1. aprīlis Latvijā ir sēru diena

Atrodi vismaz vienu teikumu, ko šodienas Delfi versijā es esmu nospēris Benim.

“Es un Donalds Tramps nemaz neesam tik atšķirīgi. Piemēram, mēs abi fantazējam par viņa meitu!” Redziet, incesta joki nav pārāk ejoša padarīšana, tāpēc es šo nekad neuzdrošinātos teikt. Atšķirībā no Džefa Rosa, kurš to pateica ASV populārajā raidījumā “The Comedy Central Roasts”. Tajā brīdī smieklos atplauka pats Tramps, viņa sieva un meita. Iespējams, tāpēc, ka tas bija patiesi, iespējams – tāpēc, ka smieklīgi.

Latvijā es neuzdrošinos jokot arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nevis tāpēc, ka viņi nebūtu smieklīgi, bet gan tāpēc, ka baidos no sabiedrības nosodījuma. Aizvien atminos augstskolas laikus, kad ratiņkrēslā sēdošs kursabiedrs norādīja, ka jūtas slikti, ja apkārtējie joko savā starpā, taču pret viņu vērš tikai žēlsirdīgus skatienus.

Redz’ viņš arī uzskata, ka esot tāds pats cilvēks un tīko pēc smiekliem. Viņš ironiskā kārtā arī palika mans vienīgais draugs, kad kā skolas pārstāvi uz maratonu ierosināju deleģēt tieši viņu. Pārējiem ļaudīm uz atlikušajiem studiju gadiem es biju morāli miris.

Slimnīcā man reiz sanāca satikties ar jaunieti, kurš neviļus bija palicis bez pirkstiem. Iespējams, tas bija morfijs, kas ņēma virsroku, taču man bija emocionāli grūti noraudzīties, kā viņš pamazām aprod ar domu, ka visu savu atlikušo dzīvi pavadīs bez pilnvērtīgas plaukstas. Viņš vairs nevarēs satvert šķēres. Paurbināt degunu. Spēlēt boulingu.

– “Vecīt, man ir ļoti žēl…” es skaudri novilku.
– “Zini, tajā visā ir arī labā lieta,” nesen operētais jaunietis piebilda.
– “Kāda?”
– “Man vairs nebūs jāgriež nagi!”
– “Jā, tu vairs nevarēsi dot pieci. Tev sanāks dot 2,3.”
– “Man turpmāk atliks tikai fistings!”

Nu labi, pēdējo teikumu viņš patiesībā neteica, taču to es izdomāju vēlāk. Tagad esmu ļoti sarūgtināts, ka neiedomājos to ātrāk – būtu lieliski papildinājis mūsu sarunu.

Es pazīstu ebrejus, kuri allaž cenšas man atņemt spīdīgas lietiņas. Es pazīstu krievus, kuri apgalvo, ka nekur nejūtas kā mājās, ja pie sienas nav tepiķis vai kāds anektēts stūrītis. Es pazīstu gejus, kuri joko par to, ka man veikala rindās nevajadzētu stāvēt viņiem priekšā. Es pazīstu meiteni, kura uz manu līdzjūtību par to, ka viņu pameta puisis, atbild ar “jā, bet vēl stulbāk bija, kad manu mammu bērnībā pameta tētis!” Šo sarakstu es varu turpināt līdz personai, kura gada dārzeņa foto konkursā gribēja iesūtīt savu nesen avārijā cietušo draugu.

Paralēli humora izjūtai, šiem cilvēkiem ir kopīgs vēl šis tas – viņi ir izglītoti ļaudis ar skaidru un racionālu dzīves uztveri, kuri savās nozarēs ir sasnieguši augstas un vadošas pozīcijas. Manuprāt, humora uztverei ar to ir ļoti liela korelācija.

Šie ļaudis ir divas lietas – kvalitatīvi cilvēki un izņēmumi. Man reizēm ir sajūta, ka Latvijas humora latiņa ir palikusi pie Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta raidījuma par Mildiņu Nabiņu un Skaidrīti Krāniņu. Par večiņām pārģērbti kungi, kuri falsetā stāsta vecas anekdotes – tas ir Latvijas humora un satīras augstākais punkts. Apogejs. Zenīts.

Un ziniet? Pelnīti. Mēs atrodamies paštaisnu un egocentrisku cilvēku sabiedrībā, kuru pašu uzpūstais ego ir tik augsts, ka humors kā tāds šķiet plebeju padarīšana. Man no sirds ir grūti mīlēt tos cilvēkus, kuri ir tieši tik svarīgi, ka nespēj jokot par sevi, nespēj jokot par citiem, nespēj jokot vispār. Visbiežāk viņus var atpazīt pēc nostājas “man jau vispār patīk humors, bet šis ir pārāk traki…”

Tāpēc, dārgais lasītāj, rakstu nobeigšu ar hipotēzi, ka tu esi muļķis. Ja tu uz mani šobrīd sadusmojies, tad hipotēze ir apstiprinājusies. 1. aprīlis Latvijā ir sēru diena.

28 Replies to “1. aprīlis Latvijā ir sēru diena”

  1. Nav tur nekāds sarkasms. Elementāra psiholoģija- neierēkšana par kādu defektu tikai vēl vairāk saasina šo defektu…..
    Vnk tēma tik skaudra ka reti kurš līdz tās apjēgsmei izaudzis

  2. Bāc! Es pat sērot nemāku! Pie pēdējās rindkopas jo gardi sasmējos… Ir tik smieklīgi, ja tevi kāds nosauc par muļķi un gaida, ka paliksi dusmīgs!

  3. Huļi nav vairāk par vienu komentāru?! Visi baidās kaut ko nepareizu pateikt, lai neizskatītos pēc muļķa (vai dauņa, citiem vārdiem)?
    Vai arī, atvainojos, admins vienkārši nav paspējis apstiprināt gribošos?
    Par to taču nav jākaunas, ka esi muļķis un daunis! Es, piemēram, nekaunos, ka mans intelekts ir paklīduša suņa līmenī vai mazliet zem tā.

    Par tematu:
    1) sarkasma apjēgšana tiešām ir inteliģences iezīme; te taisnība ļ.cien. Purvītim;

    2) tiešām lielākā daļa cilvēku ir, ēē, dumji (izņemot Purvīti, meistaru [sociopātu] U, loronzo, cilvēku trīsčetrnieki, senci un vēl dažus īpašos cilvēkus uz šīs planētas;

    3) sarkasms ceha_lv feļetonos patiešām ir, turklāt daudz, un tā ir nenoliedzami reāla vērtība (līdzīgi kā kritiska domāšana);

    4) sarkasms, manuprāt, ir stāstījuma metode – nelineārs vēstījums ar alegorijas un metaforas lietojumu, tai skaitā nereti arī lietojot humora metodi – negaidīts stāstījuma pavērsiens;

    5) stāstījuma metode nebūt nav vienīgā stāstījumiem piemītošā iezīme; vēl ir arī tāda stāstījuma iezīme, kā tā ievirze, proti – par ko tad ir stāsts; ko tu gribi pateikt; uz ko tas apzināti vai neapzināti mudina lasītāju; kādus impulsus tas tiecas izsaukt;

    6) stāstījuma ievirze ir saistīta ar ikvienas komunikācijas sociālo aspektu, kas būtiski saistīts ar ētiski morālām normām, kādas pastāv civilizētā sabiedrībā (t.sk “sarkanajām līnijām”);

    7) gan jau ka lielākā daļa visu šito “muļķu” un “dauņu” īstenībā uztver šo cehs_lv feļetonu sarkasmu, bet viņu nepatika ir dēļ šo feļetonu ievirzes…

    Nosaukt bērnu par sūdu – nu kas tieši tiek vēstīts??
    Kāds tieši te ir tas sarkasms, ko “muļķi” un “dauņi” neuztvēra??
    Varbūt, pirms augstprātīgi un ne visai argumentēti visus pārējos nosaukt par muļķiem un dauņiem, pamēģināt aptvert sociālās komunikācijas kopainu – to, ka tā veidojas no VAIRĀKĀM dažādādm kategorijām?

    Ņirgāšanos par invalīdu, nerēķinoties, vai viņu tas smagi sāpinās, vai nē, nosaukt par humora pazīmes etalonu, un visus, kuri neņirgājas līdzi, nosaukt par muļķiem un dauņiem – tā, tātad, ir inteliģences visīstenākā pazīme.
    Paldies par šo atklāsmi! Beidzot esmu kaut ko vērtīgu sapratis savā dzīvē.

    1. Piedod, ja vari, ka es ar savu huiņu (vai hiuņu?) apgrūtināju tavu Vienīgās Patiesās Homora Izjūtas augstību.
      Labi, ka mans komentārs nebija tik garš, kādi ir feļetoni šeit; tad nudien nebūtu apstiprināts. Jo komentāriem taču ir savi noteikumi…

    2. Gandrīz pašapmierinājos, kad izlasīju, ka tieku ierindots nedumjo sarakstā. Iztraucēja telefona zvans.

      Nezinu, “sunīti, karoče” vai ir vērts rakt tikt dziļi kā Silvijai Radzobei.

      Humors nav viendabīgs un vienlīdzderīgs visiem. Kādam ir enzīmi, lai to sagremotu, kādam metas izsitumu vai citas alerģiskas reakcijas. Tas ir tik dažāds kā šizofrēnija – tūkstošveidīgs – ar daudzām grupām, apakšgrupām.

      Ja mēs rēķinātos, vai kas kādu sāpina, tātad neriskētu – tad būtu jāklusē. Ir otrs risks – dabūt pa muti. Ir trešais pavērsiens – cilvēks pasmejas.

      Izpratne pieņemams/nepieņemams ir mainīgais. X. Tāpat kā mainās gaume uz sievietēm (vai meitenēm vai puisīšiem) tāpat var pamainīties smieklīgā izpratne. Pamainīties, paplašināties, sašaurināties – kas tik dzīvē nenotiek – draudzene liek noticēt, ka esi deģenerāts vai ģēnijs; kādu piemeklē kontūzija… Dzīve jau raiba, pārsteigumu pilna; arī tā izspēlē ar mums jokus. Smieklīgus vai nesmieklīgus, tas ir grūtāk atbildams jautājums.

      Nosaukt visus par muļķiem, jā – varbūt nav pārāk iedarbīgi (un oriģināli). Daudz labāk ir personalizēti aizvainojumi, bet tur vajag attiecības, otrs vismaz pavirši jāiepazīst, lai trāpītu pa vārīgo vietu…
      Ir cits paņēmiens – mest ar akmeņu sauju – un kāds un kādam jau trāpīs.
      Otra sāpināšanai, pazemošanai, tukšuma aizpildīšanai savā dzīve taču ir izdomātas attiecības cilvēku starpā. No malas jau smieklīgi, bet ja saredzi kādā pārītī, kādā kašķī kaut ko no sevis… Ja vēl to kāds nofilmēs? Ieliks TuTrubā? Varbūt atradīsies 3, kas ieliks lejupvērstus īkšķīšus. Tomēr pasmieties arī par sevi jāprot. Tā esot psihes aizsargreakcija vai kas tur.

      Sorry par
      Vai joki ir jāskaidro? Bērns – sūds? Gan jau pietiek ar nevajadzīgo skaidrošanos Valsts policijā. Bērns ražo sūdus. Kaku. Ekskrementus. Vārdusakot ražo gan sūdus, gan prieku vecākiem – “re, kāda skaista kakiņa!”

      Pietiks par to. Mana logoreja. Un atvainojiet par “cilvēka trīsčetrnieki” cienīgu palagu.

      Tagad par rakstu. Un latviešu humoru.

      Uzmācīgs “žurnālists” pēc Vienotības valdes sēdes K. Šadurskim:

      – “Man Jums ir divi jautājumi.”
      [K. Šadurskis] – “Žēl, jo man Jums ir trīs atbildes.”

      Latvijā ir attīstīts polītiskais humors. Pat cilvēki, kas sevi nepozicionē kā humoristus atdzīvina gan plenārsēdes, intervijas, gan Saeimas debates.
      Gadās pašmērķīgi, [lai izceltos], gadās tīri organiski un argumentēti, lai aizbāztu muti oponentam. [Piebilde: Žēl, ka Ināra Mūrniece, kā jau NA pienākas, nav ar humora izjūtu apveltīta un ierobežo vārda brīvību ar: “lūdzu nesarunāties ar zāli!”, “kārtības rullis..”, vārdu sakot traucē, nevis palīdz; katram sava loma jāspēlē…]
      Piedodiet par slavināšanu, matemātiķis, profesors (tagad iepeistošu tekstu, kuru pats nesaprotu:

      [Strādāja] Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Varbūtību teorijas un matemātiskās statistikas katedrā par docentu, vēlāk asociēto profesoru, katedras vadītāju, tagad — profesoru Matemātikas nozarē, Varbūtību teorijas un matemātiskās statistikas apakšnozarē. Publicējis aptuveni 40 zinātnisko rakstu, viņa pētījumu virzieni ir stohastisku funkcionāldiferenciālvienādojumu kvalitatīvā teorija, asimptotiskās metodes, to lietojumi mikroekonomikas matemātisko modeļu stohastiskās dinamikas analīzei.

      Sevī apvieno gan humoro, gan zinātnieku, vienu no retajiem spējīgajiem Vienotības politiķiem.

      Kāds nesaprot bērns = kaka vienādojumu. Man, piemēram, nav ne jausmas, kas ir “stohastisku funkcionāldiferenciālvienādojumu kvalitatīvā teorija, asimptotiskās metodes”. Kaut kas ļoti nesmieklīgs? Vai tas ir ētiski? Bet kāds taču to saprot.

      Nediskutējot par politisko profesionalitāti, humoristu plejādei uzdrošinos pievienot Juri Dobeli, Aivara Lemberga preses konferences, Aleksandra Kiršteina (kādreiz drosmīgos) izteicienus Krievijas sakarā (A. Kiršteins piedalījās starpvalstu politiskajās sarunās ar Krieviju. … tikai ar diviem paņēmieniem — vai nu dodot tai pa purnu, vai laizot zābakus”); Andra Šķēles dry un drūmais humor Jaungada uzrunās un pirmsvēlēšanu pērle šķiet par Sociāldemokrātu nākšanu pie varas; veltījums: “Dzīve pēkšņi nevar kļūt labāka, dzīve pēkšņi var kļūt tikai sliktāka”.

      Žurnālistika/mediji

      Paklausieties brīvo mikrofonu LR1 – tautas balss.
      Kur Tas Suns Aprakts – Māris Zanders, politiķis-basketbolists Edgars Jaunups

      Varbūt kāds ievērojis polittehnologu Mārci Bendiku.

      Ārsti: Anatolijs Danilāns, prof. kardiologs Andrejs Ērglis.

      Bēdīgāk ar sievietēm un viņu humora izjūtu.

      Tomēr – ir patīkami izņēmumi – radiogeiša – Ieva Adamss (lielāka aktrise par deputātu Kaimiņu (varbūt ir gadījies palūrēt SuņuBūdu).

      Un šis https://youtu.be/KFn9YWSjzZE?list=PLA2DD146C5E80388F

      Sieviešu stand-up, comedy – …. (ierakstiet kaut ko te paši)

      Mūsu šovi, vai veiksmi neveiksmei?

      Grūti spriest. Bija Edgars Liepiņš, bija Zvaigznīšu brīdis, Pica TV (ar Andreju Volmāru), Miedziņs nāk, Reiz Runcis Renārs (ģeniāls raidījums), Dziesma manai paaudzei, bija Estrādes serpentīns, BB Brokastis, kaut kas sanāca arī Viesturam Dūlem. Savs laiks un vieta ar Imanta-Babīte nepietur/vai atkal pietur vai kā tur bija. Teātra Žurka (nu labi, ne visiem likās smieklīgi).
      Varbūt šobrīd ir vakuums? Varbūt trūkst platformas, kur izpausties?
      JRT “Kārkli” – nu bija smieklīgi.
      Rezumējot – nedomāju, ka viss ir bezcerīgi un 1. aprīlis – sēras.

      Ja kāds saka – mēs tādi smagnēji – izlasiet ar kādu vieglumu tiek apspēlētas socreālisma (tolaik tiešām cilvēku problēmas) Andra Jakubāna “Mana baltā ģitāra”.

      Ak jā, bija taču tāds izdevums “Dadzis”…

      Nav, nav humors miris. Varbūt nomirst spēja pasmieties vai smieklīgo pamanīt. Visi taču esam cilvēki. Vai tomēr nē?

    3. Raimonds Pauls – druums humors, bet saka ko domaa. Lato Lapsa – cinikis, ar asu praatu un meeli. Buusu pateetisks: nevajag pelt, bet saveejos sauliitee celt!

  4. Piebildīšu, izcila un ļoti daudzu apskaust mūsdienu biznesa veiksmes stāsta google.com radītāji savam biznesam kā primāro lozungu izvirzīja: Don’t be evil!

  5. Tauta, kur jūs rakstā saredzat ņirģāšanos? Autors pauž savu pieredzi no saskarsmes ar cilvēkiem, kurus sabiedrībā pieņemts žēlot. Atšķirība ir tā, ka atsevišķie aprakstītie cilvēki – kursabiedrs ratiņkrēslā, jaunietis bez pirkstiem – neslīgst žēlabās paši un vēlas, lai apkārtèjie rēķinās ar viņiem kā ar līdzvērtīgiem. Ja ir iespēja atgūt pirkstus – dari to. Ja nav – kāpēc par tiem pārdzīvot?

  6. Ar kādu skaņu aizveras ciet kritiskas domāšanas vācelīte un atveras stereotipiskas domāšanas vācelīte?
    “Man jau vispār patīk humors, bet šis ir pārāk traki…”.
    Atteikšanās no humora paradoksu un absurdu slāņu, konteksta un vārdu spēles izvērtēšanas, zināmā mērā ir regresija, atteikšanās no domāšanas, operēšana ar gataviem stereotipiem un aizspriedumiem, nosaucot tos par morāles normām, sarkanajām līnijām, vērtībām, utml.
    Ar to humora latiņu ir tā, ka smiesies tie, kas intelektuāli fluktē latiņas apgabalā. Tie, kas ir zem latiņas, vēl nedavelk, virs – saprotam, bet vairs nav smieklīgi. Ja humors ir daudzslāņains, tad var trāpīt lielākai mērķauditorijai.

  7. Sunītis būtībā ir tekstā aprakstītā persona. Redzi, es nevienā brīdī neaicināju ņirgāties par invalīdiem, kā to pavērsa šis komentētājs. Bērna nosaukšana par sūdu arī ir izrauta no kopējā raksta koncepta, lai liktu tam izklausīties pārspīlēti.

    Viņš šo komentāru jau sāka rakstīt, zinot, ka tas galu galā novedīs pie atziņas – es saprotu pasauli un es saprotu, ka jūs visi citi esat lohi. Un jā, sunīti, ja tu spēj ķert domu dziļāk par vienu slāni, tad sapratīsi, ka šai versijai un Google sauklim ir ļoti daudz kopīga. Taču es ticu, ka tu to atsakies tvert, jo esi ieņēmis pozīciju, kurā vienīgais lohs šeit neesi tu.

  8. Paldies par tavu viedokli!
    Nē, es neuzskatu visus pārējos par lohiem. Tāpat kā neuzskatu visus pārējos par muļķiem un dauņiem. Cilvēki ir ļoti dažādi. Vispārināšana un birku karināšana ir klišejiskas domāšanas pirmā iezīme. Kā jau esmu atzinis, tusēju šajā portālā tāpēc, ka man tiešām šķiet ne vien smieklīgi, bet arī vērtīgi feļetoni ar krietnu kritiskās domāšanas un sarkasma devu. Tomēr, kā apstiprinās, arī šeit reizēm izpaužas klišejiskā domāšana. Sevišķi attiecībā uz tiem, kuri uzdrošinās izteikt no autoriem atšķirīgu viedokli.

    Par tematu – nekad nepiekritīšu tieši vai aplinkus izteiktam apgalvojumam, ka humors pēc definīcijas nevar būt ļauns, ka ikviens sarkastisks izteiciens automātiski atbilst Don’t be evil! nosacījumam.
    Humors – kā ikviena komunikācijas forma – ir daudžšķaitnains, un humora sajūta atkarīga ne tikai no racionālā intelekta attīstības, bet arī no emocionālās inteliģences attīstības. Kas vienam šķiet smieklīgi tikai dēļ sarkasma kā vēstījuma metodes, tas citam var nešķist smieklīgi dēļ vēstījuma negatīviskas ievirzes. Jo cilvēki [psihiski veseli cilvēki] ir emocionālas būtnes. Mēs neuztveram pasauli tikai ar racionālo prātu.
    Un nekad nepiekritīšu nostājai, ka sociālajā komunikācijā var ignorēt morāli ētiskos aspektus jeb ″sarkanās līnijas″. Tas nav regress. Gluži otrādi…
    Mana problēma droši vien ir tā, ka esmu pārāk daudz saskāries ar vardarbības gadījumiem pret maziem bērniem un ka esmu daudz komunicējis ar slimiem cilvēkiem. Tas saasina emocionālu līdzpārdzīvojumu jeb empātiju, tāpēc grūti saskatīt, par ko tieši bija jāsmejas, lasot, ka bērns ir sūds. Un grūti noticēt, ka ieteikumi paņirgt par invalīdiem padara pasauli labāku.

    Vai tu, godātais, nekad neesi šaubījies, ka tavs viedoklis varētu kādreiz nu kaut mazdrusciņ nebūt pareizs? Kāpēc tu tikai citiem aizrādi, ka viņu viedoklis ir nepareizs? Turklāt pat tik ļoti nepareizs, ka savādāk kā par muļķi, dauni vai lohu nosaukt nevar. Neesi padomājis, kā tas no malas izskatās?

    Ai, da labi. Priecājos vismaz, ka ir kaut kāda diskusija.

  9. Un grūti noticēt, ka ieteikumi paņirgt par invalīdiem padara pasauli labāku.
    >>

    Redzi, tur jau tā lieta, ka es neieteicu paņirgt par invalīdiem. Es neieteicu arī paņirgt par cilvēkiem ar uzspridzinātiem pirkstiem, es neieteicu paņirgt par krieviem, žīdiem, latviešiem, gejiem vai meitenēm, kurus pametuši vecāki.

    Es ieteicu spēt pasmieties pašam par sevi, nosaucot spilgtus piemērus, ar ko esmu dzīvē sastapies. Tie ir motivējuši pasmieties grūtās situācijās, un, darbojoties humora nozarē, esmu redzējis, ka latviešiem, salīdzinot ar citām tautām, ir ļoti grūti pasmieties par sevi. Tāpēc raksta mērķis ir likt padomāt – ja cilvēki ar tik nopietnām problēmām ir spējuši to darīt, kāds ir attaisnojums citiem?

  10. Par to es tev pilnībā pievienojos.
    Tomēr šādu ieteikumu – pasmieties par sevi – nav nemaz tik viegli pamanīt portālā, kur nemitīgi notiek smiešanās par citiem.
    Varbūt tizls piemērs, bet rodas asociācijas ar plenci, kurš dzer uz veselību. Vismaz pašam tā šķiet.

  11. Mani ārkārtīgi aizkustināja tas, kā sunītis mēģina attaisnot savu humora izjūtas trūkumu – to esot amputējusi pārmērīga empātija. Es tik ļoti pavilkos uz domu par to, kā kaut kas neeksistējošs (sunīša empātijas spēja) var būt iemesls kaut kā cita (sunīša humora izjūta) neesamībai, ka gandrīz atmetu ar roku vēlmei veikt detalizētu sunīša debīlisma manifesta dekonstrukciju.

    1. „Vispārināšana un birku karināšana ir klišejiskas domāšanas pirmā iezīme.”
    Klišejiskas domāšanas pazīme ir nesaprast, kāpēc autors bērnu nosauc par „mazo sūdu” un klišejiski domāt, ka autors vnk ņirgājas par bērniem, latgaļiem vai invalīdiem.
    2. „Tomēr, kā apstiprinās, arī šeit reizēm izpaužas klišejiskā domāšana. Sevišķi attiecībā uz tiem, kuri uzdrošinās izteikt no autoriem atšķirīgu viedokli.”
    Tie, kas nepiekrīt sunīša viedoklim vai uzdrošinās kritizēt sunīti, automātiski iekļūst klišejaino kategorijā. Tā laikam ir tā sunīša Empātija un Emocionālā inteliģence.
    3. „nekad nepiekritīšu tieši vai aplinkus izteiktam apgalvojumam, ka humors pēc definīcijas nevar būt ļauns”
    Vispār neviens te neko tamlīdzīgu nav apgalvojis. sunītis izmanto klasisku demagoģijas metodi – piedēvē citiem kaut ko, ko tie nav teikuši un tad metas to kaismīgi atspēkot.
    4. „Humors – kā ikviena komunikācijas forma … Kas vienam šķiet smieklīgi tikai dēļ sarkasma kā vēstījuma metodes, tas citam var nešķist smieklīgi dēļ vēstījuma negatīviskas ievirzes.”
    Humors tiek definēts kā spēja kritiski un paškritiski saskatīt komiskus trūkumus citos un sevī pašā. Humoram obligāti nav jāizsauc smiekli. Neviens nespiež sunīšus smieties par viņiem nesmieklīgām lietām. Jo īpaši tāpēc, ka sunīšiem nav ne kripatas paškritikas, kas spēcīgi sit pa humora izjūtu. Tāpēc, tā vietā, lai kritiski un paškritiski saskatīt komiskus trūkumus citos un sevī pašā, sunīši to klišejiski uzskata par ņirgāšanos un apvainojas.
    5. „Un nekad nepiekritīšu nostājai, ka sociālajā komunikācijā var ignorēt morāli ētiskos aspektus jeb ″sarkanās līnijas″. Tas nav regress.”
    Arī to neviens nav apgalvojis. Atkal sunītis piedēvē citiem to, ko tie nav teikuši.
    6. Mana problēma droši vien ir tā, … saasina emocionālu līdzpārdzīvojumu jeb empātiju”
    Khm…

    P.S. Izrādās, ka sunītis ne tikai kopojas ar suņiem, bet vēl arī sit mazus bērnus. Monstrs! (tas ir sunīša racionālā intelekta un emocionālās inteliģences līmeņa joks. Te ir jāsmejas.)

  12. Cilvēki, kas ir ļoti sociāli, parasti spēj apjēgt *uzdirsienus*, jo viņi dziļi iekšā zina, ka īstenībā es viņus respektēju un viņi respektē mani un tas ir tāds .. amerikaņisms “banter”.

    Piemēram teikt augstprātīgas piezīmes un noniecināt vienam otru mums ar labāko draugu ir pierasts. Jo tie ir īsi jociņi. Tie ļauj caur humoru otram paraudzīties uz sevi. Ja pasaka, ka tu ģērbiez kā bomzis, tad vēlāk tu padomāsi – hey, bet vispār stils jāpamaina.
    Bet līdz tam tu vari pielīdzināt drauga jaunās bikses geju magnētam, un sākt apšaubūt viņa ieinteresētību meitenēs utt.
    80% pārējās saskarsmes ir nesavtīga palīdzības sniegšana un uzmundrināšana kad vajag.

    Un tad ir cilvēki, kuri vienkārši nesaprot neko. Ja tevi joka pēc nosauc par resno kāmi, jo tu vienmēr aizgulies, tad cilvēks apvainojas. Kaut realitātē tas ir tāds mīļš uzbrauciens, jo tas cilvēks nemaz nav resns, un arī kāmis ir tikai tāds mīļvārdiņš.
    Ja esi nopelnījis lielo ļimonu, tad pavicināt to draugiem pie acīm ir smieklīgi, jo pēc stundas tu to šķiedīsi tiem pašiem draugiem uzsaucot visu, kas iekārojas.

    Un visvairāk cilvēki baidās izpausties – ka viņi izskatīties stulbi, ka kāds atcerēsies utt. Realitātē, un tas ir novērojums daudzu gadu garumā – cilvēks var teikt 100 muļķības, bet visi atcerēsies viņa 1 gudrību.

  13. Malači labs raksts! Jā mietpilsoņiem nav humora izjūtas, un visi joki kas atšķiras no “tradicionālajām” drazām ir kautkas ķecerīgs un aizvainojošs.
    Tā tik turpināt cehs.lv!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Ja pārpublicēsi bez atsauces, tev sairs olas.