10. oktobra revolūcija jeb mīlasstāsts ar neparastām beigām

Viņš sēdēja un skatījās telefona ekrānā. No tā Viņam pretī nopietni raudzījās vīrietis, kaut ko stāstīja. Video Vīrietim pierē bija izteikta rieva. Tas bija politiķis Aldis, kuram nebija vienalga. Aldim rūpēja. Valsts, uzņēmēji, “parastais iedzīvotājs”. Visi, izņemot pašu politiķi Aldi, protams. Politiķim jābūt nesavtīgam.

Zilā gaisma no ekrāna, ko Viņš turēja neveselīgi tuvu sejai, jaudīgi blieza pa acīm, un varbūt tāpēc Viņš tumšajā istabā neredzēja no dušas iznākušo sievu, kas jau kādas 10 sekundes stāvēja durvju ailē, kārdinoši pavērusi halātu. Patiesībā jau ar perifēro redzi uzreiz bija pamanījis, bet turpināja skatīties video, acis neatrāvis.

“Ko tu skaties?” sieva tomēr padevās, sapratusi, ka ar valšķīgi atšauto gurnu vien nebūs gana?

“Aldi,” jaušami nepacietīgā tonī, atbīdījis audio austiņas nostāk no vienas auss, atbildēja Viņš, un ar acīm nopētīja visu, ko neslēpa pavērtais sievas halāts. Nopētīja, un turpināja skatīties Aldi. Gluži kā remdenas, tveicīgas vasaras dienas miklumu dienas gaitā sasūkušās un kopā salipušas vakardienas pankūkas, arī sievas plakanās un labākus laikus piedzīvojušās krūtis viņu šobrīd nespēja ieinteresēt.

Sieva ar rokām sarāva ciet halātu, apcirtās un pazuda guļamistabā.

“Ev, klausies, kāds man t-krekliem izmērs? Man vajag pasūtīt 10. oktobrim,” Viņš uzsauca pakaļ. Ir viegli piemirst tādas nianses, ja pēdējos 15 gadus par apģērbu rūpējusies sieva. Atbildes nebija.

Viņš atkal pievērsās Aldim. Alda rūpju rieva pierē bija kļuvusi vēl dziļāka. Politiķis stāstīja, kā Viņu nemitīgi apzog un pazemo, turklāt to dara tie, kam būtu par Viņu būtu jārūpējas – valdība, parlaments, politiķi.

Nu, arī pats Aldis bija politiķis, bet pavisam citāds – Aldis sauca lietas īstajos vārdos, nebaidījās teikt tā, kā ir – ka tas tā nedrīkst turpināties. Cilvēku pazemošana un apzagšana, un, jā, pat valsts ap… nē – nozagšana. Alda draugi, arī Viņš, ir labi, godīgi, strādīgi un krietni. Viņi gribētu labāk, bet nevar, jo to neļauj kliķe. Kliķe lika Viņam 2007. gadā paņemt kredītā BMW X5 un pēc tam patrieca uz Īriju. Tagad kliķe Viņam liek atzīties, ka tēvs nomira no kaut kāda datoriķa vai ķīniešu izdomāta vīrusa.

Viņam, ja godīgi, jau atkal bija apnicis Latvijā. Varbūt jābrauc atpakaļ uz Īriju, tur vismaz pret tevi izturas kā pret cilvēku. Taču labi, vēl jādod iespēja šai vietai. Pārvākšanas tāpat ir baigās klapatas, un jāpagaida, kas notiks 10. oktobrī. Politiķis Aldis arī iepriekš bija mudinājis doties ielās, taču viņš nekad netika. Vienreiz tieši tad TV rādīja hoķi, vēl citreiz bija jāpabeidz ļoti svarīga “Call of Duty” misija. Tā jau arī savā ziņā ir pasaules glābšana, toreiz sevi mierināja Viņš. Taču šoreiz gan bez attaisnojumiem – 10. oktobris ir izšķirošais mirklis. Vai nu Aldis savāks 1000 atbalstītāju un sabiedrība modīsies, vai ieradīsies tikai 100, Aldim atkal būs jāiet prom no politikas.

Par to Viņš pēdējās dienās domāja gandrīz visu brīvo laiku, visbiežāk tāds bija laiks starp darbu un Alda video vakaros, mājupceļš gar Daugavu. Kas vēl dīvaini – pēdējā laikā, kopš aktīvāk interesējas par politiku un seko Aldim sociālajos tīklos, Viņš bija piefiksējis arvien lielāku patiku pret ūdeni. Iepriekš tā nekad nebija bijis. Pat tieši pretēji, no ūdens bija bail, jo Viņš neprata pārāk labi peldēt. Taču tagad Viņš reizēm pat apstājās un, atspiedies pret promenādes margām, kādu pusstundu vērās Daugavā, domājot par ūdeņiem, kuri mierīgi un nesatricināmi plūst uz jūru, un zivīm, kuras tikpat mierīgi tajos mīt. Tām neviens nepārmet par aplokšņu algām, un nodokļus neprasa, un nemēģina visu laiku apzagt.

Tas, ko Viņš nebija piefiksējis, bija Viņa, kura tāpat gāja mājās no darba un bieži vērās gan Daugavā, gan Alda rūpju pilnajā sejā. Viņai gan tas bija Audis, jo burtu kopa “al” tieši šādā kombinācijā pārāk labi mēlei nepadevās. Tas pats ar vārdiem “vausts” un “vaudība”.

Tā viņi viens otram bija pagājuši garām desmitiem reižu, nepamanīdami un nezinādami, ka drīz jau stāvēs pie jūras plecu pie pleca kopā ar desmitiem citu labu, godīgu un strādīgu, bet kliķes regulāri apdalītu ļaužu. 

***

Sākās viss Rīgas centrā pie Saeimas nama. Pulciņš, kur nebija mazāk par 100, bet arī ne diži vairāk par 150 cilvēkiem, stāvēja un sākumā cītīgi klausījās Aldī, kurš atkal runāja par valsts nozagšanu un to, ka šī ir tā diena, kad tas beidzot netiks pieļauts. Dažs atbalstoši atkārtoja kādu frāzi. Citi sauca Alda vārdu, bet Aldis tiem pateicās par sapulcēšanos tik kuplā pulkā – vairāk par 100 nozīmēja, ka prom no politikas jāiet nav. Mazāk par 1000 nozīmēja, ka sabiedrība pagaidām vēl nemostas gana, taču šis esot labs sākums, un kopā mēs varam. Būs vēl citas reizes, vēl citas iespējas vai nu aiziet no politikas pa visam vai tomēr nest revolucionāras pārmaiņas.

Taču šoreiz notika kas neparasts. Pēc nelielās revolūcijas beigām ļaudis nevis izklīda kur kurais, kā tas noticis citas reizes, bet bez vārdiem vienojušies devās jūras virzienā. Gāja nepārtraukti, līdz pievakarē bija sasniegta Vakarbuļļu pludmale, kur pulks beidzot apstājās. Pēc mirkļa daži pirmie metās četrrāpus un lēnām, bet pārliecināti devās iekšā ūdenī.

Te Viņš un Viņa pirmo reizi saskatījās. Neviena vārda, jo viss bija skaidrs instinktīvi. Viņš gribēja paņemt Viņas roku, izslidināt pirkstus caur savējiem, taču atģida, ka starp pirkstiem parādījusies plēve. Glumās plaukstas saskārās un salipa vienā arī tāpat. Tuvojoties pludmalei, Viņš roku atrāva, jo neizskaidrojams spēks lika mesties četrrāpus un gaitu pretī viļņiem, kurus šķēla uz priekšgājēju mugurām izaugušās spuras, turpināt šādā veidā – lēnām un locoties kā ķirzakai. Kaut bija rudens, ūdens šķita neparasti, neticami silts, un ne tikai tīri fiziski uz pieskārienu, bet kā mātes klēpis. Viņš atgriezās mājās.

Biologi šo pēc gadiem atminēsies kā pirmo spontānas masu de-evolūcijas gadījumu, bet politologi – kā dienu, kad Aldis atkal nedz uz visiem laikiem pameta politiku, nedz pamodināja tautu pārmaiņām.

3 Replies to “10. oktobra revolūcija jeb mīlasstāsts ar neparastām beigām”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *