Kapu svētki

Preiļu apbedīšanas birojā SIA “Apbedīšanas birojs” iezvanījās telefons. Firmas īpašnieks, grāmatvedis un šoferis Jānis nopauzēja YouTube video, nokrekšķinājās un pastiepās pēc klausules.

“Halo. Apbedīšanas birojs.” Jānis centās piešķirt balsij svinīgu skumju notis un zemāku toni.

“Labdien. Es jums zvanu sakarā ar drauga nāvi,” līnijas otrajā galā ierunājās gados jauns vīrietis. “Man ir jārīko bēres, bet es pat nezinu ar ko sākt. Tas viss notika tik negaidīti.”

“Jūs esat piezvanījis uz pareizo numuru. Mūsu apbedīšanas birojs piedāvā pilnu pakalpojumu spektru – transportēšanu, apbedīšanu un bēru mielastu. Kur šobrīd atrodas nelaiķis? Morgā?”

“Jā.”

“Mūsu firmas rīcībā ir glīts, melns katafalks. Mersedess. Cienīgi aizvedīsim no morga līdz apbedīšanas vietai. Neviens klients vēl nav sūdzējies, heh.”

“Ziniet, aizgājējs ir bijis pārliecināts dabas draugs un velobraucējs. Jūsu katafalks ir elektroauto?”

“Kā lūdzu?”

“Vai jūsu katafalks ir aprīkots ar elektrisko motoru?”

“Nē, taču. Tas ir S klases mersis, īpaši pielāgots zārku pārvadāšanai, dīzelīts.”

“Nē, tas kategoriski neder. Varbūt Jums ir Tesla?”

“Teslas nav, taču, ja tas ir tik principiāli, mēs varam sarunāt zirga pajūgu. Būs skaisti, taču dārgāk.”

“Nē, nē, ko jūs! Aizgājējs bija pret dzīvnieku ekspluatēšanu! Jums nav velo katafalks?”

“Ak, kungs. Mēs kaut ko izdomāsim,” Jānis paņēma rokā pildspalvu, atvēra blociņu un veica dažas piezīmes. “Kā ir ar apbedīšanu? Firmā ir pieejami spēcīgi un zolīdi kungi, kuri var i zārku panest, i grāvi izrakt. Kādu zārku jūs vēlētos?”

“Nē, ko jūs! Nekādu apbedīšanu. Nekādu zārku. Aizgājējs bija pret koku izciršanu un vēlējās tikt kremēts.”

“Ziniet, vienīgā krematorija Latvijā atrodas Rīgā, un tas ir paliels gabals no Preiļiem. Varam jau sarunāt, taču būs dārgāk.” Jānis turpināja veikt piezīmes blociņā.

“Nē, nē, nevajag Rīgu. Kremēsim tepat. Aizgājējs būtu vēlējies vikingu bēres. Viņu varētu ielikt laivā, aizdedzināt un iestumt Lubāna ezerā.”

“Nedomāju, ka baznīcas pārstāvji piekritīs tādam gājienam.”

“Baznīcas pārstāvjus nevajag. Aizgājējs bija izteikts ateists, turklāt vēl gejs.”

“Skaidrs,” novilka Jānis un ieskribelēja vēl dažas piezīmes. “Un kā būs ar bēru mielastu? No savas puses varu ieteikt restorānu “Svetlana”, taču jums droši vien būs īpašas vēlmes, vai ne?”

“Aizgājējs bija vegāns.”

“Nu, bet protams. Varam sagatavot arī šādu mielastu. Pīrādziņi, buljons, kafija. Otro ēdienu ņemsiet?”

“Nē, neko tādu nevajadzēs. Iztiksim tikai ar uzkodām. Bet tikai veģetārām. Varēsiet sarīkot?”

Jānis apskatīja blociņā veiktās piezīmes un nopūtās.

“Tātad. Spriežot pēc visa iepriekš teiktā, jūs gribat lai mēs paņemtu mironi uz velosipēda rāmīša, to aizripinātu līdz ezeram, tur aizdedzinātu un ielaistu ūdenī. Tā?”

“Jūs aizmirsāt par veģetārām uzkodām.”

“Protams. Mēs varam piestūķēt mironi ar kukurūzas graudiem. Dedzināšanas laikā viesi varēs mieloties ar popkornu. Papildus vizuālajam noformējumam varam viņam vēl iespraust dirsā gurķi.”

Iestājās ilga pauze, kuras laikā nezināmais zvanītājs pārskatīja savus uzskatus, izvērtēja mūža laikā uzkrāto pieredzi un aizdomājās par dzīves jēgu. Jānis nolika klausuli.

Zili brīnumi

Svētdienas skola bija vistīrākā jautrība, jo tā nebija īsta skola, tas bija pulciņš, kur es ar citiem bērniem varēju dauzīties apkārt pa baznīcas telpām, ķēpāt krāsojamās grāmatas un paklausīties stāstus no Bībeles, kas mūsu vecumā drīzāk bija kā pasaku klausīšanās. Mūsu svētdienas skolā bija arī zēns ar īpašām vajadzībām vārdā Paulis, viņš nevarēja ne runāt, ne kustēties, bet viņš reaģēja uz jokiem ar acīm un sejas mīmiku. Paulim īpaši patika rotaļa “gonkas”, kurā citi puikas sacentās, kurš ātrāk spēs aizstumt Pauli ar viņa ratiņiem pāri baznīcas zālei.

Diemžēl mācītājs mums drīz vien aizliedza spēlēt “gonkas”, jo ratiņi varot apgāzties un savainot Pauli. Precīzi neatceros notikumus, bet klīda baumas, ka mācītājs centīsies darīt brīnumu un dziedināt Pauli! Kamēr citi bērni spēlējās, mācītājs ieveda Pauli aiz slēgtām durvīm, lai veiktu rituālus viņa dziedināšanai. Atceros, ka pēc šiem seansiem Paulim bija pilnīga izbīļa skatiens. Mums šķita, ka no Pauļa centās izdzīt pašu nelabo, jo daži no mums bija redzējuši šausmu filmu “Eksorcists”. Diemžēl Pauli neizdevās dziedināt ar brīnuma palīdzību, un puikas mamma drīz pārstāja viņu vest uz svētdienas skolu.

Kopš tā laika šis reliģijas solītais brīnums manā apziņā ieguva ļoti spēcīgu nozīmi. Sāku pastiprināti interesēties par pārdabisko, un šī interese ar gadiem tikai pieņēmās spēkā. Pamatā zināšanas par pārdabisko balstīju uz Bībelē rakstīto, jo starp visiem resursiem par spokiem, brīnumiem un NLO tajā aprakstītie notikumi šķita visticamākie, jo tā patiesumu ar savu ticību divu tūkstošu gadu garumā ir apliecinājuši cilvēki, kas neprata pat lasīt. Pieņemoties vecumā un gudrībā, mani sāka interesēt fiziskās pasaules aspekti brīnumos, īpaši Jaunajā derībā aprakstītajos.

Viens no spilgtākajiem brīnumiem ietver Jēzu un ūdeni. Un, nē, runa nav par ūdens padarīšanu par vīnu, vīnogu krūmi un laiks to dara visu laiku. Runa ir par Mateja evaņģēliju [14:22–25], kur tiek vēstīts, ka Jēzus vēsā mierā pastaigājās pa bangojošas jūras ūdens virsu. Kā Jēzus gāja pa ūdens virsu? Vai ūdens viņa klātbūtnē sacietēja? Bet jūrā nav stāvošs ūdens, evaņģēlijā ir uzsvērts, ka jūra bija nemierīga. Ja ūdens sastinga Jēzus kāju tuvumā, vai tas nozīmē, ka viņš varēja paklupt aiz viļņiem? Ja Jēzus būtu laivā, vai ūdens ap laivu sastingtu un laiva nekustētos no vietas? Kas notiktu, ja Jēzus mēģinātu pa ūdeni braukt ar velosipēdu?

Marka evaņģēlijā [8:22–26] ir lasāms, ka Jēzus iespļāva kādam neredzīgajam sejā, pēc kā viņš atguva savu acu gaišumu. Nekas nav teikts par neredzīgo, vai viņš bija labs cilvēks vai slikts, tik tas, ka pūlis izvēlējās vienu cilvēku ar redzes invaliditāti un padarīja viņu par redzīgu. Bet ja nu šis cilvēks bija pelnījis būt neredzīgs, ar ko Dievs viņu arī sodīja? Varbūt Jēzus rīkojās pret sava tēva gribu? Varbūt svētdienas skolas mācītājs arī centās atgriezt Pauļa spēju runāt un kustēties ar nospļaudīšanu? Kāpēc Jēzus, zinādams savas dziedināšanas spējas, nespļāva virsū visiem invalīdiem? Ja šis viens neredzīgais bija tik šķīsts, ka bija vienīgais no neredzīgo vidus pelnījis atgūt redzi, tad kāpēc Dievs atņēma viņam redzi, pat ja tas bija īslaicīgi? Tas šķiet diezgan ļauns darbs – atņemt cilvēkam iespēju redzēt un padarīt viņu bezpalīdzīgu tikai tādēļ, lai Dieva dēls varētu pārliecināt savus sekotājus par savām pārdabiskajām spējām. Padomājiet par situāciju: bariņš neredzīgo uzzina par vienu no viņu vidus, kas tapis dziedināts, nolemj sekot Jēzum, lai atgūtu redzi, pierakstās rindā, bet tad Jēzus mirst Golgātas kalnā. Un šiem cilvēkiem bija jāpaliek neredzīgiem uz visu atlikušo mūžu bet mazākās cerības uz siekalaino dziedināšanu!

Marka evaņģēlijā [5:25–29] ir lasāms, ka Jēzus izārstēja sievieti, kas bija asiņojusi 12 gadus. Mūsdienās ir diezgan skaidrs, ka neviens neizdzīvotu, visu laiku asiņojot bez asins pārliešanas, kas atstāj vienīgo iespējamību – asiņošana bija periodiska, gluži kā manai sievai, kura šajās reizēs kļūst ļoti īgna un grauž čipsus, skatoties seriālus. Varētu pieņemt, ka šie ortodoksālie ebreji, kas sekoja Jēzum, nedrīkstēja būt ar sievieti un tādēļ neko nezināja par menstruālo ciklu, bet fakts, ka menstruācijas apstājās brīdī, kad sieviete pieskārās Jēzus drānām, nozīmē, ka viņam bija ietekme pār sievietes hormoniem? Kā mēs zinām, hormonāla iejaukšanās var atstāt nopietnas sekas uz cilvēka organismu, iespējams, šī sieviete palika neauglīga. Jēzum noteikti vajadzēja konsultēties ar šīs sievietes ginekologu, pirms iejaukties viņas hormonu līdzsvarā.

Jāņa evaņģēlijs [11:1–44] apraksta Jēzus pēdējo brīnumu pirms viņa paša augšāmcelšanās – Lācara atmodināšanu no mirušajiem. Šis ir arī viens no iespaidīgākajiem brīnumiem Jēzus CV, jo vajadzēja paiet diviem tūkstošiem gadu, lai ārstiem izdotos atkārtot līdzīgu brīnumu. Mani gan vairāk interesē Lācara tālākais liktenis. Vai pēc augšāmcelšanas Lācars bija tikpat mirstīgs kā pirms tam? Vai viņam pietika nākamajā dienā uzraut kājas pirkstu uz sarūsējušas naglas, lai tiktu pie infekcijas un nomirtu atkal? Ja tā būtu noticis, vai Jēzus viņu atkal celtu no mirušajiem?

Visbeidzot – vēlos noskaidrot patiesību par Jēzus debesīs kāpšanu, jo, kā jau zināms, mirušo atdzīvināšana viņam ir gana vienkārša procedūra. Ja Jaunā derība ir burtiska, tad loģiski rodas jautājums – cik augstu Jēzus varēja uzlidot gaisā? Cik zināms, augstāko punktu uz zemes, bez skābekļa balona, cilvēks ir sasniedzis Everestā, tātad trenētam cilvēkam tie ir 8 līdz 9 tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Vidējā temperatūra šādā augstumā ir 36 grādi zem nulles, tikmēr aprīļa vidējā temperatūra Jeruzalemē ir 22 grādi virs nulles. Bībelē nekur nav minēts, ka tajā laikā un vietā cilvēki bija spējīgi nodrošināt Jēzu ar siltām drēbēm un skābekļa balonu.

Varam diezgan droši pieņemt, ka apstākļi 9 tūkstošus metru virs jūras līmeņa cilvēkam nav savienojami ar dzīvības procesu uzturēšanu, bet, ja Jēzus bija cilvēks un mira no ievainojumiem, kurus guva, esot piesists krustā, tad diezgan droši varam pieņemt, ka viņš nomira atkārtoti ļoti augstu virs Jeruzalemes. Tātad ir divi varianti: vai nu Jēzus turpināja lidot gaisā nedzīvs un vēl šobrīd lido cauri kosmosam sasalis kā meteorīts, vai viņš nokrita atpakaļ uz zemes. Pieņemot, ka kritiens no tāda augstuma nodarītu smagākas traumas nekā trīs naglas un dūriens pakrūtē, ķermeņa reģenerācija varētu prasīt nedaudz ilgāku laiku par trim dienām. Mans minējums ir, ka otrā atdzīvošanās varētu prasīt aptuveni 2 nedēļas. Bet, ja Jēzus atdzīvojās arī pēc kritiena, vai viņš bija apņēmības pilns doties lidojumā otrreiz vai tomēr nolēma, ka nav ko, un palika dzīvot uz zemes

Esmu jautājis mācītājiem par šiem brīnumiem, taču neesmu saņēmis apmierinošas atbildes. Ja Jums ir kas zināms, lūdzu, uzrakstiet komentāru sadaļā.

Čerkstošais trīsdesmitgadnieks

Nedaudz čerkstošā balsī vilcienā mani uzrunāja trīsdesmitgadnieks. “Vhiņiem vhjajadzhētu phabrīdināt, ka šhitais irha komfhorta vaghons. Eiro čēsn’t tomēr…” Atbildēju, ka obligāti jau nav jāsēž pie augstākā stratifikācijas slāņa un droši var apmeklēt kādu citu no vagoniem, kur jāpiemaksā nebūs. Pieļāvu, ka varbūt viņam šī informācija nebija zināma.

“Phar vhēlu, bļe… Es jau apshēdos, ja… negrhibu nekhur vairs khustēties,” viņš aizvien čerkstošā un uzspēlēti nogurušā balsī nespēja aizpisties. “Pizģhets kāda diena bhija… Tev simt’ punk’ tādas nav bijušhas,” “Puma” kedās tērptais ānuss turpināja boksterēt, cerot, ka izdosies pievērst manu uzmanību tālākai sarunai.

Vienīgais, kas uz sekundes simtdaļu nozaga manu skatienu, bija vertikālais karodziņš uz īsajām zeķēm, kādas biju redzējis veikalā “Top!”. Toreiz iedomājos – nez, kurš vispār viņas pērk un nēsā? Brīdi domāju, kā slepus viņas nobildēt, lai nosūtītu bildīti Ceha kolēģiem. Varu derēt, ka Zemniekam ir tādas pašas!

Boksterģīmis šķietami bija aizvainots, ka mēs neesam vienojušies kopīgā sarunā, daloties ar saviem iespaidiem. Es ticu, ka viņam varētu būt bijusi smaga diena. Ja ne šī, tad varbūt kāda cita. Es ticu, ka aiz viņa slēpjas kāds interesants stāsts. Taču, redziet, mani gluži vienkārši neinteresē, kas viņam ir sakāms. Mani neinteresē viņa domas. Mani neinteresē viņa teikumi. Mani neinteresē neviena zilbe no tā, kas ir viņa potenciālajā arsenālā.

Mani neinteresē, ka taksistam šķiet, ka mūsdienās ļaudis pārāk daudz sēž telefonos.
Mani neinteresē ‘mileniāļi’ ar 10 tūkstošiem sekotāju Instagram, kuri izmisīgi cenšas pierādīt, ka ir biznesmeņi. Mani neinteresē caurkritis dīdžejs, kurš uzskata, ka mūzika agrāk bija labāka. Mani neinteresē resns jūtūberis, kurš vij sazvērestības teorijas par medijiem. Mani neinteresē spriedumi starpkultūru komunikācijā no cilvēkiem, kuru lielākais akadēmiskais sasniegums ir iespiežams 280 zīmēs.

Mūsdienās apkārt ir šausmīgi daudz informācijas un reizēm ir ļoti grūti izfiltrēt, kuru pagodināt ar savu uzmanību un kuru nē. Pretējā gadījumā vari attapties, pavadot pusi dienas, diskutējot Tviterī ar cilvēkiem, kuru viedokļa vērtība ir tuvu tam hujātam vilcienā.

RigVirŪdens

“RigVir” sāga aizsākās, kad šo melanomas ārstēšanai izstrādāto preparātu sāka reklamēt kā zāles pret jebkuru vēža formu. Šī putra ir gana ilgi vārījusies un beidzot nonākusi pie loģiska iznākuma – preparāts ir saņēmis izplatīšanas liegumu un ticis izsvītrots no valsts kompensējamo medikamentu saraksta. Taisnība ir uzvarējusi, un cilvēki ar nopietniem draudiem veselībai un dzīvībai tiks pie adekvātas ārstēšanas. Viss būtu labi, ja vien šis notikums neizraisītu latviešiem tik tipisku reakciju – vaimanas un čīkstēšanu.

Tiklīdz tika pieņemts lēmums par “Rigvir” izplatīšanas liegumu, Latvijas informācijas telpu sāka piesātināt viedokļi, ka Latvijas radīto “Nokia” apzināti gremdē “Big Pharma”, ASV, Soross, Meroni un gan jau arī ķirzakcilvēki. Šo agresīvo žēlabu naratīvs ir aptuveni šāds: “RigVir” glābj dzīvības, kādam tas ir neizdevīgi, lobijs, latvieši nodod latviešus. Var teikt, ka Latvijas apraudamo objektu sarakstā blakus cukurfabrikām ir stabili nostājies arī “RigVir” preparāts.

Katru reizi, kad “cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas algoritmi pamana internetā ierakstu, kas atbilst latvieša dzīvesziņai, mūsu birojā iedegas liela, sarkana lampa un no skaļruņiem sāk skanēt Imanta Kalniņa “Piena ceļš”. Pirmdienas rītā bija tieši šāds gadījums, mūsu redzeslokā nonāca kādas sievietes ieraksts “Facebook”, ar kuru šobrīd ir dalījušies vairāk nekā 1200 cilvēku. Šī visnotaļ emocionāli piesātinātā raksta autore neuzveikta vēža dēļ ir zaudējusi pirmo vīru, kā arī pati nonākusi šīs briesmīgās slimības nagos, taču, pateicoties zinātnei, to ir uzveikusi. Savā ierakstā viņa pauž stabilu pārliecību par “RigVir” preparāta iedarbību un apelē pie lasītāju ticības ar tādiem pārliecināšanas paņēmieniem kā bērnu pieminēšana un deminutīva izmantojums.

Nepārprotiet, mans mērķis nav jokoties par šo sievieti. Gluži pretēji, šī būs viena no nopietnākajām versijām “cehs.lv” vēsturē. Vēzis ir otrais biežākais nāves izraisītājs pasaulē. Katrs cilvēks savas dzīves laikā ir jau saskāries vai saskarsies ar šo slimību, kurai nav līdzīgas. Arī man ir nācies zaudēt vienu no tuvākajiem cilvēkiem, kurš neuzveica vēzi. Es zinu, kā ir bezspēcībā noraudzīties, kā dažu mēnešu laikā vēzis izsūc visu prieku un dzīvību no cilvēka, kas ir bijis tik liela tavas dzīves daļa. Šāds zaudējums izmaina cilvēku gan psiholoģiski, gan uzskatos. Tomēr minētās sievietes ieraksts “Facebook” kalpo kā spilgts piemērs nopietnai problēmai sabiedrībā – kritiskās domāšanas trūkumam, īpaši izvēloties personas, kuru viedoklim uzticēties. Cilvēku prāti ir saindēti ar maģisko domāšanu, pseidozinātni un citiem “new-age” māņiem.

Šeit rakstā ienāk divi galvenie “RigVir” aizstāvības personāži – zinātnieks Ivars Kalviņš un ūdens pārdevējs Jānis Pļaviņš. Kalviņš ir viens no mildronāta izgudrotājiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis un “RigVir” kapitāldaļu īpašnieks. Ja būšana saistītam ar Latvijas Zinātņu akadēmiju jau nemet šaubu ēnu pār šī cilvēka zinātnisko autoritāti, tad atgādināšu, ka viņš ir arī spītīgs homeopātijas piekritējs. Atgādināšu, ka homeopātija ir uzskats, ka ūdens saglabā tajā izšķīdinātās vielas īpašības pat pēc tam, kad šis šķīdums ir tik ļoti atšķaidīts, ka nesatur pat vienu aktīvās vielas molekulu. Piedevām Kalviņš uzskata: jo vairāk atšķaida šādu ūdeni, jo stiprāka šī “atmiņa” izveidojas. Iespējams, tādēļ Lielbritānijas laboratorijā neatrada “RigVir” aktīvo vielu preparāta specifikācijā norādītajā koncentrācijā. Zinātne ir balstīta uz empīrismu jeb nepieciešamību spēt katru eksperimentu atkārtot un nonākt pie tieši tāda paša rezultāta. Ūdens atmiņas pieņēmumu zinātnieki ir tikai apgāzuši un ne reizi nav ieguvuši rezultātu, kas apstiprinātu tās eksistenci ilgāk par 0,000000000001 sekundi. Tieši tāpēc racionāli domājošiem cilvēkiem ūdens atmiņa izraisa tādu pašu reakciju kā apgalvojums, ka Krima pievienojās Krievijas Federācijai godīga referenduma ceļā.

Ja Ivars Kalviņš ir atpazīstams vārds Latvijas zinātnes aprindās, tad ir tāds Jānis Pļaviņš, kuram arī ir ļoti izdevīga cilvēku ticība ūdens pārdabiskajām spējām. Pļaviņš ir uzņēmuma “Memory Water” īpašnieks, kurš iedzīvojas uz to cilvēku rēķina, kas uzķeras uz tik absurdiem saukļiem kā “ūdens strukturēšana”, “ūdens sārmainums” un “bio ūdens”. Goda vārds, es neizdomāju vārdu salikumu “bioloģisks ūdens”! Ūdens nav strukturējams, tikai pilnīgs idiots varētu noticēt, ka cilvēkam ir nepieciešams sabalansēt pārtikā uzņemto produktu PH līmeni. “Bio ūdens” varētu skanēt loģiski tikai tiem cilvēkiem, kas kūpina vīraku, jogas nodarbībās urķē savas čakras un uzskata, ka tikai Indijā, kur ir miljards analfabētu, ir meklējams viedums un apskaidrība. Par strukturēto ūdeni “cehs.lv” jau ir rakstījis, un varu tikai piebilst, ka, apmeklējot veikalus, “cehs.lv” autori katru reizi pakrata kādu no strukturētā ūdens pudelēm, vēlot tam visu Rumbulā sastopamo seksuāli transmisīvo slimību buķeti.

Kalviņam un Pļaviņam piemīt tāda vai citāda autoritāte. Kalviņam tā ir akadēmiskā pieredze un, lai arī sašķobīts, bet statuss zinātnes aprindās, un Pļaviņam tas ir mārketinga budžets. Viņi turpina piesārņot cilvēku prātus ar dažādiem māņiem, kas mēdz novest pie tā, ka, sastopoties ar smagu saslimšanu, cilvēks dod priekšroku alternatīvās medicīnas formām, nevis pārbaudītiem medikamentiem un ārstēšanas metodēm. Nedomāju, ka Kalviņš un Pļaviņš apzināti nodarbojas ar kaitniecību. Drīzāk saskatu līdzību ar Valteru Frīmenu, lobotomijas procedūru izgudrotāju. Frīmens uzskatīja, ka fizisks bojājums smadzeņu pieres daivā var ārstēt vai mazināt garīgas slimības. Ne vien viņš pats tai ticēja, viņam izdevās par to pārliecināt visu pasauli uz veselu dekādi un pat saņemt Nobela prēmiju. Arī Frīmena noriets un lobotomijas procedūras kritika nedaudz atgādina situāciju ap “RigVir”.

Neatkarīgi no izglītības, ieņemamā amata un statusa cilvēki tiecas ticēt pārdabiskām lietām, bet, ja ļaujas kaut kripatiņai šīs maģiskās domāšanas, cilvēks var nonākt tādā pašā situācijā kā Kalviņš un Pļaviņš, kad viņi nemeklē pierādījumus savai hipotēzei, bet par tādiem uzskata ikvienu savu atbalstītāju. Tas savukārt var novest pie traģiskām sekām. Starp citu, sieviete, kas savā “Facebook” ierakstā apgalvoja, ka, pateicoties “RigVir”, viņas bērniem ir mamma, nepieminēja, ka bez “RigVir” preparāta viņai bija arī ķīmijterapijas un apstarošanas kurss, kas ir vēža ārstēšanas standartprocedūras.

Yo, jaunieti! Iečeko, kā stilīgā valsts tevi glābj no pīpēšanas

Es piekārtoju savus okulārus, nedaudz ieklepoju savilktā kulakā un vēlreiz vēros ekrānā, lai pārliecinātos, ka neesmu neviļus salietojies halucinogēnās narkotikas. Nē, reklāmas teksts tomēr aizvien teica: “Ejam uzpīpēt? Paldies, nē! Es labāk izvēlos svilināt riepas “Wolftrike” drifta trasē!” Notīrīju ekrānu, iesmērēju acīs vizīnu un svaipoju tālāk. “Pabaro dvēseli, nevis vēzi!” man tagad saka ekrāns.

Veselības ministrija ir uzsākusi kampaņu par veselīgu dzīvesveidu ar nosaukumu “Spēks pateikt “Nē!””. Tā kā mērķis ir gana cēls, domāju, būs tikai godīgi, ja arī “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija dos savu artavu tās popularizēšanā, piesaistot sava vēstneša Kristapa Āla viedo padomiņu un vērtējumu.

“Instagram” konkurss ar “Wolftrike” drifta trasi bija pirmā kampaņas ziņa, kas nonāca mūsu redzeslokā. Nav slikts plāns – piesaistīt privātos uzņēmumus ministrijas rīkotai kampaņai, lai papildinātu tās niecīgo budžetu ar dāvanu kartēm. Dažādi avoti min informāciju par 400 tūkstošiem, taču kampaņas un ministrijas mājaslapā to atrast neizdevās.

K. Āls pastarpina, ka “Wolftrike” drifta trase varbūt nav īsti atbilstoša izvēle barteram pret smēķēšanas atmešanu, jo par trīs cīgu paciņām brīvdienā tur sanāk, maksimums, 10 minūšu brauciens, kas jauniešiem nebūs īpaši pa rokai. “Ko viņi darīs atlikušajā dienā? Visticamāk, domās par pīpēšanu,” uztraucas K. Āls.

Medijos izplatītajā paziņojumā iepazīstoties ar citiem “Spēks pateikt “Nē!”” kampaņas sponsoriem, kā īpaša atjautība jāpaslavē uzņēmuma “Gandrs” piesaiste, kura saimnieks – vēl nesen mandātu nolikušais ZZS deputāts Askolds Kļaviņš – tika sodīts ar teju 10 000 eiro atmaksu budžetā un piespiedu darbu par benzīna čiepšanu. K. Āls norāda, ka sadarbību starp “Attīstībai/Par!” kontrolētās ministrijas kampaņu un ZZS pietuvinātu uzņēmumu sabiedrība var uzskatīt par tādu kā kara cirvja norakšanas žestu, kas, neapšaubāmi, jauniešiem sūta labu signālu nešķirot cilvēkus pēc politiskās piederības, ideāliem vai kriminālprocesiem. “Visa naudiņa ir laba,” atzīst “Cehs.lv” vēstnesis, norādot, ka tam noteikti nav sakara ar faktu, ka VM vēl nesen bija ZZS pārvaldībā.

Protams, protams, mēs varētu meklēt sīkas kļūdiņas kampaņā, piemēram, norādīt uz neticami slikti organizēto “Instagram” profilu, kurā ir gan ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdas, gan nemākulīgi nokropoti video, jo uzturētāji acīmredzot nezina, ka video dimensijas var mainīt ar vienu pogas spiedienu, gan hipersaites pavadošajos tekstos, uz kurām nav iespējams uzspiest, un tā tālāk. Taču tā jau būtu piekasīšanās. Īpaši ņemot vērā, ka “Instagram” nebūt nav būtiska kampaņas sastāvdaļa, jo attiecīgajā sociālajā tīklā viņi ir rekrutējuši tikai piecus influencerus.

Vērtējot kopējo ainu, Kristaps Āls pieņem, ka šī projekta iedīglī kāds vecs cilvēks ir teicis, ka “mums nepieciešama stilīga un jauniešus uzrunājoša kampaņa pret pīpošanu”, kas ir ļoti pozitīvi, jo seniorus ir būtiski integrēt ikdienas dzīvē.

Hipotētiski pieņemot, ka aģentūrā regulāri tiek rīkotas sapulces, lai vecāka gadagājuma cilvēki pie zaptes ūdens glāzes varētu spriest par to, kas ir “stilīgs” un “trendīgs” jauniešu vidū, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas pārstāvji jau avansā ir izstrādājuši dažus potenciālos sapulču tematus:

– Sapulce par stilīgu repa dziesmu par to, cik stilīgi ir nesmēķēt
– Sapulce par to, kā padarīt “virālu” kampaņas heštagu
– Sapulce par asprātīgām un stilīgām memēm, kas aicinās jauniešus nesmēķēt
– Sapulce par stilīgā nesmēķētāja-maskota izveidi

Mēs ticam, ka kopā mums izdosies. Citējot vienu no “Spēks pateikt “Nē!”” reklāmas saukļiem: “Pīpēsi? Paldies, nē! Es labāk izvēlos mesties piedzīvojumos ar draugiem.” (Goda vārds, to neizdomāja “Cehs.lv”.)

16. marta un 9. maija samierināšanas plāns

Par Leģionāru piemiņas dienu un Otro pasaules karu vispār manā ģimenē runāja ļoti maz. No tēva puses man nāk vāciešu un ebreju asinis, bet no mātes puses ir kurzemnieku un Latgalē mītošu slāvu kokteilis. Mani senči ir karojuši visās frontēs un no visām arī bēguši. Ņemot vērā, ka iemiesoju vairākas nacionalitātes, kuras ir piedzīvojušas smagus zaudējumus Otrā pasaules kara laikā, esmu viens no retajiem, kam ir vislielākās tiesības uz autoritatīvu viedokli par tādām tēmām kā 16. marts un 9. maijs.

16. marts man visspilgtāk palicis atmiņā ar epizodi no bērnības, kad pa ceļam uz skolu, kā ierasts, piestāju pie sava pamatskolas labākā drauga, lai varētu kopīgi doties bastot sporta stundu, jo mēs jau tad bijām augstprātīgi intelektuāļi, kas uz sportu noraudzījās kā Romas pilsoņi uz vergiem Kolizejā. Draugs todien nedaudz kavējās, jo viņa ģimene cītīgi posās, lai dotos pie Brīvības pieminekļa un pieminētu kritušos leģionārus.

Kā jau minēju, manā ģimenē nesvinēja ne 16. martu, ne 9. maiju, tāpēc man bija gana interesanti vērot rosību, kas norisinājās drauga ģimenē. Virtuvē sēdēja mana drauga vectēvs, tērpies tikai halātā, un stūma starp retajiem zobiem baltmaizes šķēles ar aknu pastēti. Vecais vīrs mani pamanīja un pacēla sveicienam brīvo roku, taču šī kustība lika noslīdēt halāta vienai malai un atsegt manām acīm milzīgu, pelēku matu kušķi, no kura nokarājās krokaina ādas “zeķe”. Vecais vīrs, cenzdamies labot situāciju, iesmējās un paziņoja, ka tā izskatoties īsts vīrietis un, ja es nepīpēšot, tad arī manas “mantības” satveršanai būs vajadzīgas divas plaukstas, nevis viena. Manā atmiņā varētu būt saglabājusies kāda matemātikas formula, bet nē, tur ir šī atmiņa.

Vēlākos gados, kad sāku apzināties savas karjeras iespējamos virzienus, ar lielāko prieku apmeklēju dažādus publiskus pasākumus, no kuriem visjautrākie norisinājās 16. martā un 9. maijā. Šajās divās dienās ielās iznāk tā sabiedrības daļa, kuru ikdienā nav iespējams sastapt: neonacisti, komunisma relikti un, protams, – paši kara veterāni. Ja tā parēķina, ja kādā no šīm dienām saviem spēkiem dienas gaismā izrāpjas kāds 80 gadus vecs veterāns, tas nozīmē, ka 1944. gadā viņam bija 6 gadi. Nav vērts smieties par senioriem ar demenci un “Latgalītē” iegādātām medaļām, taču ir gana amizanti vērot, kā šos kara veterānus godina “Saskaņas” un Nacionālās apvienības pārstāvji. Vai nu šie politiķi tiešām tic, ka katrs dalībnieks, kam seja ir laika zoba izvagota – gluži kā mana drauga vectēva “krunku ķesele”, ir notraucis mātes pienu no lūpām un aizskrējis šaut naidnieku, vai piecieš šo tikšanos ar parasto tautu, lai stimulētu elektorātu.

Par laimi vai nožēlu, man šajā jautājumā tiešām ir dalītas jūtas, bet 16. marta pasākumi kļūst arvien mazāk apmeklēti. Šķiet, ka šajā dienā pārstās pie Brīvības pieminekļa ierasties pat Tatjana Ždanoka, kas līdz šim tur ir regulāri parādījusies kā herpes pēc Vecrīgā atrastiem gadījuma sakariem. Šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem ir apnikušas vēstures drāmas, viņi daudz labprātāk seko līdzi Kiviča un Skulmes skandāliem, kas piedāvā daudz plašāku emociju spektru nekā mūsu senču nāve. Ņemot vērā, ka “Cehs.lv” komandā strādā 33. līmeņa speciālisti no visdažādākajām jomām, piedāvājam savu ekspertīzi, kā “salīmēt” starp sabiedrības grupām radušos plaisu.

Ir nepieciešams savienot Leģionāru piemiņas dienu ar Uzvaras dienu! Galu galā šie pasākumi ir ļoti līdzīgi – bars cilvēku sanāk pie sev nozīmīga liela falliskas formas simbola, taču vieni sēro, bet otri svin. Šī ir tā plaisa starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Daļa sabiedrības jau intuitīvi saprot, ka liela nozīme šajā jautājumā ir šo fallisko simbolu izmēram, kādēļ arī vairākkārt uzvirmojušas sarunas par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro: “Aicinājums nojaukt Uzvaras pieminekli ir tipiska latviešu dzīvesziņas izpausme. Tas ir “sliktā kaimiņa” princips – vienalga, ka man nav, galvenais, lai citam arī nav. Daudz loģiskāk būtu paaugstināt Brīvības pieminekli vai piebūvēt tam identiskus torņus, kuri abi būtu augstāki par pašreizējo, bet garākais – vienādā garumā ar Uzvaras pieminekli. Kad abi pieminekļi būs vienā garumā, latvieši un krievvalodīgie viens otru redzēs daudz vienlīdzīgākā gaismā.”

Vienlīdzīgums starp etniskajām grupām veicinātu draudzību, un izlīdzinātos pasākumu apmeklētāju skaits pēc etniskās piederības. Padomājiet, cik gan skaistāk būtu dzīvot šajā valstī, ja šajā dienā pie Brīvības pieminekļa noskumušos latviešus atnāktu mierināt krievvalodīgie. Viņi apskautos, dziedātu, ēstu saulespuķu sēklas un ietu izplunčāt liekās promiles Rīgas kanālā, lai 9. maijā satiktos Uzvaras parkā un to visu atkārtotu Aināra Mielava koncertā! Rakstot šīs rindas, man no aizkustinājuma asaras slīd pār vaigiem.

Vai gejiem laulību vietā būs jādibina SIA?

Šonedēļ Delfos iepazīstināju ar jaunākajiem ierosinājumiem uzņēmējdarbības sakārtošanā.

Šad tad aizbraucu uz laukiem pie radiem. Mēs vienmēr sasēžamies ap galdu, kas vai lūst no tradicionāliem ēdieniem: kartupeļu mīceņa, miltu mērces, tvaicētām saknēm un siltiem raušiem. Mans opaps ik reizi pārlaiž mīlošu skatienu sanākušajai dzimtai, kas ar apmierinātiem rukšķieniem un kunkstiem košļā un rij cienastu, un domīgi novelk: “Njāā, traki laiki tagad pienākuši ar šitiem peģikiem, beku zīdējiem, taisnās zarnas operatoriem, ne?” un ierauj tādu makanāku paša raudzētas biešu brāgas malku.

Ir tikai viena tēma, kas patiesi un līdz sirds dziļumiem satrauc latviešu prātus. Tas nav futbols kā Brazīlijā, “Brexit” kā Lielbritānijā vai Katalonijas neatkarības ideja kā Spānijā. Mūs līdz pēdējai dvēseles stīgai pielej ar trauksmi ideja, ka divi geji varētu apprecēties un adoptēt bērnu. Doma vien, ka kaut kas tāds būtu iespējams, līdzinās nozīmīgāko tradīciju un simbolu svētuma zaimošanai – it kā kāds būtu ierosinājis atsegt Staburagu tikai tāpēc, lai uzrāptos pašā virsotnē, viegli ietuptos ceļos un uztrieptu tam pakaļas zapti.

Iespējams, tieši šādā iekaisuša prāta stāvoklī Ansis Pūpols (žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts no Nacionālās apvienības) lika priekšā ideju, ka homoseksuāliem pāriem šobrīd nekāds papildu regulējums likumā nav nepieciešams. Neesot vajadzības šiem cilvēkiem ļaut laulāties, arī partnerattiecību regulējums būtu lieks, jo, raugi, homoseksuāli pāri savas attiecības jau šobrīd varot sakārtot, dibinot SIA un visus jautājumus atrunājot tās statūtos. Nenoliedzot, ka Anša ideja ir asprātīga, tomēr gribētos ieskicēt zināmas problēmas un neatbildētus jautājumus, ko tā rada.

Pirmkārt jau vajadzētu saprast, vai šis priekšlikums neiestūrē otrā grāvī un neveido diskrimināciju pret heteroseksuālām ģimenēm. Piemēram, ja homoseksuāla pāra SIA par ikdienas izdevumiem būtu tiesīga no valsts atgūt PVN, vai tas būtu godīgi pret pārējām ģimenēm, kas savienībā stājušās Tā Kunga gaismā, nevis ar Uzņēmumu reģistra svētību?

Turklāt nevaru nedomāt arī par neveikliem mirkļiem, kurus varētu piedzīvot pats idejas autors, ja vēlētos nodibināt uzņēmumu. Nav izslēgts, ka VID vai Uzņēmumu reģistra darbinieks, mazliet piemiedzis acis un pašķiebis galvu, ar skatienu nomērītu atnākušo un aizdomu pilnā balsī vaicātu: “Vai tik jūs neesat zilais, Ansi?” Baidos, ka Pūpola kungs riskē ar šo priekšlikumu iešaut pats sev kājā.

Otrkārt, pieņemot, ka Anša ideja tiks pilnā mērā realizēta un stāsies likumiskā spēkā, grūti saprast, kas notiks ar SIA, kuras vēlēsies audzināt bērnus. Ja SIA par savas darbības virzienu norādīs, ka tās mērķis ir audzināt bērnus, vai bērni būs jāreģistrē kā pamatlīdzekļi? Ja tomēr šādā veidā jautājumu risināt nav plānots, varbūt bērniem jākļūst par meitasuzņēmumiem? Ja tā, tad tas rada veselu dzimuma identitātes diskusiju, jo zināma daļa sabiedrības nevēlētos, lai dēli reģistrējas par meitasuzņēmumiem, bet dēluzņēmumu forma šobrīd nepastāv.

Treškārt, nav īsti skaidrs, kā plānots regulēt vientuļu homoseksuālistu mijiedarbību ar valsti. Vai Ansis šai shēmā ir paredzējis viņiem ar likuma spēku uzdot reģistrēties kā individuālajiem komersantiem? Vai īsa auguma gejus viņš vēlētos redzēt mikronodokļa maksātāju rindās? Vai valsts līdzfinansēs “Grindr” maksas versiju, lai veicinātu individuālo uzņēmēju apvienošanos SIA? Kā redzams, šobrīd nav atbildēts neviens no šiem jautājumiem, tāpēc ar rūgtumu secinu, ka Pūpola kungs vientulību neuzskata par problēmu.

Jāatzīst, ka viena būtiska priekšrocība pār pastāvošo sistēmu šim priekšlikumam tomēr ir. Šķiršanās kļūtu daudz vienkāršāka. Ja nu gadījumā justu, ka mīlestība sāk izplēnēt kā šķidra rīta migliņa, varētu par pāris šmigas pudeļu atlīdzību sarunāt bomzi, uz kura vārda norakstīt prieku vairs nesagādājošo SIA, un katrs doties savu ceļu.

Ja aprakstītās problemātikas cilāšanas pamatdoma tomēr ir tradīciju sargāšana, nevis uzņēmējdarbības vides sakārtošana, tad vistradicionālākā ģimene vēstures griezumā vienmēr ir bijusi “viens vīrietis, vairākas sievietes”. Parādnieks neļaus samelot.

Besī tie taisnās zarnas operatori!

Kas kopīgs Latvijas nākotnei un nosprāgušai karūsai?

Šonedēļ Delfos iepazīstināju lasītājus ar Ceha jaunā startupa ideju.

Lielākais primāts, kurš izmira pirms kādiem 100 tūkstošiem gadu, bija gigantopiteks. Tas bija 3 metrus garš milzenis, kurš spēkā un spējā izdzīvot šķietami krietni pārspēja mūsdienu cilvēku. Tomēr evolūcijas cīņā uzvarējām tieši mēs, jo gigantopiteku strupceļā noveda konsekvents veģetārisms.

Pētot, kā tieši evolūcijas ceļā par uzvarētājiem kļuvām mēs – homo sapiens, biologs Jevgeņijs Akits norāda uz ģeniālu izdzīvošanas stratēģiju: kamēr gigantopiteks liedza savām smadzenēm vērtīgās vielas, ko satur gaļa, mūsu daudz trauslākie un vājākie priekšteči, kuri nespēja sacensties ar četrkājainajiem plēsējiem par medījumu, uzvarēja ar viltību. Viņi pārtika pārsvarā no moluskiem un krastā izskalotām sasmakušām zivīm. Viņi uzņēma vērtīgās barības vielas un reizē arī pasargāja sevi no briesmām, jo mūsu priekšteči tā smirdēja, ka plēsējiem riebās tos ēst.

Domāju, ka šis ir spilgts gadījums, kas liek mums mācīties no vēstures, lai sasniegtu nākotnes mērķus. Šobrīd cilvēki vairs nesacenšas ar citiem sev līdzīgiem evolūcijas sānsoļiem, šobrīd savā starpā sacenšas valstis. Kamēr tādas lielvaras kā ASV, Ķīna vai Krievija iemieso gigantopiteka spēku, tās ietver arī viņa vājības. Pārliecinātas par savu neuzvaramību, lielvalstis nedomā, kā attīstīties, un riskē neizbēgami nonākt evolūcijas strupceļā. Tās ir pārāk neelastīgas un iedomīgas, lai pat apsvērtu domu par atteikšanos no garda bambusa kāta un tā vietā liktu uz zoba sasmirdējušu karūsu.

Lielākā kļūda, ko mazās valstis, arī Latvija, varētu pieļaut, ir mēģinājumi atdarināt lielvalstu uzvedības modeli. Ja mūsu priekšteči būtu centušies dzīvot pēc gigantopiteka parauga, es šobrīd nerakstītu šīs rindas. Un jūsu nebūtu šeit, lai tās lasītu. Mazajām valstīm nav jābaidās novilkt bikses, iebrist pašā smirdīgākajā zampā, pieliekties, pacelt nosprāgušu zivi un iekosties tās sulīgajā vēderā, ļaujot fermentētajām dzīvības sulām spēcināt mūsu izsalkušās miesas. Aizspriedumi, lieku tradīciju, no citiem noskatītas uzvedības atdarināšana – tas viss ir jāatmet un jāļaujas būt tik smirdīgam, pretīgam un atbaidošam.

Tā, lai neviens zobenzobu tīģeris pat neiedomājas tuvoties. Ja sekosim šim primātu attīstības vēstures piemēram, ticiet man, nepaies ne daži miljoni gadu, līdz milzeņi izmirs un zemi pārvaldīs mūsu – mazo nāciju – mazmazmaz…mazbērni.

Tieši tāpēc aicinu aizdomāties par unikālas nišas radīšanu Latvijai. Esam iepriekš mēģinājuši pozicionēties kā zeme, kas dzied, zeme, kur dzīvo zilās govis, zeme, kurā ir daudz mežu, dzintars, jūrmala un tamlīdzīgas naivas, muļķīgas un neinteresantas lietas, kas patiesībā nevienu neuzrunā. Arī metoties otrā grāvī un pārvēršot Latviju par azartspēļu, prostitūcijas vai marihuānas paradīzi, mēs nekļūsim par uzvarētājiem evolūcijas cīņā, jo nevienu nepārsteigsim, mēģinot ielīst nišā, kur jau valda Lasvegasa un Amsterdama.

Tā kā mums ir ļoti reti apdzīvota teritorija ar knapi 30 cilvēkiem uz kvadrātkilometru, aicinu turpmāk pozicionēt Latviju kā valsti, kur atbraukt nomirt un tikt apglabātam. Katrs hektārs plašo lauku, kuros tiek audzētas maz ienesīgas graudaugu kultūras, varētu būt neskaitāmus miljardus eiro nesošas atdusas vietas turīgiem ārzemniekiem no blīvi apdzīvotām megapolēm. Turklāt apglabāšanas tūrismam der ne tikai lauksaimniecības zeme, bet arī mālaina augsne, kāpas, purvi un citas šobrīd neizmantotas teritorijas. Platībām, kas ir nederīgas lauksaimnieciskajai apstrādei, ir pat priekšrocības. Iedomājieties, kādas iespējas tās paver! Piemēram, tikt apglabātam, lēnām iegrimstot purvā, ripojot bedrē pa sen izstrādāta grants karjera nogāzi vai ievirpuļojot aizsaulē pa upes atvaru. Turklāt, ja Latvijas nākotnes apbedīšanas tautsaimniecības nozarei izdotos pārliecināt klientus tikt apglabātiem stāvus, tad jau tā grandiozos ienākumus no hektāra mums izdotos vismaz trīskāršot!

Jau tagad varu saklausīt pārmetumus, kas mani sagaida pēc šī raksta publicēšanas. Ka tēma esot svēta, ka pret mirušajiem jāattiecas saskaņā ar senām tradīcijām, reliģiskiem priekšrakstiem un klasisku izpratni par cieņu. Šiem moralizētājiem jāsaprot, ka viņi ir mūsdienu gigantopiteki, kuri ironiskā kārtā evolūcijas mērogā ir nāvei daudz tuvāk nekā manis ierosinātā apbedīšanas biznesa klienti.

Nākontes latvietis.

Kādēļ Ušakovs un Ameriks patiesībā pošas uz Eiropu?

Pagājušajā nedēļā Nils Ušakovs un Andris Ameriks negaidīti paziņoja, ka viņi kandidēšot Eiropas parlamenta vēlēšanās. Negaidīti tas bija tam autobusa šoferim un viņa pasažieriem, kuri 9.februārī mēroja ceļu no tālās Bolderājas līdz Rīgas rātei atbalstīt savu vadoni. Taču mēs to jau sen gaidījām – šis paziņojums bija kā pēdējais gabaliņš gandrīz saliktā puzlē.

Viss sākās 1931.gada 2.martā, kad Padomju Savienībā kādā Ziemeļkaukāza novada Privoļnojes ciema kolhozā piedzima mazs sārtvaidzis vārdā Mihails Gorbačovs. Ap to pašu laiku no Privoļnojes ciema pienāca pirmās ziņas par milzīgu ķirzaku, kas terorizējot vietējos iedzīvotājus. Reiz milzu ķirzaka tika manīta netālu no Gorbačovu ģimenes nama, taču šoreiz ciema iedzīvotāji bija gatavi. Viņi ņēma dakšas, lāpas un pat kombainus un sāka medības. Pēc vairāku stundu ilgas vajāšanas ciema kolhozniekiem reptili izdevās iedzīt strupceļā – viņi ielenca to līdzās kādai kūtij. Lai gan plāns bija ķirzaku sagūstīt un nosūtīt uz Maskavu izpētei, viens no iedzīvotājiem neizturēja spriedzi un piešāva lāpu pie milzu reptiļa pieres.

Atskanēja dzīvniecisks ķērciens un ķirzaka ar prātam neaptveramu spēku samīcīja lāpas nesēju savā dūrē. Ciema iedzīvotāji bailēs sāka atkāpties, bet reptilis iebēga blakus esošajā kūtī. Mirkli vēlāk no kūts ārā iznāca 14 gadus vecais Mihails un paziņoja, ka ķirzaka ir pieveikta. Kolhoznieki gavilēja un uzreiz mazajam Mihailam kā atalgojumu piešķīra Kombainera palīga amatu. Taču no tās dienas Mihails bija mainījies – viņam uz pieres bija parādījusies koši violeta ugunszīme. Viņš bija pirmais reptiliānis Padomju Savienībā.

Gāja gadi un Gorbačovs strauji kāpa pa karjeras kāpnēm līdz viņš no parasta Privoļnojes zēna kļuva par Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru 1985.gadā. Taču reptiliānim valdīšanas laiks nebija ilgs – tas beidzās 1991.gadā, kad varenā Padomju savienība krita.

Šonedēļ CEHS.LV rīcībā nonāca šokējošs video, kurā atklāta patiesība ne tikai par Gorbačovu, bet arī par diviem vietējiem politiķiem – Nilu Ušakovu un Andri Ameriku. Kā liecina video redzamie neapgāžamie pierādījumi arī Ušakovs un Ameriks ir reptiliāņi, un CEHS.LV rīcībā esošā informācija liecina, ka Gorbačovs vēlas atkal kļūt par kādas lielas savienības līderi. Nils un Andris ir tikai marionetes Gorbačova spēlē. Viņu uzdevums ir būt kā Trojas zirgam Eiropas parlamentā, lai pēcāk Gorbačovs varētu pārņemt varu visā Eiropā.

Vai tu, Bolderājas iedzīvotāj, joprojām esi gatavs stāvēt pie Rīgas rātes un atbalstīt šos kungus? Vai tiešām arī Bolderāja ir pilna ar reptiliāņiem?

Vai pēc Rīgas Nilam izdosies sajāt visu Eiropu?

Šonedēļ Delfi.lv uzrakstīju par savu mīļāko Čaka ielas bedri.

Esmu uzaudzis astoņdesmito gadu beigās, kad Rīga mazliet mazāk nekā šobrīd izskatījās pēc pirmspensijas vecuma lielceļa prostitūtas sejas. Toreiz pelēkā iekšpagalmā ar pašu sanaglotiem automātiem spēlējām kariņu un atpūtas brīžos apmainījāmies “izcilām” idejām. Piemēram, ka, iešpricējot plaukstā betonu, tavs sitiens kļūs stiprāks nekā Brūsa Lī vai ka, iemetot zaptsūdenī karbīdu, to var uzgāzēt un sanāks īsta limonāde.

Šo ceļojumu bērnības atmiņās un kopējās asociācijas man izraisīja ziņa, ko izdzirdēju, ejot pa bezcerīgi izpuvušam smaidam līdzīgo puspamesto Čaka ielu: “Nils Ušakovs un Andris Ameriks nolēmuši kandidēt Eiropas Savienības Parlamenta vēlēšanās.” Un pēkšņi atkal sajūta kā pirms 30 gadiem stāvot nolaistajā iekšpagalmā, klausoties sētas pirmklasnieku debilitātēs un veroties viņu bezjēdzīgi kustīgajos putras caurumos.

Domājot par vienu lietu, kas visprecīzāk raksturotu Nila valdīšanas dekādi Rīgā, nāk prātā Vanšu tilta kāpnes, kas atrodas burtiski rokas stiepiena attālumā no prezidenta pils un pašas domes ēkas, bet ir gandrīz pilnībā sabrukušas un ir iedzīvotājiem slēgtas, tomēr, kā kārtīgai Potjomkina sādžai pieklājas, nomaskētas ar audumu, uz kura uzdrukāts apsveikums Latvijas simtgadē. Pieņemu, ka līdz savai aizbraukšanai uz Briseli Nils paspēs identiskā veidā atrisināt arī pārējās aktuālās galvaspilsētas problēmas: pārklāt ar tādu pašu audumu Čaka ielu, neskaitāmos centra graustus un pie viena arī bērnudārzu rindu visā garumā. Visbeidzot, viņš varētu arī pats sevi un Andri tajā ietīt un uzsākt savas jaunās darba gaitas, līdzinoties atsāpinošiem supozitorijiem.

Ja jau šo rakstu iesāku ar kavēšanos atmiņās, tad padalīšos ar vēl vienu. Bērnudārza grupiņā mums bija tam laikam tipiskas vardarbīgas audzinātājas, kas attiecībā uz miesassodiem bija apveltītas ar cietumsarga cienīgu fantāziju. Viens no maniem vienaudžiem bija pateicis kaut ko, kas viņām nebija iepaticies, un audzinātājas ar veļas ziepēm izmazgāja viņam muti. Viņu sauca Paulis. Nabaga zēns pēc tam vairākas dienas pastiprināti siekalojās.

Lūk, nākamo pilsētas mēru, kurš nāks vietā pēc “Saskaņas” valdīšanas, man ir vēl vairāk žēl nekā slienaino Pauli. Ņemot vērā, kā pa šo laiku ir izvarots pilsētas budžets, viņa uzdevums likvidēt Rīgas Piemaskavas mikrorajona iekšpagalma auru un atgriezt tai Ziemeļeiropas valsts galvaspilsētas izskatu būs teju neiespējama misija. Tomēr tās vēl ir tālas fantāzijas, kas var realizēties vien pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām.

Tikmēr es ceru, ka Ušakovu mēra amatā nomainīs Baiba Rozentāle, kura savulaik pašreizējo mēru slavējusi par to, ka viņš mums visiem sniedz “ētikas pamatstundu”, un cildinājusi par ordeni, ko viņš saņēmis no Zbigņeva Stankeviča. Neticu, ka tāda brūndegunība netiks pienācīgi atalgota ar iespēju vismaz pāris gadu saņemt mēra algu un godu vadīt Uzvaras parka atjaunošanu, kas izmaksās gandrīz 4 miljonus eiro.

Tas, starp citu, ir ļoti atbilstošs simbols pēdējam lielajam “Saskaņas” projektam Rīgā – pilsētā, kur latvieši sūta savus bērnus krievu bērnudārzos, jo rindu uz latviešu bērnudārziem iespējams izstāvēt tikai tad, kad bērns jau pa kluso pīpē 9. klases pēdējā zvana ballītē.

Lai mazliet atšķaidītu savu nīgro un negatīvisma pilno gaušanos par fundamentāli “sajāto” pilsētu, gribu tomēr uzslavēt Ušakovu: ambīciju viņam netrūkst. Kā piemēru varētu minēt Andra Kiviča vēlmi kļūt par kultūras ministru vai Ata Slaktera lēmumu sniegt intervijas angļu valodā. Svarīgi izvirzīt augstus mērķus un censties tos sasniegt, pat ja esi absolūti nekompetents un nepiemērots kandidāts, jo tad varēsi sevi saukt par “kultūras ministra kandidātu”, “angliski runājošu ministru” vai “Eiropas Parlamenta deputāta kandidātu”, nevis vienkārši “traģikomisku parodiju”.

Tomēr, neskatoties uz visu iepriekš pateikto, novēlu nešķiramajam pārim veiksmi vēlēšanās. Saprotu, ka ir nepareizi vēlēt citiem ļaunu, bet šoreiz esmu gatavs atdot Eiropai Ušakovu un Ameriku, ja vien pats no viņiem tieku vaļā.

Komunisma uzvara ir neizbēgama.