Yearly Archives: 2010 - Page 2

Digitālais hipsterisms

Ceha radošā triecienbrigāde vakar eksperimentālā ēnu teātra kafejnīcā uzrīkoja breinstormu par digitālā hipsterisma tēmu. Domas apkopojām tēžu veidā ar HB zīmuli uz avīžu malām. Nonācām pie secinājuma, ka…

Disketes bija pēdējais patiesais formāts – digitālā laikmeta vinills. Atceros, toreiz faili ilādējās citādāk, mīkstāk. Zibatmiņai nav dvēseles!

Neviens fails nav pa īstam nokopēts, kopš Volkov Commander ir devies aizsaulē.

Gimp ir pretīgs meinstrīms. Mēs atzīstam tikai tēlainus bilžu aprakstus.

Tildes gramatikas kļūdu meklētājs ir bezjēdzīgs. Kļūdās tikai tie, kas nezin ko patiešām vēlas no dzīves.

Lomogrāfija ir so 2009. Daba ir jāizdzied haikās!

WordPress 1.0 bija vilšanās. Vienīgā patiesā izpausme ir offline dienasgrāmata Vi editorā.

VLC player ikonu jāaizvieto ar Windows Media Player ikonu. Jo tas ir ironiski.

Savā Netscape Navigatorā vajag atslēgt bilžu ielādēšanu. Tās tikai novērš uzmanību no teksta.

Joprojām lietoju Lotus Notes 4.5. Gan darbā, gan mājās.

Man nospļauties ar kādas operētājsistēmas starpniecību es strādāju DOSBoxā.

Lietoju tikai PNG formātu, jo tas nav tik komerciāls kā JPG.

Savam iPhone esmu lejuplādējis Zenit emulātora appu, esmu fotogrāfēšanas fanāts.

Mājās lietoju CRT monitoru ar CGA videokarti. Tikai tā var iegūt tīrāku, pirmatnējāku (līdz ar to patiesāku) attēlu.

Windows defaulto fontu esmu nomainījis uz Helvetica.

Es lietoju Windows 7 ar Windows 98 “ādiņu”. Tas ir kultūrcitāts.

Savam Apple MacBook Air esmu pāri Apple logo uzlīmējis trijstūri.

Pārlaižot nakti pie meitenes es automātiski reģistrējos faurskvērā. Esmu reālists.

Fiskālais Koučings

Pirms kāda laika Latvijas sabiedrību satracināja ziņas, ka jaunā labklājības ministre nodarbojas ar koučingu.

Protams, katram skaidri domājošam cilvēkam ir saprotams, ka mūsdienu spiedīgie krīzes apstākļi daudziem cilvēkiem liek mesties jaunu dvesmu apskāvienos, apgūt vēl neizzinātu, izmantot krīzi kā platformu atspērienam un ņemt pretī jaunās iespējas ko tā dod. Arī labklājības ministrijā acīmredzot fiskālā konsolidācija ir izspiedusi salīdzinoši dārgās un jau morāli novecojušās līderisma akadēmijas pakalpojumus, tā vietā plaši vert durvis novitātei un nākotnei – koučingam!

Ir sagaidāms, ka labklājības inistrija ir tikai pirmais akords gaidāmajā plašajā valstiskā koučinga vīterī. Pirmais cīrulis, kas vēsta konservatīvisma atkusni un kouča rosinātas labklājības uzplauksmi arī citās ministrijās.  Skaidrs, ka labklājības ministrija to ievieš pirmā, jo kādam jau ir jārūpējas ne tikai par valsts iedzīvotāju, bet arī par citu ministriu iekšējo un ārējo labklājību. Par nomeklatūras dvēseli, atļausiet bilst.  No šī viedokļa raugoties, ir viennozīmīgi tas, ka tieši labklātības ministrija ir koučinga ieviešanas un apkalpošanas procesa īpašniece.

Cerams, ka process ies uz priekšu un plašumā un mūsu valstij nesīs ne tikai veselīgāku koalīcijas padomi un  saliedētāku pozīciju, bet arī krietnu šļuku vecā labā fiskālā efekta.

Labklājības ministre: Es esmu koučs.

Sajūtu gaismēnas

Pēc vairāku nedēļu intensīvas flīzēšanas, špaktelēšanas, fototapešu lakošanas un ekperimentālā ungāru underground kino skatīšanās, šī gada Halloween pasākumu varējām atzīmēt savās jaunajās Ceha radošā biroja telpās Spīķeros. Varu ar prieku paziņot, ka mums ir izdevies atrast garīgi atpalikušu namsaimnieku, kas bija ar mieru noslēgt īres līgumu ar izpirkuma tiesībām. Tāpat arī lepojos, ka jaunajās telpās mums ir iekārtota pašiem sava lomogrāfijas studija. Ieskats 31. oktobra lomo-fotogrāfijas eksperimentos:

(Bildēts ar FishEye 2)

(Bildēts ar Diana Mini)

Cehs atmasko: Perverso mākslu

Ir daudz glezniecības virzienu un daudzu mākslinieku darbus kritiķi ir vērtējuši kā perversus, slimus vai šokējošus. Nesaprotama iemesla dēļ visperversākais glezniecības virziens ir izvairījies no negatīvas kritikas, bet beidzot ir pienācis laiks atmaskot šo ekstrēmi slimo un sabiedrības morāli graujošo mākslas novirzi – ainavu glezniecību.

Par uzgleznotām ainavām jūsmo visdažādāko vecumu cilvēki. Ja Kristiana Brektes jaunās izstādes „Rīgas Madonnas” atklāšanā pārsvarā bija ieradušies dažādi elementi ar visai apšaubāmu morāli (trendīgi hipsteri un mākslas studenti), tad ainavu glezniecības galerijas apmeklē daudz šķīstāka publika – tur senilais sirmgalvis var sadoties rokās ar naivo nevainīgo bērneli un priecāties par skaistajām koku lapām un līksmi zilgano upes ūdeni. Tas ir tikai tāpēc, ka viņi neapzinās, uz ko īstenībā skatās.

Sāksim ar klasisku izvirtības piemēru:

Kā redzam, šī glezna satur vairākus ainavu mākslai raksturīgus perversus elementus – kokus, ūdenskrātuvi un zemi. Paskatīsimies uz bērziem – līkos līķa bālos stumbrus (ainavu mākslā tieši bērzi mēdz simbolizēt tieksmi uz nekrofiliju) izrotā zeltainas lapas. Zeltaino lapu nozīme ir pretrunīgi vērtēta – tradicionālajā izpratnē tās var nozīmēt gan urīna fetišu, gan noslieci uz smagu alkoholismu, bet modernās mākslas kritikas teorijas drīzāk uzskata, ka zeltainas lapas simbolizē vardarbīgu nevainības laupīšanu vai kanibālismu.

Tas, ka zeltainie bērzi ir gleznas priekšplānā, un ka arī zeme ir šķebinoši dzeltenīgā krāsā, vien liek vēlēties sadedzināt šo perverso darbu uz sārta – pat daudzi ainavu mākslinieki nav gatavi TIK atklāti mudināt uz mazu bērnu izvarošanu, nogalināšanu un nekrofiliskām darbībām. Arī pārējie gleznas elementi (krūms, kurā velns ar asti izvaro puišeli; ezeriņš, kurā tiek slīcināti zīdaiņi) ir kā ņemti no psihopāta rokasgrāmatas.

Askētiskākās un ne tik krāšņās gleznās arī slēpjas neskaitāmas perversijas:

Necilais lauku ceļš beidzas kaut kur tālē – tumsā. Ir redzami četri elektrības stabi (tātad – attēlā redzami advancētie lauki, nevis Latgale). Gleznas kreisajā pusē manāma vēmekļu zaļgana zāle, kaut kur tālāk objekts, kas līdzinās mājai. Priekšplānā izkaisītas puķītes. Mākoņi kā spermas šļāciens debesīs.

Uz šo gleznu nav ilgi jāskatās, lai saprastu tās šausmīgo jēgu. Lauku ceļš, kas beidzas tumsā pie kaut kādas puspamestas mājas, bet pa ceļam puķītes, kas novērš nabaga cilvēka uzmanību no šausmām, kuras viņu gaida, ja turpinās iet pa šo ceļu. Ar šo gleznu autors skaidri ir izteicis savas, iespējams īstenotās, fantāzijas – ievilināt cilvēku lauku sētā, kur viņu ilgstoši spīdzinās un izvaros. Ne jau velti mākoņi ir attēloti kā spermas šļāciens, kas virzas tieši mājas virzienā.

Kā šie piemēri rāda, ainavu gleznotājiem nekas nav svēts. Viņi pat ir gatavi izmantot tādu skaistu lietu kā dabu, lai izplatītu un popularizētu savas slimīgās, sabiedrības morāles graujošās, idejas. Pat Marķīzs de Sads nemudināja uz tik netiklām un netikumīgām darbībām, kā ainavisti dara katrā savā gleznā. Ir pienācis pēdējais laiks atmaskot šīs indīgās čūskas, kuras slēpjas mākslinieku veidolā. Ir pienācis laiks teikt „NĒ!” ainavu glezniecībai. Un vienmēr atcerieties, ka ainavu mākslinieki ēd bērnus!

Attēlā – ainavu gleznotājs ēd bērnu.

Sūdu stirna

Sūdu stirna ieiet poliklīnikā, pie 202. kabineta, un jautā – kurš ir pēdējais.

Laba pica sastāv no gaļas, maizes, tomātu mērces un mazliet burkāna?

Kā es vakar kompotu dzēru

Vai rudmatainiem cilvēkiem ir dvēsele?

Pirms dažiem gadiem, visiem šķita pašsaprotami, un sabiedrība bija pieņēmusi kā faktu, ka rudmatainiem cilvēkiem NAV dvēseles. Protams, tikai retais viedokļa līderis Latvijā to publiski atzina, jo modē taču joprojām ir iecietība, biodegviela, koku apkampšana un tamlīdzīgi maldi. Tomēr es pats personīgi esmu pieredzējis, ka šie paši publiskie noliedzēji pie izslēgtas kameras atklāti atzīst, ka rižas dvēsles ir tādas pašas fantāzijas kā kentauri, vampīri un īsta mīlestība. Diemžēl situācija mainījās 2010. gada sākumā, kad plašu popularitāti ieguva šis video:

Tā nu atkal aktivizējās disuksija un parādījās virkne cilvēku, kas sāka šaubīties, šaustot sevi ar tādiem nepamatotiem pašpārmetumiem kā: “varbūt mēs esam izdarījuši milzīgu kļūdu, varbūt mēs neesam gana iecietīgi, varbūt mēs esam slikti cilvēki?”

Lai vienreiz un par visām reizēm kliedētu šaubas, esmu nolēmis nodemonstrēt divus vienkāršus eksperimentus.

1. Visiem ir labi zināms, ka dvēsele sver 21 gramu, tātad iespējams pavisam viegli izmērīt tās klāt(ne)esamību. Demonstrācijas nolūkos, nogriezu sev matu šķipsnu un nosvēru to pirms…

…un pēc nokrāsošanas:

Skaidri redzamās svara izmaiņas runā pašas par sevi – mati kļuvuši tieši par 21 gramu vieglāki.

2. Otra eksperimenta princips ir līdzīgs, tomēr pārnests no reālās uz digitālo vidi. Ar Google bilžu meklētaju atradu nejauši izvēlētu rudmataina cilvēka fotogrāfiju un Paint grafiskajā redaktorā pārkrāsoju personas matus melnus. Kā redzams, attēla izmērs pēc matu pārkrāsošanas palielinājās par 48 KB. Tātad, viegli varam aprēķināt, ka 1 g dvēseles atbilst aptuveni 2,28 KB.

Abi eksperimenti pierāda, ka rudmatainais bezdvēseliskums ir nemainīgs fakts, visur novērojama dabas parādība un universāla patiesība, kas strādā jebkurā vidē un jebkurā laikā.

Laiks beidzot pieaugt un paskatīties patiesībai acīs.

Sienam buntītē

Kad pirms daudziem gadiem pirmoreiz sanācām kopā, es vēl mēdzu sākt tekstus ar palīgteikumu. Toreiz mūs vienoja kopīga ticība idejai, jaunības enerģija un pārliecība, ka izdosies radīt spēka pilnu vietu Latvijas internetā. Lai arī tas prasīja ne mazums pūļu, tomēr varu apgalvot, ka plānu realizējām gandrīz par visiem simts procentiem.

Iemesls, kapēc esam pieņēmuši kolektīvu lēmumu lapu slēgt, ir pavisam vienkāršs: nav vairs jaunu izaicinājumu. Esam pierādījuši, ka gribam, varam un protam, esam aizbāzuši mutes skauģiem un pimpjiem, un tagad ir laiks virzīties tālāk. Bet mantojumā nākamajām paaudzēm atstājam vairāk kā 300 īso stāstu, gandrīz 2400 bloga ierakstu, neskaitāmus dzejoļus, 2 lugas un teju ceturtdaļsimts haiku.

Pats esmu saņēmis piedāvājumu strādāt žurnālistikas lauciņā, Baļķis atgriezīsies pie pabalsta, bet pārējie kolēģi, cik zinu, veidos karjeru celtniecības, kokrūpniecības un loģistikas nozarēs.

Šis bija lielisks laiks, paldies jums par to.

Cumis atradies!!!

Tehnoloģijas manā dzīvē

Gribēju beidzot padalīties ar tehnoloģijām manā dzīvē, ikdienā un darbā. Kā katram blogerim un tehnoloģisku lietu speciālistam, man pieder daudzas ierīces, lai tās palīdzētu manās ikdienas gaitās.

Pirmā varētu būt mans mūzikas atskaņotājs – Ipod Shuffle. Mazs, kompakts un vienmēr uz manis. Patīkami, ka vienmēr savu elektroniskās mūzikas, trensa un ska kolekciju varu nēsāt līdzi un nekad nejusties atrauts no tā, kas mani iepriecina visvairāk. It īpaši ērts mans mazais ‘Dīdis’ (kā es to saucu) ir rīta lēnā skrējiena laikā (kā lai labāk iztulko jogging ?).

Nākošā lielā tehnoloģiskā lieta, kas vienmēr man ir līdz, ir mans telefons. Protams – Iphone. Ceturtais. Var jau, protams, daudz gudri spriedelēt un sajūsmināties par visādiem androīdiem, bet īsta Iphone radītās sajūtas pārspēt nespēj neviens cits viedtelefons. Viss ir viena pirksta nobrauciena attālumā – internets, tvitteris, facebook, rrs ziņu lentas un citas ikdienā nepieciešamas saziņas tehnoloģijas. Bez tam, Aplikāciju Tirgū ir nopērkams viss, ko vien var iedomāties, sākot no appiem svara vērošanai un kaloriju uzskaitei, beidzot ar marsa kartēm un sarežģītām matemātikas programmām. Vienu vārdu sakot – lieta, bez kā es savu ikdienu sen vairs nespēju iedomāties.

Nākamais aprakstāmais devaiss būs mans e-grāmatu lasītājs, Amazone Kindle. Pirmais īstais digitālo grāmatu lasītājs, jauns vārds grāmatu pieredzes baudīšanā – tas mainīja arī manu dzīvi. Līdz tam, lai palasītu grāmatu vilcienā pa ceļam uz darbu, vai nedēļas nogalē braucot pie vecmammas uz laukiem, man vajadzēja vadāt līdzi vai nu kilogramiem papīra grāmatu, vai arī lasīt uz neērta LCD ekrāna portatīvajā datorā. E-Ink tehnoloģija apvienota ar milzīgo amazon.com elektronisko grāmatu klāstu radīja revolūciju manā ikdienā. Esmu nopircis jau 34 e-grāmatas un vecos papīra kalnus izdāļājis draugiem. Galu galā, ja gribu pārlasīt kādu no bērnības grāmatām – tā taču ir tikai pāris klikšķu attālumā – pie tam oriģinālā! Un dzīvoklī vieta arī atbrīvojusies, grāmatplauktu vietā tagad ir pāris neitrālas jauno mākslinieku gleznas un atrodas vieta arī kādai stilīga dizaina vāzei ziediem. (Protams, daudzi tagad iemēģina slaveno IPad, bet nu es vēl pagaidām neesmu izlēmis par labu tādai pārmaiņai, pie tam liekas, ka IPad tomēr nosedz mazliet citu vajadzību segmentu)

Sekojošā lieta, ko itin bieži izmantoju, protams, ir mans netbūks. Asus Eee PC. Neatsverams palīgs, kad vajag pastrādāt ceļā pie klienta vai nīkstot bezdarbībā lidostā. Var ērti attālināti pieslēgties serveriem, pielabot kādu skriptu, apstrādāt attēlus, augšuplādēt video no mana fotoaparāta. Neaizstājams darbarīks, kad negribas vai nav iespējas nēsāt līdzi lielo klēpjdatoru. (Atcerieties par lidsabiedrību bagāžas svara ierobežojumiem!)  Vārdu sakot – iesaku visiem, kam vajadzīgs ērts un mazs instruments darbā un ikdienas serveru apkalpošanā.

Nākošā lieta, protams, ir augstāk pieminētais lielais klēpjdators. Man ir salīdzinoši spēcīgs modelis un ar lielu ekrānu – attiecīgi īpaši piemērots darbā, kur ir jāatrod kompromiss starp mobilitāti un stacionāru darba vietu. Ņemu to līdzi uz sapulcēm, strādāju ar prezentācijām un projektoru un vienlaikus varu ērti strādāt arī savā kabinetā, īpaši neizjūtot atšķirību no galda datora, ekrāna izmēru un ērtuma ziņā. Pie tam vienmēr cenšos izmantot ostas-staciju (docking station), lai atvieglotu darbu kabinetā un palielinātu ergonomiku ar labāku monitoru un ievadierīcēm.

Izmantoju spēcīgu Toshiba Quosmo datoru. Pats varbūt būtu izlēmis par labu Apple MacBook Pro – bet tā kā šis ir darba dators, tad atradu kompromisu ar menedžmentu šī Toshiba ražojuma veidā.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais ir mans lielais mājas dators. Spēļu iekārta, darbstacija, mēdiju centrs – trīs vienā! Nav nekā daudz par ko stāstīt – tāds mājās ir katram. Manam vēderā Intell Quad Core 2.6 Ghz, 8GB DDR3 operatīvās atmiņas, divi pusotra terrabaita ietilpības cieti diski, ATI Radeon HD 5870 video karte un citas lietas. Protams 26 collu monitors un HMI kabelis uz HD projektoru. Bet nu tās jau ir detaļas. Tās, tāpat kā fotoaparātu, ārējo cieto disku, kameru, divus failu serverus un tīkla lāzerprinteri es neuzskaitīšu.