ne gribi darīt mājas darbus. Viens pats tu esi nolemts kā klibs zirgs. Tev ir nepieciešama sieva, kura izslauks govis, salasīs olas un virs zīdeni.

Sievu jāskata krietnā, tikumīgā ģimenē. Stingra tēva meita būs vispiemērotākā sieva, tā nevairīsies darba un nebuntosies, ja sodīsi to ar roku. Šāda ģiemenes meita izaug stiepjot spaiņus un sapņojot par princešu kleitām.  Kad šāda meita izaug, pie viņas sētā nāk kavalieri, kuri sola šīs princešu kleitas, to pašu būs jādara arī tev, Čamdiņ. Kad labākais ir noskatīts, tiek gatavots pūrs un raudzēts kāzu alus. Apņemta sieva ir kā nopirkta govs, tā pieder tev, bet, ja nepieskatīsi, tā aizklīdīs kurp acis rāda.

Šī daļa ir ļoti, ļoti svarīga Čamdiņ, klausies vērīgi. Sievai ir jāuzliek važas, vislabāk, ja viņa pati sev tās uzliek. Un vismagākās važas ir mātes pienākumi. Bērns ir mātes acuraugs, viņa to aizsargās ar savu dzīvību, atdos savu maizes riku un piedos lielākos grēkus zemes virsū. Redz, māte uzskata bērnu par savu pēdējo iespēju realizēt savus sapņus un ambīcijas.

Čamdiņ, tev ir laiks doties pasaulē sev sievu lūkoties. Tu esi pietiekoši izaudzis un, godīgi sakot, esi kļuvis par vienu lieku muti mūsu mājās. Es būšu šais mājās un arī tava māte še būs, kamēr vien būs tavs brālītis Bakstiņš par ko rūpēties. Tēvs izvilka no svārku kabatas duci rubuļu un iespieda tos Čamdiņa delnā. “Dodies, dēls. Meklē savu bērnu māti!”