Kad pirmā baumu sēkla ir iesēta, es ērti iekārtojos dīvānā, gaidot savu melu augļus.
Jau iepriekš esmu uzlādējusi telefonu, lai baterija tik ātri nenosēstos, saņemot visus izmisuma pilnos zvanus no mammām, tētiem, draugiem un ļoti nobažījušies puišiem. “Amm.. čau, Ilze! Te Jānis. Es nezinu, vai Tu mani atceries. Ā, tad labi, es jau nobijos. Nu, kā tad iet? Es dzirdēju jaunumus, apsveicu! Kurš tad ir laimīgais tēvs? Ak, tu nezini.. Vai ir kādi varianti? Kā pašam? Veiksmīgi, bildināju Daci. Nē viņa nezina.. Es ceru, ka nekad neuzzinās..”.
Vienreiz pat salaboju savu pasta kastīti, lai pastniecei vieglāk man piegādāt kartiņas, kas plūdīs no tālā lauku gala (orientējoši – kaut kur starp Preiļiem, Rēzekni un dziļu dirsu) radu rokām. Vienas no tām zili rozīgajām, kuru izskats pauž pilnīgu pohuj par mani, manu dzīvi un iespējamā bērna vārdu. Bez iezeltīti uzspiestā “Apsveicam jaunos vecākus” starp rindiņām nolasās tikai “Lūdzu, neliec mums viņu vasarās pieskatīt.”
Nākamreiz, kad viņus satikšu, teikšu, ka tas viss bijis milzīgs pārpratums un izlikšos, ka nezinu, kurš izplatījis baumas. Viņi ieskatīsies man acīs un teiks, ka priecājas par mani. Tā jau arī ir labāk. Ko tad tik jaunai meitenei apbērnoties. Vēl taču jāstudē. Pie tam bērniņš augtu bez tēva. Es nodurtu galvu, dziļi ievilktu elpu, teiktu “Jā, tā jau ir”, un izliktos, ka nepamanu naudu, kuru viņi naktī izvelk no mana maka par lieki izmesto “tīri feino” apsveikuma kartiņu.
Bet tālie lauku radi manu uzmanību nesaista. Mani vairāk interesē, ko teiks tie, kas man blakus ir dienu dienā – draugi, kolēģi, tuvākie ģimenes locekļi un Fēniksa bārmeņi.
Oj, kā mamma nepriecāsies, vienmēr nodomāju pie sevis. Un tētis.. un ko tētis? Neko, droši vien centīsies atpirkties no manis ar pārsimts latiem “mūsu nākotnei”. Tad tīri principa pēc (jo gādīgi tēvi tā dara) viņš uzliks man roku uz pleca un prasīs, vai man tā tiešām liekas laba doma. Vai es esmu tam gatava? Un es teikšu “Neuztraucies, tēt. Es tevi mīlu.”
No draudzenēm es saņemtu zvanus nakts vidū no Džasta, pie kura viņas vāļātos ar vienu kurpi, saplēstām zeķubiksēm un čali, kurš pēc tikko saņemtā fiksā mineta Džasta tualetē, vēl joprojām negribētu izņemt savu roku no viņu krūštura. “TEV VAIRS NEKAD NEBŪS TAS, KAS IR MUMS!”, viņas bļautu.
Un tā es sēžu savā dīvānā un gaidu apsveikumu jūru. Sēžu un gaidu to, kas nekad neatnāks.
Manā ģimenē ir vēl 4 māsas, visām jau sen savi bērni. Pie piektā jau mamma teica “vēl viens mazbērns, kur lai šos liek”. Draudzeņu man nav, un es nekad neesmu bijusi Rīgas nakts lokālos. Jāņa arī nav, un nav arī radu no tāliem laukiem, jo dzīvojam tikai rokasstiepiena attālumā. Es vienmēr būšu tā meitene no tās vietas, kuras ģeogrāfisko novietojumu ir grūti izskaidrot, jo tas it kā ir starp Preiļiem un Rēzekni, bet aizbraukt ir sarežģīti, jo pēc pagrieziena uz Viļāniem, ir grūti atrast to lauku ceļu, un visdrošākais ir aizskaitīt līdz 100 un tad griezties pirmajā.. ai, no čuhņas”. Un kad kādu dienu es patiešām sagaidīšu labās ziņas par jaunas dzīvības pieteikšanos pasaulē, es zinu, ka nebūs neviena, kuru tas jebkādā veidā varētu interesēt. Ne mazākajā.
Tāpēc pieņemot visu, ko es tikko teicu – kāpēc Tev, jaunā meitene ar stulbo twitter vārdu liekas, ka mani plkst. 14.33 dienā piš, ka tavi uz palodzes audzētie ķirštomātiņi šogad padevušies īpaši raženi?!
Līdz galam nesapratu to īsto sāpi. Tas, ka esi no laukiem? Tas, ka nav bērni? Tas, ka nav draugi? KAS????
+1 Elīnai.
3 reizes ir gaidīti bērni un neviens aspekts no šeit uzskaitītajiem nav pamanīts.
Priecīgu Mātes dienu!
Ja par visu vari gribas izskatīties ciniskaj, skarbaj un asaj, kaut kas (galīgi) nav kārtībā.
Varbūt tomēr dziļi iekšā esi trausla nesaprasta puķe 6. tramvaja vadītājas piemājas dārziņā?
Uz virtuvi!!!
Neseko meitenēm ar dumjiem twitter vārdiem. Pēc tik radikālām pārmaiņām sapratīsi, ka labi vien ir, ka citiem par Tevi pohuj
Elīna visu saprot un tādēļ ir dusmīga. Cik skaisti! Komentāri man liek justies dzīvai.
Pēdējais komentētājs izklausās pēc raksta autores. Diezgan episks iznākums būtu, ja rakstam nebūtu komentāru.. Nav komentāri = nav dzīve/dzīvība = nav draugu (vai bērnu, vai ķirštomātu) = var turpināt rakstīt par šo – neko
Skatos, ka Elīnai ir ļoti advancēta plīts.
Bērni.
Elīna, raksta autore gan neesmu, bet visādi citādi es Tev pilnīgi piekrītu – nekas nav paslīdējis garām.
Ja jau bērni, tad kaut kas tomēr ir paslīdējis garām.
Sāpe bija par tiem tizlajiem tomātiem, vai ne? Ar bērniem, pāķiem vai radiem tur tak nekāda sakara nebija: tie tā – aizkaru vietā.
Sanāk, ka tu, Ilze, pisies ar Jāni un Dace to nezina? Pizģec kaut kāds
Huinja. Ja tu būtu no tā gala, tad tu Rīgu par “Galvaspilsētu” sauktu. Internets tur ir tikai Tiskadu internātskolā, wifi noņēma kolīdz latkotletmolotom apsolīja wifi visur izlikt.
Lai vai kā tagad ir īstais laiks apsist siltumnīcu ar pērnā gada plēves atgriezumiem. Tā ka, celies no sava stulbā dīvāna (kurš notiekti ir pie sienas uz kuras karājas “paklājs”, un ej ārā.
Pamēģināji paskricelēt – pietiek, tagad atpakaļ uz virtuvi!
Tev vnk neviens kaklaa nav iestuumies tik dzilji, lai Tu vemtu, un saprastu ka laiciigais ir jauks…
Kas ir shii daune? Pienacis laiks likvideet.
Nīdēji nīdīs.
ir ok, raGsti vēl.
vēl gribēju piebilst, ka man īpaši patika depresīvais raksta nobeigums. Pie šāda teksta jāuzliek fonā kaut kas no Ladytron, piem., White Gold vai International Dateline