Zudusī apātija Burkhartā: Depresīvā nedēļa

Es Bāzeles namā biju pavadījis jau gana daudz laika, lai būtu izdarījis novērojumus.

Biju pamanījis Augusta atkarību no kafijas, par ko viņš pats reiz izteicās kā savu potenciālo bendi. Sirmais vīrs bija vecs un ļoti labi apzinājās, ka daudz laika vairs nav atlicis. Manuprāt, viņš jau bija izplānojis, ka kafija būs tā, kas viņu piebeigs.

Tāpat skaidri biju izzinājis visas vietas, kur no Joakima tiek slēptas bīstamās lietas – medikamenti, asi priekšmeti, ķīmiska satura vielas un viss cits, kas varētu viņam kalpot sevis savainošanai.

Nevarēju arī nepamanīt kaimiņu bijību un dziļo cieņu pret visiem šīs ģimenes locekļiem. Īpaši pret Gotlību, kurš, manuprāt, bija Augusta mīļākais bērns ar augstāko potenciālu ierakstīt dzimtas vārdu vēsturē. Viņš ar mani runāja nelabprāt, tāpēc lieki neuzbāzos – es jau jutos laimīgs par iespēju tur dzīvot, tāpēc necentos vēl kādam lieki lēkt acīs.

Es neviļus pamanīju arī kaut ko neparastu. Joakimam uz kakla bija parādījušies dažādi nobrāzumi. Sākotnēji nepievērsu tam lieku uzmanību, taču mani bažīgu darīja fakts, ka tie katru rītu izskatījās svaigi. Trešajā dienā pēc kārtas, kad nobrāzumu sārtumi izskatījās sārti, es izlēmu uzrunāt Joakimu. Galu galā man ar viņu bija vairākas reizes izdevies veiksmīgs kontakts. Kādā vakarā es pat pastarīša klātbūtnē uzspēlēju līdzi paņemto akustisko ģitāru. Toreiz pirmo reizi redzēju viņu iesmejamies.

– Joakim, kas tev ir noticis ar kaklu?

Viņš ieskatījās man sejā, ar kreisās rokas pirkstiem viegli aizskāra ādamābola rajonu un tos ātri norāva. Varēja redzēt, ka viņam sāp.

– Joakim, kā tu nobrāzi kaklu?
– Ar virvi.

Es laikam nebiju gatavs atbildei, jo sabijos. Mani pārņēma vieglas šaušalas un auksti sviedri. Virve? Kāda virve? Mana pirmā doma bija, ka ieskrējis veļas auklā, bet ne jau trīs dienas pēc kārtas. Sarunu neturpināju. Tā vietā devos pie Augusta, kurš manas ziņas uztvēra ar dziļām razēm.

“Joakims reizēm apzinās savu stāvokli. Viņš vairākas reizes depresijas vadīts ir mēģinājis izdarīt pašnāvību. Reiz viņš nolēca no mājas jumta, salaužot abas kājas. Pirms dažiem gadiem viņš mēģināja noslīcināties vannā,” stāstīja Augusts. “Varbūt arī šoreiz viņš cenšas sev nodarīt pāri.”

Es apsolīju naktī uzmest acis Joakima istabai. Es vienmēr dušā gāju pēdējais, lai lieki netērētu silto ūdeni, un mans ceļš veda tieši gar viņa istabu. Tur arī es to redzēju.

Uz zemes gulēja taburete, bet no griestiem karājās striķis, kura galā bija cilpa. Un Joakims. Kad ienācu telpā, viņš ar abām rokām turējās pie cilpas, rīstījās un knosījās, vicinot pa gaisu kājas. Viņa sarkanīgo seju klāja viegla sviedru kārtiņa un sasprindzinātie muskuļi iezīmēja vēnas uz kakla.

Joakims bija dzīvs un tāds arī palika. Viņš neprata uzsiet slīdošo mezglu.

Piepacēlu aiz kājām un pagaidīju, kamēr viņš atbrīvo sevi no cilpas. Līdz ko nolaidu zemē, Joakimā izsprāga dusmas. Es pat neko nepaspēju pārmest, pirms viņš saraustītā valodā sāka man kliegt virsū. “Tu… tu vispār zini, c-c-cik tas ir grūti? V-visi vaino mani pie ma-mammas… n-n-n… Es… es ne-negribu tā ilgāk…” Viņa kliedzieni mijās ar dusmu asarām un histēriju. Kakls atkal bija nobrāzts – šoreiz krietni vairāk kā citreiz. Es nespēju koncentrēties uz Joakima izvirdumu, jo visu laiku prātoju, ka viņam tikt pie virves šajā mājā nebūtu viegli.

– Joakim? Kur tu dabūji striķi?
– M… Ma-man iedeva…

4. daļas beigas.
Lasīt 1. daļu
Lasīt 2. daļu
Lasīt 3. daļu
5. daļa: nākamajā otrdienā
Zudusī apātija Burkhartā

7 Replies to “Zudusī apātija Burkhartā: Depresīvā nedēļa”

  1. Stabili ka Augusts, vecais krabis. Dusmīgs par to, ka sievu novāca. Kaut gan viņam vairāk pedofīlija piestāvētu…

    U: uz cik saderam, ka nākamreiz būs 2 naglas?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *