Kopābrauciet dirst

Nu, pakaļas cietvielu entuziasti, esmu jums sarūpējis kārumu Delfos.

Nesen velomaniaku apsēstajā sociālajā tīklā “Twitter” gadījās lasīt interesantu saraksti. Kāds no viņiem sūdzējās, ka pilsētā redzot ļoti daudz auto, kuros brauc tikai viens cilvēks, un ieteica kopā braukšanas risinājumu kā visu pilsētas privāto transportlīdzekļu maksimālas piepildīšanas variantu. Šim aktīvistam man ir tikai viens padoms: ej dirst! Ja tas izklausījās nepietiekami intelektuāli, pārfrāzēšu pieklājīgāk: dodies defecēt, draudziņ!

Starp jaunajiem urbānajiem profesionāļiem esmu pamanījis īpatnēju tendenci tiekties pēc sociālistiskas un pat komunistiskas utopijas. Tas ir dīvaini un negaidīti, ņemot vērā, ka viņi ir uzauguši brīvā tirgus apstākļos un par savu salīdzinoši augsto labklājības līmeni ir pateicību parādā tieši šai sistēmai. “Uber” un citu kopā braukšanas aplikāciju iedvesmoti, viņi piedāvā nacionalizēt un pārdalīt kapitālu par labu masām, nerēķinoties ar privātpersonu īpašumu un tiesībām ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Esmu autovadītājs un esmu daudz un cītīgi strādājis, lai varētu atļauties apmaksāt šo luksusu. Auto man dod iespēju jebkuros laikapstākļos brīvi pārvietoties patīkamā, komfortablā vidē. Tas nav lēti, un es ar to rēķinājos, kad izlēmu iegādāties auto. Papildus maksāt par papildu privilēģiju bija apzināts lēmums. Man nav ne mazākās vēlēšanās uzņemt savā privātajā telpā – automašīnas salonā – svešiniekus un viņus pārvietot tikai tāpēc vien, ka kādam “latte” putas sarijušamies jaunajam arhitektam ar fiksīti ir radies šāds slapjais sapnis.

Tie, kuri ikdienā pārvietojas ar sabiedrisko transportu, man neļaus samelot, ka dažādi cilvēki dažādi attiecas pret savu personisko higiēnu. Pats esmu autobusā novērojis, kā ap kādu īpaši smirdīgu indivīdu izveidojas demilitarizētā zona – neviens neuzdrošinās viņam blakus sēdēt vai stāvēt. Tāpat arī dažādi cilvēki ir dažādi audzināti. Nav nekāds retums, ka kāds citiem uzspiež savu muzikālo bezgaumību, bliežot no bezvadu skandas trešās šķiras hitus, skaļi bļauj pa telefonu vai rij bulku, košļājot ar atvērtu muti, lai visi varētu apskatīt viņa siekalās izvārtīto maizes masu. Tagad iedomājies, ka tev savā privātajā telpā būtu jāpacieš kāds no šiem evolūcijas strupceļiem. Ka tev pēc viņiem būtu jāsatīra un jāvēdina sava auto salons.

Lai to vieglāk būtu iztēloties arī tiem, kuri nav autovadītāji, piedāvāju līdzību ar dzīvokli. Droši vien neviens visu laiku neizmanto katru sava dzīvokļa istabu. Iedomājies, ka kopā braukšanas kustības vietā būtu kopā dzīvošanas aplikācija un visas minētās “baudas” nāktos piedzīvot pašam savās mājās. Galu galā ne auto, ne vairāk par vienu istabu nav pirmās nepieciešamības lietas, bet luksuss. Visu šo virsnormas patēriņu kopā-ekonomikas sludinātāji vēlas kolektivizēt.

Pieņemu, ka drīz viņi ierosinās ar likuma spēku arī noteikt, ka pārāk platās gultās gulēt pa vienam ir izskaužama kaitniecība pret apkārtējo vidi. Tiem, kuriem vieta atļaus paņemt blakus vēl kādu, tāds piegulētājs ar aplikācijas palīdzību tiks nodrošināts. Bet nevajag apstāties arī pie tā. Ja gultas īpašnieks neizmantos savu pakaļu nekam citam kā vien mierīgai atpūtai, ar kopā bāšanas aplikācijas palīdzību norīkotais blakus gulētājs varēs to aizbāzt ar savu diņķi.

Varbūt viss mūsu ekonomikas modelis ir greizs? Šobrīd motivācija strādāt rodas, jo katrs vēlas dzīvot labāk – iegādāties plašāku nekustamo īpašumu patīkamākā rajonā, pārsēsties no sabiedriskā uz privāto transportu, labāk ģērbties, pirkt kvalitatīvāku pārtiku utt. Varbūt tā vietā labāk visiem izdalīt vienādu kvadrātmetru skaitu vienādās blokveida kastēs, lai visi saņem vienādu atalgojumu, lai rij vienādi pelēku barojošu tumi un lai ģērbjas identiskos brūnos kartupeļu maisos? Ja tas neliktu kopā braukšanas utopistiem beigt nepieskaroties, tad es būtu patiesi pārsteigts.

Lai gan vislabāk, protams, būtu atteikties no privātīpašuma pilnībā. Katrs izģērbtos kails, visi ar rokām izkašātu zemē milzīgu bedri, un cilvēce dzīvotu alā. Galu galā, ja nevienam nekā nav, tad nav arī, ko dalīt.

Mani ļoti interesē, ko tu domā par šo bloga ierakstu

Man ir diezgan kruts smaids. Ne tādā ziņā, ka tas būtu perfekts – viens zobs ir nedaudz atlauzts. Daži varbūt nav īsti samērīgi savā izmērā, kā arī šur tur kariess ir vairāk redzams kā gribētos. Citi to neredz, bet pašam gan kaitina tajos vakaros, kad paplešu lūpu kaktiņus ar rādītājpirkstiem un lupīju sev mutē, lai iepazītos ar situāciju tur iekšā. Vienam no priekšzobiem leņķis nav gluži taisns, taču tas netraucē zobu funkcijai, kā arī vizuāli tas ir manāms ļoti nosacīti.

Zobārsts saka, ka man ir diezgan paveicies ar zobiem kopumā. Zinu, ka daudzi šādu mājienu uztvertu kā iespēju mazāk par tiem rūpēties, taču es gan nē. Es to uzveru kā dāvanu, kas jālolo, tāpēc žoki tīru dažreiz pat trīs reizes dienā.

Manīju internetā, ka viena sučka ar nožēlojamiem 1,5k sekotāju Instagram kaut kur ir tikusi pie bezmaksas zobu balinātāja. Tas, viņasprāt, ir pietiekams iemesls mazajai zvaigznei uzmesties par visu zobu advokāti un paust savu viedokli, publicējot fotošopā balinātas redeles bildes un dalīties pamācošā pieredzē ar zobu skavu lietošanu.

Bet zini? Mans ierosinājums ir tāds, ka balinātāju viņa varētu iebāzt arī sev dirsā. Mani neinteresē viņas viedoklis nedz par zobiem, nedz par kaut ko citu.

Mani neinteresē arī tavas domas par politiku, ja vien tu neesi nozares eksperts. Amatiera līmenī man tās ir pašam savas. Diētas un veselīgs dzīvesveids? Jā, super – šajos jautājumos es konsultējos ar speciālistiem, kad ir tāda nepieciešamība. Jautājumi par medijiem? Piekrītu, ļoti aktuāli, tāpēc ir svarīgi, ka izsakās cilvēki, kuri kaut ko par to saprot.

— — —

Es reizēm domāju, kāda pasaule būtu tad, ja es būtu visvarens. Reizēm man ir sajūta, ka pie tāda scenārija ļoti daudziem Twitter un Instagram lietotājiem būtu dirsā sabāztas veselas nozares.

“a man pohuj, es tagad zaļumos
iedzeru aliņu, ņemu no grila gaļu nost”

/Shalle/

Par mēsliem, kas apgrābsta sievietes

Mūsu mazajā postpadomju sabiedrībā pastāv ļoti nopietna problēma ar vardarbību pret sievietēm. Ja tu esi vīrietis, tu esi daļa no problēmas, tev to būs grūti pieņemt, bet pacieties – paskaidrošu, kāpēc. Ja tu esi sieviete, tu esi daļa no problēmas, tev to būs grūti pieņemt, bet pacieties – paskaidrošu, kāpēc.

Cik nu esmu piedzīvojis padomju gadus, uzskatu šo laika periodu par visveiksmīgāko mēģinājumu dzīvot pēc tradicionālām vērtībām. Valsts pamatā bija ģimene, smags darbs bija augsta sabiedrības statusa simbols, visiem bija izpratne par to, kas ir īsts vīrietis un īsta sieviete, cilvēka seksualitāte bija netikums, un nekur plašajā padomju valstu blokā nebija atrodams kaut viens homoseksuāls cilvēks. Vīri mēdza piekaut savas sievas un bērnus, bet tas bija OK, jo tā taču ļoti daudzi darīja, un galu galā: “Бьёт – значит любит!” (Sit, tātad mīl – krievu val.)

Esot pusaudzim deviņdesmito gadu Rīgas mikrorajonā, šīs tradicionālās vērtības un cietuma izpratnes tika mantotas itin labi. Ja kāds puisis atļāvās komentēt ko citu bez sporta un mašīnām, viņš bija gejs, un atbilstoši tā brīža valdošajai izpratnei geji ir pretdabiski un no viņiem jāsargā bērni. Īstiem vīriešiem patīk tikai sievietes, un, jo skaistāka vīrietim ir sieviete, jo īstāks viņš ir vīrietis. Īsta sieviete bija ar gariem matiem, garām kājām un lielām krūtīm, jo tādas patīk īstiem vīriešiem. Vēl no padomju cietumu izpratnēm bija māte. Māte nebija īsta sieviete, māte bija svēta, un mīlestība pret māti bija visīstākā mīlestība. Jebkurš “zonas” rūdīts recidīvists aprāva bravūras un lepnuma stāstus par cilvēku apzagšanu vai piekaušanu, ja viņam tika pajautāts par māti, – tad viņš runāja “no dvēseles”.

Pieņemoties prātā, kam ļoti palīdzēja studijas, cilvēku iepazīšana un interneta ienākšana ikdienā, izpratne par sabiedrības audeklu ļoti stipri mainījās. Vismaz man, jo izskatās, ka ļoti daudzi šo padomju tradicionālo vērtību bagāžu ir nesuši tālāk līdz pat šodienai, pretējā gadījumā viņi nebūtu tik plaši pārstāvēti Saeimā.

Vārdi “sieviete” un “vīrietis” nav tikai apzīmējums dzimumam. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vecākais sociālantropologs Kristaps Āls skaidro: “Noteikti esat dzirdējuši teicienu, ka džentlmeņi ir izmiruši. Nevis džentlmeņi ir izmiruši, bet šis vārds ir miris, tā vēstījums un statuss ir piekabināts vārdam “vīrietis”. Tāpat ir ar vārdu “lēdija”, tas ir analogs šodienas vārdam “sievišķīga”. Bez dzimuma “vīrietis” un “sieviete” apzīmē arī sociālo statusu. Šis statuss ir balstīts uz nerakstītiem un nekonkrētiem nosacījumiem, varētu minēt tikai dažus: vīrietis nekad nepacels roku pret sievieti, pelnīs pietiekami, lai apgādātu ģimeni, bet sievietēm jābūt glītām, koptām un elegantām. Atšķirībā no vīriešiem sievietes nevar atļauties aiziet uz bāru iešļūcenēs, neķemmētiem matiem, pieliet seju un apvemties pie galda, jo tas nav sievišķīgi, bet tas nav nevīrišķīgi.”

Kosmosā nav nekāda spēka vai likuma, kas aizliegtu vīrietim pļavā lasīt puķes un pīt sev vaiņagu vai sievietei ģērbties flaneļa kreklā un mainīt eļļu spēkratam ar V8 dzinēju, viņiem dzimumorgāni no tā nenokritīs, bet mūsu iesūnojušajā sabiedrībā tieši tādu likteni piedzīvos viņu statuss. Šie statusi uzliek nepamatotu pienākumu katra dzimuma pārstāvim ievērot sabiedrībā pieņemtos stereotipus, un nespēja kvalificēties šim statusam rada gluži reālu stresu. Tieši šī iemesla dēļ sabiedrībā tiek izmantoti lamu vārdi, to mērķis ir devalvēt sociālo statusu jeb, kā K. Āls izsakās, šis process ir sociāla kastrācija. Tāpēc manā pamatskolas klasē puikas apsaukājās ar vārdiem “pe*iņš”, pat neapzinoties savus motīvus un mērķus.

Ja mēģināsiet, sapratīsiet, ka ir neiespējami atrast kaut vienu sievieti, kas nebūtu saskārusies ar vardarbību, īpaši ar seksuālu vardarbību. No perversiem izteikumiem sociālajos tīklos līdz apgrābstīšanai, līdz izvarošanai. Sievietes ar to saskaras ikdienā un ne vienu reizi vien. Lielākajā daļā gadījumu sievietes noklusē šādu vardarbību, daļa to dara kauna dēļ, daļa nevēlas izraisīt lielāku konfliktu, daļai sieviešu ir bail, jo mūsu padomju tradicionālo vērtību dēļ būt upurim ir vājuma pazīme, un, ja kāds ir vājš, viņš pats pie tā ir vainīgs.

Tiklīdz sieviete izlemj par to neklusēt, piemēram, pasakot, ka kāds vīrietis ir apgrābstījis viņas dibenu vai krūtis, viņa sastopas ar apkārtējo vīriešu pretreakciju, noliegumu un neticību. Grūti izprotams fenomens, es zinu, bet palīgā steidz K. Āls: “Tiklīdz vīrieši dzird vārdu “vīrietis”, viņi nespēj izvairīties no paralēļu meklēšanas ar sevi un savu sociālo statusu. “Es esmu vīrietis, es tā nekad nedarītu, jo īsts vīrietis tā nekad nedarītu.” Šis ir galvenais iemesls, kāpēc sievietes, kas ir cietušas no vardarbības, vienmēr sastopas ar asu pretreakciju no to cilvēku puses, kas sevi identificē ar vīrieša statusu. Neiepīsim šeit “pati vainīga, nevajag tik izaicinoši ģērbties” viedokļa paudējus, tie ir konservatīvi dalbajobi, kas stingri pieturas pie padomju tradicionālajām vērtībām, kur sieviete ir nekas vairāk kā trofeja tēviņam. **Ehhemstepaņenkohm**, **khekhenacionālāapvienībakhem**, piedodiet, kafiju ierāvu elpvadā.”

Vislabākais risinājums, manuprāt, ir izmantot pastāvošo paradigmu savā labā un sociāli kastrēt tos indivīdus, kas atļaujas bez uzaicinājuma kaut pirkstu piedurt sievietei. Mums ir daudz ļoti spēcīgu lamu vārdu, ar kuriem devalvēt vīriešus, kas nespēj savaldīt rokas. Dāmas, tiklīdz kāds indivīds jums izteiks kādu perversu komentāru vai nepiedienīgi pieskarsies, ierakstiet sociālajā tīklā, ka kāds preteklis vai morāli impotentais jums ir pieskāries, ideālā gadījumā vēl ielieciet tā gropizļaka fotoattēlu. Tikai šādi var ļaut visai sabiedrībai aptvert problēmas patieso mērogu. Domāju, ka bailes no statusa zaudēšanas atturēs morālos kropļus no roku palaišanas.

Un, mediji, rakstiet par šiem gadījumiem un necenzējiet šiem kretīniem veltītos apzīmējumus.

Sūdu stirna #5

“Bļe, kas par huiņu? Vakar te tā vēl nebija,” Sūdu stirna stāvēja pie nupat uzslietā robežžoga Krievijas pusē un acumirklī aizmirsa sklandrauša garšu un dzimto valodu. Kurš gan nezina, ka stirnas vispār neprot runāt?

Vareņiki nav pelmeņi, bet tos var lietot kā tādus.

Šovinistu cūka

Never let your man leave the house hungry or horny[1]

Vilis pamodās vēlu. Pulkstens rādīja jau pusdivpadsmit. Nebija nekāds brīnums, pēc dubultās maiņas, taču kas cits atlika, kopš jaunā kārtība bija ieviesusi vīriešiem maksāt divreiz mazāk – bija jārukā, lai kaut kā savilktu galus.

Ātri nomazgājies un iekodis, viņš devās lejā pēc cigaretēm. Kiosks uz stūra bija ciet, nācās iet uz tālāko – pie baznīcas.

“Septiņi eiro,” paziņoja pārdevēja, gremodama biezpienmaizīti un šķirstīdama “Ko šovinisti mums nestāsta?” – populāro centra “Ieva” žurnālu.

“Koaaa? Vakar vēl bija seši.”

Pink tax ir cēlies. Jeb tu gribi teikt, ka mums, sievietēm, par savu darbu nav jāsaņem pienācīgs atalgojums?”

“Nē, nē, viss kārtībā.”

Vilis nolamājās, tiesa, tikai domās. To darīt skaļi varēja tikai neprātīgais un tāds viņš negribēja būt. Bija dzirdēti stāsti, ar ko beidzās “kuce” un pat nevainīgs “blondā”.

Aizpīpējis pirmo cigareti, viņš palūkojās apkārt. Pretī viņam nāca sieviete. Meitene melnā apspīlētā kleitā, kas atklāja tās auguma brīnišķīgās formas, gariem matiem un augstpapēžu kurpēs. Viņas seju klāja viegls meikaps. Vai tiešām kaut kas tāds vēl pastāvēja? Vilis pat aizmirsa par kāroto cigareti , un no viņa lūpām automātiski izlauzās:

“Cik skaista kleita!”

Meitenei aiz stūra parādījās divas citas, tiesa tās jau bija tērpušās brezenta biksēs un ādas jakās. Uz zināmās rozā aproces.

“Centrs “Ieva”. Jūs tiekat apsūdzēts par sievietes ķermeņa objektifikāciju, dzimuma noteikšanu un mēģinājumu izvarot.”

“Es un izvarot?!”

Ja pavisam godīgi, ieraugot īstu sievieti pēc ilgiem laikiem, Vilim tik tiešām bija sacēlies, taču ko darīt, ja tā bija iekārtots viņa ķermenis? Abas brezentbikses jau nāca tuvāk, un viena šķindināja roku dzelžus. Te strīdēties nebija jēgas. Kopš pilsētā valdīja centrs “Ieva”, kārtība bija skarba – viens vārds, viens skatiens, un tu esi aiz restēm: tava dzīve bija beigusies un bez cerībām uz amnestiju. Par šādām lamatām Vilis bija dzirdējis un vairījās no skaistām meitenēm uz ielas, taču nesteidzīgais rīts iemidzināja modrību.

Viņš metās skriet. Par laimi, brezentjūgends nebija īsti trenēts, skaistule, gan novilkusi kurpes, nesās ātrāk, taču izdevās krietni atrauties. Pie “Trīs sievas laivā” (populārais krogs nesen bija pārdēvēts, lai neskanētu šovinistiski) nobremzēja mašīna, un Vilis, daudz nedomādams, lēca iekšā.

“Centrs “Ieva”?”

“Aha.”

“Zināma lieta.”

“Paldies, ka izglābi. Vilis.”

“Nav par ko. Ansis. Darām, ko varam. Tu neesi viens.”

“Nez, nez…”

“Ja interesē, varu aizvest tevi kaut kur.”

“Kur?”

“Tu redzēsi. Atceries, tevi sauc Raibais.”

“Raibais.

“Pieiesi pie bāra un pavaicāsi, kā beidzās spēle. Atcerēsies?”

Mazais pagrabiņš “Vecrīgā” izskatījās gluži kā vecajos labajos laikos. Pie bāra sēdēja pāris vīrieši (kā viņiem izdevās apiet likumu par šovinistisku pulcēšanos baros?), galdiņus bija aizņēmuši tūristi beisbola cepurītēs. Vilis, kā svešinieks, bija mācījis, pienāca pie letes un vērsās pie bārmeņa.

“Sveiks. Nezini, kā beidzās spēle?”

Bārmenis pamāja ar galvu.

“Sauc mani par Taisonu. Raibais, ja?”

“Jā.”

“Mēs tevi gaidījām.”

Arī pārējie trīs pie letes pamāja ar galvu.

“Makgregors, Nindzja un Spartaks. Mūsu pretestības grupas “Kinder, Küche, Kirche, KKK” dalībnieki.”

“Raibais.”

Nindzja izvilka no kabatas kaut ko maziņu un spīdīgu. Sākumā Vilis domāja, ka tas ir telefons, taču Spartaks kliedēja viņa šaubas.

“Centrs “Ieva” kontrolē mobilos sakarus.”

Viļa rokās iegūlās fotoalbums. Kā bērnībā, kur fotogrāfijas bija izdrukātas un ielīmētas grāmatiņā. Pirmajā attēlā bija pagara blondīne dzeltenā peldkostīmā ar airi rokās. Peldkostīms tik tikko piesedza nelielās krūtis, un slaidās kājas bija koķeti sakrustotas.

“Šķir tālāk.”

Straujš uzliesmojums, tā bija zibspuldze. Viņiem blakus stāvēja oficiants, zēngalviņa uz mirkli radīja vajadzīgo ilūziju, taču, tuvāk ieskatoties, tā seja šķita pārāk gluda un maiga vīrietim. Blakus tam “tūristi”, nu jau bez cepurītēm, pagariem, gaišiem matiem. Divas (divi) turēja roku dzelžus, pārējās stekus.

“Mēs jau sen meklējām jūsu grupu. Laipni lūgti aiz restēm!”

Vilis gribēja ko bilst, ka viņš ir tikko ieradies, ka viņš pat neko nav darījis, taču pretestība, pat nesākusies, jau bija beigusies. Viņa acīm priekšā novirmoja blonda čolka un pēdējais, ko viņš dzirdēja bija:

“Šovinistu cūka!”

[1] Populārs šovinistu teiciens

Sūdu stirna #4

Sūdu stirna pamodās ar purnu ābolu rūgušvēmeklī un divreiz lēni nočāpstinājās, tad nepiecēlusies apkārpījās par 180 grādiem un atkal parubījās – šoreiz ar purnu sūdā. Ja paskatās šādi, sūds ir nekas cits kā dirsas vēmeklis.

Talsu rituli var aizvietot ar fetu, bet nekad ne otrādi.

Sūdu stirna #3

Sūdu stirnai sapinās kājas un tā nogāzās uz zemes ar dobju troksni. “bļe, kur var tā, pie…” Pār sūdu stirnas lūpām strauji izvirda sarūgušu ābolu masa.

Konservētie turku zirņi neder falafelam, tie ir pārāk mitri un pļurīgi.

Pilsēta normāliem cilvēkiem

Pēdējie mēneši ir tikai iedvesuši jaunu elpu trendīgo Rīgas pilsētvides ekspertu burās. Barona ielas haoss, neizbraucamā Čaka iela, visi uz sabrukšanas robežas esošie tilti. Briesmas cilvēku dzīvībām pašpasludinātajiem pilsētvides ekspertiem rada dīvainu uzbudinājumu. Viņi facebook dalīsies ar bildēm no 60-mito gadu Rīgas ar tekstiem: “Ak, kur palikuši visi kociņi?!”. Lai cik ļoti mani kaitina, bet jāatzīst – Rīgai ir jāmainās un tā jāpārplāno! Tikai ne tā, kā to iecerējuši “eksperti”.

Ja Rīgas centru pārvērstu par maģistrāli, kurai diendienā cauri brauc neskaitāmi tūkstoši smago mašīnu, cik tieši ātri sabruktu tilti un nolietotos ielas? Dažas nedēļas, mēneši, gads? Tas būtu neprāts un pilsētas pašnāvība. Bet kāpēc mēs tam ļaujam notikt uz ietvēm?

Man ir ideja, kā ar vienu akmeni nosist vairākus putnus! Mēs padarīsim Rīgu zaļāku, veselīgāku un atbrīvosimies no visa liekā. Mēs pārprojektēsim Rīgu tā, lai resniem cilvēkiem šeit nebūtu vietas! Nu, vai vismaz tā, lai viņi šeit justos ļoti nevēlami.

Būsim godīgi. Mums visiem ir gadījies iet aiz kāda sasvīduša onkuļa, kuram karstā vasaras dienā lielas grūtības sagādā pat elpošana. Viņš kavē visu gājēju satiksmi un vienīgais veids kā kungam tikt garām, ir paātrināt savu tempu un veikt kādu pārdrošu manevru uz braucamās daļas. Tajās bildēs no 60-ajiem, ar kurām mīl dalīties “eksperti” – cik tieši dūšīgu cilvēku jūs tajās redzat? Vienu? Problēma visu laiku bijusi mūsu acu priekšā, bet esam fokusējušies uz nepareizajām lietām.

Resni cilvēki vienkārši neiederas Rīgas vēsturiskajā vidē. Viņi bojā bruģi, dīvaini ož un bojā pilsētas tēlu. Ja Rīga būtu domāta resniem cilvēkiem, tad kāpēc Vecrīgā ir tik šauri trotuāri? Rīga tika plānota normāla izmēra cilvēkiem, to zināja mūsu senči un kas gan mēs esam, lai apstrīdētu šo latvisko dzīvesziņu?

Rīgas problēma nav mašīnas vai velosipēdi. Rīgas problēma ir tā, ka cilvēks nav nostādīts pirmajā vietā. Rīgai ir jābūt pilsētai cilvēkiem! Pareiziem cilvēkiem. Cilvēks ir galvenais. Nevis velosipēds.

Saprotu, ka pilnīgā aizliegt resniem cilvēkiem uzturēties Rīgā nebūtu korekti, viņiem tomēr arī ir tiesības, tāpēc, lai būtu iecietīgāks, varu ieteikt:
– atļaut resnuļiem uzturēties uz ielām tikai noteiktās stundās (no 3 – 6 rītā, lai netraucētu naksnīgajiem ballētājiem un pensionāriem, kuri steidz uz tirgu);
– par iebraukšanu Rīgā maksāt 10 eiro par katru kilogramu virs normālā svara;
– likt resnajiem nēsāt Cūkmena maskas, tādējādi motivējot viņus atbrīvoties no liekā svara.

Šādi mēs veicinātu sabiedrības veselību kopumā, dabūtu papildu līdzekļus nodokļos, samazinātu vēsturiskā bruģa nolietojumu, atbrīvotu ietvi normālai gājēju plūsmai. Un, hei – pēc šī visa mums pat paliktu pāri tik daudz vietas, lai iestādītu pa kādam kociņam ielu malās. Uzvarētāji būtu pilnīgi visi!

VID, palīgā! Es neprotu biznesu :(

Nebeidzamās informācijas plūsmā noteikti būsit pamanījuši lielāku intensitāti ap vārdiem “Kinfield” un Valsts ieņēmumu dienests (VID). Ja neesat, tad īsā versija ir tāda, ka ap 25 gadus veca sieviete vai 14 gadus jauns romu izcelsmes zēns (esmu gana liberāls, lai neasjūmotu dženderu), atvēra barošanas un dzirdīšanas uzņēmumu, kuram klājās ļoti labi, pat tik labi, ka pamanījās iedzīvoties nodokļu parādā.

Ņemot vērā, ka restorāna īpašniecei Kristīnei Rožkalnei šis bija otrs uzņēmums pēc kārtas ar nenomaksātu nodokļu parādu, VID liedza pieeju uzņēmuma kontam līdz brīdim, kad vismaz daļēji tiks nomaksāts nodokļu parāds. Izklausās gluži normāla situācija, kad VID iejaucas uzņēmējdarbībā, taču reakcija, kas sekoja no uzņēmuma īpašnieces puses un pat citu personu ir krietni ārpus ierastās. Sacēlās diezgan pamatīga vētra ūdens glāzē, kura ierāva sevī pat “Aizliegto paņēmienu” un teju visus medijus.

VID nav bez vainas un savām problēmām, tādēļ tas ir ārkārtīgi viegls kritikas mērķis, gluži kā katoļu mācītāji. Vai arī mūziķi, kuri sabiedrībai demonstrē četrus centimetrus dindāļa.

VID ir arī sava īpašā vieta iedzīvotāju emocionālajā uztverē, jo lai arī tas izpilda normatīvo aktu un likumu normas, cilvēki to uztver kā mērķtiecīgu parazītu un asinssūcēju, kura vienīgā griba ir atņemt grūti nopelnīto naudiņu. Šī ir ārkārtīgi īpatnēja vainas deleģēšana, gluži kā policisti ir sliktie, jo viņi pieķer tevi pārkāpjam likumus. Gluži kā Saeima ir vainīga, ka cilvēki bez kvalifikācijas nespēj atrast labi apmaksātu darbu.

Lai saprastu kā disfunkcionāla uzņēmējdarbība spēj novest pie “baranku” akcijas, kurā piedalās diezgan vērienīgs personu klāsts, nolēmu papētīt Kristīnes Rožkalnes runas veidu un ķermeņa valodu raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, kur viņa aci pret aci tikās ar VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi. Rožkalne nemaz neslēpj, ka viņa vaino tieši VID pie savas rūpalas nedienām, taču viņas emocionālā “dibensāpe” ir tik grandioza, ka viņa pat teorētiskā līmenī nepieļauj iespēju, ka tieši viņas darbības varētu būt tiešā cēloniskā sakarībā ar jau otrās uzņēmējdarbības izgāšanos.

Un visparadoksālākais ir tas, ka Rožkalne uzskata, ka VID pienākums ir nākt pretim katram uzņēmējam un teju konsultēt finanšu jautājumos! “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas ģenerālpsihotarapeits Kristaps Āls skaidro, ka jaunās sievietes uzvedība un aizvainojums liecina par problemātiskām attiecībām ģimenē, kur šī jaunā dāma ir izaugusi ar nepieciešamību sevi pierādīt, taču, sastopoties ar grūtībām, viņa joprojām paļaujas, ka viņu kāds “izručīs”. Kristaps Āls teoretizē, ka Kristīnes bērnībā varētu būt pietrūcis atzinības no tēva puses, un mamma ir bijusi emocionālais patvērums.

Mēs varam pieņemt, ka jaunā dāma ir apvainojusies, jo viņas ambīciju riteņos tiek sprausti sprunguļi. Nevienam arī nav noslēpums, ka ēdināšanas nozare ir, maigi izsakoties, nesakārtota un tās nodokļu politika ir neadekvāta, kas tikai veicina ēnu ekonomiku. Bet šodienas “baranku” akcijas otrais skaļākais pārstāvis, kurš nolēmis cīnīties par pārmaiņām nodokļu politikā, ir slavenais Jānis Pļaviņš, kurš jau vairākus gadus patērētājiem pārdodot ūdeni ar dabā neeksistējošām īpašībām. Pļaviņš jau vairākkārt ir izmantojis sava uzņēmuma sociālos tīklus, lai sūkstītos par uzņēmējdarbības vidi. Brīva valsts, katrs var vaimanāt par ko vien vēlas un lobēt savas intereses, taču Pļaviņš izceļas ar īpašu dubultmorāli – viņš filmē dažādu institūciju darbiniekus, aiz kameras smīkņājot un cenšoties tos pazemot. Daži cilvēki to mēdz dēvēt arī par liekulību.

Šobrīd valdībā ir ļoti būtisks uzdevums – panākt, lai Latvija netiktu iekļauta “Moneyval” “pelēkajā” sarakstā, kas prasa pamatīgu iespringšanu, lai sakārtotu finanšu sfēru un padarītu caurskatāmāku ekonomiku. Tajā pat laikā, pie Saeimas nāk pārstāvji no nozares, kur visvairāk tiek maksātas aplokšņu algas, cilvēks, kas muļķo pircējus ar ūdens “atmiņu”, lai noliktu barankas! Negribu teikt, ka tas ir aizdomīgi, bet tas ir aizdomīgi, ka Kristīne Rožkalne pēkšņi iet roku rokā ar cilvēkiem, kas vēsturiski ir spēcīgi sadarbojušies ar partiju KPV LV. No otras puses, tas ir diezgan loģiski, jo “Kinfield” biznesā ir tas pats kas KPV LV politikā. Ja Lauku auto veikals, kas papildu savai uzņēmējdarbībai, pieved pensionāriem putraimus un konservus, tad Kristīnei Rožkalnei vajadzētu barankas nolikt nevis pie Saeimas, bet savu skolotāju durvīm.

Trīspakāpju plāns – kā panākt jēgu no Latvijas futbola

Latvija starptautiskajā vidē ir pazīstama ar trim lietām. Pirmkārt, tas ir zema līmeņa futbols. Mums, protams, ir atsevišķi talantīgi indivīdi, taču būsim tieši. Neviļus uzslēdzot Latvijas futbola čempionāta tiešraides, tās vizuāli ir grūti atšķirt no garā starpbrīža pamatskolas sporta laukumā. Atskaitot to, ka skolu sporta laukumos, protams, ir īstas tualetes, nevis pārvietojamās būdiņas, kā arī ļaudis mazāk lamājas. Tāpat arī, pavērojot Latvijas izlases rezultātus, rodas sajūta, ka nejauši esam sajaukuši un turp nosūtījuši kāda rajona čempionāta komandu. Īsumā – nekāda pārāk iepriecinošā aina te nerādās.

Otrā lieta, ar ko Latvija ir populāra, ir lieliskas kvalitātes hokejs. Nācijai ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu un tik maz hokeja haļļu ir milzu sasniegums atrasties starp pasaules labākajām valstīm. Mūs regulāri priecē ziņu virsraksti par latviešu panākumiem pasaules spēcīgākajā hokeja līgā. Tāpat arī fakts, ka spēlēšana KHL tāda pašsaprotama lieta vien ir un daži tūkstoši apmeklētāju ir švaks rādītājs, kamēr futbolā šāda scenārija gadījumā tiktu rauts gaisā šampanietis. Latvieši tik ļoti grib spēlēt hokeju, ka pie mums par futbolu skaļāks ir palicis pat “tā jau es spēlētu hokeju, bet mūsu pilsētai nav halles” sporta veids – florbols.

Trešā lieta, kas mums tiešām ir atstrādāta kvalitatīvas eksportpreces līmenī, ir korupcija un prasme shēmot. Mēs protam “izmuhļīt” naudu no tramvaju mazgāšanas, kā arī izveidot fiktīvas darbavietas, kurās sastumt visus draugus, radus un attālus domubiedrus. Laikā, kad latvietis nefano par hokeju vai nededzina kūlu, viņš domā, kā nemaksāt nodokļus VID, un, ja tiek pieķerts, dodas uz sabiedrisko mediju skaidroties – kas, pie velna, notiek!

Nu lūk. Jūs vaicāsiet – kāds sakars ir šīm trim lietām?

Futbols ļoti dāsni tiek finansēts no UEFA un FIFA naudām. Īsumā – tā budžets šim gadam ir vairāk nekā 10 miljoni. Kā mēs redzam, tas tikpat labi varētu būt 100 miljoni un mēs tāpat pamanītos zaudēt Roņu salas izlasei. Kamēr hokeja budžets ir vien nožēlojami daži miljoni, neskatoties uz to, ka regulāri uzvaram komandas, kurās dažs labs spēlētājs saņem vairāk, nekā ir visas mūsu federācijas budžets. Iedomājieties – kāds mums būtu futbols ar hokeja budžetu?

Es pamēģināju iedomāties, un man patika tas, ko redzēju. Tāpēc ierosinu izveidot darba grupu ar nosaukumu “Futbola un cita korupcija”. Jaunizveidotās darba grupas “F.U.C.K.” mērķis būtu izveidot iedarbīgu shēmu, kā futbolam paredzēto ārvalstu finansējumu veiksmīgi novirzīt hokeja attīstībai.

Šādā veidā mēs stiprinātu jau esošo spēku, proti, Latvijas hokeja izlasi, savukārt futbola kvalitāte “F.U.C.K.” darbības rezultātā redzami neciestu. Varbūt pat būtu manāmi uzlabojumi, jo spēlētāji justos brīvāk un šim sportam vairāk pievērstos kā hobijam, nevis darbam.

Protams, ir vairāki varianti, ko iesākt ar hokejam piesaistītajiem desmit miljoniem, taču kā vienu variantu es apsveru Sidnija Krosbija naturalizēšanu. Ticu, ka attiecīgās iestādes neatteiktu viņam pasi, jo atšķirībā no Pedijas Krosbijs ir baltais vīrietis.

Tuvākie darbības soļi, cerams, ir skaidri. “Paldies” pateiksiet, kad Latvijas hokeja izlase iegūs zelta medaļas.